20000 lje pa jūras dzelmi

XXI ATRIEBĪBA

Šī runa, bojā gājušā kuģa drausmīgā aina, mierīgi iesāktais stāsts par patriotisko kuģi un dziļais saviļņojums, ar kādu šis dīvainais cilvēks izrunāja zīmīgo vārdu «Atriebejs» — viss tas mani ārkārtīgi uztrauca. Acu es nenovērsu no kapteiņa. Rokas pret jūru izstiepis, liesmainu ska­tienu viņš vēroja slavenās paliekas. Varbūt es nekad nedabūšu zināt, kas viņš ir, no kurienes viņš nāk un kurp dodas; bet es arvien skaidrāk un skaidrāk redzēju, kā cilvēks ņem pārsvaru pār zinātnieku. Ne aiz vienkār­šas mizantropijas kapteinis Nemo ar saviem biedriem ieslēdzies «Nautila» sienās, bet neprātīga vai cēla ienaida pēc, ko laiks nav spējis mazināt.

Vai šis ienaids vēl tiecas pēc atriebības? To man rādīs visdrīzākā nā­kotne.

Pa to laiku «Nautils» lēnām cēlas uz ūdens virspusi; «Atriebēja» pa­liekas pamazām pazuda skatienam. Drīz viegla šūpošanās liecināja, ka esam jau virs līmeņa.

Tajā acumirklī atskanēja dobjš sprādziens. Es skatījos uz kapteini. Viņš nepakustējās.

— Kapteiņa kungs, — es teicu.

Viņš neatbildēja.

Es atstāju viņu vienu un devos uz klāja. Kanadietis un Konsels tur bij jau priekšā.

No kurienes tas sprādziens? — es vaicāju.

Skatījos uz to pusi, kur pirmiņ pamanīju svešo kuģi. Tas bij piebrau­cis tuvāk «Nautilam», un bij skaidri redzams, ka viņš pastiprināja tvaiku. Sešas jūdzes to šķīra no mums.

— Lielgabala šāviens, — Neds Lends teica.

— Kas tas ir par kuģi, Ned?

— Pēc mastiem un takclažas spriežot, kara kuģis, — kanadietis atteica. — Kaut tas mums uzbruktu un nogremdētu šo nolādēto «Nautilu»!

— Draugs Ned, — Konsels atbildēja. — Ko viņš «Nautilam» var pada­rīt? Vai tas var nogrimt zem ūdens un tad uzbrukt? Vai tas var mūs ap­šaudīt no jūras dibena?

— Sakiet, Ned, — es vaicāju, — vai jus varētu pateikt, kādas valsts šis kuģis?

Sarauktu pieri, nolaistiem acu plakstiem, piemiegtām acīm kanadietis ar visasāko skatienu brīdi vēroja kuģi.

— Nē, profesora kungs, — viņš atbildēja, — es nevaru pateikt, kurai valstij tas pieder. Karoga viņam nav. Bet es to droši varu teikt, ka tas ir kara kuģis, jo grotmasta galā viņam plīvo garš vimpelis.

Kādu ceturtdaļstundu mēs vērojām kuģi, kas mums tuvojas. Es tomēr nevarēju noģist, vai viņš tādā attālumā pamanījis «Nautilu», un vēl mazāk to, vai viņš zina, ka šis te ir zemūdens kuģis. Drīz vien kanadietis man paziņoja, ka tas esot liels kara kuģis ar durkli un diviem bruņotiem klā­jiem. Biezi melni dūmu mutuļi vērpās no viņa abiem skursteņiem. Buras satītas gulēja gar rājām. Priekšgalā neredzēja karogu. Tādā attālumā vel nebij iespējams saskatīt, kāda krāsa tā vimpelim, kas kā šaura lenta plī­voja masta galā.

Kuģis tuvojās ātri. Ja kapteinis Nemo pielaistu to tuvāk, mums varēja rasties cerības uz izglābšanos.

— Profesora kungs, — Neds Lends teica, — kad kuģis būs jūdzi at­statu no mums, es metīšos jūrā un ieteicu arī jums darīt to pašu.

Es nekā neatbildēju uz kanadieša priekšlikumu, tikai lūkojos uz kuģi, kas auga lielāks ar katru acumirkli. Lai tas būtu angļu, franču vai ameri- kaņu kuģis, nebij šaubu, ka tas mūs uzņems, kad nokļūsim līdz tam.

— Profesora kungs atcerēsies, — Konsels teica, — ka mēs kaut cik protam peldēt. Profesora kungs lai ļauj man aizvilkt viņu pa ūdeni līdz tam kuģim, ja viņš gribētu sekot Nedaru Lendam.

Es nepaguvu atbildēt, kad balts dūmu mutulis pavērpās kara kuģa priekšgalā. Pēc dažām sekundēm kāds smags priekšmets, iekrizdams jūrā, uzšļāca augstu ūdens šļakatu «Nautila» pakaļējā galā. Tūliņ pēc tam mani apdullināja lielgabala dārdi.

— Kā? — es iesaucos. — Viņi šauj uz mums!

— Braši zēni! — kanadietis murmināja.

— Tātad viņi nedomā, ka mēs esam1 avarējuša kuģa ļaudis, kas uzrāpu­šies uz kāda vraka!

— Lai profesora kungs neņem ļaunā, — Konsels sacīja, no drēbēm nopurinādams ūdeni, ko otrā lode viņam bij uzšļākusi. — Lai profesora kungs neņem ļaunā, viņi mūsu kuģi noturējuši par narvali un bombardē to.

— Bet viņi taču var skaidri redzēt, ka te darīšana ar cilvēkiem!

— Varbūt tāpēc arī šauj, — Neds Lends prātoja, manī lūkodamies.

Piepeši man ienāca prātā kāda doma. Bez šaubām, «Nautila» noslē­pums bij atklāts. Bez šaubām, sadursmē ar «Ābramu Linkolnu», kad kana­dietis meta «Nautilam» ar savu harpunu, kapteinis Faraguts bij izpratis, ka domātais narvalis ir zemūdens kuģis, bīstamāks nekā pārdabisks va­lis!

Jā, tā tam vajadzēja būt, un tagad katrā ziņā pa visām jūrām meklēja šo bīstamo iznīcinātāju kuģi.

Tiešām bīstamo, ja pieņem, ka kapteinis Nemo izlieto savu «Nautilu» kā atriebības ieroci! Vai arī tajā naktī Indijas okeānā, kad ieslēdza mūs kajitē, viņš neuzbruka kādam kuģim? Vai korāļu kapsētā paglabātais cil­vēks nebij vienkārši «Nautila» uzbrukuma seku upuris? Jā, tagad es par to biju pārliecināts. Tikai tā tas varēja būt. Kapteiņa Nemo noslēpumainā būtne man tagad jau mazliet atklājās. Un, ja arī viņa personība vēl bij nezināma, tomēr pret to apvienojušās tautas nevajāja vairs kādu fantas­tisku būtni, bet dzīvu cilvēku, kas juta pret viņām neizdzēšamu ienaidu! Visa šī drausmīgā pagātne pacēlās manu acu priekšā. Drauga vietā uz šā kuģa, kas mums tuvojās, mēs varējām sastapt tikai nesaudzīgus ienaidniekus.

Pa to laiku lodes arvien biežāk krita ap mums. Dažas no tām, atsitušās ūdens virspusē, ar rikošetu atsprāga atpakaļ un nogrima diezgan tālu. Neviena pati neķēra «Nautilu».

Bruņotais kuģis bij vairs tikai jūdzes trīs attālu. Lai gan kanonade pastiprinājās, kapteinis Nemo nerādījās uz klāja. Un tomēr, ja kāda no šīm koniskajām lodēm trāpītu «Nautilu», tas viņam varētu būt bīstami.

Kanadietis man teica:

— Profesora kungs, mums tomēr jālūko izkļūt no šā kļūmīgā stāvokļa. Dosim tiem zīmi! Velns lai parauj! Varbūt viņi sapratīs, ka esam godīgi cilvēki!

Neds Lends izvilka mutautiņu, lai ar to pavēcinātu gaisā. Bet, tikko viņš to bij izvilcis, dzelzs roka sagrāba to, un par spīti savam lielajam spē­kam kanadietis nokrita zemē.

— Nelaimīgais! — kapteinis iesaucās. — Vai tu vēlies, lai «Nautils» tevi uzdur uz sava ilkņa, iekams dodas pret kuģi!

Bij baismīgi dzirdēt kapteini Nemo, bet vēl baismīgāk to redzēt.

Viņa seja bij kļuvusi gluži balta, jo sirds aiz uztraukuma tam sažņaudzās. Acu redzokļi bij drausmīgi saraukušies. Viņš nerunāja, bet rēca. Noliecies viņš turēja kanadieša plecu sažņaugtu savās rokās. Tad, palaidis to vaļā un pagriezies pret kara kuģi, kura lodes lidoja ap mums, viņš izsaucās:

— A! Tu zini, kas es esmu, nolādētās varas kuģis! Man nav vajadzīgs tavu krāsu, lai pazītu tevi! Paraugies! Es tev parādīšu savējās!

Un kapteinis Nemo iestiprināja kuģa priekšgalā melnu karogu, tādu pašu, kādu bij uzspraudis dienvidpolā.

Tajā acumirklī kāda lode trāpīja «Nautilu», neiedragājusi to, atsitās kapteiņa tuvumā un, sāņus atlēkusi, nogrima jūrā.

Kapteinis Nemo paraustīja plecus. Tad viņš pagriezās pret mani.

— Ejiet lejā! — viņš man skarbi uzsauca. — Jūs ar saviem biedriem.

— Kapteiņa kungs! — es atsaucos.—Vai jūs gribat uzbrukt tam ku­ģim?

Es to nogremdēšu!

— To jūs nedarīsiet!

To es darīšu, — kapteinis Nemo auksti atbildēja. — Ne jau jums mani tiesāt, profesora kungs. Liktenis nolēmis pieredzēt jums to, ko nenāk­tos redzēt. Man uzbrūk. Atmaksa būs briesmīga. Ejiet!

— Bet kas tas ir par kuģi?

Jūs to nezināt? Jo labāk! Mazākais, tā piederība paliks jums nezi­nāmā. Kāpiet lejā!

Kanādietim, Konselam un man atlika tikai paklausīt. Piecpadsmit «Nau­tila» matrožu.bij sastājušies ap kapteini un ar neapslēpjamu ienaidu nolūko­jās kuģi, kas tiem tuvojās. Bij redzams, ka tā pali atriebības; tieksme kvē­loja arī viņu sirdīs.

Nokāpdams leja, es dzirdēju, ka vēl viena lode trāpīja «Nautila» sienu, un kapteinis iekliedzās:

— Šauj vien, negudrais kuģi! Izšķied vien savas lodes! «Nautila» durk­lim tu tomēr neizbēgsi. Tikai šī nav īstā vieta, kur tevi nogremdēt. Es nevē­los, ka tavas drupas nogultos līdzās «Atriebēja» slavenajām drupām!

Es iegāju savā kajitē. Kapteinis ar palīgu bij palikuši uz klaja. Skrūve patlaban sāka darboties. «Nautils» ātrā gaitā aizbrauca tik tālu, ka svešā kuģa lodes to vairs nevarēja sniegt. Vajāšana turpinājās, bet kapteinis Nemo pagaidām tikai turējās drošā atstatumā.

Ap četriem novakare es vairs nespēju savaldīt savu nepacietību un ne­mieru un devos uz kāpnēm. Luka bij vaļā. Es traucos laukā uz klāja. Kap­teinis vēl vienmēr staigāja uzbudināts. Viņš neizlaida no acīm kuģi, kas bij redzams vēja pusē piecas vai sešas jūdzes attālu. «Nautils» lieca lokus ap to kā meža zvērs un, ļaudams sevi vajāt, vilināja kuģi arvien tālāk uz austrumiem. Tomēr pats uzbrukt vel netaisījās. Varbūt viņš vēl šaubījās.

Es beidzamo reizi gribēju lūgt kapteini Nemo, bet viņš pārtrauca mani pusvārdā:

Taisnība un tiesa inanā pusē!—viņš teica. — Es esmu apspiestais, un, lūk, tur ir apspiedējs! Viņa deļ es esmu pazaudējis visu, ko mīlēju, cienīju un pielūdzu: tēvzemi, sievu, bērnus, tēvu un māti it visu! Viss ko es tā ienīstu, atrodas tur! Cietiet klusu!

Es pametu pedejo skatienu uz kara kuģi, kas pastiprināja tvaiku. Tad nogāju lejā pie Neda un Konsela.

— Mēs bēgsim! es iesaucos.

Tas ir jauki! Neds Lends teica. Kas tas ir par kuģi?

To es nezinu, bet, lai kas viņš būtu, pirms iestāsies nakts, viņš tiks nogremdēts. Labāk aiziet bojā līdz ar to nekā būt līdzdalībniekiem atrie­bība, par kuras tiesībām nav iespējams pārliecināties.

— Es arī domāju tāpat, — Neds Lends mierīgi teica. — Nogaidīsim nakti.

Pienāca nakts. Kuģī valdīja dziļš klusums. Kompass rādīja, ka «N'au- lils» nebij mainījis virzienu. Es dzirdēju, ka viņa skrūve vienmērīgi kūla ūdeni. Kuģis brauca ūdens virspusē, bij samanāms, ka viņš viegli zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem.

Es ar saviem biedriem bijām vienojušies aizbēgi tajā acumirkli, kad

kuģis bus pienācis pietiekoši tuvu, lai vai nu sadzirdētu mūsu saucienus, vai ari ieraudzītu mūs, jo pēc trim dienām vajadzēja iestāties pilnam mēne­sim un nakts bij diezgan gaiša. Ja reiz būsim nokļuvuši uz kuģa un ja arī nepagūsim brīdināt to no draudošām briesmām, tad tomēr būsim darījuši visu, kas šādos apstākļos iespējams. Vairāk reižu man likās, ka «Nautils» gatavojas uzbrukt. Bet viņš tikai pielaida savu pretinieku tuvāk un tad at­kal brauca projām parastajā ātrumā.

Tā nakts labu laiku ritēja bez kādiem sevišķiem notikumiem. Mēs gai­dījām acumirkli, kad varēsim sākt rīkoties. Ārkārtīgi uztraukti runājām maz. Neds Lends traucās pēc iespējas ātrāk tikt jūrā. Es pūlējos viņu at­turēt. Pēc manām domām, «Nautils» uzbruks ūdens virspusē, un tad bēg­šana būs ne tikvien iespējama, bet pat viegla.

Nemiera dzīts, es pulksten trijos rītā atkal izgāju uz klāja. Kapteinis Nerno vēl vienmēr bij turpat. Viņš stāvēja izslejies kuģa priekšgalā zem sava karoga, ko viegls vējiņš plivināja pār viņa galvu. Svešo kuģi viņš ne uz acumirkli neizlaida no acīm. Viņa caururbjošais skatiens likās io pievelkam klāt, suģestējam un drošāk par velkoni virzām to sev līdzi! Šajā acumirklī mēness pārslīda meridianarn. Austrumos uzlēca Jupiters. Dabas brīnišķīgā klusumā debess un okeāns likās sacenšamies rāmumā; zvaigžņu atspulga jūras līmenī ņirbēja spilgtāk un krāšņāk kā jebkad šajā skaistajā spogulī.

Visa mana būtne notrīsēja, salīdzinot šo dabas elementu dziļo klusumu un saskaņu ar to ienaida trauksmi, kas plosījās nenotveramā «Nautila» telpās.

Kuģis turējās divi jūdzes attālu no mums. Nenovērsdamies tas sekoja slīdošajam fosforiskajam spīdumam, kas apzīmēja «Nautila» atrašanās vietu. Es redzēju viņa zaļās un sarkanās ugunis un lielo, augstajā fok- mastā uzkārto lukturi. Blāvā spīdumā atēnojās viņa takelaža, bij redzams, ka viņš brauc ar vislielāko tvaiku. Dzirksteļu šaltis un kvēloši ogļu izde­dži visapkārt zvaigžņoja gaisā.

Tā es nostāvēju līdz pat sešiem, bet visu laiku kapteinis Nemo likās mani nemaz neredzam. Kuģis bij no mums vēl pusotras jūdzes atstatu; gaismiņai austot, viņš atsāka apšaudīšanu. Nu vairs nevarēja būt tālu «Nautila» uzbrukuma acumirklis, un es ar saviem biedriem uz visiem laikiem atstā­sim šo cilvēku, kuru es tomēr nedrīkstēju vainot.

Es patlaban taisījos kāpt lejā un sagatavot viņus, kad kapteiņa palīgs iznāca uz klāja. Vairāki matroži to pavadīja. Kapteinis Nemo tos neredzēja vai likās neredzam. Kaut kas te tika sarīkots, ko varēja saukt par «Nau­tila» gatavošanos uz kauju. Sī gatavošanās bij ļoti vienkārša. Dzelzs mar­gas, kas ieslčdza klāju, tika nolaistas lejup. Tāpat stūrmaņa kabine un prožektora izdobums ievirzīti kuģa iekšienē, tā ka neizcēlās vairs pāri kor­pusam. Garā metala cigara ārpusē nepalika vairs nevienas izcilas, kas traucētu viņa kustības.

Es atgriezos salonā. «Nautils» vēl vienmēr turējās ūdens virspusē. Rīta ausma jau mazliet gaismoja ūdens virsējo slāni. Viļņiem rāmi pludojot, logu stikli iekvēlojās lēcošās saules sarkanajā blāzmā.

Ausa 2. jūnija šausmīgā diena.

Pulksten piecos laga rādīja, ka «Nautila» gaitas ātrums samazinās. Es sapratu, ka viņš ienaidnieku pielaiž tuvāk. Lielgabalu šāvieni sāka dār­dēt arvien biežāk. Lodes cirtās ūdenī un, savādi svilpdamas, šķēla to.

— Mīļie draugi, — es teicu, — brīdis ir klāt. Vel vienu rokas spiedienu, un tad dievs lai sargā mūs!

Neds Lends bij cieti apņēmīgs, Konsels mierīgs, es, pārāk uztraukts, tikko varēju savaldīties.

Mēs iegājām bibliotēkā. Tajā acumirklī, kad vēru durvis uz kāpņu izeju, es izdzirdu, ka lūka augšā spēji aizvērās.

Kanādietis traucās pie kāpnēm, bet es viņu aizturēju. No ūdens šalk­šanas es sapratu, ka kuģa rezervuāri pieplūst. Tiešām, pēc brīža «Nautils» bij jau nogrimis dažus metrus zem juras līmeņa.

Es sapratu, kāpēc tas tā. Bij jau par vēlu rīkoties. «Nautils» nedomāja uzbrukt ienaidnieka kuģim virspusē, kur tas aizsargāts metala bruņām, bet gan zem iegrimes līnijas, kur tā korpuss nav apsegts metala plāksnēm.

Mēs atkal bijām iesprostoti un spiesti būt par lieciniekiem gaidāmajai drūmajai dramai. Starp citu, mums neatlika daudz laika pārdomām. At­griezušies manā kajitē, ne vārda nerunādami, mēs skatījāmies cits citā. Es biju galīgi apmākts. Neviena doma vairs nerosījās manā galvā. Es biju kā cilvēks, kas katru acumirkli sagaida atskanam apdullinošu sprādzienu. Es gaidīju, es klausījos, — visa mana būtne bij pārvērtusies vienā dzirde!

«Nautila» gaita bij kļuvusi daudz ātrāka. Kuģis ieskrējās. Viss tā kor­puss trīsēja.

Piepeši es iekliedzos. Bij notikusi sadursme, gan samērā necik stipra. Es samanīju, ar kādu spēku ieurbās kuģa tērauda durklis. Dzirdēju švirk- stoņu un krakstēšanu. Ar savas skrejas sparu «Nautils» izgāja cauri kuģa sienai tikpat viegli kā buru šuvēja adata audeklam!

Es vairs nevarēju norimties. Kā bez prāta metos laukā no savas kajites un ieskrēju salonā.

Kapteinis Nemo bij tur. Kluss, drūms un nepielūdzams viņš tur stāvēja un skatījās pa logu kreisajā pusē. Milzīgais kuģis lēnām grima ūdenī, un, lai labāk novērotu viņa bojā eju, «Nautils» nonirās tam līdzi bezdibenī. Desmit metru atstatumā es vispirms ieraudzīju kuģa ielauztos sānus, pa kuriem ūdens ieplūda ar pērkonam līdzīgu rūkoņu, pēc tam divas rin­das lielgabalu un aizsarga tīklus. Pa kuģa klāju kustējās melnas ēnas. Odens strauji cēlās. Nelaimīgie ļaudis tvērās pie tauvām, rāpās uz mastiem un ķepurojās ūdenī. Tas bij ūdens uzplūdu pārsteigtu cilvēku skudru pūznis!

Sastindzis, šausmu pārņemts, gaisā saslietiem matiem, plaši ieplestām acīm, aizrautu elpu un bez balss es skatījos. Arī es skatījos! Drausmīgā aina manus skatienus bij piekalusi logam.

Milzīgais kuģis lēnām grima. Viņam sekodams, «Nautils» novēroja katru viņa kustību. Tad piepeši atskanēja sprādziens. Saspiestais gaiss uzspridzināja kuģa klāju, it kā iekštelpās būtu izcēlies ugunsgrēks. Ūdens spiediens bij tik spēcīgs, ka atsvieda «Nautilu» nostāk. Tad nelaimīgais kuģis sāka grimt ātrāk. Parādījās cilvēkiem aplipušās tauvas un rājas un pēdīgi grotmasta gals. Pēc tam šī tumšā masa pazuda pavisam, šausmīgā ūdens virpulī aizraudama līdz visu šo miroņu pulku .. .

Es pagriezos pret kapteini Nemo. Šis briesmīgais soģis, īstais atriebības erceņģelis, vēl vienmēr skatījās. Kad viss bij pabeigts, viņš pavērsās pret savas istabas durvīm, atvēra tās un iegāja iekšā. Es ar skatieniem to pava­dīju. Pie dibensienas zem viņa varoņu portrejām es ieraudzīju arī kādas vēl jaunas sievietes un divu mazu bērnu portrejas. Bridi kapteinis Nemo izstieptām rokām skatījās tajās, tad noslīga ceļos viņu priekšā un izplūda skaļās raudās.