20000 lje pa jūras dzelmi

IV NEDS LENDS

Kapteinis Faraguts bij krietns jūrnieks, savas vadāmās fregates pilnīgi cienīgs, ar to it kā kopā saaudzis, viņas dvēsele. Par meklējamo nezvēru viņam nebij ne mazāko šaubu, viņš nepielaida nekāda strīda par šā dzīvnieka eksistenci. Ne ar prātu, bet ar sirdi viņš tam ticēja, gluži kā vientiesīgas sievietes tic teiksmainajam Leviatanam. Briesmonis eksistēja, kapteinis bij devis zvērestu, ka atbrīvos no tā juru. Savā ziņā viņš atgādināja seno Rodosas bruņinieku Djedonē de Gozonu, kas dodas cīņā pret savas dzim­tenes salas postītāju pūķi. Vai nu kapteinis Faraguts uzveiks narvali, vai tas viņu. Vidusceļa te nebij.

Kuģa virsnieki bij tādos pašos ieskatos kā viņu priekšnieks. Vajadzēja tikai paklausīties, kā viņi apspriedās, strīdējās, apsvēra dažus iespējamus gadījumus sastapt nezvēru; kā viņi vēroja okeana neaptveramo plašumu. Sad un tad viens otrs no viņiem labprātīgi uzņēmās sardzes dienestu, kamēr citkārt tāds uzdevums nebūt nebij pa prātam. Matroži augu dienu drūzmējās

uz rājām, jo klāja sakarsusi grīda dedzināja kājas un viņi nevarēja nostā­vēt uz vietas. Bet Klusā okeana aizdomīgos ūdeņus «Ābrams Linkolns» tomēr vēl nebij sasniedzis.

Kuģa ļaudis no sirds vēlējās sastapt vienzobi, nonāvēt to ar harpunu, uzvilkt uz kuģa klāja un sacirst gabalos. Itin visi ārkārtīgi uzmanīgi vē­roja jūras dzīles. Bez tam kapteinis Faraguts bij solījis divi tūkstoši dolāru tam, kurš pirmais pamanīs nezvēru — jungām vai matrozim, bocmanim vai virsniekam. Nav grūti iedomāties, ar kādu uzmanību «Ābrama Linkolna» ļaudis vēroja jūru.

Arī es nepaliku citiem iepakaļ un katru dienu ilgi lūkojos okeana gludajā spogulī. Fregate tiešām bij līdzīga senlaiku Argusam. Vienīgi tikai Konsels palika vienaldzīgs, nemaz neinteresējās par jautājumu, kas mums visiem bij prātā, un nepievienojās vispārējai aizrautībai.

Es jau pieminēju, ka kapteinis Faraguts bij apgādājis itin visas liela vaļa medībām nepieciešamās ierīces. Laikam neviens vaļu mednieku kuģis nebij iekārtots labāk. Mums te bij visi rīki, sākot ar rokas metamo harpunu un beidzot ar zobainām bultām un sprāgstošām lodēm. Uz kvātera bij no­vietots visjaunākās konstrukcijas lielgabals biezu stobru un ārkārtīgi mazu caurumu; šā lielgabala modelis vēlāk bij apskatāms 1867. gada pasaules izstādē. Šis precizais amerikaņu šaujamais rīks četrus kilogramus smagu lodi varēja aizraidīt sešpadsmit kilometru tālu. Tātad «Ābramam Linkolnam» bij visi nepieciešamie iznīcināšanas līdzekļi. Un bez tam viņam līdzi brauca pats Neds Lends, harpunistu karalis.

Neds Lends, dzimis kanadietis, bij nepārspēts harpūnas metējs. Izvei­cībā un aukstasinībā, drosmē un viltībā viņš bij sasniedzis augstāko pakāpi, tikai pats veiklākais valis vai viltīgākais kašalots varētu izvairīties no viņa harpūnas.

Neds Lends bij apmēram četrdesmit gadu vecs, slaidi noaudzis vīrs, vairāk kā sešas pēdas garš, stiprs, skarbs, sevī noslēdzies, reizēm ass un nikns, ja viņam runāja pretim. Viņa izskats imponēja visiem, bet skadrais skatiens visai tā būtnei piešķīra sevišķu izteiksmību.

Man šķita, ka kapteinis Faraguts darījis saprātīgi, uzaicinādams šo cil­vēku līdzi. Ar savu veiklo roku un aso skatienu viņš viens atsvēra visus pārējos kuģa ļaudis. Nedu Lendu varētu salīdzināt ar varenu teleskopu, savienotu ar vienmēr pielādētu lielgabalu.

Kanādietis ir tāds pats francūzis, un man jāatzīstas, ka Neds Lends par spīti savai savrupībai juta zināmas simpātijās pret mani. Droši vien viņu saistīja mana franču tautība. Viņam bij gadījusies iespēja izrunāties savā mātes valodā, un es ar patiku klausījos šo veco izloksni, kura kopš Rablē laikiem vēl uzglabājusies dažās Kanadas provincēs. Harpunista dzimtā pilsēta bij Kvebeka, viņa piederīgie jau toreiz bijuši drošsirdīgi zvejnieki, kad pilsēta vēl piederēja Francijai.

Pamazām Neds kļuva runīgāks, un es ar patiku klausījos viņa nostāstus par tā piedzīvojumiem polarjūrās. Viņa stāsti par zivju zveju un cīņu ar vaļiem bij nemākslotas dzejiskas jūsmas apdvesti. Tie paši par sevi izvērtās episkā formā, un man šķita, ka es klausos kāda jauna Flomera Ziemeļjūras Iliadu.

Es aprakstu šo drošsirdīgo cilvēku, tādu kādu to esmu iepazinis. Mēs ar viņu tagad esam sirsnīgā draudzībā, kāda var rasties un -nostiprināties tikai viskļūmīgākos un grūtākos dzīves brīžos. Jā, brašais Ned, es varētu nodzīvot vēl simts gadu un tomēr neaizmirstu tevi!

Ko domāja Neds Lends par jūras nezvēru? Jāatzīstas, ka viņš ne visai ticēja tam un viens vienīgais starp mums turējās pie sava atsevišķa ieskata. Viņš pat izvairījās runāt par to, par ko es visvairāk gribēju dzirdēt viņa domas.

Trīs nedēļas pēc izbraukšanas — 30. jūlija skaistā vakarā fregate atra­dās netālu no Kapablanka, trīsdesmit jūdzes no Patagonijas krasta. Mēs tikko bijām pārbraukuši pāri Mežāža tropam, un nepilnas septiņi simti jūdzes priekšā mums bij Magelana jūras šaurums. Pēc nedēļas «Ābramam Linkolnam» vajadzēja iebraukt Klusā okeana ūdeņos.

Mēs ar Nedu Lendu sēdējām uz grīduma un, par šo to sarunādamies, lūkojamies noslēpumainajā jūrā, kuras dzīles līdz šim vēl palikušas cilvēka acij nepieejamas. Es, protams, sāku runāt par milzeni-vienzobi un prātoju par dažādiem apstākļiem, no kuriem bij atkarīgas mūsu ekspedīcijas sek­mes vai neveiksme. Bet, nomanījis, ka Neds klusē un ļauj man vienam pašam prātot, es mēģināju piekļūt viņam tiešāk:

— Kā ir, Ned? — es jautāju. — Vai tiešām jūs neticat, ka eksistē dzīvnieks, kuru mēs lencam? Vai jūsu šaubām ir kāds nopietns pamats?

Harpunists brīdi klusēdams skatījās manī, tad iesita pa savu plato pieri, it kā pārdomādams aizvēra acis un beidzot teica:

— Var jau būt, ka viņš patiešām ir, Aronaksa kungs.

— Bet jūs, Ned, kā harpunists pēc amata visvieglāk varat iedomāties tādus milzeņus zīdītāja kustoņus, visdrīzāk varat ticēt, ka dzīvo ārkārtīgi lieli vaļveidīgi dzīvnieki, un vismazāk varat šaubīties, ka tādas parādības iespējamas.

— Tieši šajā ziņā jūs maldāties, profesora kungs, — Neds atbildēja. — Nav jau nekāds brīnums, ja vienkāršs cilvēks tic kādām neiespējamām ko­mētām pasaules izplatījumā vai aizvēsturiskiem dzīvniekiem, kuri itin kā mājo zemes iekšienē, bet astronomi un ģeologi tādas pasakas noraida. Gluži tāpat izturas arī vaļu mednieks. Es esmu gūstījis neskaitāmus jūras dzīvniekus, daudzus vajājis ar savu harpunu, daudzus nobeidzis, bet, lai cik stipri viņi bijuši, lai kādiem ieročiem bruņoti, — kuģa dzelzs plāksnes neviens nav varējis pārlauzt.

— Un tomēr, Ned, stāsta, ka vienzobis caururbis arī vislielākos kuģus.

— Koka kuģus varbūt, — kanadietis atbildēja, — lai gan arī to man nekad nav nācies pieredzēt. Un, kamēr man negadīsies novērot ko citu, es palikšu pie ieskata, ka vaļi, kašaloti un narvaļi to vienkārši nespēj.

— Bet klausieties, Ned…

— Nē, profesora kungs, nē! Visu, ko vēlaties, tikai to es nevaru. Varbūt tas ir kāds milzīgs astoņkājis?

— Tas nu vēl mazāk ticams, Ned. Astoņkājis ir molusks, jau viņa nosau­kums pats par sevi apzīmē mīkstaudu dzīvnieku. Arī pieci simti pēdu garš astoņkājis, kas nepieder mugurkaulnieku dzimtai, nevar apdraudēt tādus kuģus kā «Skotija» vai «Ābrams Linkolns». Pilnīgi izdomāti ir visi nostāsti par Krakenu un tamlīdzīgu nezvēru briesmu darbiem.

— Tātad, dabas zinātnieka kungs, — Neds Lends iebilda ar tikko ma­nāmu ironiju, — jūs tomēr ticat šim neredzētam milzīgam valim? …

— Jā, Ned. Un vēlreiz uzsveru, ka mana pārliecība dibinās uz loģisku faktu sakarību. Es ticu, ka ir tāds zīdītāja dzīvnieks, nepieredzēti stiprs, mugurkaulnieku sugas, tāpat kā vaļi, kašaloti un delfini, apbruņots ar ārkār­tīgi spēcīgu ragu vai ilkni.

— Hm! — harpunists noņurdēja un pašūpoja galvu kā cilvēks, kas ne­vēlas piekrist.

— Lieciet vērā, cienījamais kanadieti, — es turpināju, — ja tāds dzīvnieks vispār ir, ja viņš mājo okeana dzīlēs, vairāk jūdžu zem ūdens līmeņa, tad tam, dabiski, ir tik stiprs organisms, ar kuru itin nekas nevar mēroties.

— Un kāpēc viņam vajadzīgs tāds organisms?

— Tāpēc, ka nepieciešams ārkārtīgs spēks, lai dzīvotu okeana dziļumā un izturētu ūdens masu spiedienu.

— Vai tiešām? — Neds ievaicājās, piemiegtām acīm nolūkodamies manī.

— Tiešām. Es jums to ar skaitļiem varu pierādīt.

Ak, šie skaitļi! — Neds atbildēja. — Ar skaitļiem var pierādīt visu, ko vien vēlas!

— Tirdzniecības lietās, Ned, bet nevis matematikā. Paklausieties! Iedo­māsimies vienu atmosfēru lielu spiedienu trīsdesmit divas pēdas augsta ūdens staba spiediena veidā. Taisnību sakot, stabs var būt arī zemāks, jo runa ir par juras ūdeni, kurš ir daudz blīvāks nekā saldūdens. Tātad, ja jūs, Ned, nonirstat jurā, ikreiz, kad virs jums ir trīsdesmit divas pēdas dziļš ūdens, jūsu ķermenim jāiztur vienas atmosfēras spiediens vai tikpat daudz kilogramu svara katram jūsu auguma virspuses kvadrātcentimetram. Iedo­māsimies, ka jūs esat nolaidies trīs simti divdesmit pēdas dziļi, tad spie­diens būs desmit atmosfēras; trīs tūkstoši divi simti pēdu dziļumā — simts atmosfēras, bet trīsdesmit divi tūkstoši pēdu, t. i., ap divarpus jūdžu dzi­ļumā spiediens būs jau tūkstoš atmosfēru liels. Tātad, ja jums izdotos nokļūt šādās okeana dzīlēs, katram jūsu auguma virspuses kvadrātcentimetram būtu jāiztur tūkstoš kilogramu liels spiediens. Un vai jūs, mīļais Ned, zināt arī, cik kvadrātcentimetru vispār ir jūsu ķermeņa virspusei?

— Par to, Aronaksa kungs, man nav ne mazākās jēgas.

— Apmēram septiņpadsmit tūkstoši.

— Vai patiešām tik daudz?

— Jā. Un, tā kā īstenībā atmosfēras spiediens ir mazliet lielāks nekā kilograms uz kvadrātcentimetru, tad jūsu septiņpadsmit tūkstošiem centi­metru tādā gadījumā jāiztur septiņpadsmit tūkstoši pieci simti sešdesmit astoņi kilogrami liels svars.

— Bet kā tad es nekā no tā nemanu?

— Protams, ka jūs nekā nemanāt. Tāpēc, ka gaiss jūsu ķermenī darbojas pretī ar tādu pašu spēku. Tā rodas pilnīgs līdzsvars starp ārējo un iekšējo spiedienu — tāpēc jūs arī no tā nekā nemanāt. Bet ūdenī tas pavisam citādi.

— Jā, es saprotu, — Neds, ar vislielāko uzmanību klausījies, atbil­dēja. — Ūdens man ir visapkārt, bet manā ķermenī tas neiespiežas.

— Tā tas ir, Ned. Trīsdesmit divu pēdu dziļumā jums būs jāiztur sep­tiņpadsmit tūkstoši pieci simti sešdesmit kilogramu liels svars; trīs simti divdesmit pēdu dziļi — desmitreiz vairāk, proti, simts septiņdesmit pieci tūkstoši seši simti astoņdesmit kilogramu; trīs tūkstoši divi simti pēdu dziļumā spiediens būs simtreiz lielāks — septiņi simti piecdesmit seši tūk­stoši astoņi simti kilogramu. Un, beidzot, trīsdesmit divi tūkstoši pēdu dziļumā spiediens būs vēl tūkstoš reizes lielāks — septiņpadsmit miljoni pieci simti sešdesmit astoņi tūkstoši kilogramu. Vārdu sakot, jūs saspiedis ta, it kā jūs būtu atradies zem hidrauliskās spiedes!

— Nu, velns lai parauj! — Neds iesaucās.

— Tātad, cienījamais harpunist, ja jau tādā dziļumā dzīvo vairāk simts metru gari un attiecīga resnuma mugurkaulnieki, kuru ķermeņa virspuse mērojama miljonos kvadrātcentimetru, tad viņiem izturamais spiediens ap­rēķināms miljardos kilogramu. Padomājiet tagad, cik lielam jābūt viņu kaulu sistēmas pretsvaram un vispār to organisma spēkam, lai izturētu tādu spiedienu.

— Nu, tad jau viņiem, tāpat kā bruņu fregatēm, jābūt pagatavotiem no astoņas collas biezām dzelzs plāksnēm, •— Neds atbildēja.

— Pareizi, Ned. Bet nu iedomājieties, kādus postījumus spēj veikt tāds radījums, ja viņš ar ātrvilciena straujumu uzbrūk kādam tvaikonim.

— Jā … to patiešām var iedomāties … — kanadietis noņurdēja, neva­rēdams atspēkot manus skaitļus, bet vēl arvien nepiekāpdamies.

— Vai es jūs beidzot pārliecināju?

— Jūs, profesora kungs, pārliecinājāt mani par to, ka tādiem dzīvnie­kiem jābūt ārkārtīgi stipriem — ja viņi vispār mājo jūras dziļumos.

— Bet, ja nu viņu tur nav, — kā tad jūs, tiepīgais harpunist, izskaidro­jat notikumu ar «Skotiju»?

— Tas varētu būt. . . — viņš stostījās.

— Sakiet, sakiet!

— Tas varētu būt .. . pilnīgi izdomāts! — kanadietis nobeidza.

Bet tāda atbilde tikai apliecināja vecā vaļu mednieka lielo stūrgalvību. Tajā dienā es viņam vairāk neuzplijos. Par uzbrukumu «Skotijai» nebij ne mazāko šaubu. Ielauzums taču bij tik reāls, ka to nācās aizlāpīt, es nezinu, kāpēc vēl lai mēģinātu pierādīt, ka tāds tur patiešām ir. Pats no sevis tas tur nevarēja rasties, un, tā kā te nebij vainīga ne zemūdens klints, ne zem­ūdens mašina, tad taču vienīgais cēlonis, bez šaubām, bij kāda dzīvnieka svārpstveidīgs ilknis.

Uz visu šo secinājumu pamata es biju pārliecināts, ka šis dzīvnieks pie­derēja mugurkaulniekiem un zīdītājiem, zivsveidīgo vai, beidzot, vaļu dzim­tai. Pie kādas dzimtas viņš īsti skaitāms — pie vaļiem, kašalotiem vai del- finiem, pie kādas ģints un, beidzot, sugas — šī jautājuma noskaidrošana bij jāatstāj vēlākam laikam. Lai šo jautājumu izlemtu, nepieciešams uzšķērst šo nepazīstamo nezvēru, bet, lai uzšķērstu, tas vispirms jāsagūsta un, lai sagūstītu, jāharpunē, bet tas jau bij Neda Lenda uzdevums. Lai viņš varētu veikt šo uzdevumu, dzīvnieks vispirms jāierauga, un tas bij kuģa ļaužu pienākums; lai to ieraudzītu, viņš bij jāsastop, bet tas nu bij pilnīgi atkarīgs no gadījuma.