Spāre dzintarā 2

48 nodaļa Raganu medības

Kaut kur dziļāk dzīvokli tirkšķēja vecmodīgs elektriskais zvans.

Māja atradās ne labākā, ne arī sliktākā pilsētas daļā. Te lielākoties bija strādnieku mitekļi, dažas ēkas, kā, piemēram, šī, bija sadalītas divos vai trijos dzīvokļos. Ar roku rakstīta zīmīte zem zvana pogas vēstīja “MAKHENRIJS OTRAJĀ STĀVĀ ZVANĪT DIVAS REIZES”. Rodžers vēlreiz piesardzīgi nospieda pogu, tad noslaucīja roku gar biksēm. Viņam svīda delnas, un tas viņam stipri krita uz nerviem.

Pie durvīm stāvēja garena kaste ar dzeltenām narcisēm, puķes bija apvītušas, jo sen nebija laistītas. Smailo lapu galiņi nobrūnējuši, sačokurojušies, un spurainās, dzeltenās galviņas bēdīgi nokā­rušās līdz Rodžera kurpēm.

Arī Klēra tās redzēja.

- Varbūt neviena nav mājās, viņa minēja, pieliekusies pataus­tīt sauso zemi kastē. Puķes nav laistītas vismaz nedēļu.

Pie šīs atziņas Rodžers juta uzvilnījām atvieglojuma sajūtu; neatkarīgi no tā, vai viņš ticēja, ka Geilisa Dankena ir Giliana Edgersa, vai ne, pēc šī apciemojuma viņš sevišķi neilgojās. Rodžers jau pagriezās, lai ietu projām, kad pēkšņi aiz muguras atvērās dur­vis, piebriedušais koks tā nočīkstēja, ka viņa sirds salēcās.

- Jā? Vīrietis, kas stāvēja uz sliekšņa, samiegtām acīm skatī­jās uz viņiem, plakstiņi satūkuši sārtajā, gaļīgajā sejā, ko apēnoja neskūtas bārdas rugāji.

- Ē… Mēs atvainojamies, ka iztraucējām jūs, cienīts kungs. Rodžers centās saņemties. Pakrūtē izpletās tukšums. Mēs meklē­jam Gilianu Edgersas jaunkundzi. Vai viņa šeit dzīvo?

Vīrietis ar strupu, melnām spalvām apaugšu roku paberzēja sev galvu, un mati saslējās kareivīgos pīķos.

- Draudziņ, viņa ir Edgersas kundze. Un ko tad jūs tādu gri­bēsiet no manas sievas? Alkohola smaka vīrieša elpā mudināja Rodžeru atkāpties, tomēr viņš palika uz vietas.

- Mēs tikai vēlētos ar viņu aprunāties, viņš sacīja, cik nu samiemieciski spēja. Vai viņa, lūdzu, būtu mājās?

- Vai viņa, lūdzu, būtu mājās? atkārtoja vīrietis, kuram vajadzēja būt Edgersa kungam, bet kurš, savilcis muti, dusmīgā, smalkā balstiņā izmēdīja Rodžera Oksfordas izrunu. Nē, viņas nav vis mājā. Tinies, viņš ieteica un tik spēcīgi aizsita durvis, ka mežģīņu aizkariņš nodrebēja.

- Es saprotu, kāpēc viņas nav mājās, Klēra secināja, pastiepjo­ties uz pirkstgaliem, lai ielūkotos pa logu. Es arī nebūtu, ja mani gaidītu kaut kas tāds.

- Tieši tā, Rodžers piebalsoja. Un izskatās, ka tas ir viss. Vai jums ir kāds cits variants, kā atrast šo sievieti?

Klēra palaida vaļā palodzi.

- Viņš iekārtojies pie televizora, viņa ziņoja. Lai sēž, vismaz līdz brīdim, kad slēdz krodziņu. Pa to laiku mēs varam aiziet un izmēģināt laimi tajā institūtā. Fiona sacīja, ka Giliana Edgersa tur apmeklējusi kursus.

Hailendas Folkloras un senlietu pētniecības institūts atradās tūlīt aiz darījumu rajona robežas šauras ēkas augšējā stāvā. Sek­retāre, maza, apaļīga sieviete brūnā adītā jakā un rakstainā kleitā, likās ļoti priecīga par viņu apmeklējumu; laikam jau te reti kāds ienāk, Rodžers nosprieda.

- 0, Edgersas kundze! viņa iesaucās, uzklausījusi viesus. Rodžeram likās, ka Endrūsas kundzes balsī pēkšņi iezagusies zināma

šaubu pieskaņa, tomēr viņa saglabāja savu možo un jautro garu.

- Jā, viņa sacīja, Edgersas kundze ir institūta regulāra apmek­lētāja, samaksājusi par kursiem visu summu. Jā gan, viņa te nāk bieži. Pēc balss intonācijas varēja spriest, ka daudz biežāk, nekā Endrūsas kundzei patiktu.

- Vai gadījumā viņas šobrīd nav šeit? jautāja Klēra.

Endrūsas kundze papurināja galvu, un viņas sasukā nodejoja

desmitiem iesirmu mākslīgu sprogu.

- 0 nē. Šodien ir pirmdiena. Pirmdienās te esam tikai mēs ar doktoru Makjūenu. Ziniet, viņš ir institūta direktors. Viņa pār­metoši palūkojās uz Rodžeru, it kā viņam to būtu vajadzējis zināt. Tad, acīmredzot apmeklētāju cienījamās attieksmes nomierināta, sekretāre nedaudz atmaiga.

- Ja vēlaties apvaicāties par Edgersas kundzi, jums jārunā ar doktoru Makjūenu. Es tikai aiziešu jūs pieteikt, labi?

Viņa centās izspraukties ārā no krēsla, bet Klēra, paliecoties uz priekšu, viņu apturēja.

- Vai jums gadījumā nav kādas Edgersas kundzes fotogrāfi­jas? viņa tieši pajautāja. Uz Endrūsas kundzes izbrīnīto skatienu Klēra apburoši pasmaidīja un paskaidroja: Saprotiet, mēs nevēla­mies velti šķiest direktora laiku, ja tā nav īstā sieviete.

Endrūsas kundzei pavērās mute, viņa apjukusi samirkšķināja plakstus, bet pēc mirkļa pamāja ar galvu un sāka meklēt pa raks­tāmgaldu, verot vaļā atvilktnes un runājot ar sevi.

- Es zinu, ka tām te kaut kur jābūt. Es tās redzēju vēl vakar, tāpēc tās nekur tālu nevarēja noklīst… o, te tās ir! Sieviete pielēca kājās, rokās viņa turēja astoņi reiz desmit centimetru melnbaltu fotogrāfiju kaudzīti un steigšus to šķirstīja.

- Te, viņa sacīja. Tā ir viņa, vienā no izrakumu ekspedīcijām ārpus pilsētas, bet te nevar redzēt seju, vai ne? Paskatīšos, vai nav kādas citas…

•*

Viņa, murminādama pie sevis, atkal šķirstīja fotogrāfijas, ka­mēr Rodžers ieinteresēts pāri Klēras plecam lūkojās uz bildi, ko Endrūsas kundze bija nolikusi uz galda. Tur bija redzama grupiņa

cilvēku, kas stāvēja pie džipa, kurā bija sakrauti vairāki brezenta maisi un zemē nolikti nelieli darbarīki. Tas bija momentuzņēmums, un daži cilvēki bija novērsušies no objektīva. Klēras pirksts bez vil­cināšanās pastiepās, pieskaroties slaida auguma meitenei ar ga­riem, taisniem, gaišiem matiem līdz lāpstiņām. Viņa uzsita pa foto­grāfiju un mēmi pamāja Rodžeram.

- īsti droši nevar pateikt, viņš klusi viņai sacīja.

- Kas ir, mīļais? Endrūsas kundze ievaicājās, izklaidīgi palū­kojoties pāri briļļu malai. A, jūs nerunājat ar mani. Tad jau viss kārtībā, es atradu labāku. Tomēr visu seju, vienalga, nevar redzēt viņa it kā pagriezusies sāniski -, bet šī ir labāka. Sekretāre uzmeta jauno uzņēmumu virsū iepriekšējam ar uzvarošu žviks.

Šajā fotogrāfijā varēja redzēt vecāku vīru ar pusmēness brillēm un to pašu gaišmataino meiteni, abi bija pārliekušies pāri galdam ar sarūsējušām motora detaļām, tā vismaz Rodžeram izskatījās, bet tie noteikti bija vērtīgi vēstures priekšmeti. Meitenes mati slīga gar vaigiem un galva bija pavērsta pret vecāko vīru, bet īsā, taisnā deguna līnija, mīlīgi noapaļotais zods un skaisti izliektās lūpas bija skaidri saskatāmas. Acis bija vērstas uz leju, paslēptas aiz garām, biezām skropstām. Rodžers nomāca nevilšu vēlmi atzinīgi iesvilp­ties. Tas nekas, ka no viņa senčiem, viņa bija īsta drostaliņa, puisis necienīgi nodomāja.

Viņš palūkojās uz Klēru. Viņa, neko nesakot, pamāja ar galvu. Viņa bija bālāka nekā citkārt, un Rodžers redzēja, ka kaklā strauji sitas pulss, bet viņa, kā parasti, savaldīga pateicās Endrūsas kun­dzei.

- Jā, tā ir īstā. Domāju, ka mēs labprāt aprunātos ar direktoru, ja viņš ir brīvs.

- Nu, es iešu apjautāties, mīļie. Vai varu viņam pateikt, par ko būs runa?

Rodžers vēra vaļā muti, meklējot kādu aizbildinājumu, kad Klēra bez vilcināšanās aizpildīja pauzi.

- Redziet, mēs esam no Oksfordas, viņa sacīja. Edgersas kundze pieteikusies uz studiju stipendiju Arheoloģijas nodaļā un

uzdevusi institūtu kā rekomendējošu iestādi kopā ar visiem izglītī­bas dokumentiem. Ja jums nebūtu iebildumu…?

- 0 jā, saprotu. Izskatījās, ka šis paskaidrojums atstājis uz Endrūsas kundzi iespaidu. Oksforda. Padomā tik! Pajautāšu dok­toram Makjūenam, vai viņš var jūs pieņemt.

Kad viņa pazuda aiz baltajām durvīm, apstājoties tikai īsa, pieklājības klauvējiena dēļ, Rodžers pieliecās un iečukstēja Klērai ausī.

- Oksfordā nav Arheoloģijas nodaļas, viņš nošņāca, un jūs to zināt.

- Jūs to zināt, viņa bikli sacīja, un es to zinu, kā jūs tik prā­tīgi norādījāt. Bet pasaulē ir milzum daudz cilvēku, kuri to nezina, un mēs tikko esam satikuši vienu no viņiem.

Baltās durvis vērās.

- Cerēsim, ka viņi te nav sevišķi attapīgi, Rodžers sacīja, noslaukot pieri, vai ka jūs protat veikli melot.

Klēra piecēlās, uzsmaidot aicinošajai Endrūsas kundzei, un tur­pināja runāt ar vienu mutes kaktiņu.

- Es? Es, kas Francijas karaļa uzdevumā lasu cilvēku dvēselēs? Viņa nopurināja svārkus tā, ka tie nošūpojās. Tas būs īsts saldais ēdiens.

Rodžers ironiski paklanījās, pamādams viņai uz durvīm.

- Aprиs vous, kundze.

Kad viņa izgāja priekšā, Rodžers čukstus piebilda:

- Aprиs vous, le dйluge1 . Klēras pleci saspringa, bet viņa nepa­griezās atpakaļ.

Rodžeram par lielu izbrīnu, tas bija viegli. Viņš īsti nezinaja, vai tur vainīga Klēras maldināšanas prasme vai doktora Makjūena paša izklaidība, bet viņu viltotā identitāte netika apšaubīta. Likās, ka direktoram pat prātā nenāca, ka Oksforda diezin vai sūtītu cilvēku

vervētājus iefiltrēties Invemesas mežonīgajos laukos, lai apvaicā­tos par potenciālu studentu dzīvi. Bet Rodžeram radās sajūta, ka kaut kas nodarbina doktora Makjūena prātu; varbūt viņa sprieša­nas spējas nedarbojās tik skaidri kā parasti.

- Nuuu… jā, Edgersas kundzei, neapšaubāmi, ir gaišs prāts. Ļoti gaišs, direktors sacīja, it kā gribētu pārliecināt pats sevi. Viņš bija gara auguma, kalsns vīrs ar garu augšlūpu kā kamielim, kura drebēja, kamēr viņš nedroši meklēja katru jaunu vārdu. Vai jūs esat… vai viņa… tas ir… Viņš aizklīda domās, lūpa raustījās, tad sacīja: Vai jūs esat kādreiz satikuši Edgersas kundzi? viņš pēdīgi izgrūda.

- Nē, Rodžers sacīja, ar zināmu bardzību noskatot doktoru Makjūenu. Tāpēc jau mēs ievācam par viņu ziņas.

- Vai ir kaut kas… Klēra apklusa, neuzkrītoši mudinot atklāt ko vairāk, ko, jūsuprāt, doktor Makjūen, komisijai vajadzētu zi­nāt? Viņa paliecās uz priekšu un iepleta acis. Ziniet, informā­ciju mēs vācam pilnīgi konfidenciāli. Bet ir ļoti svarīgi, lai mēs būtu labi informēti; runa ir par vietu, kur nepieciešama uzticēšanās.

Rodžers ar lielāko prieku būtu Klēru nožņaudzis, bet doktors Makjūens zinīgi māja ar galvu un lūpa drebēja kā traka.

- 0 jā, mīļā kundze. Jā, protams. Ministrija. Es pilnībā saprotu. Jā, jā. Nu, es… hm, varbūt ziniet, es nekādā gadījumā nevēlētos jūs maldināt. Un tā, bez šaubām, ir brīnišķīga izdevība…

Tagad Rodžers vēlējās nožņaugt viņus abus. Klēra noteikti bija pamanījusi, ka viņa klēpī saliktās rokas dreb no šīs nevaldāmās vēlēšanās, jo viņa noteikti pielika punktu direktora vāvuļošanai.

- Mūs galvenokārt interesē divas lietas, viņa moži sacīja, atverot piezīmju grāmatiņu un atspiežot to uz ceļa, it kā lai pie­rakstītu faktus. “Nopirkt pudeli heresa T. kundzei,” Rodžers ar acu kaktiņu izlasīja. “Šķiņķis piknikam.”

- Mēs vēlamies zināt, pirmkārt, jūsu viedokli par Edgersas kun­dzes stipendiju, un, otrkārt, ko jūs par viņu domājat kā personību. Pirmām kārtām mēs esam paši novērtējuši, viņa ievilka mazu ķeksīti bloknotā blakus ierakstam “apmainīt ceļotāju čekus”, bet

jums, protams, ir pamatotāks un detalizētāks viedoklis. Tagad doktors Makjūens, absolūti nohipnotizēts, visu laiku māja ar galvu.

- Jā, nu… Viņš mazliet piepūta vaigus, pievērsis acis durvīm, lai pārliecinātos, ka tās ir ciet, tad, kā atklādams noslēpumu, pār­liecās pāri galdam. Viņas darba kvalitāte… nu, domāju, ka šajā ziņā varu jūs pilnīgi nomierināt. Es jums parādīšu, pie kā viņa strādā. Un tā otra lieta… Rodžers nodomāja, ka viņš atkal sāks raustīt lūpu, un dusmīgi paliecās uz priekšu.

Doktors Makjūens spēji atliecās, izskatīdamies sabijies.

- Patiesībā nekas jau nav, viņš sacīja. Tikai… nu, viņa ir ļoti saspringta jauna dāma. Varbūt reizēm viņas interese liekas kādu nieku… fanātiska? Viņš pabeidza jautājošā intonācijā. Arheologa skatiens šaudījās no Rodžera pie Klēras kā slazdā iekritusi žurka.

- Vai gadījumā šīs fanātiskās intereses virziens nav vērsts uz stāvakmeņiem? Akmeņu lokiem? Klēra klusi izteica minējumu.

- 0, tad tas atklājies arī viņas iesniegtajos materiālos? Direk­tors izvilka no kabatas lielu, apsmulētu mutautu un noslaucīja seju. Jā, tā ir. Protams, daudzi cilvēki ar tiem stipri aizraujas, viņš ieminējās. Tie ir romantiski, noslēpumaini. Paskatieties uz tām tumsonīgajām dvēselēm Stounhendžā Vasaras saulgriežos… Ģērbušies apmetņos ar kapucēm, tie skandē… visas tās muļķības. Es gan gluži Gilianu Edgersu pielīdzināt…

Viņš sacīja vēl daudz ko, bet Rodžers vairs neklausījās. Šaurais kabinets likās smacīgs, un krekla apkakle žņaudza; viņš dzirdēja savus sirdspukstus lēnu, nemitīgu dauzīšanos ausīs, kas bija ļoti kaitinoši.

Tas vienkārši nav iespējams! viņš domāja. Pilnīgi neiespējami. Tiesa, Klēras Rendelas stāsts bija pārliecinošs briesmīgi pārlie­cinošs. Bet paskaties, kādu iespaidu viņa atstājusi uz šo nabaga večuku, kurš nespētu atšķirt stipendiju, ja viņam to pasniegtu uz šķīvja, no sinepēm. Klēra acīmredzot spēj vilku izmelot no meža. Viņš, Rodžers, nebija gluži tik lētticīgs kā doktors Makjūens, bet…

Šaubu nomocīts un sviedriem noplūdis, Rodžers nepievērsa uzmanību Makjūenam, kad viņš izņēma atslēgu komplektu no

atvilktnes un piecēlās, lai izvestu viņus pa otrām durvīm garā gai­tenī ar durvju rindu.

- Mācību telpa, direktors paskaidroja. Viņš atvēra vienas no durvīm, atklājot mazu kabīni kādas četras pēdas gar katru sienu -, tajā tik tikko pietika vietas šauram galdam, krēslam un mazam grā­matplauktam. Uz galda, kārtīgi saliktas kaudzītē, atradās dažādu krāsu mapes. Vienā malā Rodžers redzēja piezīmju grāmatiņu pelē­kos vākos un glīti ar roku uzrakstītu vēstījumu uz priekšējā vāka DAŽĀDI. Kaut kāda iemesla dēļ, ieraugot rokrakstu, mugurai pār­skrēja šermuļi.

Ar katru brīdi notikumi kļuva arvien personiskāki. Vispirms fotogrāfijas, tagad sievietes rokraksts. Rodžeram, iedomājoties par to, ka patiešām satiks Geilisu Dankenu, uzbruka īslaicīga panikas lēkme. Tas ir, Gilianu Edgersu. Lai kas šī sieviete arī būtu.

Direktors šķirstīja dažādās mapes, kaut ko rādīja un skaidroja Klērai, kura lieliski tēloja, ka saprot, par ko viņš runā. Rodžers paskatījās viņai pār plecu, pamāja ar galvu un laiku pa laikam sacīja:

- Mm, ļoti interesanti, bet slīpās rindiņas un cilpiņas rakstā viņam bija nesaprotamas.

“To rakstījusi viņa,” neatstājās doma. “Viņa ir īsta. Miesa un asinis, lūpas un garas skropstas. Un, ja viņa aizies atpakaļ cauri akmeņiem, tiks sadedzināta sprakšķēs un nomelnēs, mati uzlies­mos kā lāpa melnā naktī pirms rītausmas. Un, ja ne, tad… manis nebūs.”

Viņš sparīgi papurināja galvu.

- Jūs nepiekrītat, Veikfīlda kungs? Institūta direktors apmul­sis viņā raudzījās.

Rodžers atkal papurināja galvu, šoreiz juzdamies neveikli.

- Nē, nē. Tas ir… tikai… vai es varētu dabūt glāzi ūdens?

- Protams, protams. Nāciet man līdzi, tepat aiz stūra ir krāns, es parādīšu. Doktors Makjūens steigšus izvadīja viņu no kabīnes un veda tālāk pa gaiteni, daiļrunīgi, bet nesakarīgi paužot bažas par apmeklētāja veselības stāvokli.

Ticis prom no klaustrofobiskā būcenīša noslēgtības un Gilianas Edgersas grāmatām un mapēm, Rodžers jutās mazliet labāk. Tomēr doma, ka vajadzēs atgriezties sīkajā istabelē, kur Klēras vārdi par pagātni likās atsitamies pret plānajām nodalījuma sienām… nē. Viņš pieņēma lēmumu. Klēra var beigt sarunu ar doktoru Makjūenu viena pati. Viņš ātri pagāja garām mācību telpai, neielūkojoties iekšā, un izgāja pa durvīm, kas veda atpakaļ pie sekretāres rakstāmgalda.

Kad viņš iznāca vestibilā, Endrūsas kundze, brillēm spīdot, rū­pēs un ziņkārē blenza jaunajā cilvēkā.

- Mīļo stundiņ, Veikfilda kungs! Vai jūs jūtaties slikti? Rodžers paberzēja seju ar roku; laikam viņš izskatījās briesmīgi. Viņš vārgi uzsmaidīja dūšīgajai sekretārei.

- Nē, liels paldies. Man tikai tur iekšā kļuva karsti, nolēmu iziet ieelpot svaigu gaisu.

- Nūjā. Sekretāre saprotoši pamāja ar galvu. Radiatori. Viņa šo vārdu izrunāja kā “rādiātori”. Ziniet, tur kaut kas ir iestrē­dzis, tāpēc tos nav iespējams izslēgt. Es to nokārtošu. Endrūsas kundze piecēlās no savas vietas pie rakstāmgalda, uz kura jo­projām gulēja Gilianas Edgersas fotogrāfija. Viņa palūkojās uz attēlu, tad pievērsa skatienu Rodžeram.

- Vai nav savādi? viņa pļāpāja. Tikko skatījos uz to un lau­zīju galvu, kas man liekas tik ērmots, kad skatos Edgersas kundzes sejā. Un nekādi netiku gudra. Bet viņa ir stipri līdzīga jums, Veikfīlda kungs… īpaši acis. Vai tā nav sagadīšanās? Veikfilda kungs? Endrūsas kundze blenza uz kāpnēm, kur no koka latām atbalsojās Rodžera dobjo soļu troksnis.

- Laikam apskrējās dūša, viņa laipni noteica. Nabaga zēns.

Saule vēl kavējās virs horizonta, kad Klēra pievienojās Rodže­ram, kurš gaidīja mašīnā uz ielas, tomēr diena jau sliecās uz vakaru; cilvēki gāja mājās dzert tēju, un gaisā jautās vispārēja atslābuma noskaņa vakars solīja mierpilnu atpūtu pēc garā darba cēliena.

Bet Rodžeram tādas sajūtas nebija. Viņš paliecās, lai atvērtu Klērai mašīnas durvis, būdams tādu pretrunīgu emociju varā, ka nespēja pat izdomāt, ko lai saka. Viņa iekāpa mašīnā un līdzjūtīgi paskatījās uz puisi.

- Pamatīgs trieciens, vai ne? viņa tikai noteica.

Jaunais, nenormālais vienvirziena ielu labirints tiem, kuri vēlē­jās izbraukt no pilsētas centra, kļuva par uzdevumu, kas prasīja visu vadītāja uzmanību. Viņi jau bija nobraukuši krietnu gabalu, līdz Rodžers beidzot varēja atļauties novērst skatienu no ceļa tik ilgi, lai pajautātu:

- Un tālāk?

Klēra sēdēja, atlaidusies pret sēdekļa atzveltni, acis aizvērusi, sīkas matu šķipsnas izspraukušās no sprādzes, kas saturēja matus. Kad atskanēja jautājums, viņa acis neatvēra, bet mazliet izstaipī­jās, iekārtodamās ērtāk.

- Kāpēc jūs nevarētu ielūgt Briannu uz kādu krodziņu vakari­ņās? viņa sacīja.

Vakariņas? Nez kādēļ likās nesmalkjūtīgi un nepareizi ēst vaka­riņas laikā, kad notiek izmeklēšana jautājumos, kas skar dzīvību un nāvi, bet, no otras puses, Rodžers pēkšņi attapās, ka tukšuma sajūta kuņģī nebija radusies vienīgi pēdējās stundās izdarīto atklā­jumu dēļ.

- Nu labi, viņš lēnīgi piekrita. Bet tad rit…

- Kāpēc gaidīt līdz ritam? Klēra viņu pārtrauca. Un izslējās, lai saķemmētu matus. Tie bija biezi un nevaldāmi un, palaisti savā vaļā, vijās ap pleciem. Rodžers nodomāja, ka pasažiere pēk­šņi izskatās ļoti jauna. Un pēc vakariņām jūs varat aiziet vēlreiz aprunāties ar Gregu Edgersu, vai ne?

- Kā jūs zināt, ka viņu sauc Gregs? Rodžers ziņkāri jautāja.

- Un, ja viņš nerunāja ar mani pēcpusdienā, kāpēc lai viņš runātu vakarā?

Klēra paskatījās uz Rodžeru tā, it kā pēkšņi apšaubītu viņa saprātu.

- Vārdu es zinu tāpēc, ka es to redzēju uz pastkastītes, viņa atbildēja. Un, kas attiecas uz otru jautājumu, vakarā viņš ar jums gribēs runāt tāpēc, ka šoreiz jūs paņemsiet līdzi pudeli viskija.

-Jūs tātad domājat, ka viskijs liks viņam aicināt mūs iekšā?

Klēra savilka vienu uzaci.

- Vai redzējāt tukšo pudeļu kolekciju atkritumu spainī? Pro­tams, aicinās. Viņa atkal atlaidās pret atzveltni, sabāza dūres mēteļa kabatās un skatījās uz garām slīdošo ielu.

- Jūs varat pamēģināt, vai Brianna ies jums līdzi, viņa nevē­rīgi ieteicās.

- Viņa taču teica, ka nevēlas nekādu saistību ar šo lietu, Ro­džers aizrādīja.

Klēra uzmeta viņam nepacietīgu skatienu. Viņai aiz muguras rietēja saule, tāpēc acis kvēloja dzintarainas kā vilkam.

- Tādā gadījumā es jums ieteiktu nesacīt, ko esat nodomājis, Klēra teica tonī, kas atgādināja Rodžeram to, ka šī sieviete ir noda­ļas vadītāja lielā slimnīcā.

Viņam svila ausis, tomēr viņš stūrgalvīgi palika pie sava.

- To taču nav iespējams noslēpt, ja mēs abi…

- Es ne, Klēra viņu pārtrauca. Jūs. Jums vēl kaut kas jāiz­dara.

Tas nu ir par daudz, Rodžers domāja. Viņš, neparādot signālu, pagrieza mašīnu un līgani piebrauca ceļmalā. Tad nikni palūrēja uz savu pasažieri.

- Ak tad vēl kaut kas jāizdara? Rodžers noprasīja. Tas man patīk! Jūs pametat mani vienu, kad man jāmēģina pielabināt pie­dzērušos plenci, kurš, visticamāk, mani ieraugot, metīsies man virsū, un jāaizvilina līdzi jūsu meita, lai visu to noskatās! Ko, vai jūs domājat, ka viņai vajadzēs vest mani uz slimnīcu pēc tam, kad Edgerss būs iegāzis ar pudeli man pa galvu?

- Nē. Klēra nepievērsa uzmanību viņa tonim. Es domāju, ka jūs abi ar Gregu Edgersu varat gūt panākumus tur, kur nevarēju es, tas ir, pārliecināt Brī, ka Giliana Edgersa ir sieviete, kuru es pazinu kā Geilisu Dankenu. Manī viņa neklausīsies. Droši vien arī jūs viņa neņems galvā, ja mēģināsiet pastāstīt to, ko mēs šodien atklājām

institūtā. Bet Gregu Edgersu viņa uzklausīs. Klēra runāja neiz­teiksmīgā, drūmā toni, un Rodžers juta, ka viņa aizkaitinājums mazliet pierimst. Viņš atkal iedarbināja mašīnu un iekļāvās satik­smes plūsmā.

- Labi, pamēģināšu, viņš noburkšķēja, neskatoties uz Klēru.

- Un ko tad jūs darīsiet, kamēr es ņemšos ar Edgersu?

Klusi nošvīkstēja audums, kad Klēra atkal kaut ko meklēja ka­batā. Tad viņa izvilka roku un atvēra plaukstu. Tumsā Rodžers pamanīja sudrabainu mirdzumu. Atslēga.

- Es aplaupīšu institūtu, viņa mierīgi paziņoja. Es gribu da­būt to piezīmju grāmatiņu.

Kad Klēra bija atvainojusies, lai veiktu nekonkretizētās “darīša­nas”, Rodžeram pār muguru pārskrēja pavisam viegli drebuļi viņš ar Briannu brauca uz krodziņu, bet tad nolēma ar vakariņām nesteigties, jo laiks izrādījās negaidīti jauks. Viņi nesteidzīgi gāja pa šauro ietvi gar Nesu, un viņš jau bija aizmirsis savu vainas izjūtu par gaidāmajiem notikumiem, jo Briannas klātbūtne sagā­dāja prieku.

Sākumā viņi sarunājās piesardzīgi, vairoties no jebkādām tē­mām, kas varētu izraisīt domstarpības. Tad saruna ievirzījās par Rodžera darbu un pamazām atdzīvojās.

- Bet kā tu vispār par to tik daudz zini? Rodžers teikuma vidū ieprasījās.

- Tevs iemācīja, viņa atbildēja. Pie vārda “tēvs” Brianna mazliet saspringa un apklusa, it kā gaidītu, ka viņš kaut ko teiks.

- Mans īstais tēvs, viņa ar uzsvaru papildināja.

- Viņš jau nu noteikti zināja, Rodžers klusi noteica, apņēmīgi ignorējot izaicinājumu. Gan jau tam vēlāk laika būs atliku likām, viņš ciniski nodomāja. Bet ne jau es būšu tas, kurš aizcirtis slazdu.

Viņš redzēja, ka gabaliņu priekšā, Edgersa nama logā, deg gaisma. Tātad saimnieks bija midzenī. Rodžers juta, ka, iedomājo­ties par gaidāmo strīdu, spēji uzvirmo adrenalīns.

Bet adrenalīns atkāpās, kad strauji atdalījās gremošanas sulas, tiklīdz viņi pārkāpa krodziņa slieksni un nonāca gardēžu gaisotnē, kur smaržoja pēc ganu sautējuma. Saruna risinājās par vispārē­jām tēmām un draudzīgā garā, ar vārdos neizteiktu vienošanos, vairoties pieminēt scēnu, kas norisinājās mācītāja mājā iepriekšējā dienā. Rodžers bija ievērojis vēsumu, kas valdīja starp Klēru un viņas meitu, pirms viņš izlaida Klēru taksometru pieturā pa ceļam uz krodziņu. Viņas sēdēja viena otrai blakus aizmugures sēdeklī un Rodžeram atgādināja divus svešus kaķus ar pieglaustām ausīm, kuri nikni vicina astes, bet vairās tieši saskatīties, jo tas varētu beigties ar skrāpēšanos un tad vilnas kušķi lidotu pa gaisu.

Pēc vakariņām, kamēr Rodžers maksāja rēķinu, Brianna aizgāja pēc mēteļiem.

- Priekš kam tas? viņa jautāja, pamanot viskija pudeli viņam rokā. Esi ieplānojis vēlāk uzdzīvot.

- Uzdzīvot? Viņš uzsmaidīja meitenei. Tu tomēr pamazām piešaujies, vai ne? Un ko vēl tu esi pārņēmusi lingvistikas laukā?

Viņa pārspīlētā biklumā nodūra acis.

- O, labi. Amerikā ir deja, ko sauc par “jātnieku danci”. Taču es saprotu, ka labāk nelūgšu tevi to dejot šeit.

- Ja vien tu nedomā nopietni, viņš teica. Abi sāka smieties, bet viņam likās, ka Briannas vaigu pietvīkums kļuvis tumšāks un viņai pakrūtē kaut kas viegli sarosās, izsakot šo priekšlikumu, kas lika viņam atstāt mēteli pārmestu pār roku, nevis vilkt mugurā.

- Nu, ja pietiekami daudz patērē to šķidrumu, viss ir iespējams, Brianna sacīja, ar nerātnu smaidiņu lūpās norādot uz viskija pudeli.

- Taču garšo tas briesmīgi.

- Tā ir apgūstama māka, meitenīt, Rodžers iebilda, ļaujot akcentam kļūt manāmākam. Tikai skotiem tas ir iedzimts. No­pirkšu pudeli arī tev, lai vari trenēties. Taču šī ir dāvana es to apsolīju. Vai nāksi līdzi vai arī man to atlikt uz vēlāku laiku? viņš jautāja. Rodžers nezināja, vai viņš grib, lai Brianna nāk līdzi, bet juta uzplūstam prieku, kad meitene pamāja ar galvu un uzmeta uz pleciem savu mēteli.

-Jā, kāpēc ne?

- Labi. Rodžers pastiepa roku un neuzkrītoši nolocīja viņas apkakli. Tas ir tepat šajā ielā ejam, labi?

Naktī šis rajons izskatījās mazliet labāk. Tumsā nevarēja redzēt, cik noplukušas ir mājas, un no logiem mazajos priekšdārziņos krī­tošā gaisma piešķīra ielai mājīgumu, kāda tai trūka pa dienu.

- Tas nebūs ilgi, Rodžers sacīja Briannai, nospiežot zvana pogu. Viņš īsti nezināja, uz ko cerēt, viņam būs taisnība vai ne. Kad durvis atvērās, pirmās bailes pārgāja; kāds bija mājās un pie samaņas.

Edgerss acīm redzami pēcpusdienu bija pavadījis, biedrojoties ar vienu no pudelēm, kas rindojās gar aizmugurē redzamās vēde­rainās bufetes malu. Par laimi, viņš, šķiet, nesaistīja vēlīnos viesus ar miera traucētājiem pēcpusdienā. Acis samiedzis, viņš klausījās Rodžera pa ceļam sacerētajā ievadrunā.

- Gilijas brālēns? Es nemaz nezināju, ka viņai ir brālēns.

- Nu, ir gan, Rodžers apgalvoja, drosmīgi izmantodams priekšrocības, ko deva draudzīgā uzņemšana. Un tas esmu es. Ar Gilianu viņš tiks galā pats, kad viņu satiks. Ja satiks.

Edgerss pāris reižu samirkšķināja plakstus un ar dūri izberzēja vienu iekaisušo aci, it kā gribēdams viņus labāk aplūkot. Skatiens ar zināmām grūtībām koncentrējās uz Briannu, kas neizlēmīgi ka­vējās Rodžeram aiz muguras.

- Kas tā tāda? namatēvs noprasīja.

- Ē… mana meitene, Rodžers improvizēja. Brianna samiegtām acīm paskatījās savā pavadonī, bet neko neteica. Acīmredzot viņa sāka nojaust, ka kaut kas nav kārtībā, un tomēr, kad Gregs Edgerss plaši atvēra durvis, lai ielaistu viesus, viņa bez iebildumiem pirmā iegāja iekšā.

Dzīvoklis bija mazs un smacīgs, piebāzts ar nolietotām mēbe­lēm. Oda pēc vecām cigaretēm un sen neiznesta atkritumu spaiņa, uz visām horizontālajām virsmām mētājās gatavo maltīšu atliekas.

Brianna uzmeta Rodžeram iesāņus skatienu, kas pauda: “Tev gan ir jauki radinieki,” un viegli paraustīja plecus. “Nav mana vaina.” Cik noprotams, namamātes nebija mājās jau krietnu laiku.

Vismaz materiālā nozīmē. Pagriezies, lai paņemtu Edgersa pie­dāvāto krēslu, Rodžers nonāca aci pret aci ar lielu salonā uzņemtu foto, kas, ievietots vara rāmī, stāvēja uz nelielā kamīna dzegas pašā vidū. Viņš iekoda mēlē, lai satraukumā neiekliegtos.

Likās, ka sieviete no fotogrāfijas veras viņā ar tikko jaušamu smaidu mutes kaktiņos. Biezi un mirdzoši platīnblondi mati slīga pār pleciem, ietverot glītu sirdsveida seju. Zem biezām, tumšām skropstām zaigoja acis tumšzaļas kā ziemas sūnas.

- Līdzīga, vai ne? Gregs Edgerss skatījās uz fotogrāfiju, un sejā vienlaikus atspoguļojās gan naids, gan ilgas.

- Ē… jā. Kā izspļauta. Rodžeram mazliet trūka elpas, un viņš pagriezās, lai paņemtu no krēsla saburzītu papīru, kur agrāk biju­šas ietītas zivis ar ceptiem kartupeļiem. Brianna ar interesi pētīja portretu. Viņa vairākkārt skatījās te uz fotogrāfiju, te uz Rodžeru un nepārprotami salīdzināja šos abus cilvēkus. Ak tad brālēns?

- Laikam jau Gilianas nav mājās? Rodžers ar noraidošu žestu atteicās no pudeles, ko Edgerss jautājoši pielieca viņa virzienā, tad pārdomāja un pamāja ar galvu. Varbūt, kopā iedzerot, izdosies iegūt Edgersa uzticību. Ja Gilianas te nebija, vajadzēja noskaidrot, kur viņa ir.

Aizņemts, ar zobiem laužot vaļā akcīzes nodokļa zīmogu, Edgerss papurināja galvu, tad noņēma no apakšlūpas kripatiņu vaska un papīra.

- Kā redzi, draugs. Kad viņa ir mājā, tad jau te nav gluži tāds grausts. Plašs žests ietvēra pārpildītos pelnutraukus un izmētā­tās papīra glāzītes. Piebāzts varbūt, bet ne tik traki. No trauku plaukta viņš paņēma trīs vīna glāzes, aizdomīgi katru aplūkoja, it kā pārbaudītu, vai tur nav putekļu.

Edgerss viskiju lēja ar tādu pārspīlētu rūpību, kā parasti dara stipri piedzērušies cilvēki, un tad pa vienai glāzei aiznesa viesiem. Brianna savējo paņēma tikpat piesardzīgi, bet no krēsla atteicās un graciozi atspiedās pret bufetes stūri.

Edgerss beidzot iezvēlās atsperu dīvānā, nepievēršot uzmanību uz tā izmētātajiem krāmiem, un pacēla glāzi.

- Prozit, draugi! viņš īsi uzsauca un skaļi iestrēba no glāzes.

- Kā tu teici bija tavs vārds? viņš noprasīja, pēc šīs veldzēšanās spēji atgriežoties realitātē. 0, Rodžers, riktīgi. Gilija nekad nav tevi pieminējusi… bet no viņas jau to var gaidīt, viņš kašķīgi pie­metināja. Nekad neko neesmu zinājis par viņas ģimeni, un viņa neko nestāstīja. Domāju, ka viņa kaunas… bet tu jau nemaz neiz­skaties nez kāds brīnums, Edgerss laipni sacīja. Vismaz tava skuķe ir kā puķe. Jā, skan labi, vai ne? “Vismaz tava skuķīte ir kā puķīte!” Dzirdēji, ko? Viņš rēcoši iesmējās, uz visām pusēm šķai­dīdams viskija lāsītes.

-Jā, sacīja Rodžers. Paldies. Viņš iedzēra malciņu no savas glāzes. Brianna apvainojusies uzgrieza Edgersam muguru un izli­kās, ka cauri slīpētā stikla durvīm pēta trauku bufetes saturu.

Rodžers nolēma, ka nav jēgas runāt riņķī un apkārt. Šobrīd Edgerss neuztvertu mājienus, pat ja viņam tos iebāztu degunā, turklāt draudēja nopietnas briesmas, ka, turpinot tādā pašā tempā, viņš drīz atslēgsies.

- Vai tu zini, kur ir Giliana? Rodžers tieši noprasīja. Ikreiz, izsakot sievietes vārdu, viņam bija savāda sajūta. Šoreiz viņš ne­spēja novaldīties, nepaskatījies uz kamīna dzegu, kur fotogrāfija, rāmi smaidot, vēroja istabā notiekošo uzdzīvi.

Edgerss papurināja galvu, lēnām šūpodams to virs glāzes kā vērsis pie graudu siles. Viņš bija maza auguma, drukns vīrietis apmēram Rodžera vecumā varbūt -, bet biezās, neskūtās bārdas un melno, izspūrušo matu dēļ izskatījās vecāks.

- Nē-e, viņš nomurmulēja. Domāju, varbūt tu zini. Droši, ka viens no diviem, vai nu Naciķi, vai Rozes, bet es ar’ nevaru visu paturēt prātā. Nevaru pateikt, kas īsti.

- Naciķi? Rodžeram sirds sāka sisties straujāk. Tu gribi teikt Skotu nacionālisti?

Edgersam sāka slīgt uz leju plakstiņi, bet acis vēlreiz atvērās.

- 0, kā tad! Nolādētie naciķi. Tur mēs ar Giliju sapazināmies.

- Kad tas bija, Edgersa kungs?

Rodžers izbrīnā paskatījās augšup, no kurienes bija atskanējusi klusa balss. Taču ne jau fotogrāfija bija ierunājusies, bet Brianna, kas cieši skatījās Gregā Edgersā. Rodžers nevarēja pateikt, vai mei­tene tikai cenšas uzturēt sarunu vai viņai radušās kādas aizdomas. Sejā atspoguļojās tikai pieklājīga interese.

- Kas zina… varbūt divus vai trīs gadus atpakaļ. Sākumā viss ir forši, vai ne? Metam tos nolādētos angļus ārā, paši stājamies Kopējā tirgū… un pēc sanāksmēm alus dzeršana krogā un spaidīša­nās uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Mm. Edgerss atkal papuri­nāja galvu, sapņainām acīm skatīdams pagātnes ainas. Tad smaids pagaisa un viņš, pieri saraucis, lūkojās glāzē. Tas bija vēl pirms tam, kad viņa sagāja sviestā.

- Sagāja sviestā? Rodžers atkal aši paskatījās uz fotogrāfiju. Saspringta, jā. Tāda viņa izskatījās. Bet ne jau galīgi traka. Vai pēc fotogrāfijas to iespējams pateikt?

- Kā tad. Baltās rozes biedrība. Čārlijs ir mans dārgumiņš. Vai tu nenāksi atpakaļ un visi tie mēsli. Lērums čaļu sapucējušies kiltos un visā tajā krāšņumā, ar zobeniem. Protams, nekādas vainas, ja tev tas patīk, viņš piebilda ar nedrošu mēģinājumu būt objek­tīvam. Bet Gilija allažiņ visu ņēma par stipru. Runāja un runāja par savu Smuko princi un to, vai nebūtu bijis forši, ja viņš 1745. būtu uzvarējis? Virtuvē līdz rītam veči dzer alu un plēšas, kāpēc tas nenotika. Piedevām vēl gēlu valodā. Edgerss izbolīja acis. Vieni vienīgi mēsli. Un viņš iztukšoja glāzi, lai tādējādi akcentētu tikko sacīto.

Rodžers juta uz spranda Briannas caururbjošo skatienu. Viņš pavilka apkaklīti vaļīgāk, kaut ari kaklasaites viņam nebija un poga bija vaļā.

- Bet vai jūsu sieva neinteresējās par akmeņu lokiem, Edgersa kungs? Brianna vairs nepūlējās tēlot pieklājīgu interesi; viņas balss bija tik asa, ka ar to varētu griezt sieru. Bet viņa veltīgi pūlē­jās, uz Edgersu tas neiedarbojās.

- Akmeņi? Viņš likās apreibis, iebāza ausī rādītājpirkstu un centīgi to grozīja, it kā cerētu uzlabot dzirdi.

- Vēsturiskajiem akmeņu lokiem. Piemēram, Klavakēmu, Ro­džers nāca palīgā, nosaucot vienu no ievērojamākajām nacionā­lajām iezīmēm. Lai notiek kas notikdams, viņš nodomāja, iekšēji rezignēti nopūties. Skaidrs, ka Brianna ar viņu nekad vairs neru­nās, tāpēc tikpat labi viņš var noskaidrot visu.

- Ak, par tiem. Edgerss īsi iesmējās. Kā tad, un visiem pārē­jiem vecajiem stāstiem, ko vien atceraties. Tas jau pēdējā laikā, un ļaunāk vairs nevarēja būt. Dienu un nakti dzīvo pa Invemesu, visu naudu izsviež par kursiem… kursiem! Tur jau kaķim jāsmejas, vai ne? Pasakas, ko tur māca. Tur neapgūst nekā noderīga, meitēn, es viņai teicu. Kāpēc viņa nevarēja mācīties rakstīt ar datoru? Ja garlaicīgi, meklē darbu! Tā es teicu. Un viņa aizgāja, viņš nīgri piebilda. Neesmu redzējis šo divas nedēļas. Edgerss skatījās viskija glāzē, it kā brīnītos, ka tā ir tukša.

- Ierausi vēl? viņš piedāvāja, sniedzoties pēc pudeles, bet Brianna noteikti papurināja galvu.

- Paldies, nē. Mums jāiet. Vai ne, Rodžer?

Redzot, cik draudīgi gail viņas acis, Rodžers nepavisam neju­tās drošs, vai labāk nepalikt un kopā ar Gregu Edgersu neiztukšot pudeli līdz galam. Taču, ja ļaus Briannai ņemt mašīnu, tad mājas ir tik tālu, ka ilgi būs jāiet. Nopūties Rodžers piecēlās un atvadoties paspieda Edgersa roku. Plauksta bija silta un pārsteidzoši stingra, kaut arī mazliet mikla.

Edgerss, turot rokā pudeles kaklu, pavadīja viņus līdz dur­vīm. Skatījās pa mazo lodziņu, kā viesi dodas projām, tad pēkšņi nosauca viņiem pakaļ:

- Ja redzat Giliju, sakiet, lai nāk mājā, labi?

Rodžers pagriezās un pamāja druknajam stāvam, kas vīdēja apgaismotajā durvju taisnstūrī.

- Pamēģināšu, viņš sauca, vārdam iestrēgstot rīklē.

Viņi gāja pa ietvi, un bija noiets jau pusceļš līdz krodziņam, kad Brianna beidzot metās viņam virsū.

- Pie joda, ko tu esi sadomājis? viņa noprasīja. Izklausījās, ka viņa ir dusmīga, bet ne histērijā. Tu teici, ka tev Hailendā neesot radu, kas tad tās par brālēnu runām? Kas ir tā sieviete fotogrāfijā?

Rodžers pavērās apkārt uz tumšo ielu, vai neradīsies iedvesma, bet izejas nebija. Viņš dziļi ievilka elpu un saņēma Briannu aiz rokas.

- Geilisa Dankena, viņš atbildēja.

Viņa sastinga uz vietas, un roka šokā noraustījās. Ar milzīgu piepūli viņa atbrīvoja savu elkoni. Vakara trauslais audums bija pār­plēsts vidū pušu.

- Ne… nepieskaries… man, Brianna izspieda caur zobiem.

- Vai to izdomāja mamma?

Par spīti apņēmībai izturēties saprotoši, Rodžers juta, ka arī kļūst dusmīgs.

- Paklau, viņš sacīja, vai tu vari šajā jautājumā padomāt ari par kādu citu, ne tikai par sevi? Es zinu, ka tev tas ir trieciens ak Dievs, kā citādi! Un, ja tu nevari piespiest sevi par to padomāt… nu, es tevi uz to nespiežu. Bet neaizmirsti ari par savu māti. Un es ari vēl esmu.

- Tu? Kāds tev ar to visu sakars? Bija pārāk tumšs, lai redzētu meitenes seju, bet pārsteigums viņas balsī bija skaidri dzirdams.

Rodžers nebija gribējis vēl vairāk visu sarežģīt, stāstot par savu saistību, bet tagad acīmredzot noslēpumiem bija par vēlu. Un Klēra, bez šaubām, bija to paredzējusi, kad ieteica aizvest Briannu vakariņās.

Atklāsmes uzplaiksnījumā viņš pirmo reizi aptvēra, ko tieši Klēra bija domājusi. Viņai, protams, bija kāds līdzeklis, ar ko pie­rādīt Briannai, ka stāsts ir patiess. Viņai bija Giliana Edgersa, kura nebija varbūt vēl pazudusi, lai ietu pretī savam liktenim kā Geilisa Dankena, kuru sasietu sadedzinās sārtā zem pīlādžiem Leohā. Droši vien pat stūrgalvīgākais skeptiķis noticētu, redzot

kādu pazūdam pagātnē viņu acu priekšā. Nav brīnums, ka Klēra bija vēlējusies atrast Gilianu Edgersu.

Dažos vārdos viņš izstāstīja Briannai par savu saistību ar Kreinsmūras nākamo raganu.

- Un izskatās, ka jautājums ir tāds: viņas dzīvība vai manējā? viņš pabeidza, paraustot plecus, līdz riebumam labi apzinoties, cik smieklīgi melodramatiski tas izklausās. Klēra tava māte atstāja to manā ziņā. Bet es domāju, man viņa vismaz jāatrod.

Brianna bija apstājusies, lai klausītos. Nespodrā gaisma no stūra veikala uztvēra mirdzumu viņas acīs, kad viņa skatījās puisī.

- Tu tātad tam tici, viņa secināja. Balsī neskanēja ne neticība, ne nicinājums; viņa bija pavisam nopietna.

Rodžers nopūtās un atkal gribēja saņemt viņas roku. Brianna nepretojās, bet sāka iet blakus.

- Jā, viņš apstiprināja. Man jātic. Tu neredzēji tavas mātes seju, kad viņa lasīja vārdus, kas bija rakstīti gredzena iekšpusē. Tas bija pa īstam tik ļoti, ka man salūza sirds.

- Labāk izstāsti, pēc īsa klusuma brīža viņa sacīja. Kādi vārdi?

Kad viņš beidza savu stāstu, jaunieši bija nonākuši pie mašīnu stāvvietas aiz krodziņa.

- Nu… Brianna svārstījās. Ja… Viņa atkal apstājās, ska­toties Rodžeram acīs. Viņa stāvēja tik tuvu, ka Rodžers juta ar augumu plūstam siltumu no viņas krūtīm, tomēr neapskāva mei­teni. Sentkildas baznīca bija ļoti tālu, un neviens no viņiem nevē­lējās atcerēties kapu zem īvēm, kur akmenī kalti bija vecāku vārdi.

- Es nezinu, Rodžer, viņa sacīja, papurinot galvu. Neona gaisma virs krodziņa pagalma durvīm meta violetas dzirkstis viņas matos. Es tikai nevaru… es vēl nevaru par to domāt. Bet… Bri­annai aptrūka vārdu. Viņa pacēla roku un pieskārās viņa vaigam, viegli kā vakara vējš. Es domāšu par tevi, viņa čukstēja.

Kad jāķeras pie darba, tad laupīšana, ja tev ir atslēga, nemaz nav tik sarežģīts pasākums. Izredzes, ka Endrūsa kundze vai

doktors Makjūens atgrieztos un pieķertu mani, bija tik niecīgas, ka nemaz neskaitījās. Pat ja viņi atnāktu, man tikai vajadzētu teikt, ka atgriezos, jo esmu pazaudējusi savu piezīmju grāmatiņu, un atradu durvis vaļā.

Tātad ne jau Gilianas Edgersas bloknota zādzība lika manai sir­dij straujāk pukstēt un elpai skaļi šalkt ausis. Bet pats blociņš.

Kā man Parīzē bija stāstījis metrs Raimons, burvestību varas un briesmas slēpjas cilvēkos, kuri tai tic. Pa dienu man uz īsu brīdi izdevās ieskatīties blociņā ar kartona vākiem, un, spriežot pēc redzētā, tā saturs bija neiedomājams putrojums, ko veidoja fakti, pārdomu un nepārprotamu fantāziju apraksti, kas būtu nozī­mīgi tikai to autorei. Bet doma, ka man vajadzētu tam pieskarties, izraisīja manī gandrīz fizisku pretīgumu. Zinot, kas to rakstījis, es nešaubījos par tās raksturu: tas ir grimuārs, burves noslēpumu grā­mata.

Tomēr, ja vispār kaut kur rodama kāda norāde par Geilisas Dankenas uzturēšanās vietu un nodomiem, tad tikai tur. Apspiežot trīsas, ko izraisīja gludais vāciņš, kad tam pieskāros, es pabāzu guvumu zem mēteļa un, pieturot elkoni, lai neizslid, kāpu lejā pa kāpnēm.

Tikusi drošībā uz ielas, es aizvien vēl turēju plāno burtnīciņu ar elkoni, vāks kļuva mitrs no sviedriem. Jutos tā, it kā pārvietotu bumbu, kādu ierīci, kas jānes ārkārtīgi uzmanīgi, lai novērstu eks­ploziju.

Kādu laiku vienkārši gāju pa ielu, pēdīgi iegriezos dārziņā pie neliela itāliešu restorāna, kuram bija terase upes krastā. Nakts bija dzestra, bet mazs elektriskais kamīns ļāva sēdēt uz terases; es izvē­lējos vienu galdiņu un pasūtīju glāzi Chianti. Kādu laiku to mal­koju, man priekšā uz papīra galdauta gulēja piezīmju grāmatiņa, uz kuras krita ķiploku maizes groziņa ēna.

Bija aprīļa beigas. Tikai nedaudz līdz Maija dienai tradīciju dienai. Šajā dienā es pati nejauši biju devusies pagātnē. Iespē­jams, ka šis datums bija zīmīgs vai vienkārši jebkurš laiks visā gadā? Es atgriezos aprīļa vidū tas darīja šo pārdabisko ceļojumu

iespējamu. Vai ari nē varbūt gadalaikam nav nekādas nozīmes. Pasūtīju vēl glāzi vīna.

Varēja būt tā, ka tikai dažiem cilvēkiem piemita spējas pārva­rēt barjeru, kas visiem citiem bija nepārejama, kaut kādas gēnu spēles? Kas zina? Es varēju, bet Džeimijs to nespēja. Un acīmredzot arī Geilisa Dankena spēja vai spēs. Vai, ņemot vērā pašreizējos apstākļus, tomēr nespēs. Domāju par jauno puisi Rodžeru Veikfildu un jutu vieglu nelabumu. Varbūt vajadzētu kaut ko apēst, ne tikai dzert vīnu.

Institūta apmeklējums bija mani pārliecinājis, ka Giliana jeb Geilisa vēl nebija devusies savā liktenīgajā ceļojumā, lai kur viņa atrastos šobrīd. Ikviens, kurš bija pētījis Hailendas leģendas, zinātu, ka tuvojas Maija diena; vai tad cilvēks, kurš plānotu šādu ekspedīciju, neizvēlētos kādu no tradīciju dienām? Bet man nebija ne jausmas, kur viņa varētu būt, ja jau mājās nebija; kaut kur noslē­pusies? Veica kādu no Fionas druīdu grupas aizgūtu īpašu sagata­vošanās rituālu? Piezīmju grāmatiņa varētu dot kādu mājienu, bet to tikai Dievs zināja.

Un tikai Dievs zināja ari to, kādi bija mani motīvi; biju pārlie­cināta, ka es tos zinu, bet nu vairs nebiju tik droša. Vai Rodžeru Geilisas meklējumos es iesaistīju tāpēc, ka tikai tā, manuprāt, es varēju pārliecināt Briannu? Un tomēr pat ja mēs pagūtu viņu atrast laikā, mans nolūks piepildītos vienīgi tad, ja Gilianai izdotos aiziet pagātnē. Un tādējādi tikt sadedzinātai uz sārta?

Kad tiesa Geilisu Dankenu pasludināja par raganu, Džeimijs man bija sacījis: “Neskumsti, Armaliet; viņa bija samaitāta sie­viete.” Tajā laikā nebija lielas nozīmes tam, vai viņa bija samaitāta vai traka. Vai man vajadzētu likties mierā, lai viņa pati izvēlas savu likteni? Tomēr, es nodomāju, viņa reiz bija izglābusi man dzīvību. Vai esmu Geilisai parādā, lai mēģinātu glābt viņas dzīvību par spīti tam, kas šī sieviete bija vai būs? Un tādējādi varbūt nolemt nāvei Rodžeru? Kādas man ir tiesības iejaukties?

“Nav runa par pareizību, Armaliet,” es dzirdēju Džeimija maz­liet nepacietīgo balsi. “Tas ir jautājums par pienākumu. Vai godu.”

- Ak, godu? es pateicu skaļi. Un kas tas tāds ir? Viesmīlis, kas bija atnesis šķīvi ar maniem tortellini, izskatījās sabijies.

- Ko, lūdzu? viņš sacīja.

- Nekas, es atteicu, pārāk izklaidīga, lai uztrauktos par to, ko viņš par mani domā. Varbūt labāk atnesiet visu pudeli.

Kad beidzu maltīti, mani no visām pusēm bija ielenkuši rēgi. Beidzot, stiprinājusies ar ēdienu un vīnu, es atstūmu tukšo šķīvi un atvēru Gilianas Edgersas pelēko piezīmju grāmatiņu.