20000 lje pa jūras dzelmi

XVI GĀJIENS PA JŪRAS DIBENU

Taisnību sakot, šī kabīne bij «Nautila» ģērbistaba un ari tā arsenals. Vairāk kā ducis ūdenslīdēju apģērbu karājās pie sienām, gaidīdami lie­totājus.

Neds Lends, tos aplūkojis, neparko negribēja vilkt mugurā.

— Bet, krietnais Ned, — es mēģināju viņu pārliecināt, — citādi nevar. Krespo salas meži atrodas zem ūdens.

— Tas ir gan jauki! — harpunists atņurdēja, noprazdams, ka viņa cerī­bas uz meža putnu cepeti vējā. — Un jūs, Aronaksa kungs, līdīsiet tajā maisā?

— Jālien vien būs, meistar Ned.

— Kā gribat, profesora kungs, — harpunists atbildēja. — Es gan tur nelīdīšu iekšā, kamēr mani nepiespiedīs ar varu.

— Neviens jūs nespiedīs, meistar Ned, — kapteinis Nemo viņu mie­rināja.

— Vai Konsels ari riskēs? — Neds apvaicājās.

— Es allaž esmu (ur, kur mans kungs, — Konsels atbildēja.

Uz kapteiņa saucienu ieradās divi kuģa kalpotāji palīdzēt mums uzvilkt šos platos ūdens necaurlaidīgos kaučuka apģērbus bez šuvēm, kuri bij pa­gatavoti tā, ka varēja izturēt ievērojamu spiedienu. Tas bij kaut kas līdzīgs lokanām un atsperīgām bruņām. Tikai bikses un veste, vairāk nekā. Bikšu galos biezi zābaki ar smagām svina zolēm. Vestes audumu uz krūtīm sa­turēja izliektas vara stīpas, lai atturētu ūdens spiedienu un plaušām ļautu

brīvi darboties. Piedurkņu galos bij lokani cimdi, tā ka nekas netraucēja pirkstu kustību.

Acīm redzot šie pārlabotie uzvalki nesalīdzināmi pārāki par vecajiem, slavenajiem astoņpadsmitā gadu simtenī izgudrotiem, ar korķa apvalku, bezpiedurkņu vesti, ūdens svārkiem, kastēm un tā joprojām.

Kapteinis Nemo un viens no viņa ļaudīm, no izskata īsts Herkuless, acīm redzot ārkārtīgi spēcīgs, Konsels un es bijām ieģērbti ūdenslīdēju uzvalkos. Atlika vēl tikai iebāzt galvu metala čaulas bumbā. Bet pirms šīs operācijās es vēl palūdzu kapteinim atļauju aplūkot mums nodomātās šautenes.

Viens no «Nautila» kalpotājiem man atnesa no izskata vienkāršu šau­teni; laide tai bij tērauda plāksnes, tukšu vidu un diezgan prāva. Te bij uzkrāts saspiestais gaiss, bet ar vārstuļa kustināmās mēlītes palīdzību to pēc patikas varēja ievadīt metala caurulē. Aptverē bij ievietota kārba ar divdesmit elektriskām lodītēm, ar sevišķu atsperi tās pārvietojās šau­tenes stobrā. Tikko viens šāviens bij izšauts, šautene acumirklī automā­tiski pielādējās no jauna.

— Kaptein Nemo, — es teicu, — šis ierocis ir lielisks, un viegli ar to rīkoties. Es tikai veļos drīzāk to izmēģināt. Bet kā īsti mēs nokļūsim jūras dibenā?

— Profesora kungs, patlaban «Nautils» nostājies dibenā, desmit metru dziļumā, mēs tūliņ varam sākt gājienu.

— Kā mēs izkļūsim no kuģa laukā?

— To jūs tūliņ redzēsiet.

Kapteinis Nemo iebāza galvu bumbveidīgā cepurē. Mēs ar Konselu darījām to pašu, pie kam kanadietis mums ironiski novēlēja laimīgas me­dības. Uzvalka augšgals nobeidzās ar vītņotu vara apkakli, kurai tika pieskrūvēta metala kaska. Pa trijiem ar biezu stiklu aizsegtiem caurumiem, galvu tikai pagriežot šīs bumbas iekšienē, bij iespējams pārredzēt visu apkārtni. Uz mūsu mugurām piestiprinātie Rukveirola aparati sāka dar­boties, un es tūliņ pamanīju, ka varu elpot pilnīgi brīvi.

Ar Rumkorfa lampu pie jostas, šauteni rokās, es gribēju iet. Bet, platajā uzvalkā ieslodzīts, ar svina zābakiem grīdai pienaglots, nevarēju pakustē­ties no vietas.

Tomēr arī tas jau bij paredzēts. Es jutu, ka no ģērbistabas mani iebīda mazajā blakus telpā. Biedri, kurus tāpat virzīja, man sekoja. Es dzirdēju, ka ar segumu apsistās durvis aizvērās, un mēs atradāmies dziļā tumsā.

Pēc kāda brīža ass svilpiens ieskanējās man ausīs. Es sajutu itin kā savādu aukstumu paceļamies no kājām līdz pašām krūtīm. Acīm redzami pa kādu krānu no ārienes tika ielaists ūdens, un tas patlaban piepildīja telpu. Tad atvērās kādas citas durvis «Nautila» sānos. Mūs apņēma pus­krēsla. Acumirkli vēlāk mūsu kājas jau skāra jūras dibenu.

Un nu — kā lai es attēloju visus iespaidus un piedzīvojumus šajā zem- udens gājienā? Vārdiem nav iespējams pārstāstīt visus tos brīnumus! Ja jau sarene nejaudā atgleznot ūdeņu neskaitāmās nokrāsas — kā to lai mēģinātu spalva?

Kapteinis Nemo gāja pa priekšu, bet viņa biedrs sekoja dažus soļus mums iepakaļ. Mēs ar Konselu turējāmies blakus, it kā caur savām metala kaskām varētu arī sarunāties. Es vairs nesajūtu ne savu uzvalku, ne zābakus, ne gaisa rezervuāru, ne gaisu, ne tās biezās bumbas svaru, kurā mana galva kuļājās kā rieksts savč čaulā. Visi priekšmeti ūdenī zaudēja tik daudz no sava svara, cik liels bij izspiežamā ūdens svars, un es nodomāju, ka šis Archimeda atrastais fizikas likums ir visai patīkams. Es vairs nebiju ne­kāda nekustīga masa, un manu kustību brīvība bij diezgan plaša.

Augšzemes gaisma trīsdesmit pēdu dziļi jūras dibenā pārsteidza mani ar savu spilgtumu. Saules stari viegli izspiedās cauri šim ūdens blīvumam un izdzēsa tā tumšo krāsu. Simts metru attālumā es skaidri varēju saskatīt visus priekšmetus. Tālāk juras dzīle plaiksnījās gaišzilas atmirdzas nokrā­sās, vēl tālāk blāvi zilsnīja, līdz beidzot sabiezēja necaurredzami melna. Patiešām, ūdens, kas mani apņēma, bij tikai mazliet blīvāks nekā gaiss tur augšā, bet tikpat caurspīdīgs. Virs galvas es samanīju jūras rāmo iīmeni.

Mēs droši gājām pa smalkas, cieti nogulušas smilkts gludo paklāju, tas nebij rievains kā slīdošo viļņu izskalotais liedags. Kā īsts reflektors tas ārkārtīgi spilgti atplaiksnīja saules starus. Šī atspulga arī bij tā, kas caiir- staroja katru ūdens molekulu. Vai es to jebkad biju iedomājies, ka trīsdesmit pēdas dziļi zem ūdens varēšu redzēt tikpat skaidri kā augšā gaišā dienas laikā?

Ceturtdaļstundu mēs tā gājām pa kvēli mirdzošo, nejutainiem gliemež­nīcu putekļiem pārklāto smilkti. Slaidais, zemūdens klintij līdzīgais «Nautila» korpuss pamazām izzuda; bet tā prožektora tālu mestie stari apgaismos ceļu atpakaļ, ja mums šajos ūdeņos uznāktu nakts. Par šo ierīci grūti spriest tam, kas uz sauszemes nekad nedabū redzēt tādas varenas elektriskās gaimas svītras. Tur putekļu pilnajā gaisā redzama tikai ne­spodra miglaina atspulga, kamēr uz jūras, tāpat kā zem ūdens, elektrisko staru spožums parādās visā pilnībā.

Visu laiku mēs gājām bez apstājas, un smilkšu klajums visapkārt likās bezgalīgs. Izstieptām rokām es šķēlu ūdens aizkaru, kurš aiz manis tūliņ atkal noslēdzās, bet manas pēdas acumirklī izgludināja ūdens spiediens.

Drīz kaut kādi iztālēm tikai neskaidri saskatāmi priekšmeti sāka aptve­rami izveidoties manu acu priekšā. Es ieraudzīju pirmās krāšņo klinšu masas, visskaistākā veida zoofitiem izraibotas, un biju dziļi pārsteigts par šā apvida īpatnējo pievilcību.

Bij ap desmitiem no rīta. Saules stari diezgan slīpā leņķī skāra jūras līmeni un, ūdens lauzti, it kā prizmā apmirdzēja augus, klintis, puķes, gliemežnīcas un polipus gar klints malām, kas laistījās visās septiņās spektra krāsās. Tas bij īsts brīnums, krāšņums acīm, it visu krāsu nianses, īsts kaleidoskops, kurā jaucās zaļais ar dzeltenu, oranžais ar mēļo, gaiši zilais ar tumši zilo, vārdu sakot, satrauksmēta gleznotāja paletes neaptve­ramās krāsas. Cik žēl, ka es nevarēju dalīties ar Konselu sajūsmā, kas manī strāvoja, un sacensties ar viņu izbrīnās saucienos! Cik žēl, ka nespēju kapteinim Nemo un viņa pavadonim ar saprotamiem žestiem parādīt, ko pārdzīvoju un domāju! Cita nevarēdams, es runājos pats ar sevi, es kliedzu tajā vara kārbā, kas apņēma manu galvu, varbūt tā nevajadzīgi patērēdams vairāk gaisa, nekā tas bij atļauts.

Šīs spulgojošās ainavas priekšā Konsels bij tāpat apstājies kā es. Acīm redzams brašais puisis atkal jau klasificēja šīs dažādās zoofitu un molus­ku pasugas. Jūras dibens te bij pārklāts polipiem un adatādaiņiem, izidām, izklaidu dzīvojošām kornularijām, skarainām okulinām, kuras agrāk sauca par «baltajiem korāļiem», sarainām, sēņveidīgām fungijām, puķes ziedam līdzīgajām jūras anemonēm, jūras zvaigznēm un astrofitonām, šīm nāru austām mežģinēm, kuras plīvoja no visvārīgākā ūdens saviļņojuma.

Patiešām žēl bij mīt virsū spīguļojošiem moluskiem, kuri tūkstošiem klāja smilkti; «āmuriņiem», donacijām, šiem veiklajiem lēkātājiem, strombusiem ar eņģeļa spārniem, jūras zaķiem un neskaitāmiem citiem šā neiztukšojamā okeana iemītniekiem. Bet jāiet vien bij, un mēs gājām uz priekšu, kamēr pār mūsu galvām plīvoja fizaliju gaišzilie taustekļi; opalveidīgās maigi rozā medūzas ar debess ziluma svītrotām apmalām it kā saules sargi mūs aizslēpa no spilgtajiem stariem, un pelagejas ar savu fosforisko spīdumu varētu mums apgaismot ceļu, ja mēs ietu naktī.

Visi šie brīnumi mani aizturēja tikai uz nelielu brīdi, es tūliņ atkal sekoju kapteinim Nemo, kas mani ar žestu aicināja līdzi. Drīz arī juras dibens sāka palikt citāds. Aiz smilkšu klajuma sākās kramainu un kaļķainu gliemju dumbrājs, ko amerikaņi sauc par oāzi. Tālāk gājām pāri aļģu laukam, kas bij noaudzis ūdens nenopostītiem, ārkārtīgi spccīgicm jūras augiem. Šīs biezi noaugušās, maigās noriņas varēja sacensties ar vismīk­stākajiem cilvēka rokas austiem paklājiem. Kājas mina jūras zaļumu, bet pār galvām mums šūpojās ūdens augu seģene. Vairāk nekā divi tūkstoši aļģu dzimtas, vītnēs savijušās, līgojās ūdens līmeņa virspusē. Es tur redzēju šūpojamies lentām līdzīgās fikusas, kā bumbas vai cauruļveidīgās lauren- cijas, kladostefijas ar šaurām lapām un kaktusiem līdzīgās vēdekļveidīgās rodimenas. Es novēroju, ka zaļie augi visvairāk turējās ūdens virspuse, kamēr sarkanie meklēja nelielu dziļumu, melnajiem un brūnajiem hidro- fitiem atstādami pašas dziļākās okeana dzīles.

Aļģes jeb ūdens augi patiešām ir pats brīnišķīgākais augs pasaules florā. Tur sastopami vislielākie, bet arī vismazākie zemeslodes augi. Ir tādi, kurus var saskaitīt četrdesmit tūkstošus uz pieciem kvadratmili- metriem, un atkal tādi, kuri vieni paši aizsniedz pieci simti metru lielu garumu.

Mēs bijām atstājuši «Nautilu» apmēram pirms pusotrām stundām. Tu­vojās dienvidus. To es nopratu no taisni krītošiem saules stariem, kuriem ūdenī nemanīja vairs nekāda lūzuma. Krāsu rotaļas maģija pamazām izgaisa, smaragda un safira atblāzmas nodzisa virs mūsu galvām. Mēs gājām pa smilkšu klajumu, un mūsu soļi atbalsojās ārkārtīgi skaļi. Pats mazākais troksnītis dzirdams tik spalgi, kā auss to uz sauszemes nebij pieradusi. Patiesībā ūdens ir četrreiz jutīgāks skaņu novadītājs nekā gaiss.

Tagad jūras dibens sāka spēji sliekties lejup. Gaisma kļuva vienmuļī­ga. Mēs bijām nonākuši simts metru lielā dziļumā un pakļuvuši zem des­mit atmosfēru spiediena. Bet mans apģērbs bij tā ierīkots, ka es nesa jutu ne mazākās neērtības. Tikai pirkstu locītavās samanīju tā kā stīvumu, bet arī tas drīz vien izzuda. Arī nogurums nebij nekāds lielais šajā man gluži nepierastajā uzvalkā un divu stundu ilgajā gājienā. Odens virzīts, es kus­tējos ārkārtīgi viegli un veikli.

Trīs simti pēdu dziļumā nokļuvis, es gan vēl saskatīju saules starus, bet tomēr visai vāji. Nesenajam spilgtumam sekoja sarkanēja krēsla, kaut kas vidējs starp dienu un nakti. Tomēr saskatīt visu mēs varējām vēl pie­tiekoši skaidri un Rumkorfa aparatu darbā laist vēl nebij vajadzīgs.

Kapteinis Nemo piepeši apstājās un pagaidīja, kamēr es pieeju viņam klāt. Ar pirkstu viņš man norādīja uz kādu tumšu masu, kura netālu no mums rēgojās krēslā.

— Tie būs Krespo meži,— es nodomāju — un nebiju maldījies.