Spāre dzintarā 2

25 nodaļa Ķeceris Raimons

Augstos, velvētos griestus balstīja gotiskas kolonnas, kas raksturīgas 14. gadsimta arhitektūrai, no stabiem paceļas četras ribas un savienojas divkārši sakrustotās arkās.

Zem vienas no arkām atradās mana gulta, ap kuru bija apvilkti plāni aizkari, lai kaut cik norobežotu manu guļvietu. Taču velves centrālais punkts neatradās tieši virs manis; gulta stāvēja dažas pēdas sāņus. Šis apstāklis man nedeva mieru ikreiz, kad es pacēlu acis pret griestiem; visu laiku mocījos ar vēlēšanos pabīdīt gultu, kaut ar gribasspēku, it kā atrašanās tieši zem jumta viduspunkta varētu palīdzēt man atrast ceļu arī uz savu kodolu.

Ja man tāds vēl vispār bija. Mana miesa likās sasista un sāpēja kā pēc pēriena. Locītavas smeldza un šķita izļodzījušās kā skorbuta izcilāti zobi. Biju apsegta ar vairākām biezām segām, bet tās varēja tikai noturēt siltumu, bet man tā nebija. Lietainās rītausmas dzes­trums bija iespiedies man dziļi kaulos.

Visus šos fiziskos simptomus es vēroju objektīvi, it kā tie ne­būtu manējie; neko citu es nejutu. Smadzeņu aukstais, loģiskais kodoliņš nekur nebija zudis, bet sajūtu apvalks, caur kuru parasti tika izfiltrētas tā izpausmes, bija izgaisis, miris, paralizēts vai vien­kārši vairs neeksistēja. Es nezināju, kas ar to noticis, un man arī bija vienalga. Gulēju Eņģeļu slimnīcā jau piekto dienu.

Mātes Hildegardes garie pirksti cauri naktskrekla kokvilnas audumam saudzīgi, bet apņēmīgi mani iztaustīja, cenšoties iespies­ties mana vēdera dzīlēs, meklējot savilktās dzemdes cietās malas.

Taču miesa viņas rokās bija mīksta un padevīga kā nogatavojies auglis. Kad pirksti iespiedās dziļāk, es saviebos, bet viņa savilka pieri un kaut ko purpināja pie sevis, iespējams, lūgšanu.

Šajā purpināšanā es saklausīju cilvēka vārdu un iejautājos:

- Raimons? Jūs pazīstat metru Raimonu? Man būtu grūti iztē­loties nesaderīgāku pāri kā šī biedējošā mūķene un mazais rūķītis no miroņgalvu alas.

Māte Hildegarde izbrīnā spēji savilka biezās uzacis.

- Ak tad metrs Raimons? Tas ķeceris un šarlatāns? Que Dieu nous en garde! Lai Dievs mūs sargā.

- O! Man likās, ka jūs teicāt “Raimons”.

- Ahā. Pirksti jau atkal čakli darbojās, taustot, vai cirkšņos nav palielinātu limfmezglu bumbuļu, kas liecinātu par infekciju. Es zināju, ka ir; pati biju tiem uzdūrusies, kad izmisīga nemiera dzītas rokas slīdēja pār tukšo augumu. Jutu dziļi kaulos drudzi, sāpes un aukstumu, kas, spiežoties uz āru, sasnieguši ādu, uzliesmos.

- Es lūdzos Svēto Raimonu, nedzimušo aizstāvi, māte Hil­degarde paskaidroja, mērcēdama auduma gabalu aukstā ūdenī.

- Viņš sniedz nenovērtējamu palīdzību grūtām sievietēm.

- Pie kurām es vairs nepiederu. Neskaidri pamanīju mūķenes sejai pārslīdam sāpju izteiksmi, tā tūlīt arī pazuda, jo viņa sāka atvēsināt manu pieri, veikli ar aukstu ūdeni samitrināja vaigu apa­ļumus un arī zemāk karstās, piesvīdušās rievas uz kakla.

No aukstā ūdens man pārskrēja drebuļi, un māte Hildegarde uzreiz nolika slapjo drānu, tad domīgi pataustīja man pieri.

- Svētais Raimons nav sīkumains, viņa viegli pārmetošā balsī sacīja. Es, piemēram, pieņemu jebkādu palīdzību, kādu vien spēju dabūt, un ieteiktu to darīt arī jums.

- Mmm. Es aizvēru acis, patveroties pelēkas miglas vālos. Likās, ka šoreiz miglā parādījušās blāvas ugunis kā īsi atplaiksnījumi, kad debess pamalē zibeņo vasaras negaiss.

Dzirdēju, kā, mātei Hildegardei izslejoties, noklikst rožukroņa ahāta krelles un no durvīm kāda māsa klusā balsī aicina slimnīcas priekšnieci uz vietu, kur kārtējo reizi šajā dienā radusies steidzami

risināma situācija. Māte Hildegarde bija jau gandrīz tikusi līdz dur­vīm, kad viņai prātā iešāvās kāda doma. Nošalcot smagajām drā­nām, viņa pagriezās un autoritatīvi ar pirkstu norādīja uz manas gultas kājgali.

- Podziņ! viņa uzsauca. Au pied, reste!1

Suns, tikpat noteikti kā saimniece, pussolī eleganti apcirtās un ielēca gultā. Tur tas brīdi mīdījās ar ķepām, trīs reizes apgriezās pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam, it kā gribētu noņemt savai noskatītajai atpūtas vietai lāstu, tad beidzot apgūlās man pie kājām un, dziļi nopūties, nolika purniņu uz priekšķepām.

Māte Hildegarde uz atvadām apmierināta nomurmināja “Que Dieu vous bйnisse, mon enfant!"2 un pazuda.

Cauri arvien biezākajai miglai un ledainajam stingumam, kas mani apņēma, es neskaidri izpratu šo žestu. Tā kā bērna, ko ielikt man rokās, nebija, viņa deva labāko aizvietotāju, kāds viņai pie­ejams.

Dzīvnieka spalvainā ķermeņa smagums, kas spieda manas kājas, sniedza nelielu miesisku mierinājumu. Podziņš gulēja nekus­tīgi kā tie suņi, kas bija nometušies karalim pie kājām uz sarkofāgu vāku gravējumiem Sendenī. Dzīvnieka siltums atkausēja manu pēdu marmora saltumu, suņuka klātbūtne bija patīkamāka gan par vientulību, gan cilvēku sabiedrību, jo Podziņš neko no manis neprasīja. Nekas nebija tā, kā es jutu, un man nebija nekā, ko dot.

Podziņš klusi nopurkšķināja un laidās miegā. Es uzvilku segu uz deguna un mēģināju sekot suņa piemēram.

Beidzot es iemigu. Un sapņoju. Drudža izraisītus noguruma un izmisuma sapņus, kuros man bezgalīgi vajadzēja mēģināt paveikt neizpildāmu uzdevumu. Nebeidzami ilgi mokoši centos kaut ko radīt akmeņainā, neauglīgā vietā. Redzēju biezu, pelēku dūmaku, kurā zaudējums velkas man līdzi kā dēmons miglā.

Uztrūkusies no miega, es ieraudzīju, ka Podziņš ir prom, bet viena es neesmu.

1 Pie kājas un palikt! (Franču vai.)

2 Lai Dievs tevi sargā, mans bērns! (Franču vai.)

Raimona mati bija apgriezti lidzeni, veidojot taisnu, kā ar lineālu novilktu līniju pāri platajai pierei. Biezās, sirmojošās krēpes viņš valkāja atsukātas atpakaļ, un tās nokarājās līdz pleciem, tāpēc masīvā piere izliecās uz priekšu kā akmens bluķis, pilnībā nomācot pārējo seju. Tagad šī seja, kas man, drudža nomocītai, atgādināja kapa plāksni, liecās pār manu gultu.

Raimons sarunājās ar māsām, tāpēc krunciņas un grumbas viegli kustējās; es iztēlojos, ka tās ir zem pašas kapakmens virs­kārtas iekalti burti, kas cenšas izlauzties līdz virsmai, lai mirušā vārds kļūtu izlasāms. Biju pārliecināta, ka tūlīt, tūlīt uz baltās plāk­snes izveidosies mans vārds un tajā brīdī es patiešām nomiršu. Es izliecu muguru un iekliedzos.

- Nu, redziet! Viņa jūs negrib, vecais pretekli… jūs traucējat viņai gulēt. Tūlīt ejiet projām! Māte Hildegarde pavēloši satvēra Raimonu aiz rokas un vilka projām no gultas. Viņš pretojās, nekus­tēdams no vietas kā mauriņā iesakņojies akmens rūķis, bet mātei Hildegardei, kas nebija nekāda vārgā, palīgā nāca māsa Seleste, un par abām sievietes pacēla Raimonu un nesa projām, tikai kājas izmisīgi spirinājās gaisā, līdz viena koka tupele nokrita zemē.

Tā palika guļam, nokritusi uz sāniem, kantaina, spodri noberz­tās akmens plāksnes vidū. Augstās temperatūras dēļ, kas piekala skatienu vienam punktam, es nespēju atrauties no tupeles. Neskai­tāmas reizes ar skatienu izsekoju pārsteidzoši gludi novalkātās malas izliekumam, ikreiz novēršot acis no necaurredzamās tumsas apava iekšienē. Ja es ļautu sev šajā tumsā ienirt, tad mana dvēsele tiktu izrauta un iegrūsta haosā. Acīm kavējoties tajā punktā, atkal sadzirdēju laika pārejas skaņas, kas plūda no akmeņu loka, un es izpletu rokas, izmisīgi iekrampējos matracī, meklējot kādu atbalsta punktu, lai noturētos šajā juceklī.

Pēkšņi pa aizkaru spraugu pašāvās roka ar smagā darbā sarkani sastrādātiem pirkstiem, paķēra tupeli un pazuda. Zaudējis pieturas punktu, kādu laiku'mans karstumu apmulsinātais prāts taustījās ap līnijām, kas atdalīja grīdas plāksnes, tad, ģeometriskās simetri­jas nomierināts, pavērsās uz iekšu un, streipuļodams kā griezties beidzis vilciņš, nolikās gulēt.

Taču sapņi neatnesa mieru, un es pagurusi klumburoju pa labi­rintiem, ko veidoja nemitigi atkārtojošās figūras, bezgalīgas cilpas un līkumi. Un, kad beidzot ieraudzīju cilvēka sejas nepilnīgumu, izjutu dziļu atvieglojumu.

Un seja patiešām bija nepilnīga, savilkta zvērīgā grimasē, lūpas aizzīmogotas klusumā. Tikai tad, kad sajutu sev uz mutes roku, es sapratu, ka vairs neesmu aizmigusi.

Man pie auss pieliecās plata mute bez lūpām, kāda mēdz būt kuģa priekšgalā izgrebtiem tēliem.

- Klusējiet, ma chиre! Ja ieraudzīs, ka atkal esmu te, man bei­gas! Lielās, melnās acis šaudījās uz visām pusēm, vērojot, vai nepakustēsies aizkari.

Es lēnām pamāju ar galvu, un viņš atbrīvoja manu muti; no dziednieka pirkstiem gaisā novējoja ožamā spirta un sēra dvaka. Viņš bija kaut kur atradis vai nozadzis, es drūmi nodomāju apvalkātu pelēku mūka habitu, kas apslēpa netīro aptiekāra samta uzsvārci, bet dziļā kapuce sedza gan nodevīgos sudrabainos ma­tus, gan atbaidošo pieri.

Drudža vīzijas nedaudz atkāpās, un to vietā stājās tas ziņkārī­bas mazumiņš, kas man vēl bija atlicis. Vārguma dēļ nespēju izteikt vairāk par “Kas…?”, kad viņš atkal piespieda man pie lūpām pirk­stu, tad norāva man pārklāto palagu.

Uzjautrināta noskatījos, kā večuks ātri atraisīja auklas pie krekla izgriezuma un pavēra to, atkailinot mani līdz jostasvietai. Rokas kustējās veikli un lietišķi, bez mazākās baudkāres. Es, protams, nedomāju, ka kāds spētu izvarot drudža nomocītu ģindeni, kāda es šobrīd biju, vēl jo vairāk tāpēc, ka to varētu izdzirdēt māte Hil­degarde. Un tomēr…

Kā apburta pa gabalu vēroju Raimona plaukstas, kas saņēma manas krūtis. Tās bija platas un gandrīz kvadrātveida ar vienāda garuma pirkstiem, bet īkšķi, dīvaini slaidi un lokani, pārsteidzoši maigi apliecās ap krūtīm. Tos aplūkojot, es neparasti dzīvi atcerē­jos Merianu Dženkinsoni, meiteni, ar kuru kopā apmeklēju kursus Pembrukas hospitālī, un viņa kopmītnēs stāstīja sajūsminātajām

medmāsiņām, ka vīrieša īkšķu izmērs un veids precīzi atbilst viņa intīmāko piedēkļu kvalitātei.

“Tā ir taisnība, es zvēru,” Meriana apgalvoja, teatrāli atmez­dama gaišos matus. Bet, kad mēs uzstājām, lai viņa min piemērus, tad tikai ķiķināja, šķobīja muti un izbolītām acīm norādīja uz leit­nantu Henliju, kurš stipri atgādināja gorillu par spīti ļoti kustīga­jiem un apjomīgajiem īkšķiem.

Lielie īkšķi maigi, bet stingri spiedās man miesā, un es jutu, ka mani piebriedušie krūšu galiņi atduras pret viņa aukstajām (sa­līdzinājumā ar manu karsto ādu) delnām.

- Džeimij! es nočukstēju, un man pārskrēja drebuļi.

- Kuš, madonna, Raimons mani apsauca. Balss bija klusa, laipna, bet tāda kā izklaidīga, it kā viņš, neskatoties uz to, ko darīja rokas, man nepievērstu uzmanību.

Es atkal nodrebēju, it kā karstums no mana ķermeņa pārietu uz viņu, tikai rokas nekļuva siltas. Pirksti palika vēsi, man sala, un mani kratīja drebuļi, kad drudzis, šūpojoties augšā lejā, tika izva­dīts no maniem kauliem.

Cauri gultas aizkaru audumam izspiedās blāva novakares gaisma, un Raimona rokas uz manām baltajām krūtīm izskatījās tumšas. Taču ēnas starp resnajiem, netīrajiem pirkstiem nebija melnas. Man likās, tās bija… zilas.

Es aizvēru acis, un tūlīt plakstiņu iekšpusē parādījās daudzkrā­sainu rakstu virpuļi. Kad es atkal atvēru acis, bija sajūta, ka kaut kas no krāsām vēl saglabājies un ietonē Raimona rokas.

Kad drudzis atkāpās un prāts kļuva skaidrāks, es samirkšķināju plakstus, cenšoties pacelt galvu, lai labāk redzētu. Raimons pa­spieda mazliet stiprāk, liekot man atgulties, un es ļāvu galvai atkrist uz spilvena, pūloties kaut ko saskatīt pāri krūtīm.

Tātad es to nebiju iztēlojusies… vai varbūt tomēr? Lai arī Rai­mona rokas pašas nekustējās, likās, ka pār tām šaudās blāva, krā­saina gaisma, lejot uz manas baltās ādas sārtu blāzmu un zilgu bālumu.

Manas krūtis sāka silt veselīgas miesas dabiskā siltumā, nevis drudža postošajā kvēlē. Caurvējš no durvju ailas atrada aizkaros

spraugu un sakustināja miklos matus pie deniņiem, bet tagad man vairs nesala.

Raimona galva bija noliekta, seju apslēpa aizlienētā habita ka­puce. Likās, ka pagājis ilgs laiks, līdz viņš atstāja mierā manas krū­tis un ļoti lēnām vilka plaukstas man pa rokām, uz mirkli apstājo­ties un paspiežot pleca, elkoņa, delnu un pirkstu locītavas. Smel­dze izzuda, un man šķita, ka redzu pazibam zilu līniju augšdelmā, vizošu kaula ēnu.

Neatraujoties un bez steigas viņš atkal ar rokām pārbrauca mana atslēgkaula seklajam izliekumam un slidināja delnas lejup pa auguma meridiānu, līdz atstāja tās guļam man uz ribām.

Visdīvaināk, ka es nejutos ne mazākajā mērā izbrīnīta. It kā tas būtu tikai dabiski. Un mans nomocītais ķermenis pateicībā atslābi­nājās cieto roku veidolā, izkūstot un pārveidojoties kā vasks. Tikai skeleta līnijas palika nemainīgas.

Tagad no platajām, stūrainajām, sastrādātajām delnām plūda savāds siltums. Rokas līdz sāpēm lēni slīdēja pār manu augumu, un es spēju just sīko nāvi, kad mira katra manās asinīs ieperinājusies baktērija, ar mazu sprādzienu izčākstēja ikviena infekcijas dzirksts. Es sajutu visus iekšējos orgānus, visā pilnībā un trijās dimensijās, un es varēju arī redzēt, it kā tie atrastos man priekšā uz galda. Tur bija kuņģis ar dobajām sienām, aknu blīvās daivas, zarnas, izlo­cījušās šurpu turpu un apvijušās ap sevi, kas, kārtīgi ievietojušās apzarņa membrānas spīdīgajā tīklā, savilkās un atlaidās. Siltums kvēlodams iespiedās katrā no orgāniem, apgaismojot to kā maza iekšēja saule, tad zaudēja spilgtumu un virzījās tālāk.

Salicis abas plaukstas blakus vienu otrai uz mana pietūkušā vēdera, Raimons pārtrauca masāžu. Man likās, viņš sarauc pieri, bet īsti droša es par to nebiju. Kapuces aizsegtā galva pagriezās, viņš ieklausījās, tālumā turpināja skanēt slimnīcas ierastie trokšņi, bet papēžu dipēšana, kas brīdinātu par kāda cilvēka tuvošanos, nebija dzirdama.

Es noelsos un nevilšus sakustējos, kad viena roka noslīdēja zemāk un saujā saliektie pirksti iegūla man starp kājām. Stiprāks

otras plaukstas spiediens brīdināja mani klusēt, un strupie pirksti ieslīdēja manī.

Es aizvēru acis un gaidīju, sajūtot, kā orgānu sieniņas pielāgo­jas savādajam iebrukumam, kā iekaisums soli pa solim atkāpjas, kad viņš saudzīgi taustījās dziļāk.

Tagad Raimons pieskārās mana zaudējuma kodolam, un sāpju spazma savilka iekaisušās dzemdes biezās sienas. Es izdvesu klusu vaidu, tad sakniebu lūpas, jo Raimons papurināja galvu.

Viena plauksta pārvietojās un palika mierinoši guļam uz mana vēdera, kamēr otras rokas pirksti taustījās tālāk, līdz sasniedza dzemdi. Večuks nekustīgi turēja rokās manu sāpju avotu, it kā tā būtu kristāla lode smaga un trausla.

- Tagad, viņš klusā balsī ierunājās, sauciet viņu. Sauciet sar­kano vīrieti. Sauciet!

Pirkstu un plaukstas spiediens no iekšpuses un ārpuses pastip­rinājās, es piekļāvu kājas gultai, turoties tam pretī. Bet man vairs nebija atlicis spēka pretoties, un nežēlīgais spiediens turpinājās, salaužot kristāla lodi un atbrīvojot tajā esošo haosu.

Manas domas savā varā pārņēma tēli, ļaunāki par drudža mur­gos redzētajiem, jo šie bija īstāki. Mani plosīja bēdas un zaudē­jums, un bailes, nāsis pildīja nāves pīšļu dvaka un balts krīts. Es šaudījos uz labu laimi, meklējot domu pavedienus, vietu, kur gūt palīdzību, dzirdēju balsi, kas aizvien pacietīgi, bet noteikti murmi­nāja: “Sauciet viņu!” un es tiecos pēc sava enkura.

- Džeimij! DŽEIMIJ!

No vienas rokas uz otru cauri manam vēderam izšāvās karsta šautra, kā bulta tā izskrēja cauri manam augumam. Ciešais tvē­riens atslāba, palaida vaļā, un mani piepildīja harmonijas vieg­lums.

Gulta nodrebēja, kad Raimons pēdējā brīdī paspruka zem tās.

- Kundze! Vai jums kas kaiš? Aizkaru spraugā parādījās māsas Anželikas galva, apaļo seju zem mūķenes galvassegas sakrunkoja raižpilna izteiksme. Bažām, kas atspoguļojās viņas acīs, piejaucās padevība liktenim; māsa zināja, ka es drīz miršu, ja izskatītos, ka sākusies pēdējā cīņa, viņa bija gatava aicināt priesteri.

Mūķenes mazā, cietā plauksta uz bridi piekļāvās manam vai­gam, aši pašāvās uz pieri, tad atkal atgriezās. Palags joprojām sa­ņurcīts gulēja man ap gurniem, un naktskrekls bija pavērts. Rokas ieslīdēja zem tā, pakavējās manās padusēs, tad viņa tās izvilka.

- Lai slavēts Dievs! viņa asaru pilnām acīm iesaucās. Tem­peratūra ir kritusies! Anželika pieliecās man cieši klāt un, pēkšņa satraukuma pārņemta, skatījās manī, lai pārliecinātos, ka drudzis nav mitējies tāpēc, ka esmu mirusi. Es vārgi viņai uzsmaidīju.

- Ar mani viss ir kārtībā, es sacīju. Pasakiet mātei.

Māsa dedzīgi pamāja ar galvu un, pakavējusies tikai tik ilgi, lai piedienīgi apsegtu mani ar palagu, izsteidzās no palātas. Aiz­kari tik tikko paguva sakļauties viņai aiz muguras, kad no pagultes izlīda Raimons.

- Man jāiet, viņš paziņoja un uzlika man uz galvas roku. Ve­seļojieties, madonna.

Lai cik vārga biju, es paslējos uz augšu un satvēru sava dziedi­nātāja roku. Slidināju plaukstu augšup pa dzelzs cieto muskuli, bet neko neatradu. Ada bija gluda, bez kādiem bojājumiem, līdz pašam plecam. Viņš izbrīnīts lūkojās lejup uz mani.

- Ko jūs darāt, madonna?

- Neko. Vīlusies atslīgu gultā. Biju pārāk vāja un apreibusi, lai meklētu īstos vārdus.

- Gribēju noskaidrot, vai jums ir vakcinācijas rēta.

- Vakcinācijas? Es jau tik labi pratu lasīt cilvēku sejās, ka būtu pamanījusi vismazāko sapratnes dzirksti, lai cik ātri to paslēptu. Bet tādas nebija.

- Kāpēc jūs vēl aizvien mani saucat par madonnu? es jautāju. Manas rokas gulēja uz vēdera uzkalniņa, viegli, it kā nevēloties traucēt satricinošo tukšumu. Es savu bērnu esmu zaudējusi.

Raimons izskatījās mazliet izbrīnījies.

- Ā! Es jūs nesaucu par madonnu tāpēc, ka bijāt gaidībās, kun­dze.

- Kāpēc tad? Nemaz necerēju saņemt atbildi, tomēr viņš to deva. Lai arī mēs abi bijām noguruši un iztukšoti, likās, esam

sastinguši vietā, kur neeksistē ne laiks, ne nosacījumi; nekam citam kā vien patiesībai mūsu attiecībās nebija vietas.

Viņš nopūtās.

- Ikvienu cilvēku apņem krāsains oreols, viņš vienkārši pa­skaidroja. No visām pusēm, kā mākonis. Jūsu krāsa ir zila, ma­donna. Kā Svētās Jaunavas apmetnis. Kā man pašam.

Aizkars viegli nošūpojās, un viņš bija prom.