20000 lje pa jūras dzelmi

XVI TRŪKST GAISA

Tātad visapkārt «Nautilam», augšā un apakšā, necaurlaužams ledus slānis. Mēs bijām sablīvējuma gūstā! Kanadietis trieca pret galdu savu vareno duri. Konsels neteica ne vārda. Es skatījos kapteinī. Viņa seja atkal bij auksta, kā parasts. Rokas uz krūtīm sakrustojis, viņš likās pārdomājam. «Nautils» stāvēja uz vietas.

Tad kapteinis ierunājās:

— Kungi, mūsu tagadējā stāvoklī ir iespējamas divējādas nāves.

Šis noslēpumainais cilvēks izskatījās gluži kā matematikas profesors, kas lasa lekciju saviem studentiem.

— Pirmā, — viņš turpināja, — ka mēs tiekam saspiesti. Otrā — nobei­dzamies aiz gaisa trūkuma. Es nesacīšu, ka varam arī badā nomirt, jo «Nautila» pārtikas krājumi, bez šaubām, izturēs ilgāk nekā mēs paši. Tātad mums atliek tikai izredzes kļūt saspiestiem vai noslāpt.

— Par noslāpšanu nebūtu ko baidīties, kapteiņa kungs, — es teicu, — jo mūsu gaisa rezervuāri ir pilni.

— Jā gan, — kapteinis Nemo atsaucās, — bet tajos uzkrātā gaisa mums pietiek tikai divām dienām. Trīsdesmit sešas stundas mēs jau esam zem ūdens, un «Nautila» sasmakušais gaiss katrā ziņā būtu atjaunojams. Pēc četrdesmit astoņām stundām mūsu gaisa krājums būs galīgi iztērēts.

— Nekas, kapteiņa kungs, lūkosim izkļūt brīvē pirms šīm četrdesmit astoņām stundām!

— Vismaz mēģināsim izlauzties cauri apkārtējai ledus sienai.

— Uz kuru pusi? — es vaicāju.

— To mums norādīs zonde. Es nolaidīšu «Nautilu» uz apakšējās ledus kārtas, un mani skafandrās ieģērbtie ļaudis mēģinās izlauzt ledus sienu plānākajā vietā.

— Vai salona logu aizvirtņus nav iespējams attaisīt?

— Kāpēc ne? Mēs patlaban stāvam uz vietas.

Kapteinis Nemo izgāja. Tūliņ pēc tam bij dzirdams, ka ūdens šalkdams gāzās rezervuāros. «Nautils» lēnām grima lejup un trīs simti piecdesmit metru lielā dziļumā novietojās uz apakšējās nogrimušās ledus kārtas.

— Draugi, — es teicu, — mūsu stāvoklis ir kļūmīgs, tomēr es ceru, ka nezaudēsiet drosmi un izturību.

— Profesora kungs, — kanadietis atsaucās, — tagad nav īstais brīdis npgrūtināt jūs ar pārmetumiem. Esmu gatavs darīt visu mūsu kopējai glābšanai.

— Labi, Ned, — es teicu, sniegdams viņam roku.

— Bez tam es vēl varu piezīmēt, — viņš teica, — ka ar kapli protu rīkoties tikpat labi kā ar harpunu, un tāpēc tagad varu būt kapteinim noderīgs. Esmu viņa rīcībā.

— Bez šaubām, viņš neliegsies aicināt jūs palīgā. Nāciet, Ned!

Es aizvadīju kanadieti ģērbtuvē, kur «Nautila» ļaudis patlaban ģērba mugurā savas skafandras. Paziņoju kapteinim Neda Lenda vēlēšanos, un tam nekas nebij pretī. Kanadietis tūliņ uzvilka skafandru un bij gatavs doties līdzi saviem darba biedriem. Katram no tiem mugurā bij Rukveirola aparats ar prāvu svaiga gaisa krājumu. Tas ievērojami patukšoja «Nautila» rezervuārus, bet tur nekā nevarēja līdzēt. Rumkorfa aparati kuģa elektrisko staru spilgti apgaismotajā apvidū nebij vajadzīgi.

Kad Neds Lends bij saģērbies, es atgriezos salonā, kur logu aizvirtņi bij vaļā, un, Konselam līdzās nostājies, aplūkoju zemākos ledus slāņus, uz ku­riem «Nautils» patlaban balstījās.

Brīdi vēlāk mēs redzējām, ka uz sablīvējuma pusi dodas kāds ducis kuģa ļaužu, starp kuriem bij arī pēc lielā auguma viegli atšķiramais Neds Lends. Arī kapteinis Nemo gāja līdzi.

Iekams viņi ķērās pie ledus laušanas, kapteinis vairākās vietās ledū iz­urba caurumus, lai pārliecinātos, kādā virzienā jāvada darbi. Garās zondes ieurbās ledus sānu sienās, bet piecdesmit metru biezumā sienām vēl tomēr nebij gala. Nebij nekādas nozīmes lauzties uz augšu, kur acīm redzami atradās pats lielais, vairāk nekā četri simti metru biezais ledus sastrēgums. Tad kapteinis Nemo sāka pārbaudīt apakšējā slāņa biezumu. Izrādījās, ka tur tikai desmit metri mūs šķir no ūdens. Tik bieza bij šī apakšējā ledus kārta. Tātad šeit bij izlaužams gabals «Nautila» peldlīnijas apmērā, proti, seši tūkstoši pieci simti kubikmetru, lai dabūtu caurumu, pa kuru mēs varētu pacelties virs ūdens.

Darbs tika sākts nekavējot un ar neatlaidīgu enerģiju. Visapkārt «Nau­tilam» izcirst būtu nācies grūti, tāpēc kapteinis Nemo apzīmēja milzīgu apli astoņu metru attālumā no kuģa kreisās malas. Tad matroži šajā aplī vispirms izurba vienādā atstatumā caurumus. Pēc tam darbā laida kapļus, un ledus lieliem gabaliem lūza laukā. Tā kā izlauzto ledus gabalu īpatnējais svars vieglāks kā ūdens, tad tie tūliņ pacēlās mūsu tuneļa virspusē, kura augša kļuva par tik biezākā, par cik planaka apakšpuse. Bet tam jau nebij nekādas nozīmes, ja lejā ledus slānis pamazām kļuva plānāks.

Pēc divām stundām smaga darba Neds Lends ienāca atpakaļ nokusis. Viņa un tā biedru vietā stājās citi, kuriem pievienojāmies mēs ar Konselu. «Nautila» kapteiņa palīgs rīkoja mūsu darbu.

Ūdens man likās sevišķi auksts, bet es sasilu, strādādams ar kapli. Rīko­ties es varēju pilnīgi brīvi, lai gan atrados zem trīsdesmit atmosfēru liela spiediena.

Pēc divu stundu darba, atgriezies iebaudīt drusku ēdiena un atpūsties, es novēroju manāmu starpību starp Rukveirola aparata piegādājamo un «Nautila» iekštelpu gaisu, kur jau bij samanāms ievērojams ogļskābes pie­plūdums. Gaiss nebij atjaunots kopš četrdesmit četrām stundām, un tā elpo­jamās vielas ārkārtīgi samazinājušās. Un tomēr divpadsmit stundu ilgā darbā mēs bijām izlauzuši pa apzīmēto loku tikai metru dziļu šņīpu jeb pavisam seši simti kubikmetru ledus. Aprēķinot pēc šajās divpadsmit stun­dās veiktā darba, bij redzams, ka mums būtu jāstrādā vēl piecas naktis un četras dienas, lai paveiktu to, ko bijām iesākuši.

— Piecas naktis un četras dienas! — es teicu saviem biedriem, — bet rezervuāros gaisa mums ir tikai divām dienām.

— Nerunājot nemaz par to, — Neds Lends attrauca, — ka, arī izspru­kuši no šā nolādamā cietuma, mēs tomēr vēl atrādīsimies iesprostoti ledus blāķos un bez nepieciešamā gaisa.

Tas bij pilnīgi pareizi. Kas varētu paredzēt to laika minimumu, kāds nepieciešams mūsu atbrīvošanai? Vai mēs jau nebūsim noslāpuši, iekams «Nautils» iespēs pacelties virs ūdens? Vai kuģim nolemts šajā ledus kapā aiziet bojā ar visiem tiem, kas tajā atradās? Stāvoklis likās bīstams. Bet katrs no mums to apzinājās un bij gatavs savu pienākumu izpildīt līdz galam.

Kā jau es biju paredzējis, pa nakti milzīgajā ledus iedobumā bij izcirsta vēl metru dziļāka vaga. Bet rītā, skafandru uzvilcis un laukā izgājis, es no­kļuvu seši vai septiņi grādu lielā aukstumā un redzēju, ka ledus sienas kuģa abējās pusēs pievirzījušās vēl tuvāk. Cilvēku darba un viņu rīku nesasildītie ūdens slāņi, kas atradās attālāk no cērtamās spraugas, sāka jau sasalt. Ko lai mēs iesākam pret šīm jaunajām briesmām, kas aizšķēršļoja katru izredzi uz izglābšanos? Kā lai mēs aizkavētu ūdens sasalšanu ap «Nautilu», kā no­vērst ledus žņaugu, kas kuģa sienas varēja ielauzt tikpatviegli kā plānu stiklu?

Par šīm jaunajām briesmām es biedriem nekā nesacīju. Kāpēc arī traucēt viņu enerģiju tagadējā smagajā glābšanas darbā? Tomēr, kuģī atgriezies, es kapteinim Nemo pastāstīju savus novērojumus.

— Es to zinu, — viņš atbildēja rāmā balsī, ko vislielākie sarežģījumi nespēja uztraukt. — Viena nelaime atkal vairāk, un es nezinu nekādas iespējas to atvairīt. Vienīgā izredze izlauzties ātrāk, nekā notiek sasalša­nas process. Aizsteigties tam priekšā, tas viss.

Aizsteigties priekšā! Patiešām, bij laiks pierast pie tamlīdzīgiem iztei­cieniem.

Todien vairāk stundu no vietas es dedzīgi strādāju ar kapli. Darbs uztu­rēja mani modru. Līdz ar darbu ārpus «Nautila» bij iespējams elpot tīro atmosfēru un izvairīties no iekštelpu samaitātā gaisa.

Pret vakaru grāvis ledū bij izcirsts vēl vienu metru dziļāks. Kuģī atgrie­zies, es gandrīz zaudēju samaņu ogļskābes piesātinātajā telpa. Ak, kāpēc gan ķīmiskā ceļā nebij iespējams iznīcināt šo kaitīgo gāzi! Skābekļa mums te netrūka. Ūdenī tas atrodams ievērojamā daudzumā, ar mūsu lielajām baterijām mēs labi varētu izdalīt šo dzīvinošo šķidrumu. Es par to domāju ilgi, bet ko tas līdzētu, jo mūsu izelpotā ogļskābe pamazām pieplūdināja visu kuģa telpu? Lai to neitralizētu, nepieciešams piepildīt mūsu uztvērējus ar kodīgo kalija sāli un likt tiem nemitīgi darboties. Bet šīs vielas uz kuģa nebij, un ne ar kādu citu vielu tā nav atvietojama.

Tajā vakarā kapteinim Nemo bij jāatver daži rezervuāru krājumi un jāielaiž kaut cik derīga gaisa «Nautila» iekšiene. Bez tā rnēs nebūtu uzmo­dušies no miega.

Otra rītā, 26. martā, es atkal biju darbā, laužot piekto metru ledū. Ledus slāņu sānu sienas un apakšējā kārta acīm redzami palika arvien biezākas. Nepārprotami redzams, ka tās saklausies, iekams «Nautils» būs paspējis izlauzties. LJz acumirkli mani pārņēma izmisums. Kaplis tikko neizslīda no rokām. Ko te vēl grauzties ledu, ja tik un tā jānoslāpst, jātiek sašķaidītam no šā sacietējušā ūdens un tādās mokās, ko nespētu izdomāt paši nežēlī­gākie mežoņi? Man bija tāda sajūta, ka atrodos kāda nezvēra atplestā rīklē un divi zobaini žokļi pamazām veras ciet.

Kapteinis Nemo, darbu vadīdams un arī pats strādādams, bij nokļuvis turpat pie manis. Es satvēru viņa roku un norādīju uz mūsu cietuma sienām. Ledus labajā pusē bij pievirzījies vismaz par kādiem četriem metriem tuvāk «Nautila» korpusam.

Kapteinis bij sapratis un deva zīmi sekot viņam. Mēs atgriezāmies atpa­kaļ kuģī. Skafandru novilcis, es iegāju pie viņa salonā.

— Aronaksa kungs, — viņš teica, — mums jāizmēģina kāds ārkārtīgs līdzeklis, citādi mēs tiksim iemūrēti te kā cementa lējumā.

— Tā tas ir, — es atbildēju. — Bet kas te būtu darāms?

- Ak! — viņš atsaucās. — Ja mans «Nautils» spētu izturēt visstiprāko spiedienu!

— Nu un tad? — es vaicāju, nesapratis, ko īsti domā kapteinis.

— Vai tad jūs nesaprotat, — viņš teica, — ka šī ūdens sasalšana nāk mums tikai par labu? Vai jūs nesaprotat, ka sasaldams tas salauzīs šos le­dus slāņus tāpat, kā salauž viscietākos akmeņus? Vai neaptverat, ka tas var būt tieši mūsu glābējs, nevis, iznīcinātājs?

— Jā, kapteiņa kungs, tas var būt. Bet, lai cik liela būtu «Nautila» iztu­rība, tomēr tas neizturēs šo milzīgo spiedienu; ledus sienas to pārvērtīs tērauda plāksnītē.

— To es zinu, profesora kungs. Mēs nedrīkstam palaisties uz dabas labvēlību, bet vienīgi tikai paši uz sevi. Mums jāturas pretī šai sasalšanai un jāaizkavē tā. Ne tikai sānu sienas jau sakļaujas, bet «Nautila» priekšējā un pakaļējā galā paliek ne vairāk par desmit pēdu brīva ūdens. Sasalstošais ūdens ieslēdz mūs no visām pusēm.

— Cik ilgi vēl rezervuāros mums pietiks gaisa elpošanai? — es vaicāju..

Kapteinis paskatījās man tieši acīs.

— Parit, — viņš teica, — mūsu rezervuāri būs tukši!

Mani pārņēma auksti šermuļi. Bet vai tad par tādu atbildi bij ko brīnī­ties? 22. martā «Nautils» nonira dienvidpola brīvajos ūdeņos. Patlaban mums bij 26. Tātad piecas dienas mēs jau bijām iztikuši ar saviem gaisa papildu krājumiem. Un pāri palikušais elpojamais gaiss jātaupa strādnie­kiem.

Bet kapteinis Nemo pa to laiku stāvēja mierīgs, nekustīgs, dziļās pār­domās nogrimis. Redzams, viņam bij prātā kaut kas, ko viņš negribēja atzīt. Viņš pats atraidīja neatlaidīgo domu. Beidzot pāris vārdu paspruka-viņam pār lūpām:

— Bet vārošs ūdens … — viņš nomurmināja.

— Vārošs ūdens? — es iesaucos.

— Jā, profesora kungs. Mēs esam ieslēgti samērā šaurā spraugā. Vai nebūtu iespējams, ka «Nautila» sūkņu ilgāku laiku izšļāktais verdošais ūdens paceļ temperaturu un aizkavē sasalšanas procesu?

— To vajadzētu izmēģināt, — es noteikti sacīju.

— Pamēģināsim, profesora kungs.

Ārpusē termometrs rādīja ne mazāk kā septiņus grādus zem nulles. Kap­teinis Nemo aizvadīja mani virtuvē, kur atradās destilējamie aparati lieto­jamā ūdens piegādāšanai. Tos visus piepildīja un elektrisko bateriju radīto karstumu laida ūdens novadu caurulēs. Jau pēc dažiem mirkļiem ūdens tur bij simts grādu karsts. No šejienes to novadīja tieši uz sūkņiem un tā vietā ieplūdināja jaunu. Bateriju attīstītais karstums bij tik liels, ka no jūras ieplūdušais aukstais ūdens, tikai aparatiem cauri iztecējis, nonāca sūkņos gluži verdošs.

Sākās izplūdinājums, un pēc trim stundām' termometrs ārpusē rādīja vairs tikai seši grādi zem nulles. Viens grāds jau bij iegūts mūsu labā. Vel pēc divām stundām aukstums bij tikai četri grādi.

— Tas iedarbojas! — es teicu, ilgāku laiku rūpīgi novērojis mēģinājuma sekas.

— Domāju gan, — kapteinis atbildēja. — Saspiesti rnēs vairs netiksi^ Tagad mums tikai vēl jābaidās noslāpt. ff

Nakti temperatūra bij pacēlusies grādu virs nulles. Augstāk to dabūt ar šādiem izplūdinājumiem nebij iespējams. Bet, tā kā jūras ūdens sasalst tikai divu grādu lielā aukstumā, tad es biju pārliecināts, ka icsalšanas bries­mas mums vairs nedraud.

Nākošā rītā, 27. martā, ledus gabalā bij jau izcirsts sešus metrus dziļš iedobums. Tikai četri metri vēl bij jāpaveic. Tātad darba četrdesmit asto­ņām stundām. «Nautila» iekšējās telpās gaisu atjaunot vairs nebij iespē­jams. Tāpēc šodien musu stāvoklis bij kļuvis vēl kritiskāks.

Mani nomāca neatvairāma smaguma sajūta. Ap trijiem pēcpusdienā bai­les pieauga visaugstākā mērā. Es žāvājos, kamēr vai žokļi izmežģījās. Plau­šas ķerstīja elpošanai nepieciešamo vielu, kas aizvien samazinājās. Man uzmācās it kā garīgs stulbums. Biju kļuvis gandrīz pilnīgi bez spēka un ap­ziņas. Gluži tāpat nomocīts, mans krietnais Konsels ne mirkli nepameta mani vienu. Manu roku satvēris, viņš raudzīja mani mierināt, es dzirdēju viņu čukstam:

— Ak, kaut es varētu iztikt bez elpošanas, lai profesora kungam atliktu vairāk gaisa!

Man asaras saskrēja acīs, dzirdot viņu tā runājam.

Tā kā kuģa iekšienē uzturēties gandrīz vairs nebij iespējams, mēs ar jo lielāku prieku ģērbām mugurā skafandras un savukārt stājāmies darbā. Kapļi skanēja, cietajā ledus blīvā atsizdamies. Rokas nokusa, delnas bij tulznu pilnas, bet ko gan nozīmēja šis nogurums un ievainojumi! Dzīvino­šais gaiss ieplūda plaušās. Te bij iespējams elpot. Elpot!

Un tomēr neviens nepalika ilgāk par noteikto laiku šajā zemūdens darbā. Savu padarījis, ikkatrs atdeva dzīvīgo gaisa rezervuāru slāpstošajam bied­ram. Kapteinis Nemo visiem rādīja priekšzīmi un pats pirmais padevās šai bargajai disciplinai. Noteiktā laikā viņš nodeva savu aparatu biedram un pats atgriezās kuģa sasmakušajās telpās, kā allaž mierīgs, bez uztraukuma un ne par ko nesūdzēdamies.

Šodien darbs veicās daudz straujāk kā citkārt. Tikai divi metri vēl bij izlaužami ledus kārtā. Tikai divi metri mūs vēl šķīra no brīva ūdens. Bet arī rezervuāros gandrīz nemaz vairs nebij gaisa. Pēdējās paliekas jātaupa strādniekiem. Neviena atoma vairs nepalika pašam «Nautilam». Kad es at­griezos uz klāja, tad jutos gandrīz vai bez elpas. Kāda nakts! Es to nespēju attēlot. Šādas ciešanas nav aprakstāmas. Rīta pusē elpa pavisam aizrāvās. Galva sāpēja un reiba. Biedri izcieta tādas pašas mokas. Daži matroži jau gārdza.

Šajā sestajā mūsu cietumniecības dienā kapteinis Nemo, nemierā ar kapļu un lāpstu pārāk lēno darbu, bij nodomājis ielauzt to ledus kārtu, kura mūs vēl šķīra no brīvā ūdens. Šis cilvēks bij saglabājis visu savu aukst­asinību un enerģiju. Ar morāliskās gribas spēku viņš pārmāca fiziskās ciešanas. Viņš domāja, viņš kombinēja un rīkojās.

Pēc viņa rīkojuma kuģis tika galīgi iztukšots, proti, samazināts tā pa­rastais svars, tā ka tas pacēlās augšup no apakšējā ledus slāņa. Paceļoties to novirzīja tieši pretim mūsu izcirstajam ledus gabalam kuģa apjoma lie­lumā. Tad, rezervuārus atkal ar ūdeni pieplūdinājis, «Nautils» no jauna laidās lejup iedobumā.

Tajā brīdī visi kuģa ļaudis bij atgriezušies kuģa iekšienē un durvis divkārši noslēgtas. «Nautila» dibens atsitās pret metru biezo un tūkstoš vie­tās caururbto ledus klāju.

Visi rezervuāru krāni bij attaisīti vaļā, tie izšļāca simts kubikmetru ūdens, pavairodami «Nautila» svaru par simts tūkstoš kilogramiem.

Mēs gaidījām, mēs klausījāmies, aizmirsuši savas ciešanas, vienmēr vēl cerēdami. Mūsu dzīvības glābiņš bij atkarīgs no šā beidzamā mēģinājuma.

Par spīti rūkoņai galvā es tomēr sadzirdu krakstoņu zem «Nautila» korpusa. Kuģis grima lejup. Ledus lūza ar tādu troksni, it kā plēstu papīru. «Nautils» slīga arvien uz leju.

— Mēs braucam cauri! — Konsels čukstēja man ausī.

Es nespēju atbildēt, tikai satveru viņa roku. Instinktīvi spiedu to.

Pēkšņi, sava milzīgā pārsvara rauts, «Nautils» kā svina bumba nogri­ma dzīle, it kā kad tur būtu tukšs izplatījums!

Tūliņ pēc tam visi elektriskie sūkņi sāka darboties un iztukšot ūdens re­zervuārus. Dažus acumirkļus vēlāk mēs jau vairs negrimām dziļāk. Mano­metrs rādīja, ka ceļamies augšup. Skrūve griezās ar tādu sparu, ka viss kuģa korpuss drebēja līdz pēdējai bultai, mēs traucāmies ziemeļu virzienā.

Bet cik ilgi turpināsies šis brauciens zemledus sablīvējuma, kamēr izkļū­sim brīvā ūdens klajā? Varbūt vel veselu dienu! Tik ilgi es vairs neizturēšu.

Pusguļus atzvēlies uz dīvana bibliotēkas istabā, es cīnījos pēc elpas. Seja man bij violeta, lūpas baltas un spēki galīgi izsīkuši. Nekā es vairs neredzēju un nedzirdēju. Katra laika sajūta bij izzudusi no apziņas. Neviens muskulis vairs neparaustījās. Es nevaru pateikt, cik stundu tā aizritēja. Bet agonijas pazīmes es tomēr samanīju. Sapratu, ka tuvojas nāve . . .

Piepeši es atjēdzos. Svaiga gaisa šalts bij ieplūdusi man plaušās. Vai mēs bijām izniruši virs ūdens? Vai izbraukuši cauri ledus sablīvējumam?

Nē! Tikai mani uzticamie draugi — Konsels ar Nedu Lendu sevi upurēja, lai glābtu mani. Kādā aparatā vēl bij atlicis mazliet gaisa. Paši slāpdami, viņi to nebij izlietojuši, bet dāvāja man pilienu pēc piliena. Kad es mēģināju atgrūst aparatu, viņi saturēja manas rokas, un tā es brīdi elpoju ar neizsa­kāmu patiku.

Es pavēros pulkstenī. Tas rādīja vienpadsmit pirms pusdienas. Tātad bij jau 28. marts. «Nautils» brauca drausmīgi ātri, četrdesmit jūdzes stundā. Viņš it ka lidoja pa ūdeni.

Kur gan bij kapteinis Nemo? Vai arī viņš kaut kur pakritis? Vai viņa matroži nebij tāpat beigti?

Manometrs rādīja, ka mēs atrodamies tikai divdesmit pedu zem ūdens līmeņa. Vienīgi plāna ledus kārta mūs vēl šķīra no brīva gaisa. Vai tiešām šo ledu nesalauzīs? Vismaz «Nautils» to mēģinās! Es tiešām samanīju, ka kuģis sagriežas ar pakaļējo galu uz leju un durkli augšup. Maza ūdens ieplūdinājuma rezervuāros pietika izmainīt tā līdzsvaru. Tad, varenās skrū­ves dzīts, «Nautils» kā briesmīga lauzēja mašina šāvās augšup pret ledus pārklāju. Pamazām tas dragāja ledu, atkāpās un atkal no visa speķa metās uz priekšu, līdz beidzot ar visu svaru ārkārtīgi spēcīgā triecienā izlauzās cauri un iznira virs ūdens.

Lūkas tika atvērtas, labāk sakot, — atrautas, svaigs gaiss sāka ieplūst visās «Nautila» iekšējās telpās.