Spāre dzintarā 2

23 nodaļa Cilvēks domā , Dievs dara

Līdz rītam asiņošana bija mitējusies. Es ļoti piesardzīgi piecēlos, un nekas slikts nenotika. Tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka pienācis laiks pārtraukt darbu Eņģeļu slimnīcā, tāpēc aizsūtīju Fērgusu pie mātes Hildegardes ar vēstulīti, kurā paskaidroju radušos situāciju un atvainojos. Viņš atnesa laba vēlējumus un solījumus lūgties par mani, un piedevām pudeli ar atzinīgi novērtētu, brūnganu šķidrumu, kuru, kā bija rakstīts klāt pieliktajā zīmītē, viedās sievietes dodot pret izmešanos. Pēc gadījuma ar Forēza kunga ziedi es stipri aizdomīgi izturējos pret ārstniecības līdzekļiem, kurus nebiju gatavojusi pati, tomēr pēc pamatīgas ostīšanas deguns mani pārliecināja, ka vismaz sastāvdaļas ir tikai botāniskas izcelsmes.

Brīdi šaubījusies, tomēr iedzēru vienu ēdamkaroti brūnā šķid­ruma. Tas bija rūgts, un mutē palika pretīga garša, bet apziņa, ka esmu kaut ko darījusi pat ja uzskatīju, ka tas ir bezjēdzīgi, lika man justies labāk. Turpmāk es dienas lielāko daļu gulšņāju uz dīvāna savā istabā, lasot, snaužot, šujot vai vienkārši, rokas sali­kusi uz vēdera, veroties tukšumā.

Kad biju viena. Džeimijs, ja bija mājās, laiku pavadīja galve­nokārt kopā ar mani, mēs runājām par dienas darbiem vai pār­spriedām jaunākās jakobītu vēstules. Kāds acīmredzot bija izstās­tījis karalim Džeimsam par viņa dēla priekšlikumu ieguldīt naudu portvīnā, un Viņa Majestāte no visas sirds atzina to par “…ļoti saprātīgu plānu, kurš, esmu pilnīgi pārliecināts, nodrošinās Tevi ar finansēm, jo es vēlos redzēt Tevi iesakņojušos Francijā”.

- Tātad Džeimss uzskata, ka nauda paredzēta tikai tam, lai no­drošinātu Čārlzam džentlmeņa cienīgu dzīvi un izkarotu viņam atbilstošu stāvokli sabiedrībā, es teicu. Kā tev šķiet, vai tas ir viss, kas princim padomā? Pēcpusdienā bija iegriezusies Luīze; viņa stāstīja, ka pagājušajā nedēļā pie viņas bija atnācis Čārlzs uzstā­jis, ka viņam jāsatiek Luīze, lai gan sākumā viņa bija atteikusies Viņa Augstību pieņemt. Čārlzs esot bijis ļoti iededzies un piepūties no lepnuma, bet negribējis teikt, par ko; tikai visu laiku devis noslē­pumainus mājienus par kaut kādu grandiozu darbu, kas viņam jāpa­veic. Viņa sacīja, ka princis to dēvējis par “varenu piedzīvojumu”. Neizklausās pēc vienkārša naudas ieguldījuma, vai ne?

- Neizklausās vis. Džeimiju šī doma darīja nopietnu.

- Hm, es nokremšļojos. Nu, ņemot visu kopā, pamatots, šķiet, minējums, ka Čārlzs peļņu no ieguldījuma vēlas izmantot, ne tikai lai iekārtotos un kļūtu par godīgu Parīzes tirgotāju.

- Ja man patiktu derības, es uz to liktu savu pēdējo kreklu, Džeimijs sacīja. Jautājums ir šāds: kā mēs varētu viņu apturēt?

Atbildi uz saviem prātojumiem mēs saņēmām pēc vairākām dienām, kad bijām krietni izspriedelējušies un velti izminējušies. Guļamistabā atradās ari Mērtegs, kurš bija no ostas atnesis man vairākus baķus auduma.

- Ļautiņi melš, ka Portugālē esmot parādījušās bakas, viņš pavēstīja, nometot uz gultas dārga zīda baķi, it kā tas būtu lietots maisaudums. No rīta pie dokiem pienāca kuģis no Lisabonas ar dzelzi, un ostas pārraugs izķemmēja to akurāt kā ar ķemmi, pats un divi izpalīgi. Tak neko neuzgāja. Ieraudzījis uz galda pudeli ar brendiju, Mērtegs pielēja tējas glāzi līdz pusei un dzēra kā ūdeni, lieliem guldzošiem malkiem. Skatījos ar pavērtu muti, un attapties man lika tikai Džeimija izsauciens:

- Bakas?

- Kā ta’, Mērtegs noņurdēja starp malkiem. Tās pašas gan. Viņš atkal pacēla glāzi pie mutes un turpināja atspirdzināties.

- Bakas, Džeimijs purpināja pie sevis. Bakas.

Tomēr pamazām rūpju izteiksme Džeimija sejā izgaisa un stāvā rieviņa starp uzacīm izlīdzinājās. Viņš kļuva domīgs, saņēma rokas aiz skausta un, atspiedies pret krēsla atzveltni, nekustīgu skatienu vērās Mērtegā. Smaida atblāzma pavilka lielo muti vēl platāku.

Mērtegs šo metamorfozi vēroja ar stipri skeptisku padevību lik­tenim. Viņš iztukšoja glāzi un palika sarāvies rāmi sēžam uz sola, bet Džeimijs pielēca kājās un, bez skaņas kaut ko svilpojot, sāka mest lokus ap sīko skotu.

- Izskatās, ka tev radusies ideja, es ierunājos.

- 0, kā ta’! Džeimijs sāka pie sevis klusi smieties. 0 jā, ir gan.

Kad viņš pagriezās pret mani, acīs viņam dega piedzīvojumu

kāre un atklāsme.

- Vai tavā zāļu lādē ir kaut kas, lai cilvēkam piemestos drudzis? Vai skrejamais? Vai pumpas?

- Ir gan, es piesardzīgi atbildēju. Man ir rozmarīns. Un Kajennas pipari. Un, protams, krūklis, pret aizcietējumu. Kāpēc tā prasi?

Džeimijs, plati smaidīdams, skatījās uz Mērtegu, tad, savas ide­jas pārņemts, ieklukstējās un sabužināja krusttēva matus tā, ka tie slējās stāvus melnos pīķos. Mērtegs veltīja delverim niknu ska­tienu un pēkšņi ārkārtīgi līdzinājās Luīzes mīļajam pērtiķītim.

- Paklau! Džeimijs sazvērnieciski pieliecās mums tuvāk. Ja nu grāfa Senžermēna kuģis no Portugāles atvestu bakas?

Es skatījos uz viņu.

- Vai prātu esi zaudējis? es pieklājīgi apvaicājos. Un kas tad būtu?

- Ja tā būtum, iejaucās Mērtegs, tad krava pagalam. Pēc likuma burta to nosvilinātu vai izgāztu ūdenī. Mazajās, melnajās acīs uzzibsnīja interese. Un kā tu, puis, taisies to nostrādāt?

Džeimija pacilātība mazliet noplaka, tomēr mirdzums acīs sa­glabājās.

- Nu, viņam nācās atzīt, pagaidām vēl neesmu visu izdomā­jis, bet sākumam…

Vairākas dienas pagāja spriežot un pētot, lai viss būtu izstrā­dāts līdz pēdējam sīkumam, tomēr beidzot plāns bija gatavs. Krūklis, kas izraisītu caureju, tika noraidīts kā pārlieku novājinošs līdzeklis. Taču es atradu labu aizstājēju starp zālītēm, kuras man bija iedevis metrs Raimons.

Mērtegs, bruņojies ar maisiņu, kurā būs rozmarīna esence, nātru sula un rubija, nedēļas nogalē dosies uz Lisabonu, pastaigās tur pa jūrnieku krogiem, iznēsādams tenkas, sameklēs grāfa Senžermēna nofraktēto kuģi un sarunās sev uz tā vietu, bet pa to laiku atsūtīs uz Parīzi ziņu ar kuģa nosaukumu un ierašanās laiku.

- Nē, tā ir parasts, sacīja Džeimijs, atbildot uz manu jautā­jumu, vai kapteinim šāda rīcība neliksies aizdomīga. Gandrīz visi kravas kuģi ved dažus pasažierus cik nu var iespiest starp klā­jiem. Un Mērtegam būs pietiekami naudas, lai kļūtu par kārdinošu papildu peļņas avotu, pat ja kapteinim vajadzētu atdot viņam savu kajīti. Viņš brīdinoši pakratīja Mērtegam zem deguna pirkstu.

- Un ņem kajīti, vai tu dzirdi? Man viens pīpis, cik tas maksā; tev vajadzēs būt vienam, lai varētu dzert zāles, un mēs negribam pieļaut, ka tevi kāds redz, ja tev būs tikai guļamtīkls tilpnēs. Viņš pārlaida kritisku skatienu savam krusttēvam. Vai tev ir kādi pie­klājīgi svārki? Ja tu parādīsies uz kuģa kā tāds ubags, tevi aizlidinās pār bortu vēl ostā, pat nepaskatījušies, kas tev ir sporanā.

- Mmphm, noņurdēja Mērtegs. Mazais skots parasti sarunās neiesaistījās, bet tas, ko viņš teica, ikreiz bija saprātīgi un par lietu.

- Un kad manim sākt to žurgu ņemt iekšā?

Es sameklēju papīra lapu, uz kuras biju sarakstījusi norādīju­mus un devas.

- Divas ēdamkarotes rubijas… šo… es paplikšķināju ar pirk­stu pa caurspīdīgu stikla pudelīti, pilnu ar tumši rozā šķidrumu,

- …jāiedzer četras stundas pirms tam, kad tu vēlies parādīt savus simptomus. Pēc pirmās devas ieņem pa ēdamkarotei ik pa divām stundām… mēs nezinām, cik ilgi tev vajadzēs turpināt šo izrādi.

Es pasniedzu viņam otru pudelīti, šī bija no zaļa stikla ar violeti melnu šķidrumu.

- Tā ir koncentrēta rozmarīna lapu esence. Šī iedarbojas ātrāk. Iedzer apmēram vienu ceturto daļu no pudeles, pusstundu pirms tu gribi saslimt; pusstundas laikā tu sāksi sarkt. Iedarbība drīz vien beidzas, tāpēc tev vajadzēs iedzert vēl, kad varēsi izdarīt to neuz­krītoši. Izņēmu no zāļu lādes citu, mazāku pudelīti. Un, kad tev “drudzis” jau būs pamatīgi izpaudies, tad vari seju un rokas ieziest ar nātru sulu, lai parādās izsitumi. Vai gribi paturēt šīs pamācības?

Mērtegs noteikti papurināja galvu.

- Nē, gan jau atminēšos. Bīstamāk būs tad, ja mani pieķers ar šito cedeli, nekā tad, ja aizmirsīšu, cik daudz jādzer. Viņš pagrie­zās pret Džeimiju.

- Un tu, puis, vai sagaidīsi kuģi Orvjeto?

Džeimijs pamāja ar galvu.

- Kā ta’. Kuģim tur jāiegriežas; visi kravinieki, kas ved vīnu, iebrauc Orvjeto, lai paņemtu svaigu ūdeni. Ja gadījumā tā neno­tiek, tad… Viņš paraustīja plecus. Es noīrēšu laivu un mēģināšu jūs panākt. Pietiks, ja man izdosies tikt uz klāja, pirms iekuģojam Havrā, bet labāk būtu, ja mēs varētu to nodarīt vēl pie Spānijas krastiem. Man nav patikas pavadīt uz jūras vairāk laika, nekā nepie­ciešams. Viņš ar zodu norādīja uz pudeli, ko Mērtegs turēja rokā.

- Labāk pagaidi, kamēr es tieku uz klāja, un tikai tad ņem to dziru iekšā. Ja nav liecinieku, tad kapteinis var izvēlēties vieglāko ceļu un naktī vienkārši pārlidināt tevi pāri bortam kuģa pakaļgalā.

Mērtegs norūcās.

- Kā ta’. Lai tik paprovē. Sīkstais vīrelis pieskārās sava dunča spalam, un vārdu “paprovēt” viņš izrunāja ar nelielu, ironisku uzsvaru.

Džeimijs, pieri saraucis, skatījās uz savu sabiedroto.

- Tikai pats neaizmirsti. Jāizskatās, ka esi saslimis ar bakām. Ja paveiksies, viņi baidīsies tev pieskarties, bet katram gadījumam… pagaidi, kamēr mani var sasaukt un esam labu gabalu no krasta.

- Mmphm.

Es lūkojos te uz vienu, te uz otru sazvērnieku. Lai cik neticami liktos, mūsu plāns varēja izdoties. Ja paveiksies pārliecināt kuģa

kapteini, ka viens no pasažieriem ir slims ar bakām, viņš nekādā gadījumā nevedis kuģi uz Havras ostu, kur Francijas veselības aiz­sardzības noteikumi liktu to iznicināt. Tāpēc, saskāries ar nepiecie­šamību vest kravu atpakaļ uz Lisabonu un negūt peļņu no brau­ciena vai zaudēt divas nedēļas Orvjeto, kamēr ziņas sasniedz Parīzi, viņš tikpat labi var piekrist pārdot kravu turīgajam skotu tirgotā­jam, kurš tikko uzkāpis uz kuģa.

Pats galvenais šajā karnevālā bija notēlot baku upuri. Džeimijs bija brīvprātīgi pieteicies kļūt par izmēģinājuma trusīti zāļu pār­baudei, un tās bija iedarbojušās lieliski. Gaišā āda dažu minūšu laikā bija pietvīkusi tumši sarkana, nātru sula uzreiz radīja izsitumus, kurus kuģa ārsts vai panikas pārņemtais kapteinis viegli varētu noturēt par bakām. Ja tomēr paliktu kādas šaubas, rubijas iekrā­sotais urīns deva pilnīgi nevainojamu ilūziju, ka cilvēks čurā asinis, gluži kā tie, kuriem bakas skārušas nieres.

-Jēzus Kristus! Džeimijs iesaucās satrūcies, lai gan zināja par zāļu radīto efektu.

- 0, baigi labi! es sajūsminājos, skatoties pāri vira plecam baltajā porcelāna naktspodā, kur uzkrājās koši sarkans šķidrums.

- Labāk, nekā es cerēju.

- Ak tā? Cik daudz laika vajag, lai iedarbība beigtos? Džeimijs bija jautājis, visai nervozi lūkodamies lejup.

- Dažas stundas, manuprāt, es teicu. Kāpēc prasi? Vai tev ir nepatīkama sajūta?

- Ne nu gluži nepatīkama, viņš teica kasoties. Drusku niez.

- Zālīte tur nav pie vainas, skābu ģīmi iejaucās Mērtegs.

- Tava vecuma puisietim tā ir parasta lieta.

Džeimijs uzsmaidīja krusttēvam.

- Vai tad tiešām atceries tik tālus laikus, ko?

- Tik tālus, kad tu vēl nebij dzimis, vai spēj to iedomāt, puikiņ? Mērtegs teica, nogrozot galvu.

Mazais skotu vīriņš tagad stūķēja sporanā pudelītes, katru rūpīgi savīkstot mīkstā ādas gabaliņā, lai nesaplīst.

- Tiklīdz varēšu, tā laidīšu ziņu par kuģa nosaukumu un iz­braukšanas laiku. Un nepaies i’ mēnesis, kad satikšu tevi pie Spāni­jas krastiem. Pirms tam tak tu būsi ticis pie naudas?

Džeimijs pamāja ar galvu.

- O, kā ta’. Domāju, ka jaunnedēļ jau būs. Džeimija vadībā Džereda darījumi zēla un plauka, bet, lai nopirktu veselu kuģa kravu portvīna, vienlaikus pildot citus Freizeru nama līgumus, skaidras naudas tomēr nepietika. Taču šaha partijas bija nesušas augļus, un jaunais Divemē kungs, ievērojams baņķieris, labprāt bija devis garantiju, ka izsniegs tēva draugam apjomīgu aizdevumu.

- Žēl, ka nevaram to mantu atgādāt uz Parīzi, Džeimijs plā­nošanas laikā bija ieminējies, bet Senžermēns noteikti uzostu. Domāju, ka vislabāk būtu vīnu pārdot caur starpnieku Spānijā es pazīstu kādu lāga vīru Bilbao. Peļņa būs krietni mazāka nekā Fran­cijā, un nodokļi augstāki, bet visu jau nevar dabūt, vai ne?

- Es izvēlētos atmaksāt Divernē aizdevumu, es teicu. Un, runājot par aizdevumiem… kāds ir Manceti kunga plāns attiecībā uz naudu, ko aizdevis Čārlzam Stjuartam?

- Dabūs pasvilpot, tā es vismaz domāju, Džeimijs jautri at­trauca. Un sabojās Stjuartu labo slavu visu kontinenta baņķieru acīs.

- Nabaga vecajam Manceti tas būs smagi, es noteicu.

- Ak nu. Nav iespējams uzcept olas, nepārsitot čaumalu, kā teica mana vecmāmiņa.

- Tev nemaz nav vecmāmiņas, es atgādināju.

- Nav gan, Džeimijs atzina, bet, ja būtu, tad viņa tā teiktu. Viņš uz mirkli atmeta jautro noskaņu. Starp citu, tas nav godīgi pret Stjuartiem. Faktiski, ja kāds no jakobītu kungiem zinātu, ko es daru, viņi droši vien nosauktu to par nodevību, un viņiem būtu taisnība. Viņš paberzēja ar roku pieri, un es redzēju, cik liela nopietnība slēpās aiz uzspēlētās jautrības.

- Tur neko nevar darīt, Armaliet. Tev taisnība… un es jau sen esmu licis savu dzīvību uz spēles… beidzot jāizdara izvēle starp Čārlza Stjuarta centieniem un ellišķīgi daudzu skotu dzīvībām.

Man, par kura galvu izsludināta atlīdzība, nav lielas mīlestības pret karali Džordiju, bet es neredzu, ko citu varētu darīt.

Viņš sarauca pieri un izbrauca ar roku cauri matiem, kā viņš vienmēr darīja, kad domāja vai bija uztraucies.

- Ja būtu kādas izredzes, ka Čārlzs gūs uzvaru… jā, nu tad va­rētu būt citādi. Uzņemties risku, lai sasniegtu cēlu mērķi… bet tavas vēstures zināšanas liecina, ka viņš zaudēs, un man jāsaka: es pazīstu šo jaunekli, šķiet pilnīgi ticami, ka tev varētu būt taisnība. Uz spēles likti mani cilvēki, mana ģimene, un, ja viņu dzīvības cena ir bankas zelts… nu tad liekas, ka mans gods nav pārāk liels upuris.

Viņš puspajokam izmisumā paraustīja plecus.

- Tā nu esmu nonācis no Viņa Augstības vēstuļu zagšanas līdz bankas aplaupīšanai un pirātismam, un izskatās, ka cita ceļa nav.

Džeimijs brīdi klusēja, skatoties uz savām rokām, kas, cieši sa­ņemtas, gulēja uz rakstāmgalda. Tad pagrieza galvu uz manu pusi un pasmaidīja.

- Bērnībā es ļoti gribēju kļūt par pirātu, viņš sacīja. Žēl, ka es nevaru likt pie jostas mačeti.

Es gulēju gultā, galvu un plecus atspiedusi pret spilvenu, rokas salikusi uz vēdera, un domāju. Kopš pirmās trauksmes asiņošana bija nenozīmīga un es jutos labi. Tomēr pat vismazākā smērēša­nās šajā periodā bija iemesls bažām. Klusībā prātoju, kas notiktu, ja ļaunākais gadītos, kad Džeimijs būs Spānijā, bet no raizēšanās nekāda labuma nebija. Viņam vajadzēja doties projām; ar šo vīna kravu saistījās pārāk daudz likteņu, lai ļautu iejaukties jebkādām privātām lietām. Un, ja viss ritēs labi, viņš būs atpakaļ krietnu laiku pirms bērna dzimšanas.

Pašreizējā situācijā visas personīgās rūpes, lai cik nopietnas tās arī būtu, nācās atbīdīt malā. Čārlzs, nespējis apvaldīt savu nepa­cietību, bija slepus pastāstījis Džeimijam, ka viņam drīz vajadzēšot divus kuģus varbūt vēl vairāk -, un prasījis padomu par korpusa uzbūvi un to, kā uz klāja nostiprināt lielgabalu. Pēdējās vēstulēs,

ko no Romas bija rakstījis prinča tēvs, ieskanējās viegli jautājošs tonis ar savu jutīgo Burbonu degunu politikas laukā Džeimss Stjuarts bija saodis kaut ko aizdomīgu, bet skaidrs, ka vēl nebija saņēmis ziņas par to, ko sadomājis viņa dēls. Džeimijs, kurš līdz acīm bija ieracies atšifrētajā sarakstē, pieļāva, ka Spānijas Filips vēl nav ieminējies par Čārlza mēģinājumiem vai pāvesta interesi, bet arī Džeimsam Stjuartam bija savi spiegi.

Pēc brīža es pamanīju, ka Džeimija izturēšanās ir nedaudz mai­nījusies. Es uzmetu viņam ašu skatienu un redzēju, ka viņam klēpī aizvien vēl guļ atvērta grāmata, bet viņš vairs nešķīra lappuses patiesību sakot, pat neskatījās uz to. Viņš lūkojās uz mani vai, pre­cīzāk, uz vietu, kur sākās rītakleitas atvērums, dažas collas zemāk, nekā prasītu stingras pieklājības normas, kas diez vai bija nepiecie­šamas, atrodoties gultā ar vīru.

Acis, kas no ilgām bija kļuvušas tumši zilas, raudzījās izklaidīgi, un es aptvēru, ka atturība, guļot blakus vīram šajos apstākļos, ir ja ne sabiedrības normu diktēta, tad vismaz saprātīga.

Pamanījis, ka es uz viņu skatos, Džeimijs piesarka un steidzīgi, ar pārspīlētu interesi atkal pievērsās grāmatai. Es pagriezos uz sāniem un uzliku roku viņam uz gurna.

- Saistoša lasāmviela? es apvaicājos, dīki viņu glāstīdama.

- Mphm. 0, kā ta’. Pietvīkums kļuva košāks, bet viņš joprojām neatrāva skatienu no grāmatas lappuses.

Pasmaidījusi pie sevis, es neuzkrītoši paslidināju roku zem se­gas. Grāmata iekrita gultā.

- Armaliet! viņš iesaucās. Tu zini, ka nedrīksti…

- Nē, es atteicu, bet tu drīksti. Vai pareizāk būtu teikt: es drīkstu tev.

Džeimijs stingri atrāva manu roku un atbīdīja atpakaļ.

- Nē, Armaliet. Tas nebūtu pareizi.

- Nebūtu pareizi? Es biju pārsteigta. Un kāpēc?

Viņš neveikli paknosījās, cenšoties izvairīties no mana skatiena.

- Nu, es… man nebūtu laba sajūta, Armaliet. Gūt baudu no tevis un nevarēt tev dot… nu, es nejustos labi, un viss.

Es sāku smieties un noliku galvu viņam uz ciskas.

- Džeimij, tu esi neizsakāmi mīļš!

- Es neesmu mīļš, viņš dusmojās. Bet es neesmu tik patmī­līgs… Klēra, izbeidz!

- Tu biji iecerējis gaidīt vēl vairākus mēnešus? es jautāju, tur­pinot iesākto.

- Es varētu, viņš teica ar visu šajos apstākļos iespējamo cieņu.

- Es gaidīju divdesmit divus gadus, un es varu…

- Nē, nevari. Es nometu segu un apbrīnoju formu, kas bija skaidri redzama pretī manai rokai. No mana pieskāriena tā dedzigi sakustējās, tiecoties augšup. Es nezinu, par ko Dievs tevi iecerējis izveidot, Džeimij Freizer, tikai ne par mūku.

Ar drošu roku es pacēlu uz augšu vīra naktskreklu.

- Bet… viņš iesāka.

- Divi pret vienu. Es pieliecos. Tu esi zaudējis.

Tuvākās dienas Džeimijs ļoti smagi strādāja, visu sagatavojot, lai vīna tirgošana viņa prombūtnes laikā ritētu bez īpašas pieskatīšanas. Tomēr gandrīz katru dienu viņš atrada brīdi, lai pēc pus­dienām uznāktu augšā un pasēdētu kopā ar mani, tāpēc sagadī­jās, ka viņš bija istabā, kad tika pieteikts apmeklētājs. Viesi nebija nekas neparasts; ik pārdienu ieradās Luīze papļāpāt par grūtniecī­bas norisi vai pavaidēt par zaudēto mīlestību kaut arī es klusībā domāju, ka Čārlzs viņai krietni vairāk patika kā cēlas atteikšanās objekts, nevis kā mīļākais. Viņa bija apsolījusi atnest man turku saldumus, un es gaidīju, ka durvīs parādīsies Luīzes apaļā, sārtā seja.

Taču, man par pārsteigumu, viesis izrādījās Forēza kungs. Pats Magnuss ieveda viņu manā dzīvojamā istabā un gandrīz māņticīgā bijībā paņēma viņa cepuri un apmetni.

Džeimijs par šo apmeklējumu izbrīnījās, bet piecēlās kājās, lai pieklājīgi sasveicinātos ar bendi un piedāvātu viņam kādu atspir­dzinājumu.

- Parasti es nelietoju alkoholiskos dzērienus, Forēza kungs sacīja ar smaidu sejā. Bet es nekādā gadījumā nevēlos apvainot manas cienījamās kolēģes viesmīlību. Viņš galanti paklanījās pret dīvānu, uz kura es gulēju. Ceru, ka esat pie labas veselības, Freizera kundze?

- Jā, es piesardzīgi apstiprināju. Paldies. Netiku gudra, kam mums jāpateicas par godu uzņemt savā mājā bendi. Kaut arī Forēza kungs baudīja prestižu stāvokli sabiedrībā un par saviem oficiālajiem pakalpojumiem bija ticis pie ievērojamas turības, es šaubījos, vai sava amata dēļ viņš bieži saņem ielūgumus vakariņās. Man pēkšņi radās jautājums: vai bendem vispār bija kāda pieminē­šanas vērta sabiedriskā dzīve?

Forēza kungs šķērsoja istabu un nolika uz dīvāna man blakus mazu sainīti, gandrīz kā vārnēnu tēvs, kas atnesis saviem putnē­niem maltīti. Paturot prātā ziedi ar pakārto noziedznieku taukiem, es atturīgi paņēmu paciņu un pasvārstīju rokā; savam izmēram tā likās viegla un diezgan asi smaržoja.

- Neliela dāvaniņa no mātes Hildegardes, viņš paskaidroja. -Ja nemaldos, tas ir “viedo sievu” iecienīts līdzeklis. Viņa uzrakstī­jusi arī norādījumus, kā to lietot. Forēza kungs izņēma no iekška­batas salocītu, aizzīmogotu lapiņu un sniedza to man.

Es paošņāju paciņu. Aveņu lapas un akmeņlauzīte, vēl kaut kas, ko es nepazinu. Cerēju, ka māte Hildegarde pievienojusi arī sastāv­daļu sarakstu.

- Lūdzu, pasakiet mātei Hildegardei no manis paldies, es sa­cīju. Un kā visiem slimnīcā klājas? Man tiešām ļoti pietrūka darba ar pacientiem, tāpat arī mūķeņu un visu savādo dziedinā­tāju. Mēs brīdi papļāpājām par slimnīcu un tās darbiniekiem, Džei­mijs lāgiem izteica kādu piezīmi, bet pārsvarā ar pieklājīgu smaidu uz lūpām tikai klausījās vai kad mūsu saruna ieguva pārāk klī­nisku raksturu iebāza degunu dziļāk savā vīna glāzē.

- Cik žēl, es skumīgi noteicu, kad Forēza kungs bija izstāstījis, kā salicis sadragātu pleca lāpstiņu. Nekad neesmu redzējusi, kā to dara. Man nudien pietrūkst ķirurģiskā darba.

- Jā, man ari pietrūks. Forēza kungs pamāja ar galvu, iedzer­dams mazu malciņu no glāzes. Tā vēl aizvien bija līdz pusei pilna; acīmredzot viņš nebija jokojis, sakot, ka atturas no stiprajiem dzē­rieniem.

-Jūs pametat Parīzi? Džeimijs, mazliet izbrīnījies, iejautājās.

Forēza kungs paraustīja plecus, garā mēteļa audums nošalca kā putna spalvas.

- Tikai uz laiku. Tomēr būšu projām gandrīz divus mēnešus. Patiesībā, kundze, viņš atkal palieca uz manu pusi galvu, tas ir galvenais iemesls, kādēļ šodien esmu pie jums ieradies.

- Ak tā?

-Jā. Redziet, es dodos uz Angliju, un man ienāca prātā, varbūt jūs, kundze, vēlētos nodot kādu ziņu, tas man būtu vienkāršāk par vienkāršu. Tas ir, ja ir kāds cilvēks, ar kuru jūs vēlētos sazināties, viņš savā ierastajā precizitātē piebilda.

Pametu skatienu uz Džeimiju, kura izteiksme gluži negaidot bija pārvērtusies no atklātas, pieklājīgu interesi apliecinošas se­jas tā bija kļuvusi par patīkami smaidošu masku, kas noslēpa jeb­kādas domas. Svešs cilvēks atšķirību nepamanītu, bet es gan.

- Nē. Es vilcinājos ar atbildi. Man Anglijā nav ne draugu, ne radinieku; diemžēl man ar šo valsti vispār nav nekādu saišu, kopš es… kļuvu par atraitni. Kā parasti, jutu vieglu dūrienu, kad šādi runāju par Frenku, bet es atvairīju šīs domas.

Ja mana atbilde Forēza kungam likās savāda, tad viņš to neizrā­dīja. Tikai pamāja ar galvu un nolika savu neizdzerto glāzi.

- Saprotu. Tad jums patiešām paveicies, ka jums ir draugi šeit. Likās, ka vīrieša balsī skan brīdinājums, bet viņš neskatījās uz mani, jo bija pieliecies, lai pirms celšanās kājās sakārtotu zeķi.

- Tad apciemošu jūs pēc atgriešanās un ceru atrast jūs pie labas veselības.

- Kādas darīšanas liek jums doties uz Angliju, kungs? Džei­mijs uzdeva tiešu jautājumu.

Forēza kungs, lūpas viegli savilcis smaidā, vērsās pie viņa. Pie­šķiebtā galva, spoži mirdzošās acis man vēlreiz lika apjaust šī vīra

pārsteidzošo līdzibu ar putnu. Šoreiz nevis ar melno vārnu, bet ar plēsīgo maitu liju.

- Kādās darīšanās gan varētu doties manas profesijas pārstāvis, Freizera kungs? viņš jautāja. Esmu noalgots veikt savus paras­tos pienākumus Smitfīldā.

- Laikam jau kaut kas svarīgs, Džeimijs risināja sarunu tālāk.

- Tas ir, es domāju, ja jau aicina tik prasmīgu vīru kā jūs. Viņš raudzījās vērīgi, kaut arī seja pauda tikai pieklājīgu interesi.

Forēza kunga acis kļuva spožākas. Viņš lēnām piecēlās un no augšas skatījās uz Džeimiju, kurš sēdēja pie loga.

- Tas tiesa, Freizera kungs, viņš klusi sacīja. Jo jautājums pilnīgi noteikti ir par prasmi. Nožņaugt cilvēku virves galā… Phē! To var izdarīt ikviens. Bet, lai pareizi pārlauztu sprandu ar vienu ātru kritienu, tas prasa mazliet parēķināt svaru un kritiena spēku, tāpat nepieciešama neliela pieredze, kurā vietā nostiprināt cilpu. Bet, lai precīzi apvienotu šīs divas metodes un pienācīgi izpildītu nāves sodu nodevējam, tur patiešām vajadzīga liela māka.

Man pēkšņi izkalta mute, un es pastiepu roku pēc savas glāzes.

- Nodevējam? es sacīju tā, it kā patiesībā nemaz nevēlētos dzirdēt atbildi.

- Pakāršana, vilkšana un saciršana četros gabalos, Džeimijs īsi uzskaitīja. Jūs, protams, domājat to, vai ne, Forēza kungs?

Bende pamāja ar galvu. Džeimijs it kā pret savu gribu piecē­lās un nostājās pretī kārnajam, melnā tērptajam viesim. Viņi bija apmēram viena auguma un bez grūtībām varēja skatīties viens otram acīs. Forēza kungs paspēra soli tuvāk Džeimijam, izteiksme pēkšņi bija kļuvusi izklaidīga, it kā viņš grasītos pierādīt kādu medicīnisku jautājumu.

- 0 jā, viņš apstiprināja. Jā, tādā nāvē mirst nodevējs. Vis­pirms šis cilvēks jāpakar, kā jūs teicāt, bet ar tādu aprēķinu, lai sprands nelūst, ne arī saspiež balseni saprotiet, nosmacēšana nav vēlamais mērķis.

- 0 jā, es saprotu, Džeimijs runāja klusi, gandrīz izsmējīgi, un es apjukusi paskatījos uz viņu.

- Vai tiešām, Freizera kungs? Bende īsi pasmaidīja, bet, at­bildi negaidījis, turpināja: Pats svarīgākais ir laika jautājums: spriež pēc acīm. Seja asiņu pieplūduma dēļ kļūst sarkana gandrīz uzreiz ja sodāmajam ir gaiša āda, tas notiek vēl ātrāk un, kak­lam aizžņaudzoties, no mutes tiek izspiesta mēle. Un tas, protams, sajūsmina pūli tāpat kā acu izspiešanās. Bet jāuzmana acu kak­tiņi, vai tur neparādās sarkanums, jo plīst sīkie asinsvadi. Kad tas notiek, uzreiz jādod signāls, lai pārgriež virvi, jūs saprotat, ka ne­pieciešams palīgs, uz kuru var paļauties. Forēza kungs pagrie­zās, lai šajā šausminošajā sarunā iesaistītu arī mani, un es, gandrīz negribot, pamāju ar galvu.

- Pēc tam, mūsu viesis turpināja, atkal pievērsies Džeimi­jam, uzreiz jādod tonizējošs līdzeklis, lai sodāmais atdzīvotos, pa to laiku viņam novelk kreklu noteikti jāpieprasa krekls, kuru var atvērt priekšā, jo dabūt pāri galvai bieži vien ir grūti. Viens garais, kalsnais pirksts pastiepās un norādīja uz Džeimija krekla vidējo pogu, tomēr svaigi stērķelētajam linam viņš nepieskārās.

- Laikam gan, Džeimijs iestarpināja.

Forēza kungs atvilka pirkstu un atzinīgi pamāja ar galvu par šo izpratnes apliecinājumu.

- Tieši tā. Palīgs jau iepriekš būs iekūris uguni; tas ir zem soda izpildītāja goda. Un tad pienākusi kārta nazim.

Istabā valdīja dziļš klusums. Džeimija seja joprojām bija savilkta neizprotamā grimasē, tikai uz kakla tikko jaušami vīdēja miklums.

- Un tieši šeit nepieciešama augstākā māka, Forēza kungs skaidroja, brīdinoši pacēlis pirkstu. Jāstrādā ātri, citādi sodāmais izlaidīs garu, pirms esat beidzis. Ja sajauksiet tonizējošu līdzekli, kas sašaurina asinsvadus, iegūsiet dažas papildu minūtes, bet ne daudz.

Ieraudzījis uz galda sudraba papīra nazi, Forēza kungs pārgāja pāri istabai un paņēma to. Spalu viņš turēja rokā, rādītājpirkstu piespiedis pie asmens gala, un vērsa nazi uz spožo valrieksta galda virsmu.

- Tieši te, viņš gandrīz sapņaini turpināja. Pie krūšu kaula pamatnes. Un ātri līdz vietai, kur sākas cirksnis. Kauls parasti ir labi redzams. Un vēlreiz… vēstuļu atplēšamais nazis pazibēja uz vienu pusi, tad uz otru, aši un smalki kā kolibri zigzaglidojums,

- …gar ribu izliekumu. Dziļi durt nedrīkst, ja nevēlaties pārgriezt maisu, kas satur iekšas. Tomēr jātiek cauri ādai, taukiem un mus­kuļiem, turklāt ar vienu dūrienu. Tā, viņš apmierināts sacīja, lūkodamies uz galdu, kura virsmā redzēja savu atspulgu, ir meis­tarība.

Forēza kungs saudzīgi nolika nazi uz galda un atkal pievērsās Džeimijam. Viņš vienkārši paraustīja plecus.

- Pēc tam visu izšķir ātrums un roku veiklība, bet, ja esat pre­cīzi ievērojis priekšrakstus, tad grūtību nebūs. Paskatieties, iekšas apņem plēve, kas atgādina maisu. Ja nejauši neesat pārgriezis to, viss ir viegli, vajag tikai nedaudz spēka, lai rokas izdzītu nazi cauri muskuļu slānim un atbrīvotu visu masu. Veikls grieziens kuņģī un anālajā atverē, viņš nicīgi paskatījās uz papīra nazi, un iekšas var mest ugunī.

Tagad, viņš brīdinoši pacēla pirkstu, ja esat savu darbu darījis ātri un rūpīgi, pienācis brīvāks brīdis, jo, ņemiet vērā, vēl neviens no lielajiem asinsvadiem nav pārgriezts.

Jutos kā pusnemaņā, lai ari biju apsēdusies, un es nešaubījos, ka mana seja ir tikpat balta kā Džeimijam. Tomēr viņš, par spīti bālumam, smaidīja, it kā izklaidētu viesi ar sarunām.

- Lai… sodāmais… varētu dzīvot vēl brīdi ilgāk?

- Mais oui\ cienīts kungs. Bendes spoži melnās acis pārslī­dēja Džeimija spēcīgajam stāvam, pamanot gan platos plecus, gan muskuļotās kājas. Šoka sekas nav paredzamas, bet es esmu redzējis, ka šādā stāvoklī spēcīgs vīrietis nodzīvo vairāk par stun­das ceturksni.

- Sodāmajam droši vien tas šķiet krietni ilgāk, Džeimijs vēsi noteica.

Likās, ka Forēza kungs šo piezīmi nav dzirdējis, jo atkal paņēma papīra nazi un runājot ar to žestikulēja.

- Nāvei tuvojoties, jums jāiebāž roka krūškurvī, lai satvertu sirdi. Te atkal nepieciešama liela prasme. Redziet, sirds atkāpjas, jo to vairs nebalsta iekšējie orgāni, un reizēm tā atrodas pārsteidzoši augstu. Turklāt sirds ir slidena. Viņš demonstrējot nobrauca delnu gar svārkiem. Bet galvenās grūtības sagādā tas, ka augš­pusē lielie asinsvadi jāpārgriež ļoti ātri, lai sirdi var izņemt, kamēr tā vēl pukst. Jūs taču vēlaties izpatikt pūlim, viņš vēl piemeti­nāja. Tas ievērojami ietekmē atlīdzību. Kas attiecas uz pārējo, viņš nicīgi paraustīja kārno plecu, tīrais miesnieka darbs. Kad dzīvība ir izdzēsta, nekādas prasmes vairs nav vajadzīgas.

- Jā, laikam gan, es vārgi izdvesu.

- Cik jūs esat bāla, kundze! Esmu pārlieku jūs nogurdinājis ar savu garlaicīgo runāšanu! viņš iesaucās. Forēza kungs pastiepa roku, lai saņemtu manu plaukstu, un man vajadzēja nomākt ļoti spēcīgu vēlmi to atraut. Viņa delna bija vēsa, bet lūpas, kas pie­skārās manai rokai, bija tik negaidīti siltas, ka es no pārsteiguma sakļāvu pirkstus ciešāk. Viņš neredzami paspieda manu roku un formāli paklanījās Džeimijam.

- Man jādodas projām, Freizera kungs. Ceru vēl kādreiz satikt jūs un jūsu burvīgo sievu… tādos patīkamos apstākļos, kādus mums bija tas prieks baudīt šodien. Abu vīriešu acis uz mirkli sasta­pās. Tad Forēza kungs, šķiet, atcerējās, ka joprojām tur rokā papīra nazi. Pārsteigumā izsaucies, viņš uzlika to uz atvērtas saujas. Džei­mijs savilka uz augšu vienu uzaci un izveicīgi satvēra nazi aiz paša galiņa.

- Bon voyageForēza kungs! viņš novēlēja. Un pateicos jums, viņa lūpas grīni sašķobījās, par jūsu ārkārtīgi pamācošo vizīti.

Džeimijs uzstāja, ka pats pavadīs viesi līdz durvīm. Palikusi viena, es piecēlos un piegāju pie loga. Tā stāvēju, trenējoties dziļajā elpošanā, līdz tumši zilā kariete nogriezās ap Gambožē ielas stūri.

Man aiz muguras atvērās durvis, un istabā ienāca Džeimijs. Viņš aizvien vēl rokā turēja papīra nazi. Noteiktiem soļiem šķēr­sojis telpu, viņš piegāja pie lielas ķīniešu vāzes netālu no kamīna un ar troksni iemeta tajā nazi, tad pagriezās pret mani un no visa spēka centās pasmaidīt.

- Nu, ja runājam par brīdinājumiem, viņš ieteicās, tas nu bij traki iedarbīgs.

Es nodrebinājos.

- Vai ne?

- Kā tu domā, kas viņu atsūtīja? Džeimijs jautāja. Māte Hil­degarde?

- Laikam gan. Viņa mani brīdināja, kad mēs šifrējām mūziku. Viņa teica, ka tas, ko tu dari, ir bīstams pasākums. Cik bīstams, man nebija pielēcis līdz bendes apciemojumam. Es jau kādu laiku vairs nemokos ar sliktu dūšu no rītiem, bet tagad jutu, ka kļūst nelabi. “Ja kāds no jakobītu kungiem zinātu, ko es daru, nosauktu to par nodevību.” Un ko viņi pasāktu, ja nudien to uzzinātu?

Pēc visām ārējām pazīmēm Džeimijs bija lojāls jakobītu kustī­bas atbalstītājs; šajā maskā viņš apciemoja Čārlzu, aicināja grāfu Merišalu vakariņās un grozījās galmā. Un līdz šim viņš bijis pie­tiekami izveicīgs, spēlējot šahu, staigājot pa krogiem un piedalo­ties iedzeršanās, lai izgāztu Stjuartu nodomus, vienlaikus ārēji it kā atbalstot tos. Izņemot mūs abus, vēl tikai Mērtegs zināja, ka mēs cenšamies kavēt Stjuartu sacelšanos, un pat viņam nebija ne jausmas, kāpēc mēs to vēlamies, vienkārši ticēja savam vado­nim uz vārda, ka tā ir pareizi. Izlikšanās bija nepieciešama, kamēr darbojāmies Francijā. Bet tāda pati izlikšanās apzīmogotu Džeimiju par nodevēju, ja viņš jebkad spertu kāju uz angļu zemes.

Es, protams, biju to zinājusi, bet savā naivumā uzskatīju, ka nav lielas starpības starp to, ja tevi pakar kā ārpus likuma paslu­dinātu vai nonāvē kā nodevēju. Forēza kunga apciemojums bija šo naivumu kliedējis.

- Tu es briesmīgi mierīgs, es rājos. Mana sirds vēl sitās neritmiski, un rokas bija aukstas, bet sasvīdušas. Es noslaucīju tās pret kleitu un ieliku starp ceļiem, lai sasildītu.

Džeimijs viegli paraustīja plecus un veltīja man šķību smaidu.

- Nu, ir velnišķīgi daudz nepatīkamu veidu, kā nomirt, Armaliet. Un, ja kāds no tiem iekritīs manā daļā, man diez ko nepatiktu. Bet jautājums ir šāds: vai esmu tik nobijies, lai pārtrauktu uzsākto? Viņš apsēdās man blakus uz dīvāna un saņēma manu roku savējās. Plaukstas bija siltas, un, jūtot blakus viņa stipro augumu, es sāku nomierināties.

- Es to pārdomāju, Armaliet, tajās nedēļās, ko pavadījām aba­tijā, kamēr man dzija brūces. Un vēlreiz, kad ieradāmies Parīzē. Un vēlreiz, kad satiku Čārlzu Stjuartu. Viņš papurināja galvu un pārliecās pāri mūsu sadotajām rokām.

- Kā ta’, es varu sevi iedomāties stāvam uz karātavām. Es re­dzēju ešafotu Ventvērtā vai es tev to stāstīju?

- Nē, nestāstīji.

Viņš pamāja ar galvu atmiņu aizmiglotu skatienu.

- Mums lika soļot pa pagalmu, tiem, kas sēdēja nāvinieku ka­merā. Un lika mums stāvēt rindā, lai noskatītos nāves soda izpildi. Todien pakāra sešus vīrus, kurus es pazinu. Es skatījos, kā katrs no viņiem uzkāpj pa kāpnēm tur bij divpadsmit pakāpieni un stāv aiz muguras sasietām rokām, skatās lejup pagalmā, kamēr viņiem ap kaklu apliek cilpu. Un tad es prātoju, kā es tiktu galā, ja pie­nāktu mana kārta kāpt tur augšā. Vai es raudāšu un lūgšu Dievu kā Džons Saters vai arī stāvēšu taisni kā Villijs Makleods un smaidīšu draugam, kas redzams pagalmā?

Džeimijs pēkšņi papurināja galvu kā suns, kurš šķiež uz visām pusēm ūdens lāses, un veltīja man drūmu smaidu.

- Lai nu kā, Forēza kungs man nepateica neko tādu, par ko es nebūtu domājis iepriekš. Bet ir jau par vēlu, mo duinne. Viņš uzlika savu roku manējai. Kā ta’, man ir bail. Taču, ja es neattei­cos no sava uzdevuma, kad man piedāvāja mājas un brīvību, es to nedarīšu baiļu dēļ. Nē, mo duinne. Ir jau par vēlu.