Spāre dzintarā 2

28 nodaļa Gaisma aust

no Parīzes es braucu atpakaļ uz Luīzes māju Fontenblo. Nevēlējos doties uz Tremullna ielu, nedz ari kur citur, tur, kur Džeimijs varētu mani atrast. Viņam nebūtu daudz laika meklēt. Uz Spāniju vajadzēja doties bez kavēšanās, citādi viņš riskēja iegāzt pats savu plānu.

Luīze, laba draudzene būdama, piedeva manu bēgšanu un gods kam gods atturējās jautāt, uz kurieni es braucu un ko da­rīju. Es runāju reti, bet uzturējos savā istabā, ēdu maz un blenzu resnajā, plikajā putti', kas rotāja baltos griestus. Nepieciešamība doties uz Parīzi īslaicīgi bija piešķīrusi man spēkus, tagad man vairs nekas nebija darāms un mani nestiprināja arī nekādi ik die­nas veicami pienākumi. Palikusi bez vadības, es atkal brīvi dreifēju savā vaļā.

Tomēr šad tad centos arī saņemties. Luīzes mudināta, devos lejā, lai piedalītos saviesīgās pusdienās, vai pievienojos namamā­tei, kad uz tasi tējas ieradās kāda viņas draudzene. Un centos pie­vērst uzmanību Fērgusam, vienīgajam cilvēkam pasaulē, par kuru es vēl jutos atbildīga.

Tāpēc tad, kad es, paklausīgi izgājusi pēcpusdienas pastaigā, izdzirdēju aiz saimniecības ēkām strīdu, kurā saklausīju ari Fērgusa balsi, jutu, ka mans pienākums ir noskaidrot, kas noticis.

Viņš stāvēja aci pret aci ar vienu no staļļa puikām, liela auguma zelli ar īgnu seju un platiem pleciem.

- Aizveries, tu stulbais krupi, staļļa zēns bļāva. Tu pats ne­zini, ko pļurkšķi!

- Zinu labāk par tevi tu, kuiļa piegulētās mātes dēls! Fērguss iebāza nāsīs divus pirkstus, paslēja degunu uz augšu un sāka dancot, atkārtodams “ruk, ruk”.

Staļļa puika, kuram patiešām bija izteikti uzrauts deguns, velti nešķieda laiku dīkām sarunām, bet, vicinādams pa gaisu savilktas dūres, metās cīņā. Pēc pāris sekundēm abi zeņķi jau vārtījās pa dubļaino zemi, bļaudami kā kaķi un plēsdami viens otram drēbes.

Kamēr es vēl nevarēju izlemt, vai iejaukties, staļļa puika uzvēlās Fērgusam virsū, sagrāba abām rokām viņa kaklu un sāka sist galvu pret zemi. No vienas puses, man bija nelāga nojauta, ka Fērguss pats ir izprovocējis šādus uzmanības pierādījumus. No otras puses, viņa seja kļuva tumši pelēksārta, un es patiesi nevēlējos pieredzēt, ka viņa dzīvība pārtrūkst pašā plaukumā. Diezgan piesardzīgi es tuvojos cīkstoņiem.

Staļļa puika bija jāteniski uzsēdies virsū Fērgusam, žņaudza viņu, un man acu priekšā cilājās viņa izspīlēto bikšu dibens. Es atvēzēju kāju un iespēru tieši pa bikšu vīli. Tā kā viņš nebija atra­dies stabilā pozā, tad zeņķis, izbīlī iesaucies, krita uz priekšu un uzripoja virsū savam upurim. Puika pavēlās uz sāniem un, dūres savilcis, pielēca kājās. Tad ieraudzīja mani un, ne vārda neteicis, laidās lapās.

- Ko, pēc tavām domām, tu te spēlē? es nikni noprasīju. Pie­rāvu elsojošo un sprauslājošo Fērgusu kājās un sāku izdauzīt viņa drēbes, nopurinot lielumu no dubļu pikām un siena smalkumiem.

- Paskaties, es rājos. Tu esi saplēsis ne tikai kreklu, bet arī bikses. Mums vajadzēs lūgt Bertai, lai salāpa. Es pagriezu viņu apkārt un pataustīju atplēsto auduma skrandu. Staļļa puikam acīmredzot bija izdevies aizķert ar roku jostu un atplēst vīli; stīvā auduma bikses šļuka nost no Fērgusa šaurajiem gurniem, gandrīz atklājot vienu dibena pusi.

Pēkšņi es aprāvos un blenzu uz viņu. Manu uzmanību piesais­tīja ne jau apkaunojošais plikums, bet mazā, sarkanā zīme uz tā.

Apmēram puspenija lielumā, tumšs, violeti sarkans kā tikko sadzi­jis apdegums. Neticēdama savām acīm, es pieskāros krevelei, un Fērguss izbijies salēcās. Brūces malas bija apgrieztas; tas, kas to darījis, bija griezis miesā. Es satvēru puiku aiz rokas, lai neļautu viņam aizšmaukt, un pieliecos izpētīt rētu tuvāk.

Sešu collu attālumā rētas forma bija skaidri redzama tā bija ovāla, kurā bija izplūdušas mazākas zīmes, kas droši vien bijuši burti.

- Kas to izdarīja, Fērgus? es jautāju. Balss pat manām ausim skanēja savādi pārdabiski mierīga un savaldīga.

Fērguss raustījās, cenšoties atbrīvoties no mana tvēriena, bet es turēju viņu stingri.

- Kas, Fērgus? es prasīju, viņu sapurinot.

- Tas nekas nav, kundze; savainojos, šļūcot no sētas. Tikai ska­barga. Lielās, melnās acis šaudījās uz visām pusēm, meklējot glā­biņu.

- Tā nav skabarga. Es zinu, kas tas ir, Fērgus. Bet gribu noskaid­rot, kas to izdarīja. Kaut ko tādu biju redzējusi tikai vienu reizi, un toreiz brūce bija gluži svaiga, bet šis griezums bija izdarīts pirms kāda laika un jau apdzijis. Dedzinājuma zīmi nav iespējams sajaukt ar kaut ko citu.

Redzot, ka es runāju nopietni, Fērguss pārtrauca cīnīties. Šau­bīdamies viņš aplaizīja lūpas, bet pleci uzkumpa, un es zināju, ka esmu guvusi virsroku.

- Tas bija… anglis, kundze. Ar gredzenu.

-Kad?

- Sen, kundze! Maijā.

Es dziļi ievilku elpu un parēķināju. Trīs mēneši. Pirms trijiem mēnešiem Džeimijs bija izgājis no mājas un, meklējot noliktavas priekšstrādnieku, bija iegriezies publiskajā namā. Kopā ar Fērgusu. Trīs mēneši, kopš Džeimijs Elīzes madāmas iestādē bija saticies ar Džeku Rendelu un redzējis kaut ko tādu, kas līdz ar zemi nolīdzi­nāja visus solījumus nenogalināt Džeku Rendelu. Trīs mēneši, kopš viņš devās projām lai nekad neatgrieztos.

Tikai ar lielu pacietību, ko papildināju ar pamatīgu spiedienu uz Fērgusa augšdelmu, man beidzot izdevās izvilkt visu stāstu.

Kad viņi ieradušies Elīzes madāmas iestādē, Džeimijs bija licis Fērgusam pagaidīt, kamēr viņš augšstāvā nokārtos finansiālus jau­tājumus. Spriežot pēc agrākās pieredzes, ka tādas lietas var prasīt diezgan ilgu laiku, Fērguss bija ieklīdis lielajā salonā, kur vairākas viņam pazīstamās jaunās dāmas, gaidot klientus, “atpūtās” pļā­pāja un kārtoja cita citai matus.

- No rītiem klientu pamaz, zēns paskaidroja. Bet otrdienās un piektdienās Sēnas zvejnieki ved uz rīta tirgu savus lomus. Tad viņiem ir nauda un Elīzes madāmai iet no rokas, tāpēc Ies jeunes filles1 pēc brokastīm jau jābūt gatavām.

Lielākā tiesa “meiteņu” patiesībā bija vecākās šīs iestādes iedzī­votājas; zvejnieki netika uzskatīti par izsmalcinātākajiem klientiem un naudas trūkuma dēļ ņēma mazāk pieprasītās prostitūtas. Taču vairums Fērgusa bijušo draudzeņu bija tieši starp šīm sievietēm, tāpēc viņš salonā pavadīja patīkamu stundas ceturksni, tika samī­ļots un paķircināts. Ienāca pāris agrīnu klientu, izvēlējās “meite­nes” un devās uz augšstāva istabām (Elīzes madāmas nams lepojās ar četriem stāviem, kuros bija šauras istabiņas), netraucējot atli­kušo dāmu sarunas.

- Un tad ienāca anglis kopā ar Elīzes madāmu. Fērguss ap­klusa un norija siekalas, prāvais ādamābols neveikli sakustējās kār­najā kaklā.

Viņam, kurš bija atskatījies vīriešus visdažādākajās reibuma un uzbudinājuma pakāpēs, bijis pilnīgi skaidrs, ka kapteinis naktī pa­matīgi uzdzīvojis. Viņš bija pietvīcis un nekārtīgi ģērbies, bet acis asinīm pielijušas. Nepievēršot uzmanību Elīzes madāmas mēģinā­jumiem aizvest viesi pie vienas no prostitūtām, viņš bija pame­tis iestādes īpašnieci un slājis pa istabu, nemierīgi pētīdams, kāda prece ir piedāvājumā. Tad, ieraugot Fērgusu, viņam iemirdzējušās acis.

- Viņš teica: “Tu. Nāc līdzi,” un saņēma mani aiz rokas. Es turējos pretī, kundze… teicu, ka mans saimnieks ir augšstāvā un es nevaru… bet viņš neklausījās. Elīzes madāma iečukstēja man ausī, lai eju līdzi, viņa pēc tam atdošot man daļu naudas. Fērguss paraustīja plecus un pievērsa man bezpalīdzīgu skatienu. Es zināju, ka tie, kam patīk mazi zēni, parasti ilgi nevelk; nodomāju: viņš jau sen būs beidzis, kad kungs būs gatavs doties projām.

- Jēzus, sasodīts, Kristus! es nomurmināju. Mani pirksti at­laida tvērienu un nervozi noslīdēja pa puikas piedurkni. Vai tu, Fērgus, gribi teikt, ka… biji to jau kādreiz darījis?

Izskatījās, ka viņam nāca raudiens. Man arī.

- Tikai paretam, kundze. Šie vārdi izskanēja gandrīz kā lū­gums saprast. Ir tādas mājas, kur to dara, un kungi, kuriem tādas lietas patīk, parasti iet uz turieni. Bet šad tad kunde ierauga mani un viņam sagribas… Puišelim sāka tecēt deguns, un viņš to noslaucīja ar delnas virspusi.

Sameklēju kabatā mutautiņu un pasniedzu Fērgusam. Atcero­ties to piektdienas rītu, viņš bija sācis šņaukāties.

- Tas bija daudz lielāks, nekā biju iedomājies. Jautāju, vai varu paņemt mutē, bet viņš… viņš gribēja…

Pievilku zēnu sev klāt, cieši piekļāvu pie sava pleca, tāpēc tā­lāko stāstījumu apslāpēja manu drēbju audums. Plecu lāpstiņas zem manas rokas bija trauslas kā putna spārni.

- Nestāsti vairs neko, es teicu. Nevajag. Viss ir labi, Fērgus. Es nedusmojos. Bet nestāsti vairs neko.

Pavēle bija veltīga; pēc tik daudzām baiļu un klusēšanas die­nām viņš nespēja rimties.

- Bet tā ir vienīgi mana vaina, kundze! viņš, atraujoties no manis, izgrūda. Lūpas drebēja, un acis pildījās asarām. Man vaja­dzēja klusēt; es nedrīkstēju kliegt! Bet es nevarēju citādi, saimnieks mani sadzirdēja, un… un viņš ieskrēja iekšā… un… ak, kundze, man tā nevajadzēja darīt, bet es traki nopriecājos, viņu ieraugot, pie­skrēju viņam klāt, un kungs paslēpa mani sev aiz muguras, tad iesita anglim pa seju. Kad anglis cēlās kājās, rokā viņam bija soliņš,

ar kuru viņš atvēzējās, un es tik ļoti nobijos, ka izskrēju no ista­bas un paslēpos skapi gaiteņa galā. Pēc tam skanēja klaigāšana un blīkšķi, ar drausmīgu troksni kaut kas salūza, un atkal atskanēja kliedzieni. Tad viss apklusa, drīz vien kungs atvēra skapi un izvilka mani laukā. Viņam bija manas drēbes, un viņš pats mani saģērba, jo es nevarēju aizpogāties… man tik stipri trīcēja rokas.

Fērguss abām plaukstām satvēra manus brunčus, viņam tik ļoti vajadzēja, lai es noticu, ka seja savilkās bēdu izteiksmē, kas atgā­dināja pērtiķa purnu.

- Tā ir mana vaina, kundze, bet es nezināju! Es nezināju, ka viņš ies cīnīties ar to angli. Un tagad kungs ir projām un nekad vairs neatgriezīsies, un tikai es pie tā esmu vainīgs!

Nu jau raudādams pilnā kaklā, Fērguss nokrita uz vēdera man pie kājām. Viņš raudāja ļoti skaļi, tāpēc šaubījos, vai puika vispār dzird, ko es viņam pieliekusies saku, tomēr es to pateicu:

- Tā nav tava vaina, Fērgus. Un arī mana ne. Tomēr tev ir tais­nība viņš ir projām.

Pēc Fērgusa atklāsmes es ieslīgu vēl dziļākā apātijā. Pelēkais mā­konis, kas apņēma mani kopš nedzimušā bērna zaudēšanas, likās pietuvojies un ietina mani kā autos, aptumšojot pat saulaināko dienu. Skaņas mani sasniedza pavisam klusas, kā tālīni, cauri mig­lai izlauzušies jūras boju raidītie signāli.

Luīze stāvēja man pretī un noraizējusies, sarauktu pieri lūkojās manī.

- Jūs esat pārāk tieva, viņa rājās. Un balta kā palags. Ivonna sacīja, ka atkal brokastīs neko neesot ēdusi!

Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju jutusi izsalkumu. Tas nelikās svarīgi. Kaut kad sen pirms notikumiem Buloņas mežā, pirms mana brauciena uz Parīzi. Pievērsu skatienu kamīna dzegai un, ar acīm izsekojot rokoko rakstu vijumiem, iegrimu domās. Luīze turpināja runāt, bet es sacītajam nepievērsu uzmanību tikai vēl viens trokšņa avots kā koka zara švīksti pret pils sienu vai manis noniecināto brokastu smaržas atvilināto mušu sīkšana.

Redzēju, kā viena, kas rāpoja pa brokastu olām, pēkšņi uzšaujas gaisā, jo Luīze sasita plaukstas. Muša, aizkaitināti dūkdama, meta mazus lokus virs galda un atkal nosēdās barošanās vietā. Man aiz muguras nodipēja steidzīgi soļi. Luīzes skarbajai pavēlei sekoja padevīgs “Oui, Madame”, un negaidīti plaukš! noplīkšķēja pletne, jo istabene nopietni ķērās pie insektu iznīcināšanas. Citu pēc cita. Viņa ņēma no galda katru mazo, melno līķīti, meta sev kabatā un ar priekšauta stūri notīrīja palikušo traipu.

Luīze pieliecās, un viņas seja parādījās mana redzeslauka ro­bežās.

- Es varu saskatīt visus kaulus jūsu sejā! Ja neēdat, tad vismaz uz brīdi izejiet ārā! viņa nepacietīgi sacīja. Lietus ir pārgājis. Nāciet, iesim paskatīties, vai lapenē vēl palikušas vīnogas! Varbūt apēdīsiet kādu no tām.

Man bija vienalga iekšā vai ārā; ap mani joprojām tinās notru­linošais pelēkums, izplūdinot kontūras, tāpēc man visas vietas bija vienādas. Bet Luīzei gan tas, šķiet, bija svarīgi, tāpēc es paklausīgi piecēlos, lai dotos viņai līdzi.

Taču netālu no dārza vārtiņiem viņu notvēra virēja, kurai bija vesels saraksts ar jautājumiem un sūdzībām par vakariņu ēdien­karti. Bija ielūgti viesi ar nolūku mani izklaidēt, un gatavošanās rosība visu rītu izraisīja nelielus kalpotāju nesaskaņu izvirdumus.

Luīze, juzdamās kā mocekle, izdvesa nopūtu un noglāstīja man muguru.

- Ejiet vien, viņa mudināja un bīdīja mani uz durvīm. Likšu sulainim aiznest jums apmetni.

Kaut arī bija augusts, diena likās neparasti vēsa, jo kopš vakara visu laiku lija. Grantētos celiņus no vienas vietas ldāja peļķes, un no samirkušajiem kokiem ūdens pilēja gandrīz tikpat stipri kā lie­tus.

Debesis joprojām sedza pelēki padebeši, tomēr tie vairs nebija ūdens pievilgušie, neganti melnie mākoņi. Apņēmu ar plaukstām elkoņus; izskatījās, ka drīz varētu parādīties saule, tomēr vēl bija tik auksts, ka prasījās pēc apmetņa.

Kad izdzirdēju uz celiņa aiz muguras soļus, es pagriezos un ieraudzīju otru sulaini Fransuā, bet rokās viņam nekā nebija. Viņš likās savādi stomīgs un tā cieši skatījās mani, it kā gribētu pārlie­cināties, ka esmu tas cilvēks, kuru viņš meklē.

- Kundze, viņš pēdīgi ierunājās, jums ir apmeklētājs.

Es iekšēji nopūtos; nevēlējos apgrūtināt sevi ar piepūli, ko man prasīja saņemšanās, lai varētu uzturēties sabiedrībā.

- Lūdzu, pasaki, ka esmu sasirgusi, es teicu un pagriezos, lai turpinātu ceļu. Un, kad viņi būs aizgājuši, atnes man apmetni.

- Bet, kundze, sulainis vēl stāvēja man aiz muguras, tas ir senjors Broktūreks… jūsu virs.

Satrūkusies es apcirtos un paskatījos uz māju. Tas bija tiesa redzēju Džeimija garo augumu jau pagriežamies ap pils stūri. Es novērsos, izliekoties, ka neesmu viņu redzējusi, un gāju uz lapeni. Gabaliņu tālāk auga biezi krūmi; varbūt man izdosies noslēpties.

- Klēra! Izlikšanās bija bezjēdzīga; ari viņš bija mani redzējis un sekoja man. Es pieliku soli, bet nevarēju sacensties ar viņa gara­jām kājām. Nebiju vēl nogājusi ne pusceļu līdz lapenei, kad man aptrūka elpas un vajadzēja iet lēnāk; mana fiziskā forma nebija piemērota tik enerģiskiem vingrojumiem.

- Klēra, pagaidi!

Atskatījos pār plecu. Džeimijs bija mani jau gandrīz panācis. Mīkstais, pelēcīgais trulums, kas mani ietina, sašūpojās, un, iedo­mājoties, ka, viņu redzot, tas varētu tikt norauts, mani pārņēma saltas bailes. Man likās: ja tā notiks, es būšu pagalam kā kūniņa, kas, izrakta no zemes un, kaila un neaizsargāta, uzmesta uz klints, sačokurojas saulē.

- Nē! es iesaucos. Es negribu ar tevi runāt. Ej projām. Viņš uz mirkli saminstinājās, es novērsos un steigšus turpināju ceļu uz lapeni. Dzirdēju, kā aiz manis grantī čirkst soļi, bet neatskatījos un sāku iet ātrāk, gandrīz skrēju.

Kad apstājos, lai iemuktu lapenē, Džeimijs pēkšņi metās uz priekšu un saķēra mani aiz rokas. Centos izrauties, bet viņš stingri turēja mani ciet.

- Klēra! viņš atkārtoja. Es cīnījos, bet seju pret viņu nepavērsu. Ja es neskatīšos, tad varēšu izlikties, ka viņa te nav. Varēšu palikt drošībā.

Viņš atlaida roku, bet uzreiz satvēra manus plecus, un es biju spiesta pacelt galvu, lai noturētu līdzsvaru. Džeimija seja bija saulē iedegusi un novājējusi, ap muti iegrauzušās skarbas linijas un acis sāpēs satumsušas. Klēra! viņš pārgāja uz maigāku toni, jo redzēja, ka tagad skatos uz viņu. Klēra… tas bija ari mans bērns.

-Jā, bija… un tu to nogalināji! Es izrāvos un metos iekšā šau­rajā arkā. Otrā pusē apstājos un elsoju kā pārbijies suns. Nebiju iedomājusies, ka arka ved uz mazu, vīnstīgām apaugušu savādu celtni. No visām pusēm mani apņēma režģis biju iekritusi slazdā. Gaisma, kas plūda no mugurpuses, pazuda, jo Džeimija augums aizsedza ieeju.

- Nepieskaries man! Es, acis nodūrusi, kāpos atpakaļ. Ej pro­jām! es drudžaini domās saucu. Dieva dēļ, lūdzu, liec mani mierā! Jutu, ka pelēkie auti nepielūdzami tiek norauti un īsas, žilbinošas sāpju šautras izskrien man cauri kā zibens šķēpi izduras cauri mākonim.

Džeimijs apstājās dažas pēdas no manis. Es akli aizstreipuļoju līdz režģu sienai un daļēji apsēdos, daļēji atkritu uz koka sola. Aiz­vēru acis un sēdēju drebēdama. Lai arī lietus vairs nelija, cauri rež­ģim pūta dzestrs, mitrs vējš un saldēja man kaklu.

Viņš netuvojās. Jutu, ka viņš tur stāv un raugās manī no aug­šas. Dzirdēju saraustīto elpu.

- Klēra! Džeimijs sacīja, balsī skanēja kaut kas līdzīgs izmisu­mam. Klēra, vai tad tu neredzi… Klēra, tev jārunā ar mani! Dieva dēļ, Klēra, es pat nezinu, vai tas bij puika vai meitene!

Es sēdēju kā sastingusi, ar rokām ieķērusies sola grumbuļai­najā dēlī. Pēc brīža man priekšā kaut kas smagi nočirkstēja. Pavēru acis mazā spraudziņā un redzēju, ka viņš apsēdies turpat, kur bija stāvējis, uz mitrās zemes man pie kājām. Džeimijs sēdēja noliektu galvu, un lietus lāses mitruma dēļ vizuļoja miklajos matos.

- Vai tu liksi man lūgties? viņš jautāja.

- Tā bija meitene, es pēc brīža atbildēju. Mana balss skanēja savādi piesmakusi un sēcoši. Māte Hildegarde viņu nokristīja. Feita1 . Feita Freizere. Mātei Hildegardei ir ļoti neparasta humora izjūta.

Noliektā galva nepakustējās. Pēc pāris minūtēm viņš klusi bilda:

- Vai tu redzēji bērnu?

Tagad manas acis bija pilnīgi atvērtas. Es stingi raudzījos uz saviem ceļiem, kur vējš no aizmugurē augošajām vīnstīgām bija atpūtis ūdens lāses, kas atstāja uz zīda slapjus punktus.

-Jā. Viedā sieviete teica, ka man jāskatās, tāpēc mani piespieda to darīt. Atmiņā dzirdēju Bonēra kundzes zemo, lietišķo balsi, viņa bija visprasmīgākā un cienījamākā vecmāte, kas šad tad strā­dāja Eņģeļu slimnīcā.

“Iedodiet viņai bērnu; vienmēr ir labāk, ja to redz. Tad viņas neiztēlojas nezin ko.”

Tāpēc es neiztēlojos nezin ko. Es atcerējos.

- Viņa bija brīnišķīga, es klusi stāstīju it kā sev. Tik maziņa. Varēju paņemt galviņu savā plaukstā. Austiņas tikai mazliet atlie­kušās… redzēju, kā cauri tām spīd gaisma.

Gaisma bija spīdējusi arī cauri ādai, ar pērļu blāvo vizmu uz apaļajiem vaidziņiem un dupsīša stinga un vēsa, uz kuras vēl saglabājies ūdens pasaules pieskāriens.

- Māte Hildegarde ietina viņu baltā atlasā, es sacīju, skatoties lejup uz savilktajām dūrēm sev klēpī. Acis viņai bija ciet. Skrop­stu vēl nebija, bet acu forma bija ieslīpa. Es teicu, ka tās ir tādas kā tev, bet viņas sacīja, ka tādas esot visiem bērniem.

Desmit pirksti rokām un desmit pirksti kājām. Nagu nebija, bet sīkās locītavas, ceļgali un pirkstu kauliņi spīdēja kā opāli, kā zemes dzīļu dārgakmeņu kauli. Atceries, cilvēk, ka tu esi puteklis…

Atminējos, ka dzirdēju slimnīcas trokšņus skanam no tālienes, kur dzīve ritēja savu gaitu, un tuvāk klusinātu mātes Hildegardes un Bonēra kundzes murmināšanu. Viņas runāja par priesteri, kurš pēc slimnīcas priekšnieces lūguma noturēs īpašu misi. Atminējos

1 Fate (angļu, vai.) liktenis; ari bojāeja, nāve.

rāmi vērtējošo Bonēra kundzes skatienu, kad viņa pagriezās, lai nopētītu mani, un redzēja manu vājumu. Varbūt viņa redzēja ari nodevīgo kāpjošās temperatūras sārtumu; vecmāte atkal bija pie­vērsusies mātei Hildegardei, un balss noklusa vēl vairāk varbūt viņa ieteica nogaidīt, iespējams, vajadzēs rīkot divas bēres.

Un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.

Bet es biju atgriezusies no mirušajiem. Vienīgi Džeimija tvē­riens bija pietiekami stiprs, lai spētu noturēt manu miesu un at­vilkt atpakaļ no pēdējās robežas, un metrs Raimons to zināja. Es apzinājos, ka tikai Džeimijs spēj panākt, ka noeju atlikušo ceļa ga­balu, tikai viņš spēj atvest mani atpakaļ dzīvo pasaulē. Tāpēc es biju no viņa bēgusi, darījusi visu iespējamo, lai noturētu viņu pa gabalu, lai nodrošinātos, ka viņš nekad nepienāks man par tuvu. Es nevēlējos atgriezties, man nebija vēlmes vēl kādreiz just. Nevēlējos iepazīt mīlestību, kuru man atkal atraus.

Bet bija par vēlu. Es to zināju jau tad, kad visiem spēkiem vēl pūlējos noturēt ap sevi pelēko līķautu. Pretošanās tikai paātrināja iziršanu; tas bija tāpat kā ķert mākoņa skrandas, kas man starp pirkstiem izjuka un saplūda ar auksto miglu. Tikai jutu žilbinoša un dedzinoša tuvojās gaisma.

Džeimijs bija piecēlies un stāvēja man pretī. Viņa ēna krita man klēpī; tas, protams, nozīmēja, ka mākonis ir izklīdis; ēna nevar pastāvēt bez gaismas.

- Klēra, viņš čukstēja. Lūdzu. Ļauj man tevi mierināt.

- Mierināt? es atkārtoju. Un kā tu to darīsi? Vai vari atdot manu bērnu?

Viņš noslīga manā priekšā ceļos, bet es, galvu nepacēlusi, blenzu savās plaukstās, kas tukšas gulēja klēpī. Es jutu, ka viņš sakustas, lai man pieskartos, tad saminstinās, atvelk roku un atkal pastiepj to.

- Nē, viņš tik tikko dzirdami sacīja. Nē, to es nevaru. Bet… ar Dieva žēlastību… es varētu dot tev citu?

Roka kavējās gaisā virs manējās, tik tuvu, ka es jutu ādas sil­tumu. Un es jutu arī kaut ko citu: bēdas, kuras viņš stingri turēja grožos, dusmas un bailes, kas viņu smacēja, un drosmi, kas, visam

par spīti, lika viņam runāt. Es arī saņēmu drosmi, nedrošu aiz­stājēju biezajam, pelēkajam autam. Tad satvēru vīra roku, pacēlu galvu un ieskatījos saulei tieši sejā.

Mēs sēdējām uz sola, rokās sadevušies, cieši viens otram pie­spiedušies, nekustīgi, klusēdami; šķita, ka tā aizritējušas vairākas stundas. Vēss, lietains vējš vīnogulāju lapās virs galvas čukstus stāstīja mūsu domas. Aizšalcot brāzmai, pār mums, gluži kā asaras par zaudējumu un šķiršanos, nobira ūdens lāses.

- Tu esi nosalusi, beidzot Džeimijs nomurmināja un apņēma mani ar savu apmetni, kurā turējās viņa miesas siltums. Lēnām piekļāvos viņam šajā patvērumā, drebot no negaidītās stabilitātes, pēkšņā viņa auguma karstuma, tad no aukstuma.

Piesardzīgi, it kā pieskāriens patiesi varētu mani sadedzināt, uzliku Džeimijam roku uz krūtīm, un tā mēs sēdējām vēl kādu laiku, ļaujot mūsu vietā runāt vīnogulāju lapām.

- Džeimij! es pārtraucu klusumu. Ak, Džeimij! Kur tu biji?

Roka, kas apņēma manu augumu, saspringa, bet pagāja krietns

brīdis, līdz viņš atbildēja.

- Domāju, ka tu esi mirusi, mo duinne. Es tikai ar grūtībām lapu čabēšanā saklausīju kluso atbildi.

- Es redzēju tevi tur… zemē, pašās beigās. Ak Dievs! Tu biji pilnīgi balta, un tavi svārki piemirkuši asinīm… Es mēģināju tikt pie tevis, Klēra, tiklīdz ieraudzīju… es skrēju pie tevis, bet gvardi saņēma mani ciet.

Viņš skaļi norija siekalas; jutu, kā garo, izliekto muguru satri­cina drebuļi.

- Es cīnījos ar viņiem… cīnījos un, jā, lūdzos… bet viņi negri­bēja palikt un paņēma mani līdzi. Tad mani ieslēdza kamerā un atstāja… ļaujot domāt, ka tu esi mirusi, Klēra; apzināties, ka esmu tevi nogalinājis.

Sīkie drebuļi turpinājās, un es sapratu, ka viņš raud, kaut arī nevarēju redzēt seju, jo tā atradās man virs galvas. Cik ilgi Džeimijs

bija nosēdējis viens Bastīlijas tumsā, viens, tikai ar asiņu smaku nāsis un atriebības tukšo čaulu?

- Viss ir labi. Es ciešāk piekļāvu roku viņam pie krūtīm, it kā gribētu nomierināt ātri pukstošo sirdi. Džeimij, viss ir labi. Tas… tā nebija tava vaina.

- Es mēģināju sasist galvu pret sienu… lai tikai nevajadzētu do­māt, viņš stāstīja, balss skanēja gandrīz čukstus. Tādēļ man sasēja rokas un kājas. Bet nākamajā dienā mani atrada de Roans un pateica, ka tu esot dzīva, taču diez vai ilgi nodzīvošot.

Tad Džeimijs apklusa, bet es jutu viņā sāpes, asas kā ledus kris­tālu šķēpi.

- Klēra, viņš pēc kāda laika nomurmināja. Piedod.

Piedod. Tas pats vārds, kuru viņš bija ierakstījis vēstulē pirms

pasaules sabrukuma. Bet tagad es viņu sapratu.

- Es zinu. Džeimij, es zinu. Fērguss man izstāstīja. Es zinu, kā­pēc tu tur gāji.

Viņš ievilka garu, drebelīgu elpu.

- Kā tad, nu… viņš iesāka un aprāvās.

Ļāvu rokai noslīdēt uz Džeimija ciskas; viņš bija lietū samircis un nosalis, mana plauksta gulēja uz viņa jātnieka bikšu raupjā auduma.

- Vai tev pateica… kad laida ārā… kāpēc tevi atbrīvoja? Visiem spēkiem centos elpot vienmērīgi, bet man tas neizdevās.

Muskulis zem manas rokas saspringa, bet balss jau skanēja sa­valdīgāk.

- Nē, viņš atteica. Tikai to, ka tas bij… Viņa Majestātei tā labpatika. Vārds “labpatika” bija pavisam viegli uzsvērts, izteikts ar tik izsmalcinātu niknumu, ka kļuva pilnīgi skaidrs viņš zināja gan, kādiem līdzekļiem panākta atbrīvošana, pat ja sargi nebija viņam to atklājuši.

Es stipri iekodu apakšlūpā, cenšoties izdomāt, ko teikt.

- To izdarīja māte Hildegarde, viņš rāmu balsi turpināja. Es tūlīt devos uz Eņģeļu slimnīcu tevi meklēt. Bet atradu māti Hilde­gardi un mazo zīmīti, kuru tu biji man atstājusi. Viņa… man izstās­tīja.

- Jā, es noriju siekalas. Es gāju pie karaļa…

- Zinu! Viņa roka ciešāk satvēra manējo, un pēc elpas es sa­pratu, ka viņš ir sakodis zobus.

- Bet, Džeimij… kad es gāju…

- Jēzus! viņš iesaucās un, pēkšņi izslējies, pagriezās pret mani. Vai tu nezini, ko es… Klēra! Džeimijs uz mirkli aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Visu ceļu līdz Orvjeto man acu priekšā rēgojās šī aina: viņa rokas uz tavas baltās ādas, viņa lūpas uz tava kakla, viņa… daikts… es to redzēju Iever redzēju to netīro strupuli slīdam augšup… ak Dievs, Klēra! Es sēdēju cietumā un domāju, ka tu esi mirusi, bet vēlāk es jāju uz Spāniju un vēlējos, lai, Jēzus vārdā, tā būtu noticis!

Pirkstu kauliņi rokai, kas turēja manējo, bija balti, un es jutu, ka manas plaukstas trauslie kauli krakšķ.

Es izrāvu roku.

- Džeimij, paklausies!

- Nē! viņš teica. Nē, es negribu dzirdēt…

- Klausies, stulbeni!

Manā balsī skanēja pietiekami daudz spēka, lai viņš uz brīdi apklustu, un, kamēr Džeimijs vēl nebija atguvis valodu, es sāku ātri stāstīt par karaļa istabu, par vīriem kapucēs, par ēnaino pils zāli, par burvju divkauju un grāfa Senžermēna nāvi.

Kamēr es runāju, vēja appūsto vaigu košā krāsa izbalēja, moku un niknuma izteiksmes vietā sejā parādījās maigāka neizpratne, kas pakāpeniski kļuva par izbrīnu un ticību.

- Jēziņ, beidzot atskanēja no viņa lūpām. Ak mīļais Dievs!

- Redz, tev nebija ne jausmas, bet prātā tikai muļķības un tas sliktākais, vai ne? Jutos pārgurusi, tomēr man izdevās pa­smaidīt. Tātad… tātad grāfs… viss kārtībā, Džeimij… Viņš ir… miris.

Džeimijs neko neatbildēja, tikai saudzīgi pievilka mani sev klāt, tā ka piere balstījās pret viņa plecu un manas asaras sūcās viņa krekla audumā. Taču pēc minūtes es izslējos un, noslaucījusi degunu, paraudzījos vīrā.

- Es nupat iedomājos, Džeimij! Osta… Čārlza Stjuarta ieguldī­jums! Ja grāfs ir miris…

Viņš, viegli smaidīdams, papurināja galvu.

- Nē, mo duinne. Tas ir drošībā.

Jutu milzīgu atvieglojumu.

- Ak, paldies Dievam. Tev tātad izdevās? Vai Mērtegam zāles iedarbojās?

- Nē, smaids kļuva platāks, bet man gan.

Tik spēji atbrīvojoties gan no bailēm, gan dusmām, man likās, ka galva kļuvusi viegla un reibst. Saldi un spēcīgi smaržoja pieli­jušie vīnogulāji, un kāda tā bija svētlaime atspiesties pret mīļoto, sajust siltumu kā mierinājumu, nevis kā draudus, kad es klausījos stāstu par portvīna zagšanu.

- Ir vīri, kas dzimuši, lai brauktu jūrā, Ārmaliet, viņš iesāka,

- bet baidos, ka es pie tiem nepiederu.

- Es zinu. Vai tev bija nelabi?

- Kā reti kad. Viņš nepatikā saviebās.

Jūra pie Orvjeto bijusi nemierīga, un stundas laikā kļuva pilnīgi skaidrs, ka Džeimijs nespēs īstenot sākotnēji iecerēto plānu.

- Katrā ziņā es nevarēju darīt neko citu kā vien kvernēt savā guļamtīklā un vaidēt, viņš paraustīja plecus, tāpēc likās, ka tik­pat labi bakas slimnieku varu notēlot es.

Viņi ar Mērtegu steigšus apmainījušies lomām, un divdesmit četru stundu brauciena attālumā no Spānijas piekrastes “Scalamandre” īpašnieks ar šausmām atklājis, ka tilpnēs sākusies baku sērga.

Džeimijs domīgi kasīja kaklu, it kā vēl justu nātru sulas iedar­bību.

- Kad šī ziņa izplatījās uz kuģa, mani gribēja pārlidināt pāri bortam, un man, jāsaka, tā likās viena trakoti laba doma. Viņš šķībi pasmaidīja. Vai tev, Ārmaliet, kādreiz bijusi jūrasslimība vienlaikus ar nātru niezi?

- Paldies Dievam, ne. To iedomājoties, es nodrebinājos. Vai Mērtegs viņus apturēja?

- Nu kā tad. Mērtegs taču ir nikns kā zvērs. Viņš gulēja uz sliekšņa, roka uz dunča spala, līdz droši bijām iekuģojuši Bilbao ostā.

Kā jau bijām paredzējuši, "Scalamandre" kapteinis, kad viņam nācās izvēlēties starp neienesīgo tuvošanos Havrai, kur viņam kon­fiscētu kravu, un atgriešanos Spānijā, kur velti vajadzēs šķiest laiku, kamēr ziņa sasniedz Parīzi, bija ar lielāko prieku izmantojis izdevību atbrīvoties no visas portvīna kravas, atdodot to jaunam pircējam, ko gadījums bija nolicis viņam ceļā.

- Tas nekavēja viņu stipri kaulēties, Džeimijs piebilda, kasot apakšdelmu. Viņš tirgojās pusi dienas… turklāt es gulšņāju savā tīklā, čurāju asinis un gandrīz izvēmu visas iekšas!

Tomēr darījums ticis noslēgts, gan portvīns, gan baku slimnieks ātri un veikli nogādāti krastā Bilbao, un atskaitot ieilgušu ten­denci čurāt sarkanu urīnu Džeimijs ātri atlaba.

- Mēs vīnu pārdevām uzpircējam Bilbao, viņš turpināja. Uz­reiz sūtīju Mērtegu uz Parīzi, lai atmaksā Divernē kungam aizde­vumu, un tad… es devos šurp.

Viņš skatījās lejup uz savām rokām, kas nekustīgas gulēja klēpī.

- Nespēju vien izlemt, viņš klusā balsī atzinās. Nākt šurp vai ne. Zini, es nācu kājām, lai dotu sev laiku padomāt. Nogāju kā­jām visu ceļu no Parīzes līdz Fontenblo. Un gandrīz visu ceļu atpa­kaļ. Vairākas reizes griezos atpakaļ, uzskatīdams sevi par slepkavu un muļķi, nezinādams, ko vēlos nogalināt vairāk sevi vai tevi…

Tad viņš nopūtās un paskatījās uz mani, trīsošo lapu atspulgi darīja acis tumšas.

- Man vajadzēja atnākt, viņš vienkārši noteica.

Es klusēju, tikai uzliku plaukstu uz viņa rokas un sēdēju blakus. Zemē pie lapenes bija sabirušas vīnogas; to asā, rūgstošā smarža solīja aizmirstību, ko dod vīns.

Aiz pamales grima šauru mākoņu strēļu sasvītrotā saule, un lapenes durvīs nostājās zeltains, izplūdis cienījamā Igo siluets.

- Atvainojiet, kundze, viņš sacīja. Mana kundze vēlas zināt vai le seigneur' paliks uz vakariņām?

Es paskatījos uz Džeīmiju. Viņš sēdēja nekustīgi, cauri vīnogu­lāju lapām izspraukušies saules stari iekrāsoja viņa matus kā tīģera svītras, un pāri sejai krita ēnas.

- Domāju, ka tev vajadzētu palikt, es ieteicu. Tu esi draus­mīgi novājējis.

Džeimijs, smaidīdams ar vienu lūpu kaktiņu, noskatīja mani.

- Tu arī, Ārmaliet.

Viņš piecēlās un piedāvāja man roku. Es to saņēmu, un mēs kopā devāmies uz māju vakariņās, atstājot vīnogulāju lapas kavē­jamies klusinātā sarunā.

Es gulēju, cieši piekļāvusies Džeimijam, kurš miegā bija uzlicis roku man uz gurna. Stingi lūkojos guļamistabas griestos, kas tinās tumsā, klausījos aizmiguša cilvēka mierīgajā elpā, pati ieelpodama svaigi nomazgāto, mitro nakts gaisu, kuram piejaucās viegls vistēriju aromāts.

Ar grāfa Senžermēna sabrukšanu uz grīdas vakars beidzās vi­siem, izņemot Luiju. Kad viesi, savā starpā klusi sarunādamies, devās projām, viņš paņēma mani aiz rokas un izveda pa tām pa­šām mazajām durtiņām, pa kurām biju ienākusi. Ja vajadzēja, viņš prata runāt, bet šeit tas bija lieki.

Tiku aizvesta līdz zaļajam dīvānam, noguldīta uz muguras, un, iekams paguvu kaut ko pateikt, man tika pacelti svārki. Viņš mani neskūpstīja viņš mani nevēlējās. Šis bija rituāls, kā saņemt samaksu, par kuru bijām vienojušies. Luijs labi prata tirgoties un parādus neatlaida, ja uzskatīja, ka viņam pienākas samaksa, vai tā bija ko vērta vai ne. Un varbūt galu galā tas viņam kaut ko nozī­mēja; sagatavošanās procesā jautās vairāk emociju un tikai drus­ciņa bailīga uzbudinājuma kurš cits, ja ne karalis, uzdrīkstētos apskaut Balto dāmu?

Es biju noslēgusies un sausa es nebiju gatava. Karalis nepa­cietīgs paķēra no galda pudelīti ar eļļu, kas smaržoja pēc rozēm, un iemasēja man to starp kājām. Gulēju nekustīgi un neizdvesu ne

skaņas, kad darbīgais pirksts pazuda un tā vietu tūlīt ieņēma maz­liet lielāks rīks, un “ciest” nebūtu pareizais vārds, jo es nejutu ne sāpes, ne pazemojumu; tas bija darījums. Tad es gaidīju, kamēr notika ātri grūdieni, un tad jau Luijs bija kājās, seja uzbudinā­jumā pietvīkusi, rokas aiztaisīja bikses virs neliela pietūkuma. Viņš nevarēja riskēt, ka gadītos puskaralisks, pusburvju bastards; ne jau brīdī, kad savā istabā gaiteņa galā cerams, daudz gatavāka par mani, viņu gaidīja de Laturellas kundze.

Es biju devusi to, kas bija skaidri un gaiši apsolīts; tagad viņš varēja ar godu apmierināt manu lūgumu, bez sajūtas, ka kaut kas viņam būtu atņemts. Kas attiecās uz mani, es uz karaļa pieklājīgo palocīšanos atbildēju ar to pašu, atbrīvoju elkoni, kad viņš bija galanti pavadījis mani līdz durvīm, dažas minūtes pēc ieiešanas es iznācu no audienču telpas ar karaļa apsolījumu, ka pavēle par Džeimija atbrīvošanu tiks dota no rīta.

Gaitenī gaidīja kambarkungs. Viņš man paklanījās, es tāpat, tad sekoju viņam cauri Spoguļu zālei, jūtot, kā ejot berzējas mani slideni saeļļotie augšstilbi un kā spēcīgi smaržo rožu aromāts kāj­starpē.

Kad man aiz muguras nočīkstēja pils vārti, aizvēru acis un domāju, ka Džeimiju nekad vairs neredzēšu. Un, gadījumā ja tomēr redzēšu, tad turēšu viņa degunu rožu smaržā, līdz dvēsele kļūs slima un izlaidīs garu.

Bet tagad es turēju viņa roku piespiestu sev pie guma, klausī­jos, kā viņš man blakus tumsā elpo dziļi un vienmērīgi. Un ļāvu durvīm uz Viņa Majestātes audiences telpām aizvērties uz visiem laikiem.