Spāre dzintarā 2

49 nodaļa Svētīti tie, kas…

Nav tumšākas vietas par Hailendas ceļu nakts vidū, kad nespīd mēness. Šad tad pazibēja garām braucošo mašīnu lukturi, tad pēkšņajā gaismas uzplaiksnījumā parādījās Rodžera galvas un plecu siluets. Viņš bija sakumpis uz priekšu, it kā aizsargājoties pret draudošajām briesmām. Arī Brī sēdēja uzkumpusi, saritinājusies sēdekļa stūrī man blakus. Mēs visi grem­dējāmies domās, norobežojušies cits no cita, noslēgušies mazās, atsevišķās klusēšanas saliņās lielajā klusumā, kas valdīja ātri brau­cošajā mašīnā.

Mēteļa kabatās sabāztās rokas bija savilkušās dūrēs, dīki kratot tajās monētas un citus sīkumus, kas mēdz atrasties kabatās, sadriskāti papīra kabatlakatiņi, zīmuļa galiņš, sīka gumijas bumbiņa, ko kāds mazs pacients pametis uz mana kabineta grīdas. īkšķis vilka apļus un atpazina amerikāņu monētas robaino malu, plato, reljefo angļu penija virsmu un atslēgas robiņus tā bija atslēga no Gilianas Edgersas kabīnes, kuru es nebiju pūlējusies aizgādāt atpakaļ institūtam.

īsi pirms izbraukšanas no mācītājmājas es biju vēlreiz mēģinā­jusi piezvanīt Gregam Edgersam. Telefons zvanīja daudzas reizes, bet neviens neatbildēja.

Stīvi vēros tumšajā logā, pie kura sēdēju, neredzot ne savu izplūdušo atspulgu, ne arī masīvās klinšu blīvas, ne retos kokus, kas aiztraucās garām naktī. Naksnīgās ainavas vietā es skatīju grāmatu rindas, kas bija saliktas nodalījuma vienīgajā plauktā tikpat aku­rāti kā aptiekāra pudelītes. Un zem tām piezīmju grāmatiņu, kuras lappuses aizpildītas ar smalku ieslīpu rokrakstu, stingrā kārtībā izklāstot secinājumus un ar mītiem un zinātniskiem faktiem savi­jušos maldus, kas smelti gan no zinošiem cilvēkiem, gan leģen­dām, un viss balstīts uz sapņiem. Jebkurš nejaušs lasītājs šo tekstu uzskatītu vai nu par juceklīgām, sadomātām blēņām, vai, labākajā gadījumā, par uzmetumu muļķīgam, pārgudram romānam. Tikai es tur saskatīju rūpīgi apdomātu un līdz sīkumam izstrādātu plānu.

Parodējot zinātnisku pieeju, grāmatiņas pirmajai daļai bija dots virsraksts “Novērojumi”. Tajā bija minētas nesakarīgas atsau­ces, kārtīgi zīmējumi un rūpīgi sanumurētas tabulas. “Saules un mēness stāvoklis tradīciju dienās” tāds nosaukums bija dots vie­nam sarakstam, kurā bija divi simti ciparu pāru. Līdzīgi saraksti bija uzveidoti Jaunajam gadam, Vasaras saulgriežiem un citi Ra­žas svētkiem un Visu svēto dienai. Senie Uguns un Saules svētki, bet rīt uzlēks Maija dienas saule.

Galvenā piezīmju grāmatiņas nodaļa saucās “Minējumi”. Vis­maz tas atbilda patiesībai, es izsmējīgi nodomāju. Vienā lappusē kārtīgā, slīpā rokrakstā bija rakstīts: “Druīdi upurus dedzināja pī­tos būros, kas veidoti cilvēka formā, bet atsevišķus cilvēkus noga­lināja nožņaudzot un pēc tam pārgrieza tiem rīkli, lai iztecētu asi­nis. Kurš bija nepieciešamais elements uguns vai asinis?” Jautā­juma aukstasinīgā ziņkāre man acu priekšā skaidri uzbūra Geilisas Dankenas seju ne meiteni ar lielām acīm un taisniem matiem, kuras fotogrāfija atradās institūtā, bet desmit gadus vecāko viltīgo, viegli smīnošo prokurora sievu, kas zināja, kā likt lietā gan zālītes, gan savu augumu, ar kuru pēc patikas kārdināt vīriešus un bez­kaislīgi nogalināt, lai sasniegtu savu mērķi.

Dažas pēdējās lappuses bija akurāti nodēvētas par “Secināju­miem”, un tās bija likušas mums pavasara saulgriežu priekšvakarā tumsā braukt šurp. Saspiedu atslēgu pirkstos, no visas sirds vēlo­ties, lai Gregs Edgerss būtu pacēlis telefona klausuli.

Rodžers piebremzēja un nogriezās uz bedrainā zemesceļa, kas veda gar Kreignedanu.

- Es neko neredzu, viņš paziņoja. Viņš tik sen nebija neko teicis, ka īsais teikums izskanēja īdzīgi un kareivīgi.

- Dabiski, Brianna nepacietīgi attrauca. No šejienes jau ne­var akmeņus redzēt.

Rodžers par atbildi kaut ko noņurdēja un samazināja ātrumu vēl vairāk. Acīmredzot nervi Briannai bija uzvilkti, bet arī viņš ne­jutās labāk. Tikai Klēra likās mierīga, un mašīnā pieaugošais sa­sprindzinājums viņu neietekmēja.

- Viņa ir te, pēkšņi Klēra sacīja. Rodžers nospieda bremžu pedāli tik spēji, ka gan Klēra, gan viņas meita krita uz priekšu, ietriecoties priekšējā sēdekļa atzveltnē.

- Uzmanīgāk, idiot! Brianna nikni uzbļāva Rodžeram. Viņa izgrūda roku caur matiem, ar ašu, nervozu žestu atbīdot tos no acīm. Kad viņa pieliecās, lai mēģinātu kaut ko saskatīt aiz loga val­došajā tumsā, varēja redzēt, ka viņa ātri norij siekalas.

- Kur? viņa prasīja.

Klēra pamāja ar galvu uz priekšu pa labi, rokas viņa aizvien turēja, dziļi sabāztas kabatās.

- Tur stāv mašīna, tūlīt aiz krūmiem.

Rodžers aplaizīja lūpas un pastiepa roku pēc durvju roktura.

- Tas ir Edgersa auto. Es iešu paskatīties, bet jūs palieciet šeit.

Brianna, nočīkstot neeļļotajām eņģēm, atgrūda durvis savā

pusē. Viņas klusais nicinājums lika Rodžeram pietvīkt blāvajā gaismā, kas plūda no augšas.

Viņa bija atpakaļ, pirms Rodžers pats bija paguvis izkāpt no mašīnas.

- Tur neviena nav, viņa ziņoja. Brianna palūkojās augšup uz kalna galu. Vai jūs domājat…?

Klēra aizpogāja mēteli un, neatbildējusi uz meitas jautājumu, izkāpa tumšajā naktī.

- Taka ir tur, viņa norādīja.

Viņai gribot negribot vajadzēja rādīt ceļu, un Rodžeram, redzot blāvo stāvu līdzīgi spokam slīdam augšup pa nogāzi, skarbi tika atsaukts atmiņā iepriekšējais kāpiens stāvā kalnā uz Sentkildas kapsētu. Arī Brianna to atcerējās; viņa saminstinājās, un Rodžers dzirdēja, kā viņa pie sevis kaut ko nikni nopurpina, bet tad viņas roka satvēra jaunekļa elkoni un cieši saspieda vai tas bija iedroši­nājums vai lūgums pēc atbalsta, viņš nezināja. Katrā ziņā viņu šis pieskāriens iedrošināja, tāpēc viņš noglāstīja roku un izvilka to sev caur elkoņa izliekumu. Par spīti vispārējām šaubām un pārdabisku mam, kas nenoliedzami piemita šai ekspedīcijai, tuvojoties kalna virsotnei, jauneklis juta mostamies satraukumu.

Nakts bija skaidra, bez mēness un ļoti tumša, tikai zvaigžņu gaismā zaigojoši sīki vizlas punktiņi kalpoja tam, lai vispār varētu saskatīt draudīgos senā loka akmeņus. Trijotne apstājās uz viegli noapaļotās virsotnes, cieši kopā saspiedušies kā no ganāmpulka noklīdušas aitas. Rodžera paša elpa likās nedabiski skaļa.

- Tas, Brianna izspieda caur zobiem, ir muļķīgi!

- Nē, nav vis, Rodžers nepiekrita. Pēkšņi viņam aptrūka elpas, it kā žņaugs būtu izspiedis gaisu no plaušām. Tur spīd gaisma.

Tā bija tik tikko jaušama ne vairāk kā atplaiksnījums, kas tū­daļ arī pazuda, bet viņš to bija redzējis. Viņš dzirdēja, ka kādam aizraujas elpa.

Un ko tagad? Rodžers iedomājās. Vai vajadzētu kliegt? Vai citu cilvēku saceltais troksnis izbiedētu medījumu un pamudinātu uz rīcību? Un kāda tā varētu būt?

Viņš redzēja, ka Klēra pēkšņi papurina galvu, it kā vēlētos at­brīvoties no kāda uzmācīgi sīcoša insekta. Atkāpjoties no tuvākā akmens, viņa uzgrūdās Rodžeram.

Rodžers satvēra sievieti aiz rokas un nomurmināja:

- Mierīgi, mierīgi, kā runājot ar zirgu. Nespodrajā zvaigžņu gaismā Klēras seja nebija labi redzama, bet viņš juta, ka sievietes augums nodreb kā elektrības ķerts. Viņš stāvēja sastindzis neziņā un turēja viņas roku.

No sastinguma puisi izsita spēji uzplūdusī spēcīga benzīna smaka. Viņš neskaidri juta, ka Brianna atmet galvu, kad smaka sasniedza viņas nāsis, pagriežas uz loka ziemeļu galu, un tad viņš jau bija atlaidis Klēras roku, izlauzies cauri krūmu joslai, akmeņu lokam un soļoja uz centru, kur vīdēja melns sakumpis stāvs, kas uz mazliet gaišākās zāles fona izcēlās kā tintes traips.

Aiz muguras klusumu saplosīja Klēras spēcīgā un satrauktā balss.

- Giliana!

Pēkšņi kaut kas slāpēti nošalca un nakts spoži uzliesmoja. Ap­žilbis Rodžers atlēca soli atpakaļ, paklupa un nokrita uz ceļiem.

Brīdi acu zīlītes apžilbināja līdz sāpēm spoža gaisma tik mir­dzoša, ka apslēpa visu. Viņš dzirdēja blakus kliedzienu un sajuta uz pleca Briannas roku. Viņš samirkšķināja plakstus, sāka tecēt asa­ras, un redze pakāpeniski atgriezās.

Starp viņiem un ugunskuru stāvēja slaids smilšu pulksteņa silu­ets. Redzei kļūstot arvien skaidrākai, Rodžers aptvēra, ka sieviete ģērbusies garos, kuplos svārkos un ņieburā apģērbā, kas iederē­jās citā laikmetā. Viņa bija pagriezusies uz saucienu, un Rodžers pamanīja lielas acis un gaišus, plīvojošus matus, kurus pluinīja no ugunskura plūstošais karstais vējš.

Cenšoties piecelties, viņam pietika laika pabrīnīties, kā sievietei izdevies uzvilkt augšā tik milzīgu baļķi. Tad sejā kā sitiens ietriecās svilstošu matu un apdegušas ādas dvaka, un viņš atcerējās. Šonakt Grega Edgersa nebija mājās. Nezinādama, kurš ir nepieciešamais elements asinis vai uguns viņa bija nodrošinājusies ar abiem.

Viņš patraucās garām Briannai, visu uzmanību pievērsis gara­jai, slaidajai meitenei priekšā un sejai, kas bija kā viņa paša spoguļ­attēls. Geilisa redzēja tuvojamies puisi, pagriezās un kā vējš trau­cās uz pārplīsušu akmeni loka galā. Viņai pār plecu bija pārmesta raupja audekla mugursoma; viņš dzirdēja, ka bēgle iekunkstas, kad soma smagi atsitās viņai pret sānu.

Uz mirkli viņa apstājās, roku pastiepusi uz klints pusi, un at­skatījās. Rodžers būtu gatavs zvērēt, ka sievietes acis apstājās pie

viņa, skatieni pāri liesmām, kas viņus šķīra, satikās un mirkli uzka­vējās. Viņš kliedza bez skaņas. Tad sieviete apcirtās, viegla kā dejo­joša dzirkstele, un nozuda klints plaisā.

Ugunskuru, līķi un pašu nakti pēkšņi aprija arvien pieaugošs spalgs troksnis. Rodžers attapās, ka guļ uz vēdera zālē, izmisīgi ieķēries zemē, cenšoties atrast kādu pazīstamu sajūtu, kur piesais­tīt savu veselo saprātu. Veltīgi. Likās, ka nedarbojas neviena no maņām pat pieskāriens zemei bija nenoteikts, izplūdis, it kā viņš gulētu plūstošajās smiltīs, nevis uz granīta bluķa.

Apžilbis no baltuma, kļuvis kurls no akmens plosošajiem klie­dzieniem, Rodžers centās noturēties, mežonīgi mētādamies, zaudē­jis varu pār savām rokām un kājām, juzdams tikai milzīgu vilkmi un vajadzību tai pretoties.

Laika ritums bija zaudējis jēgu; Rodžeram bija sajūta, it kā būtu cīnījies ar šo tukšumu veselu mūžību, līdz beidzot apzinājās kaut ko ārpus sevis. Rokas, kas turēja viņa plaukstas ar izmisīgu spēku, un pie sejas piekļautas krūtis, kas neļāva elpot.

Pakāpeniski atgriezās dzirde un tai līdzi balss, kas sauca viņa vārdu. Patiesību sakot, lamāja viņu, bet starp vārdiem bija dzirda­mas elsas.

- Tu, idiot! Tu… stulbeni! Mosties, tu… ēzeli! Balss bija klusa, bet vārdu jēgu viņš saprata skaidri. Ar pārcilvēciskām pūlēm Ro­džers pastiepa rokas un satvēra meitenes plaukstu locītavas. Viņš vēlās, jūtoties smagnējs kā tikko izkustējies šļūdonis, un attapās, ka stulbi blisina acis, raugoties asarām noplūdušajā Briannas Rendelas sejā un acīs, kas dziestošā ugunskura atblāzmā bija tumšas kā alas.

Benzīna un gruzdošās miesas smaka bija nomācoša. Rodžers novērsās un izvēmās slapjajā zālē. Prāts bija pārāk nodarbināts, lai priecātos par to, ka atgriezusies oža.

Viņš ar piedurkni noslaucīja muti un nedroši meklēja Briannas roku. Viņa tupēja, sarāvusies čokurā, un viegli drebēja.

- Ak Dievs, viņa izdvesa. Ak Dievs. Man likās, ka es tevi nenoturēšu. Tu rāpoji tieši uz turieni. Ak Dievs.

Brianna nepretojās, kad Rodžers piekļāva viņu sev klāt, bet arī neatsaucās. Viņu aizvien vēl purināja drebuļi, asaras tecēja no lie­lajām, neko neredzošajām acīm, un lūpas laiku pa laikam atkārtoja: “Ak Dievs,” kā sabojājusies plate.

- Kuš! Rodžers viņu noglāstīja. Viss būs labi. Kuš! Reibonis pamazām pārgāja, lai ari viņš joprojām jutās tā, it kā būtu sadalīts vairākos gabalos un izmētāts starp visiem kompasa punktiem.

Tur, kur zemē gulēja tumšais apveids, atskanēja kluss sprakšķis. Tas un Briannas mehāniski atkārtotā frāze bija vienīgie trokšņi, kas iztraucēja nakts klusumu. Rodžers aizspieda ar rokām ausis, it kā gribētu apklusināt ellīgās rēkoņas atbalsis.

- Tu ari to dzirdēji? viņš iejautājās. Brianna turpināja raudāt, bet pamāja ar galvu, nedroši kā pārbijies kucēns.

- Vai tava… viņš iesāka, ar grūtībām mēģinot savākt domu lauskas, bet viena tomēr noformējās pilnībā, un viņš spēji izslējās.

- Tava mamma! Rodžers iesaucās, cieši satverot Briannu aiz abām rokām. Klēra! Kur viņa ir?

Brianna satriekta pavēra lūpas, tad piecēlās kājās un izmisīgu skatienu vērās uz tukšo laukumu, kuram apkārt drūmi slējās cil­vēka auguma akmens milzeņi gandrīz neredzami dziestošā uguns­kura ēnās.

- Mammu! viņa spalgi iekliedzās. Mammu, kur tu esi?

- Viss kārtībā, Rodžers sacīja, cenšoties piešķirt balsij zinā­tāja pārliecību. Tagad viss būs labi.

Patiesību sakot, viņam nebija ne jausmas, vai Klērai Rendelai jebkad viss būs labi. Taču viņa vismaz bija dzīva, un tas bija vienī­gais, par ko viņš varēja galvot.

Viņi bija atraduši Klēru bez samaņas guļam zālē netālu no akmeņu loka malas, viņas seja bija balta kā mēness, kas tobrīd kāpa debesīs, bet par to, ka sirds vēl pukst, liecināja tikai tas, ka nobrāzumos uz delnām sūcās tumšas asinis. Labāk neatcerēties ellišķīgi grūto ceļu uz mašīnu, kad Klēras augums smagi gūlās

uz Rodžera pleca, bet kājas neveikli sitās pret akmeņiem, kuri no katra pieskāriena izkustējās no vietas.

Kāpiens lejup pa nolādētā kalna nogāzi bija izsūcis visus viņa spēkus. Brianna, kuras seja no koncentrēšanās bija tā saspringusi, ka bija izspiedušies vaigukauli, rokās cieši satvērusi stūresratu, veda visu kompāniju atpakaļ uz mācītājmāju. Sagumis sēdeklī bla­kus vadītājai, Rodžers atpakaļskata spogulī vēl bija redzējis ne­skaidro kalna apveidu, pār kuru slīdēja mazs, vizošs mākonītis kā lielgabala šāviena dūmi, pēdējās kaujas mēmais liecinieks.

Tagad Brianna neatkāpās no dīvāna, uz kura gulēja viņas māte, nekustīga kā akmens tēls uz sarkofāga. Nodrebinājies Rodžers bija vairījies no kamīna, kur gruzdēja apraustās ogles, un sameklējis nelielu elektrisko sildītāju, pie kura mācītājs vēsos ziemas vakaros bija sildījis kājas. Tā stieņi nu kvēloja sakarsuši oranži, un skaļā, draudzīgā murrāšana aizpildīja kabinetā valdošo klusumu.

Rodžers sēdēja uz zema soliņa pie dīvāna, viņš jutās šļaugans un izplūdis. Savācis pēdējās gribasspēka paliekas, viņš pastiepa roku pēc telefona, kas stāvēja uz galda, bet tā palika kavējamies dažas collas virs klausules.

- Vai mums… Viņam vajadzēja apklust, lai atklepotos. Vai mums… izsaukt ārstu? Varbūt policiju?

- Nē. Briannas balss skanēja pārliecinoši, gandrīz izklaidīgi, kad viņa liecās pār nekustīgo augumu uz dīvāna. Viņa sāk atgū­ties.

Izliektie plaksti sakustējās, uz mirkli aizvērās ciešāk, atcero­ties sāpes, tad atslāba un atvērās. Skatiens bija skaidrs un maigs kā medus. Acis lūkojās uz visām pusēm, pārslīdēja pāri Briannai, kas, stīva un taisni izslējusies, stāvēja viņai blakus, un palika pie Rodžera sejas.

Asinis bija aizplūdušas no Klēras lūpām, kā arī no visas sejas; vajadzēja mēģināt vairākkārt, līdz izdevās dabūt pār tām vārdus, bet arī tad tas bija tikai piesmacis čuksts.

- Vai viņa… aizgāja atpakaļ?

Klēras pirksti bija ieķērušies svārku audumā, un Rodžers re­dzēja, ka tie atstāj tumšu, izsmērētu asins traipu. Viņš pats kņudo­šām plaukstām instinktīvi aptvēra ceļus. Tātad arī viņa bija turēju­sies, tveroties pie zāles un grants, meklējot kaut mazāko pieturas punktu, lai pagātne viņu neaprītu. Atceroties ievelkošo plaisu, viņš aizvēra acis un pamāja ar galvu.

-Jā, viņš sacīja. Aizgāja.

Dzidrās acis nekavējoties pievērsās meitas sejai, un uzacis izlie­cās jautājumā. Bet skaļi to izteica Brianna.

- Tātad tā ir taisnība, viņa nedroši sacīja. Viss bija taisnība?

Rodžers juta vieglos drebuļus, kas pārskrēja pāri meitenes augu­mam, un nedomājot saņēma viņas roku. Viņš neapzināti saviebās, kad viņa to saspieda, un pēkšņi atmiņā dzirdēja tekstu, ko mācī­tājs lasīja no Bībeles: “Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” Un tie, kuriem jāredz, lai noticētu. Ar redzi iegūtās ticības sekas viņam blakus drebēja, pārbijušās par to, kam vēl nāksies noticēt.

Meitene saspringa, gatavojoties saskarties ar patiesību, kuru bija jau redzējusi, turpretī Klēra, kas gulēja uz dīvāna, atslāba. Bālās lūpas izliecās smaida atblāzmā un palika kvēlojam dzintarainajās acīs.

- Tā ir taisnība, viņa sacīja. Bālajos vaigos iekrāsojās tikko jaušams sārtums. Vai māte tev melotu? Un viņa atkal aizvēra acis.

Rodžers pastiepa roku uz leju, lai izslēgtu elektrisko sildītāju. Nakts bija auksta, bet viņš nespēja ilgāk palikt kabinetā, savā īslai­cīgajā patvērumā. Viņš joprojām jutās nedrošs uz kājām, bet atlikt vairs nedrīkstēja. Vajadzēja pieņemt lēmumu.

Jau ausa gaisma, kad iepriekšējā nakti ārsts un policija bija beiguši savu darbu aizpildot dokumentus, uzklausot liecības un konstatējot nāvi. Tātad darot visu nepieciešamo, lai noskaidrotu patiesību. Svētīgi tie, kas neredz, viņš atkal dievbijīgi nodomāja, un tomēr tic! īpaši šajā gadījumā.

Beidzot visi bija devušies projām ar dokumentiem, amata nozī­mēm un mašīnās, kurām uz jumta zibsnīja bākugunis, lai uzrau­dzītu Grega Edgersa līķa aizvešanu no akmeņa loka un lai izraks­tītu apcietināšanas orderi viņa sievai, kura atvilinājusi vīru šurp, nonāvējusi un aizbēgusi no notikuma vietas. Maigi sakot, apdullis domāja Rodžers.

Pārguris garīgi un fiziski, Rodžers bija atstājis abas Rendelas ārsta un Fionas aprūpē un pats licies gultā, nepūloties izģērbties vai saklāt gultu, un iekritis ilgi gaidītajā aizmirstībā. īsi pirms saul­rieta Rodžeru uzmodināja stiprs izsalkums, viņš bija noklumburojis lejā un atklājis, ka viņa viešņas, tikpat klusas, kaut arī mazliet sakoptākas nekā namatēvs, palīdz Fionai gatavot vakariņas.

Maltīte pagāja mierīgi. Gaisotne nebija saspringta, it kā ap galdu sēdošie cilvēki komunicētu neredzami. Brianna sēdēja blakus mātei, šad tad, padodot ēdienu, viņai pieskārās, it kā lai sevi pārlie­cinātu, ka māte nav pazudusi. Lāgiem kautri, no skropstu apakšas Brianna bija uzmetusi ašu skatienu Rodžeram, tomēr neko viņam neteica.

Klēra runāja maz un gandrīz neko neēda, bet sēdēja klusa, rāma un mierīga kā saulē sasilis ezers, pievērsusies savām domām. Pēc vakariņām viņa atvainojās un apsēdās dziļajā loga sēdeklī gaiteņa galā, apgalvojot, ka jūtas nogurusi. Brianna, paskatījusies uz māti, kuras siluets izcēlās dziestošās saules pēdējos staros, kas lija viņai pāri, devās uz virtuvi palīgā Fionai nomazgāt traukus. Rodžers, kuram Fionas sātīgais ēdiens bija smagi iegūlis kuņģī, aizgāja uz kabinetu padomāt.

Pēc divām stundām viņš vēl aizvien domāja, bet gandrīz neko nebija izdarījis. Uz rakstāmgalda un visur citur nekārtīgās kaudzēs bija sakrautas grāmatas, tās atvērtas gulēja uz dīvāna un krēsliem, tukšie robi piebāztajos plauktos liecināja par jaunā vēsturnieka haotiskajiem pētījumiem.

Vajadzēja daudz laika, tomēr viņš bija to atradis īso rindkopu, ko atcerējās lasījis, kad bija meklējis faktus pēc Klēras Rendelas lūguma. Toreiz pētījumu rezultāti atnesa viņai mierinājumu un

mieru, bet šoreiz tā nebūs ja viņš atklātu to, ko atradis. Ja nu viņam izrādīsies taisnība? Bet citādi nevar būt, tas izskaidrotu to, ka kaps atrodas nepareizajā vietā, tik tālu no Kalodenas.

Rodžers pārbrauca ar roku pār seju un sajuta ataugušos bārdas rugājus. Nav brīnums, ka ar visiem šiem notikumiem viņš aizmirsis noskūties. Aizverot plakstus, nāsīs joprojām iesitās asins un dūmu dvaka; acu priekšā rēgojas uguns liesmas uz tumšās klints, un tikai nedaudz pietrūka, lai viņš aizsniegtos līdz plīvojošajiem gaišajiem matiem. No šīm atmiņām pār muguru pārskrēja šermuļi, un pēk­šņi viņš juta uzplūstam nepatiku. Klēra bija izpostījusi viņa sirds­mieru. Vai viņam vajadzētu taupīt viņējo? Un Brianna… viņa tagad zināja patiesību, bet vai viņai nevajadzētu zināt visu?

Klēra vēl aizvien sēdēja sēdeklī pie loga gaiteņa galā, kājas pavilkusi zem sevis, un vērās vienmuļi tumšajā stikla rūtī.

- Klēra? Balss pēc ilgās klusēšanas skanēja piesmakusi, tāpēc viņš nokāsējās un mēģināja vēlreiz. Klēra? Es… man jums kaut kas jāsaka.

Viņa pagriezās, pacēla skatienu uz Rodžeru, bet sejā tikpat kā nebija manāma ziņkāre. Viņa raudzījās mierīgi, kā cilvēks, kas pie­dzīvojis bailes, izmisumu, sēras un nesis sāpju pilno izdzīvošanas nastu un izturējis. Skatoties uz Klēru, viņš pēkšņi juta, ka nespēj runāt.

Bet viņa bija teikusi taisnību; viņam jādara tāpat.

- Es kaut ko atradu. Viņš īsā, gluži nevajadzīgā žestā pacēla grāmatu. Par… Džeimiju. Izsakot skaļi šo vārdu, jaunais Veikfīlds sajuta pieplūstam spēku, it kā lielais skots būtu atsaucies uz šo aicinājumu un tagad dzīvs nekustīgi stāvētu gaitenī starp savu sievu un Rodžeru. Viņš, saņemot drosmi, dziļi ievilka elpu.

- Par ko ir runa?

- Par to, ko viņš gribēja izdarīt. Es domāju… man šķiet, viņam neizdevās.

Pēkšņi Klēras seja nobālēja, un viņa plati ieplestām acīm paska­tījās uz grāmatu.

- Viņa vīri? Bet man likās, jūs atradāt…

- Jā, Rodžers viņu pārtrauca. Nē, esmu gandrīz drošs, ka tas viņam izdevās. Viņš izglāba Lelibrokas vīrus, izveda viņus no Kalodenas un lika doties mājās.

- Bet tad jau…

- Viņš bija nodomājis griezties atpakaļ uz kaujas lauku un, manuprāt, viņš izdarīja arī to. Jo tālāk Rodžers runāja, jo mazāk viņam gribējās atklāt patiesību, tomēr to vajadzēja pateikt. Nespē­dams atrast vārdus, Rodžers atvēra grāmatu un nolasīja skaļā balsī:

“Pēc pēdējās kaujas Kalodenā astoņpadsmit jakobītu virsnieku visi ievainoti patvērās vecajā mājā un divas dienas tur nogulēja neapkoptiem ievainojumiem un sāpju mocīti, tad viņus izveda laukā, lai nošautu. Viens no viņiem, kāds Laveta pulka Freizers, izbēga no slaktiņa, pārējos apbedīja turpat parka malā.”

- “Viens no viņiem, kāds Laveta pulka Freizers, izbēga…" Rodžers klusi atkārtoja. Viņš atrāva skatienu no nepielūdzamā teksta grā­matā, lai ieskatītos Klērai acīs, kas bija plati ieplestas un neredzo­šas kā briedim, kurš nespēj novērsties no tuvojošās mašīnas luk­turiem.

- Viņš bija nodomājis mirt Kalodenas kaujas laukā, Rodžers čukstēja. Bet tā nenotika.