Spāre dzintarā 2

46 nodaļa Tini o r mortis conturfrat me1

Kad devāmies ceļā uz ziemeļiem, sekojot Hailendas armijai, kas atkāpās, visapkārt bija redzami karavīri vai liecības par viņu klātbūtni. Mēs pajājām garām nelieliem karotāju pulciņiem, kas gāja kājām, viņi slāja, galvas nodūruši pret lietainajām vēja brāzmām. Citi gulēja grāvjos un zem dzīvžogiem, pārāk noguruši, lai turpinātu iet. Ceļmalas bija piemētātas ar pamestu aprīkojumu un ieročiem vienā vietā gulēja apgāzušies rati, tajā esošie miltu maisi bija pārplīsuši un mitruma sabojāti, citā vietā zem koka paēnā vīdēja neliela, salauzta lielgabala stobrs.

Visu ceļu mūs kavēja sliktais laiks. Bija 13. aprīlis, es pamīšus gan jāju, gan gāju kājām, bet sirdī pastāvīgi jutu baismu priekš­nojautu smeldzi. Lords Džordžs un klanu vadoņi, princis un viņa vecākie padomnieki visi bija sapulcējušies Kalodenhausā, tā vis­maz mums bija sacījis viens no Makdonaldiem, ko satikām ceļā. Neko daudz vairāk viņš nezināja, tāpēc mēs viņu nekavējām; vīrs aizsteberēja miglā kā zombijs. Apgāde ar ēdienu nebija nekāda labā, kad pirms mēneša kritu angļu gūstā, un stāvoklis nepārpro­tami kļuva arvien sliktāks. Tie karavīri, kurus redzējām, kustējās lēnām, daudzi no noguruma un bada streipuļoja. Viņi, vienalga, spītīgi virzījās uz ziemeļiem, klausot prinča pavēlēm. Tuvojoties vietai, ko skoti sauca par Dramosijas tīreli. Kalodenai.

Vienā brīdī ceļš kļuva tik slikts, ka nogurušie poniji vairs nespēja paiet. Tos vajadzēja vest gar neliela mežiņa malu, cauri

slapjiem pavasara viršiem, līdz vietai kādu pusjūdzi tālāk, kur ceļš atkal kļuva ciešams.

- Būs ātrāk, ja iesim pa mežu, Džeimijs sacīja, paņemot no manas nejutīgās rokas grožus. Viņš pamāja ar galvu uz priežu un ozolu audzi, kur no samirkušās zemes cēlās saldena, vēsa slapju lapu smarža. Ej pa turieni, Armaliet! Otrā galā satiksimies.

Biju pārāk nogurusi, lai iebilstu. Vajadzēja stipri piepūlēties, lai liktu vienu kāju priekšā otrai, un noteikti daudz mazāk spēka vajadzētu, ejot pa gludu nobirušu lapu un skuju paklāju mežā nekā brienot cauri dūksnainam, nodevīgam virsājam.

Mežs bija kluss, vēja gaudas slāpēja priežu zari virs galvas. Tik lietus lāšu, cik izlija cauri zariem, viegli bira uz cietajām nobiruša­jām ozolu lapām, kuras čabēja un pakšķēja, pat slapjas.

Viņš gulēja tikai dažas pēdas no meža otras malas, blakus lie­lam, pelēkam laukakmenim. Gaiši zaļais klints ķērpis bija tādā pašā krāsā kā tartāns, un brūnā krāsa saplūda ar pērnajām lapām, kas bija sabirušas viņam virsū. Viņš bija tā saplūdis ar mežu, ka es būtu uzkāpusi viņam virsū, ja mani nebūtu apstādinājis kāds koši zils laukumiņš.

Mīkstas kā samts nepazīstamās sēnes bija izpletušas savu ap­metni pār kailajiem, baltajiem locekļiem. Tās izliecās līdz ar kaula apaļumu un cīpslām un bija pacēlušas uz augšu mazas, drebošas viciņas kā meža zāle un koki, kas iekaro neauglīgu zemi.

Tas bija elektrisks, dzīvs zilums, salts un svešs. Nekad nebiju tādu redzējusi, bet dzirdējusi gan, to man hospitālī pastāstīja kāds vecs zaldāts, kas bija cīnījies Pirmā pasaules kara ierakumos.

“Mēs tās saucam par līķu svecēm,” viņš man stāstīja. “Zilas, koši zilas. Tās nevar redzēt nekur citur kā vien kaujas laukā uz kritušajiem.” Viņš bija paskatījies uz mani, vecās acis apmulsušas vīdēja zem baltā apsaitējuma.

“Vienmēr esmu prātojis, kur tās mīt starp kariem.”

Varbūt neredzamās sporas gaida, kad radīsies izdevība, es do­māju. Krāsa bija koša, neiederīga, koša kā puķe, ar kuru šī vīra senči bija izkrāsojušies pirms došanās karā.

Cauri mežam iztraucās vēja brāzma, sakustinot miroņa matus. Tie kustējās un slējās stāvus, zīdaini, gluži kā dzīvi. Man aiz mugu­ras iečabējās lapas, un es spēji pamodos no transa, kurā biju iegri­musi, blenžot uz līķi.

Man blakus stāvēja Džeimijs un skatījās lejup. Viņš neko ne­teica, tikai saņēma manu elkoni un izveda no meža, atstājot kri­tušo, pārklātu ar kara un upura krāsu sūnām.

Bija pavēla rīta stunda 15. aprīlī, kad, nežēlīgi nodzinuši sevi un zirgus, ieradāmies Kalodenhausā. Mēs pienācām no dienvidiem, izejot cauri saimniecības ēku pudurim. Uz ceļa karavīrus bija pār­ņēmis satraukums varētu gandrīz teikt, ka neprāts, bet staļļa pagalms bija dīvaini tukšs.

Džeimijs nokāpa no zirga un pasvieda grožus Mērtegam.

- Pagaidiet brīdi te, viņš sacīja. Izskatās, ka kaut kas nav lāgā.

Mērtegs paskatījās uz staļļa durvīm, kas stāvēja pavērtas šaurā spraudziņā, un piekrītoši pamāja. Fērguss, kas sēdēja aiz Mērtega, labprāt būtu gājis līdzi Džeimijam, bet vecais vīrs ar strupu uzsau­cienu puiku apturēja.

No ilgās jāšanas stīviem kauliem es nošļūcu no zirga un sekoju Džeimijam, kājām slīdot pagalma dubļos. Stallis nudien likās sa­vāds. Tikai tad, kad es iegāju pa staļļa durvīm, es sapratu, kas tas ir, te valdīja pārāk dziļš klusums.

Iekšā viss bija mierīgi; ēka bija auksta un tumša, bez parastā siltuma un staļļa rosības. Tomēr gluži visa dzīvība nebija pazudusi; puskrēslā sakustējās kāda tumša ēna, pārāk liela, lai būtu žurka vai lapsa.

- Kas tur ir? Džeimijs uzsauca, automātiski paejot uz priekšu, lai es paliktu viņam aiz muguras. Alek? Vai tas esi tu?

Siena pantā gulošais cilvēks lēnām pacēla galvu, un pleds noslī­dēja uz leju. Leohas pils zirgu uzraugam bija tikai viena acs, otra zaudēta kādā nelaimes gadījumā pirms daudziem gadiem, un to

sedza melns ielāps. Parasti viņam ar vienu aci pietika; ar šo možo un pārsteidzoši zilo redzokli pietika, lai valdītu pār staļļu puikām un zirgiem, to kopējiem un arī jātniekiem.

Tagad Aleka Makmāna Makenzija acs bija nespodra kā nopu­tējis slāneklis. Muskuļotais, reiz enerģiskais stāvs bija salīcis, un vaigi badošanās izraisītās apātijas dēļ iekrituši.

Zinot, ka veco vīru mitrā laikā moka artrīts, Džeimijs notupās, lai večukam nevajadzētu celties augšā.

- Kas te notiek? viņš jautāja. Mēs tikko ieradāmies. Kas te notiek?

Likās, ka vajadzēja daudz laika, lai Vecais Aleks uztvertu jau­tājumu, sagremotu to un vārdos noformulētu atbildi; varbūt vai­nīgs bija tikai tukšajā, krēslainajā stallī valdošais klusums, bet viņa vārdi, kad tie beidzot atskanēja, šķita tukši.

- Viss ir aizbraucis uz elli. Pirms divi dienām armija aizsoļoja uz Nērnu un vakar atmuka atpakaļ. Viņa Augstība teica, it kā ieņemšot pozīcijas Kalodenā; lords Džordžs ir tur ar to karaspēku, ko jaudāja savākt.

Izdzirdot vārdu Kalodena, man nevilšus izlauzās kluss vaids. Tad nu tas bridis bija klāt. Par spīti visam, tas būs jāpārdzīvo, un mēs bijām šeit.

Arī Džeimijam pārskrēja drebuļi; redzēju, ka uz viņa apakšdel­miem saslejas sarkanie matiņi, bet balss nenodeva ne drusku no satraukuma, ko viņš noteikti juta.

- Karaspēks viņi nav piemēroti apgādāti, lai varētu doties kaujā. Vai lords Džordžs nezina, ka armijai vajag atpūsties un paēst?

Krekšķošā skaņa, kas atskanēja no Vecā Aleka, laikam bija kaut kas līdzīgs smiekliem.

- Tam, ko lords zina, nav nekādas nozīmes, puis. Armijas ko­mandēšanu uzņēmies Viņa Augstība. Un Viņa Augstība saka: mēs stāvēsim pretim angļiem Dramosijas tīrelī. Runājot par ēdmaņu… Vecā vīra uzacis bija biezas un ķerainas, pagājušā gada laikā pilnīgi nosirmojušas, no tām spraucās pa kādam rupjam matam. Viena uzacs tagad savilkās uz augšu, lēnām, it kā pat šī nelielā grimases

maiņa būtu nogurdinoša. Viena mezglainā roka, kas gulēja klēpī, sakustējās, norādot uz tukšajiem steliņģiem.

- Izgājušomēnes notiesāja zirgus, viņš vienkārši sacīja. Kopš tā laika nekas daudz nav palicis.

Džeimijs spēji izslējās visā augumā, atspiedās pret sienu un sa­triekts nodūra galvu. Nevarēju redzēt viņa seju, bet augums bija stīvs kā dēlis.

- Nūjā, viņš beidzot izmocīja. Nūjā. Mani vīri… vai viņi dabūja taisnīgu daļu gaļas? Donass… tas bij… liels zirgs. Vārdi skanēja klusi, bet no pēkšņā skarbuma, kas parādījās Aleka vienī­gajā acī, redzēju, ka viņš saklausījis to pašu, ko es, Džeimijs cen­tās nepieļaut, ka aizlūst balss.

Vecais vīrs lēnām pieslējās no siena kaudzes; kustoties sakrop­ļotais ķermenis sāpēja. Mezglainā roka uzgūla Džeimijam uz pleca; artrīta savilktie pirksti nevarēja saliekties, bet roka tur gulēja un tas bija mierinoši.

- Donasu šie nepaņēma, viņš klusi sacīja. To paturēja… ar ko jāt princim Tcharlach, kad viņš, uzvarām vainagots, atgriezīsies Edinburgā. O’Salivens melsa, ka nebūtum… lāgā… Viņa Augstībai iet kājām.

Džeimijs aizklāja seju ar rokām un stāvēja drebēdams pie tukšā steliņģa.

- Es esmu muļķis, viņš beidzot teica, cenšoties atgūt elpu.

- Ak Dievs, kāds es esmu muļķis. Viņš nolaida rokas, un tagad varēja redzēt, ka asaras izgrauzušas taciņas pār ceļa putekļiem klā­tajiem vaigiem. Viņš pārlaida ar delnas virspusi sejai, bet asaras neapturamas turpināja līt.

- Karš ir zaudēts, mani vīri aizvesti nogalēt, mežā trūd miroņi… bet es pinkšķu par zirgu! Ak Dievs, viņš, purinādams galvu, čuk­stēja. Es esmu muļķis.

Vecais Aleks nopūtās, un plauksta smagnēji noslīdēja pār Džeimija roku.

- Labi, ka tu to vēl vari, puis, viņš teica. Es pats vairs nejau­dāju.

Vecais vīrs neveikli salieca vienu kāju celī un atkal lēnām nosē­dās siena kaudzē. Džeimijs brīdi stāvēja, raugoties lejup uz Aleku. Asaras neapvaldītas tecēja pa seju, bet tās bija kā lietus, kas notek pār nospodrinātu granīta akmeni. Tad viņš saņēma manu elkoni un, ne vārda vairs neteicis, pagriezās projām.

Kad bijām tikuši līdz staļļa durvīm, es atskatījos uz Aleku. Viņš sēdēja nekustīgi, tumšs, sagumis, pledā ietinies siluets, viena zilā acs tikpat neredzīga kā otra.

Vīri, galīgi pārguruši, bija nokrituši kur nu kurais pa visu māju, meklējot aizmiršanos no mokošā izsalkuma un apziņas, ka gaidāma nenovēršama katastrofa. Sieviešu te nebija; tie vadoņi, kuriem līdzi bija nākušas sievietes, bija tās aizsūtījuši uz mājām drošībā tuvā nolemtība meta garu ēnu.

Džeimijs, kaut ko nomurminājis, atstāja mani pie durvīm, kas veda uz prinča pagaidu apmešanās vietu. Mana klātbūtne nekādā veidā nevarēja nākt par labu. Es nedzirdami staigāju pa māju, kurā murdēja aizmigušu vīru smagā elpošana un gaiss no izmisuma tru­luma bija kļuvis gluži biezs.

Pašā augšējā stāvā es uzgāju mazu pieliekamo telpu. Tā bija kā piebāzta ar dažādiem krāmiem un nevajadzīgām mēbelēm, bet cilvēka neviena. Es iespraucos šajā savādu lietu labirintā un jutos kā sīks grauzējs, kas meklē patvērumu no pasaules, kurā palaisti vaļā milzīgi noslēpumaini spēki, kas nes iznīcību.

Te bija viens lodziņš, pa kuru varēja redzēt dūmakaini pelēku ritu. Ar apmetņa stūri notrausu no rūts netīrumus, taču neko citu, izņemot visaptverošu miglu, saskatīt nevarēja. Atspiedu pieri pret auksto stiklu. Kaut kur tur pletās Kalodenas tīrelis, bet es nere­dzēju neko, tikai izplūdušu pašas atspulgu.

Es zināju, ka ziņas par Sendringemas hercoga baismīgo un no­slēpumaino nāvi bija sasniegušas prinča Čārlza ausis; gandrīz visi, ar kuriem runājām ceļā uz ziemeļiem, mums to stāstīja, tāpēc mēs atkal drošāk varējām parādīties atklātībā. Ko tad mēs īsti bijām

paveikuši, es prātoju. Vai tās vienas nakts piedzīvojumos bijām reizi par visām reizēm nolēmuši jakobltu lietu neveiksmei vai ari, paši negribot, bijām izglābuši Čārlzu Stjuartu no angļu izliktajiem slazdiem? Mans pirksts, klusi čikstēdams, slīdēja pa apsarmojušo stiklu, atzīmējot vēl vienu jautājumu, uz kuru nekad neradīšu atbildi.

Likās, ka pagājis ļoti ilgs laiks, līdz es sadzirdēju soļus uz kāpņu kailajiem grīdas dēļiem pie mana patvēruma. Piegāju pie durvīm un ieraudzīju, ka laukumiņā iznāk Džeimijs. Viņa sejas izteiksme izteica visu.

- Alekam bija taisnība, viņš bez kādiem ievadiem sacīja. Ada sejā bija tik saspringta, ka izcēlās kaulu aprises, vaibstus asākus darīja izsalkums un sakāpinātās dusmas. Karaspēks iet uz Kalodenu kā nu kurš var. Cilvēki nav ēduši un gulējuši divas dienas, nav saņemta pavēle par lielgabaliem, un tomēr viņi iet. Pēkšņi ar spēku izlauzās dusmas, un viņš uzsita ar dūri pa ļodzīgo galdu. No kaudzē sakrautajiem mājsaimniecības krāmiem nobira vara bļodiņu lavīna, ar neiedomājamu grabēšanu pamodinot bēniņos atbalsis.

Ar nepacietīgu žestu Džeimijs izrāva aiz jostas aizbāzto dunci un no visa spēka ietrieca galdā, kur tas palika šūpojamies no spē­cīgā sitiena.

- Laucinieki saka, ja redz asinis uz dunča, tas nozīmē nāvi. Viņš ar šņācienu ievilka elpu, atspiedis uz galda sažņaugtu dūri.

- Nu esmu to redzējis! Un visi ir redzējuši. Viņi zina Kilmernoks, Lokiels un pārējie. Un nekāda labuma no tās redzēšanas nav!

Ar rokām atbalstījies uz galda, Džeimijs nolieca galvu un blenza uz dunci. Viņš izskatījās krietni par lielu šīs istabeles apmēriem, dusmās kūsājošs tēls, kas kuru katru mirkli var uzliesmot. Tomēr neuzliesmoja, bet pameta uz augšu rokas un atkrita uz noplukušā dīvāniņa, kur sēdēja, galvu plaukstās saņēmis.

- Džeimij! es ierunājos un noriju siekalas. Gandrīz nespēju izrunāt nākamos vārdus, bet pateikt tos vajadzēja. Es biju zinā­jusi, kādas ziņas viņš atnesīs, un jau apdomāju, ko vēl varētu darīt.

- Džeimij! Atlicis tikai viens tikai viena iespēja.

Viņš sēdēja, noliekto galvu atbalstījis pret dūrēm. Tagad viņš to papurināja, uz mani pat neskatoties.

- Nekādu iespēju vairs nav, Džeimijs iebilda. Viņš ir kā ap­sēsts. Marejs centās grozīt viņa prātu, tāpat Lokiels. Belmerino. Es. Bet viri šajā stundā stāv līdzenumā. Kamberlends devies uz Dramosiju. Izejas nav.

Māka dziedināt ir liela dāvana, un ikviens ārsts, kas kaut ko saprot no ārstnieciskām vielām, pazīst ari tām piemītošo varu da­rīt ļaunu. Es biju iedevusi Kolamam cianīdu, kuru viņam nepietika laika likt lietā, un biju paņēmusi pudelīti ar nāvējošo šķidrumu no galdiņa pie gultas, kur gulēja viņa mirstīgās atliekas. Tā tagad atra­dās manā lādē, rupji, destilēti kristāli nespodri brūni baltā krāsā, mānīgi nekaitīga izskata.

Man mute bija tā izkaltusi, ka uzreiz nespēju parunāt. Blašķē bija atlicis nedaudz vīna, un es to izdzēru, skābā garša uz mēles atgādināja žulti.

- Viena iespēja ir, es atkārtoju. Tikai viena.

Džeimija galva palika paslēpta rokās. Mēs bijām ilgi jājuši, un šoks, ko izsauca Aleka pastāstītie jaunumi, nogurumam bija pie­vienojis nomāktību. Mēs bijām metuši likumu, lai atrastu Džeimija vīrus vai vismaz lielāko daļu no viņiem, pārvērtušos par nožēlo­jamu lupatlašu baru, kurus nevar atšķirt no izkāmējušajiem Laveta Freizeriem turpat blakus. Saruna ar Čārlzu jau sen bija tālu pāri pēdējam pilienam.

- Ak tā? Džeimijs pārjautāja.

Es šaubījos, bet man vajadzēja runāt. ŠI iespēja jāpiemin; vien­alga, vai viņš vai varbūt es spēs piespiest sevi to izmantot.

- Pie visa vainīgs ir Čārlzs Stjuarts, es beidzot saņēmos. Tas ir viņš… viss. Kauja, karš viss atkarīgs no viņa, vai saproti?

- Ak tā? Tagad Džeimijs skatījās uz mani, apsarkušajās acīs vīdēja jautājums.

-Ja viņš būtu miris… es pēdīgi nočukstēju.

Džeimija acis aizvērās, un pēdējās asinis aizplūda no viņa sejas.

- Ja viņš nomirtu… tagad. Šodien. Vai šonakt. Džeimij, bez Čārlza nav jēgas karot. Nav neviena, kas liktu vīriem doties uz Kalodenu. Kaujas nebūs.

Kakla garie muskuļi sakustējās, kad viņš norija siekalas. Viņš atvēra acis un riebumā skatījās uz mani.

- Jēzus Kristus! viņš izdvesa. Jēzus, tu taču nerunā no­pietni.

Mana roka saņēma dūmakaino, zeltā iestrādāto kristālu, kas karājās man kaklā.

Viņi bija mani aicinājuši pie prinča pirms Folkērkas. O’Salivens, Taliberdīns un citi. Viņa Augstība bija slims sasirdzis, kā viņi iz­teicās. Biju izmeklējusi Čārlzu, liku atklāt krūtis, izpētīju viņa muti un acu baltumus.

Tā bija cinga un vairākas citas nepilnvērtīga uztura izraisītas slimības. Tā arī pateicu.

“Blēņas!” sadusmojies iesaucās Šeridans. “Viņa Augstībai ne­var būt skorbuts kā prastam zemniekam!”

“Viņš ēdis kā zemnieks,” es atcirtu. “Vai vēl sliktāk.” Zemnieki bija spiesti ēst sīpolus un kāpostus, jo nekā cita nebija. Nicinot tādu ēdienkarti, Viņa Augstība ar saviem padomniekiem ēda gaļu un gandrīz neko citu. Laižot skatienu pa apli izbiedētajās, atturī­gajās sejās, tikai retajam nebija manāmi simptomi, ka viņiem pie­trūcis svaiga ēdiena. Vaļīgi un izbiruši zobi, mīkstas, asiņojošas smaganas, strutainas, niezošas pumpas, skorbuts, kas tik dāsni izdaiļoja Viņa Augstības balto ādu.

Man nebija vēlēšanās atdot savu dārgo mežrozīšu krājumu un žāvētās ogas, tomēr negribīgi biju piedāvājusi, lai uzvāra princim no tām tēju. Piedāvājums tika noraidīts, teju nepieklājīgi, un es sapratu, ka tika atsaukts Arčijs Kamerons ar savām dēlēm un lan­ceti, lai redzētu, vai karalisko asiņu nolaišana neatvieglos karalisko niezi.

- Es varētu to izdarīt, teicu. Man krūtīs smagi sitās sirds un kļuva grūti elpot. Es varētu sajaukt dzērienu. Un domāju, ka man izdotos pierunāt viņu to iedzert.

- Un, ja nu viņš, tavas drapēs dzerot, nomirst? Jēziņ, Klēra! Viņi tevi uz vietas nogalētu!

Iespiedu plaukstas padusēs, lai sasildītu.

- V-vai tam ir kāda nozīme? Es izmisīgi centos savaldīt savu balsi. Patiesība bija tāda, ka bija gan. Tieši šajā brīdī mana dzīvība atsvēra krietni vairāk par simtiem, ko es varētu izglābt. Es sažņau­dzu dūres, bailēs drebēdama kā pele slazda priekšā.

Vienā mirklī Džeimijs bija man blakus. Man īsti nedarbojās kājas; viņš gandrīz nešūs aiznesa mani līdz salauztajam dīvāniņam un, cieši mani apskāvis, apsēdās līdzās.

- Tev ir lauvas drosme, mo duinne, viņš čukstēja man ausī.

- Kā lācim, kā vilkam! Bet tu zini, ka es neļaušu tev to darīt.

Drebuļi pierima, lai arī man aizvien vēl bija auksti un nelabi no šausmām par to, ko tagad runāju.

- Varētu būt vēl viena iespēja, es sacīju. Pārtikas nav daudz, bet tas mazumiņš aiziet princim. Domāju, ka nebūtu grūti nepa­manītiem kaut ko piešaut viņa šķīvim; te valda tāds juceklis. Tas bija tiesa visā mājā virsnieki gulēja uz galdiem un uz grīdas, nenovilkuši zābakus, pārāk noguruši, lai noliktu ieročus. Mājā val­dīja haoss, kur visu laiku šurpu turpu staigāja cilvēki. Nebūtu grūti novērst kalpa uzmanību tik ilgi, lai vakariņām piebērtu nāvējošu pulverīti.

Pirmais satraukums bija drusku atkāpies, bet šausmas par manu priekšlikumu kavējās kā inde, saldējot man asinis. Džeimija roka uz mirkli ciešāk apskāva manus plecus, tad tā noslīga, jo viņš sāka apdomāt situāciju.

Čārlza Stjuarta nāve neizsmels jautājumu par sacelšanos; viss bija aizgājis daudz par tālu. Lords Džordžs Marejs, Belmerino, Kilmernoks, Lokiels, Klenrenelds mēs visi bijām nodevēji, valsts varēja atņemt mums dzīvību un īpašumu. Hailendas armija bija satriekta driskās; bez priekšvadoņa Čārlza personā, kas to uzkuri­nāja, viss pasākums izkūpēs kā dūmi. Angļi, piedzīvojuši bailes un pazemojumu Prestonā un Folkērkā, nekavēsies vajāt bēgļus, cen­šoties atgūt zaudēto godu un ar asinim nomazgāt apvainojumu.

Maz izredžu, ka Jorkas Henrijs, Čārlza svētulīgais jaunākais brā­lis, kuru jau saistīja Baznīcas solījumi, ieņems sava brāļa vietu, lai turpinātu cīņu par troņa atgūšanu. Nākotnē negaidīja nekas cits kā vien katastrofa un sabrukums, un nebija nekādas iespējas to novērst. Vienīgais, ko vēl varētu saglābt, bija to vīru dzīvība, kas rit kritīs tīrelī.

Tas bija Čārlzs, kurš bija izvēlējies kauju Kalodenas laukā, Čārlzs, kura stūrgalvīgā, īsredzīgā autokrātija atteicās uzklausīt savu ģenerāļu padomus un viņš devās iekarot Angliju. Sendringema piedāvājums labs vai slikts bija miris reizē ar viņu. No dienvidiem atbalsta nebija; tādi angļu jakobīti, kādi tur bija, ne­alka, kā cerēts, nākt zem sava karaļa karoga. Spiests atkāpties pret savu gribu, Čārlzs bija izvēlējies vēl pēdējo reizi spītīgi atsperties, nolikt slikti bruņotos, iztukšotos, izsalkušos vīrus kaujas ierindā lietus piemirkušajā tīrelī, lai tie stājas pretī Kamberlenda lielga­balu niknajai ugunij. Ja Čārlzs Stjuarts būtu miris, Kalodenas kauja, iespējams, nenotiktu. Viena dzīvība pret diviem tūkstošiem. Viena dzīvība, tomēr tā bija karaliska dzīvība, un tā nebūtu ņemta kaujā, bet aukstasinīgi noslepkavojot.

Mazajā istabiņā, kur mēs sēdējām, bija kamīns, tikai uguns nebija iekurta nebija ar ko. Džeimijs cieši skatījās kurtuvē, it kā meklētu atbildi neredzamajās liesmās. Slepkavība. Ne vienkārši slepkavība, bet karaļa slepkavība. Ne parasta slepkavība, bet bijušā drauga nogalināšana.

Un tomēr Hailendas klanu vīri jau drebinājās atklātajā tīrelī, pārvietojoties ciešās rindās, kad tika labots kaujas plāns, pārkār­tots, pārlikts, kad arvien vairāk vīru viņiem pievienojās. Starp tiem bija Leohas Makenziji, Bjūlijas Freizeri, četri simti vīru ar Džeimija asinīm. Un trīsdesmit viņa paša, no Lelibrokas.

Džeimija seja palika neizteiksmīga, sastingusi maska, kamēr viņš domāja, bet rokas, uz ceļiem noliktās rokas, sažņaugušās iek­šējā cīņā. Sakropļotie un veselie pirksti tiecās savienoties, saķer­ties. Sēdēju viņam blakus, tik tikko uzdrošinoties elpot, un gaidīju, kad tiks pieņemts lēmums.

Beidzot viņš gandrīz nedzirdami izdvesa elpu, pagriezās pret mani, un viņa acīs bija neizsakāmas skumjas.

- Es nevaru, viņš nočukstēja. Rokas uz brīdi pieskārās manai sejai, noglāstot vaigu. Kaut Dievs dotu, ka es to varētu, Armaliet. Bet es to nevaru.

Atvieglojuma vilnis, kas brāzās man pāri, atņēma spēju runāt, bet viņš redzēja, ko es jutu, un saņēma manas rokas savējās.

- Ak, Dievs, Džeimij, kā es priecājos par to! nočukstēju.

Viņš nolieca galvu pār manām rokām. Pagriezos, lai piespiestu

vaigu pie viņa matiem, un sastingu.

Durvīs ar riebuma izteiksmi sejā mani vēroja Dūgals Makenzijs.

Pēdējo mēnešu laikā viņš bija novecojis; Ruperta nāve, neaug­līgie strīdi, bezmiega naktis, smago cīņu spriedze un tagad rūg­tums par drīzo sakāvi. Viņa rūsganajā bārdā bija ievijušies sirmi pavedieni, āda pelēcīga, sejā dziļas grumbas, kuru novembrī vēl nebija. Satriekta es aptvēru, ka viņš atgādina savu brāli Kolamu. Viņš, Dūgals Makenzijs, bija gribējis valdīt. Tagad viņš bija manto­jis klana vadību un maksāja par to.

- Netīrā… nodevīgā… izlaidīgā… ragana!

Džeimijs sarāvās, it kā viņam būtu iešauts, seja kļuva balta kā sniegs aiz loga. Es pielēcu kājās, apgāžot solu, tas nokrita ar blīk­šķi, kas atbalsojās telpā.

Dūgals Makenzijs lēnām man tuvojās, atmezdams apmetni tā, lai zobena rokturis būtu brīvs. Nebiju dzirdējusi, ka man aiz mugu­ras atvērās durvis; tās laikam bijušas tikai pievērtas. Cik ilgi viņš aiz tām bija stāvējis un klausījies?

- Tu! viņš šņāca. Man vajadzēja to zināt; no pirmā brīža, kad tevi ieraudzīju, man vajadzēja to zināt. Man pievērstā ska­tiena dūmakainajās, zaļajās dzīlēs atspoguļojās kaut kas vidējs starp šausmām un niknumu.

Likās, ka man blakus pēkšņi sakustas gaiss; Džeimijs stāvēja man pie sāniem, saņēmis manu roku, mudinot paslēpties viņam aiz muguras.

- Dūgal! viņš sacīja. Nav tā, kā tu domā, vecīt. Tas…

- Nav? Dūgals iesaucās. Ciešais skatiens uz mirkli atrāvās no manis, un es paslēpos Džeimijam aiz muguras, priecīga par atelpas bridi.

- Nav tā, kā es domāju? Viņš aizvien vēl runāja klusi. Es dzirdu šo sievišķi mudinām tevi uz riebīgu slepkavību… uz tava prinča slepkavību! Ne tikai uz neķītru slepkavošanu, bet ari uz no­devību! Un tu man saki, ka es neesmu to dzirdējis? Viņš papuri­nāja galvu, izspūrušie, rūsganie mati sataukojušies nokarājās līdz pleciem. Viņš badojās tāpat kā mēs pārējie; sejā izspiedušies kauli, bet acis tumšajos dobumos dega.

- Es tev, puis, nepārmetu, viņš runāja. Pēkšņi balsī ieskanējās nogurums, un es atcerējos, ka viņam ir jau pāri piecdesmit. Tā nav tava vaina, Džeimij. Viņa tevi ir nobūrusi… to visi redz. Lūpas noraustījās, kad viņš atkal paskatījās uz mani.

- Kā tad, es ļoti labi saprotu, kā tev tas bij. Viņa savulaik tās pašas burvestības darījusi arī ar mani. Dūgala degošais skatiens slīdēja man pāri. Slepkavnieciska, melīga padauza saņem vīrieti aiz daikta un, nagus ielaidusi viņam pautos, noved viņu ellē. Tādu burvestību viņas tev uzliek viņa un tā otra ragana. Liekas ar tevi gultā un, kamēr tu aizmidzis guli, uzlicis galvu viņai uz krūtīm, nozog tev dvēseli. Viņa paņem tavu dvēseli un izēd tavu vīrestību, Džeimij.

Dūgala mēle izšāvās no mutes un apslapināja lūpas. Viņš jopro­jām skatījās uz mani, un roka sažņaudza zobena spalu.

- Paej malā, puis. Es tevi atbrīvošu no tās ārmaliešu padauzas.

Džeimijs nostājās man priekšā, uz mirkli aizklādams man skatu

uz Dūgalu.

- Tu esi noguris, Dūgal, viņš sacīja mierīgi, gandrīz glāsmaini.

- Noguris un dzirdi to, kā nav, vecīt. Un tagad ej. Es…

Viņam nebija iespējas pabeigt teikumu. Dūgals viņā neklau­sījās; dziļi iegrimušās, zaļās acis neatrāvās no manas sejas, un Makenziju vadonis izrāva savu dunci, kas karājās pie siksnas.

- Es pārgriezīšu tev rīkli, viņš man draudīgi sacīja. Man to vajadzēja izdarīt jau pirmajā reizē, kad tevi ieraudzīju. Tas mums visiem būtu aiztaupījis lielas bēdas.

Nebiju droša, vai viņam nav taisnība, bet tas nenozīmēja, ka ļaušu Dūgalam izlabot kļūdu. Aši atkāpos trīs soļus un stipri atsi­tos pret galdu.

- Atkāpies, vecais! Džeimijs aizspraucās man priekšā, pacēlis aizsardzībai roku, kad Dūgals nāca man virsū.

Makenziju vadonis papurināja galvu kā bullis, apsarkušās acis piekalis man.

- Viņa ir mana, viņš piesmacis izgrūda. Ragana. Nodevēja. Paej malā, puika! Tev es neko nedarīšu, bet, Dieva vārdā, ja tu aiz­sargāsi to sievieti, es nogalināšu arī tevi, lai gan esi mans audžu­dēls.

Viņš metās garām Džeimijam un satvēra manu roku. Kaut arī viņš bija pārguris, izbadējies un jau krietni gados, tomēr vēl gana ražens vīrs, viņa pirksti dziļi iespiedās man rokā.

Es sāpēs iekunkstējos un drudžaini spēru ar kāju, kad viņš rāva mani sev klāt. Dūgals centās satvert manus matus un, kad viņam tas izdevās, atgāza manu galvu atpakaļ. Sejā sitās viņa karstā un skāņā elpa. Es iekliedzos un situ, ielaidu nagus uzbrucējam vaigā, lai atbrīvotos.

Kad Džeimija dūre triecās Dūgalam pa ribām, gaiss ar troksni izšāvās no viņa plaušām un roka, kas turēja manus matus, atlaidās, tad Džeimija dūre otrreiz triecās pa tēvoča plecu, tā ka tas notirpa. Pēkšņi tikusi brīva, es atkritu pret galdu, iesmilkstoties no sāpēm un šoka.

Tad Dūgals apcirtās pret Džeimiju, notupās cīkstoņa pozā un paslēja dunci ar asmeni uz augšu.

- Nu lai tad būtu, viņš noteica, smagi elpodams. Dūgals viegli sašūpojās un pārvietoja svaru, meklējot izdevīgāko pozu. Asinis visu izšķirs. Tu, nolādētais Freizeru izdzimums! Nodevība ir tev asi­nīs. Nāc pie manis, lapsēn. Mātes dēļ es tevi nobeigšu ātri.

Šaurajos bēniņos nebija ērti kustēties. Zobenu izvilkt nebija iespējams; tā kā Džeimija duncis bija stingri iedzīts galda virsmā, viņš faktiski bija neapbruņots. Viņš atdarināja Dūgala pozu, vērī­gais skatiens nenovērsās no dunča asmens draudīgā gala.

- Liec nost, Dūgal, viņš aicināja. Ja tev prātā mana māte, tad viņas dēļ uzklausi mani!

Makenzijs neatbildēja, bet pēkšņi dūra, nomērķējis uz augšu.

Džeimijs metās pa labi un izvairījās no plašā vēziena, kas nāca no sāniem. Džeimija pusē bija jaunības izveicība, bet Dūgalam bija nazis rokā.

Dūgals spēji novicināja roku, un duncis noslīdēja Džeimijam gar sānu, pārplēšot kreklu un atstājot uz miesas tumšu švīku. Sāpēs nošņācies, viņš atrāvās atpakaļ un brīdī, kad duncis nāca lejup, satvēra tēvoča delnas locītavu.

Nespodrais asmens nozibēja un pazuda starp cīnītāju augu­miem. Saķērušies kā mīlētāji, viņi cīkstējās, gaiss pildījās ar cīk­stoņu sviedru un niknuma dvaku. Asmens atkal pacēlās, ap tā apaļo spalu tvērās divas rokas. Kustība, dūriens, nevilšs piepūles ņurdiens, vēl viens no sāpēm. Dūgals streipuļodams atkāpās, seja noplūdusi ar asinīm un sviedriem, pie kakla vīdēja dunča spals.

Džeimijs elsodams atkrita pret galdu. Acis no šausmām bija sa­tumsušas, mati sviedros izmirkuši, krekla plīsuma malas iekrā­sojušās ar asinīm no sīkās skrambas.

No Dūgala mutes nāca šausminošas šoka un aizžņaugtas elpas skaņas. Kad viņš streipuļoja un krita, Džeimijs viņu satvēra, bet raženā vīra svars nospieda viņu ceļos. Dūgala galva gulēja Džeimi­jam uz pleca, un viņa rokas bija apskāvušas audžutēvu.

Es nometos ceļos viņiem blakus, pastiepu roku, lai palīdzētu, cenšoties satvert Dūgalu. Bet par vēlu. Lielais augums sašļuka, tad noraustījās, izslīdot no Džeimija tvēriena. Dūgals gulēja, sakumpis uz grīdas, muskuļi raustījās krampjos, līdzīgi kā cīnās no ūdens izmesta zivs.

Galva bija noslīdējusi Džeimijam uz gurna. Nākamā spazma at­klāja viņa seju. Tā bija sašķobīta un.tumši sarkana, acis tikai mazās spraudziņās. Mute nemitējās kustēties, kaut ko sakot, no visa spēka, bet bez skaņas; no ievainotās balsenes nāca tikai burbuļo­šana un sēkšana.

Džeimija seja bija kļuvusi pelnu pelēka; acīmredzot viņš sa­prata, ko Dūgals runā. Viņš stipri cīnījās, cenšoties noturēt raustīgo ķermeni mierā. Vēl pēdējā krampju lēkme, tad drausmīga, dre­belīga skaņa, un Dūgals Makenzijas sastinga, Džeimija rokas cieši turēja viņa plecus, it kā negribētu ļaut viņam vēlreiz piecelties.

- Lai Svētais Mihaēls stāv mums klāt! no durvīm atskanēja piesmacis čuksts. Tas bija Villijs Koulters Makenzijs, viens no Dū­gala vīriem. Viņš, no šausmām apdullis, skatījas uz vadoņa līķi. Zem tā sakrājās maza urīna peļķīte, lēnām izstīdzot no pleda apak­šas. Villijs, joprojām nenovēršot skatienu, pārmeta sev krustu.

- Villij! Džeimijs piecēlās un pārbrauca ar drebošu roku sev pār seju. Villij! Vīrs likās zaudējis valodu. Viņš pilnīgā neiz­pratnē ar vaļēju muti skatījās uz Džeimiju.

- Man, vecīt, vajadzīga viena stunda. Džeimijs bija uzlicis roku uz Villij a Koultera pleca, vadot viņu iekšā istabiņā. Stunda, lai nogādātu drošībā sievu. Tad es atgriezīšos, lai atbildētu par šo. Es dodu savu godavārdu. Bet man vajadzīga viena stunda. Viena stunda. Vai tu dosi man vienu stundu, vecīt, pirms kaut ko teiksi?

Villijs aplaizīja sausās lūpas, atskatījās, tad palūkojās uz priekšu, uz sava vadoņa līķi un uz vadoņa māsasdēlu, acīm redzami pārbi­jies līdz neprātam. Beidzot viņš pamāja ar galvu, skaidrs, ka viņam nebija ne jausmas, ko tagad darīt, tāpēc viņš izvēlējās ievērot lūgumu, jo nekāda cita saprātīga piedāvājuma nebija.

- Labi. Džeimijs skaļi norija siekalas un noslaucīja ar pledu seju. Viņš uzsita Villijam pa plecu. Paliec te, draugs. Lūdz par viņa dvēseli… viņš neskatoties pamāja uz nekustīgo augumu, kas gulēja uz grīdas, …un par manējo. Tad paliecās garām Villijam, lai izvilktu no galda dunci, un, bīdot mani pa priekšu, izveda pa durvīm un lejā pa trepēm.

Pusceļā Džeimijs apstājās un, acis aizvēris, atspiedās pret sienu. Viņš dziļi, drebelīgi elpoja, it kā grasītos ģībt, un es satraukta pie­liku roku viņam pie krūtīm. Sirds sitās kā bungas, un augums dre­bēja, bet pēc brīža viņš izslējās, pamāja man ar galvu un saņēma manu roku.

- Man vajadzīgs Mērtegs, viņš paziņoja.

Mēs sīko vīreli atradām turpat ārā, viņš, satinies pledā, sēdēja sausumā zem jumta pārkares, lai pasargātos no slapjā sniega. Vi­ņam blakus saritinājies, noguris pēc garā jājiena, snauda Fērguss.

Mērtegs uzmeta Džeimija sejai vienu skatienu un piecēlās, drūms un īgns, gatavs uz visu.

- Es nogalināju Dūgalu Makenziju, Džeimijs pavēstīja bez kāda ievada.

Mērtega seja uz brīdi kļuva neizteiksmīga, tad tajā atkal parā­dījās parastā piesardzīgi nopietnā izteiksme.

- Ak tā, viņš noteica. Kas tad jādara?

Džeimijs kaut ko meklēja sporanā un izvilka salocītu papīru. Rokas viņam drebēja, kad viņš mēģināja to atlocīt, tāpēc es paņēmu lapu un zem pārkares atlocīju.

“īpašuma tiesības”, bija rakstīts lapas augšmalā. Dokuments bija īss, tikai dažas ar melnu tinti rakstītas rindiņas, kurās bija minēts īpašuma nosaukums, kas pazīstams kā Broktūreka, piede­rošs Džeimsam Džeikobam Freizeram Marejam, un tas, ka minētais īpašums uzticēts apsaimniekošanai minētā Džeimsa Mareja ve­cākiem, Dženetai Freizerei Marejai un īanam Gordonam Marejam, līdz minētais Džeimss Marejs sasniegs pilngadību. Apakšā bija Džeimija paraksts un vēl divas tukšas vietas, kur katrai blakus bija rakstīts: “Liecinieks.” Dokuments bija datēts ar 1745. gada 1. jūlijumēnesi pirms Čārlzs Stjuarts sāka sacelšanos Skotijā un padarīja Džeimiju Freizeru par valsts nodevēju.

- Man vajag, lai tu to paraksti, tu un Klēra, Džeimijs sacīja, paņemot papīra lapu no manis un sniedzot Mērtegam. Bet tas nozīmē dot nepatiesu zvērestu; man nav tiesību to no tevis prasīt.

Mērtega mazās, melnās acis ātri pārslīdēja papīram.

- Nē, viņš sausi noteica. Nav tiesību un nav arī nekādas vajadzības. Viņš piebikstīja ar kāju Fērgusam, un zēns, mirkšķi­nādams plakstus, uzšāvās sēdus.

- Iešmauc mājā, puikiņ, un atnes savam vadonim tinti un spalvu, Mērtegs izrīkoja. Un labi ātri aiziet!

Fērguss papurināja galvu, lai pilnīgi atmostos, atskatījās uz Džeimiju, lai saņemtu apstiprinājumu, un aizskrēja.

Man uz muguras pilēja ūdens no jumta pārkares. Es nodrebēju un savilku vilnas seģeni ciešāk ap pleciem. Nez kad Džeimijs bija šo dokumentu uzrakstījis. Neīstais datums lika domāt, ka īpašums atdots, pirms Džeimijs kļuvis par nodevēju, jo no tā brīža viņa manta un zeme bija pakļauta konfiskācijai un, ja datums netiks apstrīdēts, tad īpašums droši pāries mazā Džeimija rokās. Vismaz Dženijas ģimene būs apgādāta, tai vēl piederēs zeme un māja.

Džeimijs bija paredzējis, ka, iespējams, tas būs nepieciešams; tomēr viņš nebija devis dokumentu parakstīt, pirms mēs pametām Lelibroku; viņš bija cerējis kaut kādā veidā atgriezties un atkal pie­teikt tiesības uz savu zemi. Tagad tas vairs nebija iespējams, bet muižu varēja glābt no atsavināšanas. Nebija neviena, kas varētu pateikt, kad dokuments patiesībā parakstīts, izņemot lieciniekus, mani un Mērtegu.

Aizelsies atgriezās Fērguss ar mazu tintes pudelīti un apspurušu zoss spalvu. Mēs viens pēc otra parakstījām dokumentu, at­spieduši papīru pret mājas sienu un vispirms uzmanīgi nopurinā­juši spalvu, lai tinte nenopilētu. Mērtegs pirmais; ievēroju, ka viņa vidējais vārds ir Ficgibons.

- Vai tu gribi, lai aizgādāju to cedeli tavai māsai? Mērtegs jau­tāja, kamēr es uzmanīgi vēdināju papīra lapu, lai tinte ātrāk nožūst.

Džeimijs papurināja galvu. Uz pleda no lietus lāsēm bija izvei­dojušies monētas lieluma mitri traipi, kas mirdzēja kā asaras skropstās.

- Nē. To izdarīs Fērguss.

- Es? Zēna acis izbrīnā iepletās.

-Jā, tu, draugs. Džeimijs paņēma no manis dokumentu, salo­cīja, tad notupās ceļos un aizbāza Fērgusam aiz krekla.

- Šim papīram jānonāk pie manas māsas, Mareja kundzes, no­teikti. Tas ir vairāk vērts par manu dzīvību, draugs, un arī par tavējo.

Faktiski no milzīgās viņam uzticētās atbildības Fērguss bija palicis bez elpas un stāvēja izslējies, rokas piespiedis pie vidukļa.

- Es jūs nepievilšu, kungs!

Viegls smaidiņš pārslīdēja Džeimija lūpām, un viņš uz mirkli uzlika roku uz zēna gludajiem matiem.

- Es to zinu, draugs, un esmu tev pateicīgs, viņš sacīja. Krei­sajā rokā viņš grozīja gredzenu, lielo rubīnu, kas bija piederējis viņa tēvam. Še, viņš sniedza to Fērgusam. Ej uz staļļiem un parādi to vecajam vīram, ko tur satiksi. Saki, ka es liku tev ņemt Donasu. Ņem zirgu un jāj uz Lelibroku. Neapstājies! Ja nu vienīgi tad, ja vajag pagulēt, un, kad guli, tad kārtīgi paslēpies.

Fērguss no satraukuma un aizrautības bija palicis bez valodas, bet Mērtegs ar sarauktu pieri šaubīdamies viņu vēroja.

- Vai tu domā, ka puiškāns tiks ar to nešķīsto lopu galā? viņš ieprasījās.

- Kā tad, tiks, Džeimijs stingri noteica. Jūtu pārņemts, Fēr­guss stostījās, tad noslīga ceļos un dedzīgi noskūpstīja savam pavēlniekam roku. Pielēcis atkal kājās, viņš aizšāvās uz staļļiem, un drīz vien tievais augumiņš saplūda ar miglu.

Džeimijs aplaizīja sausās lūpas un uz mirkli pievēra acis, tad izlēmis pagriezās pret Mērtegu.

- Un tu mo caraidh man vajag, lai tu sasauc vīrus.

Mērtega plānās uzacis saraucās, bet viņš tikai pamāja ar galvu.

- Kā tad. Un pēc tam?

Džeimijs uzmeta skatienu man, tad vēlreiz pavērās uz krust­tēvu.

- Domāju, ka tagad viņi būs tīrelī kopā ar jauno Saimonu. Sasauc viņus visus vienkopus. Nogādāšu drošībā savu sievu un pēc tam… Viņš svārstījās, tad paraustīja plecus. Es jūs sameklēšu. Gaidiet mani.

Mērtegs kārtējo reizi palocīja galvu un pagriezās, lai ietu pro­jām. Tomēr tūlīt apstājās un atkal vērsās pie Džeimija. Plānās lūpas noraustījās, kad viņš sacīja:

- Es tevīm prasīšu vienu lietu, puis… lai tie ir angļi. Ne tavi paša cilvēki.

Džeimijs sarāvās, bet pēc brīža pamāja. Tad, nesakot ne vārda, pastiepa rokas pret veco vīru. Viņi īsi un cieši apskāvās, un Mērtegs aizsteidzās, noplīsušajam tartānam plandot.

Tagad bija pienākusi kārta pēdējam dienaskārtības punktam.

- Nāc, Armaliet! Viņš saņēma mani pie rokas. Mums jāiet.

Neviens mūs neapturēja; pa ceļiem šurpu turpu staigāja tik

daudz ļaužu, ka mūs gandrīz nepamanīja, līdz jau bijām tīreļa tu­vumā. Tālāk, kad nogriezāmies no galvenā ceļa, nebija neviena, kas varētu mūs redzēt.

Džeimijs bija pilnīgi kluss, koncentrējies tikai uz to, kas darāms. Es viņam neko neteicu, pārāk iegrimusi savā šokā un bailēs, lai vēlētos runāt.

“Nogādāšu drošībā savu sievu.” Es nezināju, ko viņš ar to bija domājis, bet tas kļuva skaidrs pēc divām stundām, kad viņš pa­grieza zirgu vēl vairāk uz dienvidiem un varēja redzēt Kreignedana stāvās, zaļās nogāzes.

- Nē! to ieraugot un aptverot, uz kurieni ejam, es iekliedzos.

- Džeimij, nē! Es negribu!

Viņš neatbildēja, tikai iecirta zirgam sānos piešus, aizauļoja uz priekšu, un man nebija citas izvēles kā sekot.

Manās jūtās valdīja juceklis; bez tuvās sagrāves kaujas laukā un piedzīvotajām šausmām par Dūgala nāvi tagad parādījās akmeņu loks. Tas nolādētais aplis, pa kuru es biju te ieradusies. Skaidrs, ka Džeimijs domāja sūtīt mani atpakaļ uz manu laiku ja kaut kas tāds bija iespējams.

Domā, cik gribi, es, zobus sakodusi, apņēmos, aiz viņa kāpjot lejup pa šauro taku cauri viršiem. Uz zemes nav tādas varas, kas šobrīd varētu piespiest mani Džeimiju atstāt.

Mēs stāvējām kalna nogāzē sabrukušas mājeles pagalmā netālu no virsotnes. Te gadiem neviens nebija dzīvojis; vietējie runāja, ka kalnā spokojas: Feju kalns.

Džeimijs, gan pierunādams, gan ar varu vilkdams, bija dabūjis mani kalnā, nepievēršot uzmanību nekādiem iebildumiem. Taču pie mājiņas viņš bija apstājies un noslīdzis zemē, krūtis viņam cilā­jās, it kā trūktu elpas.

- Viss ir labi, viņš beidzot sacīja. Tagad mums ir mazliet laika; te mūs neviens neatradīs.

Džeimijs sēdēja zemē, pledā ietinies, jo sala. Uz brīdi bija mi­tējies līt, bet no tuvējiem kalniem, kur sniegs bija uzlicis baltas cepures virsotnēm un noslēdzis pārejas, pūta auksts vējš. Bēgšanas nogurdināts, viņš ļāva galvai noslīgt uz ceļiem.

Es apsēdos viņam cieši blakus, satinusies savā apmetnī, un jutu, ka viņa elpa, panikai atkāpjoties, pakāpeniski pierimst. Mēs ilgi sēdējām klusēdami, baidoties kustēties, jo likās, ka sēžam uz bīs­tamas pārkares virs apakšā valdošā haosa. Man bija sajūta, ka biju palīdzējusi to radīt.

- Džeimij, es beidzot pārtraucu klusumu. Pastiepu roku, jo gribēju viņam pieskarties, tad tomēr atvilku un ļāvu tai noslīgt.

- Džeimij… piedod.

Viņa skatiens palika vērsts tālumā, uz plašo tīreli lejā, kas ar­vien vairāk satumsa. Vienu acumirkli man likās, ka viņš nav dzirdē­jis. Viņš aizvēra acis. Tad pavisam viegli papurināja galvu.

- Nē, viņš nočukstēja. Man nav nekā, ko piedot.

- Ir gan. Bēdas mani žņaudza vai nost, bet man bija sajūta, ka tas tomēr jāpasaka; jāpasaka, ka es apzinos, ko esmu viņam nodarījusi.

- Man vajadzēja aiziet atpakaļ. Džeimij… ja es būtu aizgājusi toreiz, kad tu atvedi mani no Kreinsmūras… varbūt tad…

- Kā tad, varbūt, viņš mani pārtrauca, spēji pagriezās pret mani, un es redzēju, ka viņa acis pievērsušās man. Tajās atspogu­ļojās ilgošanās un bēdas, tikpat lielas kā manējās, bet ne miņas no dusmām vai pārmetumiem.

Džeimijs atkal papurināja galvu.

- Nē, viņš atkārtoja. Es zinu, ko tu gribi teikt, mo duinne. Bet tā nav. Ja tu toreiz būtu aizgājusi, varbūt nekas nebūtu mainījies.

Varbūt būtu, bet varbūt ari ne. Varbūt tas notiktu ātrāk. Varbūt citādi. Varbūt tikai varbūt vispār nenotiktu. Bet šajā lietā savu roku pielikuši ari citi cilvēki, nevis tikai mēs divi, un es neļaušu tev uzņemties visu vainu.

Viņa roka pieskārās manai pierei un atbīdīja matus no acīm. Man pa vaigu noritēja asara, un viņš to uztvēra ar pirkstu.

- Ne jau par to ir runa, es teicu. Es pametu roku pret tumsu, žestā ietverot armijas, Čārlzu, izbadējušos vīrus mežā un tuvo asinsizliešanu. Ne jau par to. Par to, ko es nodarīju tev.

Džeimijs pasmaidīja neiedomājami maigu smaidu, pārlaida siltu plaukstu manam pavasara vējā nosalušajam vaigam.

- Ak tā? Un ko es esmu nodarījis tev, Armaliet? Atrāvis no tavas īstās vietas, aizvedis nabadzībā, padarījis par beztiesisku cilvēku, vedis cauri kaujas laukiem un riskējis ar tavu dzīvību. Vai tu man to piemini ar ļaunu?

- Tu taču zini, ka ne.

Viņš pasmaidīja.

- Nūjā, un es arī ne, Armaliet. Smaids pagaisa, kad viņš palū­kojās uz virsotni, kas slējās mums virs galvas. Akmeņus nevarēja redzēt, bet es jutu to ļauno dabu pavisam tuvu.

- Es neiešu, Džeimij, spītīgi atkārtoju. Es palikšu ar tevi.

- Nē. Viņš papurināja galvu. Balss skanēja klusi, bet stingri, nepieļaujot iebildumus. Man jāiet atpakaļ, Klēra.

- Džeimij, to tu nedrīksti! Es steigšus satvēru viņu. Džei­mij, viņi tagad jau būs atraduši Dūgalu! Villijs Koulters kādam būs izstāstījis.

- Skaidrs, ka būs. Džeimijs saņēma manu roku un to noglās­tīja. Jājot kalnā, viņš bija pieņēmis lēmumu; redzēju to aizēnotajā sejā, padevībā liktenim un vienlaikus apņēmībā. Tur bija arī bēdas un skumjas, bet tās pagaidām bija atbīdītas malā; šobrīd viņam nebija laika sērot.

- Mēs varam mēģināt aizbēgt uz Franciju, es ieminējos. Džei­mij, mums tas jādara! Bet, pat sakot šos vārdus, es zināju, ka nespēšu viņu novirzīt no izvēlētā ceļa.

- Nē, viņš palika pie sava. Pagriezies viņš ar paceltu roku no­rādīja uz tumstošo ieleju lejā un ēnā grimstošajiem kalniem aiz tās.

- Visa zeme ir kājās, Armaliet. Ostas ir slēgtas; O’Braiens pēdējos trīs mēnešus mēģinājis izvadīt cauri savu kuģi, lai glābtu princi, lai nogādātu viņu drošībā Francijā, man Dūgals pastāstīja… pirms tam. Džeimijam noraustījās seja un pēkšņā bēdu grimasē savil­kās uzacis. Taču viņš tūdaļ atbīdīja jūtas malā un turpināja skaidrot mierīgā balsī.

- Čārlzu Stjuartu medī tikai angļi. Bet man pēdas bez angļiem dzītu arī klani. Esmu divkārt nodevējs, dumpinieks un slepkava. Klēra… Viņš apklusa, berzēdams skaustu, tad klusi pabeidza:

- Klēra, es esmu pagalam.

Man uz vaigiem sasala asaras, atstājot ledainas stigas, kas sal­dēja man seju.

- Nē, es teicu vēlreiz, bet veltīgi.

- Zini, manu ārieni nevar saukt par neuzkrītošu, viņš mēģi­nāja jokot, izbraucot pirkstus caur rūsganajiem matiem. Domāju, ka Sarkanais Džeimijs tālu netiktu. Bet tu… Viņš pieskārās manai mutei, novelkot ar pirkstu pār lūpām. Tevi es varu glābt, Klēra, un es to darīšu. Tas ir pats svarīgākais. Bet tad es iešu atpakaļ pie saviem vīriem.

- Lelibrokas vīriem? Bet kādā veidā?

Džeimijs domīgi sarauca pieri, izklaidīgi ar pirkstiem spaidī­dams zobena spalu.

- Manuprāt, es varu dabūt viņus projām. Tīrelī viss ies juku jukām, vīri un zirgi skraidīs uz priekšu un atpakaļ, pavēles izteiks un atsauks; kaujas laukā valda viens liels juceklis. Un, pat ja būs jau zināms, ko es… ko es esmu izdarījis, balss uz mirkli aizķērās, bet tad viņš turpināja: Kad angļi būs turpat acu priekšā un kuru katru mirkli sāksies kauja, nebūs neviena, kas mani apturēs. Kā tad, es to varu izdarīt, viņš teica. Balss bija kļuvusi rāmāka, un pie sāniem bija piespiestas apņēmībā savilktas dūres.

- Viņi sekos man, neko nejautājot… Dievs, stāvi viņiem klāt, tāpēc jau viņi te nonāca! Mērtegs būs savācis visus kopā; es

izvedīšu viņus no kaujas lauka. Ja kāds mēģinās mani aizkavēt, teikšu, ka paturu tiesības pats vest savus vīrus cīņā; to man nevar liegt neviens, pat jaunais Saimons ne.

Viņš ievilka elpu dziļi plaušās, sarauca uzacis, iztēlojoties, kāds izskatīsies karalauks, kad pienāks rīts.

- Es izvedīšu viņus drošībā. Tīrelis ir gana plašs un vīru pietie­kams pulks, lai neviens neaptvertu, ka mēs neesam aizgājuši uz jaunām pozīcijām. Es dabūšu viņus prom no tīreļa un pavadīšu līdz Lelibrokas ceļam.

Džeimijs apklusa, it kā tikai tik tālu viņš būtu ticis savos plā­nos.

- Un pēc tam? es jautāju, gan negribot zināt atbildi, bet nespējot atturēties.

- Un pēc tam es iešu atpakaļ uz Kalodenu. Viņš izpūta elpu, veltot man nervozu smaidu. Es nebaidos mirt, Ārmaliet. Viņa mute sašķobījās. Nu… vismaz ne ļoti. Bet nomirt var dažādi… Raženo augumu uz mirkli sadrebināja nevilšas trīsas, bet viņš cen­tās saglabāt smaidu.

- Šaubos, vai mani uzskatīs par tik vērtīgu, lai sniegtu īsta amata meistara pakalpojumus, bet, ja tomēr, tādā gadījumā droši vien gan man, gan Forēza kungam būs… neērti. Jocīgi, ka sirdi izgriezīs cilvēks, ar kuru kopā esmu dzēris vīnu…

Satraukumā izdvesusi nesakarīgu skaņu, es apmetu rokas Džei­mij am ap kaklu un piespiedu viņu sev cieši klāt.

- Viss ir labi, Ārmaliet, viņš čukstēja manos matos. Viss ir labi, Ārmaliet. Musketes lode. Varbūt zobens. Viss būs ātri cauri.

Es zināju, ka tie ir meli; pietiekami bieži biju redzējusi karā gūtu ievainojumu un to, kā karavīrs mirst. Taisnība tikai tiktāl, ka tas bija labāk nekā gaidīt bendes cilpu. Bailes, kas mani bija mocī­jušas Sendringema muižā, sita augstu vilni, smacējot un žņaudzot mani. Man ausīs dunēja pulss, rīkle bija tā saspringusi, ka trūka elpas.

Tad bailes pēkšņi atkāpās. Es nevarēju viņu atstāt un to neda­līšu.

- Džeimij, es teicu viņa pleda krokās. Es iešu atpakaļ kopā ar tevi.

Viņš salēcās un cieši lūkojās mani.

- Pie velna, nekur tu neiesi!

- lešu. Jutos pilnīgi mierīga, man nebija ne mazākās šaubu ēnas. Es no savas seģenes varu uztaisīt kiltus; armijā ir gana daudz jaunu zēnu, es varu izlikties par kādu puiku. Pats tikko teici, ka tur būs juceklis. Neviens nepamanīs.

- Nē! viņš iesaucās. Nē, Klēra! Zobus sakodis, viņš lūrēja manī caur pieri ar skatienu, kurā šausmas jaucās ar dusmām.

- Tu nebaidies un es tāpat. Arī es apņēmīgi sakodu zobus.

- Tas būs… cauri ātri. Tu tā teici. Man, par spīti apņēmībai, sāka drebēt zods. Džeimij… es ne… es nevaru… pie velna, es nedzīvošu bez tevis, un viss!

Viņš mēmi atvēra muti, tad aizvēra un nogrozīja galvu. Gaisma virs kalniem palēnām dzisa, iekrāsojot mākoņus blāvi sarkanus. Beidzot Džeimijs pastiepa rokas, pievilka mani sev klāt un tā tu­rēja.

- Vai tu domā, ka es to nezinu? viņš klusi jautāja. Man tikusi vieglākā daļa. Ja tu pret mani jūti to pašu, ko es pret tevi, tad tagad es prasu, lai tu izrauj sev sirdi un turpini dzīvot bez tās. Viņa roka glāstīja manus matus, sasprēgājusī āda virs kauliņiem ķērās vēja pluinītajās šķipsnās.

- Bet tev tas jādara, mo duinne. Mana drosmīgā lauvene. Tev tas jāvar.

- Kāpēc? es noprasīju, atvirzoties, lai varētu ieskatīties vīram sejā. Kad tu izrāvi mani no raganu tiesas Kreinsmūrā… toreiz tu teici, ka tu būtu miris kopā ar mani, ka tu būtu kāpis ar mani sārtā, ja nonāktu tik tālu!

Džeimijs satvēra manas rokas un gluži vai caururba ar savu zilo acu ciešo skatienu.

- Kā tad, ka būtu. Bet es nenesu zem sirds mūsu bērnu.

Vējš bija mani nosaldējis. Es drebu no aukstuma, es sev sacīju. Tik auksts, ka elpa aizraujas.

- Tas vēl nav zināms, es beidzot sacīju. Vēl ir daudz par agru.

Viņš īsi iespurcās, un ari acis pazibēja sīka jautrības dzirksts.

- Man kā zemniekam tu vari nestāstīt! Ārmaliet, tev reizes nav kavējušās ne dienu, kopš mēs pirmo reizi gulējām. Tagad tu neesi asiņojusi četrdesmit sešas dienas.

- Maita tāds! es aizsvilos. Tu skaitīji! Visapkārt iet vaļā īsta elle, cilvēki karo, un tu skaiti dienas.

- Vai tad tu ne?

- Nē! Es nebiju to darījusi; biju pārāk nobijusies, lai atzītu to, ko tik sen biju vēlējusies un lūgusies, kas tagad daudz par vēlu ir piepildījies.

- Turklāt, es piebildu, joprojām cenšoties noliegt šādu iespēju,

- tas vēl neko nenozīmē. Asiņošana var pazust badošanās dēļ; tā bieži notiek.

Džeimijs savilka uz augšu vienu uzaci un saņēma savā lielajā plaukstā manu krūti.

- Kā tad, tu esi diezgan tieva; bet, lai cik kārna tu būtu, tavas krūtis ir apaļīgas un krūšu galiņi tādā krāsā kā šampanieša vīn­ogas. Tu aizmirsti, ka esmu to jau reiz redzējis. Man nav šaubu un arī tev nav.

Es centos nomākt nelabuma viļņus tos ir ļoti viegli norak­stīt uz bailēm un badu -, bet es jutu nelielu smagumu, kas pēkšņi dega manā dzemdē. Stipri iekodu lūpā, bet nelabums mani tomēr pārmāca.

Džeimijs atlaida mani un, rokas sānos iespiedis, nostājās man priekšā, melns siluets uz tumstošo debesu fona.

- Klēra, viņš klusi sacīja. Rit es miršu. Šis bērns… būs viss, kas no manis atlicis… uz mūžīgiem laikiem. Es tev lūdzu, Klēra… lūdzu… parūpējies, lai viņš ir drošībā.

Es stāvēju kā sastingusi, skatienam aizmiglojoties, un tajā brīdi dzirdēju, kā salūst mana sirds. Klusa, dzidra skaņa, it kā būtu aiz­lauzts puķes kāts.

Beidzot es, vējam bēdīgi gaudojot man ausīs, palocīju galvu.

- Jā, es čukstēju. Jā. Es iešu.

Bija jau gandrīz tumšs. Džeimijs nostājās man aiz muguras un apskāva, es atspiedos pret viņa krūtīm, kad viņš raudzījās man pār plecu uz ieleju. Cits aiz cita iedegās sargu ugunskuri mazi, gailējoši punktiņi pamalē. Mēs ilgi klusējām, kamēr pavisam satumsa. Uz kalna bija ļoti kluss; es neko nedzirdēju, tikai Džeimija līdzeno elpu, katra šī skaņa bija man dārga.

- Es tevi atradīšu, viņš čukstēja man ausī. Apsolu. Ja man vajadzēs izturēt divsimt gadus šķīstītavā, divsimt gadus bez tevis tad tas ir mans sods, ko esmu pelnījis par saviem noziegumiem. Bet ir viena lieta, kas to atsvērs. Kad es stāvēšu Dieva priekšā, man būs viens attaisnojums, kas atsvērs visu pārējo.

Džeimija balss noklusa gandrīz līdz čukstam un rokas ciešāk apskāva manu augumu.

- Kungs, tu man dāvāji izcilu sievieti, un, Dievs, es viņu mīlēju no visas sirds.

Viņš kustējās lēni un saudzīgi. Es arī. Katrs pieskāriens, katrs brīdis jāizbauda un jānoglabā atmiņās dārgs kā talismans nākot­nei, kurā viņa nebūs.

Es pieskāros katram maigajam iedobumam, viņa auguma slēp­tajām vietām. Izjutu katra kaula izliekuma grāciju un spēku, apbrī­nojami stingros muskuļus, kas stīgri un elastīgi stiepās pāri plata­jiem pleciem, gludi un pamatīgi gar visu muguru, gurnos cieti kā nobriedis ozolkoks.

Izgaršoju sāļos sviedrus kakla bedrītē, ieelpoju silto muskusu matos starp kājām, mīkstās, platās mutes siltumu, kas garšoja mazliet pēc žāvētiem āboliem un kadiķogu sīvuma.

- Cik tu esi skaista, mana mīļotā, viņš čukstēja, pieskaroties mitrumam un jutīgajai ādai manā klēpī.

Džeimija galva melnēja kā tumšs, izplūdis traips uz manām baltajām krūtīm. Pa cauro jumtu iespiedās tikai pavisam vārga atblāzma no mākoņu klātajām debesīm; aiz nedrošajām sienām

kalnos pastāvīgi bija dzirdami pavasara pērkona dārdi. Turēju rokā kaislē tik ļoti piebriedušo locekli, ka mans pieskāriens, gandrīz sāpīgs, lika viņam ievaidēties.

Kad ilgāk vairs nevarēja gaidīt, viņš paņēma mani, ieslīdot mani kā nazis maksti, un mēs sakļāvāmies, cieši, alkstoši, tik stipri ilgojoties pēc galīgās savienošanās brīža un baidoties no tā, jo zi­nājām, ka pēc tam gaida šķiršanās uz mūžu.

Viņš atkal un atkal veda mani uz jutekliskuma virsotnēm, ap­valdot savas vēlmes, elsojot un drebot uz piepildījuma robežas. Līdz beidzot es pieskāros Džeimija sejai, ielaidu pirkstus viņa matos, cieši piekļāvos viņa augumam, izliecu muguru un gurnus mudinot un prasot.

- Tagad, es čukstus aicināju. Tagad. Nāc kopā ar mani, nāc pie manis! Tagad!

Džeimijs padevās man un es viņam, izmisumam darot kaisli vēl asāku, tā ka mūsu kliedzienu atbalsis lēnām apklusa, nozvanot aukstās akmens būdas tumsā.

Mēs gulējām apskāvušies, nekustīgi, viņa auguma smagums kā liktenīgs svētījums, vairogs un mierinājums. Tik stiprs, tik kvēles un dzlvesspēka pilns ķermenis. Kā tas iespējams, ka pēc dažām stundām tā vairs nebūs?

- Klausies! viņš pēdīgi nočukstēja. Vai tu dzirdi?

Sākumā es nedzirdēju neko, tikai vēja brāzmas un lietus lāšu

pilēšanu no caurā jumta. Tad es sadzirdēju vienmērīgo, lēno sirds dunēšanu, kas sabalsojās ar maniem sirdspukstiem, saskaņojoties dzīvības ritmā. Asinis strāvoja pa viņa dzīslām, cauri mūsu traus­lajai saiknei, pa manām dzīslām un atkal atpakaļ.

Tā mēs gulējām savijušies, sasiluši zem segām, ko bijām izvei­dojuši no Džeimija pleda un mana apmetņa. Tad beidzot viņš atraisījās, pagrieza mani ar muguru pret sevi, uzlika plaukstu uz vēdera, un elpa sildīja man skaustu.

- Tagad maķenīt paguli, mo duinne, viņš čukstēja. Es vēlreiz tā gulēšu turot tevi un mazo.

Biju domājusi, ka nevarēšu aizmigt, bet noguruma smagums bija tik liels, ka paslīdēju zem apziņas virskārtas, to pat nesaviļņojot. Tuvojoties rītausmai, es pamodos Džeimija roku apskāvienā un vēroju tikko jaušamo nakts atvēršanos dienā, velti ilgojoties atgūt nakts draudzīgo patvērumu.

Pavēlos uz sāniem un, mazliet pacēlusies uz augšu, skatījos Džeimijā, redzot, kā gaisma aizskar viņa izteiksmīgo seju, miegā tik nevainīgu, lai redzētu austošās saules uzsliesmošanu viņa ma­tos pēdējo reizi.

Man pāršalca sāpju vilnis, tik ass, ka laikam ievaidējos, jo Džei­mijs atvēra acis. Ieraugot mani, viņš pasmaidīja un sāka pētīt manu seju. Es zināju, ka viņš cenšas iegaumēt manus vaibstus, tāpat kā es centos paturēt atmiņā viņējos.

- Džeimij! Mana balss bija piesmakusi no miega un norītām asarām. Džeimij! Es gribu, lai tu mani iezīmē.

- Ko? Viņš satrūkās.

Mazais nazītis, ko viņš nēsāja zeķē, gulēja turpat pa rokai; uz drēbju kaudzes vīdēja tā tumšais no brieža raga izgrieztais spals. Es pastiepu roku un pasniedzu to viņam.

- Iegriez man, es dedzīgi mudināju. Pietiekami dziļi, lai pa­liek rēta. Gribu paņemt līdzi tavu pieskārienu, lai man būtu kaut kas no tevis, kas vienmēr paliks ar mani. Man vienalga, lai sāp; nekas nesāp vairāk par to, ka man tevi jāpamet. Vismaz, kad es rētai pieskaršos, lai kur es būtu, es jutīšu tavu pieskārienu.

Viņa roka gulēja uz manējās, kas turēja naža spalu. Pēc brīža viņš to saspieda un pamāja ar galvu. Turot rokā nazi, kas bija ass kā žilete, viņš nevarēja izšķirties, bet es pastiepu savu labo roku. Tā bija zem segām sasilusi, bet viņa elpa plūda nevienmērīgi, saska­tāma telpas aukstajā gaisā.

Džeimijs pavērsa manu delnu uz augšu, uzmanīgi izpētīja, tad pacēla pie lūpām. Delnu pašā vidū skāra maigs skūpsts, zobi iecirtās īkšķa pamatnē. Atrāvis muti no manas plaukstas, viņš izdarīja ašu griezienu nejutīgajā miesā. Tikai viegli dedzinoša sajūta, bet asinis uzreiz sāka plūst. Viņš atkal ātri pielika manu roku pie mutes

un turēja, līdz asins plūsma mitējās. Viņš rūpīgi ar kabatlakatu apsēja ievainojumu, kas tagad sūrstēja, bet tikai pēc tam, kad biju redzējusi mazo, iešķībo burtu “D”, ko bija atstājis naža asmens.

Pacēlusi skatienu, es ieraudzīju, ka viņš sniedz mazo duncīti man. Es, mazliet šaubīdamās, to paņēmu un satvēru arī pastiepto roku.

Uz mirkli viņš aizvēra acis un saknieba lūpas; kad es iespiedu naža galiņu mīkstajā uzkalniņā pie īkšķa, Džeimijs sāpēs klusi iekunkstējās. Veneras paugurs, tā man bija teikusi kāda sieviete, kas prata lasīt pēc rokas; mīlestības un kaisles rādītājs.

Tikai tad, kad beidzu īso, pusapaļo griezienu, es sapratu, ka viņš man iedevis kreiso roku.

- Man vajadzēja ņemt otru roku, es sacīju. Zobena spals tev to spiedīs.

Viņš viegli pasmaidīja.

- Vai es varu gribēt vēl ko vairāk kā sajust tavu pieskārienu savā pēdējā kaujā lai arī kad tā pienāktu?

Attinot asiņaino mutautu, es piespiedu ievainoto roku cieši pie viņa rokas, mūsu pirksti savijās. Asinis bija siltas un slidenas, bet vēl nebija kļuvušas lipīgas starp mūsu rokām.

- Asinis no manas asins… es čukstēju.

- …un kauls no mana kaula, viņš atbildēja tikpat klusi. Ne­viens no mums nespēja pabeigt zvērestu “līdz mūža galam”, bet neizteiktie vārdi sāpīgi palika gaisā starp mums. Beidzot Džeimijs šķībi pasmaidīja.

- Vēl ilgāk, viņš stingri noteica un vēlreiz pievilka mani sev klāt.

- Frenks, viņš beidzot izdvesa līdz ar nopūtu. Es atstāju tavā ziņā, ko tu viņam par mani stāstīsi. Droši vien viņš neko nevē­lēsies dzirdēt. Bet, ja tomēr, ja tev liksies, ka vari ar viņu runāt par mani, kā tu varēji runāt ar mani par viņu, saki, ka es… esmu pateicīgs. Pasaki, ka es viņam uzticos, jo man nekas cits neatliek.

Un vēl pasaki viņam… Džeimija rokas pēkšņi saspieda manējās, un tālākajos vārdos smiekliem piejaucās dziļi izjusta patiesība.

- Saki, ka es ienīstu viņu līdz sirds dziļumiem un kaulu smadzenēm!

Mēs bijām apģērbušies, un rītausma bija izaugusi par dienu. Ēdiena nebija, neviena kumosiņa. Nebija atlicis nekas, ko darīt… un nekas, ko teikt.

Džeimijam tagad vajadzēs doties projām, lai pagūtu laikā no­nākt Darmosijas tīrelī. Šīs bija mūsu galīgās atvadas, šķiršanās, bet mēs nezinājām, kā to izdarīt.

Beidzot viņš šķībi pasmaidīja, pieliecās un maigi noskūpstīja mani uz lūpām.

- Ļaudis runā… viņš iesāka un apklusa, lai nokremšļotos.

- Runā, ka vecos laikos, kad vīrietim bij jāiet darīt diženus darbus, viņš vērsies pie viedās sievietes un lūdzis viņai svētību. Vīrietim jāstāv ar skatienu uz priekšu, uz to pusi, kur viņam jāiet, viedā pienāk no mugurpuses un noskaita par viņu lūgšanu. Kad viņa bei­gusi, viņš iet taisni uz priekšu un neskatās atpakaļ, jo tas nāktu par ļaunu viņa darbam.

Džeimijs pieskārās manai sejai un pagriezās pret atvērtajām durvīm. Pa tām būdā plūda rīta saules stari, iededzinot viņa matos tūkstošiem liesmu. Iztaisnojis platos plecus, ko sedza pleds, viņš dziļi ieelpoja.

- Nu tad svētī mani, viedā sieviete, viņš klusi sacīja, un ej.

Meklējot vārdus, uzliku roku viņam uz pleca. Dženija bija

iemācījusi man dažas senās gēlu aizsardzības lūgšanas; es centos atsaukt atmiņā šos vārdus.

- Jēzus, Marijas dēls, es sāku piesmakušā balsī, piesaucu tavu vārdu un mīļā apustuļa Jāņa vārdu. Un visu svēto vārdus, lai sargā tevi kaujā…

Es apklusu, jo mani pārtrauca skaņas, kas plūda no ielejas. Bal­sis un soļi.

Džeimijs uz sekundi sastinga, plecs kļuva zem manas plaukstas ciets, tad viņš apcirtās, iegrūda mani dziļāk būdā pie sabrukušās sienas.

- Tur! viņš teica. Tie ir angļi! Klēra, ej!

Es skrēju uz caurumu sienā, sirds sitās kaklā, kad viņš ar zobenu rokā pagriezās pret durvīm. Uz mirkli apstājos, lai vēl pēdējo reizi paskatītos uz savu vīru. Viņš pagrieza galvu, ieraudzīja, ka es stāvu, metās pie manis un pēkšņi izmisuma sāpēs piespieda mani pie sie­nas. Viņš drudžaini kļāva mani sev klāt. Jutu vēderā spiežamies viņa piebriedušo locekli, bet sānos dunča spalu.

Džeimijs piesmacis runāja man matos.

- Vēl vienu reizi. Man to vajag! Bet ātri! Viņš piespieda mani pie sienas, un es sarāvu uz augšu brunčus, bet viņš kiltus. Tā nebija mīlēšanās. Viņš paņēma mani ātri un spēcīgi, un pēc pāris sekundēm viss jau bija beidzies. Balsis tuvojās; tās skanēja jau tikai simts jardus no būdas.

Džeimijs vēlreiz mani noskūpstīja, tik stipri, ka mutē palika asins garša.

- Nosauc viņu par Braienu, viņš teica, mana tēva vārdā. Tad viņš pagrūda mani uz caurumu sienā. Steidzoties pie tā, es pametu skatienu atpakaļ un redzēju, ka viņš stāv durvīs, zobens līdz pusei izvilkts no maksts, bet labajā rokā gatavībā satverts dun­cis.

Angļi, nezinādami, ka mājiņā kāds ir, nebija iedomājušies atsū­tīt izlūku uz būdas aizmuguri. Nogāze aiz mājas bija tukša, kad es skrēju tai pāri, lai tiktu uz alkšņu biežņu virsotnē.

Asaru aizmiglotām acīm lauzos cauri krūmiem un zariem, klupu pār akmeņiem. Dzirdēju, kā aiz muguras mājā skan klie­dzieni un šķind tērauds. Manas ciskas bija slapjas un slidenas no Džeimija sēklas. Šķita, ka kalna virsotne nemaz netuvojas; es taču visu atlikušo mūžu pavadīšu, laužoties cauri žņaudzošiem za­riem!

Krūmos aiz manis lūza zari. Kāds bija redzējis, ka es izskrienu no būdas. Notraucu asaras un nometos četrrāpus, kad nogāze kļuva stāvāka. Biju iznākusi atklātā vietā, es atcerējos šo granīta plato. Te uz klints auga mazs kizils un bija sakrauta neliela laukak­meņu kaudze.

Apstājos akmeņu loka malā, paraudzījos lejup, izmisīgi cenšo­ties saskatīt, kas tur notiek. Cik karavīru ieradušies mājiņā? Vai Džeimijs varēja izlauzties tiem cauri un tikt līdz sapītajam zirgam? Bez tā viņš nemūžam nepagūs uz Kalodenu.

Pēkšņi krūms manā priekšā pavērās un pazibēja kaut kas sar­kans. Angļu karavīrs. Es pagriezos, elpai aizraujoties, skrēju pār apaļo velēnu apaugušo laukumiņu un ieklupu klints spraugā.