Spāre dzintarā 2

24 nodaļa Buloņas mežs

forēza kunga apciemojums, izrādījās, bija tikai pirmais no vairākiem neparastiem notikumiem, kas iztraucēja mūsu ikdienu.

- Kundze, lejā gaida kāds itālis, Magnuss paziņoja. Viņš at­sakās nosaukt vārdu. Sulaiņa lūpas bija cieši sakniebtas; es sa­pratu, ka apmeklētājs nevēlas stādīties priekšā, toties viņš ļoti lab­prāt bija nobēris sulainim veselu lērumu citu vārdu.

Man pietika ar šo faktu un apzīmējumu “itālis”, lai es uztvertu mājienu par apmeklētāja identitāti, tāpēc neko daudz nebrīnījos, kad, iegājusi dzīvojamā istabā, ieraudzīju pie loga stāvam Čārlzu Stjuartu.

Izdzirdis kādu nākam, viņš apcirtās, rokā joprojām turēdams cepuri. Princis gan, ieraudzījis mani, nepārprotami bija izbrīnījies; mute uz mirkli pavērās, tad viņš attapās un aši pamāja ar galvu.

- Broktūrekas kunga nav mājās? viņš apjautājās, un uzacis, paužot nepatiku, savilkās.

- Nē, nav, es atbildēju. Vai nevēlaties kādu atspirdzinājumu, Jūsu Augstība?

Čārlzs ar interesi pārlaida skatienu grezni iekārtotajai istabai, bet papurināja galvu. Cik zināju, viņš mūsu mājā bijis tikai vienu reizi, kad, pa jumtiem nākot no tikšanās ar Luīzi, iekāpa pa logu. Ne viņš, ne Džeimijs neuzskatīja, ka ir piedienīgi ielūgt princi uz mūsu viesībām; tā kā Luijs nebija viņu oficiāli atzinis, tad aris­tokrātija pret Čārlzu izturējās nicinoši.

- Nē. Pateicos jums, Freizera kundze. Es nekavēšos; ārā gaida mans kalps, un līdz manai mājvietai ir garš ceļš. Es tikai vēlējos kaut ko palūgt savam draugam Džeimsam.

- Ē… nu, mans vīrs noteikti būtu laimīgs pakalpot Jūsu Augstī­bai… ja varētu, es piesardzīgi atbildēju, prātodama, kāds varētu būt šis lūgums. Droši vien naudas aizdevums. Fērgusa jaunākajā laupījumā atradās vēstules, kuras bija rakstījuši drēbnieki, kurp­nieki un citi kreditori, kas nespēja vien sagaidīt rēķinu apmaksu.

Čārlzs pasmaidīja, un viņa sejas izteiksme pārsteidzošā kārtā kļuva mīlīga.

- Es zinu. Nevaru jums, kundze, izteikt, cik augstu vērtēju jūsu vīra padevību un gatavību pakalpot; uzticama cilvēka seja iesilda manu sirdi vientulībā, ko radījuši pašreizējie apstākļi.

- Ak tā?

- Es nevēlējos lūgt neko lielu, Čārlzs centās man iegalvot.

- Redziet, esmu ieguldījis nedaudz naudas un iegādājies veselu kravu ar pudelēs pildītu portvīnu.

- Tiešām? es nobrīnījos. Cik interesanti. Tieši tajā rītā Mērtegs ar nātru sulu un rubijas esences pudelītēm somā bija de­vies uz Lisabonu.

- Tas ir sīkums. Viņa Augstība dižmanīgi pavicināja roku, no­niecinot katru grasi, ko viņam bija izdevies aizņemties. Bet es vēlos, lai mans draugs Džeimss iztirgo to vīnu, kad tas būs atvests. Jūs zināt, ka nebūtu labi, un tagad viņš iztaisnoja plecus un mazu drusciņu, gluži neapzināti, paslēja uz augšu degunu, ja redzētu, ka cilvēks… tāds kā es… nodarbojas ar tirdzniecību.

- Jā, es to saprotu, Jūsu Augstība. Es iekodu lūpā. Man bija jādomā, vai viņš šo nostāju bija izklāstījis arī savam darījumu partnerim Senžermēnam kurš, neapšaubāmi, jauno pretendentu uz Skotijas troni uzskatīja par mazāk nozīmīgu nekā jebkuru no franču aristokrātiem un kurš ar “tirdzniecību” nodarbojās abām rokām, kad vien pavīdēja izredzes gūt peļņu.

- Vai Jūsu Augstība šo darījumu veic viens pats? es nevainīgi apjautājos.

Princis mazliet sarauca pieri.

- Nē, man ir kompanjons, bet viņš ir francūzis. Es daudz labāk sava uzņēmuma peļņu uzticētu tautietim. Turklāt, viņš dziļdo­mīgi piebilda, esmu dzirdējis, ka mans dārgais draugs Džeimss esot ļoti gudrs un apdāvināts tirgotājs; iespējams, viņš ar apdo­mīgu tirgošanos spētu palielināt mana ieguldījuma vērtību.

Pieļauju, ka cilvēks, kurš bija Čārlzam stāstījis par Džeimija darījuma spējām, nebija sevi apgrūtinājis ar piebildi, ka Parīzē diez vai ir cits vīna tirgotājs, kuru Senžermēns tik ļoti nīstu. Tomēr, ja viss izdotos, kā plānots, tam nebūtu nekādas nozīmes. Un, ja neiz­dotos, visai ticami, ka Senžermēns atrisinātu visas mūsu problē­mas, nožņaudzot Čārlzu Stjuartu, kad uzzinātu, ka pēdējais piegā­des līgumu par pusi no viņa izcilā Gostos vīna noslēdzis ar grāfa niknāko konkurentu.

- Esmu pārliecināta, ka mans vīrs darīs, ko spēs, lai iztirgotu Jūsu Augstības preci ar lielāko iespējamo peļņu visām iesaistītajām pusēm, es runāju pilnīgu patiesību.

Čārlzs man pieklājīgi pateicās, kā pienākas princim, kurš pie­ņem uzticama pavalstnieka pakalpojumu. Viņš paklanījās, ārkārtīgi ceremoniāli noskūpstīja manu roku un, nerimstot svinīgi apliecināt pateicību Džeimijam, devās projām. Magnuss, uz kuru, pēc skābās sejas izteiksmes spriežot, karaliskā vizīte nebija atstājusi nekādu lielo iespaidu, aizvēra aiz apmeklētāja durvis.

Sagadījās tā, ka Džeimijs atgriezās mājās tikai tad, kad es jau biju aizmigusi, bet pie brokastu galda es pastāstīju par Čārlza apmeklējumu un viņa lūgumu.

- Ak Dievs, nez vai Viņa Augstība to pateiks arī grāfam? Džei­mijs vaicāja. Nodrošinājis savu zarnu veselīgu darbību, ātri notie­sājot auzu putru, viņš turpināja maltīti ar franču brokastīm, kas sastāvēja no maizītēm ar sviestu un kūpošas šokolādes. Maziem malciņiem dzerot kakao, viņš apcerēja grāfa reakciju, un viņa seja izplūda platā smaidā.

- Kā tu domā, vai piekaut izraidītu princi ir lēse-majestf? Ja nu gadījumā nav, tad ceru, ka Viņa Augstība būs kopā ar Šeridanu vai Belheldiju, kad Senžermēns padzirdēs šos jaunumus.

Turpmākus prātojumus par tēmu aprāva pēkšņi gaitenī atska­nējušās balsis. Pēc brīža durvīs parādījās Magnuss, nesot uz sud­raba paplātes vēstulīti.

- Lūdzu piedošanu, kungs. Viņš paklanījās. Sūtnis, kas at­nesa šo vēstuli, vēlējās, lai tā nekavējoties tiktu iedota jums.

Uzacis savilcis, Džeimijs paņēma papīriņu no paplātes, atlocīja un izlasīja.

- Ak, velns un elle! viņam riebumā izlauzās.

- Kas ir? es satraucos. Tā taču nav ziņa no Mērtega?

Viņš papurināja galvu.

- Nē. No spīķeru priekšstrādnieka.

- Kaut kas atgadījies ostā?

Džeimija sejā atspoguļojās savāds emociju sajaukums nepa­cietība cīnījās ar uzjautrinājumu.

- Ne gluži. Izskatās, ka tas zellis iepinies kaut kādā ļembastā meitumājā. Viņš pazemīgi lūdz piedošanu, Džeimijs ironiski pa­māja uz zīmīti, bet cer, ka es spēšu ierasties un viņam palīdzēt. Citiem vārdiem sakot, viņš skaidroja, pieceļoties un saburzot sal­veti, ka es samaksāšu viņa rēķinu.

- Un ko tu? Man nāca smiekli.

Džeimijs nosprauslājās un notrauca no klēpja maizes druskas.

- Laikam jau vajadzēs to darīt, ja nevēlos pats izrīkot darbus noliktavās… un man priekš tā nav laika. Iztēlē pārskatot dienas darbu sarakstu, viņam pierē ievilkās grumbas. Šis uzdevums varēja aizņemt nedaudz laika, bet uz galda gaidīja pasūtījumi, ostā gai­dīja kuģu kapteiņi un spīķeros gaidīja vīna mucas.

- Labāk paņemšu līdzi Fērgusu par ziņnesi. Džeimijs bija samierinājies ar likteni. Ja man pietrūks laika, varbūt viņš varēs aiznest vēstuli uz Monmartru.

- Laba sirds ir vērtīgāka par dārgakmeņiem, es sacīju Džeimijam, kurš stāvēja pie rakstāmgalda, nervozi šķirstīdams iespaidīgu kaudzi ar dokumentiem, kas gaidīja, kad tiem pievērsīs uzmanību.

- 0, ak tā? Un kas tā saka?

- Domāju, ka Alfrēds, lords Tenisons, es atbildēju. Šaubos, vai viņš jau ieradies šajā pasaulē, bet viņš ir dzejnieks. Tēvocim

Lemam bija slavenu angļu dzejnieku darbu krājums. Atceros, tur bija arī kaut kas no Bēmsa… viņš ir skots, es paskaidroju. Viņš teica: “Brīvība un viskijs ir uz vienu roku.”

Džeimijs iesmējās.

- Nezinu, vai viņš ir dzejnieks, bet skots noteikti. Tad viņš pasmaidīja un pieliecies noskūpstīja mani uz pieres. Būšu mājās uz vakariņām, mo duinne. Sargi sevi.

Es pabeidzu brokastot, negausīgi notiesājot arī Džeimija grauz­diņu, un nesteidzīgi devos augšā uz guļamistabu, lai rīta pusē nosnaustos. Kopš pirmās reizes, kad mēs bijām ļoti satraukušies, neliela asiņošana paretam bija atkārtojusies, taču tikai pāris piļu un nu jau vairākas nedēļas nebija vispār. Tomēr es, cik iespējams, laiku vadīju gultā vai uz dīvāna, uzdrīkstējos tikai noiet lejā uz salonu, ja atnāca kādi viesi, vai uz ēdamistabu kopā ar Džeimiju ieturēt maltīti. Taču, nokāpusi lejā uz pusdienām, ieraudzīju, ka galds klāts vienai personai.

- Kungs vēl nav pārnācis? es, mazliet izbrīnījusies, jautāju. Vecais sulainis noliedzoši papurināja galvu.

- Nē, cienītā kundze.

- Nu, droši vien viņš drīz būs klāt. Parūpējieties, lai ēdiens ir gatavs, kad viņš ierodas. Biju pārāk izsalkusi, lai gaidītu Džei­miju; ja iznāca aizkavēties ar ēšanu, atkal kļuva nelaba dūša.

Pēc pusdienām es atgūlos atpūsties. Tā kā laulības pienākumi uz laiku bija atcelti, tad lielas izvēles, ko darīt gultā, nebija vai nu lasīt, vai gulēt -, un tas nozīmēja, ka es diezgan daudz darīju gan vienu, gan otru. Uz vēdera gulēt nedrīkstēju, uz muguras nebija ērti, jo mazais tad gribēja kustēties. Tāpēc es gulšņāju uz sāniem, saliekusies ap savu briestošo vēderu kā kokteiļu garnele ap kaperu. Es reti gulēju dziļā miegā, vairāk tikai snauduļoju, ļaujot domām slīdēt līdzi liegajām, nejaušajām bērna kustībām.

Kaut kad sapnī man likās, ka jūtu tuvumā Džeimiju, bet, atvē­rusi acis, redzēju, ka istaba ir tukša, es tās atkal aizvēru un iesnau­dos, it kā arī es bez svara peldētu asiņu siltuma jūrā.

Bija jau pavēla pēcpusdiena, kad mani beidzot uzmodināja kluss klauvējiens pie guļamistabas durvim.

- Entrez\ es aicināju, mirkšķinot miega pilnās acis. Ienāca virssulainis Magnuss un kā atvainodamies atkal pieteica viesus.

- Kundze, ieradusies princese de Roana, viņš pavēstīja. Prin­cese vēlējās pagaidīt, līdz jūs pamodīsieties, bet, kad viņai pievie­nojās d’Arbanvila kundze, es iedomājos, varbūt…

- Viss kārtībā, Magnus, mierināju sulaini, ar mokām piecē­lusies sēdus un nolaidusi kājas pāri gultas malai. Es noiešu lejā.

Es priecājos par apmeklētājiem. Pagājušajā mēnesī mēs pārtrau­cām rīkot viesības, un man stipri pietrūka kņadas un sarunu, lai arī tās lielākoties bija tukšas pļāpas. Luīze bieži nāca pie manis pasē­dēt, viņa piegādāja man ziņas par pēdējiem notikumiem galmā, bet Mariju d’Arbanvilu nebiju satikusi krietni sen. Iedomājos, nez kas viņu šodien atvedis šurp.

Biju jau pietiekami neveikla, lai kāptu pa kāpnēm lēnām; katrs solis sadrebināja manu krietni vien smago augumu. Dzīvojamās istabas durvis bija aizvērtas, bet balsi, kas tur iekšā runāja, es dzir­dēju skaidri.

- Kā jūs domājat, vai viņa zina?

Jautājums, kas izskanēja pieklusinātā tonī, solot vissulīgākās tenkas, manas ausis sasniedza tieši tajā brīdī, kad grasījos iet iekšā istabā. Tāpēc es apstājos uz sliekšņa, lai mani neredz.

Runāja Marija d’Arbanvila. Šī dāma, kuru viņas pavecā vīra sabiedriskā stāvokļa dēļ uzņēma ikvienā vietā un kura bija komuni­kabla pat pēc franču mērauklas, dzirdēja visu, ko Parīzes apkārtnē bija vērts dzirdēt.

- Ko tad? atjautāja Luīze; viņa runāja savā augstajā, skaļajā balsī, un kā jau dzimušai aristokrātei viņai piemita tāda pašapziņa, ka viņai nenāca ne prāta raizēties, ko kurš dzird.

- 0, jūs neko vēl nezināt! Marija uzklupa šiem vārdiem kā kaķēns, kas priecīgs, ka nomedījis rotaļām jaunu peli. Mīļā pasau­līt! Protams, es pati to dzirdēju tikai pirms stundas.

Un skrējusi pa īsāko ceļu šurp, lai izstāstītu man, es nodomāju. Vienalga, kas bija “tas”. Nospriedu, ka lielākas izredzes dzirdēt ne­saīsinātu versiju man ir no pašreizējās stratēģiskās vietas gaiteni.

- Runa ir par Broktūrekas kungu, Marija izdvesa, un man ne­vajadzēja viņu redzēt, lai iztēlotos, kā šī tenku vācele paliecas uz priekšu, kā zaļās acis, dzirksteļojot no prieka par jaunajām ziņām, šaudās uz visām pusēm. Šorīt viņš izsaucis uz dueli kādu angli… saplēsušies par priekameitu!

- Ko! es noelsos, bet šo skaņu nomāca Luīzes izbrīna sau­ciens. Steigšus pieķēros mazam galdiņam un turējos, bet acu priekšā griezās melni punkti un pasaule šķīda pa vīlēm.

- 0 jā! Marija turpināja. Žaks Vensāns bija klāt; viņš visu izstāstīja manam vīram. Tas noticis tajā bordeli netālu no zivju tir­gus iedomājieties, iet uz priekamāju tik agri no rīta! Vīrieši gan ir savādi. Lai nu kā, Žaks bija dzēris kopā ar Ellzas madāmu, kura vada to iestādi, kad pēkšņi augšstāvā kāds drausmīgi iekliedzies, tad atskanējis blīkšķis un vēlāk jau klaigas.

Viņa apklusa, lai ieelpotu un dramatiski iepauzētu -, varēja dzirdēt, ka tiek liets kāds šķidrums.

- Žaks, protams, meties uz kāpnēm nu, tā vismaz viņš saka. Es gan domāju, ka viņš noslēpās aiz dīvāna Žaks ir tāds zaķpastala. Kādu laiku vēl skanējuši kliedzieni un blīkšķi, tad nodārdē­jis briesmīgs grāviens un pa kāpnēm klupdams krizdams novēlies angļu džentlmenis, puspliks, bez parūkas, viņš streipuļojis un atsi­ties pret sienām. Un kā jūs domājat, kas parādījies kāpņu augšgalā kā īsts Dieva dusmu iemiesojums mūsu pašu petit Džeimss!

- Nē! Es būtu gatava zvērēt, ka viņš nu ir pēdējais, kurš… bet turpiniet! Kas notika tālāk?

Klusi nošķinda, tējas tasei atsitoties pret apakštasīti, un tūlīt atkal ierunājās Marijas balss, kur aizrautība bija ņēmusi virsroku pār slepenību.

- Nu… vīrietis brīnumainā kārtā tika lejā pa kāpnēm uz savām kājām, uzreiz apcirtās un paskatījās augšup uz Tūrekas kungu. Žaks stāsta, ka šis cilvēks izturējies ļoti savaldīgi, ja ņem vērā, ka

tikko ar kājas spērienu nolidināts pa kāpnēm, turklāt vēl ar vaļēju bikšupriekšu. Viņš smaidījis… ziniet, ne jau īstu smaidu, nu, tādu ņirdzīgu smīnu… un sacījis: “Nav vajadzības palaist rokas, Freizer; gan jau jūs būtu varējis pagaidīt savu kārtu. Man bija licies, ka jums ir gana ar to, ko dabūjat mājās. Bet dažiem vīriešiem sagādā baudu par to maksāt.”

Luīze izdvesa skaņas, kas liecināja, ka viņa ir satriekta.

- Cik šausmīgi! Canaille'! Bet, zināms, nav jau ko pārmest Tūrekas kungam… Dzirdēju, kā balss saspringst, draudzībai cīnoties ar alkām patenkot. Tenkošanas kāre, protams, uzvarēja.

- Tūrekas kungs šobrīd nevar izbaudīt sievas tuvību; viņa gaida bērnu, un radušies bīstami sarežģījumi. Tāpēc dabiski, ka viņš sa­vām vajadzībām risinājumu rod bordelī. Kurš gan darītu citādi? Bet turpiniet, Marij! Kas notika tālāk?

- Labi. Marija ievilka elpu, jo tuvojās stāsta kulminācija.

- Tūrekas kungs noskrēja pa kāpnēm, sagrāba angli pie rīkles un purināja kā žurku!

- Non! Ce n’estpas vrai!2

- 0 jā! Madāmai vajadzēja atsaukt trīs kalpotājus, lai viņu ap­turētu… tāds brīnišķīgs, liels vīrietis, vai ne? Tik nevaldāms!

- Jā, bet tālāk?

- 0… nu, Žaks stāsta, ka anglis kādu bridi smagi elpojis, tad izslējies un sacījis Tūrekas kungam tā: “Nu daudz netrūka, lai jūs mani būtu gandrīz nogalinājis jau otru reizi, Freizer. Kādu dienu jums tas var izdoties.” Tad Tūrekas kungs sācis lādēties tajā bries­mīgajā skotu valodā es nesaprotu ne vārda, bet jūs? un izrāvies no rokām kalpiem, kas viņu turējuši, un ar kailu plaukstu iesitis anglim pa seju pļauku, Luīze par šādu apvainojumu noelsās, un sacījis: “Rīt saullēktā tu būsi miris!” Pēc tam viņš apcirties riņķī un uzskrējis pa kāpnēm, bet anglis devies projām. Žaks teica, ka viņš izskatījies gluži balts nav jau ari brīnums! Iedomājieties tikai!

Es spēju to iedomāties.

1 Nelietis. (Franču vai.)

2 Nē! Tas nevar būt! (Franču vai.)

- Vai jums kas kaiš, kundze? Magnusa rūpju pilnā balss apslā­pēja Luīzes tālākos izsaucienus. Es izstiepu roku, mēģinot kaut kur pieķerties, un sulainis to uzreiz satvēra, ar otru atbalstīdams mani zem elkoņa.

-Jā. Nejūtos labi. Lūdzu… pasakiet dāmām… Es vārgi pamāju uz dzīvojamās istabas pusi.

- Protams, kundze. Vienu mirklīti, bet tagad ļaujiet, es jūs pa­vadīšu līdz guļamistabai. Šeit, chиre Madame… Mierinoši kaut ko dudinādams un balstīdams, Magnuss uzveda mani pa kāpnēm. Pieveda pie dīvāna un, apsolījis tūlīt uzsūtīt man palīgā istabeni, devās projām.

Es negaidīju palīdzību. Kad biju attapusies no pirmā trieciena, es gluži labi varēju pārvietoties, tāpēc piecēlos un devos pāri ista­bai, kur uz tualetes galdiņa stāvēja mana mazā zāļu lādīte. Nedo­māju, ka tagad ģībšu, bet lādītē bija pudelīte ar ožamo spirtu, kuru gribēju nolikt pa rokai, katram gadījumam.

Es pacēlu vāku un sastingusi vēros lādē. Vienu mirkli manas smadzenes atteicās pieņemt to, ko redzēja acis, salocītu, baltu papīra gabaliņu, kas stāvus bija ielikts starp krāsainajām pudelī­tēm. Kā garāmejot pamanīju, ka, sniedzoties pēc zīmītes, man dre­bēja pirksti; tikai pēc vairākkārtīgiem mēģinājumiem man izdevās lapiņu atlocīt.

“Piedod.” Šis vārds melniem, drukātiem burtiem bija rūpīgi ierakstīts pašā lapas vidū, un apakšā tikpat rūpīgi bija uzvilkti ini­ciāļi “Dž”. Un zem tiem vēl trīs vārdi, steigā uzskrīpāti kā izmisīga piebilde: “Es nevaru citādi!”

- Tu nevari citādi, es nomurmināju pie sevis, un tad man saļima kājas. Gulēdama uz grīdas, kad man virs galvas miglaini zibēja kokgrebumiem rotāto griestu paneļi, es nācu pie secinā­juma: astoņpadsmitā gadsimta sieviešu tendenci ģībt vienmēr biju saistījusi ar cieši savilktajām korsetēm, bet tagad sliecos to izskaid­rot ar astoņpadsmitā gadsimta vīriešu stulbumu.

Kaut kur netālu atskanēja izbaiļu pilns kliedziens, un tūlīt izpa­līdzīgas rokas pacēla mani no grīdas; jutu, ka iegrimstu mīkstajā,

ar vilnu pildītajā matracī, uz pieres un delnu locītavām uzgūla vēsas, pēc etiķa smaržojošas kompreses.

Drīz vien atguvu visas maņas, bet nepavisam nebiju noskaņota runāt. Tomēr pārliecināju kalpones, ka atkal jūtos labi, izdzinu viņas no istabas un, atlaidusies spilvenos, mēģināju sakopot domas.

Anglis, protams, bija Džeks Rendels, un Džeimijs bija devies viņu nogalināt. Tā bija vienīgā skaidrā doma virmojošajā šausmu un prātojumu muklājā, kas pildīja manu prātu. Un tomēr kāpēc? Kas varēja likt Džeimijam lauzt man doto solījumu?

Cenšoties rūpīgi izanalizēt Marijas attēlotos notikumus pa­tiesībā jau trešajā atstāstījumā -, nonācu pie secinājuma, ka tur noteikti slēpjas kaut kas vairāk nekā tikai šoks, ko sagādāja negai­dīta tikšanās. Es pazinu kapteini, turklāt daudz labāk, nekā būtu vēlējusies. Un, ja es par kaut ko biju puslīdz pārliecināta, tad par to, ka Rendels nebija pircis parastos pakalpojumus, ko piedāvā bor­delis, vienkārša izprieca ar sievieti nebija viņa dabā. Lai gūtu baudu, viņam vajadzēja sāpes, bailes, pazemojumu.

Protams, arī šīs preces varēja nopirkt, lai arī par augstāku cenu. Strādājot Eņģeļu slimnīcā, biju redzējusi pietiekami, lai zinātu, kas bija Ies putains1 , kuru amata prasmes neslēpās starp kājām, bet spēcīgos kaulos zem dārgas, jutīgas ādas, uz kuras nekavējoties parādās zilumi un pātagu un sitienu pēdas.

Un, ja Džeimijs, kura gaišo ādu klāja rētas, ko atstājuši Rendela baudas brīži, nejauši uzdūries kapteinim, kas līdzīgā veidā izklai­dējās ar vienu no iestādes dāmām… Tas, es domāju, spēja viņam likt aizmirst jebkādus solījumus un savaldību. Uz viņa auguma, tieši zem kreisā krūtsgala, atradās maza rētiņa sīka, gaiša kumpiņa, kur Džeimijs bija izgriezis no savas miesas Džonatana Ren­dela sakarsētā zīmoggredzena iededzināto zīmi. Niknums, kas ļāva labāk paciest sakropļojumu nekā nēsāt kauna zīmi, viegli varēja izlauzties atkal, lai iznīcinātu tā izraisītāju un viņa nelaimīgos pēc­nācējus.

- Frenk! es sacīju, un mana kreisā roka neviļus saliecās ap spožo zelta laulības gredzenu. Ak, mīļais Dievs. Frenk! Džeimijam Frenks bija tikai rēgs, miglaina cerība, ka tas nepieciešamības gadījumā būs mans patvērums. Man Frenks bija vīrietis, ar kuru biju dzīvojusi kopā, ar kuru biju gulējusi vienā gultā, kuram devusi savu augumu un visbeidzot, kuru biju pametusi, lai paliktu ar Džeimiju Freizeru.

- Es nevaru, čukstēju tukšajam gaisam, mazajam sarunbiedram, kurš slinki staipījās un grozījās, mana satraukuma netraucēts.

- Es nevaru ļaut viņam to darīt!

Pēcpusdienas gaisma bija sabiezējusi mijkrēšļa pelēkajās ēnās, un istabu šķietami piepildīja pasaules gala izmisums. “Rīt saullēktā tu būsi miris!” Šovakar atrast Džeimiju nebija nekādu cerību. Es zināju, ka viņš neatgriezīsies Tremulīna ielā; ja viņš domātu nākt mājās, tad nebūtu atstājis zīmīti. Viņš nemūžam nespētu visu nakti gulēt man blakus, zinot, ko nodomājis darīt no rīta. Nē, viņš, bez šaubām, būs meklējis pajumti kādā iebraucamā vietā vai krogā, lai vienatnē sagatavotos taisnās tiesas izpildei, kuru bija zvērējis īstenot.

Domāju, ka zinu, kur varētu tikt izpildīts spriedums. Viņa at­miņā ļoti skaidri bija saglabājies pirmais duelis, tāpēc Džeimijs gatavojoties bija nogriezis matus. Jutos pārliecināta, ka šīs atmi­ņas uzradās arī tad, kad vajadzēja izraudzīties vietu, kur izrēķinā­ties ar ienaidnieku. Buloņas mežā, netālu no Septiņu svēto takas. Mežs bija iecienīta vieta, kur izcīnīt ar likumu aizliegtās divkaujas, jo koku biezoknis slēpa duelantus no nevēlamām acīm. Rīt viens no krēslainajiem laukumiņiem kļūs par liecinieku tam, kā satiksies Džeimijs Freizers ar Džeku Rendelu. Un mani.

Gulēju gultā, rokas cieši saņēmusi uz vēdera, neapgrūtinot sevi ne ar izģērbšanos, ne segas meklēšanu. Vēroju, kā krēsla kļūst par melnu tumsu, un zināju, ka šonakt es neaizmigšu. Cik spēju, smē­los mierinājumu no mana auguma neredzamā iemītnieka viegla­jām kustībām, bet ausīs man atbalsojās Džeimija vārdi: “Rīt saul­lēktā tu būsi miris!”

Buloņas mežs bija neliela, gandrīz neskarta tīraudze, kas it kā neiederīgi bija pieķērusies Parīzei pašā malā. Runāja, ka biezoknī bez lapsām un āpšiem manīti arī vilki, bet šie stāsti ne mazākajā mērā nebiedēja iemīlējušos pārīšus, kas zālē zem koku zariem no­devās kaisles rotaļām. Te varēja aizbēgt no lielpilsētas trokšņa un netīrumiem, un tikai ģeogrāfiskais novietojums neļāva tam kļūt par atpūtas vietu aristokrātiem. Tāpēc pastāvīgi mežā uzturējās vietējie galvenokārt tie, kas dzīvoja tuvumā, lielo ozolu un gaišo bērzu pavēnī varēja uz brīdi atvilkt elpu, un tie, kas ieradās no tālienes, cenšoties rast kādu noslēgtu stūrīti.

Mežs nebija liels, tomēr pārāk plašs, lai, meklējot divkaujai pie­mērota izmēra laucīti, būtu iespējams to izstaigāt kājām. Naktī bija sācis līt, un rītausma svīda negribīgi, cauri tumšu mākoņu kārtai īdzīgi sārtodama debesis. Mežs čukstus sarunājās ar sevi, vieglā lietus lāšu pakšķēšana uz lapām sajaucās ar klusinātu lapainu zaru čabēšanu un berzēšanos.

Pa ceļu, kas vijās cauri Buloņas mežam, brauca kariete un ap­stājās netālu no pēdējā noplukušu ēku pudura. Biju pateikusi ku­čierim, kas darāms; viņš noslīdēja no bukas, sapina zirgus un pazuda starp mājām. Mežmalā dzīvojošie ļaudis zināja, kas notiek koku aizsegā. Nevarēja būt pārāk daudz divkaujai piemērotu vietu; un vietējiem tās noteikti nebija noslēpums.

Atlaidos pret sēdekļa atzveltni un, drebinādamās pirmsausmas dzestrumā, ciešāk ietinos biezajā apmetnī. Es jutos briesmīgi, mani nospieda bezmiegā aizvadītās nakts nogurums, un pakrūtē bija iegūlis baiļu un bēdu smagums. Bet pāri visam manī kūsāja nik­nums, kuru es centos atvairīt, jo tas varēja traucēt izpildīt uzde­vumu, kura dēļ biju te ieradusies.

Tomēr, kad vien zaudēju modrību, kā šobrīd, dusmas atkal un atkal bija klāt un uzmutuļoja no jauna. “Kā viņš varēja tā rīkoties?” mans prāts nemitējās purpināt saltā niknumā. Man nevajadzēja atrasties te, man vajadzēja mierīgi gulēt mājās Džeimijam pie

sāniem. Man nevajadzēja dzit viņam pēdas un, cīnoties ar dusmām un slimību, censties viņu apturēt. Pēc brauciena karietē muguras lejasdaļā bija iemeties mokošu sāpju mezgls. Jā, viņš varēja būt sa­traukts, to es spēju saprast. Bet, Dieva dēļ, uz kārts bija likta cil­vēka dzīvība. Kā gan viņa stulbais lepnums varēja būt svarīgāks par to? Un pamest mani, nepaskaidrojot ne vārda! Ļaut man par notikušo uzzināt no kaimiņu tenkām.

- Tu man apsolīji, Džeimij, velns un elle, tu man apsolīji! es čukstēju pie sevis. Mežā valdīja klusums, no kokiem pilēja ūdens, un visam pāri klājās dūmaka. Vai viņi jau bija te? Vai viņi būs te? Vai esmu kļūdījusies savos minējumos?

Atkal parādījās kučieris kopā ar pusaudzi ap gadiem četrpa­dsmit, kurš veikli uzlēca uz bukas blakus kučierim un norādīja ar roku, ka jābrauc uz priekšu un pa kreisi. īsi noplīkšķinājis pātagu un noklakšķinājis mēli, kučieris paskubināja zirgus lēnos rikšos, un mēs iegriezāmies pa ceļu ēnainajā mežā, kas tikko sāka mosties.

Divas reizes mēs apstājāmies, puika nolēca zemē, iešāvās krū­mos, bet ikreiz pēc maza brītiņa atkal parādījās un noraidoši papu­rināja galvu. Trešajā reizē viņš joņoja atpakaļ un izlūka sejā raks­tītais satraukums bija tik nepārprotams, ka es jau biju atvērusi karietes durvis, iekams viņš tika tik tuvu, lai varētu uzsaukt kučie­rim.

Rokā man bija sagatavota nauda; satvērusi zēna piedurkni, iegrūdu to viņam saujā un sacīju:

- Parādi man, kurā vietā! Ātri, ātri!

Es gandrīz nemanīju ne zarus, kas, savijušies virs takas, kavēja iešanu, ne to, ka, spraucoties cauri krūmiem, manas drēbes drīz izmirka slapjas. Taku sedza mīksts kritušo lapu klājiens, un ne mani, ne mana pavadoņa soļi nesacēla troksni, kad es steidzos uz priekšu, kur vīdēja zēna novalkātais, slapjiem traipiem izraibinā­tais krekls.

Vispirms es viņus sadzirdēju un tikai tad ieraudzīju duelis bija jau sācies. Miklie krūmi slāpēja metāla šķindoņu, tomēr to varēja skaidri sadzirdēt. Lietainajā rītausmā putni nedziedāja, bet man ausīs zvanīja cīņas nāvējošā balss.

Tas bija liels klajums, kas atradās dziļi mežā, bet te varēja nokļūt gan pa taku, gan pa ceļu. Pietiekami plašs, lai nodrošinātu vietu, kur kustēties diviem nopietnā divkaujā iesaistītiem cilvē­kiem. Vīrieši cīnījās lietū, kreklos izmetušies; izmirkušais audums kļāvās pie miesas, izceļot gan plecu, gan mugurkaula apveidu.

Džeimijs bija teicis, ka ir labāks cīnītājs; varbūt tā arī bija, bet Džonatans Rendels tāpat nebija nekāds vārgulis. Lokans kā čūska viņš pieliecās un izvairījās no pretinieka ieroča, viņa zobens zibēja kā sudraba ilknis. Džeimijs kustējās tikpat ātri, tik liela auguma vīrietim tas izskatījās pārsteidzoši graciozi, viņam bija veiklas kājas un droša roka. Es stāvēju kā zemē ieaugusi un vēroju, baidoties iesaukties, lai nenovērstu Džeimija uzmanību. Viņi virpuļoja ciešā lokā, sitot un atvairot sitienus, kājas viegli kā dejā skāra velēnas.

Es nekustējos un tikai skatījos. Biju devusies ceļā vēl naktī, lai viņus atrastu un apturētu. Un atradusi nevarēju neko iesākt, jo bai­dījos, ka mana iejaukšanās kļūtu liktenīga. Šobrīd es varēju vienīgi gaidīt, lai redzētu, kurš no maniem vīriešiem mirs.

Rendels bija pacēlis asmeni uz augšu, lai atvairītu sitienu, bet viņš nerīkojās pietiekami ātri, lai savaldītu mežonīgo spēku, kurš izsita no rokas zobenu, kas aizlidoja pa gaisu.

Es atvēru muti, lai kliegtu. Gribēju saukt Džeimiju vārdā, aptu­rēt viņu tagad, šajā Dieva dāvātajā brīdī, kad pretinieks ir atbru­ņots un nāvējošais trieciens vēl nav dots. Patiesībā es kliedzu, bet skaņa, kas nāca man pār lūpam, bija vārga un aizžņaugta. Kamēr es tur stāvēju un skatījos, smeldzošās sāpes mugurā bija kļuvušas stiprākas un sagrāba mani kā dūrē. Tagad es jutu, ka kaut kas pār­trūkst, it kā dūre būtu atrāvusi vaļā to, ko līdz šim bija turējusi ciet.

Izmisīgi tvarstījos ar rokām, cenšoties pieķerties tuvākajam zaram. Redzēju Džeimija seju, savilktu tādā kā apskaidrotā ekstāzē, un sapratu, ka cauri vardarbības miglai, kas viņu apņēma, līdz viņa ausīm neizlaužas ne skaņa. Viņš neredz neko citu kā vien savu mērķi. Līdz cīņa būs galā. Rendels, kāpdamies atpakaļ no nepielū­dzamā zobena asmens, paslīdēja pielijušajā zālē un nokrita. Viņš izlieca muguru, mēģinot piecelties, bet zāle bija slapja. Krekls

priekšā bija saplēsts, galva atliekta atpakaļ, tumšie mati lietū izmirkuši, rīkle atklāta kā vilkam, kurš lūdz žēlastību. Bet atriebība žēlastības nepazīst un draudīgais asmens meklēja ko citu, ne kailo kaklu.

Cauri melnējošajai miglai es redzēju, kā nolaižas Džeimija zo­bens, graciozi un nāvējoši, salts kā nāve. Zobena smaile pieskārās briežādas bikšu jostai, pārcirta un pagriezienā pārplēsa; dzeltenbrūnās bikses pēkšņi kļuva tumšas no melni sarkano asiņu gāzmas.

Asinis karstā straumē plūda man pa kājām, un saltums no ma­nas ādas spiedās uz iekšu, uz centru. Kauls, kur iegurnis savienojās ar mugurkaulu, pārlūza. Jutu katru sāpju vilni, kas kā zibens spē­riens aiztraucās pa manu muguru, lai eksplodētu un uzliesmotu manu gurnu traukā, iznīcības šautra, kas aiz sevis atstāj izdedzi­nātus un nomelnējušus laukus.

Mans ķermenis, tāpat kā mani jutekļi, likās sadalāmies gabalos. Es neko neredzēju un arī nesapratu, vai man acis ir vaļā vai ciet; viss griezās tumsā, kurā laiku pa laikam sakustējās raksti, kādus bērns redz naktī, kad piespiež dūres pie acu plakstiem.

Uz sejas, kakla un pleciem krita lietus lāses. Katra smagā pile auksta nokrita uz manas ādas, tad izšķīda siltā straumītē, kas slī­dēja lejup pa nosalušo ķermeni. Šī sajūta bija skaidri izteikta atšķi­rībā no plosošajām sāpēm kaut kur zemāk, kas tuvojās un atkāpās. Centos pievērst domas tām, ar varu vairīties no klusās, tālās balss smadzeņu centrā, kas, šķiet, uzskaitīja klīniskus simptomus: “Tev, protams, sākusies asiņošana. Spriežot pēc apjoma, visticamāk, plī­susi placenta. Iznākums parasti ir letāls. Asins zudums izskaidro nejutīgumu rokās un kājās un redzes traucējumus. Runā, ka pēdējā zūdot spēja dzirdēt; šķiet, tā ir taisnība.”

Vai tā bija pēdējā no maņām, kas vēl nebija zudusi, tomēr ne, dzirde man joprojām darbojās. Un es saklausīju cilvēku balsis, vairums no tām bija ārkārtīgi satrauktas, dažas centās saglabāt mieru, bet visas runāja franču valodā. Vienu vārdu es varēju dzir­dēt un saprast savu vārdu, kas tika atkārtots atkal un atkal, bet kaut kur ļoti tālu.

- Klēra! Klēra!

- Džeimij, es mēģināju pateikt, bet manas lūpas no aukstuma bija stīvas un nejutīgas. Jebkāda kustība bija pāri maniem spēkiem. Jezga man blakus pierima; bija ieradies kāds, kurš vismaz vēlējās rīkoties tā, it kā zinātu, kas darāms.

Varbūt arī zināja. Saudzīgi tika izņemts man starp kājām pie­mirkušais svārku kamols un tā vietā stingri piespiests auduma vīs­toklis. Izpalīdzīgas rokas pagrieza mani uz kreisajiem sāniem un piespieda ceļus pie krūtīm.

- Vediet viņu uz slimnīcu, teica kāda balss man pie auss.

- Tik ilgi viņa nenodzīvos, cita pesimistiski pareģoja. Tikpat labi varam dažas minūtes pagaidīt un tūlīt sūtīt pēc līķratiem.

- Nē, vēl kāda balss uzstāja. Asiņošana mitējas. Iespējams, sieviete izdzīvos. Turklāt es viņu pazīstu esmu viņu redzējis Eņģeļu slimnīcā. Vediet viņu pie mātes Hildegardes.

Sakopoju visus atlikušos spēkus, un man izdevās nočukstēt:

- Māte. Tad pārstāju cīnīties un ļāvu tumsai mani apņemt.