20000 lje pa jūras dzelmi

INDIJAS OKEĀNĀ

Šeit sākās mūsu zemūdens ceļojuma otra daļa. Pirmā nobeidzās ar aiz­kustinošo notikumu korāļu kapsētā, kas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Tātad visa kapteiņa Nemo dzīve norisinās vienīgi šajā bezgalīgajā jūrā, pat kapsēta viņam ierīkota neaizsniedzamos dziļumos! Nekāds jūras nezvērs netraucēs «Nautila» iemītnieku pēdējo dusu, nāvē viņi paliek tāpat vienoti kā dzīvē. «Arī cilvēku netraucēti,» kapteinis Nemo teica.

Vienmēr un visur šī bargā un nelokāmā neuzticība pret cilvēku sabied­rību!

Es vairs nevarēju piekrist Konsela hipotēzēm. Šis krietnais puisis bij pārliecināts, ka «Nautila» kapteinis ir neatzīts zinātņu vīrs, kas ienīst cil­vēkus tikai tāpēc, ka tie nav pratuši viņu cienīt; ka šis cilvēks ir nesaprasts ģēnijs, kas noguris un vīlies paslēpies jūrā, lai tur savām tieksmēm ļautu brīvu vaļu. Pēc manām domām, šī hipotēzē tikai pa daļai izskaidroja kap­teiņa Nemo rīcību.

Pēdējās nakts piedzīvojumi, kad mēs tikām ieslodzīti kajitē un iemidzi­nāti, kapteiņa bargā pavēle un man spēji atņemtais tālskatis, kad es gribēju aplūkot apvārsni, neizskaidrojamā triecienā, ko bij dabūjis «Nautils», nāvīgi ievainotais vīrs, — viss tas manī modināja citus minējumus. Nē! Tā nebij vienkārši bēgšana no cilvēkiem! Viņa drausmīgais kuģis nebij domāts vienīgi personīgas brīvības dziņas apmierināšanai, bet ari kādai man nezināmai baigai atriebībai.

Šajā brīdī viss man vēl ir tumsā, es tajā pamanu tikai atsevišķus gaismas plankumiņus un esmu spiests atzīmēt vienīgi to, ko patlaban pārdzīvoju.

Bet vispār mūs nekas nesaista ar kapteini. Viņš zina, ka no «Nautila» aizbēgt nav iespējams. Viņš mums pat neprasīja goda vārdu, ka nebēgsim. Nekāds solījums mūs te nesaista. Mēs esam tikai cietumnieki, gūstekņi, kurus vienīgi aiz pieklājības sauc par viesiem. Tomēr Neds Lends vēl nebūt nav atmetis cerības reiz izkļūt brīvībā. Bez šaubām, viņš izlietos pirmo izdevīgo gadījumu. Protams, ka es darīšu gluži to pašu. Tomēr ar zināmu sirdsapziņas pārmetumu es paņemšu līdzi «Nautila» noslēpumu, kurā esam ieskatījušies, tikai pateicoties kapteiņa augstsirdībai. Beigu beigās — vai lai šo cilvēku ienīst vai arī apbrīno? Vai viņš pats ir upuris vai bende? Un tad, iekams pametu šo kuģi uz visiem laikiem un tieku brīvībā, es tomēr velētos nobeigt tik lieliski iesākto zemūdens ceļojumu ap zemeslodi. Es gribētu līdz galam redzēt visus tos brīnumus, kas slēpjas pasaules jūru dziļumos. Redzēt to, ko vēl neviens cilvēks nav redzējis, lai arī šī ziņkāre būtu jāsa­maksā ar dzīvību! Ko tad es līdz šim īsti esmu atklājis? Nekā vai tiklab kā nekā, jo mēs neesam nobraukuši vairāk kā seši tūkstoši ljē pa Kluso okeānu!

Tomēr es zinu labi, ka «Nautils» tuvojas apdzīvotām zemēm un, ja ga­dīsies iespēja izglābties, būtu nežēlīgi upurēt biedrus savai izziņas kaislībai. Man jāseko viņiem vai pat jāvada tie. Bet vai tāda iespēja vispār atgadīsies? Cilvēks, kam varmācīgi laupīta brīvība, to allaž vēlas, bet zinātnieks, izziņas kārais cilvēks no šādas iespējas baidās.

Todien, 1868. gada 21. janvarī, dienas vidū kapteiņa palīgs iznāca uz klāja izmērīt saules augstumu. Cigāru aizpīpojis, es novēroju viņa pētījumus. Es nešaubījos, ka šis cilvēks neprot franciski, jo vairākkārt skaļā balsī izteicu dažas piezīmes, kurām vajadzēja izvilināt nejaušu uzmanību, ja viņš tās saprastu, bet viņš izturējās vienaldzīgi un klusi.

Kamēr viņš ar sekstantu izdarīja savus novērojumus, kāds «Nautila» matrozis iznāca nospodrināt prožektora stiklus, — tas pats milzis, kurš mūs pavadīja pirmajā ekskursijā uz Krespo salu. Es aplūkoju tuvāk šo apa­ratu, kura spēkus simtkārtīgi pavairoja lēcveidīgi stikla gredzeni, kas gaismu uztver vajadzīgā virzienā. Elektriskā lampa bij tā ierīkota, ka no tās spo­žuma nekas negāja zuduma. Tā dega telpā, kas bij atbrīvota no gaisa, tas nodrošināja ir tās kveles vienmērību, ir intensitāti. Šis tukšums arī sau­dzēja grafita pavediena galus, starp kuriem liecās spīdošais pusloks. Tāds ietaupījums kapteinim Nerno bij sevišķi no svara, jo viņam nebūtu viegli atjaunot grafita krājumus. Tādā iekārtojumā grafita galu nolietošanās gan­drīz nebij manāma.

Kad «Nautils» gatavojās uzsākt savu zemūdens braucienu, es nokāpu atkal kuģa iekštelpā. Lūkas noslēdzās, un mēs devāmies ceļā tieši uz priekšu.

Mēs braucām pa Indijas okeānu. «Nautils» pa lielākai daļai turējās simts un divi simti metru dziļumā. Tā tas ilga vairāk dienas no vietas. Katram citam, kurš nebutu iemīlējis jūru tā kā es, brauciens liktos ilgs un garlaicīgs. Turpretim man nenācās ne garlaikoties, ne dzīvot bezdarbā: katru dienu es devos uz klāja ieelpot spirgto okeana gaisu, novērodams brīnumainās ainas, lūkojos pa salona logiem, bibliotēkā lasīju grāmatas vai arī nodarbojos, kārtodams savas ceļojuma piezīmes.

Visu laiku mēs jutāmies gluži veseli. Pārtika uz kuģa bij pilnīgi pietie­koša, es būtu bijis pavisam apmierināts arī bez tām piedevām, par kurām Neds Lends gādāja aiz tīras spītības. Šajā vienmērīgajā temperatūrā pat no iesnām nebij jābaidās. Bez tam uz kuģa bij prāvs krājums dendrofiliju, ku­ras Provansā sauc par «jūras dillēm», un to irdenā polipu viela ir labākais līdzeklis pret kāsu.

Vairāk dienu no vietas mēs sastapām lielus ūdens putnu barus, galvenā kārtā kaijas un kurlikus. Dažus nošāvām, un, sevišķā veidā pagatavots, mums tur iznāca garšīgs jūras putnu cepetis.

«Nautila» tīkli izzvejoja vairākas pasugas jūras bruņurupuču ar izliektām mugurām, tā sauktās «karetes», kuru čaula tiek ļoti augstu vērtēta. Šie rāpuļi viegli ienirst ūdenī un, aizdarījuši gaļīgo vārstuli, kas atrodas pie nāsu kanala ārējās atveres, var ļoti ilgi uztureties zem ūdens. Daži no šīs pasugas dzīvniekiem, rokās paņemti, mierīgi guļ savās bruņās. Šo bruņu­rupuču gaļa nav sevišķi garda, bet toties vērtīgas viņu dētās olas.

Zivis arvien vairāk modināja mūsu sajūsmu, jo ilgāk mēs novērojām viņu dzīvi pa salona logiem. Es pamanīju vairākas sugas, kādas līdz šim vēl nekur nebiju redzējis.

Vispirms minēšu koferzivis, kuras dzīvo it sevišķi Sarkanajā jūrā, Indi­jas okeānā un ap Centrālamerikas krastiem. Šīs zivis, tāpat kā bruņurupuči, armadilli, jūras eži un vēžveidīgie gliemji, aizsargātas ar bruņām, kuras nav vis krama vai kaļķu, bet īsta kaula. Dažkārt tās ir kā cieti trijstūri, bet dažreiz kvadrātveidīgās.

Es izmantošu arī Konsela piezīmes, ko viņš ik dienas medza rakstīt par šo jūras zivju sugām, un minēšu: sfenglerijas ar sarkanām mugurām, bal­tām krūtīm — šīs zivis atšķiras ar to, ka nervu stiegras tām vijas trijās gare­nās sloksnēs; tālāk — elektriskās rajas ļoti spilgtās krāsās, — šo zivju ga­rums septiņas collas. Tālāk vēl citas ģintis — bumbu zivis, pilnīgi līdzīgas tumši brūnai, gandrīz vai melnai olai, izraibinātas ar baltām svītrām un bez astes; ežu zivis, apbruņotas ar adatām, — viņas var piepūsties un izveidot adatainu kamolu; jūras zirdziņi, kas pazīstami visos okeānos; lidojošas vis — pegasi ar ļoti garu snuķi, — to krūšu spuras ir visai platas un izveido t kā spārnus, tāpēc šīs zivis var laisties vai vismaz pacelties virs ūdens līme- ,ia; lāpstainās bezdelīgas, kuru astes pārklātas ar vainagveidīgām zvīņām; nakronates ar garām žaunām, lieliskas divdesmit četrus centimetrus garas 'Jvis, kuras zaigo vispievilcīgākās krāsās; zilganās kaliomores ar iesarka- īam galvām; miriadiem gļotainās lēkātājas ar melnām svītrām, garām krušu spurām, — šīs zivis apbrīnojami žigli slīd pa ūdens virsu; brīnišķās krokburu zivis, kas spēj pacelt spuras gluži kā izplestus spārnus jebkurā vēlamā vir­zienā; mirdzošās kurtes, kuras daba apveltījusi ar dzeltenām, debess ziluma, mdraba un zelta krāsām; trichopetras, kam spārni veidoti kā šķiedras; cotes, vienmēr notriepušās ar dūņām un trokšņainas; bruņaces, kuru acis uzsegtas ar kustīgām klapēm, un, beidzot, «plēšas» — ar garu, cauruļvei- ligu snuķi, īstās jūras mušķērājas, kas nogalina insektus, vienkārši uzšķiez- lamas tiem ūdens lāsi.

Lasepeda izdalītajā deviņdesmit devītajā zivju dzimtā, kura pieder kaula :ivju otrajai apakškārtai un raksturīga ar žaunu vārstuli un bronchalo nembranu, es ievēroju jūras ķīsi, kura galva greznota ar adatām un kuram r tikai viena muguras spura; saskaņā ar to apakškārtu, kādai šīs zivis pie- ler, tām trūkst sīko asaku. Otrā apakškārta mums sniedz sinanseidas, trīs īdz četri decimetri garas, dzelteni svītrotas ar ļoti fantastisku galvu. Tur- >retī pirmajai apakškārtai pieskaitāmas vairākas ērmīgu zivju sugas, pie- nēram, tā sauktais jūras bullis, dzīvnieks ar lielu galvu, gan šķērsots ar Iziļām rievām, gan izraibināts puniem, apklāts ar adatām un noklāts ar uberkuliem, — viņam ir nevienādi un atbaidoši ragi, tā ķermeni un asti klāj ulznas, viņa kodieni rada bīstamas brūces; šis dzīvnieks ir riebīgs un bries­mas.

21. un 23. janvarī «Nautils» nobrauca divi simti piecpadsmit ljē katras livdesmit Četrās stundās vai divdesmit divas jūras jūdzes stundā. Ja mēs arējām iepazīties ar tik daudz un dažādām zivju sugām, tad tāpēc, ka, kuģa elektriskās gaismas pievilinātas, viņas mums sekoja lielos baros. Lielākā lala nevarēja turēt līdzi mūsu ātrumam un palika iepakaļ. Tomēr dažas lgāku laiku peldēja «Nautila» apgaismoto udeņu lokā.

24. janvarī starp 12°5' platumu un 94°33' garumu mēs nobraucām garām rāšņām kokosa palmām apaugušai koraļu-madreporu Kilinga salai, kuru au apmeklējis Čarlzs Darvins un kapteinis Ficrojs. «Nautils» nobrauca uvu garām šīs neapdzīvotās salas krastam. Viņa tīklos ieķērās dažādi inte- esantu polipu un starainu pasugu dzīvnieki un molusku čaulas.

Tad Kilinga sala pazuda aiz apvāršņa, un mēs pavērsāmies dienvid­austrumu virzienā uz Indijas pussalas galējo punktu.

— Civilizēto cilvēku apdzīvotās zemes, — Neds Lends man todien tei­ca, — tomēr ir patīkamākas par tādu Papuasiju, kur tu sastopi vairāk mežoņu nekā stirnu! Šajā indiešu zemē, profesora kungs, atrodas šosejas, dzelzceļi, angļu, franču un indiešu pilsētas. Piecas jūdzes nogājuši, jūs katrā ziņā sastapsiet kādu tautieti. Man šķiet, ka ir pienācis brīdis teikt ardievas kapteiņa Nemo viesmīlībai.

— Vēl ne, Ned, — es viņam atbildēju ļoti noteikti. — Lai iet vien tālāk — kā jūs, jūrnieki, sakāt. «Naulils» tuvojas apdzīvotai cietzemei. Tas atgriežas uz Eiropu un ved mūs turp. Nokļuvuši mūsu jūrās, redzēsim, ko saprāts at­ļaus darīt. Tomēr es neticu, ka kapteinis Nemo ļaus mums iet medīt Mala- baras vai Koromandelas krastā tāpat kā Jaungvinejā.

— Nu, profesora kungs, varbūt mēs iztiksim arī bez viņa atļaujas.

Es kanadietim neatbildēju, jo negribēju strīdēties ar viņu. Bet īstenībā slepeni vēlējos pieredzēt visus tos piedzīvojumus, ko liktenis novēlējis, no- vezdams mani uz «Nautila».

Pametuši Kilinga salu aiz muguras, mes turpinājām braucienu manāmi lēnāk. Kuģis kļuva untumains un bieži vien nonira loti dziļi. Vairāk reižu darbā tika laistas slīpās plātnes, kuras ar iekšējo virzuļu palīdzību bij iespē­jams nostādīt pilnīgi šķērsām ūdens līnijai. Tā mēs lāgiem nobraucām divu un trīs kilometru dziļumā, tomēr to pārbaudīt nebij iespējams, jo pat trīspa­dsmit tūkstoši metru garas zondes neaizsniedza okeana dibenu. Tempera­tūra dzīlē visur bij četri grādi virs nulles. Es novēroju, ka ūdens tempera­tūra augšējos slāņos allaž zemāka nekā dziļākajos.

25. janvarī okeāns bij pilnīgi klajš. «Nautils» visu dienu brauca pa virs­pusi, ar savu skrūvi spēcīgi kuldams ūdeni un augstu sviezdams šļakatas. Kā gan lai viņu šādā stāvoklī nenoturētu par milzu vali? Trīs ceturtdaļas dienas es pavadīju uz klāja, izlūkodams jūru. Itin nekas nebij manāms ap­vārsnī, atskaitot kādu garu tvaikoni, kas aizbrauca iešķērsām rietumu vir­zienā. Vienu mirkli pavīdēja tā masti, bet «Nautilu» no kuģa droši vien nesaskatīja, jo tas tikai mazliet pacēlās virs ūdens. Man šķita, ka šis tvai­konis pieder Austrumu kuģu sabiedrībai, kura uztur satiksmi starp Ceilonu un Sidneju, pa ceļam šis tvaikonis aizsniedza karaļa Georga ragu un Mel­burnu.

Ap pieciem novakarē, ātri tumstošā krēslā, kas tropiskajos apvidos pa­rasti atšķir dienu no nakts, mēs ar Konselu pieredzējām interesantu skatu.

Ir kads pievilcīgs dzīvnieks, kuru sastapt nozīmējot laimi. Aristotels, Plinijs un Opians to ir novērojuši ar visam viņa savādībām un aprakstījuši ar Grieķijas un Ilalijas zinātņu vīriem piemītošo dzejisko sajūsmu. Tie viņu nosaukuši par «Nautilu» un «Pompiliju». Tomēr modernā zinātne vecos nosaukumus nav atzinusi un dēvē šo dzīvnieku par argonautu.

Mes tad arī novērojām šo argonautu baru peldam pa ūdens virspusi. Viņu skaits bij rēķināms vairākos simtos. Tic bij no Indijas okeānā parastās argonauta iuberculata pasugas.

Šie graciozie moluski peldeja ačgārni ar savādas dzinējpiltuves palī­dzību, no kurienes viņi virda laukā ierīto ūdeni. Seši no to astoņiem taustek­ļiem, slaidi un tievi, izplesti pa ūdens virsu, bet pārējie divi, apaļi un žubu­roti, ka vieglas buras pacelti gaisā un pakļauti vēja varai. Es labi saskatīju viņu ovālos spirālveidīgos vākus, kurus Kjvje pielīdzina elegantām laiviņām. Patiešām, ši laiviņa nes dzīvnieku, kurš pats to radījis, bet nebūt nepieaug pie tās.

— Argonautam iespejams pēc patikas pamest savas gliemežnīcas, — es teicu Konselam, — bet viņš to nekad nedara.

Gluži tāpat kā kapteinis Nemo, Konsels prātnieciski atbildēja. — Tāpēc viņam labāk savu kuģi vajadzēja nosaukt par «Argonautu».

Apmēram stundu «Nautils» brauca pa šo molusku baru. Bet tad viņus kaut kas piepeši sabiedēja. II kā pēc dota signālā savilkās izceltās buras, taustekļi sarāvās, ķermeņi sakļāvās, līdzsvaru pazaudējuši, gliemeži apvē­lās riņķī, un visa flotile pazuda zem ūdens. Viss tas notika acumirklī, nekad neviena kuģa eskadra nav manevrējusi tik saskanīgi.

Tai pašā mirklī spēji satumsa nakts. Viegla vēja saceltie rāmie viļņi tikko manāmi šļakstījās gar «Nautila» sāniem.

Otrā dienā, 26. janvarī, mēs pa astoņdesmit otro meridiānu pārbraucām pāri ekvatoram un turpinājām ceļojumu ziemeļu puslode.

Visu dienu mūs pavadīja drausmīgs haizivju bars. Briesmīgi dzīvnieki, kuri mudžēt mudž šejienes jūrās un padara tās sevišķi bīstamas. Tās bij tā saucamās Filipa haizivis, brūnām mugurām, bālganiem vederiem un vien­padsmit zobu rindām, uz kakla viņām baltu gredzenu apvilkts liels melns plankums, kas atgādina milzīgu aci; bez tam tur bij vēl otra haizivju pasuga apaļiem purniem 1111 tumši raibotu ķermeni. Bieži vien šie spēcīgie dzīvnieki ar lielu niknumu triecās pret salona logiem. Neds Lends pavisam vairs neva­rēja rimties. Viņš traucās likt virs ūdens līmeņa un uzbrukt ar savu harpūnu

šiem nezveriem, šim gludenajām haizivīm, kurām zobi it kā mozaikas, tāpat ari lielajām, piecu metru garajām tīģera haizivīm, kas viņu it sevišķi kairi- nāja. Bet iad «Nautils» paātrināja savu gaitu, tā ka paši ātrākie no šiem nezveriem vairs nevareja tikt līdzi.

27. janvarī, iebraucot Bengales jūras līcī, mēs vairākkārt dabūjām redzēt šausmīgas ainas — ūdeni peldošus līķus. Tie bij Gangas ieskalotie Indijas pilsētu miroņi, kurus turienes vienīgie kaprači —■ ērgļi nebij paspējuši iznī­cināt. Bet haizivis, bez šaubām, neliegsies nākt viņiem šajā apbedīšanas darbā talkā.

Ap septiņiem vakarā, līdz pusei nogrimis, «Nautils» iebrauca piena krā­sas ūdeņos. Cik tālu acs sniedza, viss okeāns likās kā piena pieliets. Vai tā bij mēness atspulga ūdeni? Nē, jo tikai divas dienas vecais mēness vēl slē­pās aiz apvāršņa saules norieta pēdējā atblāzma. Zvaigžņu mirdzas apsta­rotā debess likās gluži melna pret šo ūdens baltumu.

Konsels negribēja ticēt savām acīm un izvaicāja mani par šīs dīvainās parādības cēloņiem. Par laimi man bij iespējams viņam to paskaidrot.

— Tā ir tā sauktā piena jūra, — es teicu, — šādus plašus baltus planku­mus bieži dabū redzēt Amboinas krastu un šejienes platuma grādu apvidos.

— Bet varbūt profesora kungs varētu man pasacīt šīs parādības cēloni,, jo man šķiet, ka ūdens taču tiešām nebūs pārvērties pienā.

Ne, Konsel, šis baltums rodas no miriadiem recekļveidīgiem un bez­krāsainiem, spīdīgiem insektiem — infuzorijām mata resnumā un piektda­ļas milimetra garumā. Sie dzīvnieciņi pieķeras cits citam, un tāda kārtā šī virtene izstiepjas vairāku Ijē garumā.

— Vairāku ljē! — Konsels iesaucās.

— Jā, mīļais. Un nemaz nemēģini aprēķināt šo infuzoriju skaitu. Tas tev tik un tā nebūs iespējams, jo, ja gluži nemaldos, daži jūrnieki ir vairāk kā četrdesmit jūdžu braukuši pa šādu piena jūru.

Vairāk stundu no vietas «Nautils» ar savu taranu šķēla baltos viļņus; es novēroju, ka tas slīd gluži bez trokšņa pa šiem ūdeņiem, it kā te būtu putām piekults atvars kā dažos jūras līčos, kur straumes saduras ar pret- straumēm.

Ap pusnakti ūdens piepeši atkal atguva savu parasto krāsu, bet aiz mums līdz pat apvāršņa malai debess atplaiksnīja jūras spilgto baltumu un likās, laistāmies ziemeļblāzmas nospulgā.