20000 lje pa jūras dzelmi

XVII ZEMŪDENS MEŽĀ

Beidzot mēs bijām nonākuši pie šā meža, kurš, bez šaubām, bij viens no kapteiņa Nemo bezgalīgo īpašumu visskaistākajiem apgabaliem. Viņš to uzskatīja par savu īpašumu ar tādām pašām tiesībām kā pirmie cilvēki radīšanas pirmajās dienās. Un vispār kas gan apstrīdētu viņa tiesības uz šiem zemūdens īpašumiem? Kur gan vēl ir tāds pionieris, kas ar cirvi rokās iedrošinātos nākt un ielauzties šajos krēslainajos biezokņos?

Mežā bij redzami lieli kokveidīgi augi. Kad bijām nonākuši tā plašajās velvēs, mani tūliņ pārsteidza koku zaru savādais saaugums, kādu es vēl līdz šim nekur nebiju redzējis.

Neviena zāiīte nesliecās pa zemi, neviens krūma zariņš neizliecās un nestiepās horizontālā virzienā. Itin viss tiecās pretim jūras virspusei. Vis­tievākie stiebri, vissīkākās šķiedras stāvēja taisni kā dzelzs klūgas. Ūdens augi un lianas taisni perpendikulāri stiepās augšup, piemērodamies apkār­tējai raženajai auglībai. Visi šie augi stāvēja nekustīgi, un, kad es tos ar rokām noliecu, tie acumirklī atkal atliecās savā parastajā stāvoklī. Te bij vertikalitates valstība.

Bet es drīz vien iedzīvojos šajos dīvainajos apstākļos, tāpat pieradu pie še valdošās pustumsas. Zeme mežā bij nosēta asām, grūti apejamām akmeņu šķautnēm. Zemūdens augu valsts man likās bagātāka un sarež­ģītāka nekā arktiskajā un tropiskajā joslā, kur tomēr nav tādas dažādības. Pec kāda brīža es negribot biju sācis sajaukt to sadalījumu — zoofitus noturējis par hidroīitiem, dzīvniekus par augiem. Bet kas gan še nebūtu maldījies? Zemūdens pasaulē augi un dzīvnieki ir tuvu radniecīgi savā starpā.1

Es novēroju, ka visi šie augi tikai vieglītiņām saistīti pie zemes. Prāva auguma un bez saknēm — tie smilktājā, oļos vai gliemežnīcu slāņos nemeklē

1 18. gadsimta beigas un 19. gs. sākumā zinātnieku vidū valdīja šāds aplams uzskats.

barības sulu, bet vienkārši tikai pieturu, šie augi eksistē paši ar sevi, vie­nīgi ūdens tos tur un baro. Lielākai daļai no tiem lapu vietā ir visdīvaināk veidotas nelielas plāksnītes dažādās, tomēr pa lielākai daļai jauktās krāsās; tur bij samanāma sārtā, karmina, zaļā, olivu, sarkanējā un brūnā krāsa. Dzīvā veidā es te ieraudzīju jau «Nautila» herbārijos redzētās, vēdeklim līdzīgās podiasas, kuras šķita gaidām lēna vēja pūsmu, šarlaksarkanās ceramijas, laminarijas ar ēšanai noderīgiem jauniem asniem, lokanās cīpslveidīgās nereocistejas, kas izplaukst piecpadsmit metru augstumā, acetobulas ar resnām virsotnēm un neskaitāmus citus juras augus bez zie­diem. «Dīvaina ačgārna pasaule,» kāds asprātīgs dabas zinātnieks reiz bij teicis, «kur zied dzīvnieki, nevis augi.»

Starp kokveidīgiem augiem mūsu mēreno joslu koku lielumā un to mik­lajā ēnā biezoja īsti dzīvu puķu krūmāji: zoofitu strēles, kurām pa virsu plauka svītrainās meandrinas ar līkumainām rievām, dzeltenīgas kariofilijas ar caurspīdīgiem taustekļiem un it kā velēnām klātie zoanteru puduri; lai ilū­zija būtu jo pilnīgāka, zivtiņas-mušas laidelejās no zara uz zaru, līdzīgi mazajiem kolibrijiem, bet dzeltenas lcpisakantas ar asu zobu pilnu muti un tikpat asām zvīņām, tāpat kā daktilopteras un monocentras, bariem vien gluži kā slokas cēlās augšup, mūsu kāju iztraucētas.

Ap pulksten vieniem kapteinis Nemo deva zīmi apstāties. Es no savas puses paklausīju labprāt, un mes izlaidāmics guļus zem kāda alariju pu­dura, kuru garie smalkie stumbri kā bultas tiecās augšup.

Šis atpūtas brīdis man likās brīnum jauks. Tikai sarunas baudas mums te vēl trūka. Nebij iespējams ne vaicāt, ne atbildēt. Es tikai piesliecu savu lielo galvu Konsela galvai. Redzēju brašā puiša acis jūsmīgi spulgojam, un par apmierinājuma zīmi viņš savā ķiverē vissmieklīgākā veidā grozīja galvu.

Man bij brīnums, ka pēc četru stundu gājiena nesajutu ne mazākās ēstgribas. Es nevaru pateikt, no kurienes vēderam radās tāds apmierinā­jums. Bet toties kā visiem ūdenslīdējiem miegs neatturami mācās virsū. Drīz vien acis man aizvērās aiz biezajiem stikliem, es ļāvos nepārvaramam miegam, ko tikai gājiens līdz šim bij varējis atvairīt. Kapteinis Nemo un viņa spēcīgais pavadonis, šajā šķidrajā kristālā izstie'pušies, rādīja mums labu piemēru.

Nezinu, cik ilgi tā bijām nogulējuši, bet, kad es pamodos, likās, ka saule jau slīgst uz apvāršņa pusi. Ari kapteinis Nemo bij uzcēlies; es tikko sāku staipīt locekļus, kad kāda negaidīta parādība mani piepeši uztrauca kājās.

Pāris soļu atstatu milzīgs juras zirneklis, ap metru augsts, skatījās manī savām šķībajām acīm, gatavs mesties man virsū. Lai arī ūdenslīdeja apģērbs mani pietiekoši sargāja pret šā zvēra kodumiem, es tomēr izbailes notrīsēju. Sajā acumirklī pamodās arī Konsels un «Nautila» matrozis. Kap­teinis Nemo parādīja savam pavadonim uz riebīgo rāpuli, matrozis viņu nogalināja ar vienu šautenes laides sitienu, un es redzēju, ka nezvēra kājas noraustījās šausmīgās konvulsijās.

Šis atgadījums ierosināja man domu, ka šajos krēslajos biezokņos var inājol ari vel bīstamāki kustoņi, no kuru uzbrukuma pat ūdenslīdēja apģērbs mani nespētu pasargāt. Līdz šim es to nebiju iedomājis, bet nu apņēmos uzmanīties. Man likās, ka šī atpūta nozīmē mūsu gājiena beigas, bet biju vilies. Kapteinis Nemo negriezās vis atpakaļ uz «Nautilu», bet turpināja vien tālāk savu pārdrošo ekskursiju.

Juras dibens arvien vairāk un stāvāk sliecās lejup, arvien dziļākā dzelmē. Varēja būt ap trijiem, kad mēs sasniedzām kādu platu ieleju spraugā starp divām augstām, stāvām klinšu sienām, kas atradās simts piecdesmit metru dziļi. Tātad, pateicoties lieliskajiem aparatiem, mēs par deviņdesmit metriem bijām pārsnieguši to robežu, kuru daba līdz šim šķita novilkusi cilvēka zemūdens ekskursijām.

Es saku simts piecdesmit metru, lai gan man nebij nekāda instru­menta, ar ko šeit izmērīt dziļumu. Bet es zināju, ka pat jūrās ar visdzidrāko ūdeni saules stari nespēj iespiesties dziļāk. Te nu mūs sāka apņemt melna tumsa. Desmit soļu atstatumā neviens priekšmets vairs nebij saskatāms. Es virzījos uz priekšu taustīdamies, bet tad piepeši atspīda spilgta un diez­gan spēcīga gaisma. Kapteinis Nemo bij laidis darbā savu elektrisko apa­ratu. Viņa pavadonis tūliņ sekoja kunga paraugam, es ar Konselu atkal viņiem abiem. Pagriežot skrūvīti, stikla vītenes caurule aizkvēlojās, un jūra, mūsu četru lukturu apgaismota, bij pārredzama divdesmit piecus metrus visapkārt.

Kapteinis Nemo devās tālāk un tālāk meža melnajā biezoknī, kur krū­māji kļuva arvien retāki. Es ievēroju, ka augu apvidus izbeidzās drīzāk nekā dzīvnieku. Ūdens augi vairs nebij manāmi neauglīgajā zemē, bet neskaitāmi dzīvnieciņi, zoofiti, posmkāji, moluski un zivis bariem ņudzēja mums apkārt.

Ejot man ienāca prātā, ka mūsu Rumkorfa aparati katrā ziņā pievilinās dažus šo drūmo dziļumu iemītniekus. Bet, ja ari viņi tuvojās, tomēr mednie­kam par lielu nožēlošanu palika pienācīgā attālumā. Vairāk reižu es re­dzēju kapteini Nemo apstājamies un ceļam šauteni pie vaiga; bet pāra acumirkļu vērojis, viņš to atkal nolaida un turpināja gājienu. .

Pēdīgi ap četriem šis brīnišķīgais gājiens izbeidzās. Mūsu priekšā pa­cēlās stāva klinšu siena, milzīgu granitbluķu krava ar tumšām alām, ku­rām tomēr nebij iespējams piekļūt.

Tā bij Krespo salas pakāje. Tā bij zeme.

Kapteinis Nemo piepeši apstājās. Ar žestu viņš apstādināja arī mūs. lai gan man būtu paticis uzrāpties pa šo mūri. Te nobeidzās kapteiņa Nemo valstība. Robežai pāri viņš negribēja iet. Aiz tās sākās tā zemeslodes daļa, ko viņš vairs negribēja skart ar savu kāju.

Sākās gājiens atpakaļ. Kapteinis Nemo bij novietojies sava mazā pul­ciņa priekšgalā un vadīja mūs nešaubīdamies. Man gan likās, ka mēs ne­būt neejam pa to pašu ceļu atpakaļ uz «Nautilu». Šis jaunais ceļš, ļoti stāvs un grūts, manāmi tuvināja mūs jūras līmenim. Tomēr šī atgriešanās augstā­kajos ūdens slāņos nebij tik spēja, ka gaisa spiediens samazinātos pārlieku strauji un radītu mūsu organismā tās bīstamās pārmaiņas, kuras parasti apdraud ūdenslīdējus. Drīz vien atkal atsvīda un pieauga dienas gaisma, saule bij viešama tuvu apvārsnim, tās staru prizma no jauna ar spektra gredzenu apvieda dažādus priekšmetus.

Desmit rnetru dziļumā mēs bridām pa ūdeni, kurā ņudzēja mazas ziv­tiņas, to te bij neskaitāmas sugas, vairāk kā putnu gaisā, — arī žiglākas viņas bij. Tikai neviens šāviena cienīgs jūras medījums mums nebij vēl rā­dījies.

Šajā acumirklī es pamanīju, ka kapteiņa roka paceļas un viņš acīm vēro kādu kustošu priekšmetu krūmājā. Atskanēja šāviens, pēc tā es dzir­dēju paklusu svilpienu; kāds kustonis, kā zibens ķerts, pakrita dažus so­ļus atstatu.

Tas bij lielisks jūras ūdrs, vienīgais jūras četrkājis. Šādam pusotra metra garam kustonim bij ārkārtīgi liela vērtība. Viņa augšdaļā tumš­brūnā, lejāk sudrabotā āda krievu un ķīniešu tirgos tiek ar zeltu atsvērta. Pēc spalvas smalkuma un spīduma spriežot, dzīvnieks bij mazākais divi tūkstoši franku vērts. Es ar interesi aplūkoju šo reto zīdītāja kustoni ar apaļu galvu, īsām ausim, apaļām acīm, kaķim līdzīgām baltām ūsām, stipri attīstītu plēvi starp ķetnām un kuplu asti. Šī zvejnieku vajātā vēr­tīgā gaļas ēdāja kustoņu suga sastopama arvien retāk un tagad galvenā kārtā slēpjas Klusā okeana ziemeļu daļā un, bez šaubām, drīzā laikā iznīks pavisam.

Kapteiņa Nemo pavadonis paņēma medījumu, pārmeta pār plecu, uir mēs no jauna devāmies atceļā.

Veselu stundas gājienu vienīgi līdzens smilkšu klajš bij mums zem kā­jām. Reizēm tas pacēlās tik augstu, ka mums tikai divi metri dziļš ūdens bij pār galvām. Es redzēju mūsu atēnas asi atspoguļotas, virs mums virzījās tādu pašu gājēju grupa, tā kustējās un žestikulēja tāpat kā mēs un arī citādi bij mums gluži līdzīga, starpība tikai tā, ka tā gāja ar galvu lejup un kājām gaisā.

IJn vel viena interesanta parādība. Pār mums slīdēja it kā biezi, ātri uznākoši uu tikpat ātri zūdoši mākoņi. Bet pārdomājis es nācu pie secinā­juma, ka tie nav nekādi mākoņi, bet gan pāri slīdoši dažāda lieluma viļņu vali; rs pat saskatīju to putās sakultās muguras plīstam un virmo- jam ūdens mutulī. Pat ātri pāri skrejošu putnu ēnas es varēju saskatīt ūdens līmeni virs mūsu galvām.

Sakarā ar to es pieredzēju laikam to vislabāko šāvienu, kāds jebkad licis nodrebēt kaisla mednieka rokai. Kāds liels putns plaši izplestiem spārniem laidelēdamies tuvojās mums. Kapteiņa Nemo pavadonis pielika šauteni pie vaiga un izšāva, kad putns bij tikai pāra metrus virs ūdens. Trāpīts spārnainis acumirklī nokrita un ar kritiena sparu ienira ūdenī tik dziļi, ka veiklais šāvējs varēja to satvert. Tas bij albatross, šo jūras putnu visskais­tākās pasugas.

Mūsu gājienu šis gadījums tikai uz acumirkli aizkavēja. Divu stundu laikā mēs gājām pa smilkšu klajumiem un jūras zāļu klāņiem, kuras caur- brist nācās visai grūti. Atklāti sakot, es vairs nejaudāju, kad piepeši ierau­dzīju kādu pusjūdzi attālu nespodru spīdumu ūdens melnumā. Tas bij «Nautila» prožektors. Vel pirms divdesmit minūtēm mēs būsim uz kuģa, un tur es atkal varēšu brīvi atelpot, jo manīju, ka manā rezervuārā skā­bekļa atlicis visai maz. Bet es nebiju paredzējis kādu sastapšanos, kas mazliet aizkavēja mūsu atgriešanos mājās.

Es biju palicis soļu divdesmit citiem iepakaļ, kad ieraudzīju kapteini Nemo spēji atgriežamies pret mani. Viņa spēcīgā roka nospieda mani zemē, kamēr tā pavadonis to pašu darīja ar Konselu. Pirmajā acumirklī ne­varēju apjaust, ko tas nozīmē, bet apmierinājos, redzēdams, ka kapteinis nogulstas man līdzās un paliek nekustēdamies.

Es biju izstiepies zeme zem kāda zāļaugu pudura; bet tad, galvu pa­cēlis, piepeši ieraudzīju kaut kādas smagas masas ar troksni 1111 fosforisku spīdumu skrējām mums pāri.

Asinis man sastinga dzīslās! Es saskatīju, ka tās ir briesmīgās hai­zivis, kuras mūs apdraudēja. Tas bij visbīstamāko cilvēkrijēju haizivju sugu pāris ar milzīgām astēm, nespodrām, stiklainām acīm un purna cauru­miem, pa kuriem plūda fosforiska gaisma. Milzīgas uguns mušas, kuras spēja samalt cilvēku savos dzelzs žokļos! Es nezinu, vai Konsels patlaban atkal ņēmās klasificēt tās attiecīgā rubrikā, bet es gan redzēju tikai viņu sudrabotos vēderus un šausmīgās, atplestās, zobu pilnās rīkles; es aplū­koju visu to vairāk kā apdraudēts upuris, nevis kā dabas zinātnieks.

Par laimi šie rijīgie nezvēri ļoti vāji redz. Haizivis pārslīda pāri,mazliet aizskardams mūs ar savām brūnganajām spurām, un tā mēs kā par brī­numu izglābāmies no daudz lielākām briesmām nekā sastapšanās ar tī­ģeri kaut kur sauszemes mežos.

Elektrisko uguņu svītras vadīti, mēs pēc pusstundas aizsniedzām «Nau­tilu». Ārsienas durvis bij tāpat vaļā, kapteinis Nemo noslēdza tās, līdzko incs bijām iegājuši mazajā telpā. Tad viņš piespieda kādu atsperi. Un tū­liņ es dzirdēju, ka sūkņi kuģa iekšienē sāk strādāt, manīju, ka ūdens ap mani noplok, un pēc īsa brīža telpa jau bij pilnīgi tukša. Atvērās otrās durvis, un mēs iegājām ģērbistabā.

Tur mums ar pūlēm novilka skafandra apģērbus; es, pavisam nomocī­jies, ar nogurumu un miegu cīnīdamies, iegāju savā istabā, bezgala sajūs­mināts par visu. kas piedzīvots šajā brīnišķīgajā gājienā pa jūras dibenu.