Spāre dzintarā 2

40 nodaļa Lapsa kūmiņš

Vai tu labi pazīsti savu vectēvu? es jautāju, ar roku aizgaiņājot aklo dunduru, kas, par spīti gadalaikam, bija pamodies un nu nespēja vien izlemt, kurš es vai zirgs nodrošinās gardāku maltīti.

Džeimijs papurināja galvu.

- Nē. Esmu dzirdējis, ka viņš izturas kā vecs briesmonis, bet tev nevajag no viņa baidīties. Viņš man uzsmaidīja, kamēr es ar šalles galu gaiņāju dunduru. Es būšu kopā ar tevi.

- 0, kašķīgs vecs kungs nespēj mani uztraukt, es noraidīju Džeimija bažas. Savā laikā esmu tādus redzējusi lērumiem. Pa lielākai daļai iekšā viņi ir mīksti kā sviests. Gan jau tavs vectēvs būs tāds pats.

- Mm, nē, Džeimijs domīgi novilka. Viņš nudien ir vecs briesmonis. Tikai, ja tu parādīsi, ka no viņa baidies, būs vēl ļaunāk. Zini kā zvērs, kas saodis asinis.

Palūkojos uz priekšu, kur tālīnie pakalni, aiz kuriem slēpās Bjūfortas pils, pēkšņi izskatījās draudīgi. Izmantojot manu īslaicīgo uzmanības trūkumu, dundurs piķējošā lidojumā aiztraucās man gar kreiso ausi. Iespiegusies paliecos uz sāniem, un zirgs, šīs negai­dītās kustības samulsināts, izbijies metās nost no ceļa.

- Ei! Cuir stadP Džeimijs paliecās, lai satvertu manu pa­vadu, bet nometa savējo. Labāk apmācīts nekā mans zirgs, šis

nosprauslojās, bet pieņēma tādu uzvedību, tikai pašapmierinātā pārākumā pakustinot ausis.

Džeimijs iespieda zirgam sānos ceļus, pievilka manējo blakus un apturēja.

- Nu tad, viņš sacīja samiegtām acīm, ar skatienu sekojot dundura līču loču lidojumam. Ļauj lidot, Armaliet, gan es to da­būšu ciet. Viņš gaidīja, rokas gatavībā pacēlis, saulē viegli pievē­ris plakstus.

Es sēdēju kā nedaudz nervoza statuja, kaitinošās dūkšanas no­hipnotizēta. Smagais, spārnotais kukainis, mānīgi gauss, dūkdams lidinājās šurpu turpu starp zirga un manām ausīm. Zirgs nikni sku­rināja ausis, es viņu ļoti labi sapratu.

-Ja tas draņķis, Džeimij, ielidos man ausī, es… iesāku.

- Kuš! viņš pavēlēja, sasprindzis paliecies uz priekšu, kreisās rokas pirksti bija saliekti gatavībā rīkoties. Vēl mirklis, un man tas būs rokā.

Tieši tajā brīdī es ieraudzīju viņam uz pleca nolaižamies tumšu punktu. Vēl viens dundurs meklēja vietu, kur pagozēties saulītē. Es atkal atvēru muti.

- Džeimij…

- Kuš! Dunduru mednieks uzvaroši sasita plaukstas, un mans mocītājs palika starp tām; tas notika nepilnu sekundi, pirms tas kukainis, kurš bija nolaidies Džeimijam uz apkakles, ielaida viņa kaklā žokļus.

Skotu klanu vīri karoja saskaņā ar senām tradīcijām. Noniecinot stratēģiju, taktiku un citus smalkumus, viņu metode bija pati vien­kāršība. Ieraudzījuši savā tuvumā ienaidnieku, viņi nometa pledus, izrāva zobenus un likās naidniekam pakaļ, aurodami, cik plaušas ļāva. Zinot, cik skaļa ir gēlu aurošana, šī metode pārsvarā bija veik­smīga. Ne viens vien pretinieks, ieraudzījis, ka viņiem virsū brāžas bars matainu, puskailu rēgu, nobijās un metās bēgt.

Lai cik labi ikdienā uzvedās Džeimija skolotais zirgs, nekas nebija to sagatavojis augstākās pakāpes gēlu bļāvienam, kas pilnā rīklē tika izkliegts divas pēdas virs galvas. Zaudējis dūšu, zirgs

pieglauda ausis un joņoja prom, it kā uz papēžiem mitu pats nela­bais.

Es ar savu zirgu paliku kā sastingusi stāvam uz ceļa un vēroju izcilu izrādi, kurā skotu jātnieks demonstrēja savu jāšanas prasmi, jo Džeimijs, kuru zirgs, metoties auļos, bija gandrīz izsviedis no segliem, turklāt palicis bez kāpšļiem un no rokām izlaidis pavadu, izmisīgi mēģināja uzvilkties sēdus, cenšoties ieķerties krēpēs. Uz muguras, auļošanas saceltajā vējā, mežonīgi plandīja pleds, un zirgs, tagad jau pilnībā ļāvies panikai, kustīgo krāsu jūkli uztvēra kā vēl vienu iemeslu, lai skrietu ātrāk.

Ar vienu roku ieķēries garajās krēpēs, Džeimijs bija apņēmīgi uzvilcis sevi sēdus, garās kājas aptvēra zirga rumpi, neliekoties ne zinis par dzelzs kāpšļiem, kas mētājās dzīvniekam zem vēdera. Viegls vējiņš atnesa līdz manām ausīm driskās no vārdiem, ko pat es ar savu ļoti ierobežoto gēlu valodas prasmi, pazinu kā ārkārtīgi rupjus.

Lēna pakavu klaudzēšana lika man pagriezt galvu uz to pusi, kur Mērtegs, kas veda zirgu ar saiņiem, šobrīd nāca pāri nelielam uzkalnam, no kura tikko bijām nokāpuši. Viņš piesardzīgi atnāca līdz vietai, kur es gaidīju. Bez steigas apturēja zirgu, aizēnoja acis ar plaukstu un lūkojās uz priekšu, kur Džeimijs sava baiļu pār­ņemtā zirga mugurā šobrīd pazuda aiz nākamā pakalna.

- Dundurs, es paskaidroju.

- Tiem jau tā kā drusku par vēlu. Tomēr nebiju domājis, ka šis tik nadzīgi trauksies pie sava vectēva, ka pametīs tevi uz ceļa, Mērtegs savā parastajā, nesatraucamajā veidā noteica. Lai gan, diēzi vai sievas dēļ šo uzņems labāk.

Vecais atkal satvēra pavadu, pamudināja savu poniju sākt so­ļot, un nastu nesējs zirgs draudzīgi sekoja. Manējais, priecīgs par sabiedrību un nomierinājies, ka uz laiku dunduri pazuduši, arī devās ceļā diezgan jautrā solī.

- Pat ne angļu sieva? es ziņkāri pajautāju. No tā mazumiņa, ko biju dzirdējusi, nedomāju, ka lorda Laveta attieksme pret anglisko būtu iepriecinoša.

- Angļu, spranču, holandiešu vai vāciešu. Tas neko negrozīs; Vecais kūmiņš brokastīs mielosies ar puikas aknām, ne jau tavējām.

- Ko tu ar to gribi teikt? Skatījos uz īgno večuku, kas, virs krekla vaļīgi aplicis pledu, stipri atgādināja vienu no saiņiem. Nez kādēļ ikviens apģērba gabals, ko Mērtegs uzvilka, lai cik jauns vai labi pašūts tas būtu, uzreiz izskatījās kā izvilkts no lupatu kaudzes.

- Kādas ir Džeimija attiecības ar lordu Lavetu?

Pamanīju, ka viltīgās, melnās ačeles uzmet man iesāņus ska­tienu, tad Mērtega galva pagriezās uz Bjūfortas pils pusi. Viņš pa­raustīja plecus, vai nu samierinājies ar likteni, vai ko cerēdams no nākotnes.

- Līdz šitam brīdim nekādīgas. Puika nekad savā mūžā nav pārmijis ar tēva tēvu ne vārdiņa.

- Bet kā tu par viņu tik daudz zini, ja nekad neesi viņu saticis?

Tagad es vismaz sāku saprast, kāpēc agrāk Džeimijs negribēja

vērsties pie vectēva pēc palīdzības. Kad atkal bijām apvienojušies ar Džeimiju un viņa zirgu, pēdējais izskatījās nokaunējies, bet pir­mais diezgan sakaitināts; Mērtegs, domīgi pavērojis krustdēlu, pie­dāvājās jāt ar mantām uz Bjūfortu, atstājot mani un Džeimiju ietu­ram pusdienas ceļmalā.

Pie spēkus atjaunojošas maltītes alus un auzu plāceņa viņš man sīki un smalki izstāstīja, ka vectēvam, lordam Lavetam, nebija patikusi līgava, ko dēls izvēlējies, tāpēc viņš nedeva svētību šai savienībai, nedz arī kopš Braiena Freizera un Elenas Makenzijas laulībām pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem vēlējās sazināties ar savu dēlu vai viņa bērniem.

- Taču nejauši gadu gaitā esmu par viņu diezgan daudz dzirdē­jis, Džeimijs sacīja, košļājot gabaliņu siera. Zini, viņš pieder pie vīriem, kas uz cilvēkiem atstāj spēcīgu iespaidu.

- Tā es sapratu. Vecais Taliberdīns, viens no Parīzes jakobītiem, bija pamielojis mani ar vairākiem nepārbaudītiem viedokļiem

par Freizeru klana vadoni, un man palika iespaids, ka Braiens Freizers varbūt nav briesmīgi pārdzīvojis, ka tēvs nav licies par viņu ne zinis. Es izteicu savas domas, un Džeimijs pamāja ar galvu.

- O, kā tad! Nespēju atcerēties, ka tēvs par veco būtu teicis kaut ko labu, taču ari necieņu neizrādīja. Tikai reti par viņu runāja. Džeimijs pakasīja kaklu vienā pusē, kur dundura dzēliena dēļ sāka celties apsārtis uztūkums. Laiks bija neparasti silts, un viņš bija man noklājis zemē pledu. Mēs uzskatījām, ka, dodoties pie Freizeru klana galvas, ir vērts ieguldīt līdzekļus, lai celtu delegācijas paš­cieņu, un Džeimijs bija uzvilcis jaunus karavīru kiltus ar sprādzi un atsevišķu pledu. Tas nebija tik silts kā vecais sajožamais pleds, bet jauno bija nesalīdzināmi ērtāk steigā uzvilkt.

- Šad tad esmu prātojis, viņš domīgi bilda, vai mans tēvs bija tāds tāpēc, ka vecais Saimons, mans vectēvs, tā izturējās pret viņu. Toreiz es, protams, to neaptvēru, bet vīrietim nav pieņemts izrādīt, ko jūt pret saviem dēliem.

- Tu daudz esi par to domājis. Piedāvāju Džeimijam vēl vienu pudeli alus. Viņš to paņēma un bridi raudzījās manī ar smaidu, kas sildīja vairāk par vārgo rudens sauli.

- Kā tad, esmu gan. Redzi, es gribēju saprast, kāds tēvs es būšu saviem bērniem, un mans tēvs ir labākais man pieejamais piemērs. Taču pēc tām drusciņām, ko viņš pateica vai ko stāstīja Mērtegs, tēvs nemaz nav bijis viņam līdzīgs, tāpēc, manuprāt, viņš izlēmis darīt visu citādi, ja jau viņam bij radusies tāda iespēja.

Es klusi nopūtos un noliku siera gabaliņu.

- Džeimij, es sacīju. Vai tu patiešām tici, ka mēs kādreiz…

-Jā, viņš teica tik pārliecināti, pat neļaujot man pabeigt jau­tājumu. Tad pieliecās un noskūpstīja man pieri. Es to zinu, Arma­liet, un tu arī zini. Tev ir lemts būt mātei, un es pilnīgi noteikti neļaušu, lai kāds cits kļūst par tavu bērnu tēvu.

- Nu, tas ir labi, es teicu. Es arī to negribu.

Džeimijs sāka smieties, saņēma manu zodu un pacēla uz augšu, lai noskūpstītu uz lūpām. Es atbildēju uz skūpstu, tad pastiepu

roku, lai notrauktu maizes drusku, kas bija ieķērusies viņam bār­das rugājos pie mutes.

- Kā tu domā, vai tev nevajadzētu noskūties? es jautāju. Par godu pirmajai tikšanās reizei ar savu vectēvu?

- O, vienu reizi jau esmu viņu redzējis, viņš nevērīgi izmeta.

- Un vecais, starp citu, arī mani redzēja. Ja runājam par manu izskatu, tad vai nu viņam patīk, kāds esmu, vai lai brauc ellē.

- Bet Mērtegs teica, ka tu viņu nekad neesot redzējis!

- Mphm. Džeimijs nopurināja no krekla priekšas drupačas, mazliet savilcis pieri, it kā nevarētu izdomāt, cik daudz man stās­tīt. Beidzot paraustīja plecus, atlaidās irbuleņu krūma paēnā, salika rokas aiz galvas un sāka vērties debesīs.

- Nu, mēs nekad neesam tikušies, kā tu teici. Vismaz ne tieši. Tas bij tā…

Septiņpadsmit gadu vecumā jaunais Džeimijs Freizers devās uz Franciju, lai pabeigtu izglītoties Parīzes Universitātē un iemācītos tādas lietas, kas nav aprakstītas grāmatās.

- Izbraucu no Bjūlijas ostas. Viņš pamāja ar galvu pāri nāka­majam pakalnam, kur šaurs, pelēks rieciens pamalē iezīmēja Marifērta krastu. Varēju braukt arī no citām ostām… vislabākā būtu Invernesa… bet tēvs bija nopircis biļeti, tāpēc vajadzēja braukt no Bjūlijas. Viņš mani jāšus pavadīja, lai, tā teikt, palaistu pa­saulē.

Kopš laulībām Braiens Freizers reti pameta Lelibroku, tāpēc jāja ar prieku un rādīja dēlam dažādas vietas, kur viņš kā zēns vai jau­neklis bija medījis un ceļojis.

- Bet, kad tuvojāmies Bjūfortai, viņš pavisam pieklusa. Visu ceļu viņš par vectēvu nebija bildis ne vārda, un es zināju, ka labāk viņu nepieminēt. Bet es zināju arī to, ka tēvam ir kāds iemesls, kādēļ viņš sēdina mani kuģī tieši Bjūlijā.

Mums piesardzīgi tuvojās vairāki zvirbuļi, te tie izlēca no ze­majiem krūmiem, te iespurdza atpakaļ, gatavi pie vismazākajiem briesmu draudiem noslēpties drošībā. Redzot putnus, Džeimijs pastiepa roku pēc maizes atlikuma un diezgan precīzi iesvieda

drupačas bariņa vidū; tas uzsprāga kā granāta, kad visi bēga no negaidītā iebrukuma.

- Gan jau drīz būs atpakaļ, viņš noteica, pamājot uz izbaidī­tajiem putniem. Aizlicis sejai priekšā roku, it kā lai aizsegtu pret sauli, viņš turpināja stāstu:

- Dzirdēju, ka no pils izjāja cilvēki, un, kad mēs pagriezāmies, lai paskatītos, pa ceļu tuvojās neliels pulciņš, seši jātnieki ar ratiem, un viens turēja Laveta karogu, tāpēc es zināju, ka kopā ar viņiem ir vectēvs. Aši paskatījos uz tēvu, lai redzētu, vai viņš nodomājis kaut ko darīt, bet viņš tikai pasmaidīja, īsi saspieda man plecu un teica: “Nu tad kāpsim uz kuģa, manu zēn.”

Ejot pa krastu, jutu, ka vectēvs uz mani skatās, jo mani mati un augums skaļi izkliedza vārdu “Makenzijs”, un es priecājos, ka biju ģērbies labākajās drēbēs un neizskatījos pēc ubaga. Es nelūkojos apkārt, bet stāvēju stalti izslējies, cik vien spēju, un biju lepns, ka par veselu galvas tiesu esmu garāks par visiem citiem krastmalā. Tēvs gāja man blakus, kā parasti kluss, un viņš arī neskatījās sānis, bet es jutu, ka viņš lepojas, ka ir mani radījis.

Džeimijs man šķībi uzsmaidīja.

- Tā bija pēdējā reize, kad es droši zinu, ka esmu tēvam sagā­dājis prieku, Armaliet. Pēc tam kādu laiku nebiju tik drošs, bet par to vienu dienu es priecājos.

Viņš apņēma ar rokām ceļus, skatījās taisni uz priekšu, vēlreiz izdzīvodams šo brīdi Bjūlijas piestātnē.

- Mēs uzkāpām uz kuģa, sasveicinājāmies ar kapteini, pēc tam stāvējām pie treliņiem, runājot par šo un to, abi uzmanījāmies, lai nepaskatītos uz Bjūfortas vīriem, kuri krāva kuģī saiņus, vai uz jāt­niekiem krastā. Tad kapteinis pavēlēja atdot galus. Mēs saskūpstī­jāmies, tēvs pārlēca pāri treliņiem krastā un devās pie sava zirga. Viņš atskatījās tikai tad, kad bija uzkāpis zirgā, bet kuģis jau brauca ārā no ostas.

Es pamāju, un viņš atbildēja, tad pagrieza zirgu un devās atceļā uz Lelibroku. Arī Bjūfortas kompānija pagriezās uz mājām. Redzēju pulka priekšgalā vectēvu sēžam taisni izslējušos seglos. Un viņi

jāja, mans tēvs un vectēvs, divdesmit jardus atstatu, kalnā augšā un tam pāri, līdz es viņus vairs nevarēju redzēt, bet neviens no viņiem nepagriezās pret otru, viņi izturējās tā, it kā otra nemaz nebūtu.

Džeimijs paskatījās uz ceļu, likās meklējam Bjūfortas pusē kā­das dzīvības izpausmes.

- Es ieskatījos viņam acīs, viņš klusi sacīja. Vienu reizi. No­gaidīju, līdz tēvs sasniedz zirgu, tad pagriezos un paskatījos uz lordu Lavetu, cik braši vien spēju. Es gribēju, lai viņš zina, ka mēs viņam neko nelūgsim un es no viņa nebaidos. Vectēvs man uzsmaidīja. Ar vienu mutes kaktiņu. Taču man bij bail.

Es uzliku roku uz Džeimija plaukstas, glāstot pirkstu kauliņu izciļņus.

- Vai viņš atskatījās uz tevi?

Džeimijs īsi nosprauslojās.

- Kā tad. Laikam jau nebij novērsis no manis ne acu, kopš es nonācu no kalna, līdz brīdim, kad kuģis izgāja jūrā; jutu, ka viņa acis duras man mugurā kā asmens. Un, kad es paskatījos, tad tur viņš bij, un melnās acis no biezo uzacu apakšas cieši lūkojās pretī.

Džeimijs apklusa, joprojām raugoties uz pili, līdz es viegli viņam piebikstīju.

- Kāds viņš toreiz izskatījās?

Kad viņš atrāva skatienu no tumšajām mākoņu kaudzēm pa­malē, lai paskatītos uz mani, ierastā jautrā izteiksme bija pazudusi no lūpu izliekuma un acu dzīlēm.

- Salts kā ledus, Armaliet, Džeimijs atbildēja. Salts kā ledus.

Mums paveicās ar laikapstākļiem; visu ceļu no Edinburgas val­dīja siltums.

- Ilgi tas nevilksies, Džeimijs pareģoja, samiegtām acīm vero­ties uz jūru mums priekšā. Redzi tur to mākoņu vālu? Līdz naktij tas būs uz zemes. Viņš paošņāja gaisu un savilka ciešāk ap ple­ciem pledu. Jūti, kā smaržo gaiss? Tuvojas slikts laiks.

Nebūdama tik pieredzējusi ožas meteoroloģijā, es tomēr do­māju, ka varbūt varu ari saost; gaisā jaušamais mitrums saasināja ierastās sauso viršu un priežu sveķu smaržas, kurām piejaucās pavisam viegls, mikls brūnaļģu aromāts no tālīnās jūras.

- Nez vai vīri jau tikuši līdz Lelibrokai, es ieminējos.

- Šaubos. Džeimijs papurināja galvu. Viņiem jāveic mazāks attālums nekā mums, bet viņi visi iet kājām, tāpēc uz priekšu tiks gausi. Viņš pacēlās kāpšļos un, aizēnojis acis, sāka pētīt tālumā redzamo mākoņu vālu. Ceru, ka tikai līs; tas viņu ceļu pārāk ne­apgrūtinās. Un negaiss katrā ziņā nebūs stiprs. Varbūt nemaz tik tālu uz dienvidiem netiks.

Savilku seģeni, siltu tartāna šalli, ciešāk ap pleciem, jo sāka celties vējš. Biju uzskatījusi šo silto dienu virteni par labu zīmi; cerams, ka nebūšu maldījusies.

Pēc Čārlza pavēles saņemšanas Džeimijs visu nakti bija nosē­dējis Holirūdā pie loga. Un no rīta viņš vispirms bija devies pie prinča, lai pateiktu Viņa Augstībai, ka mēs abi Mērtega pavadībā jāsim uz Bjūliju, lai aiznestu lordam Lavetam Viņa Augstības cieņas apliecinājumus un lūgumu turēt savu solījumu dot cilvēkus un atbalstu.

Pēc tam Džeimijs bija ataicinājis uz mūsu istabu kalēju Rosu un kaut ko pavēlējis viņam tik klusi, ka es, sēžot pie kamīna, nespēju sadzirdēt vārdus, ko viņš teica. Tikai redzēju, kā iztaisnojas kalēja varenie pleci un paliek nekustīgi, kad viņš aptver notikumu nopiet­nību.

Hailendas armija pārvietojās bez ierastās militārās disciplīnas, kā šādu tādu civilistu pūlis, kuru diez vai varēja pagodināt ar vārdu “kolonna”. Dienas laikā Lelibrokas vīriem vajadzēja pa vienam at­palikt. Ieiet krūmos, it kā lai brīdi atvilktu elpu vai nokārtotos, un pie galvenās grupas vairs neatgriezties, tikai klusiņām aizlavīties projām un pa vienam vien doties uz tikšanās vietu ar citiem Leli­brokas vīriem. Un, kad visi atkal būs sanākuši kopā, tad kalēja Rosa vadībā atgriezties mājās.

- Šaubos, vai tik drīz kāds pamanīs viņu trūkumu, ja vispār tas notiks, Džeimijs bija sacījis, kad mēs divatā apspriedām šo plānu.

- Dezertēšana izplatījusies visā armijā. Jūens Kamerons man stās­tīja, ka pagājušajā nedēļā viņi zaudējuši divdesmit vīru no pulka. Ir ziema, tāpēc vīri vēlas sakārtot savas saimniecības un sagatavoties pavasara sējai. Katrā ziņā mums nav cilvēku, kurus varētu sūtīt meklēt, pat ja pazušana tiktu pamanīta.

- Vai tad tu, Džeimij, esi padevies? biju jautājusi, saņemot viņa roku. Viņš noguris pārlaida ar plaukstu sejai un tikai tad atbil­dēja:

- Nezinu, Armaliet. Varbūt ir jau par vēlu, varbūt nav. Nevaru pateikt. Bij muļķīgi, ziemai tuvojoties, doties tik tālu uz dienvi­diem, un vēl muļķīgāk bij velti šķiest laiku, aplencot Stērlingu. Bet Čārlzs nebij sakauts, un vadoņi daži atsaucās viņa aicinājumam. Tagad arī Makenziji pievienojušies un viņu dēļ vēl daži citi klani. Princim tagad ir divreiz vairāk karotāju, nekā mums bij pie Prestonas. Ko tas nozīmēs? Viņš neziņā noplātīja rokas. Nezinu. Nav neviena, kas runātu pretī; angļi ir pārbijušies. Nu, tu jau zini arī tu redzēji tos plakātus. Viņš pasmaidīja bez jautrības. Mēs duram uz iesmiem mazus bērnus un cepam uz uguns, piesmejam godīgu vīru sievas un meitas, viņš īgnā riebumā norūca. Zādzī­bas un nepakļaušanās virsniekiem Hailendas armijā bija izplatīta parādība, bet izvarošanas gadījumi gan nebija zināmi.

Džeimijs nopūtās, īsi un dusmīgi.

- Kamerons dzirdējis baumas, ka karalis Džordijs gatavojoties bēgt no Londonas bailēs, ka prinča armija drīz ieņems pilsētu. Džeimijs zināja tās baumas, kas Kameronam bija nākušas ausīs caur mani no Džeka Rendela. Un vēl ir Kilmernoks un Kamerons. Lokiels un Belmerino, un Dūgals ar saviem Makenzijiem. Visi ir labi karotāji. Un, ja vēl Lavets atsūtīs solītos vīrus… ak Dievs, tad var­būt arī pietiks. Jēziņ, ja mēs iesoļosim Londonā… Viņš saguma, tad pēkšņi iztaisnojās, pakustināja plecus, it kā gribētu atbrīvoties no pārāk cieša krekla.

- Bet es nevaru riskēt, viņš vienkārši turpināja. Es nevaru doties uz Bjūliju un atstāt savus vīrus, lai tos aizved Dievs vien zina kur. Ja es varētu viņus vadīt, tas būtu kaut kas cits. Bet lai

velns mani parauj, ja es atstāšu viņus Čārlzam vai Dūgalam, ko sūtīt pretī angļiem, kamēr pats esmu simts jūdžu attālumā Bjūlijā!

Tā tas tika norunāts. Lelibrokas vīri to skaitā Fērguss, kas kliegdams un brēkdams bija protestējis, bet tika apvaldīts, dezer­tēs un neuzkrītoši dosies mājās. Kad būsim nokārtojuši savas lietas Bjūlijā un atgriezušies pie Čārlza nu tad pietiks laika, lai paskatī­tos, kā notikumi ievirzījušies.

- Tāpēc es ņemu līdzi Mērtegu, Džeimijs paskaidroja. Ja iz­skatīsies, ka viss ir kārtībā, tad sūtīšu viņu uz Lelibroku, lai ved vīrus atpakaļ. Uz mirkli uzplaiksnīja smaids, kas darīja gaišāku viņa nopietno seju. Seglos viņš neizskatās diez kā, bet Mērtegs ir viens brašs jātnieks. Ātrs kā zibens.

Šajā brīdī gan viņš pēc brašuļa neizskatās, es nospriedu, bet šobrīd jau arī nav nekādas ārkārtas situācijas. Patiesībā viņš kus­tējās lēnāk nekā parasti; kad mēs uzkāpām viena kalna virsotnē, redzēju Mērtegu lejā apturam zirgu. Kad piejājām klāt, viņš bija nokāpis zemē un pētīja nastu nesēja seglus.

- Kas tad lēcies? Džeimijs rīkojās kāpt zemē, bet Mērtegs nikni tikai pamāja ar roku.

- Ni, ni, nepūlies nu. Tikai striķis pušu. Kusties tik uz priekšu.

Džeimijs piekrītoši pamāja ar galvu un, pievilcis pavadu, devās

tālāk, un es viņam sekoju.

- Diez ko jestrs šodien nav, vai ne? es izmetu piezīmi, pamā­jot ar roku atpakaļ uz Mērtegu. Faktiski, sīkais vīrelis ar katru soli, ko spēra, tuvojoties Bjūlijai, kļuva nīgrāks un kašķīgāks. Laikam jau nav sajūsmā par izredzēm apciemot lordu Lavetu?

Džeimijs pasmaidīja, atskatījies uz mazo, tumšo stāvu, kurš pil­nībā bija iegrimis auklas siešanā.

- Nē, Mērtegs nav vecajam Saimonam nekāds draugs. Viņš ļoti mīlēja manu tēvu, Džeimija mute savilkās uz vienu pusi, un manu māti arī. Viņam nepatika, kā Lavets pret viņiem izturējās. Nedz arī tas, kā Lavets ņēma sev sievas. Mērtegam ir īru vecāmāte,

un caur to pa mātes līniju viņš ir rados ar Primrouzu Kempbelu, Džeimijs sacīja, it kā tādējādi viss kļūtu skaidrs kā diena.

- Kas ir Primrouza Kempbela? es apmulsusi jautāju.

- 0! Džeimijs domīgi pakasīja degunu. Jūras vējš pūta arvien stiprāk, izraustīja aukliņas saturētos matus un meta sejā rudas šķipsnas.

- Primrouza Kempbela bija Laveta trešā sieva laikam vēl ta­gad ir, viņš piebilda, lai arī jau pirms vairākiem gadiem viņu pametusi un atgriezusies tēva mājā.

- Sieviešu mīlulis, ko? es nomurmināju.

Džeimijs nosprauslojās.

- Laikam jau tā var teikt. Pirmo sievu viņš nolaupīja. Izcēla lē­diju Lavetu nakts vidū no gultas, uz vietas apprecēja un uzreiz likās atkal ar viņu gultā. Tomēr, Džeimijs taisnības labad piebilda,

- vēlāk viņa nolēma, ka mīl to veci, tāpēc varbūt tik slikts nemaz nebija.

- Nu, vismaz gultā laikam bija kaut kas īpašs. Es vieglprātīgi nosmējos. Laikam jau Freizeriem tas ir iedzimts.

Viņš uzmeta man sašutuma pilnu skatienu, kas izkusa kautrīgā smaidā.

- Nūjā, viņš novilka. Bij vai nebij, tas neko daudz viņam nelīdzēja. Istabenes viņu apsūdzēja, Saimons tika pasludināts ār­pus likuma, un viņam vajadzēja laisties uz Franciju.

Piespiedu laulības un izsludināts ārpus likuma, hm? Es attu­rējos izteikt tālākus komentārus par dzimtas kopīgajām iezīmēm, bet iekšēji ticēju, ka Džeimijs nesekos vectēva pēdās attiecībā uz vairākām sievām. Saimonam acīmredzot ar vienu nebija pieticis.

- Viņš devās ciemos pie karaļa Džeimsa uz Romu zvērēt uzti­cību Stjuartiem, Džeimijs turpināja stāstu, tad apmeta kažoku uz otru pusi un taisnā ceļā devās pie Oranžas Viljama, Anglijas karaļa, kurš tobrīd viesojās Francijā. Panāca, ka Džeimss apsola viņam titulu un zemes īpašumus, ja notiktu varas restaurācija, un pēc tam Dievs vien zina kā viņš dabūja no Viljama pilnīgu attaisnošanu un varēja atgriezties mājās Skotijā.

Tagad bija mana kārta saraukt pieri. Nu tad jau izskatās, ka pie vainas nebija tikai pievilcība pretējā dzimuma acīs.

Saimons bija turpinājis dzīvot piedzīvojumiem bagātu dzīvi arī vēlāk, atgriezies Francijā, šoreiz, lai izspiegotu jakobītus. Viņu pie­ķēra, iemeta cietumā, bet viņš izbēga, atgriezās Skotijā, iedvesmo­jis klanu sapulci, maskējot to kā medības Breimārā 1715. gadā, un tad viņam izdevās izpelnīties uzslavas no angļu kroņa, apspiežot sacelšanos, kas bija iecerēta viņa organizētajā saietā.

- īsts blēdis, vai ne? Es saintriģēta nobrīnījos. Lai gan toreiz jau viņš nemaz tik vecs nebija, tikai pāri četrdesmit. Dzirdējusi, ka lordam Lavetam ir jau starp septiņdesmit un astoņdesmit, biju gaidījusi ieraudzīt steberējošu un sagrabējušu večuku, bet šobrīd pēc dzirdētajiem nostāstiem diezgan strauji pārskatīju savus uz­skatus.

- Manam vectēvam, Džeimijs diezgan vienaldzīgi sacīja,

- spriežot pēc ļaužu runām, ir tāds raksturs, ka viņš bez grūtībām varētu paslēpties aiz vītņu kāpnēm. Lai nu kā, viņš, ar rokas mā­jienu noraidījis domas par vectēva raksturu, turpināja: Tad viņš apprecēja Mārgaretu Grāntu, Grāntu klana vadoņa meitu. Un pēc viņas nāves apņēma Primrouzu Kempbelu. Viņai tolaik varēja būt astoņpadsmit.

- Vai vecais Saimons bija pietiekami labs loms, lai piespiestu meiteni precēties? es līdzjūtīgi apjautājos.

- Nekādā gadījumā, Armaliet. Džeimijs apklusa, lai atbrīvotu seju no matiem, aizliekot tos aiz ausīm. Saimons lieliski zināja, ka meitene viņu neņems, pat ja viņš būtu bagāts kā Krēzs un viņš nebij -, tāpēc aizsūtīja Primrouzai vēstuli, kurā rakstīja, ka Edinburgā saslimusi viņas māte, un pastāstīja, uz kuru māju viņai jādodas.

Atsteigusies uz Edinburgu, jaunā un skaistā Kempbelu jaun­kundze atrada nevis savu māti, bet gan veco, asprātīgo Saimonu Freizeru, kurš paziņoja, ka viņa atrodas prieka mājā un ka viņas vienīgā cerība saglabāt savu labo slavu ir nekavējoties ar viņu apprecēties.

- Viņa nu gan bijusi īsta naivule, ja iekrita uz tādiem stāstiem, es skeptiski noteicu.

- Nu, viņa bij ļoti jauna, Džeimijs meiteni aizstāvēja, un tie arī nebij tukši draudi; ja viņa atteiktu, vecais Saimons, ne mirkli nedomājot, būtu sagrāvis viņas reputāciju. Bet šajā situācijā viņa piekrita precēties un to nožēloja.

- Hmph. Es galvā cītīgi rēķināju. Džeimijs bija teicis, ka laulī­bas ar Primrouzu Kempbelu notikušas tikai pirms dažiem gadiem. Tad… kura tad bija tava vecmāmiņa lēdija Laveta vai Mārgareta Grānta? es ziņkāri jautāju.

Ada uz augstajiem vaigukauliem bija saulē un vējā sasprēgā­jusi; tagad vaigi pēkšņi pietvīka koši sarkani.

- Ne viena, ne otra, Džeimijs izmocīja. Viņš nelūkojās uz mani, bet stingu skatu vērās uz priekšu Bjūfortas pils virzienā. Viņa lūpas cieši sakniebās.

- Mans tēvs bij ārlaulības bērns, viņš beidzot izteica. Džei­mijs sēdēja seglos taisns kā miets, cieši savilcis dūres, tā ka pirkstu kauliņi, kas turēja pavadu, kļuva balti. Atzīts bērns, tomēr ārlau­lības. Viena no Dauni pils istabenēm.

- 0! es iesaucos. Man nebija, ko piebilst.

Džeimijs skaļi norija siekalas; redzēju, kā noraustās rīkle.

- Man vajadzēja tev to pateikt agrāk, viņš stīvi teica. Pie­dod.

Es pieskāros viņa rokai, kas bija cieta kā dzelzs.

- Tas nav svarīgi, Džeimij. To sakot, es jau zināju, ka varu teikt, ko gribu, nekas nemainīsies. Man nav ne mazāko iebil­dumu.

- Ak tā? pēdīgi viņš atbildēja, joprojām lūkojoties uz priekšu.

- Nu… man gan.

Tumšajās priedēs uz kalna nogāzes šalca arvien vēsāks vējš, kas pūta no Marifērta puses. Šajā zemē savādā kārtā apvienojās kalnu nogāzes ar jūras krastu. Bieza alkšņu, lapegļu un bērzu audze kā

sega pletās abās pusēs šaurajai takai, pa kuru mēs jājām, bet, tuvo­joties Bjūfortas pils tumšajai ēkai, pāri visam klājās dubļu lauku un brūnaļģu dvaka.

Patiesībā mūs jau gaidīja; kad iejājām iekšā pa vārtiem, pie ku­riem stāvējā kiltos ģērbušies, ar cirvjiem bruņojušies sargi, tie mums neko nejautāja. Viņi ziņkārīgi skatījās uz mums, bet, šķiet, nebija naidīgi noskaņoti. Džeimijs sēdēja seglos stalti kā karalis. Viņš pamāja ar galvu vīrietim viņam blakus un pretī saņēma līdzīgu galvas mājienu. Man bija neskaidra nojauta, ka mēs iegājām pilī, vicinot balto pamiera karogu; cik ilgi saglabāsies tāds stāvoklis, varēja tikai minēt.

Neviena nekavēti, mēs iejājām Bjūfortas pils pagalmā, pils celtne bija maza, tomēr pietiekami iespaidīga, būvēta no vietējā akmens. Ne tik ļoti nocietināta kā citas pilis, ko biju redzējusi dien­vidos, tā izskatījās vēl diezgan izturīga. Ik pa gabaliņam gar ārējo mūru apakšu vīdēja platu šaujamlūku tukšumi, un tornī vēl bija stallis, kurš izgāja uz pagalmu.

Tajā mitinājās vairāki mazie Hailendas poniji, kas tagad kārstīja galvas pār koka pusdurvīm un zviedza, apsveicinoties ar mūsu zir­giem. Pie sienas stāvēja saiņi, kas nesen noņemti no muguras stallī ievestajiem ponijiem.

- Lavets ataicinājis dažus vīrus mūs sagaidīt, Džeimijs drūmi piezīmēja, ievērojis saiņus. Laikam jau radus. Tad viņš paraus­tīja plecus. Vismaz sākumā tie būs draudzīgi noskaņoti.

- Kā tu zini?

Džeimijs noslīdēja no zirga un pastiepa rokas augšup, lai palī­dzētu man tikt lejā.

- Pie mantām atstājuši zobenus.

Džeimijs padeva grožus zirgu puisim, kurš, slaucīdams rokas gar biksēm, iznāca no staļļa.

- Ē… ko tagad? es klusi pačukstēju Džeimijam. No virssulaiņa vai pārvaldnieka nebija ne miņas; nekas līdzīgs jautrajai, valdonī­gajai Ficgibonas kundzei, kas mūs pirms diviem gadiem bija uzņē­musi Leohas pilī.

Tie daži zirgu puiši un staļļa zēni, kas bija redzami, šad tad palūkojās uz mums, bet turpināja darīt savu darāmo, tāpat kā kal­potāji, kuri staigāja pāri pagalmam, stiepjot grozus ar veļu, sai­ņus ar kūdru un citas smagas nastas, kas bija nepieciešamas, lai dzīvotu akmens pilī. Es atzinīgi noskatījos pakaļ raženam kalpam, kurš nosvīdis stiepa divas piecu galonu vara kannas ar ūdeni. Lai kādi būtu trūkumi viesmīlības jautājumos, vismaz Bjūfortas pils varēja lepoties ar to, ka kaut kur tajā atradās vanna.

Džeimijs stāvēja pagalma vidū, rokas uz krūtīm sakrustojis, un pētīja šo vietu kā potenciāls nekustamā īpašuma pircējs, kuru māc šaubas par notekcaurulēm.

- Tagad mēs gaidām, Armaliet, viņš sacīja. Sargi jau būs aizlaiduši ziņu, ka esam te. Vai nu kāds iznāks pie mums… vai neiz­nāks.

- Um, es noņurdēju. Nu es ceru, ka viņi drīz pieņems lē­mumu; man gribas ēst, un es neatteiktos nomazgāties.

- Jā, tev derētu. Džeimijs pārlaida man skatienu un pasmai­dīdams piekrita. Tev uz deguna ir kvēpi un matos ieķērušās kaut kādas pogaļas. Nē, lai paliek, viņš piebilda, kad apjukusi pacēlu roku. Izskatās smuki, vai nu tu to darīji ar nolūku, vai ne.

Protams, ne, bet es tās atstāju. Tomēr lēnām pievirzījos silei ar ūdeni, lai nopētītu sevi un uzlabotu izskatu, cik vien iespējams, ja pieejams vien auksts ūdens.

Šī situācija vecajam Saimonam Freizeram ir visai delikāta, es prātoju, liecoties pār sili un cenšoties saprast, kuri traipi manā atspulgā ir netīrumi uz sejas un kuri ūdenī peldoši siena smal­kumi.

Bet, no otras puses, Džeimijs bija Stjuartu oficiāls sūtnis. Vai Laveta solījumi sniegt atbalstu prinča mērķim bija patiesi vai tikai tukši vārdi, pastāvēja izredzes, ka viņš uzskatīs par savu pienā­kumu uzņemt prinča pārstāvi, kaut vai tikai pieklājības pēc.

Lai gan minētais pārstāvis ir viņa nelikumīgi dzimušais maz­dēls, kuru, ja ne gluži pats personīgi, tomēr nav atzinis, bet viņš noteikti nav ģimenes mīļākais radinieks. Un tagad jau es pietiekami

labi zināju par Hailendas dzimtu naidošanos, lai saprastu, ka šāda veida nepatiku laika ritējums nespēja mazināt.

Pārlaidu slapjo plaukstu pār aizvērtajām acīm un tad pār deni­ņiem, lai savāktu izspūrušās šķipsnas. Es nedomāju, ka lords Lavets atstās mūs stāvam pagalma vidū. Taču viņš varēja atstāt mūs tur pietiekami ilgi, lai mēs pilnībā apzinātos, cik divdomīga ir mūsu ierašanās.

Bet pēc tam nu, kas zina? Mūs, visticamāk, uzņems lēdija Frānsisa, viena no Džeimija tantēm, atraitne, kura cik bijām dzir­dējuši no Taliberdīna vadīja sava tēva saimniecību. Vai, ja lords Lavets izvēlētos uzņemt mūs kā diplomātiskos sūtņus, nevis ģime­nes locekļus, pieļāvu, ka viņš pats varētu parādīties, formālas sek­retāru, sargu un kalpu svītas pavadīts.

Pēdējā iespēja likās ticamāka, ņemot vērā, cik ilgs laiks jau pa­gājis; galu galā neviens taču netur pilnībā saģērbušos svītu gata­vībā vajadzēja zināmu laiku, lai savāktu nepieciešamos cilvēkus. Iztēlojusies pēkšņi iznākam visā krāšņumā grāfu, es mainīju domas par pogaļām matos un atkal pārliecos pāri silei.

Šajā brīdī mani iztraucēja soļi gaitenī aiz siles. Pagalmā iznāca strups, pavecs vīrietis vaļējā kreklā un biksēs bez siksnas; ar elkoni un niknu “tiš!” viņš padzina nostāk apaļu kastaņbrūnu ķēvi. Par spīti vecumam, viņa mugura bija taisna kā miets un pleci gandrīz tikpat plati kā Džeimijam.

Apstājies pie zirgu dzirdināmās siles, viņš skatījās apkārt pagal­mam, it kā kādu meklētu. Viņa skatiens neredzot pārslīdēja man pāri, tad parāvās atpakaļ, nepārprotami satrūcies. Vīrietis paspēra pāris soļu un nikni pagrūda seju uz priekšu, uz zoda kā dzeloņcū­kas adatas spurojās neskūtas bārdas rugāji.

- Pie velna, kas jūs tāda esat? viņš noprasīja.

- Klēra Freizere… ē… tas ir, Broktūrekas kundze, es atteicu, ar novēlošanos atcerējusies par pašcieņu. Savācu savu lepnumu un noslaucīju no zoda ūdens lāsi. Un kas, pie velna, esat jūs? es tikpat skarbi noprasīju.

No muguras manu elkoni saņēma kāda stingra roka, un virs galvas ar likteni samierinājusies balss sacīja:

- Tas, Ārmaliet, ir mans vectēvs. Milord, atļaujiet stādīt jums priekšā manu sievu.

- A? novilka lords Lavets, veltīdams man dzedru zilo acu ska­tienu. Es jau dzirdēju, ka esi apprecējis anglieti. Balss tonis skaidri vēstīja, ka šis solis apstiprinājis viņa ļaunākās nojautas par mazdēla raksturu, kuru viņš nekad nebija sastapis.

Joprojām raudzīdamies manī, lords Lavets savilka biezās, sir­mās uzacis un tad pavērsa caururbjošu skatienu uz Džeimiju.

- Šķiet, tev nav vairāk prāta kā tavam tēvam.

Redzēju, ka Džeimijam mazliet noraustās rokas, apspiežot vēlmi savilkt tās dūrēs.

- Nu, vismaz man nav vajadzības izvarot vai nodarboties ar krāpšanu, lai tiktu pie sievas, viņš rāmi atteica.

Apvainojumu palaidis gar ausīm, vectēvs tikai norūcās. Man likās, ka krunkainās mutes kaktiņš sakustas, bet pārliecināta ne­biju.

- Nūjā, bet ar šo darījumu tu neko lielu neesi ieguvis, viņš cirta pretī. Vismaz šī neizmaksā tik dārgi kā tā Makenziju pa­dauza, kurai par upuri krita Braiens. Ja šī ārmaliešu skuķe neko neatnesa līdzi pūrā, tad izskatās, ka tev viņa arī necik neizmaksā. Ieslīpās, zilās acis, kas tik stipri līdzinājās Džeimija acīm, pārslīdēja pāri manai kleitai, kas ceļojot bija nosmērējusies, atirušajai apakš­malas vīlei un dubļu šļakatām uz svārkiem.

Jutu, ka Džeimijam pārskrien drebuļi, tikai nezināju, no nik­numa vai smiekliem.

- Pateicos, es iesaistījos sarunā, veltot lordam draudzīgu smaidu. Es daudz arī neēdu. Bet labprāt nomazgātos. Man vajag tikai ūdeni; ziepes varat aiztaupīt, ja tās ir tik dārgas.

Šoreiz es nešaubījos, ka vecajam vīram noraustās lūpas.

- Kā ta’, skaidrs, lords teica. Nu tad likšu kalponei aizvest jūs uz jūsu istabām. Un atnest ziepes. Mēs gaidīsim bibliotēkā, pirms vakariņām… mazdēl, viņš sacīja Džeimijam un, apgriezies uz papēža, atkal pazuda arkā.

- Kas ir mēs? es jautāju.

- Laikam jau jaunais Saimons, Džeimijs atbildēja. Lorda mantinieks. Varbūt kāds pārītis nejaušu brālēnu. Un daži rent­nieki, tā es domāju, spriežot pēc zirgiem pagalmā. Ja Lavets pie­ļauj, ka varētu sūtīt karaspēku palīgā Stjuartiem, tad rentniekiem un zemturiem arī būtu kāds vārds sakāms.

- Vai esi kādreiz vistu aplokā redzējusi tārpiņu cāļu bara vidū? Džeimijs murmināja, kad stundu vēlāk aiz kalpones gājām pa gaiteni. Tas esmu es… vai mēs, es teiktu. Tagad turies manā tu­vumā.

Patiešām, bija sanākuši dažādi Freizeru klana piederīgie; kad iegājām Bjūfortas pils bibliotēkā, tur jau priekšā bija vairāk nekā divdesmit vīru, izsēdušies kur nu kurais.

Džeimijs tika formāli stādīts visiem priekšā, tad viņš teica for­mālu runu Stjuartu vārdā, izsakot prinča Čārlza un karaļa Džeimsa cieņas apliecinājumus lordam Lavetam un lūgumu sniegt palī­dzību, uz to vecais vīrs atbildēja īsi, daiļrunīgi, bet neko nesolīja. Kad ceremonija, kā prasīja etiķete, bija izpildīta, priekšā izveda mani un iepazīstināja, pēc tam gaisotne kļuva brīvāka.

Mani apstāja vairāki Hailendas kungi, kas pārmaiņus teica man apsveikuma vārdus, kamēr Džeimijs pļāpāja ar kādu vīrieti, vārdā Greiems, kurš, šķiet, bija lorda Laveta brālēns. Rentnieki pētīja mani ar zināmu atturību, tomēr pietiekami pieklājīgi ar vienu izņēmumu.

Jaunais Saimons, kuram bija tāds pats drukns augums kā tē­vam, tikai viņš bija gadus piecdesmit jaunāks, panāca uz priekšu un pārliecās man pār roku. Izslējies viņš noskatīja mani tik cieši, ka tas jau robežojās ar nepieklājību.

- Ak Džeimija sieva? viņš noteica. Viņam bija tēva un otrās pakāpes brālēna ieslīpās acis, tikai brūnas kā rāvains purva ūdens.

- Laikam tas nozīmē, ka varu jūs saukt par māsīcu, vai ne? Viņš bija apmēram Džeimija vecumā, skaidri redzams dažus gadus jaunāks par mani.

- Ha-ha! es pieklājīgi pievienojos, kad viņš smējās pats par savu asprātību. Mēģināju atvilkt roku, bet viņš turēja to ciet. Jaun­atrastais radinieks jautri pasmaidīja un vēlreiz pārlaida man ska­tienu.

- Ziniet, esmu par jums dzirdējis, viņš sacīja. Kundze, jūs Hailendā esat ieguvusi zināmu slavu.

- 0, tiešām? Cik jauki. Es neuzkrītoši paraustīju roku; viņš atbildēja, ciešāk saspiežot; tvēriens jau kļuva sāpīgs.

- 0, kā tad! Esmu dzirdējis, ka jūsu laulātā drauga komandas vīri ļoti augstu jūs vērtē. Viņš smaidīja tik plati, ka tumšbrūnās acis samiedzās mazās spraudziņās. Viņi sauc jūs par neo-geimnidh meala, es dzirdēju. Tas nozīmē “kundze ar medus lūpām”, redzot manā sejā apjukumu par nepazīstamiem gēlu vārdiem, viņš pārtulkoja.

- Nu, paldies… es iesāku, bet paguvu izteikt tikai dažus pir­mos vārdus, kad Džeimija dūre ietriecās jaunā Saimona žoklī un viņa radinieks uzgāzās virsū trijkāja galdiņam, ar briesmīgu troksni izkaisot saldumus un karotes pa nospodrināto flīžu grīdu.

Kaut arī ģērbies kā džentlmenis, viņam piemita kaušļa instinkti. Jaunais Saimons aizvēlās kādu gabaliņu pa grīdu, piecēlās uz ce­ļiem un, dūres savilcis, sastinga. Džeimijs slējās viņam pāri, arī viņš bija sažņaudzis rokas dūrēs, un viņa izturēšanās likās daudz biedējošāka par atklātiem draudiem.

- Nē, Džeimijs dzedri sacīja, viņa diez cik labi nesaprot gēlu valodu. Un tagad, kad tu to visiem par prieku esi pierādījis, no sirds atvainosies manai sievai, citādi es tev ietriekšu zobus rīklē. Jaunais Saimons nikni palūrēja uz Džeimiju, tad iesāņus raidīja skatienu uz tēvu, kurš gandrīz nemanāmi pamāja ar galvu,

izskatīdamies aizkaitināts par šādu starpgadījumu. Jaunā Freizera melnie, pinkainie mati, lentes nesavaldīti, kā sūna karājās pār seju. Viņš piesardzīgi noskatīja Džeimiju, bet acu izteiksme bija savāda, tajā jaucās uzjautrinājums un ari cieņa. Viņš ar delnas virspusi no­brauca gar muti un, joprojām tupēdams uz ceļiem, svinīgi man paklanījās.

- Lūdzu piedošanu, Freizera kundze, un atvainojiet manu rup­jību.

Es nevarēju darīt neko citu kā vien augstsirdīgi pamāt ar galvu, jo Džeimijs mani izstūma gaitenī. Mēs jau bijām tikuši gandrīz līdz gala durvīm, kad es, atskatījusies, vai mūs kāds nedzird, ierunājos:

-Ko, pie velna, nozīmē neo-geimnidh meala?Es paraustīju Džei­miju aiz piedurknes, lai apturētu, un jautāju. Viņš palūkojās lejup ar tādu skatienu, it kā tikai nupat būtu atcerējies par mani, jo viņa domas klīda kaut kur citur.

- Ko? 0, tas tiešām nozīmē “medus lūpas”. Vairāk vai mazāk.

- Bet…

- Ne jau par muti viņš runā, Armaliet, Džeimijs vēsi sacīja.

- Nu, tas… Es izlikos, ka gribu skriet atpakaļ uz kabinetu, bet Džeimijs stingrāk satvēra manu roku.

- Kluk, kluk, kluk, viņš kladzināja kā vista man pie auss.

- Neuztraucies, Armaliet. Viņi tikai mani pārbauda. Viss būs labi.

Es tiku atstāta jaunā Saimona māsas, lēdijas Frānsisas, aprūpē, bet Džeimijs, gatavs cīnīties, atgriezās bibliotēkā. Es cerēju, ka viņš vairs nesitīs savus radiniekus; lai arī Freizeri visumā nebija tik liela auguma kā Makenziji, viņiem piemita aizdomīga modrība, kas lika piesargāties ikvienam, kurš viņu klātbūtnē mēģināja taisīt kādus trikus.

Lēdija Frānsisa bija jauna, varbūt gadus divdesmit divus veca, un viņa raudzījās manī ar tādu kā iebiedētu apbrīnu, it kā es, ja mani nepārtraukti nedzirdītu ar tēju un nebarotu ar saldumiem, varētu mesties viņai virsū. Es, cik bija manos spēkos, centos būt laipna un draudzīga, un pēc kāda laika namamāte tiktāl nomieri­

nājās, lai spētu atzīties, ka nekad agrāk nav satikusi anglieti. “Angliete”, cik sapratu, bija eksotiska un bīstama suga.

Es piesargājos no straujiem žestiem, un pēc brītiņa Frānsisa jutās tik ērti, ka bikli iepazīstināja mani ar savu dēlu, apmēram trīs gadus vecu, padruknu puišeli, kurš, pateicoties skarbas aukles pastāvīgai uzraudzībai, bija nedabiski tīrs.

Es stāstīju Frānsisai un viņas jaunākajai māsai Alīnai par Dženiju un viņas ģimeni, kuru viņas nekad nebija satikušas, kad gai­tenī aiz durvīm pēkšņi atskanēja blīkšķis un kliedziens. Es pielēcu kājās un sasniedzu dzīvojamās istabas slieksni īstajā brīdī, lai re­dzētu, kā no akmens grīdas cenšas piecelties apaļš drēbju sainis. Bibliotēkas smagās durvis stāvēja vaļā, un tajās, ļauns kā krupis, bija iepleties Saimona Freizera vecākā apaļīgais stāvs.

- Tu, zeltenīt, piedzīvosi vēl ko ļaunāku, ja nestrādāsi labāk. Veča balss tonis nebija īpaši draudošs; viņš tikai konstatēja faktu. Drēbju sainis pacēla galvu, un es ieraudzīju neparastu, nesimet­risku, bet glītu seju, plati atvērtas melnas acis un zem tām uz vaigukaula sarkanu plankumu, kas kļuva arvien tumšāks. Viņa mani redzēja, bet neizrādīja, ka pamanījusi manu klātbūtni, tikai pie­cēlās kājās un, nesakot ne vārda, aizsteidzās projām. Sieviete bija ļoti gara un ārkārtīgi tieva un kustējās ar savādi lempīgu dzērves grāciju, ēna sekoja viņai pa akmens grīdu.

Es stāvēju un blenzu vecajā Saimonā, kura siluets melnēja at­vērtajās durvīs, ko iekrāsoja bibliotēkā degošā kamīna gaisma. Viņš juta sev pievērsto skatienu un pagrieza galvu, lai paska­tītos uz mani. Vecās, zilās acis, aukstas kā safīri, nenovērsās no manis.

- Arlabunakti, dārgā, viņš teica un aizvēra durvis.

Es stāvēju un stingi blenzu tumšajās koka durvīs.

- Kas tas bija? es jautāju Frānsisai, kura bija nostājusies man aiz muguras.

- Nekas. Viņa nervozi aplaizīja lūpas. Nāciet, māsīc! Ļāvu viņai aizvilkt mani projām, bet apņēmos vēlāk pajautāt Džeimijam, kas bibliotēkā notika.

Mēs bijām pienākuši pie istabas, kas bija piešķirta mums šai naktij, un Džeimijs augstsirdīgi atlaida mazo pavadoni, noglāstot viņam galvu.

Es noslīgu uz gultas un bezpalīdzīgi vēros apkārt.

- Ko mēs tagad darīsim? es jautāju. Vakariņas bija aizritējušas gandrīz klusumā, kuru retumis iztraucēja pa kādai piezīmei, bet es laiku pa laikam biju jutusi sev pievērstu Laveta smago skatienu.

Džeimijs paraustīja plecus un novilka kreklu pār galvu.

- Lai velns par stenderi, ja es to zinātu, Armaliet, viņš atzi­nās. Viņi mani iztaujāja par Hailendas armijas stāvokli, cik stiprs ir karaspēks, ko es zinu par Viņa Augstības plāniem. Es visu izstās­tīju. Bet tad viņi sāka no jauna. Mans vectēvs sliecās domāt, ka neviens viņam neteiks patiesību, Džeimijs dzedri piebilda. Uz­skata, ka visiem jābūt tādiem pašiem blēžiem kā viņš, ar desmi­tiem dažādu iemeslu, katram gadījumam savu.

Viņš papurināja galvu un nometa kreklu man blakus uz gultas.

- Vecais nesaprata, vai es par Hailendas armiju stāstu melus vai patiesību. Ja es vēlētos, lai viņš pievienojas Stjuartiem, tad varu teikt, ka viss ir labāk nekā patiesībā, bet, ja es pats kaut kādu iemeslu dēļ neesmu ieinteresēts, tad es varbūt teiktu patiesību. Un viņš nav noskaņots itin neko solīt, līdz neuzskatīs, ka zina, kurā pusē es stāvu.

- Un tieši kādā veidā viņš grasās noskaidrot, vai tu runā patie­sību? es skeptiski jautāju.

- Viņam ir gaišreģe, Džeimijs nevērīgi atteica, it kā tas būtu pavisam parasts amats jebkurā Hailendas pilī. Un, cik es zināju, tā arī bija.

- Tiešām? Es ieinteresēta piecēlos gultā sēdus. Vai tā ir tā jocīgā sieviete, ko viņš izmeta gaitenī?

- Nūjā. Viņu sauc Meisri, un viņai kopš dzimšanas piemīt gaiš­reģes spējas. Bet viņa Lavetam neko nevarēja vai nevēlējās teikt, viņš piebilda. B.ij pavisam skaidrs: kaut ko viņa redz, bet

šī tikai purināja galvu un teica, ka nekas nerādās. Tad vectēvs zau­dēja pacietību un iesita viņai.

- Nolādētais vecais kraķis! es aizkaitinājumā iesaucos.

- Skaidrs, nekāds pieklājīgais viņš nav, Džeimijs piekrita.

Viņš ielēja bļodā ūdeni un sāka šļakstīdamies mazgāt seju. Kad

es skaļi ievilku elpu, Džeimijs sabijies pievērsa man seju, pa kuru tecēja ūdens.

-Ha?

- Tavs vēders… Es rādīju ar pirkstu. Starp krūšu kaulu un kiltiem kā neglīts zieds uz viņa gaišās ādas pletās liels, svaigs zilums.

Džeimijs palūkojās lejup un noteica:

- Ak tas! Atmetis ar roku, viņš atsāka mazgāties.

- Jā, tas. Es pienācu tuvāk apskatīties. Kas notika?

- Nieks vien. Balss caur dvieli skanēja slāpēti. Es šopēcpusdien izrunājos mazliet pārsteidzīgi, un vectēvs lika jaunajam Saimonam sniegt man nelielu mācību cieņas izrādīšanā.

- Vai viņš lika pāris Freizeriem turēt tevi, kamēr gāza tev pa vēderu? Man apšķebinājās dūša.

Aizmetis dvieli pa roku galam, Džeimijs sniedzās pēc nakts­krekla.

- Ļoti glaimojoši, ka, pēc tavām domām, bija vajadzīgi divi cil­vēki, lai mani noturētu. Kad galva parādījās krekla izgriezumā, viņš smaidīja. Patiesībā viņi bij trīs; viens no mugurpuses mani žņaudza.

- Džeimij!

Viņš smējās, skumīgi kratīdams galvu un atlokot uz gultas uz­klātos kiltus.

- Nezinu, Armaliet, kas tevī ir tāds, ka man vienmēr rodas vēlē­šanās tavā priekšā izrādīties. Laikam jau drīz, gribēdams palepo­ties, dabūšu galu. Viņš nopūtās un noslidināja vilnas kreklu pār vēderu. Tas jau tikai tāds teātris; tev nav jāuztraucas.

- Teātris! Augstais Dievs, Džeimij!

- Vai tu neesi redzējusi, kā svešs suns pievienojas baram, Arma­liet? Citi viņu apošņā, kož kājās un ņurd, lai redzētu, ko tas darīs -

sarausies vai rūks pretī. Un reizēm nonāk līdz košanai, reizēm ne, bet beigās ikviens suns barā zina savu vietu un zina, kurš ir vado­nis. Vecais Saimons tikai vēlas būt drošs, ka es zinu, kurš vada šo baru. Tas arī viss.

- Ak tā? Un tu? Es atgūlos, gaidot, kad vīrs nāks gultā. Viņš paņēma sveci un uzsmaidīja man, raustīgā gaisma atmirdzēja acu zilajā mirdzumā.

- Uh, viņš sacīja un nopūta sveci.

Nākamo divu nedēļu laikā es Džeimiju redzēju ļoti reti, vienīgi pa naktīm. Dienas laikā viņš vienmēr bija kopā ar vectēvu, medīja vai devās izjādēs (Lavets, par spīti saviem gadiem, bija sparīgs večuks), vai dzēra viņa kabinetā, kamēr Vecais kūmiņš lēnām izda­rīja savus secinājumus un kala plānus.

Lielāko dienas daļu es pavadīju kopā ar Frānsisu un citām sie­vietēm. Kad pār viņu nekrita tēva biedējošā ēna, Frānsisa saņēma pietiekami daudz drosmes, lai teiktu, ko domā, un izrādījās gudra un interesanta sarunbiedre. Viņas pienākums bija raudzīties, lai pils saimniecība un tās personāls darbotos bez aizķeršanās, bet, kad pie apvāršņa parādījās tēvs, Frānsisa sarāvās melna un maziņa, reti pacēla acis un balss, kad viņa runāja, gandrīz vairāk līdzinājās čukstēšanai. Es viņu diezgan labi sapratu.

Divas nedēļas pēc mūsu ierašanās Džeimijs ieradās dzīvojamā istabā, kur es sēdēju kopā ar Frānsisu un Alīnu, un pavēstīja, ka mani vēlas redzēt lords Lavets.

Vecais Saimons nevērīgi pamāja uz karafēm, kas bija izvietotas uz galda pie sienas, tad apsēdās kokgrebumiem rotātā valrieksta koka krēslā ar platu sēdekli, kuram bija izsēdēts polsterējums un krietni nodilis zila samta pārvalks. Krēsls atbilda viņa strupajam, druknajam augumam, it kā tas būtu piemērīts; es prātoju, vai tie­šām šī mēbele izgatavota pēc pasūtījuma vai no ilgas lietošanas sēdētājs pieņēmis krēsla formu.

Es ar savu portvīna glāzi rokā klusiņām apsēdos kaktā un neko neteicu, kamēr Saimons vēlreiz iztaujāja Džeimiju par Čārlza Stju­arta iespējām un izredzēm.

Divdesmito reizi šonedēļ Džeimijs pacietīgi noziņoja par pie­ejamo karavīru skaitu, par pavēlniecības struktūrām (cik nu tādas vispār bija), par pašreizējo bruņojumu un par to, kādā kārtībā tas bija (galvenokārt sliktā), un izredzēm, ka Čārlzam pievienosies lords Lūiss Gordons vai Fārkversoni, ko pēc Prestonpenas bija tei­cis Glengerijs un ko Kamerons zināja vai izsecināja no angļu kara­spēka manevriem, arī to, kāpēc Čārlzs bija nolēmis maršēt uz dien­vidiem, un tā tālāk un tā joprojām. Es attapos, ka esmu gandrīz aizsnaudusies pie savas glāzes, un spēji uztrūkos īstajā brīdī, lai rubīnsarkanais dzēriens neizlītu man uz svārkiem.

- …un gan lords Džordžs Marejs, gan Kilmernoks uzskata, ka labāk ieteikt Viņa Augstībai uz ziemu atkāpties Hailendā, Džei­mijs, plati žāvādamies, beidza savu atskaiti. Nomocījies šaurajā krēslā, kāds viņam bija piedāvāts, viņš piecēlās un izstaipījās; pār gaišajiem gobelēniem, kas sedza akmens sienas, aizslīdēja ēna.

- Un ko tu pats par to domā? Vecā Saimona acis zem noslī­gušajiem plakstiņiem zaigoja, kad viņš atspiedās pret atzveltni. Kamīnā spoži liesmoja uguns; galvenajā zālē Frānsisa bija likusi uguni mazināt, apklājot to ar kūdru, bet šī tika iedegta no jauna pēc Laveta pavēles, ar malku. Priežu sveķu asā smarža no degoša­jām pagalēm sajaucās ar dūmu sīvo aromātu.

Gaisma meta Džeimija ēnu augstu uz sienas, kad viņš nemierīgi grozījās, nevēlēdamies atkal sēsties. Mazajā kabinetā bija smacīgi un tumši, jo logs, naktij tuvojoties, bija aizsegts šī vieta stipri atšķīrās no atklātās, saulainās kapsētas, kurā Kolams bija uzdevis to pašu jautājumu. Un situācija tagad bija mainījusies Čārlzs vairs nebija iecienītais valdnieks, kuram klanu vadoņi zemu kla­nījās, tagad princis sauca vadoņus kopā un drūmi atgādināja par viņu pienākumiem. Bet problēma bija tāda pati tumša, izplūdusi ēna pār mūsu galvām.

- Es jau tev teicu, ko domāju, vairāk nekā desmit reižu, Džeimijs strupi atcirta. Viņš nepacietīgi paraustīja plecus, it kā svārki būtu par šauru.

- O, kā tad. Teici gan. Bet šoreiz, es pieņemu, mēs dzirdēsim patiesību. Vecais vīrs iekārtojās ērtāk polsterētajā krēslā un salika rokas uz vēdera.

- Tu tā domā? Džeimijs īsi iesmējās un pagriezās pret vec­tēvu. Viņš atspiedās pret galdu, rokas saņēmis uz muguras. Par spīti atšķirībai pozā un augumā, starp abiem vīriem valdīja sasprin­dzinājums, kas uz īsu brīdi izcēla līdzīgo. Viens garš, otrs īss, bet abi spēcīgi, spītīgi un apņēmušies gūt šajā cīņā uzvaru.

- Vai tad es neesmu tavs radinieks? Un tavs vadonis? Es taču baudu tavu uzticību, vai ne?

Tad, lūk, kas. Kolams, kurš bija pieradis pie fiziskas nepilnības, bija zinājis noslēpumu, kā cita vīrieša vājumu pavērst sev par labu. Saimons Freizers, spēcīgs un enerģisks pat lielā vecumā, bija pieradis, ka panāk savu tiešākiem līdzekļiem. Pēc skābā smīniņa Džeimija sejā es redzēju, ka arī viņš salīdzina Kolama lūgumu ar vectēva prasību.

- Tu tā domā? Nespēju atcerēties, ka būtu tev zvērējis.

Saimona uzacīs spurojās vairāki gari, cieti mati, kā jau veciem

cilvēkiem mēdz būt. Tie drebēja, lai arī nevarēju pateikt, no dus­mām vai jautrības.

- Ak, zvērējis? Un vai tad tavās dzīslās neplūst Freizeru asinis?

Atbildot Džeimija lūpas īgni sašķobījās.

- Ļaudis saka: tas bērns ir gudrs, kurš pazīst savu tēvu, vai ne? Mana māte bij Makenzija, tik daudz es zinu.

Saimona seja, pieplūstot asinīm, tumši pietvīka un uzacis savil­kās. Tad mute pavērās un atskanēja skaļi, rēcoši smiekli. Viņš smē­jās tā, ka viņam vajadzēja uzslieties krēslā augstāk, un sprauslāja un smaka. Beidzot bezpalīdzīgā jaņtrībā viņš sita ar vienu roku pa balstu, otru iebāza mutē un izņēma zobu protēzes.

- Esmu pagalam, viņš elsa siekalojoties un sēcot. Pa seju plūda asaras un siekalas, viņš akli meklēja mazo galdiņu pie krēsla

un uzmeta zobus uz kūku šķīvja. Mezglainie pirksti sameklēja lina salveti un piespieda to pie sejas; slaukoties aizvien vēl skanēja aiz­žņaugti kunksti.

- Jēšiņ, puika, viņš beidzot izmocīja, stipri šļupstot. Pado man viškiju.

Uzacis savilcis, Džeimijs paņēma no galda karafi un pasniedza vectēvam, kurš izņēma korķi un iedzēra krietnu devu šķidruma, velti nešķiezdams laiku glāzes meklēšanai.

- Tu domā, ka neeši Freižers? lords Lavets sacīja, nolaižot ka­rafi un ar baudu izelpodams. Ha! Viņš atkal atliecās, vēders, tverot gaisu, strauji cilājās. Viņš norādīja ar garu, kārnu pirkstu uz Džeimiju.

- Tavš tēvš štāvēja turpat, kur tu, puiš, un teica tieši to, ko tu teiči, dienā, kad viņš pameta Bjūfortaš pili uz višiem laikiem. Vecais vīrs pamazām nomierinājās; viņš vairākas reizes noklepojās un vēlreiz noslaucīja seju.

- Vai tu žināji, ka mēģināju ižjaukt tavu vecāku laulībaš, teicu, ka Elenas Makenžijaš bērnš nav Braiena?

- Kā tad. Zināju. Džeimijs atkal atspiedās pret galdu un sa­miegtām acīm pētīja vectēvu.

Lords Lavets nosprauslojās.

- Neteikšu, ka manā ģimenē allažiņ valdījuši laba šaškaņa, bet šavus dēluš esmu žinājis. Un maždēluš arī, viņš uzsvērti piebilda.

- Velnš lai parauj, un eš domāju, ka ikvienš no viņiem varētu būt ragnešis ne vairāk kā eš.

Džeimijs nekustināja ne ausu, bet es nevarēju noturēties, nepa­metusi acis sāņus. Attapos, ka nevaru novērst skatienu no zobiem, ko večuks bija izņēmis no mutes, notraipītā skābarža zobu plate starp kūkas drumslām mitri spīdēja. Par laimi, lords Lavets nebija pamanījis manu nelielo sakustēšanos.

Atguvis nopietnību, viņš turpināja:

- Nu tad. Dūgalš Makenžijš no Leohaš ir deviš Čārlžam šolījumu. Vai viņu tu šauč par šāvu vadoni? Vai to tu gribi man pateikt ka eši šolījies viņam?

- Nē. Es neesmu devis zvērestu nevienam.

- Pat ne Čārlžam? Vecais bija veikls, izmetot jautājumu aši, līdzīgi kā kaķis ķer peli. Iztēlē varēju redzēt, kā viņam, vērojot Džei­miju, raustās aste, bet ieslīpās acis, dziļi iegrimušas zem noslīgu­šajiem plakstiem, spoži mirdz.

Džeimija skatiens bija pievērsts šaudīgajām liesmām kamīnā, bet ēna nekustīgi gulēja uz sienas aiz viņa.

- Viņš man nav to lūdzis. Tā bija taisnība. Čārlzam nebija va­jadzības lūgt no Džeimija zvērestu jo, nodrošinoties pret šādu nepieciešamību, viņš jau bija parakstījis Džeimija vārdu zem Aso­ciācijas līguma. Tomēr es zināju, ka patiesībā Džeimijs nav devis zvērestu Čārlzam, un tas Džeimijam bija svarīgi. Ja viņam šis cil­vēks jānodod, lai tas nebūtu oficiāli atzīts vadonis. Kaut arī visa pasaule uzskatīja, ka šāds zvērests ir dots, viņam tas bija krietni mazsvarīgāk.

Saimons atkal kaut ko noņurdēja. Bez mākslīgajiem zobiem viņa deguns un zods bija pietuvojušies, liekot sejas apakšējai daļai izskatīties īsākai.

- Tad jau nekaš tevi nekavēš žvērēt man kā tava klana vado­nim, viņš klusi sacīja. Drebelīgā aste vairs nebija tik labi redzama, bet pavisam pazudusi nebija. Gandrīz saklausīju domas, kas mīks­tām ķepām staigāja Vecā kūmiņa galvā. Ja Džeimijs zvērētu uzti­cību viņam, nevis Čārlzam, tad lorda Laveta vara pieaugtu. Tāpat arī bagātība, jo tad viņš varētu pieprasīt daļu no Lelibrokas ienā­kumiem kā vadoņa nodevu. Izredzes uz hercoga titulu, kas blāvi vizēja miglā, pavirzījās mazliet tuvāk.

- Nekas, izņemot manu vēlēšanos, Džeimijs mīļi atbildēja.

- Bet tas ir sīks šķērslis, vai ne? Viņa acis, vēl vairāk samiedzoties, kaktiņos savilkās krunciņās.

- Mphmm. Laveta plaksti bija gandrīz aizvērušies, un viņš lēnām grozīja galvu. 0 jā, puiš, tu eši šava tēva dēlš. Špītīgs kā buks un turklāt štulbs. Man vajadzēja zināt, ka Braiens no tāš stai­gules laidīs pasaulē tikai muļķus.

Džeimijs pastiepās uz priekšu un paķēra skābarža zobus no šķīvja.

- Labāk liec tos atpakaļ, vecais kraķi! viņš rupji uzsauca. Es nesaprotu nevienu vārdu.

Vectēva mute izstiepās mākslotā smaidā, kas atklāja vienu dzel­tenu nolauztu zobu apakšējā žoklī.

- Ak nē? viņš teica. Bet vai darījumu šapratīši? Viņš pašāva ašu skatienu uz mani, nesaskatot neko citu kā tikai vēl vienu kauliņu, ko likt spēlē. Tavš žvērešts par tavaš sievaš godu, kā būtu ar to?

Džeimijs skaļi iesmējās, arvien turot zobus rokā.

- O, ak tā? Vai esi nolēmis paņemt viņu ar varu manu acu priekšā, vectēv? Viņš nicīgi atgāzās, roku atspiedis uz galda.

- Uz priekšu, un, kad viņa būs tikusi ar tevi galā, es atsūtīšu tanti Frānsisu saslaucīt atliekas.

Vectēvs rāmi noskatīja jauno vīrieti.

- Ne jau eš, puiš. Viens bezzobainās mutes kaktiņš savilkās šķībā smaidā, kad viņš pagrieza galvu, lai paskatītos uz mani. Lai arī esmu baudījiš šliktākas. Saltais ļaunums tumšajās acīs radīja vēlēšanos aizsargājoties savilkt ciešāk apmetni pār krūtīm, diemžēl man tāda nebija.

- Čik vīriešu ir Bjūfortā, Džeimij? Tavs ārmaliešu škuķis der tik vienai lietai, un, kā tu domā, čik daudži gribētu to ižmantot? Tu nevarēši viņu nošargāt dienu un nakti.

Džeimijs lēnām izslējās, lielā ēna atkārtoja viņa kustības uz sie­nas. Viņš bezkaislīgu sejas izteiksmi lūkojās lejup uz vectēvu.

- 0, es domāju, ka man nav jāraizējas, vectēv, viņš klusi sacīja.

- Jo mana sieva ir reta sieviete. Zini, viedā. Baltā dāma kā Aliseta.

Es nekad nebiju dzirdējusi par Alisetu, bet lords Lavets noteikti bija; viņa galva strauji pagriezās, lai paskatītos uz mani, acis kļuva baltas no bailēm. Mute atvērās, bet viņš nepaguva neko pateikt, jo Džeimijs turpināja, un vārdos, kas nāca viņam pār lūpām, nepār­protami strāvoja naids.

- Vīrietim, kas paņems viņu ar varu, dzimumorgāni nokritīs kā salnas nokosti, Džeimijs ar baudu sacīja, un viņa dvēsele mū­žam degs ellē. Viņš atieza zobus pret vectēvu un atvilka roku.

- Kā šie. Skābarža zobi būkšķēdami iekrita ugunī un nočūkstēja.