20000 lje pa jūras dzelmi

XIII LEDUS VALSTĪBĀ

Atkal «Nautils» devās savā negrozāmā virzienā pret dienvidiem. Ar lielu ātrumu kuģis virzījās pa piecdesmito meridiānu. Vai gan tas gribēja aiz­sniegt polu? Es tam neticēju, jo līdz šim visi mēģinājumi aizsniegt šo vietu uz zemeslodes taču bij beigušies bez panākumiem. Arī laiks jau bij labi paritējis uz priekšu, jo 13. marts antarktiskajos apvidos sakrīt ar 13. septembri ziemeļu daļā, un ar to sākas dienas un nakts viengaruma periods.

14. martā es ap 55° platuma pamanīju pirmos ledus, vienkāršus zilgana ledus blāķus divdesmit un divdesmit piecu pēdu garumā; tie' izveidoja rifus, ap kuriem bangoja okeana viļņi. «Nautils» visu laiku turējās virs ūdens. Neds Lends bij jau zvejojis arktiskajās jūrās, tāpēc peldošie ledus kalni viņu nebūt nepārsteidza. Mēs ar Konselu tos gan apbrīnojām pirmo reizi. Dien­vidu pusē gar apvārsni stiepās žilbinoši balta svītra. Angļu vaļu mednieki lo iesaukuši par «ice-blinck»[13]. lai cik biezi mākoņi, tie to nespēj aizslēpt. Sī baltā svītra vēstī milzīgu ledus lauku tuvumu.

Tiešām, drīz vien jau parādījās daudz lielāki ledus blāķi, kuru mirdzums mainījās atkarībā no kaprizās miglas. Daži no tiem bij zaļām līkumotām it kā sērskābā vara rievotām cīpslām. Citi atkal saules caurspīdēti kā milzīgi ametista gabali. Daži atstaroja gaismu savu kristālu tūkstoš šķautnēs. Citi atplaiksnījās kaļķakmens spilgtām nokrāsām kā būvmateriāls, kura pietiktu veselas marmora pilsētas uzcelšanai.

Jo tālāk mēs braucām uz dienvidiem, jo vairāk un lielākas sastapām šīs peldošās salas. Tūkstošiem polarputnu mājoja uz tām. Tur bij vētras putni, dūnu putni un garlakas, kas mūs apdullināja ar saviem brēcieniem. Daži no tiem «Nautilu» noturēja par kāda beigta vaļa ķermeni, tie atlaidās no­mesties uz tā un knābāja kuģa skanošās plāksnes.

Šajā ceļojumā pa ledus klajumiem kapteinis Nemo bieži uzturējās uz klaja. Uzmanīgi viņš vēroja šos vientulīgos apvidus. Dažreiz es redzēju tā mierīgo skatienu spēji aizliesmojamies. Vai gan šajās cilvēkam nepieejamās polarjūrās viņš jutās kā savās mājās un kā visu šo neizmērojamo plašumu valdnieks? Varbūt. Bet runāt viņš nekā nerunāja. Stāvēja nekustēdamies un atguvās tikai tad, kad pamodās pieraduša jūrnieka instinkti. Pats veikli vadīdams «Nautilu», viņš izvairījās no sadursmēm ar ledus masām, starp kurām dažas bij vairāk jūdžu garas un septiņdesmit līdz astoņdesmit metru augstas. Bieži vien viss apvārsnis likās pilnīgi aizsprostots. Ap sešdesmito platuma grādu nevienas spraugas ledū vairs nevarēja saskatīt. Tomēr kaptei­nis Nemo pārmeklēja rūpīgi un ikreiz atrada kādu šauru plaisu, kurā droš­sirdīgi devās iekšā, labi zinādams, ka aiz kuģa tā tūliņ aizvērsies.

Un tā, šīs veiklās rokas vadīts, «Nautils» izkļuva cauri visiem ledus slāņiem, kurus sajūsminātais Konsels pēc formas vai lieluma sašķiroja vai­rākās grupās: aisbergi jeb ledus kalni, aisfildi jeb ledus lauki, draiftaisi jeb peldošais ledus, drumslainais ledus, ko, apaļos gabalos salauzītu, sauc par «plachu», bet slaidās strēlās par «streamu».

Temperatūra bij diezgan zema. Termometrs ārpusē rādīja divus vai trīs grādus zem nulles. Bet mēs bijām ģērbušies siltos roņu vai kotikādas kažokos. Elektrisko aparatu apsildītās «Nautila» iekšējās telpas bij pietiekoši siltas vislielākajā aukstumā. Taču pietika jau tikai nolaisties dažus metrus zem ūdens līmeņa, lai atrastu viegli paciešamu temperaturu.

Pirms diviem mēnešiem mēs šajos platuma grādos būtu pieredzējuši nebeidzamu dienu, bet patlaban nakts jau bij divi trīs stundas gara, un vēlāk šajos pola apvidos iestāsies veselus sešus mēnešus nepārtraukta tumsa.

15. martā mēs nobraucām garām paralelei, uz kuras atrodas Jaunšotlan- des un Dienvidorkneju salas.

16. martā ap astoņiem rītā, turēdamies piecdesmit piektā meridiānā vir­zienā, «Nautils» pārbrauca Dienvidpola lokam. Ledus mūs ieslēdza no visām pusēm un aizsprostoja apvārsni. Tomēr kapteinis Nemo spraucās cauri spraugām citai pēc citas un turpināja ceļu vēl tālāk.

— Uz kurieni īsti viņš dodas? — es jautāju.

— Uz priekšu, — Konsels atbildēja. — Tomēr, kad tālāk vairs nebūs iespējams, viņš apstāsies.

— Nu par to es negalvoju ,— es iebildu.

Atzīstos vaļsirdīgi, ka šī dēkainā ekskursija man ārkārtīgi iepatikās. Ne­varu pasacīt, cik ļoti mani aizgrāba jauno apvidu brīnišķais skaistums. Le­dus bij izveidojies viskrāšņākajās formās. Vietām tas bij sagrupējies it kā kāda austrumnieku pilsēta ar neskaitāmām mošejām un minaretiem; citur kā zemestrīces sagrauta un gruvešos pārvērsta pilsēta. Nemitīgi mainošas ainavas, slīpo saules staru apmirdzētas vai arī pelēkas miglas un sniega puteņu aizklātas. Un tad no visām pusēm sprādzienu troksnis, veselu ledus kalnu sabrukumi, pie kam ainavas mainījās kā fantastiska gaismas caur­strāvota milzu panorama.

Kad «Nautils» uz brīdi iegrima, lai izvairītos kādam sagruvumam, visi šie trokšņi zem ūdens bij dzirdami drausmīgi spalgi, bet lejup šļūdošās ledus masas bīstami saviļņoja ūdeni līdz pašiem okeana dziļumiem. «Nautilu» šūpoja un svaidīja kā trakojošu elementu varā pamestu kuģi. Bieži vien, neredzēdams nekādu izeju, es iedomājos, ka nu mēs esam cietumnieki uz visiem laikiem; bet, instinkta vadīts, kapteinis Nemo pēc vismazākajām pazīmēm ikreiz atrada kādu jaunu spraugu. Nekad viņš nekļūdījās, novēro­dams sīkās zilganās ūdens svītras ledus kalnos. Tad es vairs nešaubījos, ka viņš ar savu «Nautilu» jau agrāk apbraukājis šīs antarktiskās jūras.

Taču 16. martā ledus klajums galīgi aizšķēršļoja mums ceļu. Tas vēl nebij mūžīgais ledus, bet aukstuma cieši sasaldētais ledus lauks. Tomēr kapteini Nemo arī šis šķērslis neaizturēja; ar šausmīgu spēku «Nautils» devās ledus laukā. Kā ķīlis tas šķēla pušu kraukstošo trauslo masu. Tas bij it kā bezga-

Uga spēka triekts senatnes tarans. Augstu gaisā uzmestās ledus drumslas kā krusa bira ap mums. Vienīgi ar savu paša dzinējspēku kuģis izlauza sev brīvu ceļu. Dažreiz, inerces dzīts, tas uzskrēja virs ledus un salauza to ar savu svaru; citreiz atkal, paslīdis zem ledus, vienkārši ļodzīdamies sa­plēsa to slaidās šķeltnēs.

Tajās dienās mūs bij apsēdušas visādas kļūmes. Gadījās tik bieza migla, ka pat klāju no viena gala līdz otram nevarēja pārredzēt. Vēji mainīdamies plosījās no visām apvāršņa pusēm. Sniegs sagula tik cietiem slāņiem, ka nācās to ar kapļiem izkalt. Piecu grādu salā «Nautils» no ārpuses pavisam apledoja. Buru kuģis te nekur netiktu uz priekšu, jo visas tā buras un rā­jas apledotu.

Tikai bez ogļu kurināmā, vienīgi elektriskā motora dzīts bezburu kuģis varēja iedrošināties doties šajos polarapvidos.

Šādos apstākļos barometrs vienmēr stāvēja ļoti zemu. Nokrita pat līdz 73°5'. Uz kompasa norādījumiem vairs nevarēja palaisties. Līdzsvaru zau­dējusī adata svaidījās pavisam pretrunīgi, jo vairāk tuvojāmies magnētiska­jam polam, kurš nebūt nesakrīt ar zemeslodes dienvidpolu. Pēc Hanstena aprēķina, dienvidpols atrodas apmēram starp 70° platuma un 130° garuma, bet, pēc Diperē apgalvojuma, — starp 135° garuma un 70°30' platumu. Nācās pārnest kompasu dažādās vietās uz kuģa, savākt novērojuma skaitļus un tad uzmeklēt vidējo. Bet daudzreiz vajadzēja ņemt palīgā arī nobrauktā ceļa aprēķinus, kas bij visai nedrošs līdzeklis, jo virziens izlocījās pa līku­motām līnijām un pieturas punkti mainījās nemitīgi.

Beidzot, 18. martā, pēc divdesmit veltiem izlaušanās mēģinājumiem,. «Nautils» palika stāvam galīgi iestrēdzis. Tas vairs nebij ne ledus lauks, ne ledus blāķi, bet bezgalīga, nekustīga, citcitā sablīvētu kalnu grēda.

— Ledus! Sastrēgums! — kanadietis teica.

Es saprotu, ka kanadietim, tāpat kā visiem polarbraucējiem, kas te bij ieradušies pirms mums, tas bij nepārvarams šķērslis. Ap pusdienas laiku saule uz mirkli parādījās pie debesīm; kapteinis pēc diezgan rūpīga izmērī- juma aprēķināja, ka mēs atrodamies starp 51°30' garuma un 67°39' dienvidu platuma. Tā jau bij ļoti tāla vieta antarktiskajos apvidos.

Ledus klaja jūra vairs nekur nebij saskatāma. Zem «Nautila» durkļa pletās plašs paugurains klajums ar aplauzītiem lieliem ledus gabaliem, ar spocīgi veidotām ledus šķeltnēm, gluži kā upes virspusē īsi pirms ledus iešanas, tikai daudz milzīgākos apmēros. Vietvietām divi simti pēdu augstu gaisā slējās virsotnes ar smailiem galiem; tālāk stāvās klintis ar asām smailēm un pelēksnējā krāsā, kurās kā milzu spogulī atspīdēja miglas aiz­plīvurotas saules retie stari. Un pār visu šo tuksnesīgo apvidu drausmīgs klusums, ko tikai lāgu lāgiem iztrauca kāda vētras vai dunu putna spārnu šalkoņa. Te viss likās apledojis, arī skaņa.

«Nautilam» tomēr savā pārgalvīgajā gaitā nācās apstāties šo ledus kalnu priekšā.

— Profesora kungs, — Neds Lends man kādu dienu teica. — ja jūsu kapteinim tomēr izdosies aizkļūt tālāk…

— Un tad?

— Tad viņš patiešām apbrīnojams cilvēks.

— Kāpēc, Ned?

— Tāpēc, ka nevienam nav iespējams izlauzties pāri šim ledus sastrē­gumam. Jūsu kapteinis var daudz ko; bet velns lai parauj, par dabu stip­rāks nav neviens. Kur tā novilkusi robežu, tur jāapstājas gribot negribot.

— Tā tas ir, Ned Lend. Bet tomēr man gribētos redzēt, kas slēpjas aiz šiem ledus kalniem! Tāda siena mani visvairāk uzbudina!

— Profesora kungam taisnība, — Konsels teica. — Sienas izdomātas ti­kai, lai kaitinātu zinātņu vīrus. Vispār tās ir pilnīgi liekas.

— Na! — kanadietis atsaucās. — Kas aiz šiem ledus kalniem atrodas, tas sen zināms.

— Kas tad? — es apvaicājos.

— Ledus un tikai ledus!

— Jūs, Ned, par to esat pārliecināts, — es teicu, — es turpretī ne. Un tāpēc es pats gribētu redzēt.

— Nu, profesora kungs, — kanadietis atbildēja, — no tādas iedomas jums gan nāksies atteikties. Pietiek jau ar to, ka esat aizkļuvuši līdz ledus sablīvējumam, tālāk netiksiet ne jūs, ne jūsu kapteinis Nemo, ne viņa «Nau­tils». Un, vai nu viņš to grib vai ne, mēs griezīsimies atpakaļ uz zieme­ļiem, pareizāk sakot, uz godīgu ļaužu apdzīvotām zemēm.

Man bij jāatzīst, ka Nedam Lendam taisnība. Tā kā kuģi nav būvēti braukšanai pa ledus kalniem, tad pie šāda sablīvējuma tiem jāapstājas.

Patiešām, neskatoties uz visām pūlēm un mēģinājumiem sašķelt ledus blāķus, «Nautils» bij spiests palikt mierā. Parasti jau tā ir, ja kāds ne­var tikt tālāk uz priekšu, tad viņam jāgriežas atpakaļ pa paša nobraukto ceļu. Bet mums bij tikpat neiespējami griezties atpakaļ kā tikt uz priekšu, jo visas plaisas aiz mums bij aizvērušās, un, ja «Nautils» paliktu uz vietas, arī tas iesaltu ledū. Ap diviem naktī mēs jau kaut ko tādu piedzīvojām: kuģa sienas apbrīnojami ātri pārvilkās ar gāles kārtu. Man jāatzīstas, ka kap­teinis Nemo rīkojās pārāk neuzmanīgi.

Es patlaban biju izgājis uz klāja. Kapteinis, kas jau labu laiku bij no­vērojis apkārtni, man sacīja:

— Nu, profesora kungs, ko jūs tagad domājat?

— Es domāju tā, ka mēs esam ieslēgti.

— Ieslēgti? Kā jūs to saprotat?

— Ka mēs vairs nevaram virzīties ne uz priekšu, ne atpakaļ, ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Manuprāt, to parasti mēdz saukt par «ieslēgti».

— Tātad jūs, Aronaksa kungs, domājat, ka «Nautilam» nav iespējams izkļūt no šejienes?

— Liekas gan, ka grūti, jo ir jau vēls gadalaiks, uz ledus iešanu neva­ram cerēt.

— Ak profesora kungs, — kapteinis Nemo atbildēja ironiski, — jūs vienmēr tas pats! Jūs redzat tikai kavēkļus un šķēršļus! Tomēr es apgal­voju jums, ka «Nautils» ne tikai izkļūs laukā no šejienes, bet brauks vēl tālāk.

— Vēl tālāk uz dienvidiem? — es vaicāju, cieši noraudzīdamies kap­teinī.

— Jā, profesora kungs. Mēs braucam uz polu.

— Uz polu! — es iesaucos, nevarēdams apslēpt savu neticību.

— Jā, — kapteinis atbildēja. — Uz dienvidpolu, uz to līdz šim nepa­zīstamo punktu, kur krustojas visi zemeslodes meridiāni. Jūs zināt, ka es ar «Nautilu» daru visu, kas man ienāk prātā.

Jā! to es zināju. Es pazinu šo līdz neprātam pārdrošo cilvēku! Bet pār­spēt visus tos kavēkļus, kuri te vēl daudz lielāki nekā pie ziemeļpola, ko nav sasnieguši pat visdrošākie jūrnieki. Vai tā nav gluži ārprātīga iedoma?

Man pat ienāca prātā apvaicāties kapteinim Nemo, vai viņš jau nav kād­reiz bijis pie dienvidpola, ko neviena cilvēka kāja vēl nav skārusi.

— Nē, profesora kungs, — viņš man atbildēja, — mēs to atklāsim abi kopā. Kur citiem nelaimējās, man laimēsies! Nekad vēl es ar savu «Nautilu» neesmu bijis tik tālu dienvidpola jūrās; bet es jums atkārtoju, mēs brauksim vēl tālāk.

— Es gribētu jums ticēt, kapteiņa kungs, — es iebildu mazliet ironiski. — Teiksim, es ticu jums! Tātad tikai dosimies uz priekšu! Nekādi kavēkļi mūs nevar aizturēt! Salauzīsim šos ledus kalnus. Uzspridzināsim tos gaisā, bet, ja tas nepadosies, pieliksim «Nautilam» spārnus, lai pārlido tiem pāri!

— Tiem pāri, profesora kungs? — kapteinis Nemo lēni atkārtoja. — Kā­pēc pāri, ja mēs varam arī pa apakšu?

— Pa apakšu! — es iesaucos.

Un piepeši man atausa jausma par kapteiņa nodomiem. Nu es sapratu. scNautila» apbrīnojamās spējas viņš domāja izlietot arī šajā pārcilvēciskajā Dasākumā.

— Es redzu, profesora kungs, ka mēs sākam mazliet saprasties, — kap­teinis teica un it kā pasmaidīja. — Jūs redzat tikai iespēju, es turpretim ^smu pārliecināts par šā pasākuma pilnīgu izdošanos. Kas nav iespējams parastam kuģim, tas «Nautilam» viegli veicams. Ja pie pola atrodas konti­nents, «Nautils» piebrauks un apstāsies pie tā. Bet, ja tur ir brīva jūra, tas nokļūs līdz pašam polam.

— Ir jau pareizi, — es atbildēju, kapteiņa loģikas savaldzināts. — Ja jūras virspuse ar ledus kārtu pārklāta, tās dziļumi ir brīvi pēc tā vispārējā likuma, ka jūras ūdens blīvums stāv tiešā sakarā ar temperaturu virs sasal­šanas grada. Ja gluži nemaldos, tad ūdenī nogrimušo ledus slāņu daļas attiecas pret virspusi kā četri pret vienu.

— Apmēram tā, profesora kungs. Pret katru pēdu virs ūdens tāds ledus kalns iegrimst zem tā ar trim. Tātad, ja šie ledus kalni virs ūdens nepaceļas pāri simts metriem, zem līmeņa tie arī nenogrimst vairāk par trīs simti. Un ko gan «Nautilam» nozīmē šie trīs simti metru?

— Nekā, kapteiņa kungs.

— Tas spēj nonirt vēl dziļāk noteiktas temperatūras ūdens slāņos un tur pilnīgi nemanīti pārlaist trīsdesmit vai četrdesmi grādu aukstumu ūdens virspusē.

— Pareizi, ļoti pareizi, kapteiņa kungs, — es teicu gluži sajūsmināts.

— Vislielākās grūtības ir tās, — kapteinis Nemo teica, — vairāk dienu palikt zem ūdens un neatjaunot «Nautila» gaisa krājumu.

— Tikai tas! — es izsaucos. — «Nautilam» taču ir lieli papildu rezer­vuāri. Ja tos piepildām ar gaisu, tad mums uzkrāts nepieciešamais skābekļa daudzums.

— Jauki izdomāts, Aronaksa kungs, — kapteinis atbildēja smaidīdams.

Bet, lai jūs vēlāk neapvainotu mani pārgalvībā, es gribu jau iepriekš

pateikt savus iebildumus.

— Ko jūs vēl varētu iebilst?

— Tikai vienu. Ja ap dienvidpolu ir jūra, tad ļoti iespējams, ka tā viscaur pārklātā ar ledu un ka mums nemaz nav iespējams pacelties ūdens virspusē.

— Lai arī tā, kapteiņa kungs. Bet jūs aizmirstat, ka «Nautilam» ir durklis, ar kuru tas iespēj diagonalveidīgi pāršķelt ledus segu.

— Skat, profesora kungs! Šodien jūs esat asprātīgs!

— Un tad, kapteiņa kungs, — es runāju tālāk, arvien vairāk sajūsminā­damies, — kāpēc dienvidpola apkārtnē lai neatrastos brīva jūra, tāpat kā pie ziemeļpola? Aukstuma pols un sauszemes poli nesakrīt ne dienvidu, ne ziemeļu puslodē, un, kamēr vēl nav pierādīts pretējais, varam iedomāties, ka šajos divos zemeslodes galējos punktos atrodas vai nu kontinents, vai no ledus brīva jūra.

— Arī es domāju tāpat, Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo atbildēja. — Tikai es jums aizrādīšu, ka, līdz šim tā apstrīdējuši manu projektu, jūs tagad atkal minat tik daudz pierādījumu man par labu.

Kapteinim Nemo bij taisnība. Es itin kā gribēju pārspēt viņu drosmē! Es galu galā biju tas, kas viņu vilināja uz dienvidpolu! Es gribēju viņu pārspēt, es aizsteidzos tam priekšā! … Un tomēr es biju tikai naivs ģeķis? Kapteinis Nemo daudz labāk zināja visus iebildumus par un pret šajā jau­tājumā; tagad viņš uzjautrinājās, redzot, ka arī mani spārno ilgas redzēt neiespējamo.

Tomēr viņš nezaudēja laiku. Pēc dotās zīmes tūliņ ienāca kapteiņa palīgs. Abi viņi steigšus pārmainīja dažus vārdus savā nesaprotamajā valodā; un vai nu tāpēc, ka iepriekš jau iepazīstināts, vai arī tāpēc, ka šo plānu turēja par pilnīgi izpildāmu, palīgs neizrādīja nekāda pārsteiguma. Bet, lai cik liela bij viņa aukstasinība, Konselam tā nebij mazāka, kad es pastāstīju par mūsu nodomu aizsniegt dienvidpolu. «Kā profesora kungam tīk,» tāda bij krietnā puiša atbilde, ar to man bij jāapmierinās. Bet, kad runāju ar Nedu Lcndu, es redzēju, ka tā pleci vēl nekad tik augstu nebij sarāvušies.

— Redziet, profesora kungs, — viņš teica, — man ir žēl jūs un kapteiņa Nemo.

— Bet mēs taču braucam uz polu, meistar Ned Lend.

— Iespējams tikai, ka to nekad neredzēsiet.

Un viņš aizgāja uz savu kajiti — «lai neizdarītu kādas nepatikšanas», kā viņš noteica.

Pa to laiku jau bij sākusies sagatavošanās uz šo pārdrošo mēģinājumu. «Nautila» sūkņi ar vislielāko spiedienu pildīja rezervuārus ar gaisu. Ap pulksten četriem kapteinis Nemo paziņoja man, ka klāja lūkas tiks noslēgtas.

Es vēl pametu pēdējo skatienu uz ledus sablīvējumu, kuram patlaban taisī­jāmies tikt pāri. Laiks bij skaidrs, gaiss diezgan tīrs, temperatūra divpadsmit grādu zem nulles, bet, tā kā vējš bij norimis, tad gaiss nelikās tik salts.

Kādi desmit vīri izkāpa uz «Nautila» klāja un, ar kapļiem strādādami, drīz atbrīvoja kuģi no ledus. Puslīdz viegli veicams darbs, jo jaunais ledus samērā vēl bij plāns. Tad mēs visi atkal nogājām kuģa iekštelpās. Visi rezer­vuāri tika pieplūdināti ar ūdeni zem kuģa peldlinijas. Tūliņ arī «Nautils» sāka ienirt ūdenī.

Es biju nosēdies salonā kopā ar Konselu. Pa vaļējiem logiem mēs varē­jām aplūkot dienvidpola jūras dzīles. Termometrs sāka celties. Manometra adata rādītājā sāka svērties atpakaļ.

Kā jau kapteinis Nemo iepriekš bij teicis, trīs simti metru lielā dziļumā mēs braucām pa ledus slāņu izlīkumotu jūras dzelmi. Bet «Nautils» ienira arvien dziļāk. Patlaban tas bij jau astoņi simti metru zem līmeņa. Ūdens virspusē termometrs rādīja divpadsmit grādu, te tikai vairs vienpadsmit. Vairāk kā par grādu temperatūra jau bij kāpusi. Nebūs vēl sevišķi jāpie­min, ka ar īpašiem aparatiem apkurinātā «Nautila» iekšējās telpās siltums bij daudz lielāks. Kuģis tika virzīts ar vislielāko noteiktību.

— Ja profesora kungs atļauj, es teikšu, ka viņš tomēr izkļūs cauri, — Konsels sacīja.

— Bez šaubām, — es atteicu, pilnīgi pārliecināts.

Pa šo pilnīgi brīvo ūdens klaju «Nautils» brauca tiešā virzienā uz dien­vidpolu, nenovērsdamies no piecdesmit otrā meridiānā. No 67° 30' līdz 90° vēl palika divdesmit divi ar pus platuma grada jeb mazliet vairāk kā pieci simti ljē. «Nautils» nobrauca caurmērā divdesmit sešas jūdzes stundā, tātad ar ātrvilciena straujumu. Ja kuģis to izturētu, tad četrdesmit stundās ■mēs būtu pie dienvidpola.

Naktī mēs ar Konselu, jaunās ainavas savaldzināti, ilgu laiku palikām pie salona loga. Jūra visapkārt bij gaiši pārredzama mūsu elektriskā pro­žektora gaismā. Tomēr tā izrādījās pilnīgi tuksnesīga. Nevienas zivs nere­dzēju šajos ieslēgtajos ūdeņos. Tās izlieto šo spraugu tikai izejai no antark- tiskā okeana uz brīvajām polarapgabalu jūrām. Mēs braucām ļoti ātri. Tas bij nomanāms no kuģa garā tērauda korpusa trīsām.

Ap diviem rītā es likos pāris stundas noguleties. Konsels mani uzmodi­nāja. Iedams pa gaiteņiem, es nesastapu kapteini Nemo, tāpēc nodomāju, ka viņš ir stūrmaņa kabinē.

Otrā rītā, 19. martā, es atkal jau biju savā vietā pie salona loga. Elek­triskā laga rādīja, ka «Nautila» ātrums pamazinājies. Redzams, tas lēnām cēlās augšup, pamazām iztukšodams savus rezervuārus.

Sirds man pukstēja strauji. Vai mēs izcelsimies jūras virspusē ieelpot svaigu polargaisu?

Nē! Spējš trieciens man lika saprast, ka esam atdurušies pret ledus slāņu biezo nogrimušo dalu. Patiešām mēs, jūrnieku valodā runājot, bijām atdūrušies pret «dibenu», tikai vārda otrādā nozīmē un pie tam trīs tūkstoši pedas lielā dziļumā. Tātad virs mums bij četri tūkstoši pēdu biezs ledus, no kura tūkstoš pēdu tas pacēlās virs līmeņa. Tātad ledus še bij vēl biezāks nekā tur, kur mēs ienirām. Tas nebij nekāds iepriecinošs atklājums.

Tajā dienā «Nautils» vēl vairāk reižu mēģināja pacelties, bet ikreiz atdūrās pret ledus sienām, kuras aizšķēršļoja eju augšup. Pret tām viņš dažkārt atsitās pat deviņi simti metru dziļumā, no kā varēja spriest, ka ledus biezums ir tūkstoš divi simti metru, no kuriem trīs simti metru paceļas virs ūdens līmeņa. Tātad še ledus jau bij divreiz biezāks nekā tur, kur «Nautils» ienira zem ūdens.

Es rūpīgi atzīmēju katras vietas dziļumu un tādā kārtā ieguvu visu šo zemūdens slāņu pārskatāmu izloka līniju.

Vakarā nekāda pārmaiņa nebij manāma mūsu apkārtnē. Tāds pats ledus četri un pieci simti metru dziļumā. Manāms gan, ka tas paliek plānāks, bet kas zina, cik biezs tomēr vēl bij slānis starp mums un okeana virspusi!

Pulkstenis bij astoņi. Jau pirms četrām stundām pēc ikdienas paraduma vajadzēja «Nautila» gaisa krājumus atjaunot. Tomēr es vēl nejutu skā­bekļa trūkumu, lai gan kapteinis Nemo nemaz nebij izlietojis savus papildu krājumus no rezervuāriem.

Bet miegs tajā naktī bij grūts. Pārmaiņus mani māca cerības un bailes. Vairāk reižu es atmodos. «Nautils» savā gaitā taustījās joprojām tālāk. Ap trijiem rītā es novēroju, ka ledus slānis iesniedzās vairs tikai piecdesmit metru dziļi. Simt piecdesmit pēdas mūs vel šķīra no ūdens virspuses. Ledus sablīvējums pamazām atkal izvērsās ledus laukā. Kalnu vietā nāca klajums.

Es vairs nenovērsu acis no manometra. Mēs nemitīgi cēlāmies augšup pa diagonali, ieslīpi garām elektriskajā gaismā zibošam mirdzošam ūdens līmenim. Ledus sastrēgums no augšas un tāpat no apakšas nolaideni kļuva plānāks. Ar katru jūdzi plānāks un plānāks.

Beidzot, neaizmirstamajā 19. martā ap sešiem no rīta durvis atvērās un kapteinis Nemo parādījās tajās.

— Mēs esam brīvā jūrā! — viņš teica.