20000 lje pa jūras dzelmi

ŽILS VERNS

(1828-1905)

Šogad aprit 50 gadi kopš miris franču rakstnieks Zils Vems. Piec­desmit gadi nav liels laika spridis vēstures perspektīvā, taču pietiekami liels, lai aizmirstu nenozīmīgu rakstnieku un viņa darbus. Bet Zila Verna darbi nav aizmirsti. Jaunieši vēl joprojām tos lasa ar lielu sajūsmu un aiz- rauiibu.

Dižais franču tautas vadonis Moriss Torezs savā autobiografiskajā ro­mānā «Tautas dēls», runādams par jaunībā lasītajām grāmatām, raksta: «Zila Verna grāmata «Jūras dzelmēs» spārnoja manu iztēli. Mani sajūsmi­nāja ne tik daudz kapteiņa Nemo piedzīvojumi, kā viņš pats. Es viņā saska­tīju nonicinātās zinātnes cildenu ģēniju, zinātnes, kas uzveiks visu, kas pārveidos pasauli un cilvēkus tad, kad tā tiešām kalpos tautai.»

Ievērojamais zinātnieks un izgudrotājs Ciolkovskis atzīstas, ka tieši Zila Verna darbi ierosinājuši viņa profesijas izvēli.

Zils Vems dzimis advokata ģimenē. Jaunībā viņš gatavojās jurista pro­fesijai, bet 1850. gadā pievērsās literatūrai, taču viņa pirmie darbi: stāsti, komēdijas un vodeviļas tagad pilnīgi aizmirsti.

Zils Vems dzīvoja visai ievērojamā laikmetā. Viņš pieredzēja 1848. gadā revoluciju Francijā un arī tās sagrāvi, kam sekoja smagie Otrās impērijas gadi. Iespējams, ka reakcija nomāca jauno rakstnieku un tāpēc viņš pie­vērsās fantastisko un populāri zinātnisko darbu žanram. Pagājušajā gad­simtā strauji uzplauka technika. Notika ievērojami atklājumi bioloģijā, fizikā, ķīmijā un astronomijā. Tas, bez šaubām, būs ietekmējis jauno rakstnieku. Apbalvots ar apbrīnojamu fanlaziju, viņš, liekas, izmanto šos atklājumus, lai bēgtu no drūmās ikdienas. Rakstnieks savos šķietami fan­tastiskajos darbos tomēr balstās uz reāliem pamatiem. Viņš pats reiz iztei­cies: «Lai gan es saceru un izdomāju, tomēr allaž palieku īstenības robežās. Pienāks laiks, kad zinātnes izgudrojumi pārspēs iztēli.» Tagad šie vārdi piepildījušies, tikai pašam rakstniekam nebija lemts piedzīvot tos laikus, kad zinātne jau pārspējusi viņa pārdrošo iztēli. Jo sevišķi to var attiecināt uz mūsu sociālistisko Dzimteni un tās apbrīnojamiem zinātnes un techni- kas sasniegumiem.

1863. gadā iznāca Zila Verna pirmais fantastiskais romāns «Piecas ne­dēļas gaisa balonā». Sis romāns nodibināja jaunā autora slavu. Grāmatu tulkoja daudzās valodās. Rakstnieks saņēma jūsmīgas un atzinīgas atsauk­smes. Kopš tā laika viņš nododas tikai fantastisko un populāri zinātnisko romānu žanram. Ik gadus laiž klajā pa romanam. Rakstnieka darba spējas ir apbrīnojamas. Viņš pats teicis: «Darbs ir manas dzīves normalais uzde­vums. Ja es nestrādāju, tad jūtos gluži kā bez dzīvības.» Pēc Z. Verna bio­grāfijās pētnieku datiem, viņš strādājis ļoti sistemātiski un tā darba diena bijusi stingri sadalīta. Daudz laika viņam, protams, bija nepieciešams zinātniskiem, techniskiem un ģeografijas pētījumiem. Viņš taču savos dar­bos izvadā lasītāju pa visu zemeslodi, attēlo un apraksta visdažādāko zemju faunu un floru. Lai gan mūsdienu zinātnes atziņas bieži vien vairs nesaskan ar Z. Verna secinājumiem, tomēr viņa grāmatas jaunajiem lasī­tājiem sniedz vērtīgus populārzinātniskus pētījumus un jaunieši, kā jau aprādīts, viņa darbus visai iecienījuši.

Rodas jautājums, kāpēc šie darbi pat tagad, kad zinātne pārspējusi rakstnieka fantaziju, vēl joprojām tik pievilcīgi? Izskaidrojums diezgan vienkāršs.

Zila Verna grāmatas, bez šaubām, lasītāju valdzina vispirms ar savu saistošo sižetu. Fantastiskais un populāri zinātniskais elements viņa darbos organiski saliedēts ar sižeta risinājumu. Pat tāds dižens rakstnieks kā Ļevs Tolstojs aizrāvies ar Zila Verna darbiem. Kādā sarunā ar botāniķi un ģeo­grāfu Cingeru viņš teicis: «Zila Verna romāni ir lieliski. Es tos lasīju, jau būdams pieaudzis, un tomēr tie mani sajūsmināja. Sis rakstnieks ir apbrī­nojams meistars intriģējošas, aizraujošas fabulas kompozīcijā. Bet jums vajadzētu dzirdēt, ar kādu sajūsmu par viņu runā Turgeņevs. Es pat nevaru atcerēties, par ko viņš vēl vairāk būtu jūsmojis.»

Zila Verna lielā māksla ir prasme saliedēt fantastiskos notikumus ar cilvēku likteņiem. Daba un tās brīnumainās parādības ir tikai fons, uz kura risinās cilvēku pārdzīvojumi. Viņa darbu centrā allaž ir cilvēks — dros­mīgs, pašaizliedzīgs un nesavtīgs. Zila Verna pozitīvie varoņi savā darbā nekad nevadās no savtīgiem aprēķiniem. Romāns «Kapteiņa Granta bērni» ir stāsts par drosmīgiem, pašaizliedzīgiem cilvēkiem, kas, redzēdami, ka valdība izrāda nosodāmu vienaldzību par pazudušā kapteiņa Granta lik­teni, paši ar savu iniciativu dodas to meklēt. Sajā fantastiskajā ceļojumā autors mūs izvadā pa Australijas un Amerikas kontinentu, parādot to īpat­nējo faunu un floru un visus turienes apstākļus. Taču šīs krāšņās ainavas nenomāc pašus romana varoņus. Rakstnieks parāda viņu drošsirdību, biedriskumu, pašaizliedzību un atjautību vislielākās briesmās. Drosme, pašaizliedzība, nesavtīgums un neatlaidība spraustā mērķa sasniegšanā — tās ir Zila Verna pozitivo varoņu raksturīgākās īpašības, un tāpēc viņa grā­matas tā valdzina jaunatni, bet it īpaši mūsu padomju jaunatni, kas alkst paveikt lielus, cildenus un varonīgus darbus.

Zils Vems savos darbos pauž ari dziļu demokrātismu un humānismu. Viņš skarbi nosoda kolonizatoru zemisko rīcību pret iedzimtajiem. Viņa simpātijās allaž ir apspiesto pusē. Jo spilgti tas izpaužas romānā «Jūras dzelmēs». Noslēpumainais un apbrīnojamais kapteinis Nemo saka: «Sis indietis ir apspiests zemes iemītnieks, bet es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu visus apspiestos.» Un tālāk: «Vai jūs domājat, es nezinu, ka pasaulē ir daudz cietēju un veselas apspiestas rases, daudz nelaimīgo, kuriem jāpalīdz, un upuri, kas sauc pēc atriebības.» Sis domas pauž ne tikai kapteinis Nemo, bet arī autors ar profesora Aronaksa vārdiem. Saru­nādamies ar Nemo par jūras dzīlēs nogremdētā zelta meklēšanu, viņš saka: «Viņu (proti, akcionaru, kas meklē šo zeltu) man mazāk žēl, drīzāk gan to tūkstoš trūkumcietēju, kuriem šie saprātīgi izlietotie miljoni nāktu par svē­tību.»

Kapteinis Nemo acīm redzami nonācis konfliktā ar pastāvošo iekārtu un tāpēc meklējis savu neatkarību jūras dzelmē. Viņš bijis verdzības un apspiešanas ienaidnieks. Viņa kajites sienas grezno brīvības cīnītāju port­reti. No romana izriet, ka viņš atbalsta Kretas salas revolucionārus. Kād­reiz sarunā ar profesoru Aronaksu viņš izsaucas: «Jūra nepieder despo­tiem. Tās virspusē viņi vēl var izlietot savus netaisnos likumus, savstar­pēji cīnīties, iznīcināt cits citu. Bet trīsdesmit pēdu zem ūdens viņu vara izbeidzas. Viņu iespaids izdziest, viņu spēks zūd. Ak profesor, dzīvojiet jūras klēpī. Vienīgi tur rodama īsta neatkarība. Tikai šeit nav neviena kak­lakunga! Tikai šeit ir pilnīga brīvība!»

Romānā «Noslēpumainā sala» Zils Vems atklāj Nemo personības noslē­pumu. Pirms nāves viņš salas iemītniekiem pastāsta savu dzīves stāstu. Viņa īstais vārds ir princis Dakars. Dzimis indietis, viņš izglītojies Eiropā. Atgriezies dzimtenē, vadījis tautas sacelšanos pret Anglijas virskundzību.

Si kustība cietusi neveiksmi, un viņš kopā ar saviem tuvākajiem biedriem uz kuģa «Nautils» jūras dzelmē guvis kāroto neatkarību.

Romāns «Noslēpumainā sala» it kā pauž rakstnieka ilgu piepildījumu pēc jaunas sabiedriskas iekārtas, kur nav šķiru, nav antagonisma, kur valda vienlīdzības un draudzības princips.

Zils Vems atzīst, ka zinātnei jākalpo tautai. Ar naidu un riebumu viņš tēlo zinātnieku, kas sevi nodevis kara kalpībai. Tāds ir profesors Sulce romānā «Pieci simti miljoni bēgumi».

Pēc atgriešanās no ASV (1867. gadā) rakstnieks savos stāstos «Ameri­kas paražas» vērš skarbu kritiku pret amerikaņu veikalnieciskiem paņēmie­niem, skalo reklāmu un iedzīvošanās kāri.

Romānā «No lielgabala uz mēnesi» viņš izsmej amerikaņu tirgoņus un rūpniekus, kas alkatīgi ierāvuši kara laikā un kam nemaz netīk, ka pienā­kusi «klusā sezona».

Zils Vems pareizi uztvēris laikmeta praktisko iedzīvošanās kāro rūpnie­ku, un tāpēc viņa tēlotie zinātnieki ir neatzīti un nesaprasti vientuļnieki — kā lidaparata izgudrotājs Roburs un zemūdenes konstruētājs kapteinis: Nemo.

Savā diezgan garajā rakstnieka mūžā Zils Vems sarakstījis 57 romā­nus, kuri ietilpst tā saucamajā «Neparasto piedzīvojumu sērijā». Protams„ visiem viņa darbiem nav vienādas vērtības, taču daudzi no tiem joprojām piedzīvo jaunus izdevumus un ieskaitīti jaunatnes literatūras zelta fondā.

Redakcija