Spāre dzintarā 2

35 nodaļa Mēnesnica

Kad gatavošanās darbi, lai pamestu Lelibroku, gāja plašumā, satraukums un prātojumi aptvēra visu muižas teritoriju. No niedru jumtiem, siena ķīpām un pavarda pelniem izvilka ieročus, kas tur glabājās kopš 1715. gada sacelšanās, notīrīja un uzasināja. Vīrieši, nejauši satikušies, apstājās parunāties, viņi nopietnām sejām stāvēja pulciņos un, galvas kopā sabāzuši, sprieda karstajā augusta saulē. Bet sievietes, skatoties uz viņiem, pieklusa.

Dženijai piemita tādas pašas spējas kā brālim, viņa varēja kļūt neizdibināma, ne ar mājienu neliekot nojaust, ko viņa domā. Es šo talantu apskaužu, mana seja savukārt bija caurspīdīga kā loga rūts. Tādēļ, kad viņa kādu rītu jautāja man, vai es varētu aizvest pie viņas uz brūzi Džeimiju, man nebija ne mazākās nojautas, kādēļ tas vajadzīgs.

Džeimijs ienāca brūzī tūlīt aiz manis, nostājās pie durvīm un gaidīja, līdz acis aprada ar puskrēslu. Tad dziļi un ar acīm redzamu prieku ieelpoja rūgteno, mikla sīvuma pievilgušo gaisu.

- Ahh, viņš sapņaini nopūtās. Es varētu noreibt no elpoša­nas vien.

- Nu tad uz bridi aizturi elpu, jo tu man esi vajadzīgs ar skaidru galvu, māsa ieteica.

Viņš paklausīgi ievilka plaušās gaisu, piepūta vaigus un gaidīja. Dženija ar menti iebakstīja jokdarim vēderā, un Džeimijs, strauji izpūšot elpu, zemu noliecās.

- Klauns, viņa nikni noteica. Gribēju aprunāties ar tevi par īanu.

Džeimijs paņēma no plaukta tukšu spaini un, apgāzis to otrādi, apsēdās. Viņam virs galvas atradās ar eļļotu papīru aizklāts logs, pa kuru iespīdēja nedaudz gaismas, kas aplēja viņa matus ar tumšu vara mirdzumu.

- Kas ir ar īanu? viņš jautāja.

Tagad bija Dženijas kārta smagi pūst. Viņa stāvēja pie platas baļļas, kurā rūga klijas, izplatot miklu siltumu, kas smaržoja pēc graudiem, apiņiem un alkohola.

- Gribu, lai jūs ņemat īanu līdzi karā.

Džeimija uzacis strauji savilkās uz augšu, bet pagaidām viņš neko neteica. Dženijas acis sekoja mentes kustībām, uzmanot mai­sījuma gludo plūdumu. Džeimijs, lielās plaukstas brīvi nolaidis starp ceļiem, domīgi lūkojās uz māsu.

- Vai tev apnicis būt precētai sievai, ko? viņš nevērīgi ierunā­jās. Domāju, ka būtu vieglāk aizvest īanu uz mežu un nošaut, ja tu tā vēlies. Virs baļļas aši uzzibsnīja zilu acu skatiens.

- Ja es gribētu kādu nošaut, Džeimij Freizer, es to izdarītu pati. Turklāt īans nebūtu pirmais, ko es vēlētos nolaist no kājas.

Džeimijs iespurcās, un viens lūpu kaktiņš savilkās uz augšu.

- Ak tā gan? Kāpēc tad tu to prasi?

Sievietes pleci kustējās nepārtrauktā ritmā, viena kustība sa­plūda ar nākamo.

- Tāpēc, ka es lūdzu tevi.

Džeimijs izpleta labās rokas pirkstus uz ceļgala, izklaidīgi glās­tot robaino rētu, kas zigzagā stiepās pa visu vidējo pirkstu.

- Tas ir bīstami, Dženij, viņš klusi sacīja.

- Es zinu.

Joprojām nenovēršot acis no rokas, viņš lēnām papurināja galvu. Brūce bija labi sadzijusi, un plauksta kustējās diezgan veikli, bet stīvais ceturtais pirksts un raupjie rētaudi delnas virspusē pie­šķīra tai savādu un kroplīgu izskatu.

- Tu tikai domā, ka zini.

- Es zinu, Džeimij.

Tagad gan viņš pacēla galvu. Likās, viņš kļuvis nepacietīgs, tomēr centās saglabāt vēsu prātu.

- Kā tad, es zinu, ka īans tev stāstījis par kaujām Francijā un visu citu. Bet tev nav nekādas nojēgas, kā ir patiesībā, Dženij. Mo cridh', nav runa par lopu zagšanu. Tas ir karš, un izskatās, ka būs briesmīgs slaktiņš. Tas ir…

Mente ar troksni atsitās pret baļļas malu un iekrita atpakaļ kliju maisījumā.

- Nesaki, ka es nezinu, ko tas nozīmē! Dženija aizsvilās. Ak, stāsti? Kā tu domā, kurš kopa īanu, kad viņš atgriezās no Francijas ar puskāju, degdams drudzi, kas viņu gandrīz piebeidza?

Dženija uzsita ar plaukstu pa solu. Uzvilktie nervi nebija iztu­rējuši.

- Nezinu? Es nezinu? Es lasiju tārpus no stumbeņa jēlās gaļas, jo viņa paša māte to nespēja izdarīt! Es turēju nokaitētu nazi pie kājas, lai brūce aizvilktos! Es ostīju gruzduma dvaku, kā svilinot cūku, un klausījos viņa kliedzienos! Un tu uzdrošinies te sēdēt un teikt, ka es… ne… NEZINU, kas ir karš!

No dusmām viņai pa vaigiem plūda asaras. Viņa tās notrauca un meklēja kabatā mutautiņu.

Džeimijs, lūpas cieši sakniebis, piecēlās, izņēma no piedurknes kabatlakatu un sniedza māsai. Viņš zināja, ka tagad labāk nemēģi­nāt pieskarties vai censties mierināt. Bridi viņš stāvēja un skatījās uz māsu, kas nikni trina acis un pilošo degunu.

- Nu labi, tātad tu zini, viņš piekāpās. Un tomēr tu gribi, lai es ņemu īanu līdzi?

- Jā. Dženija aši izšņauca degunu un noslaucīja to, tad iebāza mutautu kabatā.

- Džeimij, viņš labi zina, ka ir sakropļots. Pārāk labi. Bet kopā ar tevi viņš to varētu. Viņam ir zirgs; iet kājām nevajadzēs.

Džeimijs nepacietīgi atmeta ar roku.

- Runa jau nav par to, vai viņš spēs vai ne. Vīrietis var izdarīt to, kas viņam jāizdara… Kāpēc tu domā, ka viņam tas jādara?

Atguvusi savaldīšanos, Dženija izzvejoja no baļļas menti un no­purināja. Pār kublu izšļakstījās brūnas lāses.

- Viņš tev nav prasījis, vai ne? Vai būs tev vajadzīgs?

-Nē.

Viņa ielika menti atpakaļ brūvējumā un atgriezās pie darba.

- īans ir pārliecināts, ka nav tev vajadzīgs tāpēc, ka ir kleins un ka nevar būt noderīgs. Viņa pacēla galvu, raižpilnās tumšzilās acis bija tieši tādas pašas kā brālim. Tu pazini īanu agrāk, Džei­mij. Tagad viņš ir citāds.

Negribīgi pamājis ar galvu, viņš atkal apsēdās uz apgāztā spaiņa.

- Kā tad. Bet to jau varēja gaidīt, vai ne? Liekas, viņš jūtas tīri labi. Džeimijs palūkojās uz māsu un pasmaidīja.

- Viņš ir laimīgs ar tevi, Dženij. Ar tevi un bērneļiem.

Viņa pamāja tā, ka melnās cirtas nošūpojās. Jā, ir, viņa klusi piekrita. Tāpēc, ka man viņš ir vesels vīrietis un vienmēr tāds būs. Tad viņa ieskatījās brālim tieši acīs. Bet, ja īans domās, ka tev viņš nav vesels vīrs, tad tāds arī nejutīsies. Tādēļ es gribu, lai tu ņem viņu līdzi.

Džeimijs salika kopā pirkstus, atspieda elkoņus uz ceļiem un zodu atbalstīja uz saņemtajām rokām.

- Šoreiz nebūs tā kā Francijā. Toreiz kaujā tu riskēji tikai ar savu dzīvību. Šeit… Viņš saminstinājās, bet tad turpināja: Dženij, šī ir nodevība. Ja noies greizi, tie, kas seko Stjuartiem, visticamāk, dzīvi beigs uz karātavām.

Dženijas parasti bālā seja nobālēja vēl vairāk, bet kustības ne­kļuva lēnākas.

- Man nav izvēles, viņš turpināja, nenolaižot acu no māsas.

- Bet vai tu gribi riskēt, ka zaudēsi mūs abus? Vai tu gribi, lai īans raugās no karātavām uz sārtu, kur .cepināsies viņa iekšas? Tu ļausi riskēt ar to, ka bērni augs bez tēva… lai glābtu viņa lepnumu? Džeimija seja, gandrīz tikpat bāla kā Dženijai, vizēja brūža pus­tumsā.

Tagad mente kustējās lēnāk, tai trūka pirmītējā straujuma, bet Dženijas balss bija tikpat nesatricināma kā pamatīgā, nemainīgā maisīšana.

- Man būs vesels vīrs, viņa mierīgi atbildēja. Vai nekāds.

Džeimijs ilgi sēdēja nekustēdamies, tikai skatīdamies uz māsas

tumšo, strādājot noliekto galvu.

- Labi, beidzot viņš padevās. īana sieva nepacēla galvu, arī maisīšanas ritms nemainījās, tikai baltais lakatiņš, likās, paliecās uz brāļa pusi.

Džeimijs skaļi izelpoja, tad piecēlās un spēji pagriezās pret mani.

- Nāc ārā no šejienes, Armaliet, viņš sacīja. Jēziņ, es noteikti esmu pilnā.

- Kāpēc tu iedomājies, ka drīksti mani izrīkot? īanam deniņos nikni pulsēja asinsvads. Dženija ciešāk saspieda manu roku.

Džeimija uzstājīgais aicinājums īanam doties līdzi un pievieno­ties Stjuartu armijai vispirms modināja neticību, tad aizdomas un, kad Džeimijs nepadevās, dusmas.

- Muļķis tāds, īans pateica skaidri un gaiši. Tu labi zini, ka es esmu kroplis.

- Es zinu to, ka tu esi lielisks cīnītājs, un kaujas laukā sev bla­kus es negribētu nevienu citu, Džeimijs palika pie sava. Sejā nemanīja ne šaubas, ne nedrošību; viņš bija piekritis izpildīt Dže­nijas lūgumu un izdarīs to, lai notiek kas notikdams. Mēs esam tā kāvušies pietiekami bieži. Vai tagad atstāsi mani vienu?

īans, nepacietīgi pamādams ar roku, noraidīja glaimus.

- Var jau būt. Bet, ja man nokritīs vai salūzīs kāja, tad gan es būšu varen labs karotājs… locīšos zemē kā tārps, gaidīdams pirmo sarkansvārci, kurš nāks uzdurt mani uz iesma. Turklāt, viņš nikni palūrēja uz svaini, kā tu domā, kurš tavā vietā rūpēsies par saim­niecību, līdz tu atgriezīsies, ja kopā ar tevi būšu aizgājis karā?

- Dženija, Džeimijam bija gatava atbilde. Es atstāšu gana daudz viru, kas padarīs smagos darbus; ar rēķiniem viņa veikli tiks galā.

īans savilka uzacis un pateica kādu rupjību gēlu valodā.

- Pog ma mahon!' Tu gribi, lai es viņu pametu vienu vadīt saim­niecību, kad brunču stērbelē ķeras trīs bērneļi un vīru tikai puse no vajadzīgā skaita? Vecīt, tev nav visi mājās! Pametis uz augšu abas rokas, īans pagriezās pret bufeti, kur stāvēja viskijs.

Dženija, kas ar Ketrinu klēpī sēdēja man blakus uz dīvāna, klusi pie sevis kaut ko nočukstēja. Viņas roka zem mūsu kopā sakļauta­jiem svārkiem sameklēja manējo un saspieda.

- Kāpēc tu iedomājies, ka drīksti mani izrīkot?

Džeimijs sarauktu pieri brīdi vēroja māsasvīra saspringto mu­guru. Pēkšņi viņam mutes kaktiņā noraustījās muskulītis.

- Tāpēc, ka esmu lielāka auguma, joprojām nikni lūrēdams caur pieri, viņš kareivīgi attrauca.

īans apcirtās, un viņa sejā atspoguļojās neticība. Nepilnu se­kundi acis raudzījās neizpratnē. Tad pleci iztaisnojās un zods paslējās uz augšu.

- Es esmu vecāks, viņš tikpat nikni lūrēja pretī.

- Bet es esmu stiprāks.

- Nē, neesi vis!

- Esmu gan!

- Nē, es esmu stiprāks!

Abu vīriešu balsīs skanēja smiekli, bet tos caurvija nāvīgas no­pietnības pavediens; kaut arī šo sīko ķildu varēja uztvert kā joku, viņi pilnībā ieklausījās otrā tikpat uzmanīgi, kā bija darījuši bēr­nībā vai jaunībā. Džeimija uzsaucienā skanēja izaicinājuma atbal­sis, kad viņš atrāva vaļā krekla aproci un piedurkni.

- Pierādi, viņš izmeta. Ar nevērīgu rokas kustību viņš notrauca visu, kas atradās uz šaha galdiņa, apsēdās pie tā un atspieda elkoni uz inkrustētās virsmas, tad, gatavojoties sacensībai, iekustināja

pirkstus. Tumšzilās acis zvērodamas raudzījās īana tumši brūnajās, kurās dega līdzvērtīgas dusmas.

īanam vajadzēja pussekundi, lai novērtētu situāciju, tad viņš ar strupu galvas mājienu apliecināja piekrišanu, un biezie, tumšie mati noslīga pār pieri.

Rāmi un noteikti viņš tos atbīdīja, atpogāja krekla aproci, ļoti lēnām, ne uz mirkli nenovēršot acis no pretinieka, uzrotīja pie­durkni līdz plecam.

No vietas, kur es stāvēju, varēju redzēt īana seju, iedegušie vaigi bija mazliet pietvīkuši, smailais, šaurais zods mērķtiecīgi iz­sliets. Džeimija seju es neredzēju, bet viņa apņēmību daiļrunīgi pauda muguras un plecu līnija.

Abi vīrieši rūpīgi izvēlējās labāko vietu, kur atbalstīt elkoņus, ar smailo locītavu braukādami šurpu turpu, lai pārliecinātos, ka virsma nav slidena.

Ievērojot rituāla prasības, Džeimijs izpleta pirkstus, plaukstu pavērsis pret īanu. Tas rūpīgi nolika pretī savējo. Pirksti sakļāvās, uz brīdi izveidojot spoguļattēlu, tad viena plauksta paliecās pa labi, otra pa kreisi un pirksti atkal cieši savijās.

- Gatavs? Džeimijs jautāja.

- Gatavs, īans atsaucās mierīgā balsī, bet acis zem plānajām uzacīm zvīļoja.

Abu cīkstoņu muskuļi uzreiz saspringa visā rokas garumā un asi izspiedās, kad viņi savās vietās sakustējās, meklējot izdevīgāko pozīciju.

Dženija uztvēra manu skatienu un izbolīja acis. Šādas izdarības viņa no Džeimija nebija gaidījusi.

Vīrieši tā koncentrējās uz sadotajām rokām, ka neko apkārt ne­manīja. Sejas bija no piepūles tumši pietvīkušas, deniņi mitri no sviedriem, un acis mazliet izspiedušās. Pēkšņi es redzēju, ka Džeimijs, ieraudzījis īana lūpas sakniebjamies, atrāva skatienu no sažņaugtajām dūrēm. īans, sajutis pretestības maiņu, pacēla galvu, ieskatījās Džeimijam acīs… un abi sāka skaļi smieties.

Rokas, krampjaini saķērušās, vēl bridi turējās kopā, tad atrisa.

- Tātad neizšķirts. Džeimijs atbīdīja sviedros izmirkušu matu šķipsnu. Un labsirdīgi papurināja galvu, skatoties uz īanu.

- Labi, vecais. Ja es arī varētu tevi izrīkot, es to nekad nedarītu. Bet lūgt taču es tevi varu, ko? Vai nāksi man līdzi?

īans noslaucīja kaklu vienā pusē, kur sviedru tērcīte bija samit­rinājusi krekla apkakli. Skatiens apskrēja istabu, mirkli apstājoties pie Dženijas. Viņas seja nebija bālāka kā parasti, bet es redzēju zem zoda ātri sitamies pulsu. īans, kamēr ļoti rūpīgi norotīja pie­durkni, cieši raudzījās sievā. Manīju, kā Dženijai no kleitas izgrie­zuma augšup kāpj tumšsārts pietvīkums.

Kā domās iegrimis, īans paberzēja žokli, tad pagriezās pret Džeimiju un papurināja galvu.

- Nē, mīļo brāl, viņš sirsnīgi sacīja. Tev mani vajag te, un te es arī palikšu. Viņa skatiens pievērsās Dženijai, kura turēja plecam piespiestu Ketrinu, tad mazajai Megijai, kas ar netīrajām roķelēm bija iekrampējusies mammas svārkos. Un man. īana platā mute savilkās vieglā smaidiņā. Es palikšu šeit, viņš atkārtoja.

- Sargājot tavu vājāko pusi, draugs.

- Džeimij?

- Jā? Atbilde atskanēja nekavējoties; es zināju, ka viņš nebija aizmidzis, lai arī gulēja nekustīgi kā akmens skulptūra uz kapa. Mēnesnīca vērta istabu gaišu, un es varēju saskatīt vira seju, kad viņš piecēlās, atbalstoties uz elkoņa; it kā spētu redzēt cauri sma­gajām sijām, viņš lūkojās uz augšu atklātajās nakts debesīs un zvaigznēs.

- Tu taču nedomā mani atstāt mājās, vai ne? Man ne prātā nenāktu uzdot šo jautājumu, ja šovakar nebūtu norisinājusies scēna ar īanu. Kad bija norunāts, ka īans paliks Lelibrokā, viņi abi apsēdās izstrādāt darbības plānu kuri vīri dosies līdzi vadonim glābt princi un kuri paliks kopt lopus un ganības un uzturēt kārtību muižā.

Es zināju, ka pieņemt šos lēmumus bija ārkārtīgi grūti, lai arī Džeimijs to neizrādīja, mierīgi apspriežoties ar īanu, vai varēs iztikt

bez kalēja Rosa, un nosprieda, ka tas būtu iespējams, taču arklu lemeši, kas būs vajadzīgi pavasari, jāsalabo pirms došanās ceļā. Vai Džozefs Freizers Kērbijs varētu doties karā, un nolēma, ka nevarēs, jo viņš bija galvenais atbalsts ne tikai paša saimei, bet ari atraitnēs palikušajai māsai. Abu ģimeņu vecākais dēls Brendans deviņu gadu vecumā nebija gatavs aizstāt tēvu, ja Džozefs neatgrieztos.

Visu vajadzēja ārkārtīgi smalki izsvērt. Cik vīriem būtu jāiet, lai daudzmaz ietekmētu kara iznākumu? Dženijai bija taisnība Džei­mijam izvēles nebija. Viņam atlika vien palīdzēt Čārlzam Stjuartam gūt uzvaru. Un, paturot prātā šo mērķi, vajadzēja savākt cik iespē­jams vairāk vīru un ieroču.

Bet otrā pusē stāvēju es un manas zināšanas vai to trūkums par kara briesmīgo sakāvi. Mums bija izdevies novērst to, ka Čārlzs Stjuarts dabū naudu sacelšanās finansēšanai, un tomēr “skaistais princis” pārgalvīgs, bezpalīdzīgs un apņēmies atgūt sev pienāko­šos mantojumu bija izkāpis Skotijas krastā, lai Glenfinanā pulci­nātu kopā klanus. Vēlāk pienāca vēstule no Džereda, kurā bija rak­stīts, ka Čārlzs šķērsojis Lamanšu divās mazās fregatēs, ko tam sa­gādājis bijušais vergu tirgotājs Antuāns Volšs, kurš ļoti acīgi prata pamanīt izdevīgu darījumu. Viņaprāt, Čārlza avantūra nebija tik riskanta kā vergu tirgošana, attaisnojams bet varbūt tomēr neat­taisnojams risks. Vienu fregati bija aizturējuši angļi, otra nogādā­jusi Čārlzu drošībā uz sauszemes Eriskejas salā.

Princi, kad viņš nokāpa no kuģa, pavadīja tikai septiņi ceļa­biedri, kuru vidū bija nelielas bankas īpašnieks Īnīess Makdonalds. Nespēdams nodrošināt līdzekļus visai militārajai operācijai, viņš bija piešķīris naudu, par kuru iegādājās nelielu daudzumu zobenu, un tas arī bija viss Čārlza armijas bruņojums. Džereda vēstules tonis vienlaikus pauda apbrīnu un šausmas par pārdrošību, bet, palikdams uzticīgs jakobītiem, darīja, ko varēja, lai savas bažas nomāktu.

Līdz šim Čārlzam bija veicies. Mūsu ausis sasniedza Hailendas baumu biroja izplatīta ziņa, ka Viņa Augstība izkāpis Eriskejas salā, pēc tam devies uz Glenfinanu un tur dažu lielu brendija mucu

sabiedrībā gaidīja, vai klani atsauksies aicinājumam pulcēties zem viņa karoga. Un pēc vairākām stundām, kas noteikti krietni bija paplosījušas gaidītāju nervus, pa stāvajām, zaļajām kalnu nogā­zēm lejā bija nonākuši trīs simti Kameronu klana vīri, kurus bija vedis nevis vadonis, jo viņa nebija mājās, bet viņa māsa Dženija Kamerona.

Kameroni bijuši pirmie, bet saskaņā ar Asociācijas līguma no­teikumiem viņiem bija pievienojušies arī citi klani.

Ja, par spīti visiem pūliņiem, Čārlzs neapturami devās pretī ka­tastrofai, tad cik Lelibrokas vīru varētu pataupīt un atstāt mājās, lai vismaz kaut ko paglābtu no posta?

īans pats būtu drošībā tik daudz bija skaidrs, un šī apziņa bija kā veldzējošs balzams Džeimija garam. Bet citi sešdesmit ģimenes, kas dzīvoja Lelibrokā? Izvēlēties, kuram iet un kuru atstāt mājās, bija gandrīz tas pats, kas izraudzīties vīrus upurēšanai. Biju jau agrāk saskārusies ar komandieriem, vīriem, kurus karš spieda pie­ņemt šādus smagus lēmumus, -unes zināju, ko tas viņiem maksā.

Džeimijs to izdarīja viņam nebija izvēles -, bet divos jautā­jumos viņš bija palicis nesatricināms: neviena sieviete un neviens jauneklis, kuram vēl nav astoņpadsmit gadu, neies līdzi karaspē­kam. Par to īans nedaudz brīnījās ja sievietes, kurām bija mazi bērni, lielākoties palika mājās, tad nebija nekas neparasts, ka Hailendas sievas sekoja saviem vīriem kaujā, gatavoja viņiem ēdienu, aprūpēja un arī pašas pārtika no armijas ēdiena. Un puiši, kuri jau četrpadsmit gadu vecumā uzskatīja sevi par vīriešiem, justos ļoti pazemoti, ka viņus svītro no karavīru sarakstiem. Bet Džeimijs bija devis pavēles tonī, kas nepieļauj iebildumus, un īans, brīdi svārstī­jies, bija tikai pamājis ar galvu un visu pierakstījis.

īana un Dženijas klātbūtnē nebiju gribējusi jautāt, vai šis aizlie­gums attiecas arī uz mani. Tāpēc, ka attiecas vai neattiecas es, vienalga, ietu viņam līdzi, lai tur vai kas.

- Atstāt tevi mājās? Džeimijs pārjautāja, un es redzēju, ka lūpas savelkas šķībā smaidiņā. Tu pieļauj, ka man būtu cerības kaut ko tādu panākt?

- Nē, es, izjūtot spēju atvieglojumu, ieritinājos viņam azotē.

- Nebūtu vis. Bet es iedomājos, ka tu varētu tādu iespēju apsvērt.

Viņš nicinoši nosprauslojās un pavilka uz augšu manu galvu, līdz tā atradās viņam uz pleca.

- Kā tad. Ja es iedomātos kaut ko tādu darīt, tad man vajadzētu ar ķēdi tevi pieslēgt pie kāpņu margām; diez vai kas cits spētu tevi noturēt. Jutu, ka viņš noraidoši papurina galvu. Nē. Man gribot negribot jāņem tevi līdzi, Armaliet. Tu zini šo to tādu, kas ceļā, iespējams, var noderēt pat ja tagad tas šķietami neko nenozīmē, vēlāk var noderēt. Piedevām tu esi reti laba dziedniece, Armaliet, es nevaru liegt vīriem tavas zināšanas, un tās noteikti būs nepie­ciešamas.

Paplikšķinājis man pa plecu, viņš nopūtās.

- Es atdotu visu, mo duinne, lai varētu atstāt tevi mājās, bet tas nav iespējams. Tātad tu nāksi man līdzi tu un Fērguss.

- Fērguss? Šāds lēmums mani izbrīnīja. Bet man likās, ka jaunos puikas tu neņemsi!

Viņš atkal nopūtās un piespieda manu plaukstu sev pie krūtīm, kur zem mazā iedobuma lēnām un rimti pukstēja viņa sirds.

- Nu, ar Fērgusu ir mazliet citādi. Pārējie puiši tos es neņemšu tāpēc, ka viņi te iederas; ja viss saies grīstē, tad viņi būs tie, kas neļaus savām ģimenēm nomirt badā, apstrādās laukus un kops lopus. Viņiem droši vien, ja notiks ļaunākais, vajadzēs ātri kļūt par vīriem, bet viņi vismaz būs mājās un varēs to darīt. Bet Fērguss… te nav viņa vieta, Armaliet. Un Francijā arī ne, citādi es sūtītu viņu atpakaļ. Arī tur viņam nav vietas.

- Viņa vieta ir pie tevis, es sapratusi klusi sacīju. Tāpat kā man.

Džeimijs ilgi neteica ne vārda, tad viegli saspieda manu roku.

- Kā tad, tas ir tiesa, viņš tikpat klusi atbildēja. Tagad guli, mo duinne, ir jau vēls.

Niķīga raudāšana pacēla mani līdz nomoda robežai trešo reizi. Mazajai Ketrinai nāca zobiņi, un viņai bija vienalga, ka visi to

uzzina. Dzirdēju, ka gaiteņa otrā galā savā istabā miegaini mur­mina īans un skaļākā balsi runā Dženija, kad viņa, samierinājusies ar likteni, cēlās no gultas midzināt zīdaini.

Tad izdzirdēju koridorā klusus, smagus soļus un aptvēru, ka Džeimijs, kas joprojām bija nomodā, basām kājām staigā pa māju.

- Dženij? Viņa balss, pieklusināta, lai kādu neuzmodinātu, skaidri izskanēja muižas nama klusumā, kurā lāgiem kaut kas no­krakšķēja.

- Dzirdēju maziņo raudam, viņš sacīja. Viņa nevar gulēt, man arī nenāk miegs, bet tu gan vari. Ja viņa ir paēdusi un sausa, varbūt mēs kādu brīdi varam pavadīt viens otra sabiedrībā, bet tu tikmēr paguli.

Dženija apspieda žāvas, un es viņas balsī sadzirdēju smaidu.

- Džeimij, mīļais, tu esi īsta Dieva dāvana mātei. Jā, puncis vi­ņai pilns kā bungas un autiņi šobrīd ir sausi. Ņem viņu, un izklai­dējiet viens otru. Durvis aizvērās, un es atkal dzirdēju smagos soļus, kas tuvojās mūsu istabai, tad Džeimijs sāka mierinoši dudi­nāt, sarunājoties ar mazuli.

Ieritinājos dziļāk dūnu pēļa siltumā un atkal laidos miegā, neskaidri dzirdot mazuļa činkstēšanu, kuru laiku pa laikam pār­trauca žagas, un Džeimija dobjo, neskanīgo dungošanu, mierinošu kā saulē dūcošu bišu strops.

- Nu, mazo Kitij, ciamar a tha thu? Much, mo naoidheachan, much.1

Balsīm te pietuvojoties mūsu istabai, te attālinoties, es slīgu

arvien dziļāk miega skāvienos, tomēr centos palikt nomodā, jo gri­bēju viņus dzirdēt. Varbūt kādu dienu Džeimijs turēs rokās pats savu bērnu, platajā plaukstā saņēmis mazo, apaļo galviņu, bet apa­ļīgo augumiņu cieši piespiedis pie pleca. Un tā viņš dziedās pats savai meitai, dziesmu bez melodijas, kas liegi un klusi san tumsā.

Smeldzi, kas pastāvīgi spieda manu sirdi, nosmacēja maiguma uzplūds. Reiz es biju ieņēmusi bērnu; es to varēju vēlreiz. Feita bija dāvājusi man zināšanas, Džeimijs devis drosmi un līdzekļus to izmantot. Rokas viegli gulēja man uz krūtīm, aptverot to apaļumu,

nešaubīgi zinot, ka kādu dienu tās baros manas sirds bērnu. Džei­mija dziedāšanai skanot ausīs, ieslīgu miegā.

Kaut kad vēlāk es atkal sasniedzu nomoda robežu, atvēru acis un ieraudzīju gaismas pielietu istabu. Bija uzlēcis apaļš un spožs mēness, un plakanajā divu dimensiju atveidā, bez ēnām, skaidri varēja redzēt visu, kas te atradās.

Bērns bija apklusis, bet gaitenī es dzirdēju Džeimija balsi, viņš joprojām runāja, nu jau krietni klusāk, gandrīz murmināja. Un arī tonis bija mainījies; tas nebija ritmisks, jautrs, kā mēdz runāt ar maziem bērniem, bet vārdi plūda saraustīti, ar pauzēm, kā vīrie­tim, kas meklē ceļu cauri savas sirds tuksnesim.

Ziņkāres mocīta, es izslīdēju no gultas un klusiņām pielavījos pie durvīm. Varēju viņus abus redzēt gaiteņa galā. Džeimijs vienā kreklā sēdēja atbalstījies pret logu. Basās kājas savilcis uz augšu, viņš uz tām, turot klēpī, bija atbalstījis mazo Ketrinu Mēriju ar seju pret sevi; mazuļa tuklās kājeles nemierīgi spārdīja tēvoča vēderu.

Mazulītes seja bija neizteiksmīga un gaiša kā mēness, acis tumši avoti, kas uztvēra sava nomoda biedra vārdus. Džeimijs atkal un atkal vilka ar pirkstu pa meitenes vaiga līniju un sirdi plosošā maigumā kaut ko čukstēja.

Viņš runāja gēlu valodā un tik klusi, ka es nebūtu sapratusi, ko viņš saka, pat ja zinātu vārdu nozīmi. Bet čuksti bija piesmakuši un mēness, kas spīdēja pa sīkrūšu logu viņam aiz muguras, izgais­moja asaru tercītes, kas neapvaldītas tecēja pār seju.

Šādā brīdī nedrīkst iejaukties. Es atgriezos vēl siltajā gultā, paturot prātā ainu, kurā Lelibrokas kungs puspliks sēž mēnesnīcā, izlejot savu sirdi nezināmai nākotnei, un auklē klēpī solījumu, ko devušas viņa dzimtas asinis.

Kad es no rīta pamodos, man turpat blakus uzvēdīja silta, nepa­zīstama smarža un kaut kas bija ieķēries matos. Atvēru acis un ieraudzīju collu no mana degungala sapņaini čāpstinām Ketrinas Mērijas rožu lūpiņas, tuklā roķele bija sagrābusi manus matus virs

kreisās auss. Es uzmanīgi izpiņķēju pirkstiņus, un viņa sakustējās, bet tad apvēlās uz vēdera, pievilka ceļus pie krūtīm un atkal aizmiga.

Bērnam otrā pusē gulēja Džeimijs, seju daļēji ieslēpis spilvenā. Viņš pavēra vienu aci, dzidri zilu kā rīta debesis.

- Labrīt, Armaliet, viņš klusā balsī mani sveicināja, lai neuz­modinātu mazo gulētāju. Smaidīdams viņš piecēlās gultā sēdus.

- Jūs abas izskatāties ļoti mīļas, kad tā guļat vaigu pie vaiga.

Izbraucu ar roku cauri matu pinkām un uzsmaidīju Kitijas dup­sim, kas neiedomājamā leņķī jocīgi slējās gaisā.

- Diez cik ērti neizskatās, es nospriedu. Bet viņa ir aizmi­gusi, tad jau laikam nav tik traki. Cik ilgi jūs pagājušo nakti palikāt nomodā? Nedzirdēju, kad apgūlāties man blakus.

Džeimijs nožāvājās un ari ielaida pirkstus matos, atbīdot tos no sejas. Lai gan zem acīm melnēja tumši loki, likās, viņš ir rāms un apmierināts.

- 0, kaut kad. Vismaz mēness vēl spīdēja. Negribēju modināt Dženiju, nesot mazo atpakaļ, tāpēc ieliku viņu gultā starp mums, un viņa tā ari visu nakti ne reizi nepakustējās.

Mazulīte ar elkoņiem un ceļiem mīcīja matraci, ņurdēdama kaut ko meklēja gultas drēbēs. Droši vien tuvojās rīta ēdienreize. Šis pieņēmums tūlīt arī tika apstiprināts, kad viņa, vēl cieši aizmieg­tām acīm, pacēla galvu un palaida veselīgu bļāvienu. Es steigšus paņēmu bērnu rokās.

- Kuš, kuš, kuš, es murmināju, glāstot saspringto muguriņu. Nolaidu kājas pār gultas malu, tad pastiepu roku atpakaļ un noglās­tīju Džeimija galvu. Rupjie, košie mati, ko turēju saujā, bija silti.

- Aiznesīšu viņu Dženijai, es teicu. Vēl ir agrs; paguli vien.

- Labprāt, Armaliet, Džeimijs sacīja un sarāvās no bērna ska­ļās brēkšanas. Tiksimies brokastīs, labi? Viņš apvēlās uz mugu­ras, sakrustoja rokas uz krūtīm savā iecienītajā gulēšanas pozā, un mēs ar Ketrinu Mēriju vēl nebijām lāgā tikušas līdz durvīm, kad sāka dziļi elpot.

Meitenīte sparīgi locījās, meklējot krūti, un vīlusies kunkstēja, kad tā uzreiz netika piedāvāta. Es raitā solī gāju pa gaiteni un

satikos ar Dženiju, kura, atsaucoties uz savas atvases kliedzieniem un pa ceļam velkot mugurā zaļus ritasvārkus, izsteidzās no savas istabas. Sniedzu viņai bērnu, kurš prasīgi vicināja gaisā dūrītes.

- Tā, mo mūirninn\ kuš, nu, kuš, Dženija bubināja. Aicinot savilkusi uz augšu uzaci, viņa paņēma no manis bērnu un pagrie­zās pret savu istabu.

Es arī iegāju istabā un apsēdos uz sajauktās gultas, bet Dženija ieņēma vietu uz soliņa, kur pie pavarda parasti zīdīja bērnus, un steigšus izvilka vienu krūti. Mazā, ņaudošā mutīte uzreiz saspieda galiņu, un mēs atviegloti atslābām, kad pēkšņi iestājās klusums.

- 0! Dženija nopūtās. Kad sāka plūst piens, viņas pleci atslāba vēl mazliet. Tā jau ir labāk, mazo sivēntiņ, vai ne? Dženija at­vēra acis, dzidri zilas kā brālim, un man uzsmaidīja.

- Cik labi, ka paturējāt mazo pie sevis visu nakti; es gulēju kā nosista.

Es paraustīju plecus un smaidīdama vēroju pilnīgā apmierinā­juma ainu, kad māte un bērns kopā jūtas labi. Mazās galviņas izlie­kums precīzi atkārtoja augsto, apaļo Dženijas krūts izliekumu, un klusas, žļurkstošas skaņas nāca no tīstoklīša, kas, ļengani piespie­dies mātes augumam, iekļāvās klēpja ielokā.

- To jau tavs brālis, nevis es, atbildēju. Liekas, ka viņam ar māsasmeitu labi sapasēja. Atkal iztēlē redzēju, kā Džeimijs klusi un nopietni runā ar bērnu un pār vaigiem viņam rit asaras.

Dženija pamāja ar galvu, vērojot manu seju.

- Nūjā. Domāju, varbūt viņi viens otru mazliet nomierinās. Viņš pēdējā laikā slikti guļ? Pēdējie vārdi skanēja kā jautājums.

- Jā, es atteicu. Viņam galva pilna domu.

- Jā, tā varētu būt, viņa piekrita, pametot skatienu uz gultu man aiz muguras. īans, piecēlies rītausmā, jau bija aizgājis uz kūti apraudzīt lopus. Zirgus, bez kuriem saimniecībā varētu iztikt, un dažus, bez kuriem nevarēs, tiem vajadzēs gan pakavus, gan iejūgu, lai sagatavotos kara ceļam.

- Zini, ar zīdaiņiem var sarunāties. Dženijas vārdi pēkšņi iz­traucēja manas domas. Pa īstam. Viņiem var visu izstāstīt, lai cik tas izklausītos muļķīgi, ja to stāstītu cilvēkam, kas tevi saprot.

- O! Tad tu viņus dzirdēji? es jautāju. Dženija pamāja ar galvu, acis pievērsusi Ketrinas apaļajam vaidziņam, kur uz gaišās ādas gulēja sīkās, tumšās skropstiņas, jo meitenīte svētlaimē bija aizvērusi plakstus.

- Kā tad. Neraizējies par to, viņa piebilda, mīļi man uzsmaidī­dama. Jo Džeimijs jau nedomā, ka nevar runāt ar tevi; viņš zina, ka var. Bet ar zīdaiņiem sarunāties ir citādi. Tas ir cilvēks; tu zini, ka neesi viens. Bet tavus vārdus viņi nesaprot un nav jābaidās, ko viņi par tevi padomās vai ko, pēc viņu domām, vajadzētu darīt. Vari izliet savu sirdi, neizvēloties vārdus vai kaut ko noklusējot, un tas sniedz mierinājumu dvēselei.

Viņa runāja lietišķi, it kā stāstītu par visiem zināmām lietām. Man iešāvās prātā nez vai viņa pati bieži sarunājas ar bērnu. Platā mute ar pilnīgajām lūpām, tik līdzīga brāļa mutei, vienā pusē savil­kās uz augšu.

- Tāpat sarunājas ar bērniņiem, kad tie vēl nav piedzimuši, viņa klusi turpināja. Vai to tu zini?

Kavējoties atmiņās, es maigi vienu virs otras piespiedu rokas sev uz vēdera.

- Jā, zinu.

Dženija ar īkšķi pieskārās bērna vaidziņam, pārtraucot zīšanu, un ar veiklu kustību pārvietoja mazo augumiņu tā, lai viņa varētu aizsniegt pilno krūti.

- Esmu domājusi, ka varbūt tādēļ sievietes pēc bērna piedzim­šanas tik bieži skumst, viņa bilda, it kā domātu skaļi. Sarunā­joties tu par viņiem domā, un tu zini, kādi viņi ir tevī, vismaz tev tā liekas. Bet piedzimuši viņi ir citādi nepavisam ne tādi, kā biji iedomājusies. Un tu, protams, viņus mīli un iepazīsti, kādi viņi ir… un tomēr paliek atmiņas par bērnu, ar kuru tu reiz savā sirdī saru­nājies, taču tā bērna vairs nav. Tāpēc es domāju, ka mēs skums­tam par nedzimušo mazuli, lai arī rokās turam piedzimušo. Viņa nolieca galvu un noskūpstīja meitiņas pūkaino galviņu.

- Jā, es teicu. Pirms… tā ir iespēja. Tas var būt gan dēls, gan meita. Vienkārši bērns, mīļš. Un tad tas piedzimst un tas viss, kāds viņš varēja būt, ir beidzies, jo tagad tas ir.

Dženija viegli šūpojās šurpu turpu, un mazā rociņa, kas sa­žņaugtu turēja zaļā zīda malu virs krūts, pamazām sāka atlaisties.

- Kad piedzimst meita, tad dēls, kas varēja būt, ir pagalam, viņa domīgi sacīja. Tāpat puisēns, ko turi pie krūts, ir nogalinā­jis mazo meitenīti, kuru tu iedomājies nēsājam zem sirds. Un tu raudi par to, ko nepazini, tas ir aizgājis uz visiem laikiem, līdz tu iepazīsti to bērnu, kas tev ir, un tad beidzot viņi ir tādi, kādi ir, un citādi nevarēja būt, un tu par viņiem tikai priecājies. Bet līdz tam brīdim tu bieži raudi.

- Un vīrieši… es sacīju, atcerēdamās Džeimiju, kurš čukstēja noslēpumus bērna nedzirdīgajām ausīm.

- Kā tad. Viņi tur savus bērnus rokās un jūt visu to, kas būtu varējis būt, un to, kas nekad nebūs. Bet vīrietim nav tik viegli rau­dāt par to, ko viņš nepazīst.