XIV DIENVIDPOLS

Es tūliņ steidzos uz klāja.

Jā! Klaja jūra. Tikai šur un tur daži ledus gabali un peldoši kalni; tālumā plašs jūras klajš; gaisā milzums putnu, ūdenī neskaitāmas zivis visādās krā­sās, sākot no spilgti zilas līdz olivzaļai. Simtgradīgais termometrs rādīja trīs grādus virs nulles. Te jau bij it kā pavasaris, salīdzinot ar to, kas palika aiz milzīgajām ledus masām, kuras vēl rēgojās pret apvārsni ziemeļu pusē.

— Vai mēs esam pie pola? — es drebošu sirdi vaicāju kapteinim.

— Es nezinu, — viņš atbildēja. — Pusdienas laikā pārliecināsimies, tad redzēsim.

— Bet vai saule šodien vispār būs redzama? — es jautāju, vērodams pelēko debesi.

— Man pietiks, ja tā tikai uz acumirkli parādīsies, — kapteinis atbil­dēja.

Apmēram desmit verstis no «Nautila» dienvidu pusē bij redzama kāda vientuļa, divi simti metru augsta saliņa. Mēs braucām tieši uz to, lai gan lēnām, jo šī jiira likās zemūdens klintīm pilna.

Pēc kādas stundas mēs jau bijām pie šīs saliņas. Divās stundās bijām •apbraukuši tai apkārt. Krasta līnija tai varēja but četras vai piecas jūdzes. Šaurs līcis to šķīra no kāda krietni liela sauszemes gabala, varbūt pat no kontinenta, kura lielums mums nemaz nebij apredzams. Šī zeme likās apstip­rinām Mori hipotēzi. Šis amerikaņu inženieris savā laikā jau bij aprādījis, ka starp dienvidpolu un sešdesmito platuma grādu jūra pārklāta peldošiem milzīgiem ledus blāķiem, kādi nekad nav sastopami Atlantijas okeana zie­meļos. Tāpēc viņš secināja, ka dienvidpola loka iekšpusē ir plaši sauszemes ■apvidi, jo ledus kalni nekad nerodas klajā jūrā, bet tikai pie zemju krastiem.

Pēc šiem aprēķiniem, ledus sablīvējums ap dienvidpolu izliecās četri tūkstoši jūdžu garā lokā.

Baidīdamies uzskriet sēklī, «Nautils» apstājās trīs kabeļtauvu attālumā :no krasta, pār kuru pacēlās neredzēti krāšņi robotas klinšu kraujas. Laiva tika nolaista jūrā. Kapteinis, divi matroži ar instrumentiem, es un Konsels iekāpām laivā. Pulkstenis bij divi pēc pusnakts. Nedu Lendu es nebiju re­dzējis. Kanadietis droši vien nevēlējās atzīties, ka maldījies, neticēdams dienvidpola atrašanai. Ar nedaudziem airu vēzieniem laiva jau bij pie krasta un apstājās sekli. Es atturēju Konselu, kad viņš patlaban grasījās lēkt malā.

— Kapteiņa kungs, — es teicu, — jums piekrīt gods pirmajam spert kāju uz šīs zemes.

— Jā, profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja. — Un, ja es ne­vilcinos izkāpt uz pola zemes, tad tikai tāpēc, ka neviena cilvēka kāju pēdas te nav atrodamas.

To teicis, viņš viegli nolēca smilkšainajā krastā. Sirds viņam pukstēja stiprā uztraukumā. Viņš uzkāpa kādā stāvā klintī virs neliela uzkalna un tur sakrustotām rokām, nekustedamies, ar liesmainu skatienu likās paņe­mam savā varā šo dienvidpola zemi. Nostāvējis šādā ekstāzē minūtes pie­cas, viņš atgriezās pie mums.

— Vai nevēlaties izkāpt, profesora kungs? — viņš man uzsauca.

Mēs ar Konselu izkāpām malā, pametuši abus matrožus turpat laivā.

Zeme visā plašajā apgabalā te bij iesarkana tufa, itin kā sadauzītu ķie­ģeļu drumslām nobērta. Visgarām to pārklāja lavas izvirdums, izdedžu un pumeka drumslas. Acīm redzams saliņa bij radusies vulkāniskā kārtā. Vietvietām vēl cēlās gaisā dūmu strūklas ar sēra smaku, kas liecināja, ka ze­mes iekšienes uguns vēl darbojas spēcīgi. Tomēr, pakāpies augstā kraujā, vairāk jūdžu plašā apkārtnē es neredzēju neviena vulkānā. Ir zināms, ka šajā antarktiskajā apvidu Džemss Ross atradis starp sešdesmit septīto meridiā­nu un 77° 32' platuma divus darbojošos krāterus — Erebusu un Teroru.

Šīs tuksnešainās zemes veģetācijā man likās visai nabadzīga. Uz melna­jām klintim es saskatīju dažus ķērpjus, usnea melanoxantha ģints. Bez tam tur bij vēl kādi mikroskopiski augi, visprimitivākās, šūnveidigās diatomejas krama vāku spraugā, garas, gaiš- un tumšsarkanas, ūdens izskalotas fuku- sas ar maziem peldpūslišiem. Tā arī bij visa šejienes nabadzīgā augu valsts.

Viss krasts bij pārklāts dažādiem moluskiem, sīkiem gliemezīšiem — gan sirdsveida, gan gareniem, plēvainiem, starp citu, elio ar iegarenu taustek­ļiem klātu ķermeni un divām ieapaļām lāpstiņām galvas vietā. Miljoniem te bij arī ziemeļu elio, trīs centimetri gari, kurus vaļi norij neskaitāmā dau­dzumā ar katru mutes paķērienu. Šie pievilcīgie spārnkāji, īsti jūras tauriņi, ņirbēja brīvajā ūdenī gar pašu krastmalu. No pārējiem zoofitiem uz šejienes jūras dibena izcilām bij redzami kokveidīgi korāļi, kuri, pēc Džernsa Rosa apgalvojuma, antarktiskajās jūrās atrodami pat tūkstoš metru lielā dziļuma; tad sikās alcionas, šajā klimatā sastopamie juras zirdziņi un jūras zvaigz­nītes pārklāja smilkti.

Turpretim gaisā dzīvības bij pārpilnām. Skaļi brēkdami, šurp turp laide­lējās tūkstošiem dažādu sugu putni. Citi, uz klintīm nometušies, bez bailēm noskatījās uz mums vai metās turpat pie kājām zemē. Tie bij pingvini, viegli un veikli ūdenī, kur tos bieži samaina ar žiglajiem bonitiem, bet smagi un pavisam neveikli uz sauszemes. Pūļos sametušies, tie tupēja nekustēda­mies un klaigāja ķērkstošām balsīm.

Starp citiem putniem es tur novēroju arī bridēju sugas baltās šionas ba­ložu lielumā, īsiem konusveidīgiem knābjiem un sarkanu gredzenu ap acīm. Konsels samedīja šos putnus, jo no tiem, zināmā veidā pagatavotiem, iznāk garšīgs cepetis. Gaisā laidelējās ogļu melnie albatrosi, kuru spārnu vēdas sasniedz četru metru apmēru — šos putnus pareizi dēvē par jūras vana­giem; milzīgie vētras putni līkiem spārniem, lielākie ienaidnieki roņiem, ku­riem tie labprāt uzbrūk; mazās nirējas pīles ar baltraibām mugurām un, bei­dzot, daždažādu pasugu vētras putni, balsnēji ar brūni apmargotiem spār­niem un zili, vienīgi tikai dienvidpola jūrās sastopami.

— Tie ir tik eļļaini, — es teicu Konselam, — ka Fereru salu apdzīvotā­jiem vajadzīga tikai dakts, lai tos aizdedzinātu.

— Daudz netrūkst, — Konsels atteica, — un tie labi varētu aizvietot lampas! Nevar jau prasīt, lai daba tām būtu pierīkojusi arī dakti.

Pusjūdzi tālāk mēs ieraudzījām zemē izraktās pingvinu lizdas, līdzīgas alām, — tur putni dēja savas olas, no tām neskaitāmi putni laidās laukā. Vēlāk kapteinis Nemo lika samedīt vairāk simtu šo putnu, jo viņu melnā gaļa ir ļoti garšīga. Viņu brēcieni skan kā ēzeļa zviegšana. Šie putni ir zoss lie­lumā ar šifera krāsas rumpi, baltu vēderu un citrondzeltenu svītru ap kaklu; tos var nosist vienkārši ar akmens sviedienu, jo bēgt viņi nemaz nemēģina.

Migla necēlās, bet ap vienpadsmitiem saule arī vēl nebij uzlēkusi. Pro­tams, tas uztrauca mani. Bez saules nekādi novērojumi nebij iespējami. Kā lai pārliecinās, vai mēs patiešām esam aizsnieguši polu?

Es atradu kapteini Nemo, pret klinti atspiedušos, vērojam debesis. Likās, ka viņš ir uztraukts un nepacietīgi gaida. Bet ko lai iesāk? Sauli šis spēcī­gais un drošais cilvēks tomēr tā nepārvaldīja kā jūru.

Arī ap pusdienas laiku saule vēl ne uz acumirkli nebij parādījusies. Nebij pat sazīmējama vieta, kur tā slēptos aiz miglas aizkariem. Un drīz vien šī migla izvērtās sniegā.

— Rīt, — kapteinis man vienkārši pateica, un, putenim virpuļojot, mēs atgriezāmies uz «Nautila».

Pa mūsu pastaigas laiku bij izvilkti tīkli, un es ar interesi aplūkoju

izzvejotās zivis. No tālāku platuma grādu vētrainiem ūdeņiem antarktiska- jās jūrās patvērumu meklē dažādi klejotāji ūdens iemītnieki — protams, lai kļūtu par laupījumu valzirgiem un roņiem. Es te atradu dažas balsnējas, zili svītrotas, adatainas, decimetru garas skrimšļu zivju sugas — dienvidpola platgalvjus, bez tam vēl antarktiskās chimeras, trīs pēdas garas, ārkārtīgi slaidas un baltas, ar glumu, sudrabotu ādu, ieapaļu galvu, trijām muguras, spurām un snuķveidīgu, mutes pusē saliektu purnu. Pamēģināju arī ēst to gaļu, bet man tā izlikās negaršīga, kamcr Konselam tā tūliņ ļoti iepatikās.

Putenis nenorima līdz pat otram rītam. Iziet uz klāja nebij iespējams. Sēdēdams salonā un atzīmēdams ekskursijas pieredzējumus, es dzirdēju vētras putnu un albatrosu brēcienus; šie putni pat aukā laidelējās apkārt. «Nautils» vairs nestāvēja uz vietas; gar krastu tas vēl pabrauca jūdzes div­padsmit tālāk uz dienvidiem tajā krēslajā apvidū, kur saule redzama tikko paceļamies pār apvārsni.

Nākošā dienā, 20. martā, sniegs vairs nesniga. Aukstums bij mazliet pieņēmies. Termometrs rādīja divus grādus zem nulles. Migla cēlās gaisā, un es cerēju, ka šodien būs izdevība novērojumiem.

Kapteini Nemo es vēl nebiju redzējis; abi ar Konselu mēs iesēdāmies laivā un devāmies malā. Zeme te tāpat bij vulkāniskā. Visur redzamas lavas izdedžu un bazalta pēdas, bet krāteri, kas visu to bij izvirdis, neredzēja nekur. Tāpat kā saliņā, arī šajā polarzemē ņudzēja neskaitāmi putnu bari. Bet te jau viņi savā valstībā dalījās ar zīdītāja dzīvniekiem, kuri labsirdī­gām acīm skatījās uz mums. Tur bij dažādu sugu roņi — daži gulēja zemē izstiepušies, citi bij novietojušies uz peldošiem ledus gabaliem, citi patlaban devās ūdenī, citi rāpās laukā no turienes; cilvēku nekad neredzējuši, tie mums nepiegrieza ne mazākās vērības, es novērtēju, ka tur pietiktu medī­juma vairākiem simts kuģiem.

Bij tā ap astoņiem no rīta. Četras stundas mums vēl atlika laika novēro­šanai, kamēr uzlēks saule. Es devos uz kādu plašu, dziļi granīta krastā ie­grauzušos līci.

Varu teikt, ka, cik tālu visapkārt sniedza mūsu skatieni, zeme un ledus, klajumi bij pārklāti ar jūras zīdītāju kustoņiem. Visvairāk te bij roņu. Tē­viņi un mātītes bij novietojušies dažādos pūļos: vienā tēvs sargāja visu dzimtu, otrā māte zīdīja savus mazuļus, bet lielākie bērni rāpoja jau drusku atstatāk. Pārvietojās šie zīdītāji, saraukdami ķermeni un nelieliem lēcieniem, diezgan neveikli izpalīdzēdamies ar neattīstītām spurām, kuras viņu tuvajam radiniekam lamantinam kalpo kā īstas priekšķepas. Tomēr man jāsaka, ka

šie dzīvnieki ar lokanu mugurkaulu, tievu vidukli, īsu, gludu spalvu un plez- nainām kājām savā īstajā elementā ir ūdenī, peld viņi apbrīnojami veikli. Arī atpūzdamies un uz sauszemes viņi izlaidās īsti graciozā pozā.

Es aizrādīju Konselam, cik attīstītas un augstas šiem saprātīgajiem dzīv­niekiem pieres. Atskaitot cilvēku, nevienam zīdītāja kustonim nav tik daudz smadzeņu vielas. Tāpēc arī roņus iespējams zināmā mērā audzināt; tie' ir viegli pieradināmi par mājkustoņiem, un saskaņā ar citu zinātnieku secinā­jumiem esmu pārliecināts, ka zvejnieki tos iespētu izdresēt sev par veikliem palīgiem.

Lielākā daļa šo dzīvnieku gulēja uz klintīm vai smilktīs. Visvairāk tur bij parasto bezausu roņu, — tie atšķiras no ausainajiem roņiem, kam diez­gan izvirzītas ausis; es novēroju vairākas stenorhinus pasugas, trīs metrus garus, ar baltu spalvu, buldogveidīgu galvu, pa desmit zobiem katrā žoklī, četriem ilkņiem augšā un apakšā un diviem lieliem lilijveidīgiem priekšzo­biem. Pa starpām tiem slīdēja jūras ziloņi ar īsiem, kustīgiem purniem, roņu pasugas milzeņi divdesmit pēdu apkārtmērā un desmit metru gari. Mums tuvojoties, tie pat nepakustējās.

— Vai šie dzīvnieki nav bīstami? — Konsels vaicāja.

— Nē, — es atbildēju, — vismaz, ja viņus neaizskar. Bet, ja ronim jāaizstāv savs mazulis, tad viņš kļūst šausmīgi nikns; nereti gadījies, ka tas sadraga laivu ar visiem zvejniekiem.

— Nu, uz to viņam arī tiesības, — Konsels piezīmēja.

— Es to nenoliedzu.

Divas jūdzes tālāk ceļu mums aizšķēršļoja kalnājs, kas jūras līci sargāja pret dienvidu vējiem. Tas stāvu nosliecās jūrā un bij pārklāts viļņu putu šļakatām. Iztālēm bij sadzirdama nejauka maurošana, it kā tur maurotu vesels gremotāju kustoņu bars.

— Klau! — Konsels iesaucās. — Tas jau vēršu koncerts.

— Nē, — es atteicu, — tas ir valzirgu koncerts.

— Vai viņi tur kaujas?

— Vai nu kaujas, vai rotaļājas.

— Ja profesora kungam nav nekas pretī, iesim palūkot viņus.

— Palūkosim, Konsel.

Un mēs devāmies uz to pusi pa melnām klintīm, nejaušām kraujām un ledus slideni nogludinātiem akmeņiem. Vairāk reižu es pakritu un nodau­zīju sānus. Konsels bij vai nu uzmanīgāks, vai stiprāks uz kājām un nekrita, bet palīdzēja man piecelties, sacīdams:

— Ja profesora kungs plašak spertu kajas, viņš vieglāk noturētu līdz­svaru.

Nokļuvuši kalnāja virsgalā, mēs ieraudzījām plašu, baltu, ar valzirgiem pārklātu klajumu. Šie dzīvnieki tur patlaban rotaļājās. Mēs bijām dzirdējuši prieka un nevis cīņas rēcienus.

Valzirgi ar sava ķermeņa formu un locekļu sastatu līdzinās roņiem. Bet apakšējā žoklī tiem nav priekšzobu un ilkņu; augšējie ilkņi tiem astoņ­desmit centimetru gari un resgalī trīsdesmit trīs centimetru apkārtmērā. Tie ir cietāki kā ziloņiem, bez šņīpām un tik viegli nedzeltē—tātad ārkār­tīgi vērtīgi. Tāpēc arī valzirgus medī bez žēlastības, un drīz vien tie būs līdz pēdējam iznīdēti, jo mednieki bez izšķirības nogalina tiklab jaunos, kā grūsnējas mātītes un tā katru gadu iznīcina vairāk nekā četrus tūk­stošus.

Tuvu garām iedams, es varēju labi tos aplūkot, jo viņi gulēja nekustēda­mies. Ada tiem bieza un grumbaina, dzeltenīgi rūsgana, pat iesarkana, spalva īsa un reta. Daži no tiem bij līdz četri metri gari. Rāmāki un bezbai­līgāki nekā viņu ziemeļu radinieki — tie pat sargus nebij nostādījuši ap savu apdzīvojamo vietu.

Novērojis šo valzirgu nometni, es grasījos griezties atpakaļ. Pulkstenis bij vienpadsmit, un, ja kapteinim Nemo būtu izdevīgs brīdis novērojumiem, es gribētu būt tur klāt. Tomēr necereju, ka saule šodien uzlēks. Apvārsnī sablīvējušies mākoņi to vēl aizslēpa mūsu acīm. Likās, ka nenovīdīgais spīdeklis negrib parādīt cilvēciskām būtnēm šo nepieejamo zemeslodes daļu.

Tomēr es noņēmos doties atpakaļ uz «Nautilu». Mēs gājām pa šauru taku kraujas virsotnē. Pusdivpadsmitos bijām jau tajā vietā, kur pirmāk izkāpām malā. Arī kapteinis ar laivu bij atbraucis šurp. Es ieraudzīju viņu stāvam uz kadas bazalta klints. Instrumenti tam bij līdzi. Viņa skatiens bij pavērsts pret ziemeļu apvārsni, gar kuru saule šajā laikā slīdēja savu loka ceļu.

Es novietojos viņa tuvumā un klusēdams gaidīju. Pienāca pusdiena, bet saule nerādījās, tāpat kā vakar. Mūs vajāja nelaime. Novērojumi nebij iespē­jami. Ja arī vēl rīt tie neizdosies, mums galīgi būs jāatmet cerības izzināt, kur īsti atrodamies.

Šodien bij 20. marts. Rīt, 21. martā, diena un nakts būs vienā garumā un, ja neskaita staru refrakciju, saule uz sešiem mēnešiem pazudīs aiz apvāršņa, un sāksies garā polarnakts. Ar septembra ekvinokciju1 saule bij pacēlusies pār ziemeļu apvārsni un slaidām spirālēm virzījusies augšup līdz 21. decembrim. No tā laika tā atkal pamazām bij slīgusi lejup, un rītdien tā raidīs pēdējos starus pār zemi.

Es pastāstīju kapteinim Nemo savas domas un bažas.

— Jums taisnība, Aronaksa kungs, — viņš atbildēja. — Ja es rīt nepa- gūšu savus izmērījumus, tad varēšu to tikai pēc sešiem mēnešiem. Bet, ja saule pusdienā parādās, man būs visai izdevīgi novērot, jo aiz ceļojuma nejaušības mēs te esam atbraukuši tieši 21. martā.

— Kāpēc tas izdevīgi?

— Tāpēc, ka tajā laikā, kad saule spīd pa garu spirāles loku; grūti izmē­rīt tās pareizo attālumu no horizonta un instrumenti dažkārt stipri kļūdās..

— Kā tad jūs domājat to darīt?

— Es lietošu tikai savu chronometru, — kapteinis Nemo atbildēja. — Ja rīt, 21. martā, pusdienā ziemeļu apvārsnis saules disku pārdalīs uz divām: līdzīgām daļām, ņemot vērā, protams, refrakciju, es zināšu, ka esmu pie dienvidpola.

— Bez šaubām, — es atteicu. — Tikai neaizmirstiet, ka aprēķins nebūs matematiski pilnīgi pareizs, jo ekvinokcija neiekrīt tieši pusdienas laikā.

— Jums taisnība, profesora kungs, bet kļūdīties mēs varam tikai par kādiem simts metriem, vairāk nekā jau arī nevajag. Tātad līdz rītam.

Kapteinis Nemo atgriezās uz kuģa. Mēs ar Konselu līdz pieciem palikām krastā vērodami un pētīdami. Es te neatradu neviena interesanta priekšmeta, atskaitot milzīgi lielu pingvina olu, par kuru tādu lietu cienītāji dotu tūk­stoš franku. Tā bij palsā krāsā, itin kā hieroglifiem izraibota. Es to iedevu Konselam, un piesardzīgais puisis to kā dārgu porcelānā lietiņu, abām rokām vārīgi turēdams, aiznesa uz «Nautilu». Tur es šo reto atradumu novietoju vienā muzeja vitrinā. Tad ar lielu apetiti apēdu gabalu roņa gaļas, kura garšoja gluži kā cūkgaļa. Pēc tam likos gulēt, kā indietis piesaucis staraino- zvaigzni nākošās dienas svētībai.

Otrā rītā, 21. martā, ap pieciem es izgāju uz klāja. Kapteinis Nemo tur bij jau priekšā.

— Laiks sāk skaidroties, — viņš teica. — Man ir cerība, ka šodien izdo­sies. Pabrokastojuši dosimies malā uzmeklēt ērtāku novērojuma vietu.

Kad par to bijām vienojušies, es gāju uzmeklēt Nedu Lendu. Gribēju arī viņu ņemt līdzi. Stūrgalvīgais kanadietis atteicās, un es nomanīju, ka viņš kļūst drūmāks un niknāks ar katru dienu. Bet šajā gadījumā es par viņa ietiepību neko neuztraucos. Patiešām, malā bij pārāk daudz roņu, ar tiem nedrīkstēja kairināt nevaldāmo mednieku.

Paēdis es devos malā. Pa nakti «Nautils» bij pabraucis vēl dažas jūdzes uz priekšu. Tas stāvēja klajā jūrā, apmēram jūdzi no krasta, pār kuru slējās četri vai pieci simti metru augsta kalna smaile. Reizē ar mani laiva izcēla malā arī kapteini Nemo, divus no kuģa ļaudīm un visus nepieciešamos in­strumentus, chronometru, tālskati un barometru.

Sajā braucienā es novēroju trīs tikai dienvidpola jūrās sastopamas vaļu pasugas: bez muguras spurām, ar krunkainiem vēderiem; arī ar baltajām spurām; dzeltenēji brūnus un visveiklākos šajā kustoņu nozarē. Šis spēcī­gākais dzīvnieks dzirdams jau iztālēm, augstu viņš šļāc gaisu un tvaika strūklas, līdzīgas dūmu virpuļiem. Šie dažādie zīdītāji bariem mājoja rāma­jos ūdeņos, es skaidri redzēju, ka antarktiskā pola ūdeņos tie patvērušies, glābdamies no mednieku vajāšanas.

Ap deviņiem mēs jau bijām malā. Debess sāka noskaidroties. Mākoņi noslīga dienvidu pusē. Migla pamazām izklīda no vēso ūdeņu līmeņa. Kap­teinis Nemo devās uz kalna virsotni, kur viņš, bez šaubām, gribēja izdarīt savus novērojumus. Tas bij grūts kāpiens pār sastingušās lavas un pumeka asajām šķautnēm, sīku krāteru sēra tvaika piesātinātā gaisā. Kapteinis, jau atradis no sauszemes gaitām, tomēr rāpās visstāvākās kraujās tik veikli, ka es tikko paspēju viņam tikt līdzi; pats veiklākais kalnu kazu mednieks šajā ziņā varētu viņu apskaust.

Pagāja divas stundas, kamēr mēs nokļuvām šā porfira un bazalta kalna galā. No turienes mūsu acīm atklājās skats uz plašo jūru, kura ziemeļu ap­vārsnī saplūda kopā ar debesīm. Zem mūsu kājārn zeme bij spilgti balta. Pāri galvām blāvs, neaizmiglots debess zilums. Ziemeļos apvāršņa līnijas pāršķelta krēslainā saules ripa. No ūdeņu dzīlēm cēlās augšup simtiem krāš­ņas šļakatu strūklas. Tālē «Nautils» gulēja kā aizmidzis valis. Aiz muguras mums pret dienvidiem un austrumiem bezgalīgs zemes plašums, klinšu un ledus sablīvējums, kuram mala nebij saredzama.

Kalna virsotnē nokļuvis, kapteinis Nemo ar barometra palīdzību rūpīgi noteica kalna augstumu, jo tas viņa novērojumiem bij nepieciešams.

Bez ceturkšņa divpadsmitos līdz šim tikai refrakcijā redzamā saule parā- (lijās kā zeltota ripa un meta savus pēdējos starus pār tuksnešaino zemi un jūru, pa kuru vēl nekad nebij braukuši cilvēki.

Kapteinis Nemo ar sietiņu un spoguli bruņotu tālskati, kas nuvērsa re­frakciju, vēroja aiz apvāršņa pa slaidu diagonali lēnām grimstošo saules ripu. Es turēju chronometru. Sirds man pukstēja strauji. Ja saules pusripas pazušana sakristu ar chronometra rādīto dienas vidu, mēs būtu pie paša pola.

— Dienas vidus! — es iesaucos.

— Dienvidpols! — kapteinis Nemo atsaucās, pasniegdams man tālskati, ar kuru bij saredzama apvāršņa līnijas divās vienādās daļās pāršķeltā saules ripa.

Es novēroju tās pēdējos starus uz kalna smailes, aiz kuras kāpām pama­zām cēlās melnas ēnas.

Kapteinis Nemo uzlika roku man uz pleca un teica: — Profesora kungs, es, kapteinis Nemo, 1868. gada 21. martā esmu sasniedzis dienvidpolu pie deviņdesmitā grada un ņemu savā īpašumā šo apgabalu.

— Kā vārdā, kapteiņa kungs?

— Sava paša vārdā, profesora kungs!

To teicis, kapteinis Nemo uzsprauda melnu karogu ar tajā iešūtu zeltītu burtu N. Pēc tam viņš pagriezās pret sauli, kuras pēdējie stari apgaismoja jūras apvārsni.

— Ardievu, saule! — viņš iesaucās. — Pazūdi, mirdzošais spīdekli! No­slēpies aiz šīs brīvās jūras un ļauj, lai nakts sešus mēnešus ilgi klāj savas ēnas pār šo manu jauno valstību!

Загрузка...