Spāre dzintarā 2

31 nodaļa Pienācis pasts

pēc šādas ne visai patīkamas pārnākšanas dzīve strauji gāja uz augšu. Lelibroka uzreiz iesūca sevī Džeimiju, it kā viņš nemaz nebūtu bijis projām, un es attapos, ka arī mani gluži nemanāmi ir aizrāvusi līdzi saimniecības darbu straume. Rudens bija nepastāvīgs, bieži lija lietus, bet gadījās arī skaidras, saulainas dienas, kad sirds gavilēja. Muižā valdīja dzīva rosība, visi steidzās novākt ražu un sagatavoties tuvajai ziemai.

Lelibroku varēja uzskatīt par nomaļu saimniecību pat Hailendas mērogiem. Šurp neveda neviens īsts ceļš, tomēr pasta sūtījumi mūs sasniedza, pateicoties ziņnesim, kas pāri akmens radzēm un viršiem apaugušām lēzenām kalnu nogāzēm uzturēja mūsu saikni ar ārējo pasauli. Šī pasaule reizēm, kavējoties atmiņās, šķita nereāla, it kā es nekad nebūtu dejojusi Versaļas pils Spoguļu zālē. Bet vēstules lika atminēties Franciju, un, tās lasot, es redzēju pape­les Tremulīna ielā vai dzirdēju vibrējošās zvanu skaņas, kas pāri Eņģeļu slimnīcai plūda no blakus esošās katedrāles.

Luīzes bērns dēls bija piedzimis sveiks un vesels. Viņas vēs­tules bija piebārstītas ar izsaucieniem un pasvītrojumiem un vai pāri plūda ar laimē apreibušas mātes aprakstiem, kāds izskatās eņģeliskais Anri. Bet viņa tēvs, šķietamais vai īstais, netika piemi­nēts ne ar vārdu. '

Čārlza Stjuarta vēstulē, kas pienāca mēnesi vēlāk, par bērnu nekas nebija teikts, bet Džeimijs stāstīja, ka tā bijusi vēl nesakarī­gāka nekā parasti, kūsājusi grandiozos un neskaidros plānos.

Grāfs Mārs rakstīja atturīgi un piesardzigi, bet viņa nepatika pret Čārlzu bija nepārprotama. “Skaistais princis” slikti uzvedas. Rupji un augstprātīgi izturas pret saviem uzticamākajiem sekotā­jiem, ignorē tos, kas varētu viņam palīdzēt, apvaino tos, ko neva­jadzēja aizskart, pļāpā bez apdomas un kā varēja lasīt starp rin­diņām pārmērīgi dzer. Ņemot vērā, ka tajos laikos alkohols bija džentlmeņa dzīves sastāvdaļa, tad, manuprāt, Čārlza rīcība patie­šām bija uzkrītoša, ja jau izpelnījās šādus komentārus. Domāju, ka dēla dzimšana tomēr nebija paslīdējusi garām viņa uzmanībai neievērota.

Laiku pa laikam māte Hildegarde atsūtīja īsas, informējošas zī­mītes, cik nu varēja pagūt uzrakstīt dažās minūtēs, kuras iespē­jams nozagt ikdienas darbiem. Katra vēstule beidzās ar vieniem un tiem pašiem vārdiem: “Podziņš sūta sveicienus.”

Metrs Raimons nerakstīja, bet šad tad pienāca man adresēts sainītis bez paraksta vai citām personu apliecinošām zīmēm. Tajos bija savādas lietas: retas zālītes un mazi, slīpēti kristāli, akmeņu kolekcija, katrs no tiem Džeimija īkšķa naga lielumā, gludi un plakani kā diski. Katram akmenim vienā pusē bija iegravēta kāda figūra, dažiem augšā vai otrā pusē bija burti. Tad vēl sainītī bija kauli lāča pirksts ar garu, līku nagu; pilns komplekts mazas čūs­kas skriemeļu, kas pareizā secībā savērti uz ādas siksniņas, tāpēc kustējās kā dzīva čūska; vesels klāsts zobu, sākot ar virteni apaļu, tapiņām līdzīgu zobu (pēc Džeimija vārdiem, tie esot no roņa mu­tes) un beidzot ar gariem kā izkapts asām šķautnēm, kas izrādījās brieža zobi, un kaut kas tāds, kas aizdomīgi līdzinājās cilvēka dze­roklim.

Laiku pa laikam es sabēru kabatā gludos, izgrebtos akmenti­ņus, man patika tos virpināt pirkstos. Tie bija veci tik daudz es zināju. Vismaz no romiešu laikiem, varbūt vēl senāki. Un, spriežot pēc iegrebtajiem radījumiem, tas, kurš to bija paveicis, domājis, ka tiem būs burvju spēks. To, vai tiem, tāpat kā zālītēm, ir kāda prak­tiska vērtība vai tie ir tikai simbols kā kabalas zīmes, es nezināju. Taču akmeņi likās labdabīgi, un es tos paturēju.

Lai gan es labprāt veicu mājas darbus, tomēr visvairāk man patika garās pastaigas līdz muižas rentnieku mājām. Dodoties šajā apgaitā, es vienmēr iekāru elkonī lielu grozu, kurā atradās dažādas lietas gan kārumi bērniem, gan, visbiežāk, nepieciešamās zāles. Pēc tām bija liels pieprasījums, jo nabadzība un netīrība veicināja slimību izplatīšanos, un uz ziemeļiem no Fortviljamas un dienvi­diem no Invernesas ārstu nebija.

Uzliku Rebijam Maknebam roku uz galvas. Izspūrušie mati de­niņos bija mitri, bet žoklis atkāries slābans un pulss kaklā sitās lēnām.

- Tagad viss ir kārtībā, es teicu. Zēna māte to redzēja tik­pat labi kā es; viņš gulēja izstiepies mierīgā aizmirstībā, ko dāvāja miegs; vaigi pietvīkuši, jo tuvumā kūrās karsta uguns. Tomēr Mē­rija bija modri vērīga un, kamēr es runāju, kavējās gultas galā. Taču viņa labprāt ticēja, jo biju devusi apstiprinājumu tam, ko viņa redzēja pati savām acīm; uzrautie pleci zem lakata atslāba.

- Paldies, Svētā Dievmāte, Mērija Makneba nomurmināja un aši pārkrustījās, un jums arī, kundze.

- Es neko nedarīju, protestēju. Tas pilnībā atbilda patiesī­bai; vienīgais pakalpojums, ko spēju sniegt mazajam Rebijam, bija pierunāt māti, lai liek viņu mierā. Atklāti sakot, vajadzēja daudz spēka, lai neļautu viņai pūlēties iebarot dēlam ar gaiļa asinīm sajauktu auzu putru, vicināt zem deguna degošas spalvas vai liet virsū aukstu ūdeni neviens no šiem līdzekļiem nebija derīgs cil­vēkam, kuram sākusies epilepsijas lēkme. Kad es ierados, slimnieka māte gari izrunājās, nožēlodama, ka nespēj sniegt visiedarbīgāko līdzekli: avota ūdeni no pašnāvnieka galvaskausa.

- Es vienādiņ traki izbīstos, kad viņam piemetas šitā liga, Mērija Makneba sacīja, ar ilgām skatoties uz gultu, kurā gulēja dēls. Izgājušo reizi es atvedu tēvu Makmērtriju, un viņš lūdzās dikten ilgu strēķi, apslacīja puiku ar svēto ūdeni, lai izdzītu vellus.

Bet nu re, šie atkal ir klāt. Viņa cieši sažņaudza rokas, it kā vēlē­tos pieskarties dēlam, bet nespētu saņemties.

- Velni nav vainīgi, es teicu. Tā ir tikai slimība, turklāt ne pati ļaunākā.

- Kā ta’, kundze, ja jūs tā sakiet, sieviete nomurmināja, nevē­lēdamās runāt man pretī, bet skaidri varēja redzēt, ka mani vārdi viņu nepārliecināja.

- Ar Rebiju viss būs labi. Centos nomierināt Mēriju, bet nevē­lējos modināt cerības, kuras nepiepildīsies. Viņš pēc šīm lēkmēm vienmēr atgūstas, vai ne? Lēkmes bija sākušās pirms diviem ga­diem iespējams, to iemesls ir galvas ievainojums pēc nelaiķa tēva pērieniem, es nodomāju -, un, lai gan lēkmes uznāca reti, tās noteikti biedēja māti.

Viņa negribīgi pamāja ar galvu, kaut arī pārliecināta nejutās.

- Kā ta’… lai ar’ lāgiem, kad piemetas šitā raustīšanās, sit to galvu kā traks.

- Jā, tas ir bīstami, es pacietīgi turpināju. Ja tā atkal gadās, tad pavelc nost, ja tuvumā ir kas ciets, un atstāj mierā. Es zinu, ka izskatās briesmīgi, bet viss patiešām būs labi. Tikai ļauj, lai notiek kas notikdams, un, kad lēkme ir pāri, noguldi un ļauj izgulēties. Es sapratu, ka maniem vārdiem, lai cik tie būtu patiesi, nekādas lielās vērtības nav. Mātes pārliecināšanai vajadzēja kaut ko taus­tāmāku.

Kad pagriezos, lai ietu projām, izdzirdēju, ka svārku kabatā kaut kas noklikšķ, un man radās ideja. Es izvilku divus vai trīs mazos, gludos burvju akmentiņus, ko Raimons bija man atsūtījis. Izvēlējos pienbalto iespējams, tas bija halcedons ar sīku saliekta vīra figūriņu vienā pusē. Tad, lūk, kam tas paredzēts, es nodomāju.

- Iešuj to dēlam kabatā, es ceremoniāli ieliku mazo talismanu sievietei rokā. Tas pasargās viņu no… no velniem. Es nokāsējos.

- Tad tev nevajadzēs par viņu raizēties; pat ja atkal uznāk lēkme, viss beigsies labi.

Pēc tam es devos projām un jutos vienlaikus ārkārtīgi muļ­ķīgi un daļēji apmierināta, jo mani pavadīja atvieglojuma pilni

pateicības vārdu plūdi. īsti nezināju, vai es kļūstu par labāku ārsti vai tikai esmu uzkrājusi pieredzi kā šarlatāns. Tomēr, ja es neko daudz nespēju līdzēt Rebijam, es varēju palīdzēt viņa mātei vai vismaz pati sev. Dziedināmais dziedina sevi pats, nevis ārsts. Tik daudz Raimons man bija iemācījis.

Tad es izgāju no mājas, lai ietu dienas gaitās, man vēl vaja­dzēja apmeklēt divas saimniecības rietumu galā. Pie Kērbijiem un Vestoniem Freizeriem viss bija kārtībā, un es drīz vien jau devos atpakaļ uz mājām. Kalna galā es apsēdos zem liela skābarža, lai uz brīdi atvilktu elpu pirms garā mājupceļa. Saule laidās uz rietu, bet vēl nebija tikusi līdz priežu rindai, kas auga uz augstās klints Lelibrokas rietumu daļā. Tomēr bija jau pievakare un daba kvēloja vēla rudens košajās krāsās.

Sakritušie skābarža rieksti man zem kājām bija vēsi un slideni, tomēr vēl gana daudz lapu, kaut nodzeltējušas un sačokurojušās, turējās pie zariem man virs galvas. Atspiedos pret stumbru ar gludo mizu un aizvēru acis, košais nobriedušo miežu lauku spo­žums kļuva par tumši sarkanu blāzmu.

Rentnieku māju smacīgajā gaisā man bija sākusi sāpēt galva. Atspiedu pieri pret vēso mizu, lēni un dziļi ievilku elpu, ļaujot svai­gajam gaisam piepildīt plaušas, sākot rituālu, ko es parasti saucu par “vēršanos uz iekšu”.

Tādā veidā es varbūt ne visai veiksmīgi mēģināju atkārtot to, ko metrs Raimons bija man parādījis Eņģeļu slimnīcā; domājot par katru sava ķermeņa daļu, precīzi iztēlojoties, kā katrs orgāns un sistēma izskatās un kāda ir sajūta, kad tie darbojas pareizi.

Sēdēju klusi, rokas brīvi salikusi klēpī, un klausījos savos sirds­pukstos. Sākumā pēc piepūles, ko prasīja uzkāpšana kalnā, tā sitās ātri, bet drīz vien gaita palēninājās līdz miera stāvokļa ritmam. Rudens vējš plivināja matu šķipsnas man uz kakla un atvēsināja karsti pietvīkušos vaigus.

Es sēdēju aizvērtām acīm un sekoju no slepenā sirds kambara ar biezām sienām savām asinīm, kas plūst zili violetas pa plaušu artēriju un drīz iegūst sarkanu krāsu, kad plaušu maisi iemet tajās savu nešļavu ar skābekli. Tad tās kā izšautas iztek cauri aortas arkai un kūleņojošā ritmā izriņķo augšā, lejā un ārā pa miega artē­riju, plaušu asinsvadiem, zematslēgas artērijām. Līdz mazākajiem kapilāriem, kas uzzied zem ādas virskārtas, tā es izsekoju manu asiņu ceļam cauri visam ķermenim, atceroties, kāda ir sajūta, kad viss ir kārtībā, kad ķermenis ir vesels. Un mierīgs.

Es rāmi sēdēju, lēnām elpoju, jutos laiska un smagnēja kā pēc mīlēšanās. Man likās, ka āda ir kļuvusi plāna, lūpas viegli pietū­kušas un drēbju pieskāriens līdzinās Džeimija roku pieskārienam. Viņa vārds nebija nejauši piesaukts, lai mani izārstētu. Prāta vai miesas veselībai. Viņa mīlestība man bija nepieciešama kā skābeklis vai asinis. Manas domas tiecās pēc viņa gan miegā, gan nomodā un atradušas jutās apmierinātas. Mans ķermenis pietvīcis kvēloja un atdzīvojies alka pēc viņa.

Galva vairs nesāpēja. Vēl brīdi sēdēju un vienmērīgi elpoju. Tad piecēlos un devos pa kalnu lejup uz mājām.

Patiesībā man nekad nav bijis māju. Piecu gadu vecumā kļuvu par bāreni, nākamos trīspadsmit gadus es kopā ar tēvoci Lemu dzī­voju akadēmiska klaiņotāja dzīvi. Teltīs smilšainos klajumos, kalnu alās, tukšas piramīdas izslaucītajos greznajos kambaros; Kventins Lemberts Bīčems, dabaszinātņu maģistrs, filozofijas doktors, Arheo­loģijas apvienības biedrs un tā tālāk, bija izveidojis veselu virkni pagaidu nometņu, kurās viņš darīja savu arheologa darbu, kas atnesa slavu, ilgi pirms autokatastrofā gāja bojā viņa brālis un es nonācu tajā vidē. Tēvocis Lems nebija cilvēks, kas satrauktos par tādiem sīkumiem kā bāreņos palikusi brāļameita, tāpēc viņš mani nekavējoties piereģistrēja internātskolā.

Savukārt es nebiju cilvēks, kas bez cīņas pakļaujas likteņa kap­rīzēm, tāpēc pilnīgi noteikti atteicos to skolu apmeklēt. Saskatījis

manī īpašību, kas viņam pašam piemita pārpārēm, tēvocis Lems bija paraustījis plecus, vienā mirklī pieņēmis lēmumu un uz visiem laikiem aizvedis mani no pasaules, kurā valda kārtība un rutīna, projām no rēķināšanas, tīriem palagiem un ikdienas vannošanās, lai sekoju viņam klejojumos.

Nemitīga pārcelšanās no vienas dzīvesvietas uz citu turpinājās arī kopā ar Frenku, lai gan lauka apstākļus nomainīja universitātes, jo vēsturnieks izrakumus parasti izdarīja zem jumta. Tāpēc, kad 1939. gadā sākās karš, manu dzīves kārtību tas ietekmēja krietni mazāk nekā vairumam cilvēku.

No mūsu pēdējā īrētā dzīvokļa biju pārcēlusies uz jaunāko māsu kopmītnēm Pembrukas hospitālī, pēc tam uz lauka hospitāli Fran­cijā un īsi pirms kara beigām atgriezos Pembrukā. Un tad dažus īsus mēnešus nodzīvoju kopā ar Frenku, pirms mēs devāmies uz Skotiju, gribēdami atkal atrast viens otru. Bet notika tā, ka tur mēs patie­šām pazaudējām viens otru, kad es iegāju akmeņu lokā un cauri vājprātam iznācu pagātnē, kas nu ir kļuvusi par manu tagadni.

Tāpēc likās savādi un vienlaikus arī brīnišķīgi pamosties Lelibrokas muižas otrā stāva guļamistabā blakus Džeimijam un, ska­toties, kā rītausma miegā viegli pieskaras viņa sejai, aptvert, ka viņš šajā gultā ir piedzimis. Visas mājas skaņas, sākot ar pagalma kāpņu iečīkstēšanos, kad agri piecēlusies kalpone dodas darbos, un beidzot ar lietus lāšu grabēšanu uz jumta plātnēm, viņš bija dzir­dējis tūkstošiem reižu, tik bieži, ka nu tās vairs nedzirdēja. Bet es gan.

Džeimija māte Elena pie mājas durvīm bija iestādījusi rožu krūmu, kas ziedēja līdz vēlam rudenim. Ziedu vieglā, bagātīgā smarža vēl cēlās gar mājas sienu augšup līdz guļamistabas logam. It kā Elena pati būtu atnākusi, lai garāmejot pieskartos dēlam. Un apsveicinātos ar mani.

Aiz mājas atradās Lelibrokai piederošā zeme, lauki, šķūņi, ciems un rentnieku mājas. Džeimijs bija makšķerējis upītē, kas tecēja no kalna, kāpis ozolos un lapeglēs, augstās kā torņi, ēdis pie katra rentnieka mājas pavarda. Te bija viņa vieta.

Bet ari viņš bija piedzīvojis sabrukumu un pārmaiņas. Apcie­tināšana un bēgšana, kad tika pasludināts ārpus likuma; algotņa, kuram liegts laist saknes, dzīve. Atkal apcietinājums, ieslodzījums, spīdzināšana un bēgšana trimdā, kas tikai nesen beidzās. Bet pir­mos četrpadsmit gadus Džeimijs bija nodzīvojis vienā mājā. Pat tajā vecumā, kad viņu, kā tolaik bija pieņemts, aizsūtīja uz diviem gadiem audzināšanā pie mātes brāļa Dūgala Makenzija, tā bija neatņemama dzīves daļa vīrietim, kurš atgriezīsies un visu mūžu dzīvos savā zemē, rūpēsies par saviem rentniekiem un īpašumu un kļūs par plašākas dzīves sastāvdaļu. Pastāvība bija ierakstīta viņa likteni.

Bet Džeimijs bija piedzīvojis prombūtni ārpus Lelibrokas robe­žām, pat ārpus Skotijas klinšainajiem krastiem, sakrājis pieredzi. Viņš bija sarunājies ar karaļiem, saskāries ar likumu un komerciju, baudījis piedzīvojumus, izcietis vardarbību un redzējis burvestības. Kad mājas robežas pārkāptas, vai ar likteņa lemto pietiks, lai viņu noturētu? es prātoju.

Pārgājusi pāri kalna korei, es ieraudzīju viņu lejā stiepjam lie­lus akmens bluķus un liekot vietās, kur vajadzēja salabot akmens krāvuma sienu, kas atdalīja vienu no mazākajiem laukiem. Turpat tuvumā zemē gulēja pārītis trušu kārtīgi izķidāti, bet vēl neno­vilktu ādu.

- “Mājās atgriezies jūrnieks, no jūras pārnācis mājās, un med­nieks no pakalniem,” es smaidīdama nocitēju, nostājusies viņam blakus.

Džeimijs atsmaidīja pretī, noslaucīja no pieres sviedrus, tad iz­likās nodrebināmies.

- Nepiemini jūru, Armaliet. Šorīt redzēju, kā dzirnavu dīķi divi puišeļi peldināja koka mizas, un gandrīz pārlaidu pār lūpu brokas­tis.

Es iesmējos.

- Tad tev nav vēlēšanās doties atpakaļ uz Franciju?

- Ak Dievs, nē! Pat ne brendija dēļ. Viņš uzcēla pēdējo akmeni uz žoga un iegrozīja vietā. lesi atpakaļ uz māju?

- Jā. Vai gribi, lai aiznesu trušus?

Viņš papurināja galvu un pieliecies pacēla medījumu.

- Nevajag, es pats iešu atpakaļ. Jāpalldz īanam pie jaunā kar­tupeļu pagraba.

Pēc dažām dienām būs jānovāc pirmā kartupeļu raža Lelibro­kas vēsturē, tāpēc paklausot manam kautrīgas neprašas ieteiku­mam tika būvēts neliels sakņu pagrabs, kur tos novietot. Ikreiz, kad skatījos uz kartupeļu lauku, mani pārņēma divējādas jūtas. No vienas puses, jutu zināmu lepnumu par noļukušajiem, zaļajiem lak­stiem, kas to klāja. No otras -, mani pārņēma pilnīga panika, iedo­mājoties, ka sešdesmit ģimenes visu ziemu būs atkarīgas no tā, kas atradīsies zem šiem lakstiem. Tas bija mans padoms ko es steigā devu pirms gada lai labāko miežu lauku apstāda ar kar­tupeļiem, tā bija lauksaimniecības kultūra, kura līdz šim Hailendā nebija pazīstama.

Es zināju, ka ar laiku kartupeļi kļūs par nozīmīgu iztikas avotu, jo tie ir mazāk pakļauti miltrasai un neražai kā auzas un mieži. Tas, ka es zināju šos faktus, jo kaut kad ļoti sen biju izlasījusi ģeogrāfijas grāmatā, ir viens, bet apzināti uzņemties atbildību par to cilvēku dzīvībām, kas kartupeļus ēdīs, bija divas dažādas lietas.

Iedomājos, nez vai tad, ja trenējas uzņemties risku par citiem cilvēkiem, ir vieglāk. Džeimijs to darīja ik dienas, kārtojot muižas un rentnieku darījumus tā, it kā ar šādu māku būtu jau piedzimis. Bet viņš, protams, bija ar to piedzimis.

- Vai pagrabs jau gatavs? es painteresējos.

- O, kā tad. īans uztaisījis durvis, un arī bedre ir gandrīz izrakta. Tikai aizmugurē ir tāda irdena zeme un īana koka kāja tur grimst iekšā. Kaut ari kopumā īans tīri labi spēja dzīvot ar koka stum­beni, kas aizstāja viņa labās kājas apakšējo daļu, tomēr pa reizei gadījās tāds neveiklāks brīdis kā šis.

Džeimijs domīgi vērās uz kalnu mums aiz muguras.

- Šovakar mums pagrabs jāpabeidz un jādabū zem jumta; naktī noteikti atkal līs.

Es pagriezos un paskatījos tajā pašā virzienā. Uz nogāzes nekas nebija redzams, tikai zāle un virši, daži koki un granīta svītras, kas izdūra asas šķautnes cauri nīkulīgajai augu segai.

- Sasodīts, kā tu to vari pateikt?

Viņš pasmaidīja un ar zodu parādīja augšup uz kalnu.

- Redzi to mazo ozoliņu? Un turpat blakus osi?

Es apmulsusi paskatījos uz kokiem.

- Redzu. Un kas tad ir?

- Lapas, Armaliet. Vai redzi, ka abi koki izskatās gaišāki nekā parasti? Kad gaiss kļūst mitrs, ozola un oša lapas pagriežas, tāpēc var redzēt apakšpusi. Viss koks izskatās krietni gaišāks.

- Laikam gan. Es nebiju īsti pārliecināta. Ja tu nejaušības pēc zini, kādā krāsā tas koks ir parasti.

Džeimijs sāka smieties un satvēra manu roku.

- Varbūt man nav muzikālās dzirdes, Armaliet, bet man ir acis pierē. Un esmu redzējis tos kokus desmittūkstoš reižu, visos iespē­jamos laikapstākļos.

No lauka līdz mājai bija labs gabals, un lielāko tiesu mēs nogā­jām klusēdami, priecādamies par īslaicīgo novakares saules sil­tumu, kas glāstīja mūsu muguras. Es paošņāju gaisu un nospriedu, ka Džeimijam laikam gan taisnība par drīzo lietu; visas parastās rudens smaržas bija kļuvušas spēcīgākas, no sīvā priežu sveķu aro­māta līdz gatavu graudu pelavu smārdam. Nospriedu, ka es mācos, pamazām pierodu pie Lelibrokas ritma, skatiem un smaržām. Var­būt ar laiku es tās pazīšu tikpat labi kā Džeimijs. Viegli saspiedu viņa roku un jutu, ka viņš tāpat atbild.

- Vai tu ilgojies pēc Francijas, Armaliet? viņš pēkšņi iejautā­jās.

- Nē. Es satrūkos. Kāpēc tā jautā?

Viņš, neskatoties uz mani, paraustīja plecus.

- Nu, tikai tāpat iedomājos… Kad tu nāci lejā no kalna ar grozu rokā, tu izskatījies dikti smuka, jo saule spīdēja tavos brūnajos matos. Man ienāca prātā: izskatās, ka tu būtu te izaugusi, kā koka atvase it kā tu vienmēr būtu te bijusi. Un tad man radās iedoma,

ka tev Lelibroka varbūt ir tikai trūcīgs nostūris. Te nav tādas dzīves ar vērienu kā Francijā, pat ne patīkama darba, kāds tev bij slim­nīcā. Viņš bikli paskatījās uz mani. Laikam jau sāku raizēties, ka tev te apniks… ar laiku.

Es brīdi apdomāju atbildi, lai gan biju jau kādreiz par to prā­tojusi.

- Ar laiku. Es rūpīgi izvēlējos vārdus. Džeimij… es daudz ko dzīvē esmu redzējusi un bijusi daudzās vietās. Vieta, no kuras nāku… tur ir lietas, kādu man reizēm pietrūkst. Es atkal gribētu pabraukt Londonas divstāvīgajā autobusā, pacelt telefona klausuli un parunāties ar kādu, kas atrodas tālu. Gribētu pagriezt krānu, un pa to tecētu karsts ūdens, nevis stiept ūdeni no akas un lielos katlos sildīt. Man tas viss patiktu… bet man to nevajag. Ja runājam par dzīvi ar vērienu, es to negribēju pat tad, kad man tā bija. Skais­tas drēbes ir ļoti patīkamas, bet, ja tām līdzi nāk tenkas, intrigas, raizes, muļķīgas viesības un smalki etiķetes likumi… nē. Es labāk dzīvoju vienā kreklā un runāju to, kas man patīk.

Džeimijs smējās par maniem vārdiem un vēlreiz saspieda manu roku.

-Ja runājam par darbu… te arī man ir darbs. Ieskatījos grozā, kurā bija zālītes un uzlējumi. Es varu būt noderīga. Un, ja man trūkst mātes Hildegardes vai citu draugu… nu, nav jau tik ātri kā piezvanīt pa telefonu, bet kas man traucē uzrakstīt vēstuli?

Es apstājos, turot viņa roku, un paskatījos viņam sejā. Rietošas saules stari apzeltīja vienu sejas pusi, un es redzēju, ka skarbie vaibsti atmaigst atvieglojumā.

- Džeimij… es tikai gribu būt tur, kur esi tu. Neko citu.

Brīdi viņš nekustīgi stāvēja, tad paliecās uz priekšu un ļoti maigi noskūpstīja mani uz pieres.

- Tas ir smieklīgi, es sacīju, kad sākām kāpt lejā no pēdējā mazā uzkalniņa ceļā uz mājām. Tieši tādas pašas domas mani mocīja par tevi. Vai pēc dzīves Francijā tu jutīsies te laimīgs.

Džeimijs skumīgi pasmaidīja un paskatījās uz trīsstāvu māju, kuras baltā akmens sienas rietošās saules staros kvēloja zeltainas un tumšbrūnas.

- Nu, Armaliet, te ir mājas. Šī ir mana vieta.

Es liegi pieskāros viņa rokai.

- Tu gribi teikt, ka esi dzimis, lai te dzīvotu?

Viņš dziļi krūtis ievilka elpu un uzlika plaukstu uz mietu žoga, kas atdalīja labības lauku no mājas pagalma.

- Nu, patiesībā es neesmu dzimis, lai te dzīvotu, Armaliet. Pēc likuma saimniekot te vajadzēja Villijam. Ja viņš nebūtu nomiris, tad es, visticamāk, kļūtu par karavīru vai varbūt par tirgotāju kā Džereds.

Freizeru vecākais dēls Villijs vienpadsmit gadu vecumā nomira no bakām, atstājot sešus gadus veco brāli par Lelibrokas manti­nieku.

Džeimijs izdarīja dīvainu kustību, it kā paraustītu plecus; likās, ka krekls viņam ir par šauru. Tā viņš mēdza darīt, kad jutās neveikli vai nebija pārliecināts; mēnešiem ilgi nebiju redzējusi šo žestu.

- Bet Villijs nomira. Un tā saimnieks esmu es. Viņš sakaunē­jies paskatījās uz mani un tad kaut ko izvilka no sporana. Plaukstā gulēja maza čūskiņa, ko Villijs bija viņam izgriezis no ķirškoka kā dāvanu dzimšanas dienā. Tā bija pagriezusi galvu, it kā brīnītos, ka viņai seko aste.

Džeimijs viegli noglāstīja čūsku; koks no ilgstošas lietošanas bija nobružāts un kļuvis spīdīgs, slaidā ķermeņa izliekumi pelēcī­gajā krēslā vizēja kā zvīņas.

- Reizēm es domās sarunājos ar Villiju, Džeimijs atzinās. Viņš pašķieba čūsku plaukstā. Ja tu būtu dzīvs, brāl, ja tu būtu Lelibro­kas kungs, kā tev pēc taisnības pienācās, vai tu darītu tāpat kā es? Vai būtu izdomājis kaut ko labāku? Viņš, viegli pietvīcis, palūko­jās lejup uz mani. Vai tas izklausās stulbi?

- Nē. Ar pirksta galu pieskāros čūskas gludajai galvai. No tālīna lauka, dzidrs kā kristāls, vakara gaisā atskanēja smalks put­niņa kliedziens.

- Es daru tāpat, pēc brīža arī es klusā balsī atzinos. Ar tēvoci Lemu. Un saviem vecākiem. īpaši ar mammu. Es… es nedo­māju par viņu bieži, kad biju jaunāka, tikai laiku pa laikam sapņos redzēju kaut ko maigu un siltu ar jauku, dziedošu balsi. Bet, kad biju slima, pēc… Feitas… reizēm iedomājos, ka viņa ir te. Kopā ar mani. Mani pēkšņi pārņēma bēdu vilnis, atceroties gan nesenos, gan tālā pagātnē piedzīvotos zaudējumus.

Džeimijs saudzīgi notrausa asaru, kas bija ienesusies man acs kaktiņā, bet nebija noritējusi.

- Reizēm domāju, ka mirušie mūs sargā, tāpat kā mēs viņus, viņš sacīja. Nāc, Armaliet. Pastaigāsimies mazliet; līdz vakariņām vēl ir laiks.

Viņš paņēma mani zem elkoņa un cieši piespieda sev pie sā­niem, un, nogriezušies gar sētu, gājām lēnā solī, sausā zāle švīk­stēja man gar svārkiem.

- Es tevi labi saprotu, Armaliet, Džeimijs atsāka sarunu. Rei­zēm šķūnī vai laukā dzirdu tēva balsi. Parasti tad, kad nemaz par viņu nedomāju. Bet ne no šā, ne no tā es pagriežu galvu, it kā būtu dzirdējis, ka viņš ārā smejas, sarunājoties ar kādu no rentniekiem, vai man aiz muguras bubina ar zirgu.

Džeimijs negaidīti iesmējās un pamāja ar galvu uz ganību stūri mums priekšā.

- Brīnums, bet es nekad neesmu viņu dzirdējis te.

Šajā vietā nebija nekā īpaša, no koka mietiem darināti vārti akmens sētā, kas stiepās līdztekus ceļam.

- Tiešām? Ko viņš te mēdza teikt?

- Parasti viņš teica tā: “Ja tu, Džeimij, esi beidzis muti dzisināt, pagriezies un pārliecies pār žogu.”

Mēs smējāmies un uz brīdi piestājām, lai pārliektos pāri sētai. Pieliecos tuvāk un ciešāk ieskatījos koka latā.

- Tātad te tu dabūji sukas? Zobu zīmes es neredzu, es ķirci­nājos.

- Nē, tik traki jau nebij. Arī Džeimijs iesmējās, un roka mīļi noglāstīja apdilušo oša koka mietu.

- Mums ar īanu dažreiz pirkstos bij skabargas. Pēc tam gājām uz māju, un Kruķa kundze vai Dženija tās rāva laukā un visu laiku rājās.

Džeimijs palūkojās uz muižas ēku, kur visos pirmā stāva logos dega gaisma, liecinot, ka tuvojas nakts. Rūtis uz mirkli pazibēja tumšas ēnas mazi, kustīgi silueti virtuves logos, kur Kruķa kun­dze un kalpones gatavoja vakariņas. Lielāka ēna, gara un tieva kā žoga kārts, pēkšņi parādījās vienā no dzīvojamās istabas logiem, īans brīdi pastāvēja, tumšs stāvs uz gaismas fona, it kā viņu būtu ataicinājušas Džeimija atmiņas. Tad viņš aizvilka aizkarus un gaisma logā kļuva blāvāka un maigāka.

- Es vienmēr priecājos, kad īans bij kopā ar mani, Džeimijs stāstīja, vēl arvien raugoties uz māju. Tad, kad mūs pieķēra ne­darbos un mēs dabūjām par to pērienu.

- Dalīta bēda ir pusbēda. Es nosmaidīju.

- Jā, varbūt. Nejutos gluži tik grēcīgs, kad mums diviem vaja­dzēja izpirkt savu vainu. Bet vēl labāk es vienmēr varēju paļau­ties, ka viņš sacels lielu troksni.

- Vai tu gribi teikt, ka viņš kliedza?

- Kā tad. Viņš vienmēr gaudoja un briesmīgi bļāva, un es zināju, ka viņš tā darīs, tāpēc man nevajadzēs kaunēties no savas bļauša­nas, ja paspruka kāds kliedziens. Bija jau par tumšu, lai redzētu Džeimija seju, bet neveiklo plecu paraustīšanu, kas liecināja par apjukumu vai neveiklību, es saskatīju.

- Es, protams, centos nekliegt, bet ne jau vienmēr tas izdevās. Ja tēvs uzskatīja, ka vērts mani notēst, tad viņš uzskatīja, ka ir vērts to darīt kārtīgi. Un īana tēvam bija smaga roka, kā koka boze.

- Zini, es sacīju, noskatoties uz māju, nekad agrāk nebiju īpaši par to domājusi, bet kāpēc tēvs tevi sukāja te ārā, Džeimij? Mājā taču arī noteikti pietika vietas vai šķūnī.

Džeimijs brīdi klusēja, tad atkal paraustīja plecus.

- Nekad neesmu jautājis. Bet domāju, ka iemesli bij tādi paši kā Francijas karalim.

- Francijas karalim? Šī nenoliedzami jocīgā atbilde mani izbrīnīja.

- Kā tad. Nezināju, viņš vēsi noteica, kā tas ir mazgāties, ģērbties un iztukšot zarnas cilvēku priekšā, bet es tev varu pateikt, ka tas lieliski stiprina pazemību, jo, tur stāvot, bieži nācās skaidrot kādam no tēva rentniekiem, ko tu tādu esi sastrādājis, ka tev tik briesmīgi svilina pakaļu.

- Varu iedomāties, es teicu, kaut līdzjūtība jaucās ar vēlmi smieties. Tu gribi teikt, tev tas bija jāpacieš tāpēc, ka tev vaja­dzēs kļūt par vadoni? Tāpēc viņš to darīja te?

- Laikam. Rentnieki sapratīs, ka es zinu, kas ir taisnīgums vis­maz no saņēmēja puses.