Spāre dzintarā 2

36 nodaļa Prestonpena skotija, 1745. gada septembris

pēc četru dienu pārgājiena apstājāmies kāda pakalna virsotnē netālu no Kelderas. Tā pakājē pletās nepārskatāms tīrelis, bet mēs nometni uzcēlām virsotnē zem kokiem. Pa sūnu apaugušo klints krauju tecēja divi mazi strautiņi, un pirmo rudens dienu spirdzinošais gaiss vairāk rosināja domāt par pikniku nekā par karagājienu.

Bet bija 17. septembris, un, ja manas virspusējās zināšanas par jakobītu vēsturi kaut cik atbilda patiesībai, tad karš tomēr sāksies tas bija tikai dienu jautājums.

- Izstāsti man visu vēlreiz, Armaliet! Džeimijs lūdza vai des­mito reizi, pārvietojoties pa līkumotajām zvēru takām un zemes­ceļiem. Es sēdēju Donasa mugurā, bet Džeimijs gāja blakus, tāpēc noslīdēju zemē, lai būtu vieglāk sarunāties. Kaut gan mums ar Donasu bija izveidojušās mierīgas līdzāspastāvēšanas attiecības, to­mēr, jājot ar šo zirgu, nedrīkstēja skatīties atpakaļ; Donasam pārāk patika atbrīvoties no neuzmanīga jātnieka, piemēram, paejot zem nolīkušiem koku zariem.

- Vairākkārt esmu tev teikusi, ka neko daudz nezinu, es atgā­dināju. Vēstures grāmatās par sacelšanos bija rakstīts ļoti maz, un toreiz es tam īpašu uzmanību nepievērsu. Varu pateikt tikai to, ka kauja notika ē… notiks pie mazas pilsētiņas Prestonas, bet kauju sauc par Prestonpenas kauju, kaut arī skoti to dēvēja dēvē -

par Gladsmūras kauju, jo sens pravietojums vēsta, ka karalis, kas atgriezīsies tronī, gūs uzvaru pie Gladsmūras. Dievs vien zina, kur atrodas īstā Gladsmūra, ja tāda vispār ir.

- Kā tad. Un tālāk?

Savilku pieri grumbās, cenšoties atsaukt atmiņā vissīkākās in­formācijas druskas. Spēju uzburt acu priekšā mazu, nobružātos, brūnos vākos iesietu grāmatas “Anglijas vēsture bērniem” eksem­plāru, ko lasīju petrolejas lampas raustīgajā gaismā kleķa būdā kaut kur Persijā. Domās šķirot lapas, varēju atcerēties nodaļu, kas aizņēma divas lappuses; autors bija uzskatījis, ka ar to pietiek, lai aprakstītu otro jakobītu dumpi, kuru vēsturnieku aprindās pazīst kā “45. gadu”. Un kaujai, kura mums drīz būs jāizcīna, no šīm divām lappusēm bija veltīta viena vienīga rindkopa.

- Skoti uzvar, es paziņoju, it kā tas būtu kāds jaunums.

- Nu, tas ir svarīgi, Džeimijs izsmējīgi noteica, bet būtu ļoti noderīgi uzzināt kaut ko vairāk.

- Ja tu gribēji dzirdēt pareģojumu, tev vajadzēja sameklēt zīl­nieci, es atcirtu, bet tad padevos. Piedod. Vienkārši es neko daudz nezinu, un tas mani tracina.

- Jā, tiesa. Džeimijs pieliecās, satvēra manu roku un smai­dot paspieda. Nekreņķējies, Armaliet. Tu nevari pateikt vairāk, kā zini, bet izstāsti man visu vēl vienu reizi.

- Labi, es pacietīgi atbildēju, un mēs roku rokā turpinājām ceļu. Tā bija nozīmīga uzvara, es iesāku, gara acīm lasīdama grāmatu, jo jakobīti cīnījās pret milzīgu pārspēku. Skoti pārstei­dza ģenerāļa Koupa armiju rītausmā atceros, ka viņi “izjoņoja no uzlecošās saules”, un tā bija sagrāve. Angļu pusē bija simtiem upuru, bet jakobītu pusē tikai nedaudzi kopumā trīsdesmit vīru. Nogalināti tikai trīsdesmit.

Džeimijs atskatījās uz garo, pa visu ceļu izstiepušos Lelibrokas vīru virteni; sadalījušies mazos pulciņos, viņi dziedāja un pļāpāja. Trīsdesmit kritušo… tik daudz vīru mēs bijām atveduši no Leli­brokas. Ja skatījās uz šiem cilvēkiem, tad skaitlis nemaz nelikās tik mazs. Bet es biju redzējusi kaujas laukus Elzasā-Lotringā un

milzīgas pļavas, kas pārvērstas par dubļainu kapsētu, lai apglabātu tūkstošiem kritušo.

- Beigu beigās, es sacīju, juzdamās mazliet vainīga, baidos, ka patiesībā tas nebija diez cik… svarīgi, no vēstures viedokļa.

Džeimijs savilka lūpas, izpūta elpu un diezgan pikti paskatījās uz mani.

- Nebija svarīgi. Kā tad, nu labi.

- Piedod, es atvainojos.

- Nav tava vaina, Armaliet.

Tomēr es nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka kaut kādā ziņā tomēr bija.

Pēc vakariņām vīri, apmierināti, pilniem vēderiem, dīki sēdēja ap ugunskuru, stāstīja stāstus un kasījās. Kasīšanās bija kļuvusi par īstu pandēmiju; dzīvošana saspiestībā un higiēnas trūkums bija padarījis utis par tik izplatītu parādību, ka neatskanēja neviena pie­zīme, ja kāds no vīriem sava pleda krokās noķēra pamatīgu šīs sugas eksemplāru un iesvieda ugunī. Uts uzliesmoja, uz īsu brīdi kļūstot par vienu no dzirkstelēm, un izkūpēja gaisā.

Likās, ka šovakar utu liga īpaši apsēdusi jaunu vīrieti, kuru sauca par Kinkedu, viņa vārds bija Aleksandrs, bet tas bija tik izpla­tīts, ka cilvēkus parasti devēja iesaukās vai otrajos vārdos. Nokaiti­nāts viņš iebāza roku sprogainajās, brūnajās paduses spalvās, tad ar ašu skatienu pārliecinājies, vai es neskatos, kājstarpē.

- Ei, puis, šīs tevi pagalam apcēlušas, ko? ieminējās kalējs Ross.

- Kā tad, nelaimīgais atbildēja, šitie knauši grib mani apēst dzīvu.

- Drausmīgi grūti dabūt šīs ārā no kūša spalvām, sarunā iesaistījās Voliss Freizers un, jūtotlīdzi, arī pakasījās. Skatoties uz tevi, puis, man ar’ sāk kniest.

- Vai tu zini, kā vislabāk tikt no tiem mošķiem vaļā? izpa­līdzīgi ievaicājās Sorlejs Maklurs un, kad Kinkeds noraidoši

papurināja galvu, paliecās uz priekšu un uzmanīgi izvilka no ugunskura degošu žagaru.

- Pacel, puis, uz augšu kiltus, es tās viens divi izsvēpēšu, viņš piedāvājās, un vīri smieklos skaļi ierēcās.

- Stulbais lauķis, noburkšķēja Mērtegs. Ko tu par to zini?

- Vai tu zini labāku paņēmienu? Voliss skeptiski savilka uzacis, un pat plikās galvas iedegusī āda sagrumbojās.

- Skaidra lieta. Mērtegs ar plašu vēzienu izrāva dunci. Puika tagadiņ ir zaldāts; tad lai rīkojas, kā zaldātam klājas.

Kinkeda atklātā seja pauda naivu dedzību.

- Un kā tas būtum?

- Nu, pavisam vienkārši. Paņem savu dūci, pacel uz augšu kil­tus un nodzen pusi no kūša. Mērtegs draudīgi pavicināja dunci.

- Liec vērā, tikai pusi.

- Pusi? Nu, kad jau… Kinkeds tā kā šaubījās, tomēr turpināja ļoti uzmanīgi klausīties. Redzēju, ka ap ugunskuru sēdošo vīru se­jās pamazām ieplešas gaidpilni smaidi, bet pagaidām neviens vēl nesmējās.

- Tad… Mērtegs pamāja uz Sorleju un viņa žagaru. Tad, puis, otrai pusei pielaid uguni un, kad mošķīši jozīs laukā, piebeidz tos ar savu dūci.

Kad lokā sēdošie vīri aizvilkdamies sāka smieties, Kinkeds pie­tvīka tik tumši, ka varēja saskatīt pat uguns gaismā. Gāja vaļā rupja grūstīšanās, kad pāris vīru, vicinot liesmojošas pagales, izli­kās izmantojam uguns līdzekli vienam pret otru. Tieši tajā brīdī, kad šķita, ka šī māžošanās jau pārsniedz visas robežas un draud novest pie nopietnas izkaušanās, atgriezās Džeimijs, kurš bija aiz­gājis sapīt zirgus. Viņš nostājās apļa vidū un pa rokas apakšu pasvieda Kinkedam akmens pudeli. Otra aizlidoja pie Mērtega, un grūstīšanās norima.

- Jūs nu gan esat nelgas, viņš pavēstīja. Otrs labākais veids, kā tikt vaļā no utīm, ir apliet ar viskiju, lai šīs piedzeras. Kad utis piesūkušās krāc, tad tu piecelies kājās un šīs visas nobirst nost.

- Ak tad tas ir otrs labākais? iejautājās Ross. Un kurš tad, cienīts kungs, ir pats labākais, ko?

Džeimijs ar mīļu smaidu lūpās pārlaida skatienu vīru aplim, kā tēvs, kuru uzjautrina bērnu ķēmošanās.

- Nu kā, ļauj sievai pa vienai izlasīt. Vienu uzaci savilcis, viņš paklanījās man un piedāvāja elkoni. Drīkstu lūgt, kundze?

Lai arī pasniegta kā joks, izlasīšana pa vienam kukainim patie­sībā bija vienīgā iedarbīgā metode, kā atbrīvoties no utīm. Es savus matus visus sukāju ar smalku ķemmi no rīta un vakarā, maz­gāju ar pelašķu uzlējumu, kad vien apstājāmies pie ūdens, kas bija pietiekami dziļš, lai varētu peldēties, un līdz šim man bija izdevies izvairīties no aplipšanas. Apzinoties, ka utis man nebūs tikai tik ilgi, kamēr tās nebūs iemitinājušās Džeimija matos, es tādus pašus profilaktiskos pasākumus veicu arī viņam, kad vien man izdevās piedabūt viņu pietiekami ilgi nosēdēt mierīgi.

- Paviāni utojas nepārtraukti, es ieminējos, uzmanīgi izpiņ­ķēdama no Džeimija biezajām krēpēm lapsastes kātiņu. Bet man šķiet, ka viņi savu pūliņu augļus apēd.

- Manis dēļ neliedz sev to prieku, Ārmaliet, viņš atsaucās un labsajūtā uzmeta nelielu kūkumu, kad ķemme slīdēja cauri viņa bie­zajiem, spožajiem matiem. Liesmu atspīdums apbēra manas rokas ar dzirksteļu kaskādēm un sašvīkoja zeltainām uguns svītrām. Mm. Nemaz nezināju, cik patīkami ir, ja kāds ķemmē tavus matus.

- Pagaidi, kad ķeršos pie pārējiem, es piedraudēju, pakutinot pieminēto vietu, un viņš iesmējās. Lai arī man liekas loti kārdi­noši izmēģināt pie tevis Mērtega ieteikto līdzekli.

- Pieskaries manam kūsim ar lāpu, un tu dabūsi to pašu pretī, Džeimijs mani brīdināja. Kā Luīze de Latūra sauca tās plikās sku­ķes?

- Par erotiskām. Es paliecos uz priekšu un saņēmu zobos viņa auss augšējo malu.

- Mmmphm.

- Nu, gaumes atšķiras, es noteicu. Chacun ā son gout' un tā tālāk.

- Sasodītā franču sentimentalitāte, tas nav nekas jauns.

- Vai tomēr nav tiesa?

Manus pūliņus pārtrauca skaļš, garš burkšķis. Noliku ķemmi un uzkrītoši lūkojos koku mestajās ēnās.

- Vai nu mežā mīt lāči, vai arī… kāpēc tu nepaēdi?

- Ņēmos ar zirgiem, viņš atbildēja. Vienam zirģelim bij iesprādzis pakavs, un man vajadzēja piesiet apliekamos. Nevaru gan teikt, ka man būtu laba ēstgriba pēc visām tām runām par utu ēšanu.

- Ar ko tad tu pārsēji zirga pakavu? Pēdējo piezīmi es laidu gar ausīm.

- Ar visu kaut ko; steigā der pat svaigi mēsli. Šoreiz sakošļātas vīķu lapas sajaucu ar medu.

Seglu somas bija nomestas pie mūsu savrupā ugunskura, kas atradās gandrīz pie mazā laukumiņa pašas malas, kur vīri bija uz­slējuši manu telti. Es gan biju ar mieru gulēt zem klajas debess tāpat kā visi, tomēr man jāatzīst, ka jutos pateicīga par nelielo no­slēgtību, ko sniedza nostieptais palags. Un kā Mērtegs, kad es pateicos viņam par palīdzību, uzslejot šo pajumti, sev raksturīgajā tiešumā bija norādījis, tas nebija tikai manis labad.

- Un, ja viņš nakts laikā atlaidīs streņģes tavā klēpī, tad neviens neskaudīs, teica vīrelis, strupi pamādams ar galvu uz Džeimija pusi, kurš bija dziļi iegrimis sarunā ar citiem vīriem. Nav itin nekādas vajadzības likt puiškāniem punktierēt par lietām, ko viņi nevar dabūt, vai ne?

- Pilnīgi pareizi, es paskarbi piekritu. Ļoti iejūtīgi no tavas puses.

Plāno lūpu kaktiņus savilka viens no retajiem smaidiem.

- Kā tad, pilnīgi pareizi, viņš atkārtoja.

Mazliet parakņājusies pa seglu somām, es izvilku gabalu siera un vairākus ābolus. Iedevu savu guvumu Džeimijam, kurš to šau­bīdamies aplūkoja.

- Maizes nav? viņš jautāja.

- Varbūt otrā somā kāda druska ir. Taču vispirms apēd šos tie tev nāks par labu. Džeimijs, kā jau visi kalnieši, ar iedzimtām aiz­domām izturējās pret jebkādiem svaigiem augļiem un dārzeņiem, lai ari neremdināmā izsalkuma dēļ viņš parasti notiesāja gandrīz visu bez izšķirības.

- Mm, viņš nomurdēja, nokožot ābolu. Ja tu tā saki, Arma­liet.

- Jā, es tā saku. Skaties! Atiezu zobus. Vai tu pazīsti daudz mana vecuma sieviešu, kurām ir visi zobi?

Viņš smaidā atklāja savus lieliskos zobus.

- Jā, Armaliet, jāatzīst, ka priekš tādas sagrabējušas večas tu esi makten labi saglabājusies.

- Es esmu labi ēdusi, tā, lūk, atbildēju. Puse no cilvēkiem, kas dzīvo tavā muižā, cieš no vieglas cingas, un, spriežot pēc ceļā redzētā, citur ir vēl ļaunāk. Cingu novērš C vitamīns, un ābolos tā ir daudz.

Džeimijs atņēma ābolu no mutes un aizdomīgi aplūkoja.

- Tiešām?

- Jā, tiešām, es stingri apgalvoju. Tāpat arī citos augos vislabākie ir apelsīni un citroni, bet te, protams, tos dabūt nevar… taču sīpoli, kāposti, āboli… ēd kaut ko tādu katru dienu, un tev nebūs cingas. Pat zaļumos un pļavas zālē ir C vitamīns.

- Mmphm. Un tāpēc veci brieži nepaliek bez zobiem?

- Domāju, ka jā.

Džeimijs, kritiski pētot, grozīja ābolu rokā, tad paraustīja plecus.

- Nu labi, viņš padevās un nokoda vēl vienu kumosu.

Grasījos iet pēc maizes un pagriezos, kad manu uzmanību pie­saistīja kluss krakšķis. Ar acs kaktiņu pamanīju tumsā nozibam ēnu, un Džeimijam gar galvu palidoja kaut kas degošs. Es kliedzot apcirtos, tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā viņš atmuguriski nokrīt no baļķa un pazūd nakts tumsā.

Mēness nespīdēja, un vienīgais norādījums par to, kas notiek, bija liela rosība sausajās alkšņu lapās un skaņas, kādas parasti

nāk no vīriešiem, kas saķērušies nopietnā, bet klusā cīņā: rūkšana, elšana un pa kādam slāpētam lamuvārdam. Atskanēja īss, spalgs kliedziens, un tad iestājās pilnīgs klusums. Tas ilga, manuprāt, tikai dažas sekundes, lai ari likās velkamies veselu mūžību.

Es aizvien vēl, sastingusi puspagriezienā, stāvēju pie uguns­kura, kad Džeimijs atkal iznira no meža, kur valdīja īsta aizsaules tumsa, stumjot pa priekšu gūstekni, kuram viena roka bija atlauzta uz muguras. Atslābinājis tvērienu, Džeimijs apgrieza tumšo stāvu apkārt un atmuguriski uzgrūda kokam. Vīrietis atsitās pret stum­bru tik stipri, ka nobira lapu un zīļu lietus, tad viņš lēnām noslī­dēja zemē un palika apstulbis guļam uz lapu paklāja.

Trokšņa pievilināti, pie ugunskura uzradās Mērtegs, Ross un vēl pārītis citu Freizeru klana vīru. Pierāvuši svešinieku kājās, viņi skarbi izvilka to gaismas lokā. Mērtegs satvēra gūstekni aiz matiem un strauji atlieca viņa galvu, atklājot seju.

Tā bija šaura un smalka, ar lielām, garu skropstu apēnotām acīm, kuras kā apreibušas mirkšķinājās, veroties sejās visapkārt.

- Tas jau tikai puika! man izlauzās. Viņam nav vairāk par piecpadsmit!

- Sešpadsmit! iebilda aizturētais. Jušanas spējām pamazām atgriežoties, viņš papurināja galvu. Tam gan nav nekādas nozī­mes, viņš augstprātīgi piebilda, runājot ar angļu akcentu. Hempšīra, es nospriedu. Jauneklis atradās tālu no mājām.

- Nav gan, Džeimijs piekrita. Sešpadsmit vai sešdesmit, šis cilvēks nupatās izdarīja ļoti nopietnu mēģinājumu pārgriezt man rīkli. Tikai tad es pamanīju sarkaniem traipiem izraibināto mutautu, ko viņš turēja piespiestu pie kakla.

- Es neko neteikšu, karagūsteknis paziņoja. Acis bālajā sejā melnēja kā divi traipi, bet uguns atvizēja gaišos matos. Vienu roku jauneklis turēja cieši piespiestu pie krūtīm; nodomāju, ka tā, iespē­jams, ir ievainota. Zēns acīmredzot ārkārtīgi pūlējās noturēties stā­vus vīru ielenkumā; lūpas sakniebis, viņš centās, lai sejā nejauši neatspoguļotos sāpes vai bailes.

- Šo to tu varēsi paturēt pie sevis, Džeimijs rūpīgi nopētīja gūstekni. Pirmām kārtām tas, ka tu esi anglis, tāpēc diezgan ticami, ka esi te ieradies kopā ar armiju, kas šobrīd atrodas tepat tuvumā. Un otrām kārtām tu esi viens.

Likās, ka jauneklis satrūkstas.

- Kā jūs to zināt?

Džeimijs sarauca uzacis.

- Tu taču nebūtu brucis man virsū, ja nedomātu, ka es ar dāmu esmu vienatnē. Ja tu būtu bijis kopā ar vēl kādu, kas uzskatītu tā­pat, tad droši vien tas jau būtu atsteidzies tev palīgā starp citu, vai tev ir lauzta roka? Man likās, ka kaut kas nokrakšķēja. Ja tev līdzi būtu kāds, kurš zinātu, ka mēs neesam vieni, tad tas nebūtu ļāvis tev rīkoties tik muļķīgi. Par spīti šiem secinājumiem, es redzēju, ka pēc Džeimija signāla trīs vīri neuzkrītoši nozūd mežā, droši vien, lai pārbaudītu, vai tuvumā nav citu angļu.

Zēna sejas vaibsti, dzirdot, ka viņa rīcība nosaukta par muļķīgu, sastinga. Džeimijs noslaucīja kaklu, tad kritiski apskatīja kabatlakatu.

- Ja gribi kādu nogalināt no mugurpuses, puisīt, tad izvēlies vīru, kurš nesēž sausu lapu kaudzē, viņš deva padomu. Un, ja tu uzbrūc ar nazi cilvēkam, kas ir lielāka auguma, izvēlies drošāku punktu; rīkles pārgriešana ir riskanta padarīšana, ja vien upuris nesēž mierīgi.

- Paldies par vērtīgo padomu. Anglis nosmīkņāja. Viņam labi izdevās saglabāt brašu stāju, lai arī acis nervozi šaudījās no viena draudīga, ūsaina ģīmja pie cita. Gaišā dienas laikā neviens no kal­niešiem nebūtu ieguvis balvu skaistuma konkursā, bet naktī ne­viens nevēlētos ar viņiem satikties tumšā vietā.

Džeimijs atbildēja pieklājīgi.

- Lūdzu. Par nožēlošanu šo padomu izmēģināt dzīvē tev neiz­dosies. Kamēr atceros, gribu pajautāt, kāpēc tu man uzbruki?

Pamazām no meža kā rēgi pa vienam vien izslīdēja mūsu no­metnes vīri, kuri, trokšņa pievilināti, bija pametuši savus ugunsku­rus un pievienojās mums. Gūstekņa skatiens apskrēja cilvēku loku,

kas pletās arvien lielāks, līdz beidzot apstājās pie manis. Brīdi viņš svārstījās, tad tomēr atbildēja:

- Cerēju, ka spēšu atbrīvot dāmu no jūsu klātbūtnes.

Loku pāršalca slāpētas jautrības vilnis, kuru pārcirta strups Džeimija rokas mājiens.

- Skaidrs, viņš bezkaislīgi noteica. Tu dzirdēji, kā mēs saru­nājāmies, un nolēmi, ka dāma ir angliete, turklāt augstdzimusi. Turpretī es…

- Turpretī jūs, kungs, esat ārpus likuma pasludināts noziedz­nieks bez sirdsapziņas, kas pazīstams kā zaglis un varmāka! Visā Hempšīrā un Saseksā izlīmēti plakāti ar jūsu ģīmetni un aprakstu! Es jūs uzreiz pazinu; jūs esat dumpinieks un izvirtulis, kuram sveši jebkādi principi! zēns dedzīgi iesaucās; vaigi kvēloja sārti, košāki par uguni.

Es iekodu lūpā un lūkojos uz savām kurpēm, lai nesatiktu Džei­mija skatienu.

- Kā tad, labi. Lai būtu tā, Džeimijs draudzīgi piekrita. Var­būt tādā gadījumā tu varētu minēt kādu iemeslu, lai es tevi uz vietas nenogalētu? Ar slaidu loku izvilcis no maksts dunci, viņš to viegli pagrozīja, un asmenī uzdzirkstīja uguns liesmu atspīdumi.

Asinis bija aizplūdušas no jaunā cilvēka sejas, un ēnā viņš atgā­dināja spoku, bet tad viņš izslējās, atraujoties no sargiem, kas viņu turēja no abām pusēm.

- To jau es gaidīju. Esmu pilnīgi sagatavojies mirt, viņš, galvu augstu pacēlis, sacīja.

Džeimijs domīgi pamāja, tad pieliecās un ielika dunča asmeni ugunī. Ap nomelnējušo metālu pacēlās dūmu mākonītis, un izplatī­jās spēcīga smaka kā smēdē. Mēs visi kā apburti skatījāmies, kamēr liesma, kļuvusi rēgaini zila vietā, kur tā saskārās ar asmeni, likās atdzīvinām nāvējošo ieroci, kas nokaitēts kvēloja tumši sarkans.

Aptinis ap roku asinīs nosmērēto audumu, Džeimijs piesar­dzīgi izņēma dunci no uguns. Un lēnām tuvojās jauneklim, ļaujot asmenim, it kā pēc paša gribas, noslīgt uz leju, beidzot pieskārās zēna kamzolim. Ap spalu aptītais mutauts izplatīja spēcīgu degoša

auduma smaku, kas vēl pastiprinājās, kad duncis kamzoļa priekšā ievilka šauru, gruzdošu līniju. Smaile, atdziestot kļuvusi tumšāka, pieskārās uz augšu izslietajam zodam. Iekritušajos, kalsnajos vai­gos redzēju spīdam tievas sviedru tērcītes.

- Nu labi, baidos, ka neesmu gatavs tevi nogalēt… pagaidām, Džeimijs runāja klusi, ar slāpētu ļaunumu, kas savaldības dēļ izklausījās vēl biedējošāk.

- Ar kādu pulku tu atnāci? Jautājums noplīkšķēja kā pātaga, liekot klausītājiem sarauties. Naža gals, dūmojot nakts vējā, pavir­zījās uz priekšu.

- Es… es neteikšu! izstomījis atbildi, jaunais cilvēks cieši sa­knieba lūpas, un varēja redzēt, ka pa kārno kaklu noskrien trīsas.

- Vai arī to, cik tālu no šejienes apmetušies tavi cīņubiedri, ne­teiksi? Un to, cik viņu ir? Nedz arī to, uz kurieni viņi dodas? Jau­tājumi atkal tika izmesti nevērīgi, klīrīgi novelkot ar naža smailo galu gar žokli. Zēna acis kļuva pilnīgi baltas kā baiļu pārņemtam zirgam, tomēr viņš noteikti papurināja galvu tā, ka zeltainie mati noplīvoja vien. Ross un Kinkeds satvēra ciešāk gūstekņa rokas, jo viņš grasījās izrauties.

Nomelnējušais asmens pēkšņi visā garumā plakaniski piespie­dās tieši zem žokļa. Atskanēja smalks, aizžņaugts kliedziens, un nosmirdēja degoša miesa.

- Džeimij! biju tik satriekta, ka vairs nespēju valdīties. Spīdzi­nātājs nepagodināja mani ar skatienu, bet nenovēršoties raudzījās anglī, kurš, atbrīvojis rokas, bija noslīdzis uz ceļiem sakaltušo lapu kaudzē, piespiedis plaukstu pie kakla.

- Neraizējieties, kundze, viņš izgrūda caur zobiem. Pastiepis roku, Džeimijs satvēra puisi aiz krekla priekšas un uzrāva kājās. Starp abiem pretiniekiem parādījās trīsošais asmens, un tā gals pieskārās jauneklim zem kreisās acs. Džeimijs mēmā jautājumā piešķieba galvu un par atbildi saņēma tik tikko manāmu, bet no­teiktu galvas papurināšanu.

Kad zēns ierunājās, viņa balss skanēja tikai kā vārgs čuksts; vajadzēja nokāsēties, lai kāds vispār viņa sacīto dzirdētu.

- N-nē. Nē. Varat darīt ar mani, ko gribat, bet es jums neko neteikšu.

Džeimijs vēl bridi turēja karagūstekni aci pret aci, tad atlaida sažņaugto krekla priekšu un soli atkāpās.

- Jā, viņš lēnām novilka, laikam gan. Ar tevi. Bet ar dāmu?

Uzreiz neaptvēru, ka runa ir par mani, līdz brīdim, kad Džei­mijs satvēra manu plaukstas locītavu un rāva sev klāt tik spēji, ka man uz nelīdzenās zemes aizķērās kāja. Gāzos viņam virsū, un viņš rupji atlieca roku man aiz muguras.

- Tu vari būt vienaldzīgs pret savu labsajūtu, bet varbūt tev kaut mazliet rūp dāmas gods, ja jau tu tik ļoti gribēji viņu izglābt. Pagriezis pret sevi, Džeimijs iegrūda man matos pirkstus, ar spēku atgāza man galvu un tīšuprāt noskūpstīja tik brutāli, kas es nevil­šus sāku pretoties.

Atlaidis matus, Džeimijs, skatoties uz zēnu, kas stāvēja otrā pusē ugunskuram, rupji pierāva mani sev klāt. Jauneklim acis šaus­mās iepletās platas, platas, un tumšajās zīlītēs atspoguļojās uguns liesmas.

- Laid viņu vaļā! viņš piesmacis pieprasīja. Ko tu taisies ar viņu darīt?

Džeimijs pastiepa rokas pie mana kleitas izgriezuma. Ar vienu strauju kustību viņš pārplēsa gan kleitu, gan kreklu, atkailinot ma­nas krūtis. Es instinktīvi iespēru uzbrucējam pa stilbu. Zēns iz­dvesa neskaidru skaņu un rāvās uz priekšu, bet Ross ar Kinkedu viņu atkal apturēja.

- Ja jau tu prasi, aiz muguras atskanēja Džeimija patīkamā balss, tad es atbildēšu es grasos šo sievieti piesmiet tavu acu priekšā. Tad atdošu saviem vīriem, lai dara ar viņu, ko grib. Varbūt arī tu vēlies pamēģināt, pirms es tevi nobeidzu? Vīrietim nevaja­dzētu mirt nevainīgam, ko tu par to saki?

Tagad es cīnījos jau nopietni, mana roka dzelzs tvērienā bija atlauzta uz muguras, un visus protestus apslāpēja Džeimija lielā, siltā plauksta man uz mutes. Ielaidu zobus rokas pamatnē un sajutu uz mēles asins garšu. Slapēti iekliedzies, viņš atrāva roku,

bet gandrīz tūlīt tā atkal uzradās, iebāžot man dziļi mutē auduma vīkšķi. Ar visu vīkšķi es izdvesu aizžņaugtas skaņas, kad Džeimija roka aizšāvās man uz pleciem un norāva saplēsto kleitu vēl zemāk. Plīstot notirkšķēja lina audums un odere, un, piespiežot manas ro­kas pie sāniem, Džeimijs atkailināja mani līdz viduklim. Redzēju, ka Ross pamet skatienu uz mani un steidzīgi novēršas, tīšuprāt stingi raugoties uz gūstekni, bet pietvīkums lēnām iekrāsoja viņa vaigu galus. Kinkeds, kuram pašam nebija vairāk par deviņpadsmit gadiem, blenza, satriekts līdz sirds dziļumiem, un mute viņam bija pavērusies kā bikšupriekša.

- Izbeidziet! Zēna balss drebēja, bet nu jau drīzāk milzīgā niknumā nekā bailēs. Jūs… jūs pēdējais zaķpastala! Kā jūs uzdro­šināties apkaunot dāmu, skotu šakālis tāds! Mans drosmīgais aiz­stāvis brīdi stāvēja, krūtis jūtu uzplūdā cilājās, tad viņš pieņēma lēmumu. Sakoda zobus un izslēja zodu.

- Nu labi. Redzu, ka man nav citas izejas, ja vēlos rīkoties ar godu. Atlaidiet dāmu, un es jums izstāstīšu visu, ko vēlaties zināt.

Džeimija plauksta uz brīdi palaida vaļā manu plecu. Žestu es neredzēju, bet Ross atbrīvoja zēna ievainoto roku un steigšus aizgāja pēc mana apmetņa, kurš satraukumā, kādu radīja angļa sagūstīšana, nemanīts bija noslīdējis zemē. Džeimijs saņēma man abas rokas aiz muguras un, norāvis man jostu, ar to stingri tās sasēja. Tad paņēma no Rosa apmetni, ar plašu loku uzklāja man uz pleciem un rūpīgi nostiprināja. Soli atkāpies, viņš izsmējīgi man paklanījās, tad pagriezās pret angli.

- Dodu savu vārdu, ka dāmai vairs neuzmākšos, viņš nosolī­jās. Viņš runāja tonī, kas varēja liecināt gan par spriedzi, gan par neapmierinātu miesaskāri; es zināju, ka Džeimijs ar lielām mokām valdās, lai nesāktu skaļi smieties, un būtu labprāt viņu nogalinā­jusi.

Zēna seja bija sastingusi kā akmens, kad viņš aprautās zilbēs sniedza mums vajadzīgo informāciju.

Viņu sauca Viljams Grejs, un viņš bija vikonta Meltona otrais dēls. Ieradies te divsimt vīru lielas karaspēka vienības sastāvā

no Danbāras ar nolūku pievienoties ģenerāļa Koupa armijai. Viņa cīņubiedri šobrīd atpūtās nometnē kādas trīs jūdzes uz rietumiem. Viljams, pastaigājoties pa mežu, bija ieraudzījis mūsu ugunskura atblāzmu un nācis pētīt, kas te ir. Nē, viņš ir viens pats. Jā, vienības rīcībā ir smagie ieroči, sešpadsmit lielgabali uz ratiem un divas sešpadsmit collu mortīras. Lielākā tiesa karavīru ir bruņoti ar mus­ketēm, un vēl ir kavalēristu grupa trīsdesmit jātnieku sastāvā.

Sasprindzinājums, ko radīja gan pratināšana, gan ievainotā roka, bija sācis jaunekli nogurdināt, tomēr viņš noraidīja piedāvā­jumu apsēsties. Tikai atbalstījās pret koka stumbru un ar kreisās rokas plaukstu apņēma elkoni.

Pratināšana turpinājās turpat stundu, vairākas reizes pārprasot to, kas jau bija noskaidrots, meklējot nesakritības, izceļot detaļas, cenšoties uziet tīšuprāt noklusētus faktus vai izvairīšanās. Beidzot pratinātājs apmierināts smagi nopūtās un novērsās no jaunā angļa, kurš saguma ozola līganajā ēnā. Nesakot ne vārda, Džeimijs pastiepa roku; Mērtegs, kurš kā allaž nojauta viņa nolūku, ielika pastieptajā plaukstā pistoli.

Džeimijs atkal pagriezās pret gūstekni, uzsvērti demonstrējot, ka pārbauda, vai ierocis pielādēts, un šo to palabo. Tumsā vizēja divpadsmit collu garais metāla stobrs, ugunskura liesmas atspīdēja sudraba mēlītē un aptverē.

- Galvā vai sirdī? Džeimijs nevērīgi noprasīja, beidzot pacēlis skatienu.

- Ko? Zēna mute apstulbumā pavērās.

- Es tevi nošaušu, Džeimijs pacietīgi skaidroja. Spiegus pa­rasti pakar, bet, ņemot vērā tavu cēlsirdību, es tevi nobeigšu ātrā, tīrā nāvē. Kur tu labāk gribētu saņemt lodi galvā vai sirdī?

Viljams strauji izslējās un atlieca plecus.

- 0, ak tā, jā, protams. Viņš aplaizīja lūpas un norija kaklā iestrēgušo kamolu. Es domāju… ē… sirdī. Paldies, nelaimīgais vēl piebilda, acīmredzot atcerējies, ka pienākas pateikties. Jaunais karavīrs izslēja zodu, saknieba lūpas, kurās vēl bija manāms mai­gais, bērnišķīgais izliekums.

Pamājis ar galvu, Džeimijs nomērķēja pistoli, un aizslēga klik­šķis skaļi atbalsojās zem ozola valdošajā klusumā.

- Pagaidiet! iesaucās sagūstītais. Džeimijs, pacēlis pistoli vi­ņam pret krūtīm, jautājoši pavērās viņā.

- Kādas man ir garantijas, ka dāma paliks neskarta pēc manas… kad manis nebūs? jauneklis noprasīja, pārlaizdams kareivīgu ska­tienu vīru lokam. Vienīgā darboties spējīgā roka bija cieši savilkta dūrē, tomēr tā drebēja. Ross izdvesa skaņu, kuru viņš prasmīgi pār­vērta par šķavām.

Ar dzelžainu savaldību savilcis seju svinīgas nopietnības gri­masē, Džeimijs nolaida pistoli.

- Nū-ū, viņš novilka, saspringtajos apstākļos skotu akcents bija kļuvis uzkrītošāks, nu, tev, protams, ir mans godavārds, kaut es itin labi saprotu, ka tevi māc šaubas, vai vari noticēt godavār­dam, ko devis… lūpa, par spīti nopietnībai, noraustījās, …skotu zaķpastala. Varbūt tu ticēsi pašas dāmas solījumam? Džeimijs savilka uz augšu vienu uzaci, un Kinkeds uzreiz metās mani atrai­sīt, neveikli piņķēdamies ap lupatu vīkšķi man mutē.

- Džeimij! es pārskaitusies iebrēcos, kad mute beidzot bija atbrīvota. Tas ir kas nedzirdēts! Kā tu vari tā rīkoties? Tu… tu…

- Zaķpastala, viņš izpalīdzīgi pateica priekšā. Vai šakālis, ja jums tā patīk labāk. Ko teiksi, Mērteg, viņš pagriezās pret savu palīgu, kas es esmu zaķpastala vai šakālis?

Mērtega šaurā lūpu svītriņa izsmējīgi sašķiebās.

- Es tā jaušu, ka tu varētum kļūt par suņu barību, ja bez dūča atsiesi rokas šitai mergai.

Džeimijs kā atvainodamies pagriezās pret sagūstīto jaunekli.

- Man jālūdz piedošana savai sievai, ka ievilku viņu šajā krāp­šanā. Ticiet man, tas notika pret viņas gribu. Viņš ar nožēlu ugunskura mestajā gaismā aplūkoja sakosto roku.

-Jūsu sieva! Puisis raidīja izmisīgus skatienus te uz mani, te uz Džeimiju.

- Ticiet man, ka šī dāma laiku pa laikam pagodina manu gultu, taču viņa nekad nav to darījusi spiestā kārtā. Un arī tagad to

nedarīs, viņš zīmīgi piebilda, Kinked, nesien gluži tūliņ viņu vaļā!

- Džeims Freizer, es šņācu caur sakostiem zobiem. Ja tu tam puikam kaut pirkstu piedursi, tad nekad vairs negulēsi ar mani vienā gultā!

Džeimijs savilka uz augšu vienu uzaci. Ugunskura gaismā uz mirkli novizēja viņa zobi.

- Nu, tie ir nopietni draudi tādam bezprincipu izvirtulim kā es, bet diez vai šajā brīdī es drīkstu domāt par savu labumu. Galu galā karš paliek karš. Pistole, kurai viņš bija ļāvis noslīgt uz leju, atkal tika pacelta.

- Džeimij! es spalgi iekliedzos.

Viņš atkal nolaida ieroci, pagriezās pret mani, un seja atspogu­ļoja pārspīlētu pacietību.

-Jā?

Es dziļi ievilku elpu, lai neļautu balsij dusmās drebēt. Varēju tikai minēt, kas viņam padomā, un cerēt, ka rīkojos pareizi. Vien­alga, kad tas būs galā… lai koncentrētos uz savu pašreizējo uzde­vumu, atvairīju ārkārtīgi patīkamu iztēles ainu, kurā Džeimijs locī­jās zemē, kamēr es biju uzlikusi viņam uz ādamābola kāju.

- Tev nav itin nekādu pierādījumu, ka tas zēns ir spiegs, es aizrādīju. Viņš teica, ka uzdūries tev nejauši. Kurš gan nekļūtu ziņkārīgs, ieraugot mežā ugunskuru?

Džeimijs, noklausījies manus argumentus, pamāja ar galvu.

- Nūjā, bet kā tad ar slepkavības mēģinājumu? Ir spiegs vai nav, bet viņš gribēja mani nogalināt un pats to atzīst. Pirksti viegli pārslīdēja jēlajai svītrai uz kakla.

- Nu, protams! es dedzīgi iesaucos. Viņš taču zināja, ka esi pasludināts ārpus likuma. Dieva dēļ, par tavu galvu izsludināta milzīga atlīdzība!

Džeimijs domīgi pabraucīja zodu un beidzot pievērsās gūstek­nim.

- Nu, šajos vārdos slēpjas zināma jēga. Viljam Grej, jums ir prasmīgs advokāts. Ne Viņa Augstības prinča Čārlza, ne manā dabā

nav sodīt cilvēku ar nāvi nelikumīgi, pat ja tas ir ienaidnieks. Viņš ar rokas mājienu ataicināja Kinkedu.

- Kinked, aizvediet abi ar Rosu šo cilvēku uz to pusi, kur, pēc viņa vārdiem, atrodas viņa nometne. Ja ziņas, ko gūsteknis mums sniedza, atbilst patiesībai, jūdzi no nometnes piesieniet viņu pie koka vietā, kur karavīriem jāiet garām. Rīt draugi viņu atradīs. Ja stāstītais nav patiesība… Džeimijs apklusa, aukstās acis pievērsās jauneklim, …pārgrieziet viņam rīkli.

Viņš ielūkojās zēnam sejā un bez mazākā izsmiekla sacīja:

- Es dāvāju tev dzīvību. Ceru, ka izmantosi to lietderīgi.

Nostājies man aiz muguras, Džeimijs pārgrieza auduma strē­meli, kas saturēja manas rokas. Kad es nikni apcirtos, viņš devās pie jaunekļa, kurš pēkšņi bija apsēdies zemē zem ozola.

- Varbūt tu būsi tik laba un apkopsi ievainotā roku, pirms viņš dodas projām? Tēlotā zvēriskuma izteiksme no Džeimija sejas bija pazudusi, un tagad tā bija neizteiksmīga kā mūra siena. Nolaistie plaksti neļāva man ieskatīties viņam acīs.

Nesakot ne vārda, es piegāju pie Viljama Greja un nometos ceļos. Likās, ka viņš ir apreibis, nepretojās ne izmeklēšanai, ne ārst­nieciskajām procedūrām, kaut ari tās noteikti bija sāpīgas.

Kleitas saplēstais ņieburs visu laiku slīdēja nost no pleciem, un es pie sevis nosodījos, kad aizkaitināta vai desmito reizi vilku uz augšu vienu vai otru pusi. Ievainotajam zem ādas es sataustīju apakšdelma kaulus, kas bija trausli un asi, tikai mazliet resnāki par manējiem. Uzliku rokai šinu un ar savu lakatu pakāru to jauneklim kaklā.

- Lūzums ir līdzens, es teicu, cenšoties saglabāt neitrālu toni.

- Vismaz divas nedēļas mēģini roku nekustināt. Viņš, uz mani neskatoties, pamāja ar galvu.

Džeimijs bija klusi sēdējis uz baļķa un vērojis manu darboša­nos. Saraustīti elpojot, es piegāju viņam klāt un no visa spēka, cik tik man bija, iecirtu pliķi. No sitiena uz viena vaiga palika balts plankums, un Džeimijam acīs sariesās asaras, bet viņš nepakustē­jās un arī sejas izteiksme nemainījās.

Kinkeds piecēla gūstekni kājās un, saliecis veselo roku viņam aiz muguras, pastūma uz klajumiņa malu. Pirms ieniršanas tumsā anglis apstājās un pagriezās atpakaļ. Vairīdamies skatīties uz mani, viņš uzrunāja tikai Džeimiju.

- Esmu jums pateicību parādā par savu dzīvību, viņš formāli sacīja. Es ārkārtīgi priecātos, ja tā nebūtu, bet, tā kā esat man šo dāvanu uzspiedis, tad man tā jāuztver kā goda parāds. Ceru, ka nākotnē man izdosies šo parādu nolīdzināt, bet, kad tas būs izdarīts… balss apslāpētā naidā viegli ietrīsējās un patiesu jūtu uzplūdā zaudēja sabiedrībā pieņemto atturību, …es jūs nogali­nāšu.

Džeimijs piecēlās no baļķa un izslējās visā augumā. Viņa seja saglabāja mierīgu izteiksmi, tajā nebija jaušama pat uzjautrinā­juma ēna. Viņš nopietni nolieca galvu aizejošā gūstekņa priekšā.

- Tādā gadījumā, kungs, es ceru, ka mēs nekad nesatiksimies.

Zēns atlieca plecus un par atbildi stīvi paklanījās.

- Grejs pienākumu neaizmirst, kungs, viņš teica un kopā ar Kinkedu nozuda tumsā.

Uz brīdi iestājās pieklājīgs klusums, visi gaidīja, kad zem aiz­ejošo kājām apklusīs lapu čabēšana. Tad sākās smiešanās, vispirms kādam vīram no nāsīm izlauzās tikko dzirdams šņāciens, pēc tam kāds cits piesardzīgi iespurcās. Līdz rēkšanai nenonāca, tomēr smiekli pieņēmās spēkā, traucoties pa aplī sastājušos vīru rindu.

Džeimijs izgāja loka vidū un nostājās ar seju pret saviem vīriem. Smiekli spēji aprima. Palūkojies lejup uz mani, viņš strupi izmeta:

- Ej uz telti!

Manas sejas izteiksmes brīdināts, viņš paguva satvert manu plaukstu, iekams es to atvēzēju.

- Ja tu taisies man cirst vēl vienu pliķi, tad vismaz ļauj pagriezt otru vaigu, viņš vēsi aizrādīja. Turklāt es domāju, ka varu tev šīs pūles aiztaupīt. Tomēr es iesaku tev iet uz telti.

Atlaidis manu roku, viņš aizsoļoja līdz ugunskuram un ar vienu pavēlošu galvas mājienu pieaicināja pie sevis izklīdušos vīrus, kas negribīgi un piesardzīgi atkal sapulcējās,bariņā. Nakts ēnas ap vīru

acīm bija apvilkušas tumšus lokus, un tās izskatījās nedabiski lie­las.

Es nesapratu visu, ko Džeimijs teica, jo viņš runāja savādā va­lodā, piejaucot gēlu vārdiem angļu, bet tik daudz es redzēju, ka rāmā, mierīgā balsī teiktais, cenšoties noskaidrot, kas šovakar stā­vējis sardzē, klausītājus, šķiet, pārvērta par akmens stabiem.

Vīri raidīja apkārt slepus skatienus un neveikli sakustējās, it kā briesmu priekšā saspiedās ciešāk kopā. Bet tad blīvās rindas iz­juka un divi vīri iznāca priekšā, pacēla skatienu vienu reizi -, tad steigšus nodūra acis un nostājās plecu pie pleca ārpus biedru aizsardzības loka.

Tie bija brāļi Makluri Džordžs un Sorlejs. Gandrīz viena ve­cuma, apmēram trīsdesmit gadus veci; vīrieši nokaunējušies stā­vēja netālu viens no otra, sastrādāto roku pirksti kustējās, it kā ilgotos saķerties kopā, it kā tādējādi varētu rast kaut niecīgu pa­tvērumu vētrā, kas tuvojās.

Uz īsu brīdi iestājās klusums, kad neviens nerunāja, bet Džei­mijs noskatīja abus vainīgos sargus. Tad krietnas piecas minūtes aizritēja ļoti nepatīkamā gaisotnē, tomēr viss norisinājās tajā pašā klusajā, rāmajā balsī. No bariņā stāvošajiem vīriem neatskanēja ne skaņa, un Makluri, abi raženie vīri, likās saraujamies un sarūkam zem klusuma svara. Nobraucu gar brunčiem svīstošās plaukstas, priecīga, ka visu nesapratu, un sāku jau nožēlot, ka nebiju klausī­jusi Džeimija ieteikumam iet uz telti.

Jau nākamajā brīdī nožēla pieņēmās spēkā, jo mans vīrs pēkšņi pagriezās pret Mērtegu, kurš, gaidīdams komandu, jau stāvēja ar apmēram divas pēdas garu ādas sloksni rokā, kurai vienā galā bija mezgls, lai varētu to kārtīgi noturēt.

- Novelciet kreklus un nostājieties man priekšā! Abi! Makluri uzreiz sakustējās, resnie pirksti ieķērās kreklu aizdarē, it kā dedzīgi gribēdami pakalpot, priecīgi, ka ievads beidzies un sākusies izrēķi­nāšanās.

Nodomāju, ka tūlīt apvemšos, lai arī sapratu, ka sods bija gana viegls, parasti šādos gadījumos piemēroja smagāku. Klajumā

valdīja pilnīgs klusums, tikai plīkšķēja pātaga, un lāgiem no viru mutes izlauzās elsas vai vaids.

Pie pēdējā sitiena Džeimijs ļāva pletnei noslīdēt gar sāniem. Viņš bija stipri nosvīdis, un krekla netīrais audums bija pielipis pie muguras. Ar galvas mājienu atlaidis Maklurus, viņš noslaucīja ar piedurkni mitro pieri, kad viens no sodītajiem pieliecās, lai ar sāpošu muguru paceltu nomestās drēbes, viņa brālis, pats nedroši turēdamies uz kājām, atbalstīja viņu no otras puses.

Likās, ka sodīšanas laikā vīri pat bija aizturējuši elpu. Tagad viss pulciņš saviļņojās, it kā kopīgi izdvestu atvieglojuma nopūtu.

Džeimijs, viegli grozīdams galvu, viņus noskatīja. Cēlās nakts vējš, plivinādams un saceldams viņam uz pakauša matus.

- Mēs nedrīkstam pieļaut nolaidību, mo duinnen, viņš noteica.

- Neviens. Tad dziļi ievilka elpu un sašķobīja lūpas. Tas attiecas arī uz mani. Mans tālu redzamais ugunskurs piesaistīja angļu pui­kas uzmanību. Uz pieres atkal bija izspiedušies sviedri, viņš tos nevērīgi nosusināja ar kiltiem. Nomaļus stāvēja sadrūmušais Mēr­tegs, kurš pēc Džeimija galvas mājiena pasniedza viņam ādas pletni.

- Vai izdarīsiet man pakalpojumu, kungs?

Mirkli svārstījies, Mērtegs saņēma pletni mezglainajā rokā. Mazā skota spoži melnajās acīs pazibēja izteiksme, ko varēja iztul­kot kā jautrību.

- Ar lielāko prieku… kungs.

Džeimijs uzgrieza vīriem muguru un sāka raisīt vaļā kreklu. Viņa skatiens satikās ar manējo, kad es sastingusi stāvēju starp kokiem, un viena uzacs savilkās uz augšu ironiskā jautājumā. Vai es vēlējos to skatīties? Drudžaini papurinājusi galvu, ar novēlošanos paklausot vīra padomam, apcirtos un aizsteberēju starp kokiem.

Patiesībā es neatgriezos teltī. Nespēju paciest domu par sma­cējošo gaisu; likās, ka krūtīs žņaudz, un man vajadzēja skābekli.

Atradu piemērotu vietu uz paugura virsotnes turpat aiz telts. Atklumburoju un apstājos nelielā, atklātā laucītē, tad izstiepos visā

garumā zemē un saņēmu galvu abās rokās. Nevēlējos sadzirdēt pat visattālākās atbalsis no drāmas pēdējā cēliena, kas norisinājās man aiz muguras, lejā pie ugunskura.

Auksta, asa zāle lipa pie manas kailās ādas, un es savilkos čo­kurā, lai ietītos apmetni. Ievīkstījusies un nodrošinājusies pret aukstumu, es klusām gulēju, klausoties, kā dauzās mana sirds, gai­dot, kad norims iekšējais haoss.

Kādu bridi vēlāk dzirdēju, ka man garām pulciņos pa četri un pieci iet vīri, atgriežoties savās naktsguļas vietās. Cauri apmet­nim es spēju saklausīt vārdus, taču tie likās klusināti, varbūt pat mazliet bijīgi. Pagāja vēl kāds laiks, iekams aptvēru, ka viņš ir te. Džeimijs nerunāja un arī citādi netrokšņoja, bet es pēkšņi jutu, ka viņš ir man blakus. Kad es apvēlos uz muguras un piecēlos sēdus, redzēju uz akmens viņa auguma ēnu, piere bija atspiesta pret ro­kām, kas sakrustotas uz ceļiem.

Mani plosīja gan vēlme noglāstīt viņam galvu, bet kāds cits dzinulis mudināja ielauzt to ar akmeni, tāpēc es nedarīju ne vienu, ne otru.

- Vai ar tevi viss kārtībā? es jautāju, vēl brīdi paklusējusi; balss skanēja tik bezkaislīgi, cik vien spēju.

- Kā tad, būs labi. Viņš lēnām atliecās un izstaipījās, kustēda­mies piesardzīgi, tad smagi nopūtās.

- Piedod par kleitu, viņš pēc minūtes piemetināja. Sapratu, ka puskrēslā varēja redzēt blāvojam manu kailo miesu, un spēji savilku apmetņa malas.

- Ak tā, par kleitu? es atjautāju diezgan asi.

Viņš kārtējo reizi nopūtās.

- Nūjā, un par pārējo ari, brīdi klusējis, vīrs piebilda. Iedo­mājos, ka tu būtu ar mieru upurēt savu kautrīgumu, lai nevaja­dzētu zēnam nodarīt kaut ko sliktu, bet tobrīd man nebija iespējas palūgt tev atļauju, ja esmu alojies, tad, kundze, izlūdzos jums pie­došanu.

- Tu gribi teikt, ka būtu turpinājis spīdzināšanu?

Džeimijs sadusmojās un nemaz nepūlējās to slēpt.

- Spīdzināšanu, ko neteiksi! Es puikam ne pirkstu nepiedūru.

Ciešāk ietinos apmetnī.

- 0, tu salauzi viņam roku un svilināji ar nokaitētu nazi, un to tu sauc par pirksta nepieduršanu?

- Jā, tā es to saucu. Viņš ātri šķērsoja dažas pēdas lielo zā­lienu starp mums, satvēra mani aiz elkoņa un parāva, lai es skatī­tos viņam sejā. Paklausies manī. Grejs pats salauza savu muļķīgo roku, cenšoties izlauzties no pārāk stingra tvēriena. Viņš ir tikpat drosmīgs kā jebkurš no maniem vīriem, bet viņam trūkst pieredzes tuvcīņā.

- Un nazis?

Džeimijs nosprauslojās.

- Phē! Mazs jēlumiņš zem vienas auss, un rīt pēc pusdienām tas arī vairs nesāpēs. Droši vien drusku jau smeldza, bet man to vajadzēja darīt, lai iebiedētu, nevis lai ievainotu.

- O! Es atvirzījos un uzgriezu muguru tumšajam mežam, meklējot mūsu telti. Džeimija balss man sekoja.

- Es būtu varējis viņu saplosīt gabalos, Armaliet. Taču tad būtu liela šmuce, un, visticamāk, dzīvs viņš nepaliktu. Bet man nepatīk ķerties pie tādiem paņēmieniem, ja nav nepieciešams. Ņem vērā, Armaliet… no tumsas skanēja balss, un tajā jautās brīdinājums,

- …varbūt kādreiz man nāksies to darīt. Man vajadzēja uzzināt, kur atrodas viņa cīņubiedri, kādi ir viņu ieroči un visu pārējo. Man neizdevās viņu nobiedēt, lai puika sāktu runāt; man bij izvēle piemānīt viņu vai salauzt.

- Grejs teica, ka tu nevarot izdarīt neko, lai piespiestu runāt.

Džeimijs bija noguris.

- Jēziņ, Armaliet, protams, varēju. Salauzt var ikvienu, ja esi gatavs nodarīt pietiekami daudz sāpju. Lai nu kurš, bet es to labi zinu.

- Jā, es klusi noteicu, laikam jau zini gan.

Kādu brīdi neviens no mums nedz pakustējās, nedz ari runāja. Varēju dzirdēt, kā vīri, pošoties uz gulēšanu, sarunājas, kā šad tad nobūkšķ uz cietās zemes nomests zābaks, kā nočab garenās lapu

kaudzes, kurās viņi patversies no aukstās rudens nakts. Manas acis bija apradušas ar tumsu, tā ka saskatīju mūsu telts siluetu kādas trīsdesmit pēdas tālāk zem lapegles. Es varēju saskatīt arī Džeimiju, viņa auguma tumšo apveidu, kas izcēlās uz nakts mazliet gaišākā fona.

- Labi, es beidzot noteicu. Labi. Ja ņem vērā to, ko tu izda­rīji, un to, ko tu varēji izdarīt… jā, labi.

- Paldies. Nevarēju saskatīt, vai viņš smaida, bet tā izklausījās.

- Bet vispār tu ellīgi riskēji, tā blefodams, es teicu. Ko tu darītu, ja es nebūtu tev devusi iemeslu viņu nenogalināt?

Lielā ēna sakustējās, paraustīja plecus, un no tumsas atskanēja klusi smiekli.

- Nav ne jausmas, Armaliet. Iedomājos, ka zinu, ko tu varētu domāt. Ja tu nebūtu… nu, laikam jau man būtu vajadzējis puiku nošaut. Nevarēju taču sagādāt viņam vilšanos, ļaujot vienkārši do­ties projām, vai ne?

- Nolādētais skotu nelietis! es bez dedzības nolamājos.

Viņš dziļi un izmisīgi nopūtās.

- Armaliet, esmu ticis sadurts, sakosts, iepļaukāts un pērts, un tas viss kopš vakariņām… kuras man neizdevās pat pabeigt. Man nepatīk biedēt bērnus, un man nepatīk slānīt vīrus, bet man vaja­dzēja darīt gan vienu, gan otru. Trīs jūdžu attālumā no manis nometni uzcēluši divi simti angļu, un man nav ne jausmas, ko lai ar viņiem dara. Esmu noguris, man gribas ēst, un man sāp. Ja tevī ir kaut drusciņa sievišķīgas līdzjūtības, tad tagad man kāds nieks noderētu!

Džeimijs izklausījās tik apbēdināts, ka man gribot negribot bija jāsmejas. Piecēlos un gāju pie bēduļa.

- Laikam jau par ļaunu nenāktu. Nāc šurp, un es paskatīšos, vai kāds mazumiņš priekš tevis neatradīsies. Krekls bija tikai vaļīgi uzmests plecos, viņš nebija pūlējies to aizpogāt. Paslidināju rokas zem auduma un pārlaidu plaukstas karstajai, smeldzošajai mugu­rai. Pušumu nav, viegli taustoties ar pirkstiem uz augšu, es konstatēju.

- Pletne parasti nepārsit, bet sūrst stipri.

Novilku viņam kreklu un apsēdināju pacientu, lai noskalotu muguru ar mitru, strautā samērcētu sūkli.

- Nu ir labāk? es apjautājos.

- Mmmm. Plecu muskuļi atslābinājās, bet, kad pieskāros kā­dai īpaši jutīgai vietai, viņš viegli sarāvās.

Pamanīju viņam zem auss nelielu skrambu.

- Tu taču nebūtu viņu nošāvis, vai ne?

- Par ko tu mani turi, Armaliet? viņš tēlotā niknumā jautāja.

- Par skotu zaķpastalu. Vai, labākajā gadījumā, par noziedz­nieku bez sirdsapziņas. Kas zin’, ko tāds cilvēks var izdarīt? Nemaz nerunājot par bezprincipu izvirtuli.

Mēs abi smējāmies, un plecs man zem rokas drebēja.

- Pagriez galvu! Ja vēlies sievietes līdzjūtību, tev jāpaliek mierā, līdz es to pielietoju.

- Mmm. Mirkli valdīja klusums. Nē, viņš atkal ierunājās,

- es nebūtu viņu nošāvis. Bet man kaut kādā veidā vajadzēja glābt tā puikas lepnumu, jo attiecībā uz tevi es padarīju viņu par muļķi. Viņš bij brašs zēns, tāpēc bij pelnījis apzināties, ka ir nošaušanas vērts.

Es papurināju galvu.

- Laikam es nekad nesapratīšu vīriešus, nopurpināju, ieziežot skrambu ar kliņģerīšu ziedi.

Džeimijs pastiepa rokas atpakaļ, saņēma manējās un piespieda sev zem zoda.

- Tev nav mani jāsaprot, Armaliet, viņš klusi atbildēja. Ja vien tu mani mīli. Galva paliecās uz priekšu, un viņš maigi no­skūpstīja manas kopā saņemtās plaukstas.

- Un pabaro, viņš vēl piebilda un atlaida rokas.

- Ak tā, sievietes līdzjūtība, mīlestība un ēdiens? Es smējos.

- Neko daudz tu negribi, vai ne?

Seglu somā bija atdzisuši plāceņi, siers un arī mazliet auksta speķa. Divu pēdējo stundu sasprindzinājums un bezjēdzība bija prasījuši vairāk spēka, nekā biju apzinājusies, tāpēc es izsalkusi pievienojos maltītei.

Vīru rosīšanās tuvumā jau bija aprimusi, un nebija dzirdama ne skaņa, pat ne savā vaļā atstāta ugunskura sprakšķēšana, tāpēc mums bija sajūta, ka tūkstoš jūdžu attālumā nav nevienas dzivas dvēseles. Tikai vējš čakli čabināja lapas, lāgiem atsitot nokaltušu žagaru pret koku zariem.

Džeimijs atspiedās pret koka stumbru, seja zvaigžņu gaismā iz­skatījās tumsnēja, bet ķermeņa valoda liecināja par draiskulīgu noskaņojumu.

- Es tavam aizstāvim nosolījos, ka neuzmākšos tev ar saviem apnicīgajiem pieciršanas mēģinājumiem. Un tas laikam nozīmē, ka man vajadzēs gulēt ar Mērtegu un Kinkedu, ja vien tu neaicināsi mani sev blakus gultā. Un Mērtegs krāc.

- Tu arī, es atcirtu.

Brīdi vēros vīrā, tad paraustīju plecus, ļaujot noslīdēt saplēsta­jai kleitai zemāk.

- Nu, tu esi sekmīgi sācis savus varasdarbus. Es nolaidu uz leju otru plecu, un ņieburs nokrita līdz viduklim. Tikpat labi tu vari nākt un pabeigt iesākto, kā pieklājas.

Džeimija rokas, kad tās pārslīdēja manai aukstajai ādai, šķita kā sasilis zīds.

- Nu labi, viņš nomurmināja man matos, karš paliek karš, vai ne?

- Man gadskaitļi slikti turas galvā, kaut kad vēlāk es sacīju ar zvaigznēm biezi piebērtajām debesīm. Vai Migels de Servantess jau ir piedzimis?

Džeimijs gulēja piespiedu kārtā uz vēdera man blakus, galva un pleci bija ārā no telts sniegtā patvēruma. Viena acs gausi atvērās un pagriezās austrumu pamales virzienā. Neatradusi vēl ne miņas no saullēkta, tā lēnām atgriezās savā vietā un, samierināju­sies ar likteni, apstājās pie manas sejas.

- Tev pēkšņi uznākusi vēlēšanās spriedelēt par spāņu romā­niem? viņš mazliet piesmakušā balsī pajautāja.

- Ne sevišķi, es atbildēju. Man tikai ienāca prātā, vai tev ir zināms vārds “donkihotisks”.

Viņš pacēlās uz elkoņiem, abām rokām saberzēja galvu un nu bija pilnībā pamodies, tad, acis mirkšķinādams, pagriezās pret mani, bet jau možu garu.

- Servantess, Armaliet, ir dzimis gandrīz pirms divsimt gadiem, un, tā kā esmu baudījis labu izglītību, tad skaidrs, ka šo kungu es pazīstu. Ar to pēdējo piezīmi tu taču nedomāji neko personīgu, vai ne?

- Vai tev sāp mugura?

Džeimijs pārbaudot pakustināja plecus.

- Ne visai. Laikam jau drusku ir apskādēta.

- Džeimij, Dieva dēļ, kāpēc? es nenovaldījos.

Viņš atspieda zodu uz saliktām rokām un mazliet pagrieza galvu, šādā leņķī izcēlās viņa iešķībās acis. Tā vienīgā acs, kuru varēju saskatīt, kļuva vēl šaurāka, kad viņš pasmaidīja.

- Nu, Mērtegam tas sagādāja lielu patikšanu. Biju palicis viņam parādā vienu kārtīgu tesienu, kopš biju deviņus gadus vecs ziķeris, toreiz krusttēva zābakos sabāzu medus kāres. Toreiz viņš neva­rēja mani noķert, bet es iemācījos krietni daudz interesantu jaunu vārdu, kamēr viņš basām kājām mani trenkāja. Viņš…

Es apturēju šo atmiņu plūsmu, no visa spēka iebelžot viņam pa plecu. Pārsteigts viņš ļāva rokai noslīgt, skaļi iesaucās “Oh!” un pavēlās uz sāna, atpakaļ pie manis.

Saliecu ceļus, lai Džeimijs var atspiest pret tiem muguru, un apskāvu viņa vidukli. Platā mugura ar gludiem muskuļiem, uz ku­ras vēl arvien vizēja piepūles sviedri, aizsedza man skatu uz zvaig­znēm. Uzspiedu starp lāpstiņām skūpstu, tad atliecos un viegli uzpūtu, jo man patika redzēt, kā man zem pirkstiem noraustās viņa āda un kā, uzmetoties zosādai, mugurkaula bedrītēs saceļas sīkie, smalkie matiņi.

- Kāpēc? es atkārtoju savu jautājumu. Piespiedu seju pie sil­tās, miklās muguras. Tumsa apslēpa rētas, bet es jutu pie vaiga spiežamies smalkas, cietas līnijas.

Džeimijs bridi klusēja, bet krūškurvis cilājās dziļā, lēnā elpā, un katru reizi tam līdzi cēlās un krita mana plauksta.

- Ak nu, viņš norūca, tad atkal apklusa un iegrima domās.

- Es īsti nezinu, Armaliet, pēc brītiņa viņš atkal ierunājās.

- Varbūt es uzskatīju, ka esmu tev šo pērienu parādā. Vai varbūt pats sev.

Viegli uzliku roku uz vienas no platajām, plakanajām lāpstiņām, kaula malas asi spiedās zem ādas.

- Man ne.

- Ak tā? Vai kārtīgs vīrietis tā dara: izģērbj savu sievu trīsdes­mit veču klātbūtnē? Pēkšņi balsī ieskanējās rūgtums, manas rokas piespiedās viņam pie muguras. Vai drosmīgs vīrietis izturas vardarbīgi pret sagūstītu ienaidnieku, piedevām vēl tīro bērnu? Un apsver, vai nerīkoties vēl skarbāk?

- Vai būtu bijis labāk mani taupīt… vai viņu… un divu dienu laikā zaudēt pusi no saviem vīriem? Tev vajadzēja zināt. Tu neva­rēji… tu nevari ļaut labām manierēm novērst tevi no pareizā kursa.

- Nē, viņš klusā balsī piekrita. Nevaru. Un tāpēc man jādo­das līdzi tam cilvēkam mana karaļa dēlam, kuram sekot mani sauc pienākums un gods, un tajā pašā laikā jāmēģina iznīcināt mērķi, kuru esmu zvērējis palīdzēt sasniegt. Esmu zvērējis sargāt savu tuvinieku dzīvību es laužu godavārdu, lai tie, ko es godāju, varētu palikt dzīvi.

- Gods ir nogalējis velnišķīgi daudz cilvēku, es sacīju viņa ievainotās muguras tumšajai bedrītei. Gods bez veselā saprāta ir… ģeķība. Drosmīga, tomēr ģeķība.

- Kā tad, tā ir. Un tas mainīsies… tu man tā sacīji. Bet, ja man jābūt starp pirmajiem, kas izdevīguma dēļ upurē godu… vai man, to darot, nevajadzētu kaunēties? Viņš pēkšņi pavēlās tuvāk, lai ieskatītos man sejā, un zvaigžņu gaismā es Džeimija acīs saskatīju bažas.

- Es negriezīšos atpakaļ tagad es to vairs nevaru bet, Armaliet, reizēm es nudien skumstu pēc tā, kāds es biju agrāk.

- Tā ir mana vaina, es ieteicos. Pieskāros viņa sejai, biezajām uzacīm, platajai mutei un īsajiem rugājiem uz garā, taisnā zoda.

- Tikai mana. Ja es nebūtu ieradusies… un izstāstījusi tev, kas notiks… Patiesi nožēloju, ka šim jaunajam puisim vajadzēja kļūt par divkosi un ka agrākais naivais, brašais jauneklis ir zudis. Un tomēr… vai mums abiem bija kaut cik nopietna izvēle, ja bijām tie, kas bijām? Man vajadzēja Džeimijam visu atklāt, un viņam, to zinot, vajadzēja rīkoties. Man prātā pazibēja rindiņa no Vecās Derības: “Kamēr es klusēju, mani kauli panīka, un man bija jāvaid cauru dienu.”

It kā uztvēris manu biblisko noskaņojumu, Džeimijs viegli pa­smaidīja.

- Nūjā. Neatceros, ka Ādams būtu lūdzis Dievam, lai ņem atpa­kaļ Ievu, un, paskat, ko tā viņam nodarīja. Viņš paliecās uz priekšu, noskūpstīja man pieri un, kad es sāku smieties, apsedza ar segu man plecus. Guli, mana mazā ribiņa. No rīta man būs vajadzīgs pušelnieks.

Mani uzmodināja savāds metālisks troksnis. Izbāzu galvu no segas apakšas un, pagriezusies trokšņa virzienā, mirkšķināju acis, līdz attapos, ka mans deguns atrodas mazu gabaliņu no Džeimija ceļgala, ko klāja pleds.

- Pamodies, ko? Kaut kas sudrabains un skanošs nozibēja man acu priekšā, un tūlīt jutu uz kakla uzgulstam smagumu.

- Pie joda, kas tas ir? es jautāju, piecēlusies sēdus un lūko­joties lejup. Likās, ka man ap kaklu ir rota no daudziem trīs collu lieliem metāla priekšmetiem, katram no tiem ir sašķelta kājiņa ar cilpu augšā, un visi uzvērti uz ādas zābaku auklas. Daži karekļi bija augšpusē sarūsējuši, citi pavisam jauni. Visiem uz kājiņām bija redzami skrāpējumi, it kā tie ar spēku būtu atrauti no kāda lielāka priekšmeta.

- Kara trofejas, Armaliet, Džeimijs paskaidroja.

Es palūkojos uz viņu, un tas, ko ieraudzīju, man lika klusi iz­saukties.

- 0! Viņš pielika roku pie sejas. Pavisam aizmirsu. Man nebij laika nomazgāties.

- Tu mani pārbiedēji līdz nāvei, es izdvesu, piespiedusi roku pie strauji pukstošās sirds. Kas tas ir?

- Ogle. Balsi slāpēja audums, ar ko viņš berza seju. Tad to nolaida un man uzsmaidīja. Viņš bija nedaudz noberzis melnumu no deguna un pieres, kas sārti brūna vīdēja caur atlikušajiem trai­piem, bet acis joprojām apņēma melni loki kā jenotam un ogļu līnijas ietvēra muti kā iekavās. Gaisma tik tikko ausa, un mijkrēslī, kas valdīja teltī, tumšā seja un mati saplūda ar pelēcīgā auduma fonu, radot izteikti biedējošu iespaidu, it kā es runātu ar cilvēku bez galvas.

- Tā bija tava ideja, viņš sacīja.

- Mana? Tu izskaties pēc skursteņslauķa, es nobrīnījos. Pie joda, ko tu darīji?

Ar kvēpiem notrieptajā sejā pazibēja spoži balti zobi.

- Desanta iebrukums. Atbildē skanēja milzīgs apmierinājums.

- Desants? Vai tā to sauca?

- Ak Dievs! es izdvesu. Tu biji angļu nometnē? Jēziņ! Ce­rams, ne jau viens pats?

- Es taču nevarēju laupīt vīriem tādu prieciņu, vai ne? Atstāju tev trīs sargus, bet pārējiem nakts izvērtās ļoti ienesīga. Džeimijs ar lepnumu norādīja uz manu kaklarotu.

- Tapas no lielgabalu ratiem. Lielgabalus pašus paņemt nejau­dājām un sabojāt, nesaceļot troksni, arī ne, bet bez riteņiem viņi tālu netiks. Un liels labums ģenerālim Koupam tiks no sešpadsmit vareniem dižgabaliem, kas iesēdušies purvā.

Kritiski apskatīju kaklarotu.

- Tas viss ir labi, bet vai nevar sameistarot jaunus stiprināju­mus? Izskatās, ka kaut ko tādu var uztaisīt no resnas stieples.

Nezaudējot nenieka no savas augstprātības, Džeimijs pamāja ar galvu.

- 0, kā tad! Var gan. Bet kāds labums no stiprinājumiem, ja nav jaunu riteņu, ko pielikt. Viņš pacēla aizkaru pie telts ieejas un

pamāja uz kalna pakāji, kur es redzēju Mērtegu, melnu kā dēmonu, pārraugām līdzīgu “apakšdēmonu” pulciņa darbošanos, kuri meta rēcošās ugunskura liesmās pēdējos no trīsdesmit diviem lieliem koka riteņiem. Nostāk, kaudzē samestas, gulēja metāla stīpas; Fērguss, Kinkeds un viens no jaunākajiem vīriem izmantoja tās spēlei viņi ripināja tās ar nūjām. Netālu uz baļķa sēdēja Ross, maziem malciņiem kaut ko dzēra no raga kausa un laiski grieza vienu stīpu sev ap roku.

To redzot, es sāku smieties.

- Džeimij, tu gan esi gudrinieks!

- Varbūt, viņš neiebilda, bet tu esi pusplika, un mēs tūdaļ dodamies ceļā. Vai tev ir ko uzvilkt mugurā? Sargus sasējām un atstājām pamestā aitu kūtī, bet pārējie nu jau būs piecēlušies, un nometne nav nemaz tik tālu no mūsējās. Laiks sākt kustēties.

It kā apstiprinot šos vārdus, telts man virs galvas pēkšņi nodre­bēja, jo kāds izrāva no zemes mietiņus. Es izdvesu satrauktu spie­dzienu un metos pēc seglu somām, atstājot Džeimiju pārraugām pošanos.

Bija jau pāri pusdienlaikam, kad ieradāmies Trenentā. Ciems bija uzmeties uz pakalna augstu virs jūras, parasti te valdīja klu­sums un miers, bet Hailendas armijas klātbūtnes dēļ murdēja no dzīvības. Varēja redzēt, ka karaspēka lielākā daļa iekārtojusies aug­stāk kalnos, no kurienes pavērās skats uz nelielu līdzenumu, kas aizstiepās līdz jūras krastam. Bet, ņemot vērā parasto juceklīgo staigāšanu šurpu turpu, Trenentā bija tikpat daudz cilvēku, cik ārpus tās: pulki puslīdz militārā kārtībā mainīja dislokācijas vietas, ziņneši auļoja uz visām pusēm daži uz zirgiem, citi paļāvās uz savām divām kājām -, bet ciemu vēl pārplūdināja sievas, bērni un armijas līdzskrējēji; tie visi sēdēja, atspiedušies ārpusē pret māju akmens sienām, zīdīja bērnus, sildījās saulē, kas te parādījās, te pazuda, un centās no garāmskrejošajiem vēstnešiem uzzināt, vai nav kādas jaunas ziņas.

Mēs apstājāmies visas šīs mutuļojošās rosības malā, un Džei­mijs aizsūtīja Mērtegu noskaidrot, kur atrodas armijas komandie­ris lords Džordžs Marejs, bet pats iegāja kādā mājā, lai daudzmaz sakoptos.

Arī mana āriene ne tuvu nebija ideāla; es gan nebiju tīšuprāt noziedusi seju ar saberztām oglēm, tomēr kā piemiņas zīmes no vairākām zem klajas debess pavadītajām naktīm uz tās bija pali­kušas uzkrītošas netīrumu svītras. Saimniece laipni aizlienēja man dvieli un ķemmi, tāpēc es sēdēju pie galda, cīnoties ar nevaldāma­jām cirtām, kad atvērās durvis un iekšā bez ceremonijām iebrāzās pats lords Džordžs.

Ģenerāļa parasti nevainojamais apģērbs bija nekārtībā, ne visas vestes pogas bija aizpogātas, kaklasaite atraisījusies, un viens bikšturis atnācis vaļā. Parūku lords Džordžs bija nevērīgi iestūķējis ka­batā, un plānie, brūnie mati bija saslējušies stāvus, it kā viņš izmi­sumā būtu tos plēsis.

- Paldies Dievam! ģenerālis izdvesa. Beidzot kāds saprā­tīgs cilvēks! Tad viņš paliecās uz priekšu un pētīja Džeimija seju. Lielākā tiesa ogļu putekļu no liesmojošajiem matiem bija izska­loti, taču pār vaigiem šobrīd tecēja pelēkas straumītes un pilēja uz krekla, bet ausis, kuras šajā steidzīgajā šķīstīšanās procesā bija piemirstas, joprojām bija ogļmelnas.

- Kas… sabijies izgrūda armijas komandieris, bet tad aprāvās, pāris reižu sparīgi papurināja galvu, laikam gribēdams atbrīvoties no uzmācīgas iztēles ainas, un atsāka sarunu, it kā nebūtu ievēro­jis neko neparastu.

- Vai viss rit savu gaitu, ser? Džeimijs ar cieņu apjautājās, arī izliekoties, ka nav pamanījis parūkas lentes galu, kas karājās no lorda Džordža kabatas un, lordam enerģiski žestikulējot, vicinājās kā maza sunīša aste.

- Vai viss iet savu gaitu? ģenerālis atkārtoja kā atbalss. Nu, tūlīt izstāstīšu, cienīts kungs! Vispirms tā iet uz austrumiem, tad uz rietumiem, pēc tam puse nāk lejā no kalna, lai paēstu pusdie­nas, bet otra puse tikmēr soļo velns vien zina kur! Tā, lūk, tā iet!

- Tā, ģenerālis vēl piebilda, kad jūtu izvirdums uz mirkli bija rimis, ir Viņa Augstības uzticamā Hailendas armija. Jau mazliet atguvis savaldību, lords Džordžs sāka stāstīt par to, kas noticis, kopš armija iepriekšējā dienā bija ienākusi Trenentā.

Ieradies kopā ar armiju, lords Džordžs lielāko tiesu karaspēka bija atstājis ciemā un ar nelielu nodaļu steidzies ieņemt kalna kori virs līdzenuma. Princim Čārlzam, kas ieradies vēlāk, šāda rīcība nav patikusi, un viņš tā arī pateicis skaļi un visiem dzirdot. Tad Viņa Augstība paņēmis pusi no armijas un devies uz rietumiem, Pērtas hercogs otrs armijas komandieris, gan tikai vārda pēc padevīgi vilcies viņam nopakaļ, droši vien lai novērtētu, kādas ir iespējas uzbrukt caur Prestonu.

Kad armija bija sadalīta un lords Džordžs aizņemts, apspriežo­ties ar ciema iedzīvotājiem, kuri par apkārtni zināja nesalīdzināmi vairāk nekā Viņa Augstība vai lords O’Salivens, viens no prinča īru uzticības personām bija uzdrīkstējies pavēlēt Lokiela Kamerona klana vienībai izvietoties Trenentas kapsētā.

- Koups, protams, atgādāja pārīti lielgabalu un viņus sašķai­dīja, lords Džordžs drūmi pavēstīja. Un es šopēcpusdien dabūju pamatīgi trūkties no Lokiela. Skaidrs, ka viņš bija saskaities par to, ka vairāki viņa vīri bez kāda acīm redzama labuma tikuši ievainoti. Viņš pieprasīja, lai vienību atvelk, un es šim lūgumam, dabiski, piekritu. Un te nu nāk Viņa Augstības kurkulis, O’Salivens īsta sērga! Tikai tāpēc, ka viņš izkāpis Eriskejas krastā kopā ar Viņa Augstību, tas cilvēks iedomājas, ka viņš… nu, vienalga, viņš nāk, vaimanādams, ka Kameronu klātbūtne kapsētā ir būtiska būtiska, iegaumējiet! ja mēs gribam uzbrukt no rietumiem. Pateicu skaidri un gaiši, ka mēs uzbruksim no austrumiem, ja tas vispār notiks. Šobrīd izredzes uz to ir ārkārtīgi apšaubāmas, kamēr mēs nezinām, tieši kur atrodas puse no mūsu vīriem un, starp citu, arī Viņa Augstība, karavadonis piebilda tonī, kas skaidri vēstīja, ka prinča Čārlza atrašanās vietu viņš uzskata tikai par akadēmiskas pētniecības jautājumu.

- Un vadoņi! Lokiela Kameroni izvilka lozi, kas piešķir viņiem to godu cīnīties ja tas notiks kaujas lauka labajā pusē, bet

Makdonaldi, devuši piekrišanu šādai kārtībai, tagad sparīgi noliedz, ka būtu kaut ko tādu teikuši, un uzstāj, ka vispār necīnīsies, ja viņiem liegs tradicionālo privilēģiju karot labajā pusē.

Sācis šo notikumu atskaiti diezgan rāmā garā, lords Džordžs stāstījuma laikā atkal bija uzvilcies un šajā brīdī pielēca kājās, abām rokām enerģiski berzējot galvu.

- Kameroni visu dienu pavadījuši mācībās. Tagad viņi maršējuši uz priekšu un atpakaļ tik daudz reižu, ka vairs nespēj atšķirt, kur priekša, kur pakaļa, lūdzama, piedodiet, kundze, viņš piebilda, uzmetis man izklaidīgu skatienu, Klenrenelda vīri ielaidušies dūru cīņās ar Glengerija vīriem. Lords sasarcis apklusa un izslēja zodu. Ja Glengerijs nebūtu tas, kas viņš ir, es… ak, nu labi. Viņš atmeta ar roku domai par Glengeriju un atsāka soļošanu.

- Vienīgais, kas visu kaut cik vēl glābj, karavadonis turpi­nāja, ir fakts, ka arī angļi, saskārušies ar mūsu pretestību, bijuši spiesti griezties atpakaļ. Viņi grozījuši visu Koupa karaspēku vis­maz četras reizes, tagad viņš savu labo flangu ir izvietojis gandrīz pie pašas jūras un, bez šaubām, lauza galvu, ko, Dieva vārdā, mēs darīsim turpmāk. Lords Džordžs pieliecās un palūkojās ārā pa logu, šķiet, gaidīdams, ka ieraudzīs pašu ģenerāli Koupu nākam pa lielceļu, lai uzdotu šo jautājumu.

- Ē… kur šobrīd atrodas jūsu armijas puse, ser? Džeimijs sa­kustējās, it kā grasītos pievienoties lordam viņa bezmērķīgajos kle­jojumos pa māju, bet es, satverot viņu aiz apkakles, apturēju. Bru­ņojusies ar dvieli un bļodu ar siltu ūdeni, lorda atskaites laikā biju berzusi kvēpus no sava vīra ausīm. Pateicoties maniem pūliņiem, tās bija kļuvušas uzkrītošas, jo no lielas nopietnības piesārtušas koši sarkanas.

- Kalnā, tieši uz dienvidiem no ciema.

- Tātad augstiene joprojām ir mūsu rokās?

- Jā, izklausās labi, vai ne? Lords vārgi pasmaidīja. Tomēr augstienes ieņemšana nekādu lielo labumu mums nedod, ja ņem vērā to, ka kalna pakājē ir purvains tīrelis, akači no vienas vietas. Mīļo stundiņ! Pakājē ir simt pēdu garš un sešas pēdas dziļš grāvis,

pilns ar ūdeni! Pašlaik abas armijas šķir nepilni piecsimt jardi, bet tikpat labi tās varētu būt piecsimt jūdzes, mēs tāpat neko nevaram izdarīt. Lords Džordžs iebāza roku kabatā pēc mutauta, izvilka un stāvēja, truli blenžot uz parūku, ar kuru tikko gandrīz bija noslau­cījis pieri.

Es smalkjūtīgi piedāvāju savu ar kvēpiem notriepto kabatlakatu. Viņš aizvēra acis, skali caur abām nāsīm ievilka gaisu, tad atvēra acis un savā ierastajā izsmalcinātajā manierīgumā man pa­klanījās.

-Jūsu padevīgs kalps, kundze. Viņš kārtīgi noslaucīja seju ar netīro drānu, pieklājīgi atdeva to man atpakaļ un uzmauca galvā saņurcīto parūku.

- Apēdīšu pats savas aknas, viņš ar uzsvaru noteica, ja ļaušu tam muļķim atkāpties no mūsu pozīcijām. Pieņēmis lēmumu, lords Džordžs pagriezās pret Džeimiju.

- Cik vīru tev ir, Freizer?

- Trīsdesmit, ser.

- Zirgu?

- Seši, ser. Un četri poniji mantām.

- Mantām? Ā! Proviants karotājiem?

- Jā, ser. No tiem sešdesmit maisi miltu pagājušajā naktī at­ņemti angļu vienībai. 0, un viens sešpadsmit collu mīnmetējs, ser.

Pēdējo ziņu Džeimijs izmeta ar tik nevainojamu nevērību, ka es gribēju iedzīt viņam rīklē kabatlakatu. Lords Džordžs mirkli vērās viņā, tad viens lūpu kaktiņš savilkās uz augšu smaidā.

- Ak tā? Nu nāc man līdzi, Freizer. Pa ceļam visu izstāstīsi. Viņš pagriezās uz durvju pusi, Džeimijs pavērās manī ar plati ieplestām acīm, paķēra cepuri un sekoja.

Uz sliekšņa lords Džordžs negaidīti apstājās un pagriezās atpa­kaļ. Noskatīja Džeimija raženo stāvu, vaļējo krekla apkakli un svār­kus, kas steigā bija pārmesti pār roku.

- Mums jāsteidzas, Freizer, tomēr laika vēl ir tik daudz, lai ievē­rotu pieklājību. Ej un sniedz sievai atvadu skūpstu, cilvēk. Gaidīšu tevi ārā.

Apcirties uz papēža, karavadonis man paklanījās tik zemu, ka parūkas aste pārkrita pār pieri.

Jūsu padevīgs kalps, kundze.

Es par armijām zināju pietiekami daudz, lai saprastu, ka paies vēl krietns laiciņš, līdz notikumi sāks risināties, un tā patiešām arī bija. Pa vienīgo Trenentas ielu šurpu turpu maršēja atsevišķas vīru grupiņas. Sievas, dažādi ļautiņi, kas allaž pavada armiju, un Trenentas iedzīvotāji, kuru dzīves ritms bija iztraucēts, bezmērķīgi grozījās uz vietas, nezinādami, palikt vai doties projām. Cauri šo ļaužu biežņai sāniski spraucās ziņneši, iznēsādami vēstules.

Ar lordu Džordžu biju tikusies jau Parīzē. Viņš nepiederēja pie tiem cilvēkiem, kas skrupulozi ievērotu etiķeti, kad labāk bija rīko­ties, taču man likās, ka nepieciešamību pašam personiski ierasties pie Džeimija drīzāk bija diktējis aizkaitinājums par prinča Čārlza izturēšanos un vēlme izbēgt no O’Salivena sabiedrības nekā vaja­dzība nekavējoties kaut ko uzsākt vai dalīties ar kādu savos apsvē­rumos. Hailendas armijas personālsastāva kopējais skaits atradās robežās no pusotra līdz diviem tūkstošiem karotāju, tāpēc trīsdes­mit vīru grupu nevarēja uzskatīt par Dieva dāvanu, bet arī nonie­cināt to nevarēja atļauties.

Pametu skatienu uz Fērgusu, kurš lēkāja kā Svētā Vita slimības piemeklēts vardulēns, un nospriedu, ka arī es varu nosūtīt pāris ziņu. Ir tāds sakāmvārds: “Neredzīgo valstībā cilvēks ar vienu aci ir karalis.” Balstoties uz savu līdzšinējo pieredzi, es uz vietas sagud­roju līdzīgu teicienu: “Kad neviens nezina, ko darīt, tiks uzklausīts ikviens, kuram ir saprātīgs priekšlikums.”

Seglu somā man bija papīrs un tinte. Apsēdos pie galda un sacerēju zīmīti Dženijai Kameronai, bet visu laiku mani gandrīz vai māņticīgā pielūgsmē vēroja saimniece, kura droši vien nekad vēl nebija redzējusi sievieti rakstām. Dženija Kamerona bija sieviete, kas pārveda pāri kalniem trīs simtus sava klana vīru, lai pievieno­tos princim Čārlzam, kad viņš jūras krastā, Glenfinanā, bija pacē­lis karalisko karogu. Šīs kareivīgās skotietes brālis Hjū atgriezās

mājās ar nosebošanos un, padzirdējis par notikušo, steigšus bija jājis uz Glenfinanu ieņemt klana vadoņa vietu karaspēka priekš­galā, bet Dženija atteicās doties mājās un palaist garām galvenos notikumus. Viņa no sirds izbaudija neilgo uzturēšanos Edinburgā, kur Čārlzs saņēma savu uzticamo pavalstnieku apsveikumus, bet Dženija tikpat labprāt pavadīja savu princi arī uz kaujas lauku.

Man nebija zīmoggredzena, bet somā atradās Džeimija cepure ar kokardi, kurā bija attēlots Freizeru klana ģerbonis un moto. Es iespiedu to izkusuša vaska peļķītē, ar kuru biju aizlīmējusi vēstuli. Nu tā ieguva ļoti oficiālu izskatu.

- Skotu kundzei ar vasarraibumiem, es nobrīdināju Fērgusu un apmierināta noskatījos, kā viņš izjož pa durvīm un iejūk drūzmā uz ielas. Man nebija ne jausmas, kur šobrīd atradās Dže­nija Kamerona, bet virsnieki bija izvietoti mācītāja mājā netālu no baznīcas, un tikpat labi Fērguss varēja sākt no turienes. Meklēšana vismaz neļaus puikam izperināt kādas palaidnības.

To padarījusi, es pagriezos pret mājas saimnieci.

- Nu tad, es sacīju. Vai jums ir segas, salvetes un apakšbrunči?

Drīz vien es atklāju, ka biju pareizi novērtējusi Dženijas Kameronas personības spēku. Sievietei, kura spēj savākt trīs simtus vīru un pārvest pāri kalniem, lai cīnītos par švaukstu, kurš runā ar itāļu akcentu un kuram labi iet pie dūšas brandvīns, noteikti ir gan zems garlaicības slieksnis, gan rets talants pierunāt cilvēkus darīt to, ko vēlas viņa.

- Ļoti prātīgi, viņa uzslavēja manu plānu. Šķiet, brālēns Arčijs ir šo to nokārtojis, bet viņš, protams, vēlas šobrīd būt kopā ar armiju. Dženijas strupais zods paslējās vēl mazliet augstāk.

- Tur jau galu galā slēpjas tas jaukums, viņa skābi piebilda.

- Esmu pārsteigta, ka neuzstājāt, lai ņem līdzi arī jūs, es nobrīnījos.

Viņa sāka smieties; ar mazo, neizskatīgo seju un neizteiksmīgo zodu viņa atgādināja labdabīgu buldogu.

- Es to būtu darījusi, bet tas nav manos spēkos, Kamerona atklāti atzina. Tagad, kad pārnācis Hjū pats, viņš nemitīgi cenšas piespiest mani atgriezties mājās. Teicu, lai… viņa aplaida ska­tienu apkārt, lai būtu droša, ka neviens nedzird, un sazvērnieciski pieklusināja balsi, …velns par stenderi, ja iešu sēdēt mājās. Vismaz tik ilgi, kamēr varu te noderēt.

Stāvot uz sliekšņa, viņa domīgi nopētīja ielu uz abām pusēm.

- Nedomāju, ka manī kāds klausīsies, es teicu. Es taču esmu angliete.

- Nūjā, jums taisnība, Dženija piekrita, bet manī gan klau­sīsies. Es nezinu, cik būs ievainoto lai Dievs dod, ka maz. Viņa neuzkrītoši pārkrustījās. Bet labāk sāksim ar tām mājām, kas ir tuvāk pastorātam; nebūs tik tālu jānes ūdens no akas. Viņa apņē­mīgi pārkāpa pāri slieksnim un aizgāja pa ielu, es viņai sekoju cieši uz papēžiem.

Talkā mums nāca ne tikai Kamerona jaunkundzes sabiedriskais stāvoklis un personība, bet arī fakts, ka cilvēkam nekas nevar būt briesmīgāk kā gaidīt ar klēpī saliktām rokām, vīriešiem šī sajūta pazīstama retāk, sievietes to piedzīvo krietni biežāk. Līdz brīdim, kad saule nogrima aiz Trenentas baznīcas, mēs jau bijām noorgani­zējušas pašu nepieciešamāko, lai varētu sākt darboties medicīniskā brigāde.

Tuvējā mežā alkšņi sāka birdināt lapas un lapegles skujas, kas apklāja smilšaino zemi ar dzeltenu, irdenu un biezu segu. Šur tur kāda jau sažuvusi un sačervelējusies brūna lapa aiztraucās līdzi vējam kā sīka laiviņa bangojošā jūrā.

Viena pavirpuļoja man garām, bet, kad brāzma pierima, sāka lēnām planēt. Es lapu notvēru un brīdi paturēju rokā, apbrīnojot tās nevainojamo dzislojumu, kas paliks kā mežģīņots skelets, kad lapas plātne būs satrūdējusi. Pēkšņi uzpūta vējš un sačokurojusies lapa pacēlās no manas plaukstas, novirpuļoja zemē un sāka velties pa tukšo ielu.

Aizēnojusi ar delnu acis pret rietošo sauli, es varēju saskatīt kalna kori viņpus ciemam, kur bija izvietojusies Hailendas armijas nometne. Tā puse no karaspēka, ko vadīja Viņa Augstība, pirms stundas bija atgriezusies, lai pievienotos lorda Džordža daļai, un, soļojot cauri ciemam, paņēma līdzi vēl pēdējos tur aizkavējušos karavīrus. No tik liela attāluma es spēju saskatīt tikai pa retam, sīkam stāvam, kas uz pelēcīgo debesu fona iezīmējās melns, kad lāgiem kāds vīrs iznāca kalna korei šajā pusē. Ceturtdaļjūdzi no vie­tas, kur beidzās ciema iela, angļu nometnē iedegās pirmie uguns­kuri, vēl pabāli dziestošajā dienasgaismā. No mājām uzvēdīja gruz­došas kūdras biezais smārds un, sajaucies ar malkas sīvo aromātu, ko izplatīja angļu ugunskuri, nomāca rūgteno jūras dvesmu.

Viss, ko varēja darīt, lai sagatavotos kaujai, bija jau izdarīts. Hailendas karavīru sievas un ģimenes bija uzņemtas ļoti dāsni un viesmīlīgi, un šobrīd lielākā daļa atnācēju jau bija izvietoti mājās gar galveno ielu, saimnieki dalījās savā pieticīgajā maltītē, kas sastāvēja no zupas un sālītas siļķes. Arī mani istabā gaidīja vakari­ņas, lai gan ēst man diez kā negribējās.

Man blakus iznira neliels stāvs, kluss kā ēnas, kas stiepās ar­vien garākas.

- Vai jūs, kundze, nāksiet uzēst? Saimniece glabā jums ēdienu.

- Ak tā? 0 jā, Fērgus. Jā, es iešu. Pametu vēl pēdējo reizi ska­tienu uz kalnu, tad pagriezos pret ciemu.

- Vai tu nāksi, Fērgus? es jautāju, redzot, ka zēns paliek stā­vam uz ielas. Viņš bija aizēnojis acis, cenšoties saskatīt, kas notiek kalnā aiz ciema. Saņēmis no Džeimija stingrus norādījumus palikt pie manis, Fērguss acīm redzami ilgojās atrasties karavīru vidū un gatavoties rītdienas kaujai.

- 0? O jā, kundze. Viņš nopūtās un pagriezās, samierinājies, ka kādu brīdi vajadzēs dzīvot garlaicīgā mierā.

Gluži nemanot vasaras garās dienas padevās tumsas priekšā, un lampas iedegās, pirms mēs beidzām sagatavošanās darbus. Vakars

ciemā ritēja nemierīgi, nepārtraukti notika kaut kāda rosīšanās, un pamalē plaiksnīja ugunskuru liesmas. Fērguss, nespēdams palikt mierā, šaudījās no mājas uz māju, iznēsājot ziņas, klausoties ten­kas, un laiku pa laikam, acīm aizrautībā zibot, iznira no krēslas kā mazs, tumšs spoks.

- Kundze! Viņš paraustīja mani aiz piedurknes, kad es plēsu no lina auduma gabala strēmeles un metu kaudzē sterilizēšanai.

- Kundze!

- Kas tad šoreiz, Fērgus? Šie traucējumi sāka mani kaitināt; pašlaik lasīju lekciju bariņam mājsaimnieču par to, cik svarigi, ārstējot ievainotos, bieži mazgāt rokas.

- Kāds vīrietis, kundze. Viņš vēlas runāt ar Viņa Augstības ar­mijas komandieri. Viņam esot svarīgas ziņas.

- Nu, es taču nestājos viņam ceļā, vai ne? Parāvu kādu iespī­tējušos krekla vīli, tad ar zobiem to pārkodu un noplēsu. Audums, patīkami nostirkšķēdams, noplīsa līdzenā strēmelē.

Izspļāvu diega galu. Fērguss vēl bija tepat un pacietīgi gaidīja.

- Labi, es padevos. Kā tu domā… vai viņš… vai es varu šajā lietā kaut kā palīdzēt?

- Ja jūs man ļautu, kundze, puika dedzīgi iesaucās, es va­rētu svešo aizvest pie sava kunga. Viņš nokārtotu, ka šis kungs var parunāt ar komandieri.

Viņš, protams, spēj visu, vismaz pēc Fērgusa domām, to skaitā, bez šaubām, staigāt pa ūdens virsu, pārvērst ūdeni par vīnu un pierunāt lordu Džordžu pieņemt noslēpumainus svešiniekus, kas nokrīt kā no zila gaisa ar svarīgām ziņām azotē.

Atglaudu kādu šķipsnu no pieres; biju saņēmusi matus uz pa­kauša un uzsējusi lakatu, bet nepaklausīgās sprogas visu laiku spraucās ārā.

- Tas cilvēks ir te kaut kur tuvumā?

Ar to Fērgusam pietika; viņš izmetās pa atvērtajām durvīm un pēc maza brītiņa atgriezās, vedot sev līdzi kalsnu, jaunu cilvēku, kura dedzīgais skatiens uzreiz burtiski pielipa manai sejai.

- Freizera kundze? Kad es apstiprinoši pamāju ar galvu, viņš neveikli paklanījās un noslaucīja rokas pret biksēm, it kā īsti

nezinātu, ko ar tām darīt, bet vēlējās būt gatavs, ja nu pēkšņi izvei­dotos kāda situācija.

- Es… es esmu Ričards Andersons no Vitburgas.

- Ak tā? Nu, ļoti labi, es pieklājīgi sacīju. Mans kalpotājs teic, ka jums esot vērtīgas ziņas lordam Džordžam Marejam.

Viņš paklanīja galvu kā meža strazds.

- Redziet, Freizera kundze, es šajā apvidū esmu nodzīvojis visu savu mūžu. Es… es zemi, kur izvietojušās armijas, pārzinu kā savus piecus pirkstus. Hailendas karaspēka daļas apmetušās kalnā, no kura uz leju nāk ceļš… taka… kas aizvedīs viņus garām grāvim pie­kalnē.

- Skaidrs. Dzirdot šos vārdus, man pakrūtē radās tukšuma sajūta. Ja rīt Hailendas karavīriem jādodas uzbrukumā no saullēkta puses, tad augstiene jāpamet jau naktī. Un, lai uzbrukums būtu veiksmīgs, tad skaidrāks pa skaidru, ka vai nu jātiek tam grāvim pāri, vai tas jāapiet.

Kaut arī domāju, ka zinu nākotnes notikumus, tomēr pārlieci­nāta par to nebiju. Agrāk biju precējusies ar vēsturnieku un, kā parasti, kad iedomājos par Frenku, man sažņaudzās sirds -, tāpēc es apzinājos, cik nedroši mēdz būt vēsturiskie avoti. Starp citu, man nebija ne jausmas, vai mana klātbūtne nevar kaut ko mainīt vai varbūt ir jau mainījusi.

Vienu īsu laika sprīdi ļāvos fantāzijai par to, kas notiktu, ja es mēģinātu atturēt Ričardu Andersonu no tikšanās ar lordu Džordžu. Vai rītdienas kauja beigtos citādi? Vai Hailendas armija ieskaitot Džeimiju un viņa vīrus tiktu sakauta, kad viņi, skrienot lejā no kalna, nonāktu dūksnājā un iekristu grāvī? Vai lords Džordžs izdo­mātu citu plānu, kas izrādītos veiksmīgs? Vai arī Ričards Andersons ietu savu ceļu un pats saviem spēkiem atrastu iespēju parunāt ar lordu Džordžu neatkarīgi no manas rīcības?

Eksperimenta dēļ tik lielu risku uzņemties es nevēlējos. Paskatī­jos lejup uz Fērgusu, kurš trinās nepacietībā, kad varēs doties ceļā.

- Kā tu domā, vai varēsi atrast saimnieku? Uz kalna būs tumšs kā ogļu bedrē. Es nevēlētos, ka kādu no jums pārskatīšanās dēļ nošauj, kad tur slaistīsieties.

- Es varu viņu atrast, kundze, Fērguss nešaubījās. Droši vien var, es nospriedu. Likās, ka puikam ir radars, kas spēj uztvert Džei­miju.

- Nu labi, es piekritu. Bet, Dieva dēļ, esiet uzmanīgi.

- Oui, Madame! Kā zibens šautra viņš jau bija pie durvīm, drebēdams nepacietībā rīkoties.

Pusstundu pēc puišu aiziešanas es pamanīju, ka pazudis arī nazis, ko biju atstājusi uz galda. Un tikai tad, vēderam sāpīgi sa­griežoties, atcerējos, ka es gan pieteicu Fērgusam uzmanīties, bet piekodināt, lai nāk atpakaļ, man pavisam bija izkritis no prāta.

Pirmais lielgabala grāviens atskanēja īsi pirms rītausmas, stundā, kad debesis kļūst gaišākas; biezos dēļus, uz kuriem es gu­lēju, sadrebināja truls, varens būkšķis. Man saspringa dibena mus­kuļi, jo zemapziņa ievilka asti, kuras man nebija, un pirksti saspieda man blakus zem segas gulošās sievietes pirkstus. Apziņai, ka tūlīt kaut kas notiks, vajadzēja sniegt zināmu drošību, bet nez kādēļ tā nekad nebija.

Vienā mājas stūrī kāds klusi ievaidējās, un mana kaimiņiene nomurmināja: “Lai visi svētie stāv mums klāt.” Uz grīdas gulošos pāršalca rosība, jo sievietes cēlās augšā. Runāja maz, it kā visi būtu saspicējuši ausis, lai uztvertu jebkādus no ielejas nākošus trokš­ņus, kas liecinātu par kauju sākumu.

Pamanīju vienu no Hailendas karavīru sievām, Makfersona kun­dzi, kas pelēcīgajā gaismā pie loga locīja segu. Viņas seja bija bai­lēs nobālusi, un, kad no lejas atskanēja vēl viens slāpēts grāviens, viņa nodrebēdama aizvēra acis.

Mainīju savus uzskatus par zināšanu lietderību. Šīs sievas neko nezināja par slepenām takām, uzbrukumu no saules puses un pār­steiguma reidiem. Viņas zināja tikai to, ka viņu vīri un dēli šobrīd stājas pretī četras reizes lielākajai angļu armijas lielgabalu un mus­kešu ugunij.

Pareģošana pat miera laikos ir riskanta nodarbošanās, un es biju pārliecināta, ka viņas mani neklausītos. Labākais, kā varēju palī­dzēt, bija šis sievietes nodarbināt. Man acu priekšā pazibēja garāmslldošs tēls austošās saules stari spoži mirdz koši sarkanos matos, padarot to īpašnieku par ideālu mērķi. Tam cieši uz pēdām sekoja otrs tēls zēns ar vāveres zobiem, spožām acīm, kurās spulgo ticība kara uzvarām, un ar nozagtu miesnieka dūci rokā. Es aizvēru acis un skaļi noriju siekalas. Sameklēt kādu darbu bija labākais, ko varēju darīt ari savā labā.

- Dāmas! es skaļi iesaucos. Mēs esam labi pastrādājušas, bet vēl ir daudz darāmā. Mums vajadzēs verdošu ūdeni. Katlus vārīšanai, pannas mērcēšanai. Auzu putru tiem, kas var ēst; pienu tiem, kas nevar. Sveču taukus un ķiplokus pārsējiem. Koka listes šinām. Pudeles un krūzes, tasītes un karotes. Šujamadatas un rup­jus diegus. Makfersona kundze, vai jūs būtu tik laipna…

Par kauju es neko daudz nezināju, izņemot to, kurai pusei vaja­dzētu uzvarēt un ka jakobītu armijai bija “viegli” zaudējumi. No tālās, neskaidrās skolas grāmatas lappusēm es atkal atcerējos sīku informācijas drusku: “…bet jakobīti svinēja uzvaru, viņu pusē bija tikai trīsdesmit upuri.”

Upuri. Kritušie, es izlaboju. Pēc medicīnas terminoloģijas katrs ievainotais ir upuris, un, kamēr saule, kveldējot cauri jūras izgaro­tajai dūmakai, uzkāpa līdz pusdienlaikam, manā mājā bija saradu­šies krietni vairāk par trīsdesmit pacientiem. Uzvarētāji lēnām ar triumfu atgriezās atpakaļ Trenentā, bet trokšņi, kas pavadīja kara­spēka pārvietošanos, uzmundrināja viņu ievainotos biedrus.

Dīvaini, bet Viņa Augstība bija pavēlējis, lai pirmos no kaujas lauka aizvāc angļu ievainotos un tos rūpīgi apkopj. “Tie ir mana tēva pavalstnieki,” viņš teica stingri, tā ka skaidri ieskanējās lielais T, “un es panākšu, ka par viņiem labi rūpējas.” Bet fakts, ka kal­nieši, kas tikko Čārlza dēļ bija guvuši uzvaru kaujā, arī droši vien bija viņa tēva pavalstnieki, princim bija paslīdējis garām nemanīts.

- Ja ņem vērā tēva un dēla izturēšanos, to padzirdējusi, es pačukstēju Dženijai Kameronai, Hailendas armijai vajadzētu ce­rēt, lai Svētais Gars nebūtu izvēlējies šo dienu nākšanai pār zemi.

Makfersona kundze, dzirdot šādus zaimus, spriežot pēc viņas sejas, bija satriekta, bet Dženija tikai pasmējās.

Aurošana un klaigāšana, kas pauda gēlu prieku, pārmāca klu­sos vaidus, kas raisījās no lūpām ievainotajiem, kurus ienesa uz improvizētām dēļu vai kopā sasietu muskešu nestuvēm vai kuri vēl biežāk ieradās, draugu atbalstīti. Daži iestreipuļoja paši sa­viem spēkiem, starojoši smaidīdami un apreibuši no sajūsmas, ievainojumu radītās sāpes bija tikai sīkas neērtības salīdzinājumā ar brīnišķīgo sajūtu, ka izdevies aizstāvēt savu pārliecību. Par spīti brūcēm, kas atveda viņus šurp, reibinošā uzvaras apziņa pildīja hospitāli ar pārgalvīgu jautrību.

- Jēziņ, vai redzēji šos laižam ļekas vaļā? Kā peles, kas mūk no kaķa! viens ievainotais sacīja otram, šķiet, viņš nemanīja, ka kreisā roka no pirkstiem līdz plecam nopietni apdegusi.

- Un krietna daļa no šiem vispār bij palikuši bez astēm, viņa draugs iesmējās.

Nevarēja teikt, ka priecātos visi; laiku pa laikam pāri pauguram neliels pulciņš pieklusušu kalniešu aiznesa cīņubiedra nekustīgo augumu un pleda mala sedza seju, kura bija kļuvusi tukša un rāma, jo skatīja debesis.

Tā bija pirmā pārbaude palīdzēm, kuras biju izraudzījusies, un viņas šo izaicinājumu izturēja tāpat kā vīri kaujas laukā. Tas ir, vi­ņas rosījās, žēlojās un kavēja cita citu, bet, kad radās nepiecieša­mība, metās kaujā ar nepieredzētu niknumu.

Bet arī tad viņas nemitējās sūkstīties.

Atnāca Makmērdo kundze un atnesa vēl vienu pilnu pudeli, to viņa pakāra paredzētajā vietā pie sienas, tad pieliecās, lai paņemtu vienu no vannas, kurā bija saliktas, medus ūdens pudeles. Kāda Trenentas zvejnieka padzīvojusī sieva bija ar varu panākusi, ka viņu paņem armijā, un šajā maiņā viņa bija ūdens izdalītāja; viņas pienākums bija apstaigāt visus vīrus pēc kārtas, skubināt dzert

saldināto šķidrumu, cik vien spēj, un tad apstaigāt ievainotos otr­reiz ar divām vai trim tukšām pudelēm, lai tiktu galā ar dzeršanas rezultātu.

-Ja jūs nedotu šiem tik pulka ūdens, šiem nevaj’dzētu tik pulka tecināt, viņa žēlojās, un ne jau pirmo reizi.

- Viņiem ūdens nepieciešams, es pacietīgi skaidroju, un ne jau pirmo reizi. Tas palīdz noturēt asinsspiedienu un atdod zau­dēto šķidrumu, tāpēc viņiem nav šoka nu, sakiet, kundze, vai te daudzi mirst? es skarbi noprasīju, pēkšņi zaudējusi krietnu daļu pacietības, saskaroties ar Makmērdo kundzes nemitīgajām šaubām un žēlabām; viņas gandrīz bezzobainā mute īgnajai sejas izteiks­mei papildus piešķīra vēl sērīgumu likās, tā saka: viss ir zudis. Kāpēc velti pūlēties?

- Mphm, viņa noburkšķēja. Tā kā sieviete, vairs nesakot ne vārda, paņēma ūdeni un atgriezās pie saviem pienākumiem, es šo skaņu uztvēru kā piekrišanu, vismaz uz laiku.

Es izgāju ārā, lai aizbēgtu gan no Makmērdo kundzes, gan mājā valdošās gaisotnes. Gaiss istabā bija gluži biezs no dūmiem, kar­stuma un nemazgātas miesas dvakas, un man mazliet reiba galva.

Ielas bija pilnas ar vīriešiem, viņi bija piedzērušies, nosvinējuši uzvaru, apkrāvušies ar kaujas laukā gūtu laupījumu. Viens bariņš sarkanīgos Makgilivreju tartānos vilka angļu lielgabalu, kas bija sa­siets ar virvēm kā bīstams meža zvērs. Līdzību pastiprināja uz stobra un aizslēga skaisti iegravētie lēcienam saspringušie vilki. Laikam jau viens no ģenerāļa Koupa greznumiem.

Pēkšņi es pazinu mazo cilvēciņu, kurš jāteniski sēdēja uz lielga­bala stobra, un mati viņam bija saslējušies gaisā kā sukai. Aizvēru acis īsā pateicības lūgsnā, tad atvēru un skrēju pa ielu, lai novilktu viņu lejā.

- Razbainieks! es iesaucos, puiku vispirms sapurinot, tad apskaujot. Ko tu domāji, tā aizlavīdamies? Ja es nebūtu aizņemta, saplēstu tevi aiz ausīm tā, ka galva griežas!

- Kundze, viņš izmocīja, pēcpusdienas saulē mirkšķinot acis.

- Kundze.

Sapratu, ka viņš nav dzirdējis nevienu manis teikto vārdu.

- Vai ar tevi viss kārtībā? jau pielaidīgākā tonī apjautājos.

Ar dubļiem un pulveri notrieptajā sejā mirkli pavīdēja neiz­pratne. Mazais karotājs pamāja ar galvu, un cauri netīrumiem at­spīdēja tāds kā apreibis smaids.

- Es nogalināju angļu karavīru, kundze.

- Ak tā? īsti nezināju, vai viņš grib dzirdēt komplimentu vai mierinājuma vārdus. Puikam bija tikai desmit gadu.

Pēc grumbās savilktās pieres un grimases varēja noprast, ka viņš nopietni pūlas kaut ko atcerēties.

- Man liekas, ka nogalināju. Anglis nokrita zemē, un es iedūru viņam ar nazi. Fērguss apjucis skatījās manī, it kā es varētu dot atbildi.

- Nāc, Fērgus, es aicināju. Sameklēsim kaut ko ēdamu un vietu, kur varēsi izgulēties. Nedomā vairs par to.

- Oui, Madame. Zēns paklausīgi klumpačoja man blakus, bet jau pēc brīža es redzēju, ka viņš kuru katru brīdi nostiepsies gar zemi. Ar grūtībām viņu pacēlu un stiepu uz māju puduri netālu no baznīcas, kur es biju izveidojusi mūsu hospitāļa štābu. Biju nolēmusi, ka vispirms viņu pabarošu, bet, kad sasniedzu vietu, kur O’Salivens centās sakārtot bez panākumiem savus intendanta ratus, Fērguss jau bija cieši aizmidzis.

Tāpēc es sameklēju guļvietu mājā, kur kāda sieviete uzrau­dzīja bērnus, kamēr to mātes kopa ievainotos, un tur viņš, sarā­vies čokurā, palika guļam. Likās, ka te Fērgusam ir vispiemērotākā vieta.

Līdz pusdienlaikam māja bija stāvgrūdām pilna divdesmit līdz trīsdesmit ievainoto un mans medicīniskais personāls divu sieviešu sastāvā, kas skraidīja šurpu turpu. Normālos apstākļos te dzīvoja piecu vai sešu cilvēku ģimene, tāpēc gadījās, ka karavīri, kas spēja noturēties kājās, stāvēja uz gulošo plediem. Tālumā, aiz neliela klajuma, redzēju, kā mācītājmājā iekšā un ārā staigā virsnieki,

jo garīdznieka namā bija iekārtojies Virspavēlnieks. Paturēju acīs apbružātās durvis, kas visu laiku stāvēja pusvirus, bet Džeimiju starp tiem, kas ieradās ziņot par zaudējumiem un saņemt apsvei­kumus, es neredzēju.

Atgādinot sev, ka arī starp ievainotajiem neesmu viņu manī­jusi, atvairīju bažas, kas kā uzmācīgi sīcošs ods nemitīgi atgriezās. Kopš paša agra rīta man nebija atradies brīvs brīdis apmeklēt mazo nogāzē uzslieto telti, kur kaujā kritušos noguldīja kārtīgās rindās, it kā viņi gaidītu pēdējo jundu. Bet tur viņš noteikti nevarēja būt.

Nekādā gadījumā, es sev sacīju.

Atsprāga durvis, un istabā iesoļoja Džeimijs.

Ieraugot viņu, man saļodzījās ceļi, un es ar roku pieturējos pie dūmeņa sienas. Viņš bija mani meklējis; skatiens apskrēja istabu, un, pamanot mani, sejā atplauka tāds smaids, ka man pamira sirds.

Džeimijs bija netīrs, notriepies ar melniem pulvera dūmiem, apšļakstīts asinīm, un kailos stilbus līdz ceļiem klāja apkaltuši dubļi. Bet viņš bija vesels un turējās kājās. Nebiju noskaņota pie­sieties sīkumiem.

Daži no ievainotajiem, kas gulēja uz grīdas, skaļi sveicināja Džeimiju, un viņa skatiens atrāvās no manis. Palūkojies lejup, viņš uzsmaidīja Džordžam Makluram, kurš smaidīja pretī savam koman­dierim, kaut arī auss karājās tikai ādas lēverī, un atkal pievērsās man.

“Paldies Dievam!” sacīja tumšzilās acis, un “Paldies Dievam!” atbildēja manējās.

Neko vairāk pateikt nebija laika; ievainotie vēl arvien nāca klāt, un ikviens vesels, ar armiju nesaistīts cilvēks no ciema tika piespiests palīdzēt viņus apkopt. Lokiela brālis, dziednieks Arājs Kamerons, šaudījās starp mājām, jo oficiāli bija par visu atbildīgs, un šur tur tiešām paveica kādu labu darbu.

Biju sarunājusi, ka ikviens Freizers no Lelibrokas tiek nests uz māju, kur es veicu šķirošanu, aši novērtējot ievainojuma smagumu, un tos, kas spēja pārvietoties pašu spēkiem, aizsūtīju tālāk, lai ar tiem galā tiek Dženija Kamerona, bet mirstošos nogādāja otrpus

ielai uz Arčija Kamerona baznīcā iekārtoto lazareti šaubījos, vai viņš mācētu iedot opija tinktūru, tāpēc dievnama gaisotne varētu sniegt zināmu mierinājumu.

Nopietnu ievainojumu gadījumos es darīju, cik man atļāva iespējas. Tos, kam bija lauzti kauli, nogādāja kaimiņu mājā, kur divi ķirurgi no Makintošu pulka lika šinas un pārsējus. Tos, kam bija ievainojumi krūtīs, bet nāve nedraudēja, pussēdus, cik ērti vien iespējams, atbalstīju pret sienu, lai atvieglotu elpošanu; tā kā man nebija skābekļa un operācijai nepieciešamā aprīkojuma, tad neko daudz vairāk viņu labā es darīt nevarēju. Tie ar smagiem galvas ievainojumiem tika aiznesti uz baznīcu kopā ar nāvei nolemtajiem; es viņiem neko nevarēju piedāvāt, un viņiem noteikti bija labāk ja ne Ārčija Kamerona, tad Dieva rokās.

Visļaunākie bija sadragāti un zaudēti locekļi un brūces vēderā. Šajos apstākļos nebija iespējams saglabāt sterilitāti; es varēju vie­nīgi pēc katra pacienta nomazgāt rokas pati un mēģināt ar varu iedzīt galvā savām palīdzēm, lai dara to pašu vismaz tik ilgi, ka­mēr viņas bija manā tiešā uzraudzībā, un pacensties panākt, ka pārsēji pirms izmantošanas tiktu novārīti. Es, bez šaubām, zināju, ka citās mājās, par spīti manām lekcijām, līdzīgi piesardzības pasā­kumi tika ignorēti kā velta laika šķiešana. Ja es nespēju par baciļu eksistenci pārliecināt māsas un ārstus Eņģeļu slimnīcā, diez vai man to izdotos iestāstīt raibajam palīgu pulkam, kas sastāvēja no skotu mājsaimniecēm un armijas ārstiem, kuri amatu apvienoša­nas kārtībā bija arī kalēji.

Aizliedzu sev domāt par vīriešiem, kuru brūces būtu izārstēja­mas, bet kuri nomira no asins saindēšanās. Lelibrokas vīru un vēl dažu karotāju labā es varēju darīt tikai to, ka pirms brūču apkop­šanas nomazgāju rokas. Vienu es biju iemācījusies Francijas kaujas laukos tāltālā karā: tu nevari izglābt pasauli, bet vari glābt dzīvību karavīram, kas atrodas tev pretī, ja strādāsi pietiekami ātri.

Džeimijs kādu brīdi pastāvēja uz sliekšņa, novērtējot situāciju, tad devās palīgā pie smagajiem darbiem pārvietot pacientus, cilāt karstā ūdens katlus, nest tīru ūdeni no Trenentas laukuma

akas. Atbrīvota no bailēm par Džeimija dzīvību un ierauta lielu un mazu darbu mutulī, es gandrīz aizmirsu par viņu.

Jebkura lauka hospitāļa uzņemšanas punkts stipri līdzinās lop­kautuvei, un šis nebija izņēmums. Grīdas vietā bija nomīdīts klons, no vienas puses diezgan piemērots slimnīcai, jo uzsūca asinis un citus šķidrumus. Bet, kad slapjās vietas kļuva dubļainas, tur viegli varēja paslīdēt.

Uz plīts stāvēja milzīgs katls, no kura gāzās tvaika mutuļi, vēl vairāk piesildot jau tā no cilvēku biezuma piekārsušo virtuvi. Visi bija izmirkuši kopēji lipīgos darba sviedros, bet ievainotie dvakojošos baiļu un sen izgaisušu dusmu sviedros. Virs kaujas lauka ielejā pamazām izklīda melnie šaujampulvera dūmi, cēlās uz augšu, sagūla Trenentas ielās un pa vaļējām durvīm spiedās istabās, kur šī migla lika asarot acīm un nosmērēja svaigi novārīto veļu, kas vēl piloša bija izkārta uz zivju žāvējamā režģa pie pavarda.

Ievainotie ieradās tādiem kā viļņiem, it kā mājai pāri gāztos bangas, katru reizi sagriežot visu kājām gaisā. Mēs skrējām uz vi­sām pusēm, cenšoties cīnīties ar vareno paisuma uzplūdu, un, kad vilnis pierima, gluži bez elpas palikuši, pūlējāmies tikt galā ar gru­žiem, ko tas atstāja aiz sevis.

Protams, pat drudžainākajā darba cēlienā gadījās arī mierīgāki brīži. Pēcpusdienā tādi iestājās arvien biežāk, un pret saulrietu, kad ievainoto straume saruka līdz sīkai tērcītei, mēs sākām pierast pie noteikta ritma un apkopt pacientus, kas palika pie mums. Man joprojām bija darba pilnas rokas, bet vismaz atradās laiks atvilkt elpu, uz brīdi apstāties un paskatīties apkārt.

Stāvēju pie atvērtajām durvīm, elpodama spirdzinošo gaisu, ko vējš atnesa no piekrastes, kad virtuvē ar malkas klēpi ienāca Džei­mijs. Nometis nešļavu pie plīts, viņš nostājās man blakus un uzlika roku man uz pleca. Gar zodu viņam tecēja sviedru straumītes, un es ar priekšauta stūri tās noslaucīju.

- Vai tu biji citās mājās? es jautāju.

Elpai kļūstot lēnākai, viņš pamāja ar galvu. Seja bija notriepta ar sodrējiem un asinīm, tāpēc es nebiju īsti pārliecināta, bet man viņš likās bāls.

- Kā tad. Laukā vēl iet vaļā laupīšana, un krietns bars vīru jo­projām nav atnākuši. Visi mūsu ievainotie ir te, taču citur nav ne­viena. Viņš pamāja ar galvu uz mājas tālāko stūri, kur trīs ievai­noti Lelibrokas vīri gulēja vai sēdēja pie pavarda, draudzīgi apmē­tājoties dzēlīgām piezīmēm ar citiem skotiem. Nedaudzie angļi šajā mājā gulēja savrup, netālu no durvīm. Viņi sarunājās ievēro­jami retāk un, samierinājušies ar likteni, apcerēja drūmās izredzes, ko solīja gūsts.

- Nav nekā nopietna? viņš jautāja, skatīdamies uz trijnieku.

Es papurināju galvu.

- Džordžs Maklurs varbūt zaudēs ausi, to es nevaru pateikt. Bet, nē, domāju, ka ar viņiem viss būs kārtībā.

- Labi. Džeimijs noguris man uzsmaidīja un ar pleda stūri noslaucīja sakarsušo seju. Pamanīju, ka viņš to nevērīgi aptinis sev apkārt, nevis pārmetis pār plecu. Droši vien lai netraucē, bet tā noteikti ir karsti.

Pagriezies uz iešanu, viņš pastiepa roku pēc ūdens pudeles, kas karājās uz durvju kliņķa.

- To neņem! es iesaucos.

- Kāpēc? viņš apjucis jautāja. Tad pakratīja pudeli ar plato kaklu, kurā klusi kaut kas klunkšķēja. Pilna.

- Jā, es zinu. Tā domāta čurāšanai.

- Ak tā. Turēdams pudeli divos pirkstos, Džeimijs gribēja nolikt to atpakaļ, bet es viņu apturēju.

- Nē, ņem vien, es mudināju. Vari ārā to izliet un šo pie akas pieliet. Pasniedzu viņam vēl vienu pelēku māla pudeli, gluži tādu pašu kā pirmo.

- Tikai pacenties nesajaukt, es pieteicu.

- Mphmm, viņš noburkšķēja un, uzmetis man skotiem rak­sturīgo skatienu, kas pavadīja šo ņurdienu, pagriezās uz durvju pusi.

- Ei! es iesaucos, jo tagad labi varēju redzēt viņu no muguras.

- Kas tas?

- Kas? Sabijies viņš centās palūkoties pāri plecam.

- Tas! Mani pirksti pārbrauca pār dubļaino zīmi, ko biju pama­nījusi virs noslīdējušā pleda, uz notraipītā krekla tā bija iespiedu­sies skaidri kā ar tušu izvilkta. Izskatās pēc pakava! Nespēju noticēt savām acīm.

- Ak, tas… Džeimijs paraustīja plecus.

- Vai tev uzmina zirgs?

- Ne jau tīšām. Viņš centās aizstāvēt pāridarītāju. Zirgi ne­bradā cilvēkus; laikam tiem nepatīk tāds mīkstums zem kājām.

- Droši vien, es piekritu un satvēru krekla piedurkni, neļaujot Džeimijam aizšmaukt. Stāvi mierā! Piķis un zēvele, kā tas notika?

- Nav svarīgi, viņš pretojās. Manuprāt, ribas nav lauztas, tikai mazliet apdauzītas.

- Ak, tikai apdauzītas, es izsmējīgi piekritu. Biju uzmanīgi noņēmusi netīro pledu no muguras un tagad skaidri redzēju dziļu pusloka pakava nospiedumu, kas melnēja muguras gaišajā ādā tieši virs jostasvietas. Jēziņ, pat pakavu naglas redzamas. Viņš nevilšus sarāvās, kad es ar pirkstiem pārbraucu pāri sāpīgajai vie­tai.

Tas atgadījās nelielā sadursmē ar zirgos sēdošiem dragūniem, viņš paskaidroja. Kalnieši, kas vispār nebija raduši pie zirgiem, tikai pie mazajiem, spalvainajiem ponijiem, bija pārliecināti, ka angļu kavalērijas zirgi ir mācīti uzbrukt ar pakaviem un zobiem. Bailēs viņi bija metušies zem pakaviem un ar zobeniem, izkaptīm un cirvjiem nikni cirtuši pa dzīvnieku kājām un vēderiem.

- Un tu domā, ka tie nav tā apmācīti?

- Skaidrs, ka ne, Armaliet, Džeimijs nepacietīgi attrauca.

- Viņš taču necentās man uzbrukt. Jātnieks gribēja tikt projām, bet bij saspiests no abām pusēm. Viņam nebij, kur sprukt, kā tikai man pāri.

Redzot šo atziņu sekundes simtdaļā ataustam jātnieka acīs, pirms dragūns iecirta zirgam sānos piešus, Džeimijs bija nometies uz vēdera zemē un galvu apsedzis ar rokām.

- Nākamais, ko atminos, ir tas, ka man aptrūka elpas, viņš skaidroja. Jutu pamatīgu spiedienu, bet sāpēt nekas nesāpēja.

Tobrīd. Viņš pastiepa roku atpakaļ un, mazliet saviebies, izklai­dīgi paberzēja nospiedumu.

- Labi, es sacīju, nolaižot uz leju krekla malu. Vai esi kopš tā laika nolaidis ūdeni?

Džeimijs skatījās uz mani, it kā es pēkšņi būtu zaudējusi prātu.

- Tev uz nieres uzminis četrsimt kilogramu smags zirgs, es nepacietīgi paskaidroju. Mani gaidīja ievainotie. Es gribu zināt, vai tu čurā asinis.

- 0! Sejā parādījās saprotoša izteiksme. Es nezinu.

- Nu tad noskaidrosim, labi? Lielo zāļu lādi biju nolikusi kaktā, lai nemētājas pa kājām; brīdi parakņājusies tajā, izņēmu vienu no mazajām urinoskopijas glāzītēm, kuras biju dabūjusi Eņģeļu slimnīcā.

- Piečurā un atnes man. Iedevu viņam glāzīti un atkal pagrie­zos pret pavardu, kur stāvēja katls ar novārītiem pārsējiem.

Atskatījusies es redzēju, ka Džeimijs apmulsis joprojām pēta trauciņu.

- Nu, puis, palīdzēt? Smaidīdams apjautājās ražena auguma angļu karavīrs, kas gulēja uz grīdas un lūkojās augšup uz Džeimiju.

Mana vīra netīrajā sejā pazibēja baltie zobi.

- Kāda runa? Viņš paliecās uz priekšu, sniedzot glāzi anglim.

- Še, paturi, kamēr es nomērķēšu.

Tuvāk gulošo vīru bariņā atskanēja klusa ķiķināšana, uz mirkli novēršot domas no nepatikšanām, kurās viņi bija iekūlušies.

Pēc neilga pārdomu brīža angļa platā plauksta satvēra trauslo trauciņu. Viņam vienā gurnā bija trāpījušas šrapneļa lodes un roka nebija necik stabila, tomēr viņš smaidīja, kaut arī uz augšlūpas ra­soja sviedri.

- Seši pensi, ka tu to nevarēsi, viņš sacīja un pakustināja trauku trīs četras pēdas no Džeimija kailajiem kāju pirkstiem. No tās vietas, kur tu tagadiņ stāvi.

Džeimijs berzēja zodu un domīgi raudzījās lejup, novērtēdams attālumu. Vīrietis, kura roku es tobrīd pārsēju, bija tā aizrāvies ar notikumiem, kas risinājās istabā, ka pārtrauca vaidēt.

- Nu, neteikšu, kas tas būs viegli, Džeimijs atzina, tīšuprāt sākot runāt ar skotu akcentu. Bet par sešiem pensiem? Nu labs i’, šitāda nauda varētu būt pūļu vērta, ko? Ieslīpās acis smaidot kļuva līdzīgas kaķa acīm.

- Viegla naudiņa, puis, anglis kārdināja, smagi elpodams, tomēr vēl arvien smaidīdams. Man.

- Divi sudraba graši, ka puisis to jaudās, iesaucās viens no Makdonaldiem stūri pie skursteņa.

Angļu karavīrs, kuram mugurā bija uz kreiso pusi apvērsts kam­zolis, apliecinot, ka viņš ir gūsteknis, čamdījās pa kreklu, meklējot, kā iebāzt roku kabatā.

- Ha! Lieku pretī tabakas maku! viņš iesaucās, uzvaroši pacē­lis nelielu auduma maisiņu ar tabaku.

Šurpu turpu sāka lidot skaļi izteikti derību piedāvājumi un pie­dauzīgas piezīmes, kad Džeimijs pietupās un teatrāli izrādījās, kā nomēra attālumu līdz glāzītei.

- Labi, viņš beidzot sacīja, pieceļoties un atliecot plecus.

- Nu, esat gatavi, ko?

Uz grīdas gulošais anglis iesmējās:

- 0, esmu, puis.

- Nu tad aiziet!

Istabā iestājās gaidpilns klusums. Vīri, lai labāk redzētu, paslējās uz elkoņiem, ziņkārē aizmirsuši gan sāpes, gan naidu.

Džeimijs aplaida skatienu telpai, pamāja ar galvu Lelibrokas vīriem, tad lēnām pacēla kiltu malu un pabāza zem tiem roku. Kon­centrējoties savilktu pieri, viņš grābājās uz labu laimi, tad ļāva sejā atspoguļoties šaubu izteiksmei.

- Pirmāk ārā man tas vēl bij, viņš sacīja, un istaba uzsprāga smieklu šaltīs.

Smaidīdams par izdevušos joku, Džeimijs pacēla kiltus vēl aug­stāk, satvēra skaidri redzamo instrumentu un rūpīgi nomērķēja. Viņš samiedza acis, viegli ieliecās ceļos, un pirksti saspiedās ciešāk.

Nekas nenotika.

- Garām! ieķērcās viens no angļiem.

- Pulveris samircis! ietaurējās cits.

- Nu ko, tavam stobram aptrūkušās bumbas, puis? jokoja uz grīdas gulošais līdzzinātājs.

Džeimijs neizpratnē lūkojās uz savu riku, izraisot jaunu klie­dzienu un uzmundrinājumu vētru. Tad viņa seja noskaidrojās.

- Ha! Aptvere tukša, tas viss! Viņš pastiepa roku pēc pudelēm, kas karājās pie sienas, uzacis savilcis, palūkojās uz mani un, kad es piekrītoši pamāju ar galvu, vienu nocēla un pielika pie mutes. Ūdens izšļakstījās uz zoda un krekla priekšas; kamēr viņš dzēra, ādamābols teatrāli cilājās augšup lejup.

- Ahhh! Atņēmis pudeles kakliņu no mutes, Džeimijs ar pie­durkni notrauca mazliet netīrumu no sejas un paklanījās publikai.

- Nu tad… viņš iesāka, pastiepis roku uz leju. Tajā bridi jok­daris ieraudzīja manu seju, un roka sastinga pusceļā. Viņš nevarēja redzēt atvērtās durvis sev aiz muguras, nedz ari cilvēku, kas tajās stāvēja, bet pēkšņais klusums, kas nolaidās pār vīriem, nepārpro­tami vēstīja, ka visas derības ir atceltas.

Lai ienāktu istabā, Viņa Augstībai princim Čārlzam Edvardam vajadzēja noliekt galvu zem durvju aplodas. Viņš bija atnācis ap­raudzīt ievainotos un šim gadījumam par godu bija ģērbies plūmju krāsas samta biksēs, tam pieskaņotās zeķēs, nevainojami tīrā kreklā un bez šaubām, vēloties demonstrēt solidaritāti ar armiju, Kameronu tartāna krāsu svārkos, vestē un pledā, kas bija pārmests pār vienu plecu un nostiprināts ar topāzu piespraudi. Mati bija tikko pūderēti, un pie krūtīm spoži vizuļoja Svētā Andreja ordenis.

Princis stāvēja durvīs, cēli izslējies, iedvesmodams visus, kas atradās tuvumā, un nopietni kavējot ienākt tiem, kas drūzmējās aiz viņa. Viņš lēnām pārlaida skatienu telpai, noskatīdams div­desmit piecus vīrus, kas, cieši saspiesti, sāns pie sāna, gulēja uz grīdas, blakus notupušos palīgus, kaktā samesto asiņaino pārsēju kaudzi, pa galdu izmētātās zāles un medicīniskos instrumentus un mani otrpus galdam.

Viņa Augstība nebija īpaši apmierināts, ka armijā vispār dien sie­vietes, toties viņš ļoti pamatīgi bija apguvis pieklājības likumus. Es biju sieviete, kaut ari mani svārki bija notraipīti ar asinīm un vēmek­ļiem un vairākas matu šķipsnas bija izlauzušās no lakata gūsta.

- Freizera kundze! Čārlzs galanti man paklanījās.

- Jūsu Augstība! Es par atbildi izpildīju reveransu, cerot, ka viņš negrasās te ilgi kavēties.

- Es ļoti augstu vērtēju to, kā jūs pūlaties mūsu labā, kundze, viņš sacīja; maigais dienvidnieku akcents bija jūtamāks nekā pa­rasti.

- Ē… pateicos. Uzmanieties no asinīm. Tur ir slidens.

Plānās lūpas mazliet sakniebās, kad viņš apmeta līkumu ap peļķi, uz kuru biju norādījusi. Tagad, kad durvis bija atbrīvojušās, ienāca Šeridans, O’Salivens un lords Belmerino, tādējādi saspiestība kļuva vēl lielāka. Kad nu visas pieklājības prasības bija izpildītas, Čārlzs uzmanīgi notupās starp diviem matračiem.

Viņš maigi uzlika roku vienam vīram uz pleca.

- Kā tevi sauc, mans drosmīgais draugs?

- Gilberts Manro… ē… Jūsu Augstība, steigšus piebilda vīrs, kurš bijībā par prinča klātbūtni bija kļuvis gandrīz mēms.

Koptie pirksti pieskārās pārsējam un šinām, ar ko bija apsaitēts tas, kas atlicis no Gilberta Manro labās rokas.

- Tavs upuris ir bijis liels, Gilbert Manro, Čārlzs vienkārši noteica. Apsolu, ka tu netiksi aizmirsts. Roka pārslīdēja ar bārdu apaugušajam vaigam, un Manro apjucis no prieka nosarka.

Biju grasījusies sašūt kādam vīram brūci galvā, bet ar acs kak­tiņu redzēju, kā Čārlzs apstaigā ievainotos. Viņš gāja lēnām no matrača pie matrača, nepalaižot garām nevienu, apstājoties, lai katram pajautātu vārdu un dzimto māju nosaukumu, apliecinātu mīlestību, izteiktu pateicību, apsveikuma vārdus un līdzjūtību.

Vīri gan angļi, gan skoti no brīnumiem bija gandrīz zaudē­juši valodu, viņi tikai ar grūtībām spēja nomurmināt atbildi prin­cim. Beidzot viņš apstājās un izstaipījās, tā ka locītavas nokrak­šķēja. Pleda gals bija vilcies pa dubļiem, bet likās, viņš to neievēro.

- Atnesu jums sava tēva svētību un pateicību, Čārlzs sacīja.

- Tas, ko jūs šodien paveicāt, mūžam tiks glabāts atmiņā. Uz grī­das gulošajiem nebija vajadzīgā noskaņa, lai sauktu “urā”, bet viņi smaidīja un atzinīgi kaut ko bubināja.

Promejot pagriezies pret durvīm, Čārlzs ieraudzīja Džeimiju, kurš bija atkāpies kaktā, lai nemaisītos pa kājām un Šeridana zā­baki neuzmītu uz viņa basajām pēdām. Viņa Augstības seja at­plauka priekā.

- Mori cher! Neesmu jūs šodien redzējis. Baidījos, ka jums gadī­jusies kāda ķibele. Pārmetoša izteiksme pārslīdēja glītajai, pie­tvīkušajai sejai. Kāpēc jūs kopā ar virsniekiem nenācāt vakariņās uz mācītājmāju?

Džeimijs pasmaidīja un ar cieņu paklanījās.

- Šeit ir mani vīri, Jūsu Augstība.

Pie šiem vārdiem prinča uzacis strauji savilkās un viņš atvēra muti, it kā gribētu ko teikt, bet lords Belmerino paspēra soli uz priekšu un kaut ko iečukstēja princim ausī. Čārlza sejā uzreiz parā­dījās bažas.

- Bet ko es dzirdēt? viņš vērsās pie Džeimija, zaudēdams spēju tikt galā ar gramatiku, kā bieži gadījās īpašos emociju uzplū­dos. Lords man saka: jūs pats esot cietis ievainojumu.

Izskatījās, ka Džeimijs jūtas mazliet neērti. Viņš aši pašāva ska­tienu uz manu pusi, lai redzētu, vai esmu to dzirdējusi, un, sapra­tis, ka esmu gan, steigšus atkal pievērsās princim.

- Nieks vien, Augstība. Tikai skramba.

- Parādiet, tas bija pateikts vienkārši, bet tā, neapšaubāmi, bija pavēle, un notraipītais pleds bez iebildumiem aizlidoja pa gaisu.

Tumšā tartāna pleda iekšpuse bija gandrīz melna. Noņemot pledu, atklājās, ka krekls ir sarkans no paduses līdz ievainotajam gurnam, un vietās, kur asinis jau bija apžuvušas, bija izveidojušies brūni traipi.

Uz brīdi pametusi ievainoto, kuram bija brūce galvā, es pie­gāju pie vīra un saudzīgi atsedzu savainoto sānu. Par spīti lielajam

zaudēto asiņu daudzumam, es zināju, ka ievainojums noteikti nav nopietns; Džeimijs stāvēja stabili kā klints, un asinis vairs neplūda.

Pāri vēderam stiepās zobena cirsta brūce. Ierocis bija trāpī­jis veiksmīgā leņķī; ja dūriens būtu nācis perpendikulāri, asmens starp ribām būtu iegājis dziļi muskuļos. Bet te tikai karājās asto­ņas collas garš ādas lēveris, un, tā kā brūci vairs neaptvēra drēbju spiedošais pārsējs, tad atkal sāka sūkties sarkanas asinis. Vajadzēs krietni šūt, bet ievainojums nebija smags, ja neņem vērā pastāvī­gas inficēšanās briesmas.

Pagriezusies, lai ziņotu Viņa Augstībai, es apstājos, jo mani apturēja savādā izteiksme viņa sejā. Vienu īsu bridi es domāju, ka vainīga tā sauktā “zaļknābju trīce”, cilvēkam, kas nav pieradis pie asinīm un ievainojumiem, ir šoks. Ne viena vien medmāsa, apgūs­tot mācības kaujas apstākļos, noņēmusi cīņas karstumā uzliktu apsēju, paskatījusies un metusies ārā vienatnē izvemties, bet tad atgriezusies atpakaļ aprūpēt slimnieku. Kaujas laukā iegūti ievai­nojumi izskatās īpaši briesmīgi.

Bet tas nevarēja būt īstais iemesls. Kaut arī Čārlzs pēc rakstura nebija cīnītājs, viņš, tāpat kā Džeimijs, bija asiņojis četrpadsmit gadu vecumā savā pirmajā kaujā pie Gaetas. Nē, es nospriedu, kamēr īslaicīgais, šausmu pilnais skatiens pamazām izplēnēja mai­gajās, brūnajās acīs. No ievainojuma plūstošas asinis viņu tā nesa­trauktu.

Bet prinča priekšā nestāvēja ne iebūvietis, ne gans. Ne arī pa­valstnieks, kuram viņš nezināja vārdu un kura pienākums bija cīnī­ties par Stjuartu lietu. Šis bija draugs. Un es domāju, varbūt Džei­mija ievainojums pēkšņi licis Čārlzam saprast asinis lietas pēc viņa pavēles, vīri ievainoti viņa mērķa vārdā -, un nav jābrīnās, ka šī atziņa satricināja princi dziļi kā zobena cirtiens.

Viņa Augstība ilgi lūkojās uz Džeimija sānu, tad ieskatījās drau­gam acīs. Satvēra viņa roku un nolieca galvu.

- Paldies, viņš klusi sacīja.

Tobrīd es nodomāju: varbūt šī viena īsā mirkļa dēļ viņš galu galā kļūs par karali.

Pēc Viņa Augstības pavēles aiz baznīcas lēzenā nogāzē bija uz­slieta telts pēdējā pajumte tiem, kas krituši kaujā. Pirmajiem ievainojumus vajadzēja apkopt angļiem, bet šeit viņiem nebija ne­kādu priekšrocību; vīri gulēja rindās ar audumu apsegtām sejām, kalniešus varēja atšķirt tikai pēc apģērba, un viņi visi gaidīja apbe­dīšanu, kas notiks nākamajā dienā. Makdonalds no Kepokas bija atvedis franču priesteri; viņš nogurumā sagumušiem pleciem, vio­leto stolu neiederīgi uzlicis virs notraipītā kalniešu pleda, lēnām virzījās cauri teltij, apstājoties, lai skaitītu lūgšanas pie katra no­guldītā aizgājēja kājām.

- Mūžīgo mieru dāvā viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai ap­spīd tos. Priesteris steigā pārkrustījās un virzījās tālāk pie nākamā nelaiķa.

Biju telti redzējusi jau iepriekš un sirdij strauji sitoties biju saskaitījusi Hailendas armijas kritušos. Divdesmit divi. Tagad, kad iegāju teltī, atklāju, ka saraksts papildinājies līdz divdesmit sešiem.

Divdesmit septītais, kavējoties sava ceļa pēdējā jūdzē, gulēja turpat netālu baznīcā. Aleksandrs Kinkeds Freizers lēnām dzisa no ievainojumiem, kas bija saplosījuši viņa krūtis un vēderu, no iekšē­jas asiņošanas, kuru nebija iespējams apturēt. Biju puisi redzējusi, kad viņš tika ienests, gluži baltu seju, jo visu pēcpusdienu lēnām bija asiņojis, gulēdams viens pats kaujas laukā starp ienaidniekiem.

Kinkeds bija mēģinājis man uzsmaidīt, es samitrināju un ieziedu ar vasku viņa sasprēgājušās lūpas. Iedot padzerties nozī­mētu nogalināt uzreiz, jo šķidrums trauktos pa saplosītajām zar­nām un radītu šoku, kas būtu liktenīgs. Es svārstījos, redzot, cik nopietni ir jaunā skota ievainojumi, tomēr pieļaujot, ka labāk ātra nāve nekā… bet tad es apstājos. Sapratu, ka viņš vēlētos redzēt priesteri un vismaz izsūdzēt grēkus. Un tā es biju aizsūtījusi Kinkedu uz baznīcu, kur tēvs Benīns rūpējās par mirstošajiem tāpat kā es par dzīvajiem.

Džeimijs ik pa pusstundai bija iegriezies baznīcā, bet Kinkeds turējās pārsteidzoši ilgi, tveroties pie dzīves par spīti tam, ka tās

būtiskākā daļa nemitīgi turpināja plūst projām. Bet no sava pēdējā apciemojuma Džeimijs vēl nebija atgriezies. Es zināju, ka cīņa bei­dzot tuvojas noslēgumam, un gāju skatīties, vai nevaru kaut kā palīdzēt.

Kinkeds bija gulējis zem loga, tagad šī vieta bija tukša, pali­cis vien liels, tumšs plankums. Arī mirušo teltī viņa nebija, tāpat nekur nemanīja Džeimiju.

Pēdīgi es atradu viņus abus kādu gabalu kalnā aiz baznīcas. Džeimijs sēdēja uz klints, rokās auklēdams Aleksandra Kinkeda augumu, galva ar sprogainajiem matiem balstījās pret viņa plecu, garās, spalvainās kājas ļengani nokarājās vienā pusē. Abi vīrieši bija stingi kā klints, uz kuras viņi sēdēja. Klusi kā nāve, kaut arī tikai viens no viņiem bija miris.

Lai pārliecinātos, es pieskāros baltajai, šļauganajai plaukstai un uzliku roku uz biezajiem, brūnajiem matiem, kas likās vēl tik neie­derīgi dzīvi. Vīrietim nevajadzētu mirt nepazinušam sievieti, bet ar šo tā bija noticis.

- Viņš ir aizgājis, Džeimij, es nočukstēju.

Brīdi Džeimijs nekustējās, tad pamāja ar galvu un atvēra acis, it kā nevēlētos saskarties ar realitāti.

- Es zinu. Viņš nomira drīz pēc tam, kad viņu te atnesu, bet es negribēju laist Kinkedu projām.

Saņēmu mirušo karotāju aiz pleciem, un mēs par abiem uzma­nīgi noguldījām viņu zemē. Te bija biezi saaugusi zāle un nakts vējš viegli kustināja stiebrus ap mirušo, pieskaroties sejai, kā aici­not zemes klēpī.

- Tu negribēji, lai viņš mirst zem jumta. Es sapratu. Virs mums pletās debesis, kuras mākoņi darīja mājīgas, bet kuras bija bezgalīgas savā patvēruma solījumā.

Džeimijs lēnām nolieca galvu, nometās pie mirušā uz ceļiem un noskūpstīja plato, bālo pieri.

- Es gribētu, lai kāds tā izdarītu man, viņš klusi ieminējās. Tad pārvilka pleda stūri pār brūnajām sprogām un nomurmināja kaut ko man nesaprotamu gēlu valodā.

Medicīniskais traumpunkts nav vieta, kur liet asaras; te ir pā­rāk daudz darāmā. Par spīti pieredzētajam, es nebiju raudājusi visu dienu, bet tagad padevos vājumam, kaut arī tikai uz brīdi. Piekļāvu seju pie Džeimija pleca, lai smeltos spēku, un viņš mani noglāstīja. Kad pacēlu acis, slaukot asaras no sejas, es redzēju, ka viņš vēl sausām acīm stingi skatās uz nekustīgo augumu, kas gulēja zemē. Sajutis manu skatienu, viņš pavērās manī.

- Es raudāju, kad Kinkeds vēl bij dzīvs un to saprata, Armaliet, viņš klusi teica. Kā iet pa lazareti?

Es nošņaukājos, noslaucīju degunu un, kad pagriezāmies, lai ietu uz hospitāli, saņēmu viņa roku.

- Man vajag tavu palīdzību, lai tiktu galā ar vienu ievainoto.

- Ar kuru?

- Heimišu Makbetu.

Džeimija lielākiem un mazākiem traipiem izraibinātā seja, kas tik ilgas stundas bija saspringusi, mazliet atslāba.

- Tad viņš ir atpakaļ? Man prieks. Cik nopietni viņš ir ievainots?

Es izbolīju acis.

- Gan redzēsi.

Džeimijam Makbets ļoti patika. Milzenis ar brūnu, cirtainu bārdu, skops vārdos, visu laiku uzturējās sauciena attālumā no Džeimija, gatavs pakalpot, ja ceļojuma laikā kaut ko ievajadzētos. Viņš runāja reti, bet bārdā lāgiem uzplauka starojošs smaids kā zieds, kurš atveras tikai tumsā.

Es zināju, ka milzeņa pazušana, jo pēc kaujas viņš nebija parā­dījies, darīja Džeimiju nemierīgu, kaut arī sīku darbiņu un satrau­kumu viņam netrūka. Stundām ritot un ievainotajiem citam pēc cita atgriežoties, es visu laiku biju lūkojusies, vai neieraudzīšu Makbetu. Taču saule norietēja un armijas nometnē iedegās arvien vairāk ugunskuru, bet Heimiša Makbeta nebija, un arī es sāku bažī­ties, ka viņš varētu būt starp kritušajiem.

Bet pirms pusstundas viņš bija ienācis lazaretē, ar grūtībām un ļoti lēnām, taču pats savām kājām. Viens stilbs līdz pašai potī­tei bija izraibināts asins traipiem, un viņš gāja nedroši, “jūrnieka

gaitā”, taču neparko negribēja ļaut “sievišķim” sev pieskarties, lai redzētu, kas par vainu.

Lielais vīrs gulēja uz segas netālu no luktura, rokas saņēmis virs apaļā vēdera, acis pacietīgi pievērsis griestu sijām. Kad Džeimijs nometās ceļos pie viņa, ievainotā acis sakustējās, bet nekas cits. Es taktiski kavējos aizmugurē, noslēpusies aiz vīra platās muguras.

- Nu labi, Makbet, Džeimijs sacīja, apsveicinoties uzlicis roku uz resnās locītavas. Kā iet, vecais?

- Var iztikt, kungs, milzis noburkšķēja. Būs labi. Tikai maķe­nīt… Viņš saminstinājās.

- Nu, apskatīsimies. Makbets neiebilda, kad komandieris at­meta kiltu malu. Lūrot pa spraugu starp Džeimija sānu un roku, es ieraudzīju Makbeta vilcināšanās iemeslu.

Zobens vai pīķis bija ķēris viņu augstu cirksnī un ieplēsis uz leju pamatīgu pušumu. Iegurnī bija plēsta brūce, un viens sēkli­nieks karājās pa pusei norauts, tā gludā, sārtā āda spīdēja kā nolo­bīta ola.

Džeimijs un vēl daži vīri, ieraudzījuši ievainojumu, kļuva bāli, un es pamanīju, ka viens no palīgiem instinktīvi piedur rokas sev, it kā lai pārliecinātos, ka viņam viss ir savā vietā.

Par spīti briesmīgajam skatam, sēklinieks likās vesels un arī asiņošana nebija stipra. Es pieskāros Džeimija plecam un papuri­nāju galvu, dodot ziņu, ka nav nekas nopietns, lai kādu iespaidu tas atstātu uz vīriešu psihi. Ar acs kaktiņu pamanījis manu žestu, Džeimijs noglāstīja Makbeta celi.

- Ak, nav tik traki, Makbet. Neķer kreņķi, tu vēl kļūsi par tēvu.

Lielais vīrs iztrūcies bija lūkojies lejup, bet šie vārdi lika pie­vērst skatienu komandierim.

- Nu, par to nu es nemazam neuztraucos, kungs, jo man jau seši gabali ir. Ko tik man sieva teiktu, ja es… Makbets pietvīka koši sarkans, kad apkārtējie vīri sāka skaļi smieties.

Džeimijs palūkojās atpakaļ uz mani, meklējot apstiprinājumu, tad noslēpa smaidu un stingrā balsī sacīja:

- Ar to lietu ar’ viss būs kārtībā, Makbet.

- Tencinu, kungs, virs atviegloti izdvesa, pilnībā paļaujoties uz sava vadoņa iedrošinājumu.

- Tomēr, Džeimijs moži turpināja, vecais, vajadzēs šūt. Tu vari izvēlēties.

Viņš iebāza roku vaļējā kastē, kur glabājās manas paštaisītās adatas. Tā kā rupjie darinājumi, kurus parasti savu pacientu šūša­nai izmantoja balbieri-ķirurgi, man izraisīja šausmas, es pati biju izgatavojusi sev trīs dučus, ņemot vissmalkākās izšuvumu adatas, kādas varēju dabūt; turot pincetē, uzkarsēju virs spirta lampas lies­mas un uzmanīgi saliecu, līdz tās ieguva pareizo pusmēness izlie­kumu, kāds nepieciešams pārrautu audu sašūšanai. Līdzīgi biju pati pagatavojusi ketguta diegus; netīrs, pretīgs darbs, bet vismaz biju droša, ka mani materiāli ir sterili.

Sīkā adatiņa Džeimija lielajā ķetnā starp īkšķi un rādītājpirkstu izskatījās smieklīgi. Viņš, acis samiedzis, mēģināja ievērt adatā diegu, bet šis skats nekādi nestiprināja ilūzijas par viņa medicī­nisko kompetenci.

- Vai nu es to izdarīšu pats, viņš sacīja, koncentrējoties izbā­zis mēles galiņu, vai… Viņš apklusa, jo adata izslīdēja, un viņš taustījās pa Makbeta pledu, to meklēdams. Vai, nemākulīgais dakteris atsāka, uzvaroši pacēlis adatu pacienta rūpju pilno acu priekšā, to var izdarīt mana sieva. Viegls galvas mājiens “aici­nāja uz skatuves” mani. Darīju, ko varēju, lai izskatītos lietišķa, paņēmu adatu no Džeimija neprasmīgajiem pirkstiem un veikli, ar pirmo reizi ievēru diegu.

Makbeta lielās, brūnās acis lēnām slīdēja starp Džeimija varena­jām ķetnām, kuras viņš vēl tīši padarīja neveiklākas, liekot sakrop­ļoto labo roku virs kreisās, un manām mazajām, veiklajām rokām. Beidzot Makbets, padevīgi nopūties, atgūlās uz muguras un grūšus izgrūda piekrišanu, ka “sievišķis” liek rokas uz viņa kaunuma.

- Nekreņķējies, vecais! Džeimijs viņu mierināja, draudzīgi uzsitot uz pleca. Galu galā viņa jau kādu laiku rīkojas ar manām mantām un es vēl esmu vīrs. Palīgu un tuvāko pacientu smieklu pavadīts, Džeimijs sāka slieties uz augšu, bet es neļāvu to darīt, iegrūžot viņam rokā mazu pudelīti.

aizslaucīt raupjas, spalvainas ādas pieskārienu un svīstošu vīriešu smaku.

- Tu necik neesi dabūjusi pagulēt, Armaliet, no ceļa puses atskanēja klusa balss ar skotu akcentu. Tajā virzienā atradās pārē­jās hospitāļa ēkas, bet mācītāja namā, kas atradās pretējā virzienā, bija iekārtota virsnieku mītne.

- Tu ari neesi gulējis, es sausi atteicu. Cik ilgi viņš nav dabūjis izgulēties, es nodomāju.

- Es vakarnakt gulēju laukā kopā ar vīriem.

- Ak tā? Ārkārtīgi spirdzinoši. Iznāca diezgan asi, un Džeimijs par to iesmējās. Sešu stundu miegs slapjā laukā, pēc tam kauja, kurā viņu gandrīz sabradāja zirgs, tad uzbrukums ar zobenu un Dievs vien zina kas vēl. Pēc tam viņš bija sapulcinājis savus vīrus, savācis ievainotos, mierinājis sāpju mocītos, apraudājis kritušos un kalpojis savam princim. Un visu šo laiku es nebiju manījusi, ka viņš būtu apstājies, lai paēstu, padzertos vai atpūstos.

Es neapgrūtināju sevi ar rāšanos. Nebija pat vērts pieminēt, ka viņam vajadzētu gulēt starp ievainotajiem uz grīdas. Arī viņa pie­nākums bija būt te.

- Ir vēl citas sievietes, Armaliet, viņš maigi ieminējās. Vai man pateikt, lai Arājs Kamerons atsūta kādu šurp?

Tas bija kārdinoši, bet es piedāvājumu noraidīju, iekams neesmu domājusi pārāk ilgi, baidoties: ja atzīšos sev, ka esmu nogurusi, nespēšu vairs pakustēties.

Es izstaipījos, rokas atspiedusi pret krustiem.

- Nē, es atkārtoju. Līdz rītausmai es izturēšu. Tad uz laiku kāds cits varēs pārņemt. Kaut kā es jutu, ka man jāizvada viņi cauri naktij; rītā viņi būs drošībā.

Džeimijs ari nerājās, tikai uzlika roku man uz pleca un uz mir­kli piekļāva sev klāt. Bez vārdiem mēs dalījāmies tajā spēkā, kas mums vēl bija.

- Tad es palikšu pie tevis, viņš sacīja, beidzot atraujoties. Es arī līdz gaismai nevarēšu gulēt.

- Kā klājas pārējiem Lelibrokas vīriem?

Viņš pamāja ar galvu uz ciema laukiem, kur bija izvietojusies armija.

- Mērtegs viņus uzmana.

- 0, tad jau labi. Tad nav par ko uztraukties, es teicu un no loga plūstošajā gaismā redzēju, ka Džeimijs pasmaida. Pie mājas ārsienas bija sols, kur saimniece saulainās dienās mēdza sēdēt, tīrot zivis vai lāpot drēbes. Es novilku Džeimiju sev blakus uz sola, un viņš ar nopūtu atlaidās pret sienu. Viņa milzīgais nogurums atgā­dināja man par Fērgusu un zēna apjukuma pilno sejas izteiksmi pēc kaujas.

Es pastiepu roku un sāku glāstīt Džeimija sprandu, viņš uz labu laimi pagriezās pret mani, atspiežot savu pieri pret manējo.

- Kā tev gāja, Džeimij? es klusi iejautājos, kamēr pirksti nesteidzīgi un stipri spaidīja kakla un plecu cieši savilktos musku­ļus. Kā tas bija? Pastāsti!

īsu brīdi valdīja klusums, tad viņš nopūtās un sāka runāt, sā­kumā saraustīti, tad arvien raitāk, it kā gribētu no piedzīvotā atbrī­voties.

- Mums nebij uguns, jo lords Džordžs uzskatīja, ka mums vēl pirms rītausmas jātiek projām no kalna kores, turklāt viņš gribēja, lai itin nekas neliecinātu par pārvietošanos, lai no lejas mūs neva­rētu redzēt. Kādu laiku tā sēdējām tumsā. Nedrīkstējām pat saru­nāties, jo skaņas lido līdz pat tīrelim. Tā mēs sēdējām.

- Tad jutu, ka tumsā kaut kas saķer manu stilbu, un teju vai no biksēm izlēcu. Viņš iebāza mutē pirkstu un mazliet paberzēja.

- Daudz netrūka, un būtu nokodis sev mēli. Lai gan seju slēpa tumsa, jutu, kā Džeimijam smaidot sakustas muskuļi.

- Fērguss?

Tumsā izskanēja tikko dzirdami smiekli.

- Kā tad, ka Fērguss. Atlīdis uz vēdera pa zāli, mazais palaidnis, un es domāju, ka čūska. Viņš čukstus izstāstīja man par Andersonu, tad es rāpoju viņam pakaļ un aizvedu Andersonu pie lorda Džordža.

Stāstītāja balss plūda lēni un sapņaini, jo viņš atradās mana pieskāriena burvju varā.

- Tad atnāca pavēle doties uz priekšu, pa Andersona parādīto taku. Tā visa armija cēlās kājās un ienira tumsā.

Nakts bija melnum melna, bez mēness, bez ierastās mākoņu segas, kas uztvēra zvaigžņu gaismu un izkliedēja to pār zemi. Hai­lendas armija klusuciešot pārvietojās pa šauro taku aiz Ričarda An­dersona, ikviena vīra skatiens nesniedzās tālāk par priekšgājēja zi­bošajiem papēžiem, katrs solis paplašināja taku slapjajā zālē.

Armija kustējās tikpat kā bez trokšņa. Pavēles tika nevis izklieg­tas, bet čukstus nodotas no mutes mutē. Zobeni un cirvji satīti pledu stūros, pulvera ragi noglabāti krekla azotē pie strauji puks­tošās sirds.

Sajutuši zem kājām stingrāku pamatu, kalnieši apsēdās, jo­projām pilnigā klusumā, iekārtojās ērtāk, cik nu tas bez ugunskura bija iespējams, apēda aukstu to, kas bija līdzi, un, satinušies pledos, skatoties uz ienaidnieka ugunskuriem, sagatavojās nakts atpūtai.

- Mēs varējām dzirdēt, kā viņi sarunājas, Džeimijs stāstīja. Acis aizvēris, rokas saņēmis aiz galvas, viņš balstījās pret mājas sienu. Jocīgi dzirdēt, kā vīri smejas par joku, palūdz šķipsniņu sāls vai gaida savu kārtu pie vīna vāts, un zināt, ka pēc dažām stundām varbūt tu viņus nogalināsi vai viņi tevi. Tu nevari ne­prātot, kā izskatās seja, kurai pieder šī balss. Vai pazīsi runātāju, ja viņu rīt satiksi?

Tomēr bažas par gaidāmo kauju nespēja mēroties spēkiem ar lielo nogurumu, jo “Melnie Freizeri” kā viņus sauca ogļu putekļu dēļ, kas joprojām bija redzami sejās, un viņu vadonis tobrīd nomodā bija pavadījuši vairāk par trīsdesmit sešām stundām. Viņš bija saplūcis kušķi grīšļu, ko palikt zem galvas, apbalzījis pledu ap pleciem un apgūlies viļņojošajā zālē blakus saviem vīriem.

Kad viņš pirms vairākiem gadiem dienēja franču armijā, kāds seržants bija pastāstījis jaunajiem algotņiem paņēmienu, kā iemigt naktī pirms kaujas.

“Iekārtojies ērti, izpēti savu sirdsapziņu un no sirds nožēlo grē­kus. Tēvs Igo teica, ka kara laikā, pat ja nav priestera, kas varētu uzklausīt tavu grēksūdzi, grēki tiks piedoti tāpat. Tā kā miegā grē­kot nav iespējams pat tev ne, Simeon! tu pamodīsies šķists, ga­tavs mesties tiem neliešiem virsū. Un, ja tu nevari gaidīt neko citu kā vien uzvaru vai debesis, no kā tev baidīties?”

Lai gan atradis šajā apgalvojumā arī dažas nepilnības, Džeimijs to tomēr uzskatīja par labu padomu; sirdsapziņas atvieglošana attīra dvēseli, lūgšanas mierinoša atkārtošana novērš prātu no bie­dējošiem tēliem un ieaijā miegā.

Viņš lūkojās augšup debesu melnajā velvē un lika plecu sasprin­gumam atslābt zemes ciešajā apskāvienā. Tonakt zvaigznes bija blāvas un izplūdušas, tās nespēja sacensties ar degošo ugunskuru liesmām netālajā angļu nometnē.

Domas aizslīdēja pie visapkārt laukā gulošajiem vīriem, uz brīdi pakavējoties pie katra. Grēka nasta bija viegla salīdzinājumā ar ba­žām, ko viņš juta par savējiem. Ross, Makmērds, Kinkeds, Kents, Maklurs… Viņš apklusa, lai īsi pateiktos, ka vismaz laulātā drau­dzene un mazais Fērguss ir drošībā. Prāts pakavējās pie sievas, vēloties pagozēties atmiņās par viņas iedrošinošo smaidu, drošo, brīnišķīgi silto apskāvienu, cik cieši viņa piekļāvās, kad viņi pēc­pusdienā atvadoties saskūpstījās. Par spīti nogurumam un pagalmā gaidošajam lordam Džordžam, viņš bija gribējis nogāzt sievu tur­pat uz tuvākā matrača un paņemt viņu ātri, uzreiz, neizģērbjoties. Savādi, kā kaujas nenovēršamība vienmēr lika viņam būt gatavam. Pat tagad…

Viņš vēl nebija beidzis domās risināto uzskaiti, bet jau juta plakstus aizveramies nogurums centās novilkt viņu zem apziņas līmeņa. Nepievērsis uzmanību vieglam sēklinieku saspringumam, kas radās, iedomājoties par sievu, tas atgriezās pie vīru uzskaites, gans nodevīgi aizsnaudies, skaitot aitas, kuras viņš ved uz kau­šanu.

Bet tā nebūs kaušana, viņš centās sev iegalvot. Nelieli upuri jakobītu pusē. Trīsdesmit kritušie. No diviem tūkstošiem… maz

ticams, ka kāds no Lelibrokas vīriem būs to skaitā, vai ne? Ja viņai bija taisnība.

Viņš viegli nodrebinājās zem pleda un ar spēku atvairīja īslai­cīgās šaubas, kas sažņaudza vēderu. Ja vien… Ak Dievs, ja vien… Tomēr viņam bija grūti noticēt, lai arī pats savām acīm bija redzējis viņu pie tās nolādētās klints, redzējis, kā seja ar bailēs ieplestajām zeltainajām acīm šausmās savelkas un kā izplūst auguma aprises, kad viņš, ļāvies panikai, bija viņu sagrābis, atrāvis atpakaļ, nejuz­dams gandrīz neko vairāk kā trauslo apakšdelmu savā rokā. Varbūt viņam bija vajadzējis ļaut viņai iet atpakaļ tur, kur ir viņas vieta. Nē, nekāds “varbūt”. Viņš zināja, ka vajadzēja. Bet viņš bija atvilcis sievu atpakaļ. Ļāvis viņai izvēlēties, bet noturējis pie sevis ar savu alku spēku. Un tā viņa bija palikusi. Un devusi iespēju viņam izvē­lēties noticēt viņai vai ne. Rīkoties vai bēgt. Izvēle tiek izdarīta tagad, un nekāda vara uz zemes nevar apturēt rītausmas tuvoša­nos.

Sirds pukstēja smagi, pulss atbalsojās roku locītavās, cirkšņos un pakrūtē. Viņš vēlējās to nomierināt, atsākot skaitīt, nosaucot pa vārdam pie katra sitiena. Villijs Maknebs, Bobijs Maknebs, Džordijs Maknebs… paldies Dievam, jaunais Rebijs Maknebs bija dro­šībā, atstāts mājās… Vils Freizers, Jūens Freizers, Džefrijs Maklurs… Maklurs… vai viņš bija pieminējis abus Džordžu un Sorleju? Viegli sakustējies un smaidīdams, viņš sajuta sāpes ribās. Mērtegs. Kā tad, Mērtegs, vecā zābaku pazole… vismaz par tevi man prāts mierīgs. Viljams Marejs, Džordijs, Voliss, Saimons…

Beidzot aizvēris acis, nodeva viņus visus melno debesu, kas ple­tās virs galvas, aizgādībā un ļāvās čukstus izteiktiem vārdiem, kas viņam dabiski nāca franču valodā: “Mori Dieuje regrette…”1

Es izstaigāju visu māju un vienam slimniekam no jauna pār­sēju kāju, jo apsējs bija piesūcies asinīm. Asiņošanai vajadzēja būt rimušai, bet nekā. Slikts uzturs un trausli kauli. Ja asiņošana

neapstāsies līdz brīdim, kad sāks dziedāt gaiļi, vajadzēs vest šurp Arčiju Kameronu vai kādu no kalējiem-ķirurgiem, lai amputē kāju un piededzina stumbeni.

Man ļoti negribējās pieļaut tādu domu. Dzīve jau tā bija grūta, pat cilvēkam, kuram visi locekļi darbojās. Cerot uz labāko, es jauno apsēju apslacīju ar alaunu un sēru. Ja nelīdzēs, tad vismaz nekai­tēs. Droši vien sāpēs, bet tur neko nevar darīt.

- Mazliet dedzinās, klusi pabrīdināju vīrieti, kad tinu kāju auduma kārtās.

- Nekreņķējieties, kundze, viņš nočukstēja un man uzsmai­dīja par spīti sviedriem, kas lāsoja viņam uz sejas un sveces gaismā spīdēja. Izturēšu.

- Labi. Es noglaudu viņam plecu, atbīdīju matus no pieres un iedevu padzerties ūdeni. Pēc stundas es atkal paskatīšos, ja varēsi tik ilgi izturēt.

- Izturēšu, viņš atkārtoja.

Kad atkal izgāju ārā, man likās, ka Džeimijs ir aizmidzis. Galva gulēja uz saliktām rokām, kas bija atbalstītas uz ceļiem. Bet, iz­dzirdējis manus soļus, viņš pacēla galvu un, kad apsēdos blakus, saņēma manu roku.

- Rītausmā dzirdēju lielgabala dārdu, es sacīju, domādama par vīrieti iekšā, kuram kāju bija sadragājusi lielgabala lode. Es baidījos par tevi.

Viņš klusi iesmējās.

- Es ari, Ārmaliet. Un mēs visi.

Klusi kā miglas svēdras soli pa solim kalnieši bija virzījušies cauri niedrēm. Nebija jēgas gaidīt, līdz kļūst gaišāks, bet nakts noskaņa bija mainījusies vējš bija iegriezies no citas puses; tagad tas pūta no jūras pāri zemei, kurā ausa salta gaisma, un varēja dzirdēt, kā tālumā smilšainā liedagā dun viļņi.

Kaut ari likās, ka tumsa nekad nebeigsies, rīts tuvojās. Pēdējā brīdī viņš ieraudzīja sev pie kājām cilvēku; vēl solis, un viņš būtu garšļaukus uzgāzies virsū vīrietim, kas, sarāvies čokurā, gulēja.

Pēc sadursmes, no kuras viņš izvairījās tikai par mata tiesu, sirds skaļi sitās, bet viņš notupās, lai papētītu gulošo tuvāk. Sarkansvārcis, turklāt aizmidzis, nevis beigts vai ievainots. Džeimijs ļoti centās kaut ko saskatīt apkārt valdošajā tumsā, ieklausījās, vai nesadzirdēs vēl kādu aizmiguša cilvēka elpu. Nekas, tikai skaņas, ko radīja jūra, zāle un vējš, bet šo slāpēto trokšņu aizsegā švīkstēja sīki, zaglīgi soļi.

Džeimijs steigšus atskatījās, aplaizīja lūpas, kas, par spīti mit­rajam gaisam, bija kļuvušas gluži sausas. Viņam uz papēžiem mina klana vīri; ilgi kavēties viņš nedrīkstēja. Nākamais, iespējams, ne­skatīsies tik uzmanīgi, kur liek kāju, un viņi nevar riskēt, ka kāds pārsteigumā iesauksies.

Viņš saspieda plaukstā dunci, bet vēl vilcinājās. Karš paliek karš, bet aizmiguša ienaidnieka nogalināšana runāja pretī jebkā­dam veselajam saprātam. Likās, ka anglis ir viens, atgājis malā no saviem cīņubiedriem. Sargs tas nebija; pat visneuzmanīgākais sargs negulētu, zinot, ka kalna galā nometni uzcēluši kalnieši. Var­būt karavīrs bija smalkjūtīgi pagājis sāņus atviegloties, tumsā apmaldījies un turpat ari nolicies gulēt.

Muskete sasvīdušajā plaukstā bija kļuvusi slidena. Džeimijs no­trina to pret pledu, tad piecēlās, satvēra stobru un, no visa spēka atvēzējies, ar plašu loku trieca laidi ienaidniekam pa galvu. No atsi­tiena viņš nodrebēja līdz plecu lāpstiņām; nekustīga galva ir pama­tīgs mērķis. Aizmigušā vīrieša rokas no sitiena spēka bija pašāvušās gaisā, bet nekādu troksni viņš sacelt nepaguva, tikai strauji izplūda elpa, un anglis palika guļam uz vēdera, ļengans kā lupatu lelle.

Notirpušām plaukstām Džeimijs vēlreiz pieliecās un, meklē­jot pulsu, taustīja sarkansvārcim pazodē. Atrada un nomierinājies izslējās. Aiz muguras atskanēja slāpēts izbīļa sauciens, un viņš apcirtās, musketi jau piemetis pie pleca, bet ieraudzīja, ka stobrs atdūries sejā vienam no Kepokas Makdonaidiem.

“Mon Dieu!” stobra galā stāvošais nočukstēja un pārkrustījās, bet Džeimijs niknumā sakoda zobus. Tas bija Kepoka sasodītais

franču priesteris, pēc O’Salivena ieteikuma, ģērbies kreklā un pledā kā karavīri.

- Tas cilvēks uzstāja, ka viņa pienākums ir sniegt svēto sakra­mentu ievainotajiem un mirstošajiem tieši kaujas laukā, Džei­mijs man paskaidroja, savelkot notraipīto pledu augstāk uz pleca.

- O’Salivens bij izdomājis, ka angļi viņu saplosīs gabalos, ja noķers tīrelī, ģērbušos sutanā. Varbūt saplosītu, bet varbūt arī ne. Taču priesteris tajā pledā izskatījās ģeķīgi, Džeimijs kašķīgi piebilda.

Nevarētu teikt, ka garīdznieka uzvedība kaut kādā veidā būtu labojusi iespaidu, ko radīja viņa apģērbs. Ar nokavēšanos aptvē­ris, ka uzbrucējs ir skots, viņš bija atvieglojumā nopūties un tad atvēris muti. Džeimijs zibenīgi bija to ar plaukstu aizspiedis, pirms francūzim pār lūpām izsprūk kādi muļķīgi jautājumi.

“Ko jūs te darāt, tēvs?” viņš uzrūca, pielicis muti priesterim pie pašas auss. Jums vajadzēja atrasties gājiena beigās.

Dzirdot šo ziņu, garīdznieka ieplestās acis atklāja Džeimijam patiesību Dieva vīrs tumsā apmaldījies un bijis pārliecināts, ka atrodas beigās, tāpēc ar novēlošanos nākusī apskaidrība, ka patie­sībā viņš nonācis kalniešu armijas avangardā, lika saļodzīties ceļ­galiem.

Džeimijs atskatījās; viņš neuzdrīkstējās sūtīt priesteri atpakaļ cauri karavīru rindām. Tumsā un miglā viņš viegli varēja saskrie­ties ar pretējā virzienā ejošu kalnieti, kurš noturētu priesteri par ienaidnieku un uz vietas to nogalinātu. Satvēris vīreli aiz skausta, Džeimijs nogrūda viņu uz ceļiem.

“Guliet un nekustieties, līdz beidzas šaušana,” viņš iešņāca vī­ram ausī. Priesteris drudžaini māja ar galvu, tad pēkšņi ieraudzīja dažas pēdas tālāk zemē bezsamaņā gulošo angļu karavīru. Cieņpilnās šausmās viņš palūkojās uz Džeimiju un sniedzās pēc svētītā ūdens pudeles, ko nēsāja pie jostas dunča vietā.

Izmisumā izbolījis acis, Džeimijs ar enerģiskiem žestiem centās parādīt, ka anglis nav miris un tāpēc viņam priestera pakalpojumi nav nepieciešami. Taču, tā kā tas neizdevās, viņš pieliecās, satvēra garīdznieka roku un piespieda viņa pirkstus karavīram pie kakla, jo

tas bija vienkāršākais paņēmiens, kā parādīt, ka sarkansvārcis nav šīs kaujas pirmais upuris. Un tādā smieklīgā pozā viņš sastinga, kad aiz muguras no miglas atskanēja:

“Stāt! Kas tur nāk?”

- Vai tev ir kāda lāse ūdens, Armaliet? Džeimijs ieprasījās.

- Man no runāšanas izkaltusi mute.

- Maita tāds! es iesaucos. Tagad tu nedrīksti pārtraukt! Kas notika tālāk?

- Iedod ūdeni, viņš smaidīja, un es tev visu izstāstišu.

- Labi, es teicu, pasniedzot viņam ūdens pudeli, un noskatī­jos, kā viņš to piešķiebis liek pie mutes. Kas notika tālāk?

- Nekas. Viņš nolaida pudeli un ar piedurkni noslaucīja lūpas.

- Kā tu domā, ko es atbildēju? Džeimijs, mani kaitinādams, pa­smaidīja un pieliecās, lai izvairītos no manas pļaukas.

- Nu, nu, viņš pārmetoši pukojās. Vai tad tā drīkst izturēties pret cilvēku, kurš ievainots, kalpojot karalim?

- Ak, tu esi ievainots? Tici man, Džeimij Freizer, cirtiens ar zo­benu ir nieks salīdzinājumā ar to, ko tūlīt ar tevi izdarīšu es, ja…

- Ak, draudi arī vēl, ko? Kā tur bij tajā dzejolī, ko tu man skai­tīji: “Kad sāpes un mokas rauc tavu pieri, sargeņģel’s… au!”

- Nākamreiz es izraušu ar visām saknēm, es piedraudēju, at­laižot viņa ausi. Nu, turpini, man tūlīt jāiet atpakaļ.

Džeimijs skābu seju paberzēja ausi, bet atspiedās pret sienu un atsāka stāstīt.

- Nu, tā mēs tur tupējām, svētais tēvs un es, blenzām viens otram ģīmī un klausījāmies, kā sešu pēdu attālumā sarunājas sargi. “Kas tas?” saka viens, un es tik rēķinu, vai pagūšu piecelties, lai nodurtu viņu, iekams viņš iešauj man mugurā, un ko darīs pāri­nieks? Jo es nevarēju cerēt, ka priesteris būs kāds palīgs, ja vienīgi noskaitīs pēdējo lūgšanu pie mana līķa.

Iestājās pagarš, nervus plosošs klusums, kura laikā abi jakobīti tupēja zālē, rokās sadevušies, baidīdamies pakustēties pat tik daudz, lai tās atlaistu.

“A, tev rādās,” beidzot ierunājās otrs sargs, un Džeimijs juta, ka cauri priestera augumam izskrien atvieglojuma tirpas, mikla­jiem pirkstiem atraisoties no tvēriena. “Tur nekā nav, tikai irbuleņu krūmi. Viss kārtībā, puis,” sargs mierinoši sacīja, un Džeimijs dzir­dēja, kā viņš uzsit savam biedram uz pleca un kā, cenšoties sasil­dīties, mīņājas zābakos autas kājas. “Zināma lieta, viņu ir sasodīti daudz un redzēt nevar ne vella, šajā aklajā tumsā noslēptos pat visa Hailendas armija, lai velns viņus parauj.” Džeimijam likās, ka viens “irbuleņu krūms” piekalnē cenšas aizturēt smieklus.

Viņš palūkojās uz kalna galu, virs kura zvaigznes jau sāka bā­lēt. Nepilnas desmit minūtes līdz brīdim, kad parādīsies pirmās gaismas svēdras, viņš lēsa. Un tajā brīdī Džonija Koupa karaspēks vienā mirklī atklās, ka Hailendas armija neatrodas, kā viņi bija domājuši, stundas gājiena attālumā pretējā virzienā, bet stāv aci pret aci ar skotu pirmajām līnijām.

Pa kreisi jūras pusē atskanēja troksnis. Kluss un neskaidrs, bet ausis, kas trenētas kaujas laukā, skaidri saklausīja trauksmes pie­skaņu. Kāds, viņš sprieda, paklupis pār “irbuleņu krūmu”.

“Ei?” Trauksmi bija uztvēris ari tuvumā esošais sargs. “Kas notiek?”

Priesterim vajadzēs pašam parūpēties par sevi, Džeimijs nodo­māja. Ceļoties kājās, viņš izvilka zobenu un ar vienu platu soli jau atradās blakus sargam. Tas bija tikai tumsā apjaušams siluets, tomēr pietiekami skaidri saskatāms. Nežēlīgais asmens no visa spēka traucās lejup un pāršķēla anglim galvu.

“Kalnieši!” No otra sarga mutes atskanēja spalgs kliedziens, un, izlēcis no birzs kā pārbiedēts trusis, viņš nozuda bālējošajā tumsā, iekams Džeimijs paspēja atbrīvot savu ieroci no asiņainās vāts. Viņš uzlika kāju līķim uz muguras un parāva; nepatīkamā sajūta, kad zobens, kauliem šņirkstot, nāk ārā no šļauganas miesas, lika viņam sakost zobus.

Pa angļu priekšējām līnijām uz abām pusēm izplatījās trauk­sme; to varēja gan just, gan dzirdēt čabēšana, kad spēji uzmo­dināti cilvēki akli tver pēc ieročiem, nesaprotot, kurā pusē atrodas neredzamie draudi.

Klenrenelda dūdinieki bija izvietojušies aizmugurē labajā flangā, bet vēl nebija atskanējis uzbrukuma signāls. Tātad jātur­pina virzīties uz priekšu, sirds strauji sitās, un kreisā roka pēc nāvē­jošā trieciena vēl tirpa, vēdera muskuļi savilkās, un acis saspringti lūkojās cauri tumsai, kas ar katru brīdi kļuva gaišāka, silto asiņu šļakatas uz sejas dzestrajā gaisā atdzisa un kļuva lipīgas.

- Vispirms es viņus sadzirdēju, Džeimijs sacīja, stingi vero­ties naktī, it kā joprojām meklētu ienaidnieka karavīrus. Viņš palie­cās uz priekšu un aptvēra ar rokām ceļgalus. Tad arī ieraudzīju. Angļus, kas kā tārpi gaļā locījās pa zemi, un vīrus aiz manis. Pie­nāca Džordžs Maklurs, Voliss ar Rosu nostājās katrs savā pusē, un tā mēs vēl gājām soli pa solim, bet, redzot, ka ārmalieši mūsu priekšā pašķiras, arvien ātrāk un ātrāk.

Pa labi kaut kas dobji nobūkšķēja tur šāva viens lielgabals. Mirkli vēlāk nobūkšķēja vēl viens, un, it kā tas būtu bijis signāls, no uzbrūkošo kalniešu rīklēm izlauzās nedrošs kliedziens.

- Pēc tam sāka skanēt dūdas, Džeimijs turpināja, acis aizvē­ris. Musketi biju aizmirsis, līdz izdzirdēju, ka man gluži blakus kāds izšauj; biju pametis to zālē blakus priesterim. Kad sākas tāds juceklis, tu neko neredzi, tikai to mazumiņu, kas notiek ap tevi. Tu dzirdi kliedzienu, un pēkšņi tu skrien. Lēnām, pāris soļu, kamēr atbrīvo jostu, tad tev nokrīt pleds un tu joņo, šķiežot dubļu šļaka­tas; aukstā, slapjā zāle saldē kājas, un krekla stērbeles plandās virs plikās pakaļas. Vējš iepūš aiz krekla, aiztraucas gar vēderu un atkal pa piedurknēm iznāk ārā… Tad troksnis tevi aprij un tu, skrienot lejā no kalna, auro kā bērnībā, kad kliedz kopā ar vēju, lai redzētu, vai ar skaņu vari pacelties gaisā.

Pašu kaujas kliedzienu viļņi iznesa viņus līdzenumā, un Hailen­das armijas uzbrukuma spēks sašķīda pret daudzskaitlīgo angļu armiju, aprokot viņus verdošu asiņu un baiļu bangās.

- Viņi bēga, viņš klusi sacīja. Viens vīrs nostājās man pretī visas kaujas laikā tikai viens. Pārējos es paņēmu no mugurpuses. Džeimijs pārbrauca ar netīro roku pāri sejai, un es jutu, ka viņš iekšēji sāk viegli trīsēt.

- Es atceros… visu, viņš gandrīz nočukstēja. Katru zobena vēzienu. Katru seju. Vīru, kurš gulēja zemē man priekšā un no bai­lēm apčurājās. Zirgus zviedzam. Visas smakas šaujampulveris, asinis un manu sviedru dvaka. Visu. Bet likās, ka es stāvu ārpusē un vēroju sevi. Patiesībā manis tur nebija. Viņš atvēra acis un no sāniem paskatījās uz mani. Nu Džeimijs jau bija gandrīz pārliecies viduklī uz pusēm, galvu noguldījis uz ceļiem, un drebuļi tagad bija redzami purinām viņa augumu.

- Vai tu saproti? viņš jautāja.

- Es saprotu.

Kaut arī es nebiju vicinājusi zobenu vai dunci, taču pietiekami bieži biju cīnījusies ar rokām un gribasspēku, laužoties cauri nāves radītajam haosam tikai tāpēc, ka citas izejas nav. Un pēc tam patie­šām rodas sajūta, ka esi attālinājies, smadzenes, šķiet, pacēlušās virs ķermeņa, vēsi vērtē un vada iekšējos orgānus, kas paklausīgi norimuši līdz brīdim, kad krīze ir garām. Drebuļi vienmēr sākas vēlāk.

Es šo punktu vēl nebiju sasniegusi. Noņēmu no pleciem apmetni un apsedzu vīru, tad iegāju mājā.

Līdz ar rītausmu ieradās palīdzība divu ciema sievu un armijas ķirurga izskatā. Karavīrs ar ievainoto kāju bija bāls un vārgs, bet asiņošana bija mitējusies. Džeimijs saņēma mani aiz rokas un veda pa Trenentas ielu.

O’Salivena pastāvīgās grūtības ar armijas apgādi uz laiciņu atri­sināja ienaidniekam atņemtie rati, kas bija pilni pārtikas. Mēs ātri paēdām, gandrīz nejūtot karstās putras garšu, apzinoties ēdienu vienīgi kā miesas nepieciešamību, līdzīgi elpošanai. Pamazām mani pārņēma sāta sajūta, tādējādi atbrīvojot vietu domām par nākamo neatliekamo vajadzību miegu.

Ikvienā gan lielākā, gan mazākā mājā bija izvietoti ievaino­tie, veselie gandrīz visi gulēja uz klaja lauka. Lai arī Džeimijs būtu varējis pieprasīt sev vietu pastorātā kopā ar citiem virsniekiem,

viņš saņēma manu roku un veda starp mājām uz kalnu, kur apstā­jāmies nelielā koku puduri, kādi šur tur bija manāmi ap Trenentu.

- Mazs gabaliņš jāpaiet, viņš kā atvainodamies skatījās uz mani, bet es domāju, ka tu varbūt labāk gribētu pabūt nomaļus.

- Tā ir. Kaut ari augu apstākļos, kurus lielākā tiesa mana laika cilvēku uzskatītu par primitīviem (dodoties līdzi tēvocim Lemam ekspedīcijās, bieži dzīvoju teltis un kleķa būdās), tomēr es nebiju radusi dzīvot ciešā tuvībā, kā bija pieņemts šeit. Ļaudis ēda, gulēja un bieži vien arī mīlējās, saspiesti mazās, smacīgās mājelēs, kuras apgaismoja un apsildīja dūmojoši kūdras pavardi. Vienīgais, ko viņi nedarija kopā, bija mazgāšanās galvenokārt tādēļ, ka viņi vispār nelabprāt mazgājās.

Džeimijs aizveda mani zem lielas zirgkastaņas nokarenajiem zariem, kur mazo laukumiņu biezā kārtā klāja sabirušās ošu, alk­šņu un platānu lapas. Saule bija tikko uzlēkusi, tāpēc zem kokiem vēl bija vēss, dažas nodzeltējušās lapas apjoza smalka salnas uz­vilkta līnija.

Viņš ar papēdi izkašņāja lapu klājienā nelielu iedobumu, nostā­jās vienā malā, pielika roku pie siksnas sprādzes un uzsmaidīja man.

- Drusku necienīgi to uzvilkt, bet ļoti viegli novilkt. Viņš at­rāva jostu, un pleds nokrita ap potītēm, atstājot viņu kreklā, kas sniedzās līdz pusstilbiem. Parasti viņš valkāja militāros, tā sauktos “mazos kiltus”, kuri bija sasprādzējami ap vidu, un pleds bija atse­višķs apģērba gabals, ko varēja aplikt ap pleciem. Bet tagad, kad paša kilti kaujā bija saplēsti un notraipīti, viņš bija sadabūjis vienu no vecajiem, sasprādzējamiem plediem tie bija tikai gara, ap vidu apņemta auduma strēmele, kuru saturēja josta.

- Kā tad to uzvelk? man gribējās zināt.

- Noklāj uz zemes, tā, viņš notupās, izklāja audumu gar lapām piekaisītās bedres malu, tad ik pa dažām collām ieloka, uzguļas virsū un saritinās.

Es sāku smieties, nometos ceļos, palīdzot nogludināt biezo vil­nas tartānu.

- To es gribu redzēt, es paziņoju. Kad ģērbsies, pamodini mani.

Viņš labsirdīgi papurināja galvu, un viņa matos iezaigojās cauri lapām izlauzušies saules stari.

- Izredzes, ka es pamodīšos pirms tevis, Armaliet, ir mazākas nekā tārpam vistu aplokā. Pat ja man uz muguras uzkāptu vēl viens zirgs, līdz rītdienai es nekustēšos. Atgrūdis malā lapas, viņš uzmanīgi atgūlās.

- Nāc man blakus. Džeimijs aicinoši pavērsa uz augšu plaukstu. Apsegsimies ar tavu apmetni.

Lapas zem gludā vilnas auduma veidoja pārsteidzoši ērtu mat­raci, lai arī šobrīd es ar prieku gulētu pat uz naglām. Piekļāvos vīram un atslābinājos tiktāl, ka, šķiet, pat kauli kļuva mīksti, izbau­dīdama brīnišķu prieku no tā, ka vienkārši varu atgulties.

Mūsu augumiem piesildot ligzdiņu, kurā gulējām, sākotnējais dzestrums drīz vien pazuda. Bijām pietiekami tālu no ciema, lai trokšņus no tā līdz mums fragmentāri atnestu vējš, un es apmie­rinājumā miegaini nodomāju, kaut tikai rit mūs atrastu, ja kāds meklētu Džeimiju.

Apakšsvārkus vakar vakarā biju saplēsusi papildu pārsējos, un mūs šķīra tikai plānais krekls un svārki. Man pret vēderu noslīdēja kaut kas ciets un silts.

- Ne jau tagad! Man, par spīti nogurumam, nāca smiekli.

- Džeimij, tu taču esi pa pusei beigts.

Viņš noguris iesmējās, uzlika man uz krustiem savu lielo, silto plaukstu un cieši piekļāva sev klāt.

- Vairāk nekā pa pusei, Armaliet. Esmu pie gala, un daikts ir vienīgais, kas ir tik stulbs un to neapzinās. Es nevaru gulēt tev blakus un negribēt tevi, bet tas arī viss, ko šobrīd spēju.

Es sataustīju viņa krekla apakšmalu, pavilku uz augšu un sa­ņēmu saudzīgi to rokā. Penis bija siltāks par vēdera ādu un zīdains; īkšķis glāstīja to, un ar katru sirdspukstu tas spēcīgi pulsēja.

Džeimijs izdvesa klusu, gandrīz smeldzīgu apmierinājuma kunkstu un lēnām apvēlās uz muguras, daļēji mana apmetņa apsegtās kājas pacēla uz augšu.

Saule bija sasniegusi mūsu lapu kaudzi, un siltajā pieskārienā man atslāba pleci. Agra rudens krāsu un galēja noguruma rezul­tātā viss likās viegli zeltains. Jutos laiska un tāda kā bez miesas palikusi, vērojot, kā man zem pirkstiem viegli trīsuļo vīra miesa. Bailes, spēku izsīkums un divu aizgājušo dienu troksnis lēnām at­kāpās, atstājot mūs divatā.

Noguruma migla likās iedarbojamies kā palielināmais stikls, pārspīlējot sīkas detaļas un sajūtas. Zem uzrautā krekla varēja re­dzēt zobena cirstās brūces galu, krevele uz gaišās ādas fona izska­tījās melna. Pār mums lēnām laidelējās pāris mušu, meklējot, kur nosēsties, un es tās aiztrencu. Man ausīs zvanīja klusums, koku elpošana nespēja sacensties ar ciema atbalsīm.

Piekļāvu vaigu pie Džeimija auguma, sajūtot cieto, gludo gurna kaula izliekumu zem ādas. Cirkšņa ielokā tā likās caurspīdīga, asins­vadu atzarojumi zili un smalki kā bērnam.

Džeimija roka lēnām pacēlās, slīdēja kā planējošās lapas un viegli nogūla man uz galvas.

- Klēra! Tu man esi vajadzīga, viņš čukstēja. Tu man esi tik ļoti vajadzīga.

Bez kavējošajiem apakšsvārkiem tas bija viegli. Man bija sajūta, ka es pati slīdētu pa gaisu, paceļoties bez gribas piepūles, paraujot svārkus uz augšu līdz viņa ķermenim, uzguļoties virsū kā mākonis uz kalna galotnes, sargājot viņa vajadzību.

Džeimijam acis bija ciet, galva atgāzta, sarkanzeltainie mati izjukuši klājās uz lapu segas. Bet rokas pacēlās reizē un nemaldīgi, bez svara nogulstot man uz gurniem.

Arī manas acis aizvērās, un es jutu viņa domu apveidus tikpat pārliecinoši, kā jutu viņa augumu zem sevis; nogurums aizturēja katru mūsu domu un atmiņu ainu, visas sajūtas, izņemot to, ka mēs apzinājāmies viens otru.

- Ne… ilgi, viņš čukstēja. Es pamāju, zinādama, ka viņš juta to, ko neredzēja, un pacēlu virs viņa gurnus, kas sniedzās pretī spēcīgi un droši zem manas kleitas notraipītā auduma.

Vienreiz, divreiz, vēlreiz un vēl… Tad viņa augumam pārskrēja trīsas, arī manējam, tā caur auga saknēm uz lapām, uz augšu ceļas ūdens.

Nopūtā izplūda elpa, un es Džeimija nolaišanos nebūtībā sajutu kā lampas nodzēšanu. Atkritu viņam blakus, man gandrīz nepie­tika laika pārvilkt mums pāri smagā apmetņa malu, kad mani pie­pildīja tumsa, mani pie zemes spieda smagais sēklas siltums klēpī. Mēs gulējām.