20000 lje pa jūras dzelmi

XII VISS TIKAI AR ELEKTRĪBU

— Profesora kungs, — kapteinis Nemo teica, rādīdams pie sienām no­vietotos instrumentus, — te ir visi «Nautila» vadīšanai nepieciešamie rīki. Te, tāpat kā salonā, viņi ir pastāvīgi manu acu priekšā, un no tiem es ik mirk­li redzu mūsu atrašanās vietu un virzienu. Daži no tiem jums būs pazīstami, piemēram, šīs termometrs, kas rāda «Nautila» iekšējo telpu temperatūru; barometrs, kas rāda gaisa spiedienu un gaidāmās laika pārmaiņas; hidro­metrs gaisa mitruma noteikšanai; šī stikla caurule, kuras saturs sadalīda­mies ziņo par vētras tuvošanos; kompass, kurš norāda kuģa virzienu; seks­tants, kas pēc saules augstuma noteic platuma grādu; chronometri, ar kuru palīdzību mēs nosakām garuma grādu, un, vispēdīgi, dienas un nakts tāl­skati, ar kuriem es izlūkoju katru vietu apvārsnī, kad «Nautils» paceļas virs ūdens.

— Tie visi ir jūras braucēju parastie instrumenti, — es atteicu, — tos es visus pazīstu. Bet te, bez šaubām, ir arī vēl citi, kas speciāli kalpo «Nautila» vajadzībām. Vai šī ciparotā plāksne ar kustīgo adatu nav manometrs?

— Tas patiešām ir manometrs. Saskardamies ar ūdeni, tas rāda ārējo ūdens spiedienu un līdz ar to dziļumu, kādā mans kuģis patlaban atrodas.

— Un šīs savādās zondes?

— Tās ir termometriskās zondes, kuras rāda dažādo ūdens slāņu sil­tumu.

— Un tie instrumenti, kuru nozīme man gluži sveša?

— Te man jums, profesora kungs, jāsniedz plašāks paskaidrojums. Uz­klausieties, lūdzu,—kapteinis Nemo sacīja.

Kādu brīdi viņš klusēja, tad atsāka:

— Dabā ir lielisks, paklausīgs, ātrs un viegli rīkojams spēks, kas pil­nīgi pārvalda manu kuģi. Viss te notiek tikai ar tā palīdzību. Šis spēks dod man gaismu, siltumu; tas ir visas manas mechaniskās ierīces dvēsele. Un šis spēks ir elektrība.

— Elektrība! — es iesaucos pārsteigts.

— Jā, profesora kungs.

— Tomēr, kapteiņa kungs, jūsu kuģa gaitas ātrums grūti savienojams ar elektrības pazīstamo spēku. Līdz šim tās dinamiskā iespēja bij diezgan aprobežota, un to lietoja tikai atsevišķos sīkākos gadījumos.

— Profesora kungs, — kapteinis Nemo atsaucās, — mani elektrības iz­mantošanas līdzekļi ir neparasti — tas ir viss, ko es jums varu teikt.

— Es negribu uzmākties, kapteiņa kungs, bet tomēr esmu ārkārtīgi pār­steigts par jūsu sasniegumiem. Atļausiet vēl vienu jautājumu, uz kuru jūs va­rat arī neatbildēt, ja tas jums liekas nevietā. Elementi, kurus jūs lietojat šī brīnišķā dzinējspēka ražošanai, taču ātri nolietojas. Piemēram, kā jūs papildināt savus cinka krājumus, ja jums nav nekādu sakaru ar sauszemi?

— Uz jūsu jautājumu viegli atbildēt, — kapteinis Nemo tūliņ atteica.

— Vispirms man jums jāaizrāda, ka jūras dzelmē ir tādi cinka, dzelzs, sud­raba un zelta noslāņojumi, kurus derētu gan izmantot. No zemes metāliem es neņemu nekā, vienīgi jūra man sniedz visu, kas nepieciešams manas elektrības radīšanai.

— Vienīgi jūra?

— Jā, profesora kungs. Un līdzekļu tās iegūšanai man arī netrūkst. Sa­vienodams visus vadus, kuri nogremdēti dažādos dziļumos, es varētu da­būt elektrisko strāvu no ūdens slāņu nevienādas temperatūras, tomēr es izlietoju citu, praktiskāku sistēmu.

— Kādu?

— Jums būs zināms jūras ūdens sastāvs. Katrā tūkstotī gramu atrodas deviņdesmit seši un pus procenta ūdens un apmēram divi ar trešdaļu pro­centa chlora nātrijā. Bez tam tas nelielos daudzumos satur chlora kalciju, chlora magniju un kāliju, broma magniju, sulfātā magniju un karbonata kaļķus, jūs redzat, ka chlora nātrijs tur atrodams pietiekošā daudzumā. Un to tad es arī atdalu no jūras ūdens un izlietoju nepieciešamo elementu pa­gatavošanai.

— Nātriju?

— Jā gan, profesora kungs. Nātriju ar dzīvsudrabu sajaucot, rodas mai­sījums, kurš atvieto cinku Bunzena elementu kopā. Dzīvsudrabs nekad ne­nolietojas. Nātrijs gan ar laiku izsīkst, bet jūra man to piegādā pietiekošā daudzumā. Man jums jāsaka, ka nātrijā baterijas uzskatāmas par visstip- rākām un ka to elektromotoriskais spēks ir divkārt lielāks par cinka bate­riju spēku.

— Es saprotu labi, kapteiņa kungs, cik liela nozīme natrijam tajos ap­stākļos, kuros jūs dzīvojat. Jūrā tas ir atrodams. Labi. Bet taču vispirms tas jādabū rokā, pareizāk sakot, jādestilē. Kā jūs to darāt? Šķiet gan, ka jūsu baterijas pašas arī varētu jums pakalpot šajā ekstrahēšanas procesā; bet, ja gluži nemaldos, mašinu patērējamais nātrijā daudzums ekstrahēšanas procesā pārsniedz to, ko tās tai pašā laikā spēj ražot. Iznāk, ka nātrijā eks- trahēšanai jūs patērējat vairāk, nekā saņemat pretī!

— Tāpēc, profesora kungs, es nātriju neiegūstu ar baterijām, bet tam nolūkam vienkārši lietoju akmeņogles, ko izrok no zemes.

— No zemes? — es iesaucos pārsteigts.

— Ja jums patīk, sacīsim — no jūras, — kapteinis Nemo atbildēja.

— Tātad jūs esat ierīkojis zemūdens ogļraktuves?

— Aronaksa kungs, jums būs gadījums redzēt mani darbā. Lūdzu tikai mazliet paciesties, un tam jums laika diezgan. Tikai vienu iegaumējiet: jūra man sniedz itin visu. Viņa man dod elektrību, elektrība savukārt «Nautilam» sniedz siltumu, gaismu un dzinējspēku, vārdu sakot, dzīvību.

— Izņemot gaisu, ko jūs elpojat.

— Ai! Es varētu ražot arī elpošanai nepieciešamo gaisu, bet tas man nav vajadzīgs, jo es taču varu pēc patikas pacelties virs ūdens līmeņa. Bet, ja elektrība man arī neražo elpojamo gaisu, tad mazākais tā iedarbina mil­zīgos sūkņus, ar kuriem gaisu sadzen speciālos rezervuāros, un tas man dod iespēju uzturēties okeana dziļumos tik ilgi, cik tas vajadzīgs.

— Kapteiņa kungs, — es teicu, — man atliek tikai izbrīnīties. Acīm re­dzami jūs esat atklājis to, ko cilvēki, bez šaubām, kādreiz atklās, proti; elektrības īsto dinamisko spēku.

— Es nezinu, vai viņi atklās to,—kapteinis dzedri atteica. — Lai nu būtu kā būdams, jūs zināt, kur es vispirmāk pielietoju šo neatsveramo spēku. Tas mūs apgaismo vienmērīgāk un ilgāk kā pati saule. Bet tagad ap­lūkojiet šo pulksteni; tas arī ir elektrisks un iet precizāk nekā vislabākie chro- nometri. Es to pēc itāļu pulksteņu parauga esmu iedalījis divdesmit četrās stundās, jo man neeksistē ne diena, ne nakts, ne saule, ne mēness; bet vie­nīgi šī mākslīgā gaisma, ko es ņemu līdzi jūras dzīlē. Paskatieties, patlaban ir desmit no rīta.

— Jā, tieši desmit.

— Un te būs vēl viens elektrības lietošanas veids. Šī ciparotā plāksne, kas te pie sienas jūsu priekšā, norāda «Nautila» gaitas ātrumu. Elektrisks vads savieno to ar lagas skrūvi, un tās rādītāja adata man pilnīgi pa­saka, cik ātri kuģis katrreiz brauc. Paraugieties, patlaban mēs braucam ar mērenu ātrumu — piecpadsmit jūdzes stundā.

— Tas ir tik brīnišķīgi! — es izsaucos. — Saprotu labi, ka esat rīkojies pareizi, izlietodams elektrības spēku, kas savā laikā izskaudīs vēju, ūdeni un tvaika dzinējspēku.

— Mēs vēl neesam galā, — kapteinis Nemo ieminējās, celdamies kājās. — Ja jums patiktu man sekot, mēs varētu iet aplūkot «Nautila» pakaļējo daļu.

Patiešām, es biju jau iepazinis visu zemūdens kuģa priekšējo daļu, kurai no centra līdz priekšgala taranam bij šāda iekārta: piecus metrus gara ēdam­istaba, ar ūdens necaurlaidēju sienu nošķirta no bibliotēkas, arī piecus metrus garas; tad lielais, desmit metru garais salons, ar tādu pašu starp­sienu nošķirts no piecus metrus garās kapteiņa istabas; tālāk man ierādītā divarpus metrus garā kajīte un, beidzot, gaisa rezervuārā telpa, septiņar- pus metrus gara, kura sniedzās līdz pašam kuģa priekšvadnim. Tātad šīs daļas garums bij trīsdesmit pieci metri. Ūdens necaurlaidējās sienās bij ie­rīkotas kaučuka aizšaujamiem hermetiski noslēdzamas durvis gadījumam, ja «Nautils» dabūtu sūci.

Es sekoju kapteinim Nemo pa kuģa sānu gaiteņiem, un tā mēs nokļuvām vidustelpās. Tur ūdens necaurlaidēju sienu spraugā bij redzams kaut kas līdzīgs akai. Sienai piestiprinātas dzelzs kāpnes veda augšup. Es apvaicā­jos kapteinim, kādam nolūkam domātas šīs kāpnes.

— Pa tām var nokļūt pie laivas, — viņš atbildēja.

— Kā? — es iesaucos izbrīnījies. — Vai tad jums ir arī laiva?

— Bez šaubām. Priekšzīmīga laiva, viegla un negrimstoša, ar kuru var vizināties un zvejot.

— Bet, ja to gribat lietot, jums katrā ziņā jāpaceļas virs jūras līmeņa.

— Nebūt nē. Laiva novietota speciālā iedobumā «Nautila» korpusa augšējā malā ārpusē. Tā ir hermetiski noslēdzama, nelaiž cauri ūdeni un piestiprināta ar stiprām skrūvēm. Šīs kāpnes noved pie kuģa virsū ierīko­tas atveres cilvēka resnumā, kurai tieši pretī ir tāda pati atvere laivas sā­nos. Pa šo divkāršo atveri es iekļūstu laivā. Aiz manis aizslēdz sienu, proti, «Nautila» atveri, es pats ar skrūves palīdzību atslēdzu laivu, atsvabinos no kuģa, un tā ārkārtīgi strauji uzšaujas augšup virs jūras līmeņa. Tur es at­veru līdz tam rūpīgi noslēgto lūku izejai uz laivas klāja, uzvelku buras vai ņemu rokās airus un sāku vizināties.

— Bet kā tad jūs nokļūstat atpakaļ kuģī?

— Es neatgriežos, profesora kungs, tas pats paceļas pie manis.

— Pēc jūsu pavēles?

— Pēc manas pavēles. Elektrisks vads savieno mani ar kuģi. Es no­sūtu telegramu, un ar to pietiek.

— Patiešām! — es iesaucos, gluži apdullis no visiem šiem brīnumiem. — Tas taču ir tik vienkārši!

Izgājis cauri priekšiņai, kur atradās kāpnes, kas veda uz klāju, es no­kļuvu divus metrus garā kajitē, kur Konsels ar Nedu Lendu patlaban ņē­mās notiesāt lieliskās brokastis. Tad atvērās kādas durvis, un es ieraudzīju trīs metrus garu virtuves telpu, kas atradās starp kuģa plašajām pārtikas produktu krātuvēm.

Tur elektrība, spēcīgāka un paklausīgāka nekā gāze, izpildīja visus ne­pieciešamos darbus. Metala vadi zem plītīm novadīja platina ierīcē kar­stumu, ko varēja lietot un regulēt pēc patikas. Ar elektrību karsēja ari des­tilācijas mašinas, un tās iztvaikošanas ceļā sagādāja lielisku dzeramu ūdeni. Aiz virtuves atradās vannas istaba, kur krāni pēc vēlēšanās piegādāja siltu vai aukstu ūdeni.

Tālāk bij kuģa ļaužu telpa, piecus metrus gara. Bet tur durvis bij no­slēgtas, un es nedabūju aplūkot tās iekārtu, pēc kuras varētu spriest par šā kuģa apkalpei nepieciešamo cilvēku skaitu.

Gaiteņa galā bij redzama parasta siena, kas kuģa ļaužu kajiti atda­līja no mašinu telpām. Durvis atvērās, un es atrados telpā, kur kapteinis Nemo, acīm redzami pirmās šķiras inženieris, bij novietojis kuģa dzinējas mašinas.

ŠI spilgti apgaismotā mašinu telpa bij mazākais divdesmit metru gara. Tā bij sadalīta divās daļās — pirmajā ievietota elektrības ražotāja ierīce, bet otrā mechanisms, kas dzina kuģa skrūvi.

Vispirms mani pārsteidza sui generis[8] smarža šajā telpā. Kapteinis tū­liņ ievēroja manu izbrīnu.

— Tās ir gāzes, ko atdala izlietojamais nātrijs, tomēr tā tikai nesva­rīga neērtība. Katru rītu mēs brīvā gaisā pamatīgi izvēdinām savu kuģi.

Es ar viegli saprotamu interesi aplūkoju «Nautila» mašinas.

— Jūs redzat, es nelietoju Rumkorfa, bet gan Bunzena elementus, — kapteinis Nemo paskaidroja. — Pirmie man būtu par vājiem. Bunzena ele­mentu ir mazāk, bet tie spēcīgāki, un izmēģinājumi pierādījuši, ka tas vissva­rīgākais. Ražotā elektrība ar milzu elektromagnetu palīdzību tiek novadīta uz telpu, kur atrodas sevišķas sistēmas virzuļi un zobrati, kas griež skrūves veltni. Skrūve ir seši metri diametrā, garums — astoņarpus metri, bet apgriezieni sasniedz simts divdesmit sekundē.

— Un brauciena ātrums?

— Piecdesmit jūdzes stundā.

Šeit bij kāds noslēpums, bet es nepūlējos to uzminēt. Kā elektrība varēja iedarboties ar tādu neticamu spēku? No kurienes īsti cēlās šī gandrīz neie­robežojamā vara? Vai gan šis spēks slēpās sevišķās spoļu ierīcēs? Vai varbūt kādā nepazīstamā transmisiju veidā, kas virzuļus varēja kustināt neiedomā­jami ātri? To es nespēju izprast.

— Kapteini Nemo, — es ieminējos, — esmu redzējis rezultātus Un ne­mēģinu tos izskaidrot. Es redzēju «Nautilu» manevrējam ap «Ābramu Lin- kolnu» un zinu tā ātrumu. Bet nepietiek vien braukt, jāzina taču — uz ku­rieni braukt! Nepieciešama iespēja virzīt kuģi uz labo un uz kreiso pusi, uz augšu un uz leju. Kā jūs iespējat nolaisties dziļumā, kur sastopaties ar simt atmosfēru spiediena pretspēku? Kā jūs atkal paceļaties virs jūras lī­meņa? Un, pēdīgi, — kā jūs noturaties tajā dziļumā, kāds jums nepiecie­šams? Varbūt es esmu uzmācīgs, jums visu to jautādams?

— Nemaz nē, profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja pēc nelielas vilcināšanās, — jo jūs jau nekad netiksiet prom no šā zemūdens kuģa. Nā­ciet salonā! Tur ir mana īstā darbistaba, un tur jūs uzzināsiet par «Nautilu» visu, kas jums vajadzīgs.