Spāre dzintarā 2

43 nodaļa Fofkerka

jutu, ka vīri tumsas aizsegā ir tepat tuvumā, man visapkārt. Soļoju blakus dūdiniekam; dzirdēju, kā čīkst padusē iespiestais maiss, un redzēju stabuļu garās ēnas, kas slējās uz aizmuguri. Ejot stabules kustējās, tāpēc izskatījās, ka viņš nes mazu dzīvnie­ciņu, kas vārgi pretojas.

Es pazinu šo vīru, viņu sauca Lavruns Makīans. Pienākumu sig­nalizēt par rītausmu Stērlingā klanu dūdinieki uzņēmās pēc kārtas; viņi staigāja šurpu turpu pa nometnes laukumu dūdinieka rāmajā solī, tādā veidā stabuļu vaimanas atsitās pret telšu plānajām sie­nām un aicināja visus klātesošos cīņā ar jaunu dienu.

Vakarā atkal viens dūdinieks iznāca priekšā, lēnām pārsoļoja pāri pagalmam, un rosība nometnē apstājās, lai klausītos, bal­sis norima, un rietošās saules atblāzma atstarojās telšu audumā. Augstās, spalgās kalnieņu dūdu skaņas atsauca no tīreļiem ēnas, un, kad tās apklusa, bija iestājusies nakts.

Vakars vai rīts, Lavruns Makīans spēlēja aizvērtām acīm, droši soļodams pa pagalmu uz priekšu un atpakaļ, ar elkoni cieši piespie­dis maisu, un pirksti dzīvi darbojās ar melodijas caurumiņiem. Par spīti aukstumam, es reizēm vakaros sēdēju, ļaujoties dūdu skaņām, līdz skudriņas skrēja pār muguru. Makīans soļoja šurpu turpu, nepievēršot uzmanību apkārtnei, un, griežoties uz pēdas spilven­tiņa, izlēja savu dvēseli melodijā.

Ir mazās īru dūdas, ko lieto, spēlējot telpās, un lielās ziemeļu dūdas, kuras izmanto ārā rīta jundai, lai sasauktu klanus un lai

skubinātu vīrus uz kauju. Makīans, tā staigādams turp un atpakaļ ar aizvērtām acīm, spēlēja ziemeļu dūdas.

Kādu vakaru es piecēlos no sola un pagaidīju, kamēr dūdinieks ar žēlu vaidu izspiež no instrumenta maisa atlikušo gaisu, un, kad viņš, pamājis ar galvu sargam, ienāca pa Stērlingas vārtiem, sāku iet viņam blakus.

- Labs vakars, kundze, viņš sveicināja. Balss skanēja maigi, un acis, tagad atvērtas, likās vēl maigākas, jo viņš joprojām nebija atraisījies no mūzikas burvības.

- Labs vakars, Makīan, es atbildēju. Kāpēc tu, Makīan, spē­lējot aizver acis?

Viņš pasmaidīja un pakasīja galvu, bet atbildēja labprāt.

- Laikam jau tāpēc, ka tā mani mācīja vectēvs, kundze, un viņš bija akls. Kad spēlēju, es viņu vienmēr redzu, kā viņš staigāja gar krastu, bārda plīvo vējā un aklās acis aizvērtas, lai smiltis negrauž, klausoties, kā dūdu skaņas atbalsojas no klintāja, un pēc tā viņš zināja, kur atrodas.

- Tātad tu viņu redzi, un vai arī tu spēlē klintīm un jūrai? No kurienes tu esi, Makīan? es turpināju taujāt. Viņš runāja gausi un svelpjoši, izteiktāk nekā vairums kalniešu.

- No Šetlendas, kundze, viņš atbildēja, bet šis vārds izska­nēja gandrīz kā “Žetlenda”. Tas ir tālu no šejienes. Viņš atkal pasmaidīja un paklanījās man, kad pienācām pie viesu mājas, kur man bija jāiet iekšā. Bet man liekas, ka jūs esat no vēl lielākas tālienes, kundze.

- Tas tiesa, es apstiprināju. Arlabunakti, Makīan.

Vēl tajā pašā nedēļā es prātoju, vai Makīana prasme spēlēt neskatoties viņam palīdzēs tumsā. Liels bars ļaužu pārvietojoties saceļ ievērojamu troksni, lai cik klusi viņi ietu, bet nodomāju, ka visas atbalsis nomāktu arvien stiprākā vēja auri. Mēness nespīdēja, bet debesis gaišākas darīja mākoņu vāli, lija ar sniegu sajaucies ledains lietus, kas sāpīgi kapāja man vaigus.

Hailendas armijas karavīri pārvietojās nelielās grupiņās pa des­mit divdesmit vīru katrā, pa ciņiem un laukumiņiem, it kā zeme šur tur pastumtu uz augšu mazus pauguriņus vai it kā tumsā soļotu lapegļu un alkšņu puduri. Manis atnestās ziņas bija ieguvušas ap­stiprinājumu par Holija manevriem ziņoja arī Jūena Kamerona spiegi, un Skotijas armija tagad bija ceļā, lai viņus sagaidītu kaut kur uz dienvidiem no Stērlingas cietokšņa.

Džeimijs bija padevies un vairs nelūdzās, lai eju atpakaļ. Biju apsolījusi, ka turēšos malā, bet, ja vajadzēs kauties, tad ārsti var izrādīties noderīgi. Kad Džeimijs negaidīti piešķieba galvu, es zi­nāju, ka viņa uzmanība pievērsusies vīriem un nākotnes izredzēm. Sēdot Donasa mugurā, viņš atradās tik augstu, ka pat tumsā bija redzams kā ēna, un, kad viņš pašāva uz augšu roku, divas mazākas ēnas atdalījās no kustīgās ļaužu masas un apstājās pie viņa kāpš­ļiem. īsu brīdi viņi sarunājās čukstus, tad viņš izslējās seglos un pagriezās pret mani.

- Izlūki ziņo, ka esam pamanīti; angļu sargi aiztraukušies uz Kalenderhauzu brīdināt ģenerāli Holiju. Ilgāk gaidīt nedrīkst. Ņemu savus vīrus un ar līkumu apeju Dūgala pulku Folkērkas kalna tālākajā malā. Kad Makenziji nāks no rietumiem, mēs viņiem seko­sim. Kādu ceturtdaļjūdzi no šejienes kreisajā pusē uz kalna ir baznīciņa. Tā būs tava paslēptuve, Armaliet. Tagad jāj uz baznīcu un paliec tur. Džeimijs tumsā sataustīja manu roku un paspieda.

- Kad varēšu, došos tev pakaļ vai aizsūtīšu Mērtegu, ja neva­rēšu. Ja kaut kas notiek, ej iekšā baznīcā un raugi patverties tur. Neko labāku es nevaru izdomāt.

- Par mani nebaidies, es teicu. Manas lūpas bija aukstas, un es cerēju, ka balss nav tik nedroša, kā jutos. Es noriju “uzmanies”, kas jau grasījās izsprukt pār lūpām, un apmierinājos, aši viņam pieskaroties; aukstais vaigs pie plaukstas likās ciets kā tērauds un matu šķipsna vēsa un gluda kā brieža āda.

Es parāvu grožus, pagriezu zirgu pa kreisi un lēnām virzījos cauri vīru drūzmai, kas plūda man apkārt. Šis juceklis satrauca dzīvnieku; tas mētāja galvu, sprauslāja un mīņājās. Es asi pievilku

pavadu, kā Džeimijs bija mani mācījis, un saņēmu īsāku, jo zeme pēkšņi zirgam zem kājām strauji liecās lejup. Vienreiz atskatījos, bet Džeimijs bija jau pazudis naktī, un man vajadzēja veltīt visu uzmanību tam, lai tumsā atrastu baznīcu.

Tā bija neliela akmens celtne ar niedru jumtu, iekārtojusies ieplakā kā čokurā savilcies dzīvnieks. No šejienes varēja redzēt angļu nometnes sargu ugunskurus, kas vizuļoja cauri slapjā sniega sīpām, un tālumā dzirdēju saucienus skotu vai angļu, nevarēju noteikt.

Tad ieskanējās dūdas smalks, spocīgs kliedziens cauri vētrai. No dažādām vietām kalnā augšup cēlās disharmoniski brēcieni. Tā kā biju to agrāk redzējusi tuvumā, tad man nebija grūti iztēloties dūdiniekus piepūšam maisus, to, kā cilājas viņu krūtis ātrā ieelpā un zilās lūpas sakļaujas ap stabuļu iemutēm, kā nosaluši, stīvi pirk­sti taustās, lai gaiss kļūtu par melodiju.

Gandrīz varēju just, kā siltumā zem pleda turētie ādas maisi, lai saglabātu elastību, spītīgi turas pretī, negribīgi pretojas pielabināšanai piepūsties visā apjomā, tad pēkšņi tie atdzīvojas, saplūst ar dūdinieka augumu kā trešā plauša, elpo viņa vietā, kad vējš no­laupa dvašu, it kā tos būtu piepildījuši tuvumā esošo kalniešu klie­dzieni.

Klaigāšana kļuva skaļāka un atplūda līdz manām ausīm viļņiem atkarībā no tā, kā iegriezās vējš, nesot līdzi pierimstošās slapja sniega brāzmas. Baznīcai nebija lieveņa, kur varētu patverties, un piekalnē neauga koki, kas aizturētu auku. Mans zirgs pagriezās un nolieca galvu pret vēju, tā krēpes, pieķepušas ledus kristāliem, sitās man sejā.

Baznīca piedāvāja pajumti, kur patverties no dabas spēkiem un arī no angļiem. Es atgrūdu durvis un aiz pavadas ievilku zirgu iekšā.

Tur bija tumšs, vienīgais ar eļļotu ādu aizsegtais logs vīdēja tikai kā neskaidrs plankums virs altāra. Salīdzinājumā ar auks­tumu laukā te likās silts, bet sastāvējušos sviedru dvaka darīja gaisu smacīgu. Baznīcā nebija solu, ko zirgs varētu apgāzt, nekā,

izņemot mazu svētnīcu sienā un pašu altāri. Cilvēku stiprās sma­kas nomākts, zirgs stāvēja rāms, sprauslādams un pūšot gaisu, tomēr pārāk nemierīgs nebija. Drošības pēc paturēdama zirgu acīs, es atgriezos pie durvīm un izbāzu galvu ārā.

Neviens nepateiktu, kas notiek Folkērkas kalnā. Tumsā haotiski sprakšķēja šautenes. Saklausīju klusu un neregulāru metāla šķin­doņu, laiku pa laikam nodunēja sprādziens. Lāgiem gaisu pāršķēla ievainoto kliedzieni, spalgi kā dūdu spiegšana, pilnīgi atšķirīgi no gēlu kaujas saucieniem. Tad vējš mainīja virzienu un es neko vairs nedzirdēju vai ari iztēlojos, ka dzirdu balsis, bet patiesībā tie bija tikai vēja auri.

Es nebiju redzējusi Prestonpenas kauju; līdz šim zemapziņā pie­radusi pie milzu armiju smagnējiem manevriem, kuros piedalījās tanki un mīnmetēji; es nebiju aptvērusi, cik ātri viss var mainīties divkaujā, kur pretinieki cīnās aci pret aci ar maziem, viegliem iero­čiem.

Pirmo brīdinājumu es saņēmu, kad pavisam tuvu atskanēja kliedziens.

- Tulach Ardi

Vēja trokšņošana bija padarījusi mani kurlu, tāpēc nebiju dzir­dējusi viņus kāpjam kalnā.

- Tulach Ard!

Es pazinu Makenziju kaujas saucienu; tie bija Dūgala vīri, kas atspiesti līdz manam patvērumam. Steigšus ievilku iekšā galvu, bet durvis atstāju pievērtas, lai pa spraugu redzētu, kas notiek ārā.

Kalnā kāpa neliela grupiņa bēgošu vīru. Gan pēc skaņas, gan pēc izskata varēja pateikt, ka tie ir kalnieši brāzmas plivināja viņu pledus, bārdas un matus, kad tie kā vēja dzīti melni mākoņi parādījās uz nogāzes, kas bija apaugusi ar zāli.

Kad pirmais no viņiem iebrāzās baznīcā, es atlēcu atpakaļ. Tā kā bija ļoti tumšs, vīrieša seju saskatīt nespēju, bet pazinu pēc balss, kad viņš ar pieri uzdūrās manam zirgam.

-Jēzus!

- Villij! es iekliedzos. Villij Koulter!

- Mīļais, dārgais Jēzu! Kas tad tas!

Nepaguvu atbildēt, kad durvis ar blikšķi atsitās pret sienu un mazajā bazniciņā iegāzās vēl divi tumši stāvi. Trokšņainās ielau­šanās satracināts, mans zirgs pacēlās pakaļkājās, zviedza un ar priekškājām kūla gaisu. Par to savukārt sāka klaigāt iebrucēji, jo viņi acīmredzot bija uzskatījuši, ka baznīca ir tukša, un uztraucās, ka izrādījies citādi.

Vēl vairāku viru ierašanās tikai palielināja jucekli, un es atmetu domu nomierināt zirgu. Iedzīta dziļāk baznīcā, es iespiedos šaurajā spraugā starp altāri un sienu un gaidīju, kad pats no sevis iestāsies miers.

Sāka jau izskatīties, ka drīz tas notiks, kad viena no satraukta­jām balsīm tumsā pārkliedza pārējās.

- KLUSU! tā iesaucās tonī, kas necieta iebildumus. Visi, izņe­mot zirgu, paklausīja, un, jezgai rimstot, pat dzīvnieks pieklusa, atkāpās stūri un sprauslāja, retumis nepatikā niķīgi iezviegdamies.

- Es esmu Leohas Makenzijs, sacīja pavēlošā balss. Kas vēl te ir?

- Džordijs, Dūgals un kopā ar mani brālis, netālu atskanēja milzīgā atvieglojumā. Mēs esam atnesuši Rupertu, viņš ir ievai­nots. Jēziņ, man jau likās, ka te iemājojis pats nelabais!

- Gordons Makleods no Ardsmūras, sacīja cita balss, kuru ne­pazinu.

- Un Jūens Kamerons no Kinokas, atsaucās cita. Kam pieder tas zirgs?

- Man, es pieteicos un sāniski izspraucos no savas slēptuves aiz altāra. Mana balss atkal sacēla traci, bet Dūgals ari šoreiz to pārtrauca, paceļot savējo pāri troksnim.

- KLUSU, sasodītie bļāvēji! Vai tā esi tu, Klēra Freizere?

- Ne jau nu karaliene, es atcirtu. Te bija ari Villijs Koulters, vismaz vēl pirms brītiņa. Vai kādam nav krama?

- Nededziet gaismu! Dūgals nokomandēja. Maz ticams, ka angļi, ja viņi mums seko, nepamanīs baznīcu, bet nav arī liela vaja­dzība piesaistīt viņu uzmanību, ja nu tomēr.

- Labi, es iekodu lūpā. Rupert, vai vari parunāt? Saki kaut ko, lai es noprotu, kur tu atrodies. Man nebija ne jausmas, ko es viņa labā tumsā varēšu izdarīt; es pat nevarēju tikt pie savas zāļu lādes. Tomēr es netaisījos atstāt viņu guļam uz grīdas noasiņojam.

Man pretī otrā baznīcas pusē atskanēja klepus, kas neliecināja neko labu, un piesmakusi balss pavēstīja:

- Te, zeltenīt. Un atkal klepus.

Pie sevis klusi lamādamās, es taustījos pa grīdu, lai tiktu pie ievainotā. Man pietika ar burbuļošanu, kas pavadīja klepu, lai pa­teiktu, ka labi nav; patiesībā bija tik slikti, ka diez vai man vajadzēs zāļu lādi. Es pietupos un tā veicu atlikušo attālumu, izpletusi rokas uz sāniem, lai justu, vai kaut kas nav ceļā.

Pirksti pieskārās siltam augumam, un liela plauksta satvēra manējo. Tas noteikti bija Ruperts; dzirdēju gārdzošu elpu un klusu burbuļošanu.

- Esmu te, es teicu un noglāstīju, cerams, tādu vietu, kas der mierinājuma paušanai. Laikam jau tā bija, jo viņš tā kā noelsās, tā kā iesmējās un pacēla uz augšu gurnus, stingri piespiežot manu roku.

- Vēlreiz tāpat, zeltenīt, un es vairs nedomāšu par musketes lodi.

Es atrāvu roku.

- Varbūt vēlāk, es noskaldīju. Viegli virzīju roku uz augšu, meklējot viņa galvu. Biezi bārdas rugāji pavēstīja, ka esmu sasnie­gusi mērķi, un es sataustīju zem biezā matu meža pulsu kaklā. Ātrs un viegls, bet joprojām diezgan ritmisks. Pieri klāja lipīgi sviedri, lai arī āda likās mikla. Deguna gals bija nosalis auksts, kad es pār­laidu tam delnu.

- Skāde, ka neesmu suns, starp elpas vilcieniem ietrīsējās smiekli. Auksts deguns… būtu laba zīme.

- Vēl labāka zīme būtu, ja tu beigtu gvelzt, es viņu apsaucu.

- Kur lode tev trāpīja? Nē, nesaki, paņem manu roku un uzliec uz brūces… un, ja tu to liksi citā vietā, Rupert Makenzij, tu varēsi te nosprāgt kā suns.

Jutu, kā man zem plaukstas apspiestos smieklos vibrē platās krūtis. Ruperts lēnām pavilka manu roku zem pleda, un es ar otru roku atgrūdu audumu, kas mani kavēja.

- Labi, es atradu, nočukstēju. Sataustīju audumā mazu cau­rumiņu, kura malas bija samirkušas asinīs, satvēru kreklu abām rokām un pārplēsu. Pārlaidu pirkstus Rupertam pār sāniem, kurus klāja zosāda, un uzdūros mazajam lodes ieejas caurumiņam. Tas likās ārkārtīgi mazs salīdzinājumā ar Ruperta masīvo augumu, viņš bija ražens vīrs.

- Vai tā iznāca arī ārā? es turpināju čukstēt. Baznīcā valdīja klusums, tikai zirgs nemierīgi mīņājās savā kaktā. Durvis bija aiz­vērtas, tāpēc kaujas trokšņi bija dzirdami, tomēr skaņas bija izklie­dētas; nevarēja saprast, cik tuvu tā notiek.

- Nē, viņš atbildēja un atkal noklepojās. Jutu, ka viņš paceļ roku pie mutes, un, saņēmusi pledu, tai sekoju. Diez vai manas acis apradīs ar tumsu vēl vairāk, bet Ruperts kā bija, tā palika tikai melns traips man priekšā uz grīdas. Taču šo to varēja noteikt ar tausti. Ievainojuma brūce asiņoja maz, bet no auduma, ko turēju viņam pie mutes, pēkšņi man pār roku nolija silts šķidrums.

Lode bija trāpījusi vienā plaušā, varbūt abās, un krūšu dobums pildījās ar asinīm. Šādā stāvoklī viņš varēja nodzīvot vēl vairākas stundas, varbūt pat veselu dienu, ja viena plauša funkcionēja. Ja bija aizķerta sirds somiņa, viņš aizies ātrāk. Bet glābt viņu varēja tikai ķirurģiska iejaukšanās, un tādu es nevarēju sniegt.

Sajutu aiz muguras siltuma avotu un sapratu, ka tur kāds stāv, un dzirdēju normālu elpošanu, kad kāds centās mani sataustīt. Pastiepu roku atpakaļ, un kāds to cieši satvēra. Dūgals Makenzijs.

Viņš notupās man blakus un uzlika roku uz Ruperta gulošā auguma.

- Kā ir, vecais? viņš klusi jautāja. Vai vari paiet? Tā kā mana roka vēl atradās uz Ruperta krūtīm, tad es jutu, ka viņš par atbildi uz Dūgala jautājumu papurina galvu. Baznīcā sanāku­šie karotāji, kas pulcējās man aiz muguras, bija sākuši sarunāties čukstus.

Dūgala roka uzgūla manam plecam.

- Kas tev vajadzīgs, lai palīdzētu? Tava lādīte? Vai tā ir pie seg­liem? Viņš jau bija piecēlies kājās, iekams es paguvu atbildēt, ka lādē nekā nav, kas spētu palīdzēt Rupertam.

Pēkšņs, skaļš krakšķis uz altāra aprāva visus čukstus, un vis­apkārt sākās strauja kustība, vīri ķēra noliktos ieročus. Vēl viens krakšķis, tad kaut kas notirkšķēja un eļļotā āda, kas aizsedza logu, pārplīsa, ielaižot brāzmu, kas līdz ar aukstu, tīru gaisu ienesa baz­nīcā dažas virpuļojošas sniegpārslas.

- Armaliet! Klēra! Vai tu te esi? Zema balss no loga puses pēkšņi pierāva mani kājās, liekot uz brīdi aizmirst par Rupertu.

- Džeimij! Man visapkārt noskanēja kolektīva nopūta, un šķindēdami atkal krita zobeni un vairogi. Blāvo gaismu, kas ieplūda no ārpuses, aizklāja Džeimija galva un pleci. Viņš viegli nolēca no altāra un kļuva par siluetu uz vaļējā loga fona.

- Kas tur ir? viņš klusi jautāja, skatīdamies apkārt. Dūgal, vai tas esi tu?

-Jā, puis, es. Tava sieva un vēl daži. Vai tu tuvumā nemanīji tos ārmaliešu maitas?

Džeimijs īsi iesmējās.

- Kāpēc tad es, pēc tavām domām, ienācu pa logu? Kalna pa­kājē bij kādi divdesmit.

Dūgals neapmierināts noguldzināja kaklā savādu skaņu.

- Tie maitas mūs nošķīra no galvenās armijas, nolādēts.

- Tieši tā. Ho, mo cridh! Ciamar a tha thu?' Visā šajā trakumā sadzirdējis pazīstamu balsi, mans zirgs bija pametis purnu gaisā ar skaļu apsveikuma zviedzienu.

- Kuš, muļķi tāds! Dūgals nikni uzbrēca. Vai tu gribi, lai angļi mūs sadzird?

- Diez vai angļi gribēs pakārt viņu, Džeimijs rāmi piebilda.

- Bet, lai viņi zinātu, ka tu te esi, tad viņiem nevajag ausu, ja viņiem pierē ir acis; nogāze ir pārvērtusies dubļos, un visas pēdas redzamas kā uz delnas.

- Mmphmm. Dūgals pameta acis uz logu, bet Džeimijs jau purināja galvu.

- Nav jēgas, Dūgal. Galvenie spēki ir pavirzījušies uz dienvi­diem, un lords Džordžs Marejs devies viņiem pretī, bet te aizkavē­jušies vēl daži angļi no bara, ko mēs satikām. Viens pulciņš dzinās man pakaļ augšā kalnā; es aizmetos sāņus un līdu uz vēdera pa zāli, bet domāju, ka viņi joprojām pārmeklē nogāzi. Viņš pastiepa uz manu pusi roku, un es to saņēmu. Pirksti bija auksti un mitri no rāpošanas pa zāli, bet es priecājos, ka varu tiem pieskarties un ka viņš ir te.

- Ak, rāpoji? Un kā tu iedomājies tikt atkal laukā? Dūgals jautāja.

Jutu, ka Džeimijs parausta plecus. Viņš piešķieba galvu uz to pusi, kur stāvēja mans zirgs.

- Biju domājis, ka varam izlauzties un jāšus aizbēgt no viņiem; par zirgu viņi nezina. Tas radītu pietiekamu lērumu, lai Klēra va­rētu aizlaisties.

Dūgals nosprauslojās.

- Kā tad, un tevi noceltu no zirga kā gatavu ābolu.

- Tam nav nozīmes, Džeimijs vēsi noteica. Nespēju iedo­māties, ka viss bars varētu klusiņām aizlavīties nemanīti, lai kādu troksni es sataisītu.

It kā to apstiprinot, pie sienas gulošais Ruperts skaļi ievaidējās. Mēs ar Dūgalu uzreiz nometāmies ceļos pie viņa, un sekundi vēlāk mums pievienojās Džeimijs.

Ruperts nebija miris, bet labi arī viņam nebija. Rokas bija aukstas, krūtīs sēca un čīkstēja.

- Dūgal! viņš čukstēja.

- Esmu te, Rupert. Klusē, vecais, drīz viss būs labi. Makenziju vadonis aši norāva savu pledu un savīstīja to improvizētā spilvenā, kuru palika Rupertam zem galvas un pleciem. Paceļot elpošana kļuva brīvāka, bet, taustot zem bārdas pulsu, sajutu uz krekla jau­nus asins traipus. Viņam vēl bija nedaudz spēka; Ruperts pastiepa roku un satvēra Dūgala plaukstu.

- Ja… viņi mūs, vienalga, atradīs… iedod man gaismu, viņš aizelsies izdvesa. Gribu vēl vienu reizi redzēt tavu seju, Dūgal.

Es Dūgalam biju tik tuvu, ka jutu viņu nodrebam, kad viņš saprata šo vārdu nozīmi. Dūgals strauji pagriezās pret mani, bet manu seju viņš, protams, nevarēja redzēt. Viņš pāri plecam klusi izteica rīkojumu, un pēc nelielas rosīšanās un murmināšanas kāds izrāva no jumta sauju niedru, savīkstīja lāpā un ar krama dzirksteli aizdedzināja. Niedres ātri izdega, bet izstaroja pietiekami gaismas, lai man būtu izdevība izmeklēt Rupertu, kamēr vīri atplēsa garu skaidu no sijām, lai iznāktu stabilāks gaismeklis.

Ievainotais bija balts kā zivs vēders, mati sviedriem piemirkuši, un uz pilnīgās apakšlūpas vīdēja gaišs asins traips. Spožajā, mel­najā bārdā tumsa sarkani plankumi, bet, kad es pārliecos pāri, lai atkal pārbaudītu pulsu, viņš vārgi man uzsmaidīja. Pulss viegls, ļoti ātrs un palaikam izlaida kādu sitienu. Es atglaudu Rupertam matus no pieres, un viņš pateicībā pieskārās manam elkonim.

Jutu, ka arī Dūgals pieskaras manam elkonim, un mazliet izslējos, pagriezusi pret viņu seju. Tā jau es reiz biju uz viņu skatījusies pāri vīrietim, kuru nāvējoši bija ievainojis mežakuilis. Toreiz viņš man bija jautājis: “Vai viņš dzīvos?” un es redzēju, ka ari Dūgala sejā pavīd atmiņas par šo dienu. Šis pats jautājums atspoguļojās viņa acīs, bet šoreiz tās aizmigloja bailes par manu atbildi. Ruperts bija viņa labākais draugs, kurš bija cīnījies viņam labajā pusē tāpat kā īans Džeimijam.

Šoreiz es neatbildēju; to manā vietā izdarīja pats Ruperts.

- Dūgal! viņš sacīja un pasmaidīja, kad draugs noraizējies pieliecās pie viņa. Uz brīdi aizvēra acis un, saņemot visus spēkus, cik dziļi varēja, ievilka elpu.

- Dūgal! viņš teica, atkal atverot acis. Nesēro par mani.

Dūgala seja lāpas gaismā noraustījās. Redzēju, ka viņš vēlas

noliegt nāves iespēju, bet iekoda mēlē un atteicās no sava nodoma.

- Es esmu tavs vadonis, vecais, viņš drebošu smaidu sacījā.

- Tu man nepavēlēsi; es sērošu, cik gribēšu. Dūgals satvēra Ruperta roku, kas gulēja uz krūtīm, un cieši saspieda.

Ruperts klusi, sēcoši iesmējās un atkal sāka klepot.

- Labi, sēro ar’, cik gribi, Dūgal, viņš, beidzis klepot, teica.

- Un es par to priecājos. Bet tu nevari sērot, kamēr neesmu paga­lam, vai ne? Es miršu no tavas, mo caraidh, ne no svešinieku rokas.

Dūgals sarāvās, un viņam aiz muguras mēs ar Džeimiju šaus­mās saskatījāmies.

- Rupert… Dūgals bezpalīdzīgi iesāka, bet Ruperts viņu pār­trauca, satverot drauga roku un sakratot.

- Tu esi mans vadonis, un tas ir tavs pienākums, viņš čuk­stēja. Nu! Dari to! Man šī miršana dara sāpes, Dūgal, es gribētu to beigt. Mirēja acis nemierīgi sakustējās un, mani ieraugot, iegailējās.

- Vai tu turēsi manu roku, kamēr es nomiršu, zeltenīt? viņš jautāja. Man tas patiktu.

Likās, ka man nav izvēles. Lēnām, kā sapnī, es saņēmu balto, melniem matiem apaugušo plaukstu abās rokas, saspiežot tā, it kā varētu savu siltumu pārnest uz atdziestošo miesu.

Piepūlē iekunkstējies, Ruperts mazliet pacēlās uz viena elkoņa un palūkojās uz Džeimiju, kurš sēdēja viņam pie galvas.

- Viņai vajadzēja apprecēt mani, puis, kad bija tāda iespēja, viņš sēca. Tu esi tikai tāds salātiņš, bet dari, ko vari. Viena acs uzkrītoši samiedzās. Iedod viņai vienu no manis, puis.

Melnās acis atkal atgriezās pie manis, un sejā izpletās pēdējais smaids.

- Ardievu, skaistā meitene, viņš nočukstēja.

Dūgala duncis iedūrās pie krūšu kaula, spēcīgi un taisni. Vare­nais stāvs noraustījās, pagriezās uz sāniem, izklepojot gaisu un asinis, bet īsais agonijas kliedziens atskanēja no Dūgala lūpām.

Makenziju vadonis brīdi stāvēja kā sastindzis, aizvērtām acīm, roka likās kā saaugusi ar dunča spalu. Tad Džeimijs piecēlās, sa­ņēma tēvoci aiz pleciem un, klusi murminādams gēlu valodā, pagrieza viņu projām no līķa. Džeimijs paskatījās uz mani, es pie­krītoši pamāju ar galvu un pastiepu rokas. Viņš maigi pagrieza

Dūgalu pret mani, un es apskāvu Makenziju klana vadoni, tā mēs stāvējām, kamēr viņš raudāja.

Arī Džeimijam pār vaigiem ritēja asaras, varēja dzirdēt arī citu vīru nopūtas un šņukstus. Laikam jau bija labāk raudāt par Rupertu nekā par sevi. Ja angļi šeit ieradīsies, tad mūs visus pakārs par nodevību. Bija vieglāk sērot par Rupertu, kurš bija aizgājis, viņam nekas vairs nedraudēja, turklāt šajā ceļā viņu bija aizvadījusi drauga roka.

Viņi nenāca visu garo ziemas nakti. Mēs, saspiedušies bariņā, apsegušies ar plediem un segām, sēdējām pie sienas un gaidījām. Es lāgiem ieslīgu snaudā, atspiedusies pret Džeimija plecu, man otrā pusē, sarāvies un kluss, gulšņāja Dūgals. Domāju, ka ne viens, ne otrs neaizmiga, bet visu nakti vāķēja Ruperta līķi, kurš, apsegts ar savu pledu, gulēja otrpus bezdibenim, kas atdalīja dzīvos no mirušajiem.

Mēs retumis pārmijām pa vārdam, bet es zināju, par ko viņi visi domā. Viņi, tāpat kā es, lauzīja galvu par to, vai angļu armija ir devusies projām, lai pārgrupētos ar galvenajiem spēkiem Kalenderhauzā, vai ari viņi joprojām ārpusē vēro, lai tumsas aizsegā neviens no mazās baznīciņas neaizbēg, un gaida rītausmu, lai tikai tad sāktu rīkoties.

Šis jautājums atrisinājās līdz ar gaismas pirmo svīdumu.

Ei, jūs tur, baznīcā! Nāciet ārā un padodieties! no lejas atskanēja skarbs sauciens angļu valodā.

Baznīcā paslēpušies skoti sakustējās, un zirgs, kas līdz šim bija kaktā snaudis, satrūcies pasita uz augšu galvu un iezviedzās. Džei­mijs saskatījās ar Dūgalu, tad kā sarunājuši abi piecēlās un nostā­jās viens otram cieši blakus pie aizvērtajām durvīm. Paklausot strupam Džeimija galvas mājienam, es iegāju dziļāk baznīcā un atgriezos savā paslēptuvē aiz altāra.

Arī nākamais sauciens no ārpuses tika uzņemts ar klusēšanu. Džeimijs izvilka aiz jostas aizbāzto pistoli un lēnām, it kā viņam

nekur nebūtu jāsteidzas, pārbaudīja, vai tā ir pielādēta. Viņš nome­tās uz viena ceļa un pavērsa ieroci pret durvīm apmēram cilvēka galvas augstumā.

Džordijs ar Villiju sargāja logu aizmugurē, zobenus un pistoles sagatavojuši cīņai. Bet uzbrukums, visticamāk, nāks no dievnama ieejas; aiz baznīcas slējās ļoti stāvs kalns, starp to un ēkas sienu ar grūtībām spētu izspraukties viens cilvēks, tik šaura bija sprauga.

Dzirdēju dubļos šļakstam soļus, kas nāca arvien tuvāk durvīm, un klusu pie jostas piekārtu ieroču šķindu. Gabaliņu no baznīcas viss apklusa, tad atkal, šoreiz jau tuvāk un skaidrāk, atskanēja balss:

- Viņa Majestātes karaļa Džordža vārdā, nāciet ārā un padodie­ties! Mēs zinām, ka jūs tur esat!

Džeimijs izšāva. Atsitiena troksnis mazajā baznīcā bija apdul­linošs. Laikam jau no ārpuses tas likās tikpat iespaidīgs; dzirdēju steidzīgu atkāpšanos, kājām slīdot dubļos, un slāpētu lamāšanos. Pistoles lode bija izrāvusi durvīs mazu caurumiņu; Dūgals uzma­nīgi tam pietuvojās un palūrēja laukā.

- Pie velna! viņš nošņāca. Angļu, ka biezs.

Džeimijs palūkojās uz mani, tad saknieba lūpas un pievērsa visu uzmanību pistoles pielādēšanai. Skaidrs, ka skotiem nebija nodoma padoties. Tikpat skaidrs bija arī tas, ka angļiem nav nekādas vēlēša­nās ieņemt baznīcu triecienā, jo ieeju apsargāja. Viņi taču negribēs mūs turēt aplenkumā, līdz mēs bada dēļ būsim spiesti nākt ārā? Hailendas armija taču meklēs iepriekšējā naktī ievainotos karavī­rus. Ja viņi ierastos, pirms angļiem radusies iespēja atvest lielga­balu, lai apšaudītu baznīcu, mūs varbūt izglābs.

Diemžēl arī ārpusē vīri nebija nekādi muļķi. Atkal atskanēja soļi, un tad rāma, autoritatīva balss angļu valodā sacīja:

- Jums ir viena minūte laika, nāciet ārā un padodieties, citādi mēs pielaidīsim jumtam uguni.

Es šausmās pavēros uz augšu. Baznīcai bija akmens sienas, bet niedres uz jumta, pat lietus un slapjā sniega pievilgušas, gan nosviltu viens un divi, un, kad uguns būtu krietni iedegusies,

karstie pelni birtu mums uz galvas un liesmas mūs aprītu. Es atce­rējos, cik ārkārtīgi ātri vakar iedegās no niedrēm izveidotā lāpa; apgruzdušais stumbenis kā šaušalīgs simbols pelēkajā rītausmā vēl mētājās uz grīdas netālu no Ruperta apsegtā līķa.

- Nē! es iekliedzos. Nolādētie nelieši! Te ir baznīca! Vai ne­kad neesat dzirdējuši par svētnīcu?!

- Kas tur runā? atskanēja asa balss. Vai tur iekšā ir angliete?

- Jā! Dūgals iesaucās un metās pie durvīm. Viņš pavēra tās mazā spraudziņā un auroja, lai angļu karavīri kalna nogāzē viņu dzirdētu. Jā! Mēs esam sagūstījuši vienu angļu dāmu! Ja pielaidī­siet jumtam uguni, viņa mirs kopā ar mums!

Kalna pakājē uzreiz sacēlās pamatīgs jandāliņš, un arī baznīcā ieslodzītie sarosījās. Džeimijs ar dusmās savilktu seju apcirtās pret Dūgalu un uzbļāva:

-Ko…!

- Tā ir mūsu vienīgā iespēja! Dūgals šņāca. Iemainīsim Klēru pret mūsu brīvību. Viņi Klērai neko sliktu nedarīs, ja domās, ka viņa ir mūsu ķīlniece, bet vēlāk, kad būsim tikuši brīvībā, mēs viņu dabūsim atpakaļ!

Es iznācu no paslēptuves, piegāju pie Džeimija un satvēru viņu aiz piedurknes.

- Darīsim tā! es satraukta sacīju. Dūgalam taisnība, tā ir vienīgā izeja!

Džeimijs bezpalīdzīgi skatījās uz mani, sejā dusmas mijās ar bailēm. Un vēl dziļāk jautās smiekli par ironisko situāciju.

- Kā nekā esmu ārmaliete, to saskatījusi, es sacīju.

Viņš, skumīgi pasmaidot, pieskārās manai sejai.

- Kā tad, mo duinne. Bet tu esi mana ārmaliete. Izslējis ple­cus, viņš pagriezās pret Dūgalu. Tad dziļi ievilka elpu un pamāja ar galvu.

- Labi. Saki, ka sagūstījām viņu… Džeimijs, berzējot ar roku matus, aši domāja, …vakar vakarā uz Folkērkas ceļa.

Dūgals pamāja ar galvu un, vairs nekavēdamies, izslīdēja pa baznīcas durvīm, augstu virs galvas pacēlis baltu kabatlakatu kā pamiera zīmi.

Džeimijs pievērsās man, saraucis pieri un joprojām lūkojoties uz durvīm, aiz kurām vēl varēja dzirdēt angļu balsis, lai arī vārdus atšķirt nebija iespējams.

- Es nezinu, ko tu viņiem teiksi, Klēra; varbūt labāk izliecies tik satriekta, ka nevari parunāt. Varbūt tā būs labāk nekā melot; ja viņi sapratīs, kas tu esi… Pēkšņi viņš apklusa un nobrauca ar plaukstu pār seju.

-Ja viņi uzzinās, kas es esmu, tad būs Londona un Tauers un drīz pēc tam, iespējams, sekos nāves sods. Bet, kaut arī plakātos daudz bija rakstīts par “Stjuartu raganu”, cik man zināms, neviens nebija iedomājies pieminēt faktu, ka ragana ir angliete.

- Neraizējies, es sacīju, apzinādamās, cik muļķīga ir šī pie­zīme, bet neko labāku izdomāt nespēju. Uzliku roku vīram uz pie­durknes un sajutu pie plaukstas locītavas sitamies ašu pulsu. Jūs dabūsiet mani atpakaļ, iekams kāds vispār attapsies. Kā tu domā, vai viņi vedīs mani uz Kalenderhauzu?

Džeimijs, atguvis savaldību, pamāja ar galvu.

- Kā tad, es tā domāju. Ja vari, pamēģini tūlīt pēc tumsas iestā­šanās nostāties pie loga viena pati. Tad es nākšu tev pakaļ.

Vairāk laika mums nebija. Dūgals iespraucās pa durvīm un rūpīgi tās aizvēra.

- Sarunāts, viņš paziņoja, skatīdamies pārmaiņus te uz mani, te uz Džeimiju. Mēs atdosim viņiem sievieti un varēsim brīvi aiz­iet. Neviens mums nesekos. Mēs paturam zirgu. Redzi, mums tas vajadzīgs Rupertam, viņš kā atvainodamies sacīja man.

- Labi, es piekritu. Redzēju durvis ar mazo, tumšo cauru­miņu, kuru bija izrāvusi lode, apmēram tikpat liela kā tā, kas ietrie­cās Rupertam sānos. Man mute bija izkaltusi, un es skaļi noriju kaklā sakāpušo kamolu. Es biju dzeguzes ola, kuru tūlīt iedēs svešā ligzdā. Mēs trīs mīņājāmies pie durvīm, nevēloties spert pēdējo soli.

- Es nu 1-labāk iešu, izstomīju, cenšoties savaldīt drebošo balsi un locekļus. Citādi viņi sāks brīnīties, kas mūs kavē.

Džeimijs uz brīdi aizvēra acis, pamāja ar galvu un paspēra soli uz manu pusi.

- Zini, Armaliet, labāk noģībsti, viņš ieteica. Tā būs vieg­lāk. Viņš pieliecās, pacēla mani rokās un iznesa pa durvīm, kuras Dūgals viņam atvēra.

Man pie auss skaļi sitās Džeimija sirds, un es jutu, ka viņam dreb rokas. Pēc smacīgās baznīcas, kurā oda pēc sviedriem, asinīm, šaujampulvera un zirgu mēsliem, agrā rīta aukstajā, svaigajā gaisā man aizrāvās elpa, un es drebēdama viņam piespiedos. Džeimija rokas saņēma mani ciešāk zem ceļiem un pleciem, tās bija stingras kā solījums viņš nekad nelaidis mani projām.

- Ak Dievs! viņš klusi izdvesa, un tad jau mēs bijām tikuši pie angļiem. Asi jautājumi, nenoteiktas atbildes, tad negribīgi vaja­dzēja atlaist rokas, kad viņš noguldīja mani zemē, un soļu švīksti slapjajā zālē, kas arvien vairāk attālinājās. Es biju viena starp sve­šiniekiem.