20000 lje pa jūras dzelmi

V UZ LABU LAIMI

«Ābrama Linkolna» brauciens ilga krietnu laiku bez kādiem sevišķiem notikumiem. Tikai reiz patrāpījās gadījums, kad Neds Lends varēja demon­strēt savu apbrīnojamo izveicību un pierādīt, ka uz viņu patiešām var pil­nīgi paļauties.

30. jūnijā Maluinas salu apvidū fregate sastapa amerikaņu vaļu mednie­kus un mēs uzzinājām, ka narvali tie nekur nav manījuši. Bet viens no viņiem, tvaikoņa «Monroe» kapteinis, padzirdējis, ka Neds Lends atrodas uz mūsu kuģa, lūdza to palīdzēt nomedīt vali, kam viņi patlaban dzinās pakaļ. Kapteinis Faraguts, vēlēdamies novērot Nedu Lendu darbā, atļāva tam doties uz «Monroe». Mūsu kanadietim laimējās it sevišķi, viena vaļa vietā viņš nogalināja divus, vienam trāpīdams tieši sirdī un otru panāk­dams pec visai neilgas vajāšanas.

Patiešām, slikti klāsies nezvēram, ja viņš reiz patrāpīsies Neda Lenda harpūnai pa metienam.

Fregate ātri pabrauca garām Amerikas dienvidaustrumu krastam. 3. jū­lijā mēs atradāmies pie Magelana juras šauruma, Jaunavu raga tuvumā. Bet kapteinis Faraguts negribēja doties līkumainajā spraugā un lika braukt apkārt Florna ragam.

Kuģa ļaudis bij pilnīgi vienis prātis ar kapteini. Patiešām, nebij taču nekādu izredžu sastapt narvali šajā mazajā jūras šaurumā. Daži matroži pat apgalvoja, ka nezvērs esot par resnu, lai izpeldētu pa šo šauro spraugu.

6. jūlijā ap pulksten trim pēcpusdienā «Ābrams Linkolns» piecpadsmit jūdzes uz dienvidiem apbrauca apkārt tai vientuļai saliņai, tai klintij Ame­rikas cietzemes lejasgalā, ko holandiešu jūrnieki nosaukuši savas dzimtenes pilsētas vārdā par Hornu. Tur mūsu ceļš novērsās uz ziemeļrietumiem, un nākamā rītā fregates skrūve beidzot sāka kult Klusā okeana ūdeņus.

— Tagad nu tikai skaties! tagad skaties! — «Ābrama Linkolna» matroži uzsauca cits citam.

Un jāsaka taisnība, viņi lūkojās uzmanīgi. Divi tūkstoši dolāru lielā godalga kairināja visus, ne acis, ne tālskati ne mirkli nepalika mierā. Dienu un nakti visi vēroja okeana līmeni, un niktalopiem, kas nakti redz daudz labāk nekā dienā, bij lielas cerības izpelnīties godalgu.

Lai gan mani naudas balva nekārdināja, tomēr arī es nepaliku citiem iepakaļ. Atskaitot dažas minūtes pusdienas laikam un pāris stundu nakts atpūtai, par spīti saules svelmei vai lietum es allaž biju uz kuģa klāja. Gan pārliecies par kvātera margām, gan atspiedies pret pakaļējā gala sāniem, es ar acīm urbos putotajās vagās, kas balsināja jūras līmeni līdz pašam apvārsnim. Un cik reižu man nenācās uztraukties kopā ar virsnie­kiem un kuģa ļaudīm, kad kāds niķīgs valis izslēja no ūdens savu melno muguru! Kuģa klājs acumirklī pārpildījās ļaudīm. No apakšējām kajitēm virsnieki un matroži bariņiem metās augšā. Apmiglotām acīm, elpu aiz­turējuši, visi sekoja dzīvnieka kustībām. Es skatījos tik uzmanīgi, ka riskēju sabojāt acis un palikt akls, kamēr flegmātiskais Konsels teica man savā mierīgajā balsī:

— Ja profesora kungs mazāk ieplestu acis, viņš redzētu daudz labāk!

Bet uztraukums ikreiz izrādījās velts! «Ābrams Linkolns» mainīja kursu

un tuvojās pamanītajam dzīvniekam, taču tas atkal izrādījās par vienkāršu vali vai kašalotu, kas, kuģa ļaužu lāstu pavadīts, tūliņ arī nozuda.

Laiks tomēr bij jauks, un brauciens turpinājās visizdevīgākajos apstāk­ļos. Patiesībā šis bij lietainais gadalaiks, jo Australijas joslā jūlijs sakrīt ar mūsu janvari, tomēr debess bij skaidra, jūra rāma un pārskatāma visai tālu.

Neds Lends joprojām izrādīja stūrgalvīgu neticību: viņš pat negribēja skatīties jūrā, ja pats nestāvēja sardzē vai arī neviens valis nebij redzams. Un taču viņa ārkārtīgi asā redzes spēja te būtu bijusi visai noderīga. Bet no divpadsmit stundām astoņas šis iecirtīgais kanadietis pavadīja kajitē lasīdams vai gulēdams. Simtiem reižu es viņam pārmetu tādu vienaldzību.

— Ak ko, Aronaksa kungs!—viņš atsaucās. — Ja arī tāds dzīvnieks patiešām eksistē, kāpēc jūs domājat, ka mums viņš katrā ziņā jāsastop? Jūs paši zināt, ka mēs braucam uz labu laimi. Stāsta, ka šis nenotveramais zvērs manīts Klusā okeana ziemeļu ūdeņos. Pieņemsim. Bet no tā laika pa­gājuši divi mēneši, un, spriežot pēc jūsu narvaļa rakstura, viņš nemīl ilgi uzkavēties vienā vietā! Viņš kustas ar neparastu ātrumu. Un jūs, profesora kungs, zināt labāk par mani, ka daba nekā nedara bez nolūka. Pēc iedabas lēnu kustoni tā neapveltītu ar tādu ātrumu, ja tas viņa eksistencei nebutu nepieciešams. Tātad, ja arī šis narvalis tiešām eksistē, tagad viņš atrodas tālu no šejienes.

Es nezināju, ko uz to atbildēt. Tiešām, mēs te braukājam kā akli, bet ko citu mums bij darīt? Mūsu izredzes sastapt nezvēru bij visai niecīgas. Tomēr līdz šim neviens vēl nešaubījās par izdošanos, neviens matrozis ne­derētu, ka narvaļa nav un ka viņš drīzumā neparādīsies.

20. jūlijā mēs ap 105° garuma pārkļuvām pāri Mežāža tropam un tā paša mēneša 27. datumā pa 110. meridiānu pārbraucām pāri ekvato­ram. Pēc šiem izmērījumiem fregate pagriezās taisni pret rietumiem un devās Klusā okeana vidusdaļas ūdeņos. Kapteinis Faraguts sprieda gluži pareizi, ka mums labāk jāturas klajā jūrā, tālāk no cietzemes un salām, no kurām kustonis acīm redzot vairījās, bez šaubām, tāpēc, ka tur viņam par seklu, kā paskaidroja bocmanis. Fregate ieņēma jaunu ogļu kravu, nobrauca garām Pomotu, Marķiza un Sandviču salām, pārbrauca pāri Vēža joslai 132° garumam un devās uz Ķīnas jūrām.

Nu mēs beidzot atradāmies briesmoņa pēdējo nedarbu apvidū! Jāatzīs­tas, ka uz kuģa visi bij ne dzīvi, ne miruši. Visiem sirdis pukstēja ārkārtīgi strauji, varēja pat rasties sirds kaites. Es negribu aprakstīt to uztraukumu, ko pārdzīvoja kuģa ļaudis. Tie lāgā vairs ne ēda, ne gulēja. Divdesmit reižu dienā mums visiem nācās pārdzīvot ārkārtīgu uzbudinājumu, neizsakāmas bailes vai nu aprēķina kļūdas, vai optiska mirāža dēļ, ko bij pamanījis pret kuģa sienu atspiedies matrozis. Visi šie nerimtīgie uztraukumi mūs turēja pastāvīgā spraigumā, pēc kura drīz vajadzēja iestāties reakcijai.

Un tiešām, tā arī nekavējās. Trīs mēnešus, kuri mums likās kā gadu sim­teņi, «Ābrams Linkolns» klaiņoja pa Klusā okeana ziemeļu ūdeņiem, iz­braukādams to krustām un šķērsām, vajādams ceļā satiktos vaļus, nemitīgi mainīdams virzienu, spēji apstādamies, te pastiprinādams, te pamazinādams tvaiku, un to visu darīja tik strauji, ka riskēja salauzt mašinas. Cik vien iespējams, uzmanīgi izpētīja visu apgabalu no Amerikas līdz Japanai. Bet velti! Visapkārt tikai bezgala plaši un tukši ūdens klajumi! Vairāk nekā! Itin nekā, kas būtu līdzīgs milzenim narvalim, zemūdens saliņai, avarēju­šam kuģim vai peldošam rifam, vārdu sakot, nekā pārdabiska!

Tad iestājās reakcija. Ļaudis pārņēma izmisums, un modās neticība. Matrožos iekvēlojās jauna jūtoņa, tā pauda trīs desmitdaļas kauna un sep­tiņas desmitdaļas niknuma. Bij nepatīkami kļūt par muļķiem, kas noticējuši nejēdzīgai izdomai, un sacēlās dusmas par tādu izmuļķošanu! Gada laikā sakrājušās pierādījumu kaudzes uzreiz sabruka; atpūtas vai ēdiena stun­dās katrs centās atgūt to, kas līdz šim velti bij nokavēts.

Ar cilvēka psichei iedzimtu pārmērību no vienas galējības metās otrā. Paši karstākie pasākuma piekritēji nu izvērtās par tā lielākajiem pretinie­kiem. Pa kuģa lūkām no kurinātāju telpas, pamazām izplatīdamās, šī jū­toņa aizsniedza arī virsnieku kajites, un fregate droši vien būtu devusies atpakaļ uz dienvidiem, ja kapteinis Faraguts šajā gadījumā neparādītu ne­salaužamu ietiepību.

Tomēr nesekmīgos meklējumus turpināt ilgāk vairs nebij iespējams. «Ābrama Linkolna» ļaudis nevarēja vainot par šo neveiksmi, tie bij darījuši visu, kas viņu spēkos. Nekad vēl amerikaņu flotes matroži nebij izrādījuši tādu pacietību un izturību. Pasākuma neizdošanās nebij atkarīga no viņiem. Acīm redzot atlika tikai griezties atpakaļ uz mājām.

Pie kapteiņa arī vērsās ar tādu norādījumu, bet tas palika pie sava. Mat­roži neslēpa nemieru un sāka izpildīt uzdevumus daudz nolaidigāk. Līdz klajam dumpim gan nenonāca, tomēr, neilgi pretojies, kapteinis Faraguts, kā savā laikā Kolumbs, izkaulēja vēl trīs dienas. Ja arī šajās trijās dienās briesmonis neparādīsies, tad stūrmanis apgriezīs ratu trīs reizes un «Ābrams Linkolns» dosies uz Eiropas jūrām.

Solījums tika dots 2. novembrī, un tas uzreiz pacēla kuģa ļaužu sapla- kušo dūšu. Visu acis atkal vērās okeānā. Tālskati tika cilāti ar drudžainu nepacietību. Ikviens ar šo pēdējo skatienu ietvēra brauciena atmiņas. Tas bij pēdējais izaicinājums milzenim narvalim, kam tagad vairs nebij nekāda iemesla izvairīties no cīņas.

Tā pagāja divas dienas. «Ābrams Linkolns» brauca palēnām. Matroži izlietoja visus iespejamos līdzekļus, lai piesaistītu dzīvnieka uzmanību vai iztrauktu to no slinkuma, ja viņš atrastos tuvumā. Haizivīm par lielu apmie­rinājumu ūdenī meta prāvus speķa gabalus. Tad «Ābrams Linkolns» apstā­jās pavisam, bet ap viņu uz visām pusēm slīdēja laiviņas, katru vietu rūpīgi izlūkodamas. Pienāca 4. novembra vakars, taču noslēpums, kā bijis, palika noslēpums.

Nākamā dienā, 5. novembrī, ap pusdienu izbeidzās noteiktais laiks. Ar pēdējo pulksteņa sitienu solījumam allaž uzticīgais kapteinis Faraguts dos pavēli griezt kuģi uz ziemeļaustrumiem un atstāt Klusā okeana ziemeļu ūdeņus.

Fregate atradās starp 31°15' ziemeļu platumu un 136°42' garumu.

Japanas salas bij no mums pretvēja pusē un ap divi simti jūdžu tāli. Tuvojās nakts. Pulkstenis nosita astoņi. Smagi mākoņi aizslēpa mēness pirmā ce­turkšņa disku. Viļņi vienlaidā skalojās ap fregates sāniem.

Es tajā brīdī stāvēju kuģa priekšējā gala labajā pusē, atspiedies pret margām. Konsels, novietojies man līdzās, skatījās uz priekšu. Matroži bij sarāpušies uz rājām un vēroja apvārsni, kas pamazām saraucās un satumsa. Virsnieki ar saviem nakts tālskatiem pūlējās kaut ko saskatīt pieaugošā tumsā. Laiku pa laikam mēness parādījās divu robotu mākoņu spraugā un iemeta zeltainu gaišu plankumu jūras spogulī. Pēc tam atkal pats pēdējais stars apdzisa mākoņu vālos.

Novērodams Konsela seju, es pārliecinājos, ka arī tas pa daļai ļāvās vispārējai noskaņai. Mazākais, man tā likās. Var būt, ka pirmo reizi mūžā arī viņa nervi bija saspringuši vispārējās ziņkāres plūsmā.

— Redzi, Konsel, — es ierunājos, — šis nu ir pēdējais gadījums iebāzt kabatā divus tūktošus dolāru.

— Atļaujiet teikt, kungs, — Konsels atbildēja, — es nekad neesmu rē­ķinājies ar šo godalgu. Sabiedrības valde būtu varējusi izsolīt simts tūksto­šus un tāpat nezaudētu ne nieka.

— Tev taisnība, Konsel. Iznāca pavisam muļķīgi, un mēs gluži velti iejaucāmies šajā pasākumā. Tik daudz lieki zaudēta laika un uztraukumu! Jau sešus mēnešus mēs varējām būt Francijā.

—- Kunga mazajā dzīvoklītī, — Konsels piebilda. — Es klasificētu profe­sora kunga minerālus! Profesora kunga babirusa būtu novietota savā krātiņā Zooloģiskajā dārzā, un metropoles ziņkārīgie nāktu viņu aplūkot.

— Viss tas taisnība, Konsel, nemaz neminot, ka par mums droši vien zobosies!

— Jā, — Konsels mierīgi piebilda, — es domāju gan, ka par profesora kungu smiesies. Un tad — es nezinu, vai teikt? …

— Saki vien, Konsel!

— Nu, tad es domāju, ka profesora kungs to arī ir pelnījis!

— Vai tiešām?

Ja kādam laime būt tik augsti mācītam kā profesora kungs, tad ne­vajag ielaisties. ..

Konsels nepabeidza savu pamācību. Vispārējā klusumā piepeši atska­nēja spalgs kliedziens. Kliedza Neds Lends.

— Palūk! Mūsu meklējamais ir vēja pusē, tieši pretī!