Spāre dzintarā 2

33 nodaļa " kur ir tavs brālis ? ”

Sākumā Fērguss klusējot slapstījās pa kaktiem, vērodams notiekošo, bet tad pēc kāda laika jau bija iekļāvies mājas saimē un kopā ar Rebiju Maknebu ieņēma “oficiāli” atzītu staļļa zēna posteni.

Rebijs bija pāris gadu jaunāks par Fērgusu, taču tikpat garš kā slaikais franču zēns, un viņi drīz vien kļuva par nešķiramiem drau­giem, izņemot tos gadījumus, kad saķildojās tas notika divas vai trīs reizes dienā -, un tad puikas centās viens otru nogalināt. Kādā rītā pēc ķildas, kas izvērtās par kautiņu ar dunkāšanu, speršanu un dūru vicināšanu, abi cīkstoņi, veļoties pa kūti, izgāza divas skārda kannas ar skābšanai noliktu krējumu. Beidzot Džeimijs ņēma lietas savās rokās.

Drūmu seju, kurā atspoguļojās ilgi apvaldītas dusmas, viņš paņēma palaidņus aiz kārnajiem kakliem un aizveda uz nomaļu šķūni, kur, kā es nopratu, Džeimijs pārvarēja pēdējās sirdsapziņas ēdas par miesas soda piemērošanu. Pēc brīža viņš, galvu grozī­dams un sprādzēdams siksnu, stingriem soļiem iznāca no šķūņa un kopā ar īanu aizjāja uz Brokmordu ielejā. Abi puikas parādījās vēlāk, ievērojami rāmāki un vienoti nelaimē atkal kļuvuši par labākajiem draugiem.

Patiesībā viņi bija tik mierīgi, ka ļāva mazajam Džeimijam staigāt līdzi savās gaitās. Kad pēc laiciņa palūkojos ārā pa logu, redzēju, ka zēni trijatā spēlē no lupatām savīkstītu bumbu. Vēsajā,

miglainajā dienā, puikām, skraidelējot un klaigājot pa pagalmu, elpa no mutes cēlās mazos mutulīšos.

- Tev ir jauks un veselīgs puišelis, es teicu Dženijai, kura cilāja lāpāmās veļas grozā saliktās drēbes, meklējot pazudušu pogu. Viņa pacēla skatienu, ieraudzīja, uz ko es lūkojos, un pasmaidīja.

- O, kā tad, mazais Džeimijs ir mīļš. Viņa nostājās man blakus pie loga un vēroja spēli, kas risinājās pagalmā.

- Kā izspļauts tēvs, viņa ar mīlestību piebilda, bet domāju, ka mazajam būs krietni platāki pleci. Varbūt izaugs ražens kā tēvo­cis; paskat, kādas puikam kājas! Nospriedu, ka Dženijai droši vien ir taisnība; lai arī viņas dēlēns, kuram drīz apritēs ceturtais gads, vēl bija apaļīgs kā mazulis, kājas jau bija garas un muskuļi darīja muguriņu platu un stingru. Puikam bija tēvoča slaidie, vingrie locekļi, un zēns atstāja tādu pašu iespaidu kā lielais vārdabrālis it kā būtu veidots no krietni sīkstāka un atsperīgāka materiāla par vienkāršu miesu.

Skatījos, kā puisēns lēcienā veikli saķer bumbu un met tik spē­cīgi, ka tā pārlido pār galvu Rebijam Maknebam, kurš kliegdams joņo tai pakaļ.

- Viņam ar tēvoci ir vēl kaut kas kopējs, es sacīju. Šķiet, arī mazais būs kreilis.

- Ak Dievs! Dženija, sarauktu pieri vērojot savu atvasi, nosūkstījās. Cerams, ka tā nebūs, bet, iespējams, tev taisnība. Viņa nopūšoties nogrozīja galvu.

- Ak kungs, kad atceros, kādas nepatikšanas piedzīvoja nabaga Džeimijs, kad atklājās, ka viņš ir ķeiris! Visi centās viņu izārstēt, sākot ar vecākiem un beidzot ar skolmeistaru, bet brālis bija spī­tīgs kā āzis, nepadevās. Visi mēģināja, tikai īana tēvs to nedarīja, viņa atcerējusies piebilda.

- Vai vecais Marejs nedomāja, ka kreilis ir kaut kas nepareizs? es ziņkāri pajautāju, apzinādamās, ka tajos laikos būt kreilim labā­kajā gadījumā nozīmēja neveiksmi, ļaunākajā droši norādīja, ka cilvēku apsēduši dēmoni. Džeimijs rakstīja kaut tas nācās grūti -

ar labo roku, jo skolā viņu regulāri pēra par to, ka ņēmis zoss spalvu kreisajā rokā.

Dženija papurināja galvu, melnās cirtas zem lakatiņa nošūpojās vien.

- Nē, Džons Marejs bij savāds vīrs. Viņš mēdza teikt: ja Tas Kungs izvēlējies stiprināt Džeimija kreiso roku, tad būtu grēks dāvanu nicināt. Un vecais Džons prata rīkoties ar zobenu kā reti kurš, tāpēc mans tēvs viņu uzklausīja un ļāva Džeimijam mācīties cīnīties ar kreiso roku.

- Man likās, ka to Džeimijam iemācīja Dūgals Makenzijs. Es nobrīnījos.

Mani ļoti interesēja, ko Dženija domā par savu tēvoci Dūgalu.

Viņa pamāja ar galvu un apslapināja diega galu, kuru ar vienu ašu kustību ievēra adatā.

- Kā tad, tā bij, tikai vēlāk, kad Džeimijs jau bij pieaudzis un devās pie Dūgala mācībā. Taču pirmos cirtienus viņam ierādīja īana tēvs. Viņa smaidīja, skatienu pievērsusi klēpī ieliktajam krek­lam.

- Atceros, kad puikas vēl bij mazi, vecais Džons sacīja īanam, ka viņa pienākums ir stāvēt Džeimijam labajā pusē, jo cīņas laikā jāsargā vadoņa vājā puse. Un īans tā arī darīja viņi abi šo mācību uztvēra ļoti nopietni. Laikam jau vecajam Džonam šajā ziņā bij tais­nība, Dženija sacīja, nogriežot lieko diega galu. Drīz vien ne­viens ar viņiem vairs negribēja cīkstēties, pat Maknebu puiši ne. Džeimijs un īans ir liela auguma prasmīgi cīnītāji, un, kad abi tai laikā nostājās plecu pie pleca, neviens nespēja nogāzt viņus gar zemi pat tad, ja pretinieku bij vairāk.

Viņa pēkšņi iesmējās un aizlika aiz auss matu šķipsnu.

- Kādreiz pavēro, kad viņi kopā apstaigā laukus. Šaubos, vai viņi vispār apzinās, ka joprojām to dara, bet tā ir. Džeimijs vien­mēr iet kreisajā pusē, tā īans var ieņemt savu vietu labajā, sargājot drauga vājo pusi.

Dženija lūkojās ārā pa logu un, uz brīdi aizmirsusi klēpī gulošo kreklu, piespieda roku pie nedaudz piebriedušā vēdera.

- Cerams, ka būs puika, viņa sacīja, skatīdamās uz melnmati dēlu, kas skraidīja pa pagalmu. Visviens ķeiris vai labrocis, gal­venais, ka vīrietim ir brālis, kas var palīdzēt. Pamanīju, ka viņa pievērsusi skatienu gleznai pie sienas, kur Džeimijs bērnībā stāv vecākajam brālim Villijam starp ceļiem. Abiem bērniem bija strupi deguni un ļoti nopietnas sejas; Villija roka sargājot gulēja uz jau­nākā brāļa pleca.

- Džeimijam paveicies, ka viņam ir īans, es teicu.

Dženija novērsās no gleznas un samirkšķināja acis. Viņa bija divus gadus vecāka par Džeimiju un būtu trīs gadus jaunāka par Villiju.

- Kā tad. Man arī, viņa klusi noteica un atkal paņēma kreklu.

Es izcēlu no lāpāmās veļas groza bērnu krekliņu, izgriezu ar

kreiso pusi uz āru, lai sašūtu atirušu vīli padusē. Laiks bija tik auksts, ka neviens, izņemot puikas, kas skraidīja pakaļ bumbai, un vīrus, kas strādāja, nevēlējās uzturēties ārā, bet istabā bija silti un mājīgi; kamēr mēs darījām mājas darbus, logs drīz vien aizsvīda, atdalot no saltās pasaules ārpusē.

- Ja esam sākušas runāt par brāļiem, es ieteicos, samiegusi acis, verot adatā diegu, vai tu bērnībā bieži tikies ar Dūgalu un Kolamu Makenzijiem?

Dženija noraidoši papurināja galvu.

- Kolamu es nekad neesmu satikusi. Dūgals pāris reižu bij te ieradies, kad veda Džeimiju uz Hogmaneja vai līdzīgu svētku svinī­bām, bet nevaru teikt, ka viņu pazīstu. Viņa pacēla skatienu no šuvekļa, iešķībās acis spoži mirdzēja ziņkārē. Bet tu gan viņus pazīsti. Pastāsti, kāds ir Kolams Makenzijs! Vienmēr esmu gribējusi to uzzināt, viesi šo to izmeta, bet vecāki par viņu nekad nerunāja. Dženija uz brīdi apklusa, starp uzacīm bija iegrauzusies rieva.

- Nē, nav taisnība; tēvs reiz pateica gan kaut ko. Toreiz Dūgals ieradās, lai vestu Džeimiju uz Bīnečadu, un viņi tikko bij devušies ceļā. Tēvs stāvēja, pārliecies pār sētu, un noskatījās, kā viņi aiz­jāj, es pienācu, lai pamātu Džeimijam ardievas, man vienmēr bij briesmīgi žēl, kad brālis devās projām, jo nezināju, cik ilgi viņu

neredzēšu. Lai nu kā, mēs skatījāmies, kā jātnieki pazūd aiz kalna, tad tētis sakustējās un noņurdēja: “Lai Dievs stāv klāt Dūgalam Makenzijam, kad nomirs viņa brālis Kolams.” Tad, šķiet, atcerējās, ka es ari tur esmu, jo viņš pagriezās, uzsmaidīja man un teica: “Nu, zeltenīt, kas mums ir vakariņās?” Neko vairāk viņš nerunāja. Dženijas melnās uzacis, smalkas un izteiksmīgas kā kaligrāfijas raksti, neizpratnē savilkās. Man likās dīvaini, jo biju dzirdējusi kurš gan nebij? ka Kolamam ir kroplas kājas un viņa vietā Dūgals dara to, kas jādara vadonim: ievāc rentes maksas un izšķir strīdus, un, kad vajag, ved klanu kaujā.

- Tā ir. Bet… Es apklusu, jo īsti nezināju, kā aprakstīt šo divu brāļu neparasto simbiozi. Nu, es pasmaidīju un turpināju:

- Lielāku skaidrību tu gūsi, ja pastāstīšu par kādu strīdu, ko nejauši noklausījos. Kolams sacīja Dūgalam: “Ja brāļiem Makenzijiem par abiem ir viens daikts un vienas smadzenes, tad es priecājos par to daļu, kas kritusi man!”

Dženija pārsteigumā iesmējās, tad ilgi raudzījās manī; zilajās acis, kas tik ļoti līdzinājās brāļa acīm, vīdēja domīgs vērīgums.

- Ahā, ak tad tā tas notiek, ko? Man jau likās aizdomīgi, kad reiz dzirdēju, kā Dūgals runā par Kolama dēlu Heimišu; izklausījās, ka viņam puika ir drusku mīļāks, nekā tēvocim pienāktos.

- Tu esi attapīga, Dženij, es atbildēju svaines skatienam. Varen attapīga. Savukārt man vajadzēja daudz laika, līdz visu sapratu, un es taču redzēju viņus katru dienu vairāku mēnešu garumā.

Viņa pieticīgi paraustīja plecus, bet lūpās rotājās viegls smaids.

- Es klausos, Dženija vienkārši sacīja, ko ļaudis runā… un ko nerunā. Te, Hailendā, ļautiņi tenko kā traki. Viņa nokoda diegu un galu iespļāva saujā. Pastāsti par Leohu. Runā, ka tā esot liela pils, bet ne gluži tik liela kā Bjūlija vai Kilroka.

Tā tērzēdamas, mēs nostrādājām visu rīta cēlienu, līdz bija salāpīta veļa, tad satinām kamolos dziju un uzzīmējām Megijas jaunajai kleitiņai piegrieztni. Zēnu klaigāšana pagalmā apklusa, bet mājas otrā pusē sāka skanēt balsu murdoņa un blīkšķi, liecinot.

ka saimes jaunākā vīrišķā daļa nosalusi un devusies uzbrukumā virtuvei.

- Nez vai drīz sāks snigt? Dženija ierunājās, pametusi ska­tienu ārā pa logu. Gaiss tāds mitrs; vai redzi, kāda migla šorīt sagūlusi virs ezera?

Es noraidoši papurināju galvu.

- Cerams, ka nesnigs. Tad Džeimijam un īanam būs grūti tikt atpakaļ. Brokmorda atrodas nepilnas desmit jūdzes no Lelibrokas, bet ceļš visu laiku iet augšup, pa stāvām, klinšainām nogāzēm, un patiesībā ir tikai nedaudz platāks par briežu iemītu taku.

Tomēr, par spīti mūsu cerībām, drīz pēc pusdienām sāka snigt un pārslas virpuļoja vēl ilgi pēc tumsas iestāšanās.

- Viņi būs palikuši Brokmordā, Dženija nosprieda, pirms tam, izbāzusi naktsmicē tērpto galvu ārā pa logu, ilgi pētīja sārtas blāz­mas iekrāsotos mākoņus, kas klāja debesis. Par vīriem nerai­zējies; jebkurā mājā viņiem piedāvās ērtu guļvietu, kur pārlaist nakti. Aizverot slēģus, viņa man uzmundrinoši uzsmaidīja. Kad no gaiteņa pēkšņi atskanēja raudas, viņa klusi iesaucās un sarāva uz augšu rītasvārkus.

- Arlabunakti, Klēra! viņa izmeta, jau steidzoties pildīt savu žēlsirdīgās mātes misiju. Saldu dusu.

Parasti es gulēju labi; kaut arī Skotijas klimats ir auksts un mitrs, māja bija pamatīgi būvēta un gulta bija bagātīgi apgādāta ar zosu dūnu pēļiem. Taču šonakt bez Džeimija man nebija miera. Gulta likās milzīga un mitruma pievilgusi, kājas man kņudēja un sala.

Mēģināju atgulties uz muguras, rokas viegli saliku uz krūtīm, aizvēru acis un, dziļi elpodama, centos atsaukt domās Džeimija tēlu; ja izdosies iztēloties, ka viņš, vienmērīgi dvašodams, guļ tumsā man blakus, varbūt iemigšu.

Kad pilnā rīklē iedziedājās gailis, es atrāvu galvu no spilvena tik strauji, it kā zem gultas būtu uzsprādzis dinamīts.

- Idiots tāds! es klusi nolamājos, katrai nervu šķiedrai gluži vai trinkšķot no negaidītā trokšņa. Izkāpu no gultas un pavēru

slēģus mazā spraudziņā. Vairs nesniga, bet mākoņu segas dēļ debe­sis joprojām bija blāvas no vienas pamales līdz otrai. Lejā vistu aplokā gailis palaida vēl vienu bļāvienu.

- Aizveries! es noburkšķēju. Vēl ir nakts vidus, spalvainais kretīn! Putna klaigāšana atbalsojās klusajā naktī, un kaut kur tālāk šajā pašā stāvā sāka raudāt bērns, tam sekoja slāpēts, bet bagātīgs gēlu lamuvārdu birums Dženijas balsī.

- Tavas dienas, es vērsos pie neredzamā gaiļa, ir skaitītas. Nekādu atbildi es nesaņēmu, un pēc krietnas pauzes, pārliecināju­sies, ka dziedāšana šonakt beigusies, es aizvēru slēģus un likos uz auss.

Šis tracis bija izjaucis jebkādu sakarīgu domu gājienu. Un es necentos sākt citu, bet nolēmu pievērsties savam ķermenim, cerot, ka fiziska meditācija mani atslābinās tiktāl, ka varēšu aizmigt.

Un man izdevās. Kad sasniedzu miega robežu, mans prāts ap­stājās apmēram pie aizkuņģa dziedzera, neskaidri dzirdēju, ka mazais Džeimijs aizdipina pa gaiteni uz mammas guļamistabu, zēnu bija pamodinājis pilnais pūslis, viņam reti pietika prāta, lai darītu to, kas likās pašsaprotami, viņš labāk devās ārā no bērnista­bas un lejā pa kāpnēm meklēt palīdzību.

Ceļā uz Lelibroku es biju prātojusi, vai man nebūs grūti atras­ties Dženijas tuvumā, vai es neapskaudīšu viņas spēju tik viegli ieņemt bērnu. Un nav izslēgts, ka arī apskaustu, ja nebūtu piere­dzējusi, ka daudzbērnu mātes laimei ir sava cena.

- Ak tu cietpauri, tev pie gultas ir podiņš, aiz manām durvīm skanēja Dženijas izmisuma pilnā balss, kad viņa veda dēlēnu atpa­kaļ uz istabu. Nākot ārā, tu tam droši vien uzkāpi virsū; kāpēc tu nevari dabūt savā galvā, ka jāčurā podiņā? Kāpēc tev katru nakti jānāk uz manējo? Pukošanās pamazām apklusa, kad viņa pagrie­zās, lai kāptu augšā, un es pasmaidīju, turpinot iztēlē slīdēt uz leju pa savu zarnu lokiem.

Bija vēl viens iemesls, kāpēc es neapskaudu Dženiju. Sākumā biju baidījusies, ka, laižot pasaulē Feitu, nodarīts kāds bojājums maniem iekšējiem orgāniem, bet pēc Raimona dziedināšanas bailes

izzuda. Beidzot sava auguma inventarizāciju un miegam tuvojo­ties, mugura atslāba, es jutu, ka ar veselību viss ir kārtībā. Vienu reizi tas bija noticis un varēja notikt atkal. Bija vajadzīgs tikai laiks. Un Džeimijs.

Mājas otrā galā uz gaiteņa dēļu grīdas dipēja Dženijas soļi, kas kļuva ātrāki, kad atskanēja Megijas miegainā činkstēšana.

- Bērni sagādā prieku, bet ari daudz rūpju, es nomurmināju un iemigu.

Visu nākamo dienu mēs, darot mājas darbus un ejot ikdienas gaitās, gaidījām vīrus un ar vienu ausi klausījāmies, vai pagalmā neatskanēs pakavu būkšķi.

- Viņi noteikti aizkavējušies, lai nokārtotu kādas darīšanas, Dženija, ārēji saglabādama mieru, sacīja. Bet es redzēju, ka ikreiz, ejot garām logam, pa kuru varēja redzēt mājas ceļu, viņa uz mirkli apstājas.

Savukārt man bija grūti apvaldīt savu dzīvo iztēli. Vēstule, kurā karalis Džordžs ar savu parakstu apstiprināja, ka Džeimijs ir attais­nots, gulēja ieslēgta rakstāmgalda atvilktnē saimnieka kabinetā. Džeimijs uzskatīja šo dokumentu par pazemojošu un vēlējās sade­dzināt, bet es uzstāju, ka tas katram gadījumam jāsaglabā. Tagad, ieklausoties ziemas vēja brāzmās, vai nedzirdēšu tajās kādas citas skaņas, mani nepārtraukti mocīja iedomas, ka tā bijusi kļūda vai kāds joks ka Džeimiju atkal apcietinājuši sarkanos kamzoļos ģērbti dragūni, ka viņš atkal iemests nožēlojamā cietuma kamerā, kur viņam atkal draud briesmas dabūt cilpu kaklā.

Tikai īsi pirms tumsas iestāšanās vīri beidzot atgriezās mājās, vedot zirgus, apkrautus ar maisiem, kuros bija sāls, adatas, mari­nējamās garšvielas un citi sīkumi, ko Lelibrokā nebija iespējams saražot.

Viens no staļļa pagalmā ienākušajiem zirgiem klusi iezviedzās; es, to izdzirdusi, metos lejā pa kāpnēm un saskrējos ar Dženiju, kas steidzās ārā no virtuves.

Kad ieraudzīju Džeimija garo stāvu, kas pret šķūņa sienu izska­tījās tumšāks, sajutu milzīgu atvieglojumu. Skrēju pāri pagalmam, nepievēršot uzmanību plānajai sniega kārtiņai, kas vēl bija sagla­bājusies uz zemes, un metos viņa rokās.

- Velns un elle, kur tu tik ilgi biji? es skarbi noprasīju.

Džeimijs lēnām mani noskūpstīja un nesteidzās atbildēt. Ar

vaigu jutu, ka viņa seja ir nosalusi un lūpas patīkami garšo pēc viskija.

- Mm, vakariņās būs desas? viņš atzinīgi noteica, paostot ma­nus matus, kas smaržoja pēc virtuves dūmiem. Tas labi, es mirstu vai badā.

- Sardeles un pjurē, es teicu. Kur tu biji?

Viņš smiedamies purināja no pleda sniegu.

- Sardeles un pjurē? Tas ir ēdiens, vai ne?

- Desas ar kartupeļu biezputru, es pārtulkoju. Jauks, tradi­cionāls angļu ēdiens, atpalikušajās Skotijas nomalēs līdz šim nepa­zīstams. Un tagad, nolādētais skot, saki, kur tu, dritvaikociņ, biji pēdējās divas dienas? Mēs ar Dženiju tā uztraucāmies!

- Nu, mums atgadījās sīka ķibele… Džeimijs iesāka teikumu, bet tad viņš ieraudzīja Fērgusu, kas nesa rokā laternu. 0, tu esi atnesis gaismu, Fērgus? Labs puisis. Noliec lukturi te, lai neaizde­gas salmi, un ieved šo nabaga lopiņu stallī. Kad būsi viņu apko­pis, nāc vakariņās. Tagad jau varēsi apsēsties pie galda, ko? Viņš draudzīgi paraustīja Fērgusu aiz auss. Zēns izvairījās un pasmai­dīja pretī; acīmredzot tas, kas noticis šķūnī, nebija atstājis aizvai­nojumu.

- Džeimij. Es vēl valdījos. Ja tu nebeigsi runāt par zirgiem un desām un tūlīt nepateiksi, kas jums gadījās, es tev speršu pa stilbiem. Kaut tas būs ļoti nepatīkami, jo man kājās ir tikai čības, bet es brīdinu, ka, vienalga, to darīšu.

- Tu man draudi, vai ne? viņš atsmēja. Nebij jau nekā nopietna, Armaliet, tikai…

- īan! Tagad ieradās Dženija, kuru bija aizkavējusi Megija, un tieši tajā brīdī laternas mestās gaismas lokā ienāca viņas vīrs.

Sabijusies no šausmām svaines balsi, es pagriezos un redzēju, kā viņa metas uz priekšu un pieliek roku īana sejai.

- Piķis un zēvele, kas tev, īan, noticis? viņa uztraucās. Lai kāda nelaime bija piemeklējusi ceļiniekus, skaidri varēja redzēt, ka Dženijas virs iznesis lielāko smagumu uz saviem pleciem. Vienu aci ietvēra tumšs zilums, tā bija gandrīz pilnīgi aizpampusi, un pāri vaigam stiepās gara, nesen iegūta švīka.

- Man nekas nekaiš, mi dhu, viņš sacīja, maigi noglāstīdams un apskaudams sievu, kamēr Megija mulsumā centās iespraukties starp vecākiem. Tikai drusku sasitos.

- Divas jūdzes no ciema mēs nācām lejā pa nogāzi, vedot zir­gus pie rokas, jo ceļš bija ļoti slikts, un tad īans iekāpa kurmja alā un salauza kāju, Džeimijs stāstīja.

- Koka kāju, īans sniedza sīkākus paskaidrojumus. Viņš, maz­liet sakaunējies, pasmaidīja. Kurmim šī sadursme beidzās bē­dīgi.

- Tāpēc mēs palikām tuvākajā mājā tik ilgi, līdz īanam uztaisīja jaunu kāju, Džeimijs pabeidza stāstu. Vai varam dabūt ēst? Man jau māga pie muguras pielipusi.

Nomierinājušies visi iegāja mājā, mēs ar Kruķa kundzi saklājām galdu, bet Dženija tikmēr ar burvju lazdas uzlējumu notīrīja īanam seju un noraizējusies apjautājās, vai viņš nav ievainots.

- Nieki vien, viņš mierināja sievu. Tikai pa kādam zilumam. Vērojot, kā īans ienāk mājā, biju pamanījusi, ka viņš klibo ievē­rojami stiprāk nekā parasti. Vācot nost vakariņu galdu, klusi pār­miju pāris vārdu ar Dženiju, un, kad ērti sēdējām dzīvojamā istabā, pirms tam nogādājuši seglu somu saturu savās vietās, viņa nome­tās ceļos uz paklāja blakus īanam un satvēra jauno kāju.

- Nu tad ņemam to nost, viņa apņēmīgi sacīja. Tu esi savai­nojies, un es gribu, lai Klēra apskata brūci. Varbūt viņa varēs palī­dzēt labāk par mani.

Lai arī amputācija bija izdarīta diezgan prasmīgi, vairāk bija līdzējusi veiksme; armijas ķirurgs, kas bija noņēmis kājas apakšējo daļu, bija spējis saglābt ceļa locītavu. Šī iemesla dēļ īans varēja

kustēties krietni brīvāk nekā parasti pēc šādām operācijām. Taču šobrīd locītava drīzāk bija kavēklis, nevis priekšrocība.

Krītot viņš bija smagi samežģījis kāju; stumbeņa gals bija zils un saplosīts, tur cauri ādai bija spiedusies protēzes asā mala. Pat ja nebūtu ievainojumu, jebkāda atbalstīšanās uz koka kājas sagādātu drausmīgas sāpes. Bet, tā kā ari celis bija izmežģīts, tad miesa bija pietūkusi, sarkana un karsta.

īana kalsnā, labsirdīgā seja bija gandrīz tikpat sārta kā stumbe­nis. Kaut arī viņš pret savu invaliditāti izturējās lietišķi, es zināju, ka viņš nevar ciest bezpalīdzību, kas kājas trūkuma dēļ viņu šad tad piemeklēja. Neveiklības sajūta, ka visi redz viņa nepilnību, droši vien jaunajam vīrietim sagādāja tikpat stipras sāpes kā mani pirksti, pieskaroties ievainojumam.

- Tev ir sarauta saite, es sacīju, ar pirkstu viegli velkot pa pie­tūkušo ceļa iekšpusi. Nevaru pateikt, cik nopietni tas ir, bet joki mazi. Celī sakrājies ūdens, tāpēc tas ir pietūcis.

- Vai tu vari kaut ko darīt, Armaliet? Džeimijs pārliecās man pār plecu un, pieri saraucis, skatījās uz samilzušo kāju.

Es papurināju galvu.

- Neko daudz, tikai uzlikt aukstas kompreses, lai noņemtu uz­tūkumu. Pacēlu skatienu uz īanu, centos savilkt seju pēc iespējas līdzīgāku mātes Hildegardes izteiksmei un cieši lūkojos viņā.

- Bet tu gan vari, es viņam sacīju. Tu vari likties gultā. Sāpju remdēšanai iedzer viskiju; šovakar iedošu tev opija tinktūru, lai vari aizmigt. Nevalkā koka kāju vismaz nedēļu, un tad paskatīsimies.

- To es nevaru! īans protestēja. Stallī jāsalabo siena, aug­šējā tīrumā divi vaļņi ari iebrukuši, jāasina arklu lemeši un…

- Un kāja arī jālabo, Džeimijs stingri pabeidza īana iesākto teikumu. Viņš palūkojās uz draugu ar “saimnieka skatienu”, kā es to dēvēju, zilās acis raudzījās nikni un caururbjoši, liekot vairu­mam ļaužu dancot pēc viņa stabules. īanu, kurš ar Džeimiju bija sēdējis pie viena galda, rotaļājies, devies medībās, kopā cīnījies un kāvies, šis skatiens ietekmēja ievērojami mazāk nekā citus cilvē­kus.

- Ne vella, viņš rāmi noteica. Kvēlošās, brūnās acis, paužot sāpes, dusmas, arī aizvainojumu un vēl kaut ko man neizpro­tamu -, vērās drauga acīs. Tu domā, ka vari man pavēlēt?

Džeimijs notupās un pietvīka, it kā būtu dabūjis pļauku. Varēja redzēt, ka viņš norij vairākas asas atbildes, tad klusā balsī sacīja:

- Nē. Es nedomāju tev pavēlēt. Bet vai drīkstu tev lūgt… pasau­dzēt sevi?

Abi vīrieši ilgi lūkojās viens otrā, šajā mēmajā sarunā pasakot kaut ko tādu, ko es nespēju saklausīt. Beidzot īana pleci atslābumā saguma un, šķībi pasmaidot, viņš palocīja galvu.

- Lūgt tu vari. Nopūties viņš paberzēja saskrāpēto vaigu un, nejauši pieskāries jēlumam, saviebās. Tad dziļi ievilka elpu un saņē­mies pastiepa Džeimijam roku. Nu, vai palīdzēsi man uzkāpt augšā?

Nebija viegli vīrietim ar vienu kāju tikt augšā pa diviem kāpņu posmiem, bet beigās tomēr izdevās. Pie guļamistabas durvīm Džei­mijs atstāja īanu sievas ziņā. Kad viņš soli atkāpās, īans klusi un ātri viņam kaut ko pateica gēlu valodā. Es joprojām īsti nepārzi­nāju šo valodu, bet man likās, ka viņš teica:

- Vesels, brāl.

Džeimijs apstājās, atskatījās un pasmaidīja, sveces gaismā viņa acis sirsnīgi mirdzēja.

- Tu arī, mo brathair\

Es sekoju Džeimijam pa gaiteni uz mūsu istabu. Pēc sagumuša­jiem pleciem redzēju, cik viņš ir noguris, bet man bija daži jautā­jumi, kurus es gribēju uzdot, pirms ejam pie miera.

“Tikai šur tur pa kādam zilumam,” īans bija sacījis, mierinot Dženiju. Tiesa. Šur tur. Bet bez zilumiem uz sejas un kājas es biju redzējusi tumšus plankumus, ko daļēji paslēpa krekla apkakle. Lai cik lielu postu nodarīja īans, iekāpjot alā, nespēju iedomāties kurmi, kurš mēģinātu viņu par to nožņaugt.

Bet iznāca tā, ka Džeimijs nevēlejās uzreiz runāt.

- Ak tad ilga neredzēšanās dara sirdi mīkstāku, ko? es viņu paķircināju. Gulta, kas iepriekšējā naktī likās tik plata, nu izrādījās gandrīz par šauru.

- Mm? apmierinājumā pievēris acis, viņš nomurrāja. Mīk­stāku? Gluži otrādi. Ak Dievs, turpini! Cik brīnišķīgi!

- Neuztraucies, vēl brītiņu tevi iepriecināšu, es viņu mieri­nāju. Tikai ļauj nodzēst gaismu. Es piecēlos un nopūtu sveci; tā kā slēģi bija vaļā, tad istabā pat bez sveces bija pietiekami gaišs, jo pa logu iespīdēja sniegaino debesu atspulgs. Es skaidri saskatīju Džeimija garā auguma aprises zem segām, viņš gulēja izstiepies, rokas nolicis gar sāniem, nedaudz saliektiem pirkstiem. Ierāpos viņam blakus gultā un, saņēmusi labo roku, atsāku lēno plaukstas un pirkstu masāžu.

Kad es ar īkšķi vilku stingrus lokus gar plaukstu pamatni, vi­ņam izlauzās gara nopūta, gandrīz vaids. Pirksti, kas, stundām ilgi cieši turot grožus, bija kļuvuši stīvi, no maniem pieskārieniem sasila un pakāpeniski atlaidās. Mājā valdīja klusums, un istabā, izņemot ligzdiņu gultā, bija auksti. Cik patīkami sajust, kā blakus gulošais augums sasilda man vietu, izbaudīt intīmu saskaršanos, uzreiz neiekvēlojoties alkās. Ar laiku šāds pieskāriens varētu nozī­mēt ko vairāk ziemā naktis bija garas. Viņš bija te, es ari, un jutos apmierināta ar dzīvi, kāda tā šobrīd bija.

- Džeimij, es pēc brīža ierunājos, kas ievainoja īanu?

Acis neatvēris, Džeimijs smagi nopūtās. Taču atbildot viņš nesa­springa pretestībā; šo jautājumu viņš bija gaidījis.

-Es.

- Ko? No izbrīna es palaidu vaļā viņa roku. Pārbaudīdams pirkstu kustīgumu, viņš savilka dūri un atlaida. Tad nolika kreiso roku uz palaga sev blakus, lai varu apskatīt viņa pirkstu kauliņus, kas no saskares ar īana kaulaino seju bija nedaudz pietūkuši.

- Kāpēc? es šausmās noprasīju. Biju jau pamanījusi, ka draugu attiecībās bija iezadzies līdz šim nemanīts aizkaitinājums, bet naids tas gluži nebija. Nevarēju iedomāties, kas spētu piespiest Džeimiju iesist īanam; svainis manam vīram bija gandrīz tikpat mīļš kā māsa Dženija.

Kaut ari acis tagad bija atvērtas, viņš uz mani neskatījās. Viņš raudzījās uz delnas virspusi, ko nemierīgi braucīja. Džeimijam ne­bija citu savainojumu kā vien viegli nobrāztie pirkstu kauliņi; acīm­redzot īans nebija sitis pretī.

- Nu, īans pārāk ilgi ir bijis precējies, Džeimijs aizstāvoties atbildēja.

- Man šķiet, ka tu pārāk ilgi esi uzkavējies karstā saulē. Ne­novērsu no vīra skatienu. Vienīgi saule tagad nespīd. Vai tev sa­kāpusi temperatūra?

- Nē. Viņš izvairījās no maniem mēģinājumiem pataustīt vi­ņam pieri. Nē, tikai… izbeidz, Armaliet, man nekas nekaiš. Viņš saknieba lūpas, bet tad padevās un visu izstāstīja.

īans nudien netālu no Brokmordas bija iekāpis kurmja alā un salauzis savu koka kāju.

- Nāca jau vakars… mums bij daudz darāmā ciemā… piedevām vēl sniga. Redzēju, ka koka kāja dara īanam sāpes, lai ari viņš ap­galvoja, ka varot jāt. Atradāmies netālu no kādām mājām, tāpēc es palīdzēju viņam uzrausties ponijam mugurā un uzvedu kalnā, lai lūgtu pajumti, kur pārnakšņot.

Ar kalniešiem raksturīgo viesmīlību naktsmājas un vakariņas tika labprāt piedāvātas un pēc bļodas ar siltu zupu un svaiga auzu rauša abi viesi tika izguldīti uz salmu maisa pie pavarda.

- Knapi pietika vietas, kur noklāt segu, tik šauri tur bij, bet mēs apgūlāmies viens otram līdzās un iekārtojāmies, cik labi vien varējām. Džeimijs dziļi ievilka elpu un sakautrējies paskatījās uz mani.

- Nu, es biju ceļā noguris un iekritu dziļā miegā, domādams, ka īans ari. Bet viņš pēdējos piecus gadus katru nakti bij gulējis kopā ar Dženiju, un laikam jau ir tā, ja blakus gultā ir silta miesa… ar vienu vārdu sakot, kaut kad naktī viņš pievēlās man klāt, apskāva un noskūpstīja uz kakla. Un es… stāsta pavediens pārtrūka, un pat pelēcīgajā gaismā, kas atstaroja no sniega, es redzēju, kā tumšs sārtums pārņem Džeimija seju, …es uztrūkos no dziļa miega, do­mādams, ka tas ir Džeks Rendels.

Visa stāsta laikā es biju aizturējusi elpu, tagad es lēnām izpūtu gaisu no plaušām.

- Tas tev noteikti bija viens ellīgs trieciens, es sacīju.

Džeimijam notrīcēja lūpu kaktiņš.

- Tas bij viens ellīgs trieciens īanam, tici man, viņš drūmi pajokoja. Es apvēlos uz vēdera un gāzu pa seju, līdz brīdim, kad pamodos pilnīgi, biju uzmeties viņam virsū un žņaudzu tā, ka nabadziņam jau mēle kārās no mutes ārā. Tas bija arī ellīgs trie­ciens gulošajiem Marejiem, viņš domīgi piebilda. Teicu, ka man rādījušies murgi… nu, zināmā mērā tā arī bij… bet sacēlās draus­mīgs lērums, bērni bļāva, īans kaktā klepoja, un Mareja kundze sēdēja gultā kā mietu norijusi, bubinot: “Ko? Ko?” kā tāda resna pūce.

Iedomājoties šo skatu, es nespēju apvaldīt smieklus.

- Ak Dievs, Džeimij. Vai ar īanu viss bija kārtībā?

Džeimijs paraustīja plecus.

- Nu, tu taču viņu redzēji. Pēc laiciņa visi atkal aizmiga, bet es atlikušo nakti gulēju pie plīts un blenzu griestu sijās. Viņš nepre­tojās, kad es paņēmu viņa kreiso roku un maigi glāstīju sasisto delnu. Pirksti satvēra manējos un tā turēja.

- Tāpēc no rīta, kad devāmies projām, viņš turpināja, es klusēju, līdz nonācām tajā vietā, kur var apsēsties un redzēt visu ieleju. Un tad… viņš norija kaklā sakāpušo kamolu, un pirksti ne­daudz saspieda manējos, …es viņam izstāstīju. Par Rendelu. Visu, kas bija noticis.

Sāku saprast, kāpēc īans tik neizprotami bija skatījies uz savu bērnības draugu. Sapratu arī Džeimija saspringušo sejas izteiksmi un tumšos lokus zem acīm. Nezinādama, ko teikt, es tikai saspiedu viņa roku.

- Nebiju domājis kādam to stāstīt… izņemot tevi, viņš pie­bilda, par atbildi saspiežot manus pirkstus. īsi pasmaidījis, viņš at­brīvoja vienu roku un novilka pār seju.

- Bet īans… nu, viņš… Džeimijs meklēja atbilstošāko vārdu.

- Viņš mani pazīst, saproti?

- Domāju, ka jā. Tu pazīsti viņu visu mūžu, vai ne?

Neko neredzošu skatienu veroties logā, viņš pamāja ar galvu. Atkal bija sācis virpuļot sniegputenis, pret rūti sitās sīkas, par de­besim baltākas pārsliņas.

- īans ir tikai gadu vecāks par mani. Manā bērnībā viņš vienmēr te bijis. Līdz četrpadsmit gadu vecumam nepagāja neviena diena, kad es īanu nebūtu redzējis. Un pat pēc tam, kad devos mācībā pie Dūgala, uz Leohu, un vēlāk uz universitāti Parīzē, atgriežo­ties mājās, es apeju ap mājas stūri, un tur viņš ir, liekas, es nekad nebūtu bijis projām. Mani ieraugot, īans, kā vienmēr, smaidīja, un mēs plecu pie pleca devāmies pāri laukiem un upēm, runājot par visu ko. Džeimijs smagi nopūtās un izvilka ar roku cauri ma­tiem.

- īans… viņš ir daļa no manis, daļa, kas iederas šeit, kas te vien­mēr bijusi, viņš centās paskaidrot. Es domāju… man viņam jā­izstāsta; nevēlējos justies… atsvešinājies. No īana. No šīs vietas. Viņš pamāja ar roku uz logu, tad pagriezās pret mani, acis blāvajā gaismā izskatījās tumšas. Vai saproti, kāpēc es tā darīju?

- Domāju, ka jā, es atkal klusi sacīju. Un īans?

Džeimijs neveikli paraustīja plecu, it kā cenšoties atbrīvoties no pārāk cieša krekla.

- Es nezinu. Sākumā viņš tikai purināja galvu, it kā nespētu ticēt, bet, kad noticēja… Džeimijs apklusis aplaizīja lūpas, un man radās nojausma, cik daudz šī grēksūdze sniegotajos laukos bija viņam maksājusi. Es redzēju, ka īans grib pielēkt kājās, staigāt šurpu turpu, bet kājas dēļ nevar. Viņš bij savilcis dūres un gluži nobālušu seju visu laiku atkārtoja: “Kā? Nolādēts, Džeimij, kā tu to pieļāvi?”

Viņš papurināja galvu.

- Neatceros, ko es teicu. Ne arī to, ko teica viņš. Mēs kliedzām viens uz otru, tik daudz es zinu. Gribēju viņam sist, bet nevarēju… kājas dēļ. Un viņš gribēja sist man, bet nevarēja arī kājas dēļ. Džeimijs iespurcās smieklos. Jēziņ, mēs noteikti izskatījāmies kā divi ģeķi, vicinājām rokas pa gaisu un aurojām viens uz otru. Bet

es kliedzu ilgāk, tāpēc viņš pēdīgi aizvērās un noklausījās visu līdz galam. Tad, kā no zila gaisa, es vairs nevarēju parunāt, likās, ka tam nav jēgas. Es apsēdos uz akmens un saņēmu galvu rokās. Pēc kāda laiciņa īans teica, ka vajadzētu doties ceļā. Es pamāju, piecē­los, palīdzēju viņam tikt zirgā, un mēs klusējot jājām mājās.

Likās, Džeimijs pēkšņi aptvēra, cik cieši sažņaudzis manu roku. Mazliet atslābināja tvērienu, bet roku pavisam neatlaida, ar īkšķi un rādītājpirkstu grozot manu laulības gredzenu.

- Tā mēs jājām ilgu laiku, viņš klusā balsī turpināja. Līdz izdzirdēju sev aiz muguras slāpētu skaņu un pievilku pavadu, lai īana zirgs var pienākt man līdzās, un ieraudzīju, ka viņš raudājis… vēl arvien raudāja, asaras tecēja pār vaigiem. Viņš redzēja, ka es uz viņu skatos, un sparīgi papurināja galvu, it kā joprojām dus­motos, bet tad pastiepa man roku. Es to saņēmu, un viņš paspieda tik stipri, ka gandrīz salauza man kaulus. Mēs atlaidām rokas un turpinājām ceļu uz mājām.

Kad viss bija izstāstīts, es jutu, ka sasprindzinājums atlaižas.

“Vesels, brāl,” īans bija sacījis, zvārojoties uz vienas kājas gu­ļamistabas durvīs.

- Tad jau viss ir labi? es jautāju.

- Būs labi. Džeimijs atslāba pavisam, atslīgstot dūnu spil­venos. Ieslīdēju zem segas viņam blakus un cieši piespiedos pie sāna. Mēs vērojām, kā krīt sniegs, pārslām klusi švīkstot gar loga rūti.

- Labi, ka esi sveiks un vesels pārnācis mājās, es teicu.

No rīta, atverot acis, redzēju to pašu pelēko gaismu. Džeimijs, jau saģērbies, stāvēja pie loga.

- Ak, esi pamodusies, Armaliet? viņš sacīja, redzot, ka paceļu galvu no spilvena. Tas ir labi. Esmu atvedis tev dāvanu.

Viņš iebāza roku sporanā un izņēma vairākus vara gabaliņus, divus vai trīs mazus akmentiņus, īsu skaidu, ap kuru bija aptīta makšķeraukla, saburzītu vēstuli un veselu sauju lentes.

- Matu lentes? Es nobrīnījos. Paldies. Cik skaistas!

- Nē, tās nav tev, viņš teica un, pieri saraucis, centās atraisīt zilu lenti, kas bija ieķērusies kurmja kājā, kuru viņš nēsāja līdzi kā talismanu pret reimatismu. Lentes domātas Megijai. Domīgi viņš aplūkoja saujā palikušos akmentiņus. Man par pārsteigumu, Džeimijs vienu paņēma un nolaizīja.

- Nē, šitas nav īstais, viņš purpināja un atkal ielaida roku sporanā.

- Pie velna, ko tu tur dari? Skatoties šīs izdarības, manī mo­dās ziņkāre. Viņš neatbildēja, bet izvilka vēl vienu sauju akmeņu, kurus apostīja, atmetot citu pēc cita, līdz nonāca līdz mazam bumbulītim, kas viņam iepatikās. Šim, drošs paliek drošs, viņš vienreiz pārlaida ar mēli, tad starodams iemeta man plaukstā.

- Dzintars, viņš apmierinātā balsī pavēstīja, kad es ar rādītāj­pirkstu ripināju grumbuļaino akmentiņu pa delnu. Tas likās silts, un gluži nevilšus apsedzu to ar otru roku.

- Protams, tas vēl jānoslīpē, Džeimijs paskaidroja. Bet man likās: būs tev smuka kaklarota. Viņš, manī skatoties, viegli pie­tvīka. Tas ir… tā ir dāvana mūsu laulību pirmajā gadadienā. Atce­rējos to dzintara gabalu, ko tev uzdāvināja Hjū Manro, kad mēs apprecējāmies.

- Man tas vēl ir, es klusi sacīju, glāstīdama savādo, sastingušo koka sulas gabaliņu. Hjū dāvātā dzintara gabalam viena puse bija nošķelta un noslīpēta, izveidojot nelielu lodziņu, pa kuru varēja redzēt dzintarā ieķepušu spāri, kas sastingusi mūžīgā lidojumā. Es to kā spēcīgāko no maniem talismaniem glabāju savā zāļu lādē.

Dāvana mūsu laulību pirmajā gadadienā. Mēs, protams, bijām precējušies jūnijā, nevis decembrī. Bet īstajā kāzu dienas jubilejā Džeimijs sēdēja ieslodzīts Bastīlijā un es… es gulēju Francijas karaļa rokās. Tas nebija īstais laiks, kad ļauties laulību svētlaimes svinībām.

- Tūlīt būs jaunais gads, Džeimijs atkal ierunājās, vērdamies pa logu uz lēni krītošo sniegu, kas apsedza Lelibrokas laukus.

- Man likās, ka ir piemērots brīdis, lai sāktu kaut ko jaunu.

- Es arī tā domāju. Izkāpu no gultas, nostājos vīram blakus pie loga un apņēmu ar roku viņa vidukli. Mēs stāvējām apskāvu­šies, klusēdami, līdz mans skatiens nejauši krita uz pārējiem dzel­tenīgajiem bumbulīšiem, ko Džeimijs bija izņēmis no sporana.

- Pie joda, Džeimij, kas tie tādi? es jautāju, palaižot viņu vaļā tik ilgi, lai norādītu, par ko es runāju.

- Ak tie? Tās ir medus bumbiņas, Armaliet. Viņš vienu paņēma un ar pirkstiem notrauca putekļus. Tās man iedeva Gibsona kun­dze no ciema. Ļoti labas, tikai sporanā laikam maķenīt apvārtīju­šās. Džeimijs smaidīdams pastiepa man vaļējo plaukstu. Vai gribi vienu?