20000 lje pa jūras dzelmi

XVIII ČETRI TŪKSTOŠI LJĒ PA KLUSĀ OKEANA DZELMI

Nākošā rītā, 18. novembrī, es piecēlos, pilnīgi atpūties no iepriekšējās dienas noguruma, un izkāpu uz «Nautila» klaja tieši tajā brīdī, kad kap­teiņa palīgs izsauca savu parasto frāzi. Man ienāca prātā, ka viņš vēsta par jūras stāvokli vai pat ka viņš saka: «Itin nekas nav redzams.»

Jūra patiešām bij gluži klaja. Neviena bura nekur pie apvāršņa nebij redzama. Krespo salas augstienes pa nakti bij nozudušas; jura uzsūca vi­sas pārējās spektra krāsas, atskaitot zilo, un, to tad visapkārt atplaiksnī- dama, laistījās brīnišķā, tumši zilā tērpā. Sīkiem vilnīšiem grumbotais ju­ras līmenis atgādināja muarē audumu.

Es biju nogrimis krāšņās okeana ainavas apbrīnošanā, kad uznāca kapteinis Nemo. Viņš nelikās mani redzam, bet iesāka savus astronomis­kos novērojumus. Darbu pabeidzis, viņš atmetās ar elkoni pret prožektora ietveri, un viņa skatieni klīda pār okeana spoguli.

Pa to laiku kādi divdesmit «Nautila» matroži, visi spēcīgi un slaidi no­auguši vīri, sanāca uz kuģa klāja. Tie ņēmās izvilkt tīklus, kas pa nakti bij izmesti jūrā. Likās, ka šie cilvēki pieder pie dažādām tautībām, lai gan •eiropeiska tipa pazīmes bij itin visiem. Es neapšaubāmi sazīmēju starp viņiem īrus, frančus, dažus slāvus un grieķus un kādu Kretas salas iedzimto. Visi šie viri bij mazrunīgi, apmainīja tikai pāris vārdu tajā nesaprotamajā va­loda, kurai es pat celmu nevarēju uzzināt. Tāpēc tos izvaicāt nebij iespējams.

Tikli bij uzvilkti uz kuģa klāja. Tie atgādināja Normandijas zvejnieku tik­lus līdzīgi lieliem maisiem, ko peldoša kārts un apakšējām cilpām iz­vērta ķēde tur pusatvērtus. Dzelzs gredzeniem piestiprināti, šie maisi vel­kas kuģim iepakaļ pa jūras dibenu un sasmeļ visu, kas tur pagadās ceļā. Šodien tur bij bagātīgs krājums visdažādāko zivju sugu. Jūras velni, ku­rus to komiskās lēkāšanas dēļ sauc arī par klauniem. Melnās ūsainās ko- inersanijas, apaļās, sarkani svītrotās balistas, ārkārtīgi indīgie adatvēderi, olivdzeltenie nēģi, makrorinki ar sudrabotām zvīņām, triehiaras, kurām tikpat spēcīga elektrība kā lodes zivīm un elektriskajiem zušiem, zvīņainās uotopteras ar brūnām šķērssvītrām, iezaļganās mencas, jūras grunduļi utt. Bez tām tur bij arī dažas lielo sugu zivis: bastardmakreles ar lielām metru garām galvām, vairākas skaistas skumbriju sugas bonitas ar zi­liem un sudrabotiem raibumiem un trīs lieliski tunči, kuri ar visu nepār­spējami ātro skrēju nebij varējuši izvairīties «Nautila» tīkliem.

Man šķita, ka vienā pašā šajā lomā bij ap tūkstoš mārciņu zivju. Zveja bij izdevīga, bet kas tur ari ko brīnīties. Šādi tīkli vairāk stundu slīd pa jūras dibenu un uzņem savā auklu cietumā visu jūras dzīvnieku pasauli. Uz «Nautila» mums nekad netrūks vislabākās pārtikas krājumu, ko, pa­teicoties kuģa ātrai gaitai un tā elektrisko uguņu pievilkšanas spēkam, pēc patikas varējām atjaunot.

Šis dažādīgais zvejas medījums nekavējoties tika nogādāts pa lūku krātuvēs, no kurām viena noderēja svaigas, otra konservētas pārtikas uz­glabāšanai.

Zveja bij nobeigta, gaisa krājumi papildināti, man likās, ka «Nautils» tūliņ dosies atkal tālāk zemūdens ceļojumā, un tāpēc es grasījos iet atpa­kaļ savā istabā, bet tad kapteinis Nemo pagriezās pret mani un teica bez kāda ievada:

— Paraugieties uz šo okeānu, profesora kungs, vai tam nav sava īpat­nēja dzīvība? Vai viņam nav tāpat savs maigums un savs piktums? Vakar vakarā tas aizmiga tāpat kā mēs, bet šorīt atkal pamodies pēc mierīgi pār­gulētas nakts.

Ne labrīta, ne labvakara! Gluži tā, it kā šis savādais cilvēks tikai turpi­nātu jau agrāk iesāktu sarunu.

— Palūkojieties, — viņš turpināja, — kā tas pamazām mostas no sau­les glāstiem! Viņš atsāk atkal savu dienas dzīvi! Interesanti novērot, kas norisinās tā organismā. Viņam ir savs pulss, savas artērijas, savas lēkmes; es pilnīgi piekrītu zinātniekam Mori, kas konstatējis okeānā gluži tādu pašu asinsriņķošanu kā dzīvnieku organismā.

Acīm redzami kapteinis Nemo negaidīja no manis nekādu atbildi, tā­pēc arī es nejaucos viņa sarunā ar piezīmēm: «tā liekas gan», «bez šau­bām», vai «jums taisnība». Viņš arī runāja vairāk tikai pats sev un ar lie­liem starpbrīžiem starp atsevišķiem teikumiem. Patiesībā tā bij skaļa domā­šana.

— Jā, — viņš turpināja, — okeanam ir visas asinsriņķošanas spējas, ko ierosina tā siltums, sāls piemaisījums un mikroorganismi. Siltums rada nevienādu ūdens blīvumu, un no tā savukārt rodas straumes un pretstrau- mes. Ziemeļu joslās gaužām niecīgie iztvaikojumi ekvatora apvidos tur­pretī nemitīgi rada tropisko un polāro ūdens pārmaiņu. Un, no otras puses atkal, es ar pārsteigumu esmu novērojis ūdens strāvojumus no apakšas uz augšu un no augšas lejup — to pilnīgi pamatoti var saukt par okeana el­pošanu. Esmu sekojis, kā virspusē sakarsusi ūdens molekula nogrimst di­benā, nogaida tur, kamēr, divi grādi aukstā temperatūrā tikusi līdz augstā­kai pakāpei viegla, kāpj atkal augšup. Polarapgabalos jūs redzat šīs parā­dības sekas un sapratīsiet, kāpēc saskaņā ar dabas paredzēto likumu ūdens sasalst tikai virspusē.

Kamēr kapteinis Nemo pabeidza savu teikumu, es nodomāju pie sevis: «Polarapagabalos! Vai tiešām šis pārdrošais cilvēks grasās mūs novest arī turp?»

Tad kapteinis apklusa, vērodams savu tik nemitīgi un pamatīgi izpē­tīto jūru. Pēc tam viņš atsāka:

— Sāļu jūras ūdenī ir liels daudzums, profesora kungs, un, ja jūs at­dalīsiet visus, kas ūdenī atrodami izkusušā veidā, tad dabūsiet četrarpus miljonu kubiku ljē lielu slāni, ar ko visu zemeslodi var pārklāt desmit metru biezumā. Un nedomājiet, ka šis sāļu piemaisījums jūrai ir tikai da~

bas untums! Nē! Sāļi aizkavē ūdeni pārāk spēcīgi iztvaikot un vejiem aiz­nest pārāk daudz garaiņu un tādā kārtā aizsargā merenās joslas no pār­liecīgā lietus. Sāļiem ir bezgalīgi liela nozīme līdzsvarot stichiju darbību uz zemeslodes.

Kapteinis Nemo no jauna apklusa, paspēra dažus soļus pa klāju, atkal pagriezās pret mani.

— Kas attiecas uz infuzorijām, — viņš atsāka, — miljardi mikroorga­nismu, miljoniem ikkatrā ūdens pilienā, astoņi simti tūkstoši šādu orga­nismu sver tikai vienu miligramu — arī tam ārkārtīgi liela nozīme. Tās uz­sūc sevī jūras sāļus, uzsūc ūdens cietās sastāvdaļas, tās rada polipus un korāļus, no kuriem veidojas veselas kaļķakmeņu cietzemes! Un tā ūdens piliens, atbrīvots no minerālvielu piejaukuma un kļuvis vieglāks, paceļas ūdens līmeņa virspusē, bet tur, uzsūcis iztvaikojuma pamestos sāļus, at­kal kļūst smags, nogrimst dibenā, piegādādams mikroorganismiem jaunu barību. Tā rodas divatnējā strāvošana augšup un lejup, mūžīgā dzīvības kustība. Šā okeana, kurš lielākai daļai cilvēku šķiet nedzīvs, vismazākajā daļiņā norisinās daudz intensivāka nerimtīga dzīvība nekā uz sauszemes; tas sniedz dzīvību miriadiem kustoņu — un arī man!!

Šā runādams, kapteinis Nemo bij pavisam pārvērties, viņa izskats un valoda atstāja uz mani ārkārtīgu iespaidu.

— Vienīgi šeit ir īstā dzīve! — viņš piebilda, — es saprotu jūras pil­sētu un zemūdens namu būves projektus; mums vajadzīgi tādi nami kā «Nautils», kuri katru rītu paceļas virs ūdens ieelpot svaigu gaisu, brīvas pilsētas un neatkarīgas valstis! Un kas zina, ja kādreiz kāds despots. ..

Kapteinis Nemo ar enerģisku žestu pārtrauca savu teikumu. Un tad, it kā lai aizdzītu pārāk drūmu domu, vērsās tieši pie manis.

— Aronaksa kungs, — viņš man vaicāja, — vai jūs arī zināt, cik dziļš ir okeāns?

— Es, kaptein, zinu mazākais visu to, ko mums rāda līdzšinējie iz­mēri jum i.

— Vai jūs varētu nosaukt dažus skaitļus, lai es vajadzības gadījumā tos pārbaudītu?

— Te jums būs daži, — es teicu, — cik tos atminos. Ja nemaldos, At­lantijas okeana ziemeļdaļas vidējais dziļums ir aprēķināts astoņi tūkstoši divi simti metru, bet Vidusjūras — divi tūkstoši pieci simti metru. Visievē­rojamākie mērījumi izdarīti Atlantijas okeana dienviddaļā ap 35° platuma, dziļums šeit bijis divpadsmit tūkstoši metru, četrpadsmit tūkstoši deviņ­desmit viens centimetrs un piecpadsmit tūkstoši simts četrdesmit deviņi; metri. Pēc vispārējā ieskata, ja jūras dibenu nolīdzinātu, viņas vidējais dziļums būtu apmēram septiņi kilometri.

— Labi, — kapteinis Nemo atbildēja. — Bet es ceru, ka mēs dabūsim redzēt ko citu. Par Klusā okeana vidējo dziļumu es jums varu teikt tikai to, ka tas nepārsniedz četri tūkstoši metru.

Pēc tam kapteinis Nemo devās pie lūkas un pazuda kāpņu spraugā. Es sekoju tam un atgriezos lielajā salonā. Tūliņ arī skrūve atkal sāka strā­dāt, laga rādīja, ka mēs braucam divdesmit jūdžu stundā.

Pagāja dienas, pagāja nedēļas, bet es tikai nejauši sastapos ar kapteini Nemo. Redzēju viņu pa lielākiem starplaikiem. Viņa palīgs kārtīgi atzīmēja uz kartes katru vietu, pēc tās es noteikti varēju sekot «Nautila» ceļojuma virzienam.

Konsels un Neds Lends dienas lielāko daļu pavadīja kopā ar mani. Konsels bij atstāstījis savam draugam mūsu gājiena brīnišķīgos piedzīvojumus, un kanadietis ļoti nožēloja, ka nebij nācis līdz. Bet es cerēju, ka vēl būs ga­dījums pastaigāties pa okeana zemūdens mežiem. Gandrīz ik dienu uz da­žām stundām atvērās logi salona sānos, un mūsu acis nenogura, lūkojoties noslēpumainajā zemūdens pasaulē.

«Nautils» arvien vēl ieturēja dienvidaustrumu virzienu un pie tam brauca simts un simts piecdesmit metru dziļumā. Bet kādu dienu, nezinu, aiz kādas iedomas, tas ar savām ieslīpajām plātnēm piepeši nonira divi tūkstoši metru lielā dzīlē. Simtgradīgais termometrs rādīja 4,25 grādi, tāda temperatūra šķiet dabiska itin visur uz šā platuma grada.

26. novembrī trijos rītā «Nautils» pārbrauca Vēža tropisko joslu, apm. 172. garuma grādu. 27. novembrī tas pabrauca garām Sandviču salām, kur slavenais Kuks 14. februārī 1779. gadā gāja bojā. Tātad mēs kopš sava ceļo­juma sākuma bijām nobraukuši jau četri tūkstoši astoņi simti sešdesmit ljē. No rīta izgājis uz klāja, es vēja pusē divas jūdzes attālu ieraudzīju Havaju, lielāko no archipelaga septiņām salām. Skaidri varēja saskatīt tās izkopto krastmalas joslu, vairākas kalnu grēdas līdzteku krastam un vulkānus ar Mouna-Rea virsotni, kura paceļas pieci tūkstoši metru virs jūras līmeņa. Starp citiem šā apvidus paraugiem «Nautila» izmestie tikli šeit izzvejoja arī flabellarijas pavonina polipus, sevišķi skaisti veidotus, kas šajā jūras daļā reti sastopami.

«Nautils» arvien vēl turējās dienvidaustrumu virzienā. 1. decembrī tas pārbrauca ekvatoram zem 142° garuma, bet 4. decembrī, braucot bez kādiem sevišķiem starpgadījumiem mēs iztālēm redzejām Marķīza salu grupu. Uz 8°57' platuma un 139°32' garuma es saskatīju Martina ragu Nu- ka-Hivā, šīs grupas galvenajā Francijai piederošajā salā. Iztālēm es gar apvārsni varēju saskatīt tikai mežiem apaugušus kalnus, jo kapteinis Nemo vairījās piebraukt tuvāk zemei. Šajā apvidū atkal tīklos bij ieķērušās vis­pievilcīgākās zivis: horiferas ar zilām spurām, zeltainām astēm un visgar­šīgāko gaļu pasaulē, hologimnozas — tikpat kā bez zvīņām, bet ēšanai vi­sai noderīgas, ostovhinas ar kaula žokļiem, dzeltenīgās vēja zivis, kas ne­bij sliktākas par bonitām, un vēl daudz citas kuģa pārtikas krājumu cienī­gas zivis.

Pabraucis garām šīm skaistajām Francijas protektorata salām. «Nautils» no 4. līdz 11. decembrim nobrauca vēl apmēram divi tūkstoši jūdžu. Šis ceļa gabals ievērojams ar to, ka te mēs sastapām bezgalīgu drūzmu kal- maru, visai interesantus gliemjus, radniecīgus tintes zivīm, — tie pieder galvkāju klasei un divžaunu dzimtai. Šos dzīvniekus sevišķi pētījuši senat­nes dabas zinātnieki, Agoras runātājiem tic sagādājuši bagātīgus meta­foru materialus, bet bagātajiem pilsoņiem atkal sevišķu ēdamā gardumu — mazākais, tā stāsta Galena priekštecis, grieķu mediķis Atenejs.

Tas bij naktī no 9. uz 10. decembri, kad «Nautils» satika šo molusku armiju, kura galvenokārt parādās tikai naktī. To bij neskaitāmi miljoni. Patlaban viņi, sekodami siļķēm un sardinēm, no mērenajām joslām devās uz dienvidiem. Pa biezajiem kuģa kristālā logiem mēs vērojām, kā viņi, peldēdami atpakaļiski, neiedomājami ātri traucās uz priekšu, vajāja zivis un sīkākos moluskus, rija gan mazākus, gan lielākus, nemitīgi un neap­rakstāmā kārtā ņirbodami ar saviem pneimatiskām čūskām līdzīgiem desmit taustekļiem virs galvas. Ar visu savu ātrumu «Nautils» vairāk stundu brauca pa šo dzīvnieku baru; tīkli tos sasmēla bezgala daudz; es tur uz­gāju visas tās deviņas kārtas, kādas Orbinji atradis Klusajā okeānā.

No visa stāstītā redzams, ka jūra nemitīgi atklāja mums allaž jaunas un brīnišķas ainas. To dažādība bij neizsmeļama.

Jūra nemitīgi mainīja ārējos veidus, lai ielīgsmotu mūsu acis, vilināja mūs jo vairāk iepazīties ar to un tās iemītniekiem, bet rosināja arī iespies­ties pašos okeana noslēpumainajos dziļumos.

11. decembrī es sēdēju lielajā salonā un lasīju. Neds Lends un Konsels pa pusatvērtajiem logiem skatījās gaišajos ūdeņos, «Nautils» nekustējās. Piepildījis savus rezervuārus, tas bij iegrimis tūkstoš metru dziļi visma­zāk apdzīvotā okeana joslā, kur lielas zivis tikai reti atgadās.

Man rokā bij Zaņa Masē pievilcīgā grāmata «Vēdera kalpi», es biju pilnīgi nogrimis lasīšanā un baudīju autora asprātības, kad Konsels iz­traucēja mani.

— Vai profesora kungs nevarētu panākt šurp? — viņš teica pavisam savādā balsī.

— Kas noticis, Konsel?

— Paskatieties pats, profesora kungs.

Es piecēlos, piegāju pie loga, piespiedos pie rūtīm un skatījos.

Spilgtajā elektriskās gaismas svītrā es ieraudzīju kādu milzīgu melnu rnasivu, nekustīgu ūdeni iegrimušu priekšmetu. Raudzījos ļoti uzmanīgi, lai izdibinātu, kas varētu būt šis milzīgam valim līdzīgais melnums. Pie­peši savāda doma iešāvās man prātā.

— Tas ir kuģis! — es iekliedzos.

— Jā, — kanadietis piemetināja. — Kuģis, kas uzskrējis zemūdens klints šķautnei un nogrimis.

Neds Lends nebij maldījies. Mēs bijām piebraukuši kādam kuģim, kam apcirstās tauvas vēl karājās pie dzelzs turekļiem. Kuģa korpuss likās pil­nīgā kārtībā; kuģis bij nogrimis tikai pirms nedaudzām stundām. Divu pēdu augstumā nocirsto trīsmastu paliekas liecināja, ka tas bijis spiests upurēt visu savu takelažu. Ar ūdeni pieplūdis, tas gulēja, uz kreisajiem sāniem sazvēlies. Skumji bij redzēt pašu avarējušo kuģi, bet vēl skumjāk saskatīt uz tā klāja dažus virvē sapinušos līķus. Es saredzēju četrus vīriešus, viens no tiem vēl turēja stūri, un bez tam vienu sievieti, kura ar bērnu rokās pa pusei bij izlīdusi pa virsbūves atveri. Tā bij vēl gluži jauna sie­viete. «Nautila» spilgtajā apgaismojumā es labi saredzēju viņas ūdens vēl neizvērstos vaibstus. Ar vislielāko piepūli viņa bij pacēlusi pār galvu savu bērnu, mazo nabaga būtni, kas ar rociņām aptvēra mātes kaklu. Šausmīgas izskatījās šo četru cilvēku sejas, kuri bij sastinguši beidzamās konvulsijās, mēģinādami atraisīties no savām saitēm. Tikai stūrmanis ar sirmajiem, pie­rei pielipušajiem matiem un stūres ratam piekrampētām rokām vēl vien­mēr likās vadām savu trijmastnieku okeana dzīlēs!

Kas par šausmīgu skatu! Mēs stāvējām klusu, lūkojāmies šajā bojā ejas ainā, kura likās nofotografēta katastrofas pēdējā mirklī. Un iedomā es jau redzēju milzīgas haizivis ar ugunīgām acīm, kuras traucās turp, cilvēku gaļas pievilinātas.

Bet «Nautils» apmeta līkumu nogrimušajam kuģim, es tikai vēl pa­spēju izlasīt tā pakaļējā daļā: «Florida Sandcrland.»