Spāre dzintarā 2

26 nodaļa Fontenblo

es nogulēju vairākas dienas. Nezinu, vai miegs bija nepie­ciešams fiziskai atlabšanai vai tā bija stūrgalvīga bēgšana no realitātes, ar kuru neizbēgami saskartos nomodā, bet es negribīgi pamodos, tikai lai uzņemtu mazliet ēdiena, un uzreiz kritu atpakaļ transa nebūtībā, it kā nelielais siltā buljona svars manā kuņģī būtu enkurs, kas vilktu mani sev līdzi cauri duļķaina­jām aizmirstības dzīlēm.

Dažas dienas vēlāk es pamodos no uzstājīgas runāšanas turpat man pie auss un jutu, ka tieku celta ārā no gultas. Mani turēja spē­cīgas un vīrišķīgas rokas, tāpēc vienu bridi es no prieka gandrīz lidoju. Bet tad pilnībā atmodos, vārgi cenšoties izvairīties no taba­kas un lēta vīna smakas viļņa, kas vēlās man pāri, un redzēju, ka mani klēpī tur Luīzes Latūras milzīgais sulainis Igo.

- Lieciet mani atpakaļ! es saucu, nespēcīgi bungādama vareno vīru ar dūrēm. Viņš par šādu negaidītu augšāmcelšanos no miru­šajiem likās sabijies un gandrīz nometa mani zemē, bet spalga, pavēloša balss apturēja mūs abus.

- Klēra, mīļumiņ! Nebaidieties, ma chиre, viss kārtībā. Es vedu jūs uz Fontenblo. Svaigs gaiss un labs ēdiens lūk, kas jums vaja­dzīgs. Un vēl atpūta, jums jāatpūšas…

Es kā tikko atskrējis jērs samirkšķināju no gaismas apžilbu­šās acis. Pavisam tuvu peldēja Luīzes apaļā, sārtā, dedzīgā seja kā ķerubam uz mākoņa maliņas. Aiz viņas kā sargeņģelis pie Ēdenes vārtiem slējās mātes Hildegardes garais un bargais stāvs; līdzību

ar debesim pastiprināja tas, ka abas sievietes stāvēja pie vitrāžas slimnīcas vestibilā.

- Jā, dobjā balsi izteiktais īsais vārdiņš izskanēja ar lielāku uzsvaru nekā Luīzes daudzvārdīgā čivināšana. Tas nāks jums par labu. Au revoir, mīļā!

Un ar šiem vārdiem mani nonesa pa slimnīcas kāpnēm, nepra­sot, vai es to vēlos. Tiku iestūķēta Luīzes karietē, un man nebija ne spēka, ne vēlmes pretoties.

Kariete, ripojot pa bedrēm un grambām, tā kratījās, ka nevarēju aizmigt visu ceļu līdz Fontenblo. Turklāt Luīze nemitīgi pļāpāja, cenšoties mani nomierināt. Sākumā es apdullusi mēģināju atbildēt, taču ātri vien sapratu, ka viņa atbildi negaida un patiesībā runā­šana vedās veiklāk, ja es nejaucos pa vidu.

Pēc slimnīcas vēsajās akmens velvēs pavadītajām dienām es ju­tos kā attīta mūmija un vairījos no košuma un krāsu bagātības, kas gāzās man pāri. Sapratu, ka man ir vieglāk ierauties karietes stūrī un ļauties iespaidu straumei, nevis censties atdalīt atsevišķus elementus.

Šī stratēģija darbojās līdz brīdim, kad mēs sasniedzām nelielu mežiņu pie Fontenblo. Tur auga ozoli ar tumšiem, resniem stum­briem, bet baldahīniem līdzīgās nolīkušās platās lapotnes meta uz zemes ēnu, kurai cauri spraucās līgani gaismas staru kūļi, tāpēc likās, ka visa audze vējā viegli šūpojas. Pavirši apbrīnoju šo skatu, tad ievēroju, ka daži, kā man likās, stumbri patiešām kustas, ļoti lēnām griežoties te uz vienu, te uz otru pusi.

- Luīze! Mans izsauciens un spēks, ar kādu es satvēru viņas roku, aprāva pļāpāšanu pusvārdā.

Viņa smagnēji pārliecās man pāri, lai redzētu, uz ko es skatos, tad atkrita atpakaļ savā vietā, izbāza galvu pa logu un uzkliedza kučieriem.

Mēs, slīdot un putekļu mākoņiem griežoties, apstājāmies tieši pretī mežam. Viņi Bija trīs divi vīrieši un sieviete. Luīzes augstā, satrauktā balss turpināja runāt iebilstot un jautājot, un laiku pa laikam iejaucās kučieris, kurš mēģināja paskaidrot vai atvainoties, bet es nepievērsu tam uzmanību.

Lai gan vieglajā vēsmā viņi grozījās un drēbes plīvoja, viņi bija ļoti mierīgi, lēnīgāki nekā koki, kuros karājās. Sejas skābekļa trūkuma dēļ bija nomelnējušas; cauri šoka miglai es iedomājos, ka Forēza kungam tas nepavisam nepatiktu. Diletantiski izpildīts nāves sods, tomēr, lai nu kā, vēlamais bija sasniegts. Vējš mainīja virzienu, un mums uzplūda smirdoņa.

Luīze spalgi iekliedzās un dusmu lēkmē sāka rībināt pa loga rāmi, tad kariete ar rāvienu sakustējās un viņa atkrita savā sēdeklī.

- Merde! dāma nolamājās, strauji apvēdinot pietvīkušo seju.

- Kāds viņš ir idiots, aptur karieti tieši šajā vietā! Kāda neapdo­mība! Šāds skats noteikti nenāk par labu bērnam un jums, naba­dzītei… 0, mīļā, nabaga Klēra! Lūdzu, piedodiet, es negribēju jums atgādināt… bet kā lai jūs piedodat, ja esmu tik netaktiska…

Laimīgā kārtā satraukums par to, ka Luīze mani, iespējams, sa­rūgtinājusi, lika aizmirst pašas izbīli, bet bija ļoti nogurdinoši mēģināt apturēt viņas atvainošanās plūdus. Beidzot es izmisumā atgriezos pie tēmas par pakārtajiem.

- Kas? Novirzīšanās līdzēja, Luīze samirkšķināja plakstus un, atcerējusies triecienu, kas nodarīts viņas systeme, sameklēja pude­līti ar ožamo spirtu un sparīgi ievilka nāsīs gaisu, tad nošķaudījās.

- Huge… apčī! Hugenoti, viņa izmocīja sprauslājot un šņau­kājoties. Protestantu ķeceri. Tā saka kučieris.

- Vai tad viņus pakar? Vēl joprojām? Nez kāpēc es domāju, ka vajāšana reliģisku uzskatu dēļ ir seno laiku paliekas.

- Nu, parasti nekar tikai tāpēc, ka viņi ir protestanti, tomēr ar to pietiek, Luīze šņaukādamās sacīja. Viņa nosusināja degunu ar izšūtu mutautiņu, kritiski noskatīja tā saturu, tad vēlreiz pielika drāniņu pie deguna un nošņaucās no visas sirds.

- O, tā jau ir labāk. Viņa ieņurcīja kabatlakatu atpakaļ kabatā un ar nopūtu atlaidās pret atzveltni. Tagad esmu atguvusies. Kāds trieciens! Ja viņiem vajag tos ķecerus pakārt, lai kar, bet vai tiešām tas jādara ceļa malā, kur dāmām var gadīties saskarties ar tādu pretīgumu? Vai jūs viņus saodāt? Fū! Šī ir grāfa Medāra zeme. Nu, pagaidi tikai, es viņam aizsūtīšu niknu vēstuli!

- Bet kāpēc šos cilvēkus pakāra? es jautāju, visai rupji pār­traucot draudzeni, bet tas bija vienīgais veids, kā ar viņu bija iespējams sarunāties.

- 0, visticamāk, par buršanos. Redzējāt, tur bija sieviete. Ja iejaukta sieviete, tad parasti runa ir par raganām. Ja pakārti tikai vīrieši, tad visbiežāk iemesls ir musināšana un ķecerība, bet sie­vietes ar sludināšanu nenodarbojas. Vai redzējāt neglītās, tumšās drēbes, kādās viņa bija ģērbusies? Drausmīgi! Cik nomācoši visu laiku valkāt tumšas drēbes; kas tā par reliģiju, kas liek ticīgajiem vilkt mugurā tik neizskatīgu apģērbu? Skaidrs, ka tas ir Sātana roku darbs, par to nav šaubu. Viņi baidās no sievietēm, tā, lūk, tāpēc viņi…

Es aizvēru acis un atlaidos pret atzveltni. Cerēju, ka līdz Luīzes vasaras rezidencei vairs nav pārāk tālu.

Bez pērtiķa, no kura Luīze nevēlējās šķirties, viņas lauku namu rotāja vairāki priekšmeti, kas liecināja par apšaubāmu gaumi. Pa­rīzē vajadzēja ņemt vērā vīra un tēva vēlmes, un tāpēc telpas tur bija iekārtotas grezni, taču atturīgos toņos. Bet uz laukiem Žils brauca reti, jo bija pārāk aizņemts ar darījumiem pilsētā, un Luīzei bija brīvas rokas rīkoties saskaņā ar savu saprašanu.

- Šī ir mana jaunākā rotaļlieta! Vai nav jauka? viņa dudināja, ar mīlestību pārlaižot plaukstu tumšā kokā izgrebtai mājiņai, kas likās neiederīgi izaugusi no sienas blakus bronzētam svečturim Eiridlkes veidolā.

- Izskatās pēc pulksteņa ar dzeguzi, es sacīju, nespēdama noticēt savām acīm.

- Vai esat tādu jau redzējusi? Domāju, ka tāds nav atrodams visā Parīzē! Luīze uzmeta lūpu par to, ka viņas rotaļlieta tomēr nav unikāla, bet drīz, pabīdot pulksteņa rādītājus uz nākamo stundu, atkal atplauka. Viņa soli atkāpās un lepni smaidīja, kad mazais, mehāniskais putniņš izbāza galvu no mājiņas un nobēra vairākus spalgus “ku-kū”.

- Vai nav brīnišķīgs? Viņa pieskārās putna galvai, pirms tas pazuda pulkstenī. To man sagādāja saimniecības vadītāja Berta; viņas brālis atveda pulksteni no pašas Šveices. Lai ko runātu par šveiciešiem, kokgriezēji viņi ir apbrīnojami, vai ne?

Es gribēju noliegt, bet tikai nomurmināju kaut ko, kas pieklājīgi pauda manu apbrīnu.

Luīzes prāts kā sienāzis veikli pārlēca uz jaunu tematu, iespē­jams, to bija izraisījusi doma par šveiciešu kalpotājiem.

- Ziniet, Klēra, viņas balsī ieskanējās pārmetums, jums nu­dien vajadzētu katru rītu nākt uz misi kapelā.

- Kāpēc?

Luīze pameta ar galvu uz durvīm, kurām šobrīd garām gāja viena no kalponēm ar paplāti rokās.

- Man pašai ir vienalga, bet kalpotāji… ziniet, laucinieki ir ļoti māņticīgi. Viens no Parīzes mājas sulaiņiem ir tāds muļķis; viņš izstāstījis virējai to smieklīgo stāstu, ka jūs esot Baltā dāma. Pro­tams, es viņiem teicu, ka tie ir nieki, un draudēju atlaist ikvienu, kurš izplatīs tādas baumas, bet… nu, būtu labi, ja jūs nāktu uz misi. Vai vismaz šad tad skaļi, tā, lai viņi dzird, lūgtu Dievu.

Man kā neticīgajai doma par ikdienas mises apmeklējumu mā­jas kapelā likās mazliet pārspīlēta, tomēr uzjautrināta piekritu darīt, ko varu, lai mazinātu kalpotāju bailes; tāpēc mēs ar Luīzi nākamo stundu skaļā balsī lasījām viena otrai priekšā psalmus un unisonā skaitījām Tēvreizi skaļi. Man nebija ne jausmas, kādu iespaidu šāda izrāde varētu atstāt uz apkalpojošo personālu, bet vismaz mani tā nogurdināja tiktāl, ka es devos uz savu istabu no­snausties un nogulēju bez sapņiem līdz nākamajam ritam.

Man bieži bija grūti aizmigt, droši vien tāpēc, ka mans nomods maz atšķīrās no nemierīgās snaudas. Naktī gulēju vaļā acīm, blenzu baltajos griestos ar ģipša augļu un ziedu rotājumiem. Tie tumsā karājās virs manis kā izplūdis, pelēks veidols, kā depresijas iemie­sojums, kas aptumšoja manu dienu. Kad naktī tomēr iesnaudos, man rādījās sapņi. Nespēju aizsprostot tiem ceļu ar pelēcību; tumsā tie uzradās košās krāsās un uzbruka man. Tāpēc es reti gulēju.

No Džeimija vai par viņu nebija nekādu ziņu. Man nebija ne jausmas, kas kavēja viņu ierasties pie manis slimnīcā vainas apziņa vai ievainojums. Bet viņš nebija atnācis un arī Fontenblo nerādījās. Tagad viņš droši vien jau būs devies uz Orvjeto.

Reizēm attapos, ka lauzu galvu, kad vai vispār es viņu vēl redzēšu un ko ja vispār mēs viens otram teiksim. Bet lielākoties es izvēlējos par to nedomāt, ļaujot dienām nākt un iet citai aiz citas un, vairoties apcerēt gan nākotni, gan pagātni, dzīvoju tikai tagadnē.

Palicis bez sava elka, Fērguss bija galīgi sašļucis. Nevienu reizi vien es pa savas istabas logu redzēju, kā viņš nelaimīgs sēž, ar ro­kām aptvēris ceļus, zem sausserža krūma dārzā un lūkojas uz Parī­zes ceļu. Beidzot es saņēmos tiktāl, lai ietu ārā pie zēna, negribīgi nokāpu pa kāpnēm un gāju pa dārza celiņu.

- Vai tu nevari atrast sev kādu nodarbošanos, Fērgus? es jau­tāju. Gan jau staļļa puikas neatteiktos no palīdzības, vai sameklē kādu citu laika kavēkli.

- Jā, kundze, viņš nepārliecinoši piekrita. Un izklaidīgi paka­sīja sev dibenu. Es šādu uzvedību vēroju ar dziļām aizdomām.

- Fērgus! es sacīju, sakrustojot rokas uz krūtīm. Vai tev ir utis? Viņš kā apdedzinājies atrāva roku.

- Ak nē, kundze!

Es piecēlu puiku kājās, paošņāju gaisu viņa tuvumā un aizbāzu pirkstu aiz apkakles tik tālu, ka atradu netīru svītru ap kaklu.

- Vanna, es ar baudu pasludināju spriedumu.

- Nē! Fērguss rāvās projām, bet es saķēru viņu aiz pleca. Tik sparīga pretestība mani izbrīnīja; lai arī viņš pret mazgāšanos nejuta lielāku patiku kā ikviens parīzietis kurš izredzes mērcē­ties ūdenī uztvēra ar riebumu, kas robežojās ar šausmām, tomēr mazajā fūrijā, kas pēkšņi locījās un raustījās man rokā, bija grūti pazīt ierasti pakļāvīgo bērnu.

Plīstot pēkšņi notirkšķēja audums, un Fērguss, ticis brīvībā, iespruka kazeņu krūmos kā caunas vajāts trusis. Nočabēja lapas,

nošņirkstēja oļi, un prom viņš bija, pārlēcis mūrim, zēns joņoja uz šķūņiem gruntsgabala malā.

Lēnām virzījos pa labirintu, ko veidoja sašķiebušies šķūnīši pils aizmugurē, un, pie sevis lādēdamās, metu likumu ap dubļu peļķēm un mēslu čupām. Pēkšņi no kādas kaudzes, kas atradās dažas pēdas no manām kājām, spindzēdamas, zilajiem vēderiem saulē zaigojot, gaisā pacēlās mušu mākonis.

Nebiju piegājusi tik tuvu, lai iztraucētu mušas; tumšajā durvju ailā netālu no mēslu čupas noteikti kaut kas bija sakustējies.

- Ahā! es skaļi iesaucos. Nu tu esi man rokā, mazais netīreli! Tūlīt nāc laukā!

Neviens neparādījās, bet varēja dzirdēt, ka šķūni kāds rosās, un man likās, ka pamanu pazibam kaut ko baltu. Aizspiedusi degunu, es pāri mēslu kaudzei devos uz šķūni.

Divas reizes kāds šausmās noelsās. Es skatījos uz radījumu, kuru varētu raksturot kā Borneo mežoni un kurš bija piespiedies pie šķūņa tālākās sienas, un viņš atkal noelsās, ieraugot mani.

Pa dēļu starpām iekšā spraucās saules stari, dodot pietiekami gaismas; tāpēc, kad manas acis bija apradušas ar nosacīto tumsu, mēs skaidri varējām viens otru saskatīt. Galu galā viņš neizskatī­jās tik briesmīgs, kā man sākumā bija licies, bet daudz labāk ari ne. Bārda bija tikpat netīra un savēlusies kā mati, kas sniedzās pāri pleciem, un krekls noplīsis kā ubagam. Kājas bija basas, un, ja vārds sans-cullotes' vēl netika plaši lietots, tad ne jau tādēļ, ka šī būtne nebūtu ieguldījusi pietiekami pūļu tā izplatīšanai.

Man nebija bail, jo viņš nepārprotami baidījās no manis. Viņš tik cieši kļāvās pie sienas, it kā mēģinātu izspiesties tai cauri osmo­zes ceļā.

- Viss kārtībā, es mierinoši sacīju. Es jums nedarīšu pāri.

Bet lupatlasis nevis nomierinājās, bet pēkšņi izslējās, iebāza

roku azotē un izvilka koka krustu ādas siksniņā. Pastiepa to pret mani un no šausmām trīcošā balsī sāka lūgt Dievu.

1 Sankiloti 18. gs. tā dēvēja Francijas trūcīgos iedzīvotājus, kas valkāja no rupjas drānas šūtas bikses, uzsverot savu norobežošanos no franču augstākās sabiedrības, kas atbilstoši modei valkāja bikses līdz ceļiem.

- Ak, dritvaikociņ, es nopukojos. Vēl viens! Es dziļi ievilku elpu. Pater-Noster-qui-es-in-coeliset-in-terra… Mūsu Tēvs debesīs… kā arī virs zemes… Šķūņa iemītniekam izspiedās acis, un viņš tur­pināja turēt pastieptu krucifiksu, bet par atbildi uz manu izrādi vismaz pārtrauca lūgties.

- …Āmen! es izdvesu pēdējo vārdu. Pacēlu uz augšu abas rokas un pagrozīju tās vīram gar degunu. Redzi? Neviens vārds nav skaitīts atpakaļ un neviena quotidianus da nobis hodie netrūkst, vai ne? Neesmu pat sakrustojusi pirkstus. Tātad es nevaru būt ra­gana, vai ne?

Vīrietis lēnām nolaida krucifiksu un vaļēju muti blenza manī.

- Ragana? viņš atkārtoja. Likās, viņš uzskata par jukušu mani, un es domāju, ka šajos apstākļos tas ir mazliet pastulbi.

- Jūs taču nedomājat, ka es esmu ragana? jautāju un sāku justies diezgan muļķīgi.

Bārdas biežņā pazibēja kaut kas līdzīgs smaidam un atkal no­zuda.

- Nē, kundze, viņš sacīja. Esmu pieradis, ka kaut ko tādu ļaudis melš par mani.

- Tiešām? Es cieši viņu noskatīju. Ja atmeta skrandas un netī­rumus, vīrietis acīmredzot bija badā; rokas, kur tās nesedza krekla piedurknes, bija kuslas kā bērnam. Tajā pašā laikā viņš runāja skaistā izglītota cilvēka franču valodā, kaut ar savādu akcentu.

- Ja jūs esat burvis, es teicu, tad ne visai veiksmīgs. Pie joda, kas jūs tāds esat?

Pēc šiem vārdiem mana sarunbiedra acīs atgriezās bailes. Viņš skatījās uz visām pusēm, meklējot bēgšanas ceļu, bet šķūnis, kaut arī vecs, bija kārtīgi celts, un citu durvju nebija kā vien tās, kurās stāvēju es. Beidzot, saņēmis kādas slēptas drosmes rezerves, viņš izslējās visā augumā vismaz trīs collas īsāks par mani un ar lielu cieņu stādījās priekšā:

- Esmu reverends Valters Lorē no Ženēvas.

- Jūs esat priesteris1 Jutos tā, it kā man būtu iespēris zibens. Nespēju iedomāties, kas varētu novest priesteri lai arī šveicieti līdz tādam stāvoklim.

Tēvs Lorē izskatījās gandrīz tikpat pārbijies kā es.

- Priesteris? viņš atkārtoja. Pāvesta atbalstītājs? Nemūžam!

Pēkšņi mani skāra atklāsme.

- Hugenots! es iesaucos. Tas ir… jūs esat protestants, vai ne? Atcerējos mežā pakārtos līķus. Tas, manuprāt, daudz ko iz­skaidroja.

Viņam drebēja lūpas, bet viņš uz brīdi tās cieši saknieba un tikai tad pavēra, lai atbildētu.

- Jā, kundze. Esmu mācītājs. Šajā apgabalā sludinu vienu mē­nesi. Nenovēršot acis no manis, viņš aplaizīja lūpas. Atvaino­jiet, kundze… jūs laikam esat francūziete?

- Esmu angliete, es teicu, un viņš pēkšņi atslāba, it kā kāds būtu viņam no muguras izvilcis stiprinājumu.

- Mīļais debesu Tēvs! viņš kā lūgšanā iesaucās. Tad jau jūs arī esat protestante?

- Nē, esmu katoliete, atbildēju. Bet man pret protestantiem nav naida, steidzos piebilst, redzot, ka gaiši brūnajās acīs atkal iegailas trauksme. Neraizējieties, es nevienam neteikšu, ka esat šeit. Laikam jau esat ieradies, lai mēģinātu nočiept kaut ko ēdamu? es līdzjūtīgi jautāju.

- Zagt ir grēks! viņš šausmās iesaucās. Nē, kundze. Bet… Viņš cieši saknieba lūpas, tomēr uz pili vērstais skatiens runāja skaidru valodu.

- Tātad kāds no kalpotājiem nes jums ēdienu, es secināju.

- Un jūs ļaujat viņiem zagt savā vietā. Bet jūs jau laikam pēc tam varat atlaist grēkus, tāpēc viss tā labi nokārtojas. Ja jautātu man, tad es teiktu, ka stāvat uz pārāk plāna morāles ledus, es pārme­toši sacīju, bet domāju, tā nav mana darīšana.

Mācītāja acīs uzdzirkstīja cerība.

- Jūs gribat teikt… jūs taču neliksiet mani arestēt, kundze?

- Nē, protams, ne. Zināmā mērā jūtu līdzi tiem, kas bēg no likuma, jo pati reiz gandrīz tiku sadedzināta uz sārta. īsti nezi­nāju, kāpēc biju kļuvusi tik pļāpīga, laikam jau no atvieglojuma, ka esmu satikusi kādu inteliģentu cilvēku. Luīze bija mīļa, uzticama

un laipna, bet viņai bija tieši tikpat daudz smadzeņu, cik dzegu­zei šveiciešu pulkstenī. Iedomājusies par šo pulksteni, es pēkšņi sapratu, kuri varētu būt mācītāja Lorē slepenie draudzes locekļi.

- Klausieties, es sacīju, ja vēlaties te palikt, tad es iešu uz pili un pateikšu Bertai un Morisam, ka esat šeit.

No nabaga vīrieša bija atlikuši kauli un āda, un vēl acis. Viss, ko viņš domāja, atspoguļojās šajos brūnajos, valgajos redzokļos. Šajā brīdī viņš nepārprotami atzina, ka tas, kurš mēģinājis mani sadedzināt uz sārta, bijis uz pareizā ceļa.

- Esmu dzirdējis, viņš lēni iesāka, atkal vēlēdamies satvert krucifiksu, par anglieti, kuru parīzieši sauc par Balto dāmu. Un kura ir uz vienu roku ar ķeceri Raimonu.

Es nopūtos.

- Tā esmu es. Lai ari nedomāju, ka esmu metra Raimona sabied­rotā. Viņš ir tikai mans draugs. Redzēdama, ka Lorē skatiens kļu­vis aizdomīgs, es vēlreiz ievilku elpu. Paster Noster…

- Nē, nē, kundze, lūdzu! Man par izbrīnu, viņš bija nolaidis krucifiksu un smaidīja.

- Es arī pazīstu metru Raimonu, no Ženēvas laikiem. Tur viņš bija cienījams dziednieks un zālīšu pārzinātājs. Bet tagad, ak vai, baidos, ka viņš ir pievērsies tumšākām lietām, lai arī, protams, ne­kas nav pierādīts.

- Pierādīts? Kas? Un ko tad runā par ķeceri Raimonu?

- Jūs nezināt? Virs brūnajām acīm savilkās plānas uzacis.

- Ā! Tad jūs neesat saistīta ar metra Raimona… darbošanos. Viņš ievērojami atslāba.

“Darbošanās” likās nepilnīgi aprakstām to, kā Raimons mani izdziedināja, tāpēc es papurināju galvu.

- Nē, es gribētu, lai jūs man izstāstāt. 0, bet ko es te stāvu un pļāpāju. Man vajadzētu iet uz pili un atsūtīt Bertu ar ēdienu.

Viņš ar pašcieņu novicināja roku.

- Nav nekādas steigas, kundze. Miesas vēlmes salīdzinājumā ar dvēseles vēlmēm nav svarīgas. Kaut arī katoliete, jūs esat laipna pret mani. Ja neesat saistīta ar metra Raimona okultajām darbī­bām, tad būs pareizi, ja laikus jūs brīdināšu.

Un, neliekoties ne zinis par netīrumiem un skabargainajiem grīdas dēļiem, viņš saliektām kājām apsēdās pie šķūņa sienas, ga­lanti aicinādams mani pievienoties. Ieintriģēta es noslīgu viņam pretī, aptinot svārkus ap kājām, lai tie nenotraipītos mēslos.

- Vai esat dzirdējusi par cilvēku, vārdā Karfūrs, kundze? mācī­tājs jautāja. Nē? Nu, ticiet man, šis vārds Parīzē ir labi zināms, bet jūs rīkotos prātīgi, ja to neizrunātu. Minētais cilvēks izveidoja un vadīja bandu, kura nodarbojās ar neaprakstāmu netikumu pie­kopšanu un izvirtību un veica viszemiskākās okultās prakses. Nespēju piespiest sevi pieminēt kaut dažas no ceremonijām, kas slepeni tika izpildītas aristokrātu aprindās. Un viņi sauc par nešķīs­teni mani\ Lorē gandrīz nedzirdami nomurmināja.

Stāstītājs pacēla vienu kārno pirkstu, it kā lai apsteigtu manu neizteikto iebildumu.

- Es lieliski apzinos, kundze, kādas baumas parasti izplata, neņemot vērā faktus… kurš gan to zinātu labāk par mums? Bet Karfūrs un viņa piekritēju rīcība to visi zina, jo viņš ticis tiesāts, sēdējis cietumā un pēdīgi par izdarītajiem noziegumiem sadedzi­nāts Bastīlijas laukumā.

Atcerējos Raimona izmesto piezīmi: “Parīzē neviens nav sade­dzināts par burvestību… o, vismaz divdesmit gadus,” un, neska­toties uz silto laiku, man pārskrēja drebuļi.

- Un jūs sakāt, ka metrs Raimons bijis saistīts ar Karfūru.

Mācītājs savilka pieri grumbās un izklaidīgi ieskāja savu sapin­kājušos bārdu. Es spriedu, ka viņam droši vien bija gan utis, gan blusas, un mēģināju neuzkrītoši attālināties.

- Nu, grūti teikt. Neviens nezina, no kurienes metrs Raimons ieradies. Viņš runā vairākās valodās, visās bez jūtama akcenta. Ļoti noslēpumains vīrs ir metrs Raimons, bet… es būtu gatavs zvērēt pie Dieva vārda… ka viņš ir labs cilvēks.

Es viņam uzsmaidīju.

- Gluži manas domas.

Mācītājs pamāja ar galvu, bet tad kļuva nopietns un atsāka savu stāstu:

- Tieši tā, kundze. Tomēr, būdams Ženēvā, viņš sarakstījās ar Karfūru; es to zinu, jo viņš pats man tā teica… viņš pēc pasūtī­juma piegādāja dažādas vielas: augus, eliksīrus, žāvētas dzīvnieku ādas. Pat kaut kādas zivis… ārkārtīgi īpatnējas un biedējošas lie­tas, kuras, kā Raimons izteicās, izceltas no vistumšākajām jūras dzīlēm. Briesmīgas, milzīgiem zobiem, gandrīz bez miesas un ar visbriesmīgākajām mazām… gaismiņām… it kā zem acīm būtu sīkas laternas.

- Tiešām, es kā apburta sacīju.

Mācītājs Lorē paraustīja plecus.

- Protams, tas viss var būt pavisam nevainīgi, tikai darījumi. Bet viņš pazuda no Ženēvas tajā pašā laikā, kad pret Karfūru pirmo reizi vērsās aizdomas. Un dažas nedēļas pēc Karfūra sodīšanas man ausīs nāca ziņa, ka metrs Raimons Parīzē izveidojis aptieku un pār­ņēmis dažas no Karfūra slepenajām darīšanām.

- Hmm, es nokremšļojos. Domāju par Raimona slepeno istabu un ar kabalas zīmēm apgleznoto skapi. Lai neļautu tur ieskatīties tiem, kas tām ticēja. Vai vēl kaut kas?

Lorē uzacis uzšāvās augstu pierē.

- Nē, kundze, viņš diezgan nepārliecinoši atteica. Nekas vairāk, cik es zinu.

- Nu, es nudien pati ar šādām lietām neaizraujos, centos vi­ņam iegalvot.

- Ak tā? Labi. Likās, viņš apšauba manus vārdus. Bridi viņš sēdēja klusēdams, it kā gribēdams pieņemt kādu lēmumu, tad pie­klājīgi palocīja pret mani galvu.

- Vai atvainosiet mani, ja es iejaukšos, kundze? Berta un Moriss man šo to pastāstīja par jūsu zaudējumu. Man ļoti žēl, kundze.

- Paldies, es pateicos, blenzdama saules staru svītrās uz grīdas.

Atkal iestājās klusums, tad mācītājs Lorē saudzīgi ierunājās:

- Un jūsu vīrs, kundze? Viņa nav šeit kopā ar jums?

- Nē. Es joprojām nenovērsu acis no grīdas. Mušas ielidoja šķūnī, tad, neko ēdamu neatradušas, zumēdamas izšāvās ārā. Es nezinu, kur viņš ir.

Nebiju domājusi teikt vēl ko, bet kaut kas lika man pacelt ska­tienu uz noplukušo sludinātāju.

- Viņam vairāk rūpēja savs gods nekā es, viņa bērns vai nevai­nīgs cilvēks, es rūgti noteicu. Man vienalga, kur viņš ir. Es nevē­los viņu nekad vairs redzēt!

Satricināta pēkšņi aprāvos. Pirms tam nebiju izteikusi šo ap­ņemšanos vārdos, pat sev ne. Bet tā bija taisnība. Starp mums bija valdījusi uzticība, bet Džeimijs bija to sabradājis atriebības dēļ. Es visu sapratu, biju redzējusi spēku, kas viņu dzina, un zināju, ka to nevarēs noliegt mūžīgi. Bet es biju lūgusi dažus mēnešus laika un viņš bija apsolījis. Un tad, nespēdams gaidīt, viņš bija lauzis solījumu, līdz ar to upurējot visu, kas mūs vienoja. Ne tikai to: viņš bija pakļāvis riskam darbu, ko bijām iesākuši. Es varēju saprast, bet nevarēju piedot.

Mācītājs Lorē bija satvēris manu plaukstu. Viņa roka bija apli­puši apkaltušiem mēsliem, nagi aplauzti un netīri, bet es neatrā­vos. Es gaidīju banālas frāzes vai sprediķi, bet viņš nerunāja, tikai turēja manu roku, ļoti maigi, ilgi, kamēr saule slīdēja pa grīdu un mums virs galvas lēni un slinki sīca mušas.

- Tagad labāk ejiet, viņš beidzot teica, atlaižot manu plaukstu.

- Citādi sāks jūs meklēt.

- Laikam jums taisnība. Es dziļi ievilku elpu, jutos ja ne labāk, tad vismaz stabilāk. Es iebāzu roku kleitas kabatā; man līdzi bija mazs maciņš.

Es svārstījos, negribēdama mācītāju apvainot. Galu galā šī vīra acīs es biju ķecere, varbūt pat ragana.

- Vai ļausiet iedot jums mazliet naudas? es piesardzīgi iejau­tājos.

Viņš mirkli apdomājās, tad pasmaidīja, gaiši brūnās acis iemir­dzējās.

- Ar vienu noteikumu, kundze. Ja ļausiet par jums lūgt Dievu.

- Sarunāts, es teicu un sniedzu mācītājam maku.