Spāre dzintarā 2

47 nodaļa Neaizsieti pavedieni

Viņam, protams, izrādījās taisnība. Sasodītais maitasgabals, viņam vienmēr bija taisnība. Izklausījās, ka Klēra dusmojas. Skumīgs smaids pavīdēja lūpās, tad viņa paskatījās uz Briannu, kura ar pilnīgi neizteiksmīgu seju, ceļus rokām aptvērusi, sēdēja uz paklājiņa pie kamīna. Šī aina bija absolūti nekustīga, vienīgi karstā gaisa plūsma no kamīna pavisam viegli cilāja atsevišķus meitenes matiņus.

- Grūtniecībai bija sarežģījumi jau atkal -, un dzemdības bija smagas. Ja es būtu riskējusi dzemdēt tur, tad mēs abas gandrīz droši būtu nomirušas. Klēra runāja ar meitu, it kā viņas istabā būtu vienas. Rodžers, kurš lēnām modās no pagātnes transa, sajutās lieks.

- Tātad tagad runāju tikai patiesību, visu. Es nespēju iedomāties, ka man viņš jāatstāj, Klēra klusi atzinās. Pat tevis dēļ ne… pirms tavas piedzimšanas es mazliet ienīdu tevi, jo tevis dēļ viņš piespieda mani iet projām. Es biju gatava mirt kopā ar viņu. Bet turpināt dzīvot, dzīvot bez viņa Džeimijam bija taisnība, man tika līguma smagākā daļa. Bet es to izpildīju, jo mīlēju viņu. Un mēs dzīvojam, tu un es, jo viņš tevi mīlēja.

Brianna nekustējās; viņa nenovērsa skatienu no mātes sejas.

Tikai lūpas pavērās, stīvi, it kā nebūtu radušas runāt.

- Cik ilgi… tu mani ienīdi?

Zeltainās acis satikās ar zilajām, nevainīgām un nežēlīgām kā piekūnam.

- Līdz tu piedzimi. Kad es turēju tevi rokās, baroju ar krūti un redzēju, ka tu skaties manī ar tēva acīm.

Brianna klusi, aizžņaugti iekunkstējās, bet māte turpināja maz­liet maigākā balsī, raugoties uz meiteni, kas sakņupusi sēdēja zemē.

- Un tad es iepazinu tevi, būtni, kas ir pati par sevi, nav saistīta ar mani un Džeimiju. Tad es mīlēju tevi tevis pašas dēļ, ne tikai vīrieša dēļ, kurš bija tavs tēvs.

Uz paklāja kaut kas strauji sakustējās, un Brianna stīvi izslējās. Mati spurojās uz visām pusēm kā lauvas krēpes, un zilās acis lies­moja tikpat svelmaini kā uguns kamīnā viņai aiz muguras.

- Mans tēvs bija Frenks Rendels! viņa sauca. Viņš! Es to zinu! Dūres savilkusi, viņa nikni lūrēja uz māti. Balss dusmās dre­bēja.

- Es nesaprotu, kāpēc tu to dari. Varbūt tu patiešām mani ienīdi, varbūt vēl tagad ienīsti! Briannai pa vaigiem sāka ritēt asaras, neslēptas, un viņa dusmīgi notrauca tās ar delnas virspusi.

- Tētis… Tētis mani mīlēja to viņš nespētu, ja es nebūtu viņa meita! Kāpēc tu gribi man iestāstīt, ka viņš nebija mans tēvs? Vai tu biji uz mani greizsirdīga? Vai tur tā vaina? Vai tev tik ļoti nepa­tika, ka viņš mani mīlēja? Viņš nemīlēja tevi, to es zinu! Zilās acis samiedzās kā kaķim, tās liesmoja sejā, kas bija kļuvusi gluži balta.

Rodžeram radās stipra vēlēšanās izslīdēt pa durvīm, iekams Brianna nav pamanījusi viņa klātbūtni un pavērsusi savas karstās dusmas pret viņu. Bet viņš apzinājās, ka blakus neveiklībai pieaug ari apbrīna. Meitene, kas pie kamīna šņācot un sprauslājot aizsar­gāja savu tēvu, kvēloja pirmatnīgā spēkā, līdzīgi kā Hailendas karo­tāji, kuri kā aurojoši meža zvēri metās virsū saviem pretiniekiem. Garais, taisnais deguns ēnā likās vēl garāks, acis samiegtas kā nik­nam kaķim, viņa līdzinājās tēvam kā divas ūdens lāses un tēvs pilnīgi droši nebija tumsnējais, klusais zinātnieks, kura fotogrāfija rotāja uz galda gulošās grāmatas vāku.

Klēra vienu reizi atvēra muti, bet atkal aizvēra, vērojot savu meitu ar aizrautīgu apbrīnu. Spēcīgais auguma saspringums, plato,

plakano vaigukaulu izliekums; Rodžers domāja, ka viņa to redzē­jusi neskaitāmas reizes agrāk, bet ne Briannā.

Tik pēkšņi, ka viņi abi satrūkās, Brianna apcirtās uz papēža, paķēra no galda sadzeltējušos avižu izgriezumus un iemeta uguni. Sagrāba biguli un nikni iegrūda pelnos, nepievēršot uzmanību dzirksteļu spietam, kas uzlidoja no kamīna un šņākdamas virpuļoja ap viņas zābakiem.

Strauji novērsusies no ātri melnējošās, kvēlojošās papīru kau­dzes, Brianna iespēra kāju kamīnā.

- Maita! viņa uzkliedza mātei. Tu tātad mani ienīdi? Nu, bet es ienīstu tevi! Viņa atvilka roku ar biguli, un Rodžeram instinktīvi savilkās muskuļi, gatavojoties mesties pie viņas. Bet meitene pagrie­zās un, atvēzējusies kā šķēpmetēja, izlidināja biguli cauri milzīga­jam logam, kura nakts aptumšotās rūtis vēl vienu mirkli atspoguļoja degošu sievieti, tad sašķīda gabalos un iebruka melnajā tukšumā.

Klusums kabinetā vai ausis plēsa pušu. Rodžers, kurš bija pielē­cis kājās, lai sekotu Briannai, palika stāvam istabas vidū, sastindzis neveiklā pozā. Viņš, galvu nodūris, skatījās uz savām rokām, it kā īsti nezinātu, ko ar tām iesākt, pēc tam palūkojās uz Klēru. Viņa sēdēja pilnīgi mierīgi, patvērusies atzveltnes krēslā kā dzīvnieks, kuru sastindzinājusi garām slīdoša plēsēja ēna.

Pēc krietna brīža Rodžers aizgāja līdz rakstāmgaldam un atspie­dās pret to.

- Es nezinu, ko teikt, viņš pārtrauca klusumu.

Klērai viegli sakustējās lūpas.

- Es arī ne.

Vairākas minūtes viņi sēdēja nerunādami. Vecā māja nosēžo­ties čīkstēja, un pa gaiteni no virtuves plūda katlu šķindēšana, Fiona rīkojās uz vakariņām. Šoku un apvaldītu apjukumu pamazām nomainīja citas jūtas, tikai Rodžers nesaprata, kādas. Pēkšņi likās, ka rokas kļuvušas ledusaukstas, un viņš tās parīvēja pret ciskām, sajūtot zem plaukstām velveta silto raupjumu.

- Es… Viņš gribēja ko teikt, tad apklusa un papurināja galvu.

Klēra dziļi ievilka elpu, un viņš attapās, ka viņa kopš Briannas

aiziešanas nebija pakustējusies, vismaz viņš nebija redzējis. Sievie­tes skatiens bija skaidrs un tiešs.

- Vai jūs man ticat? viņa iejautājās.

Rodžers domīgi skatījās uz Briannas māti.

- Velns parāvis, ja es to zinātu, viņš pēc brīža atbildēja.

Par šādu atbildi Klēra nedroši pasmaidīja.

- To pašu teica Džeimijs, kad es jautāju, no kurienes es, pēc viņa domām, esmu ieradusies.

- Es viņam nepārmetu. Rodžers šaubījās, tad, pieņēmis lē­mumu, iztaisnojās, atgāja no rakstāmgalda un pienāca pie Klēras.

- Vai drīkstu? Viņš notupās un saņēma viņas pakļāvīgo roku, tad pagrieza to pret gaismu. īstu ziloņkaulu no mākslīgā atšķirt ir viegli, viņš pēkšņi atcerējās, jo īstais šķiet silts. Klēras plauksta bija maigi rozā, bet neskaidrais “D” pie īkšķa pamatnes bija balts kā kauls.

- Tas neko nepierāda, viņa sacīja, vērojot puiša seju. Rēta varēja palikt pēc kāda negadījuma; es varēju iegriezt sev pati.

- Bet jūs to neizdarījāt, vai ne? Rodžers nolika roku atpakaļ klēpī, it kā tā būtu trausls, vēsturisks priekšmets.

- Nē. Bet es to nevaru pierādīt. Pērles, Klēras pirksti pieskārās rotai, kas viņai bija ap kaklu, tās ir īstas; to var pārbaudīt. Bet vai es varu pierādīt, kur es tās dabūju? Nē.

- Un Elenas Makenzijas portrets… viņš iesāka.

- Tas pats. Sagadīšanās. Varbūt tieši tas radījis manas iedomas. Manus melus. Lai gan viņa runāja rāmi, balsī skanēja viegls rūg­tums. Vaigos bija parādījušies sārti plankumi, un stingums sāka zust. It kā atdzīvotos statuja, viņš nodomāja.

Rodžers piecēlās. Viņš lēnām staigāja pa istabu uz priekšu un atpakaļ un berzēja pakausi.

- Bet jums tas ir svarīgi, vai ne? Tas ir ļoti svarīgi.

- Jā. Ari Klēra piecēlās un piegāja pie rakstāmgalda, uz kura gulēja Rodžera mape ar savāktajiem dokumentiem. Viņa uzlika tai

roku bijīgi, it kā pieskartos kapa piemineklim; laikam jau Klērai tā tas arī bija.

- Man vajadzēja uzzināt. Balss viegli iedrebējās, bet Rodžers redzēja, ka Klēra vienā mirklī savaldās un zods saspringst. Man vajadzēja uzzināt, vai viņš to izdarīja vai izglāba savus vīrus vai arī upurējās veltīgi. Un man vajadzēja pateikt Briannai. Pat ja viņa tam netic ja viņa nekad tam neticēs. Džeimijs bija viņas tēvs. Man vajadzēja viņai to pateikt.

- Jā, es saprotu. Un jūs to nevarējāt izdarīt, kamēr doktors Rendels jūsu vī… tas ir, Frenks, Rodžers pietvīcis sevi izlaboja,

- bija dzīvs.

Klēra pasmaidīja.

- Tas nekas; varat saukt Frenku par manu vīru. Galu galā viņš bija mans vīrs daudzus gadus. Un Brī zināmā mērā ir taisnība Frenks bija viņas tēvs tāpat kā Džeimijs. Viņa palūkojās lejup uz savām rokām un papleta pirkstus, tā ka gaisma iezaigojās divos laulības gredzenos sudraba un zelta. Rodžeram iešāvās prātā kāda doma.

-Jūsu gredzens, viņš atkal pienāca pie Klēras. Sudraba. Vai uz tā ir izgatavotāja zīme? Daži 18. gadsimta sudrabkaļi tādu lie­toja. Varbūt tas nebūtu simtprocentīgs pierādījums, tomēr kaut kas.

Klēra izskatījās satrūkusies. Kreisā roka sargājoši uzgūla laba­jai, pirksti berzēja plato sudraba stīpu ar Hailendas vītņu rakstiem un dadžu ziediem.

- Es nezinu, viņa sacīja. Viegls sārtums sakāpa viņas vaigos.

- Neesmu redzējusi tā iekšpusi. Nekad neesmu gredzenu novil­kusi. Viņa, lēnām grozīdama, pārvilka gredzenu pāri kauliņam; pirksti bija slaidi, bet no ilgās valkāšanas gredzens bija atstājis miesā rievu.

Klēra centās saskatīt, vai iekšpusē kaut kas ir iegravēts, tad piecēlās un piegāja pie galda, nostājās blakus Rodžeram un visādi grozīja gredzenu, lai uztvertu no galda lampas krītošo gaismu.

- Te kaut kas rakstīts, viņa nobrīnījās. Nekad nebiju iedo­mājusies, ka viņš… Ak Dievs. Balss aizlūza, un gredzens, izslīdējis

no pirkstiem, klusi nodžinkstēja uz galda. Rodžers steigšus to pacēla, bet Klēra jau bija novērsusies un cieši piespiedusi dūres pie vidukļa. Viņš zināja, ka Klēra nevēlas rādīt savu seju; savaldība, ko viņa bija saglabājusi visu garo dienu un arī scēnas laikā, kad Bri­anna izsita logu, tagad viņu pameta.

Rodžers brīdi stāvēja, viņš jutās ārkārtīgi neveikli un lieks. Ne­kad mūžā viņš nebija juties tik briesmīgi, ka bāž savu degunu, kur nevajag, bet, nezinādams, ko citu lai dara, viņš pacēla mazo metāla riņķīti pie gaismas un izlasīja iekšpusē iegravētos vārdus.

- Da mi basia mille… Bet skaļi šos vārdus izrunāja Klēra, nevis viņš. Viņas balss drebēja, un Rodžers saprata, ka sieviete raud, bet pamazām jau atguva savaldību. Viņa nevarēja ilgi ļauties jūtām; iegrožoto emociju spēks viegli varēja viņu iznīcināt.

- Katuls. Mīlas dzejolis. Hjū… Hjū Manro to viņš man uzdāvi­nāja kāzās, un tajā papīrā bija ietīts dzintara gabals ar spāri. Jo­projām dūrēs savilktās rokas bija noslīgušas gar sāniem. Nezi­nāju visu dzejoli, tomēr dažas rindiņas… tik daudz es zinu. Runā­jot balss kļuva nosvērtāka, bet arvien vēl Klēra stāvēja, muguru uzgriezusi Rodžeram. Klēras delnā spīguļoja mazais sudraba riņķītis, tas vēl glabāja siltumu no pirksta, kurā tas bija atradies.

“…da mi basia mille…"

Aizvien vēl novērsusies, viņa turpināja tulkojot.

Lai mīlas skūpsti kavējas Uz mūsu lūpām, sāc un skaiti!

Tūkstotis un simts, tad Simts un tūkstotis vēl klāt.

Beigusi deklamēt, Klēra brīdi stāvēja nekustīgi, tad lēnām pa­vērsa seju pret Rodžeru. Pietvīkušie vaigi bija slapji, skropstas salipušas, bet ārēji viņa atkal bija mierīga.

- “Simts un tūkstotis vēl klāt”, viņa sacīja, neveiksmīgi pūlo­ties pasmaidīt. Bet izgatavotāja zīmes nav. Tātad tas nav pierā­dījums.

- Ir gan. Likās, ka arī Rodžeram rīklē kas ieķēries, un viņš steigšus noklepojās. Tas ir simtprocentīgs pierādījums. Man.

Klēras acu dzīlēs kaut kas iedzirkstījās un smaids kļuva īsts. Tad acis atkal piepildījās asarām, un viņa reizi par visām reizēm zaudēja savaldīšanos.

- Es atvainojos, viņa beidzot izmocīja. Klēra sēdēja uz dīvāna, elkoņus atspiedusi uz ceļiem, seju daļēji paslēpusi vienā no mācī­tāja Veikfīlda milzīgajiem, baltajiem mutautiem. Rodžers apsēdās viņai cieši blakus, abu augumi gandrīz saskārās. Sieviete likās ļoti maza un viegli ievainojama. Viņš vēlējās noglāstīt pelēki brūnos matus, bet bija pārāk kautrīgs.

- Es nekad nedomāju… man nekad nebija ienācis prātā, viņa sacīja un vēlreiz nošņauca degunu. Nezināju, cik daudz man no­zīmēs tas, ka man kāds tic.

- Pat ja tā nav Brianna?

Klēra mazliet saviebās, ar vienu roku atglauda matus un saslējās.

- Tas bija pamatīgs trieciens, viņa aizstāvēja meitu. Dabiski, ka viņa nevarēja… viņa tik ļoti mīlēja savu tēvu… tas ir, Frenku, Klēra steidzās sevi izlabot. Es zināju, ka Brī, iespējams, sākumā to nepieņems. Bet… kad viņai būs pieticis laika visu apdomāt, uzdot jautājumus… Balss pieklusa, un pleci baltā lina kostīmā saguma no šo vārdu smaguma.

It kā gribēdama novērst domas, viņa paskatījās uz galdu, kur aizvien vēl neaizskarta stāvēja spožos vākos iesieto grāmatu kau­dze.

- Tas ir savādi, vai ne? Es divdesmit gadus nodzīvoju ar jakobītu kustības pētnieku, bet tik ļoti baidījos no tā, ko es varētu uzzi­nāt, ka neesmu uzdrīkstējusies atvērt kādu no viņa grāmatām. Klēra, joprojām skatoties uz sējumiem, papurināja galvu. Es nezinu, kas notika ar daudziem vīriem man nepietika dūšas to noskaidrot. Visi vīri, kurus pazinu… es nevaru viņus aizmirst. Bet es varu viņus apbedīt, iegrožot atmiņās. Uz laiku.

Tagad šis laiks bija beidzies un sācies cits. Rodžers paņēma no kaudzes virsējo grāmatu, pasvārstīja rokās, it kā šaubītos. Varbūt tas vismaz novērsīs viņas domas no Briannas.

- Vai gribat, lai es jums izstāstu? viņš klusi pajautāja.

Klēra vilcinājās, tad aši pamāja ar galvu, it kā baidītos, ka nožē­los, ja domās vēl ilgāk.

Jaunais vēsturnieks aplaizīja lūpas un sāka runāt. Viņam neva­jadzēja ieskatīties grāmatā; šos faktus zināja visi tā perioda pēt­nieki. Tomēr viņš turēja Frenka Rendela grāmatu piespiestu pie krū­tīm kā vairogu.

- Frānsiss Taunsends, viņš iesāka. Cilvēks, kurš noturēja Čārlzam Kārlailu. Viņš krita gūstā. Notiesāts par nodevību, viņu pakāra un izlaida iekšas.

Rodžers apklusa, bet visas asinis jau bija aizplūdušas no bal­tās sejas, tādēļ nekādas pārmaiņas nebija manāmas. Klēra sēdēja Rodžeram pretī pie galda, nekustīga kā sāls stabs.

- Makdonalds no Kepokas kopā ar savu brāli Donaldu Kalode­nas kaujas laukā cīnījās kā kājnieki. Abus nopļāva angļu lielgabalu uguns. Lords Kilmernoks nokrita, bet lords Enkrams, pārmeklējot kritušos, viņu atrada un paglāba no Kamberlenda spēkiem. Nekāds labais pakalpojums tas nebija nākamā gada augustā viņam un Belmerino Tauerhilā nocirta galvu. Rodžers saminstinājās. Kilmernoka mazgadīgais dēls pazuda kaujas laikā; viņa mirstīgās at­liekas netika atrastas.

- Man Belmerino patika, Klēra nomurmināja. Un Vecais kū­miņš? Lords Lavets? Šis jautājums izskanēja gandrīz čukstus.

- Cirvja ēna…

- Jā. Rodžera pirksti neapzināti glāstīja grāmatas slideno apvāku, it kā lasītu Braila rakstā. Viņu tiesāja par nodevību un piesprieda nāves sodu, nocērtot galvu. Viņš prata mirt. Visas liecī­bas apgalvo, ka Lavets savu galu sagaidījis ar lielu pašcieņu.

Rodžera acu priekšā pazibēja aina; viena no Hogārta anekdo­tēm. Viņš stāstīja pēc atmiņas, cik atcerējās.

- Kad viņu veda uz Taueru, pūlis kliedza un auroja, vecais Freizeru klana vadonis likās vienaldzīgs, viņš nepievērsa uzmanību dažādajiem priekšmetiem, kas lidoja viņam gar galvu, un viņš bija gandrīz labā noskaņā. Par atbildi uz kādas vecas sievietes

kliedzienu: “Tev nocirtīs galvu, tu vecais skotu kranci!” viņš izlie­cies pa karietes logu un jautri uzkliedzis pretī: “Laikam jau tā būs, tu neglītā vecā angļu kuce!”

Klēra pasmaidīja, bet skaņa, kas nāca pār viņas lūpām, bija kaut kas starp smiekliem un šņukstu.

- Es par to nebrīnos, vecais nelietis.

- Kad Lavetu veda uz ešafotu, Rodžers piesardzīgi turpināja,

- viņš lūdza atļauju apskatīt cirvi un pateica, lai bende strādā, kā nākas. Viņš teica: “Izdari visu, kā nākas, citādi es būšu ļoti nikns.”

Klēra bija aizvērusi acis, bet asaras, kas tecēja no plakstiņu apakšas uguns gaismā zaigoja kā dārgakmeņi. Rodžers gribēja iet pie viņas, bet viņa to sajuta un, joprojām neatvērusi acis, papuri­nāja galvu.

- Ar mani viss ir kārtībā. Turpiniet.

- Nekā daudz jau vairs nav, ko teikt. Ziniet, daži palika dzīvi. Lokiels aizbēga uz Franciju. Viņš piesardzīgi atturējās pieminēt vadoņa brāli Arčibaldu Kameronu. Ārstu Taibērnā pakāra, izlaida iekšas un nocirta galvu, sirdi izrāva un iemeta sārtā. Šķiet, Klēra nebija pamanījusi šo robu Rodžera stāstā.

Viņš, vērojot savu klausītāju, steidzās beigt uzskaitījumu. Asa­ras bija apsīkušas, bet Klēra sēdēja nokārtu galvu, biezie, cirtainie mati neļāva saskatīt sejas izteiksmi.

Visu pateicis, viņš brīdi klusēja, tad piecēlās un stingri saņēma Klēru aiz rokas.

- Nāciet, viņš sacīja. Jums vajag svaigu gaisu. Lietus vairs nelīst; mēs iesim ārā.

Pēc mācītāja smacīgā kabineta ārā gaiss bija spirdzinoši vēss un gandrīz reibinošs. Ap saulrietu stiprais lietus bija pārstājis, un tagad, pievakarē, kā pirmītējo gāzmu atbalss no kokiem un krū­miem, klusi čabēdamas, pilēja palāses.

Jutu milzīgu atvieglojumu, ka esmu tikusi ārā no mājas. Tik ilgi biju dzīvojusi bailēs, un tagad tas bija padarīts. Pat ja Brī nekad…

bet nē, tā nebūs. Pat ja paies ilgs laiks, viņa noteikti saskatīs patie­sību. Citādi nevar būt; tā katru ritu skatījās viņai sejā no spoguļa; tā plūda viņas asinīs. Pagaidām es biju viņai visu izstāstījusi, tāpēc izbaudīju vieglumu, ko jūt dvēsele, kurai noņemta grēku nasta, pametot biktskrēslu, bet pagaidām to vēl nespiež gaidāmās grēku izpirkšanas smagums.

Gluži kā dzemdības, es nodomāju. īsu brīdi mokas un plosošas sāpes, zināmas nojautas par negulētām naktīm un satraucošām dienām nākotnē. Bet pagaidām vienu svētītu, mierīgu brīdi dvēseli piepildīja tikai klusa svētlaime, kas neatstāja vietu ļaunām priekš­nojautām. Pat bēdas, ko atkal izjutu par vīriem, kurus biju pazi­nusi, pieklusa, jo sāpes mīkstināja zvaigznes, kas spulgoja saplo­sīto mākoņu spraugās.

Nakts bija mitra, kā jau agrā pavasarī, un pa netālo šoseju garām braucošo mašīnu riepas šņāca uz slapjā asfalta. Rodžers klu­sējot veda mani lejup pa nogāzi aiz mājas seklā, sūnainā ieplakā un tālāk lejup pa taku uz upi. Te pār upi liecās melns metāla dzelzceļa tilts; takas malā pie vienas no sijām bija piestiprinātas metāla kāp­nes. Kāds drosmes uzplūdā ar baltas krāsas aerosolu bija uzrakstī­jis uz sijas “BRĪVA SKOTIJA”.

Par spīti skumjajām atmiņām, es jutos mierīga vai tuvu tam. Smagāko biju paveikusi. Bri tagad zināja, kas viņa ir. No visas sirds cerēju, ka viņa ar laiku sāks ticēt, es zināju, ka ne tikai viņas pašas, bet ari manis dēļ. Vairāk nekā jebkad spētu atzīt pati sev, es vēlējos kādu cilvēku, ar kuru kopā atcerēties Džeimiju, kādu, ar kuru varētu parunāt par viņu.

Jutu nepārvaramu nogurumu, kas skāra gan miesu, gan prātu. Bet es vēl vienu reizi iztaisnoju muguru, spiežot ķermeni pārsniegt robežas, kā biju darījusi tik daudz reižu agrāk. “Drīz,” es solīju sa­vām sāpošajām locītavām, savam jutīgajam prātam, savai no jauna salauztajai sirdij. Drīz es varēšu atpūsties. Varēšu sēdēt viena mazā, mājīgā pansijas istabā pie kamīna kopā ar saviem rēgiem. Varēšu mierīgi par tiem pasērot, ļaujot nogurumam aiztecēt kopā

ar asarām, un beidzot varēšu meklēt īslaicīgu aizmiršanos miegā, kur būtu iespējams vēlreiz satikt viņus dzīvus.

Bet vēl ne. Pirms eju gulēt, man vēl kaut kas jāizdara.

Kādu brīdi viņi gāja klusēdami, neizdvešot ne skaņu, vienīgi tā­lumā bija dzirdami satiksmes trokšņi un tepat tuvumā šļaksti, upes ūdeņiem skalojoties pret krastu. Rodžers nejuta vēlēšanos sākt sarunu, lai nejauši neatgādinātu to, ko Klēra gribēja aizmirst. Bet slūžas bija vaļā un neko nosargāt vairs nebija iespējams.

Viņa sāka uzdot Rodžeram nenozīmīgus jautājumus, nedroši un saraustīti. Viņš atbildēja, cik labi prata, un arī nedroši uzdeva pats savus jautājumus. Likās, ka pēkšņi iegūtā brīvība runāt vaļsirdīgi pēc tik ilgiem uzspiestas slepenības gadiem uz Klēru iedarbojas kā narkotika, un Rodžers, aizrautīgi klausoties, gluži nevilšus vēl pamudināja viņu stāstīt. Kad viņi nonāca pie dzelzceļa tilta, Klēra jau bija atguvusi to enerģiju un rakstura spēku, ko Rodžers uzreiz bija šajā sievietē pamanījis.

- Viņš bija muļķis, dzērājs un vājš, smieklīgs cilvēciņš, viņa kaismīgi paziņoja. Viņi visi bija muļķi Lokiels, Glengerijs un pā­rējie. Viņi visi pārāk daudz dzēra un ļāvās Čārlza muļķīgajiem sap­ņiem. Runas ir lētas, un Dūgalam bija taisnība ir viegli būt dros­mīgam, sēžot siltā istabā pie alus kausa. Sadzērušies viņi zaudēja veselo saprātu un pēc tam bija pārāk lepni, lai atkāptos un aptrai­pītu savu sasodīto godu. Klana vadoņi pēra savus vīrus un drau­dēja viņiem, kukuļoja un vilināja, beigās noveda līdz nāvei asins­pirtī… goda un slavas dēļ.

Nicīgi nosprauslojusies, Klēra brīdi klusēja. Tad gluži negaidot sāka smieties.

- Bet vai jūs zināt, kas patiešām ir smieklīgi? Tas nabaga muļķa plencis un viņa alkatīgie, stulbie palīgi, un ģeķīgie, godājamie vīri, kas nespēja piespiest sevi griezties atpakaļ… viņiem visiem kopā bija viens mazs tikumiņš viņi ticēja. Un jocīgākais, ka tas arī vienīgais palicis no viņiem muļķība, neprasme, gļēvulība un

dzērāju lielība viss izgaisis. Viss, kas šodien palicis no Čārlza Stjuarta un viņa vīriem, ir slava, ko viņi meklēja un tā arī neatrada. Varbūt Raimonam ir taisnība, jau mazliet atmaigusi, viņa pie­bilda, galvenais ir būtība. Kad laiks visu aizvāc, paliek tikai cie­tais kodols.

- Laikam jau jūs jūtat zināmu rūgtumu pret vēsturniekiem, Rodžers ieminējās. Visiem autoriem, kas nepareizi interpretējuši notikumus padarījuši viņu par varoni. Es gribēju teikt, ka nav iespējams staigāt pa Hailendu un neredzēt “skaisto princi” uz kon­fekšu kastēm un suvenīru krūzēm.

Klēra, skatoties tālumā, papurināja galvu. Sabiezēja nakts migla, krūmos no lapām atkal sāka pilēt lietus lāses.

- Ne jau uz vēsturniekiem es dusmojos. Nē, uz viņiem ne. Viņu lielākais noziegums ir pārliecība, ka viņi zina, kas notika, kā viss bijis, bet viņu rīcībā ir tikai tas, ko pagātne izvēlējās atstāt aiz sevis, pa lielākai daļai viņi domā to, kas viņiem jādomā, un tikai retais aiz artefaktu un dokumentu priekškara saskata to, kas noti­cis patiesībā.

Pamalē kaut kas klusi nodunēja. Rodžers zināja, ka tur aizbrauc vakara pasažieru vilciens no Londonas. Skaidrās naktīs lokomotī­ves svilpienus varēja dzirdēt arī mācītājmājā.

- Nē, vaina ir māksliniekos, Klēra turpināja. Rakstnieki, dziedātāji, stāstnieki. Tie ir viņi, kas ņem pagātni un pārrada to pēc savas patikšanas. Viņi var muļķi padarīt par varoni un plenci par karali.

- Vai tad viņi visi ir meļi? Rodžers jautāja. Klēra paraustīja plecus. Par spīti vēsajam gaisam, viņa bija novilkusi žaketi; mitrā kokvilnas blūze bija piekļāvusies augumam tā, ka varēja redzēt smalko atslēgkaulu un lāpstiņas.

- Meļi? viņa pārjautāja. Varbūt burvji? Vai viņi zemes pu­tekļos saskata kaulus, redz lietas būtību un ietērpj to miesā, kā neveikls zvērs iznirst no iztēles un pārvēršas pasaku briesmonī?

- Un vai viņi rīkojas nepareizi? Rodžers atkal jautāja. Sliežu tilts drebēja, kad “Lidojošais skots” pārbrauca pārmijām lejā. Viļ­ņainie, baltie burti vibrācijās drebēja “BRĪVA SKOTIJA”.

Klēra skatījās augšup uz uzrakstu, un viņas seju apgaismoja mainīgā zvaigžņu gaisma.

- Jūs vēl aizvien nesaprotat, vai ne? viņa vaicāja. Viņa bija aizkaitināta, bet piesmakusī balss nebija kļuvusi skaļāka.

- Jūs nezināt, kāpēc, viņa turpināja. Jūs nezināt, un es ne­zinu, un mēs nekad nezināsim. Vai jūs neredzat? Jūs nezināt, jo nevarat pateikt, kāds ir gals, gala nav. Jūs nevarat pateikt: “Šim konkrētajam notikumam bija lemts notikt un tāpēc notika arī viss pārējais.” Ko Čārlzs nodarīja Skotijas ļaudīm vai tam bija jāno­tiek? Vai tam bija “paredzēts” notikt tā, kā tas notika, un Čārlza īstais nolūks bija kļūt par to, kas viņš tagad ir, varonis, ikona? Ja nebūtu viņa, vai Skotija būtu izturējusi divus simtus gadu savie­nībā ar Angliju un vēl vēl aizvien, viņa pamāja ar roku uz garo uzrakstu virs galvas, būtu saglabājusi savu identitāti?

- Es nezinu! sacīja Rodžers; viņam vajadzēja kliegt, jo prožek­tora svārstīgie staru kūļi apgaismoja kokus un sliežu ceļu un virs galvas pāri tiltam aizdārdēja vilciens.

Krietnu brīdi tikai klandēja un dārdēja, likās, ka sākusies zemes­trīce, un šis troksnis neļāva viņiem pakustēties. Tad beidzot vil­ciens aiztraucās, dunēšana pārgāja vientuļā, gari stieptā žēlabainā svilpienā, un līdz ar to izzuda skatienam sarkanā gaisma pēdējā vagona galā.

- īsta elle, vai ne? Klēra sacīja un novērsās. Tu nekad nezi­nāsi, bet rīkoties tomēr vajadzēja, vai ne?

Viņa pēkšņi papleta rokas, pakustinot spēcīgos pirkstus tā, ka gredzeni pirkstos uzmirdzēja.

- To iemācās, kad kļūst par ārstu. Ne jau skolā katrā ziņā, ne jau tur mācās -, bet, kad pieskaries cilvēkiem un it kā viņus ārstē… tur ir tik daudzi, kurus tu nevari aizsniegt. Tik daudzi, kuriem nevarēsi pieskarties, tik daudzi, kuru kodolu tu nevari at­rast, tik daudzi, kas izslīd caur pirkstiem. Bet tu nedrīksti par viņiem domāt. Vienīgais, ko vari, vienīgais ir mēģināt glābt to, kas ir tavā priekšā. Rīkoties tā, it kā šis slimnieks būtu vienīgais pasaulē jo rīkoties citādi nozīmē zaudēt arī to. Pa vienam, tikai

to tu vari izdarīt. Un tu iemācies nekrist izmisumā par visiem tiem, kuriem nevari palīdzēt, bet darīt tikai to, ko vari.

Klēra atkal pagriezās pret Rodžeru, seja nogurumā izskatījās novājējusi, bet acis mirdzēja gaismā, kas plūda no lietusmākoņiem, matu cirtās bija ieķērušies ūdens vizuļi. Viņas roka uzgūla Rodžera rokai, pavēloša kā vējš, kas iepūš burās un dzen laivu uz priekšu.

- Iesim atpakaļ uz māju, Rodžer, viņa sacīja. Man jums jāpa­stāsta kaut kas īpašs.

Visu ceļu līdz mācītājmājai Klēra klusēja, vairoties no Rodžera piesardzīgajiem jautājumiem. Viņa atteicās no pastieptās rokas, gāja viena, galvu domās noliekusi. Neizskatās gan, ka viņa pie­ņemtu kādu lēmumu, Rodžers sprieda, viņa jau to bija izdarījusi agrāk. Viņa tikai pārdomāja, ko teikt.

Arī Rodžers lauzīja galvu. Klusums deva atelpu pēc dienā pie­dzīvoto atklājumu virpuļa pietiekami, lai mēģinātu tikt gudrs par īsto iemeslu, kāpēc Klēra bija izvēlējusies tajos iesaistīt arī viņu. Ja būtu gribējusi, tikpat labi varēja noslēpumu atklāt Briannai vienai pašai. Vai Klēra tikai baidījās par to, kā meita reaģēs, un nelabprāt saskārās ar to viena? Vai ari viņa bija riskējusi, ka Rodžers noticēs stāstam tā arī bija noticis -, un tādējādi varēs viņu uzskatīt par savu sabiedroto patiesības viņas vai arī Briannas patiesības vārdā?

Kad viņi pienāca pie mājas, Rodžera ziņkāre jau bija tuvu vārī­šanās temperatūrai. Tomēr vispirms bija darāms darbs; divatā viņi iztukšoja vienu no augstākajiem grāmatplauktiem un aizstūma priekšā izsistajam logam, aizšķērsojot ceļu aukstajam nakts gai­sam.

Pietvīkusi no piepūles, Klēra apsēdās uz dīvāna, kamēr Rodžers, piegājis pie maza dzērienu galdiņa kabineta kaktā, ielēja divās glā­zēs viskiju. Kad bija dzīva Greiema kundze, viņa vienmēr atnesa dzērienus uz paplātes, kā nākas, ar salvetēm, sedziņām un cepu­miem. Fiona, ja viņai ļautu, ar lielāko prieku darītu tāpat, bet

Rodžers daudz labāk izvēlējās vienkārši ieliet dzērienu sev pats un palikt viens.

Klēra viņam pateicās, iedzēra malciņu, tad nolika glāzi un pa­skatījās uz namatēvu nogurusi, bet pilnībā savaldījusies.

-Jūs droši vien nevarat saprast, kāpēc es gribēju, lai jūs uzklau­sāt visu stāstu, viņa ierunājās, nodemonstrējot biedējošu spēju lasīt domas.

- Man bija divi iemesli. Tūlīt pateikšu arī otro, bet pirmām kār­tām es uzskatīju, ka jums ir tiesības to dzirdēt.

- Man? Kādas tiesības?

Zeltainās acis raudzījās viņā tieši, satraucošas kā leoparda zel­tainais skatiens.

- Tāds pats kā Briannai. Tiesības zināt, kas tu esi. Viņa pāri istabai aizgāja pie tālākās sienas. To no grīdas līdz griestiem sedza korķa plāksne, apaugusi ar vairākās kārtās piespraustām fotogrāfi­jām, tabulām, zīmītēm, nejauši iegūtām vizītkartēm, veciem drau­dzes plāniem, rezerves atslēgām un citādu drazu.

- Es atceros šo sienu. Klēra smaidīja, pieskaroties fotogrāfi­jai, kurā bija redzama balvu pasniegšanas diena vietējā vidusskolā.

- Vai jūsu tēvs kādreiz kaut ko no šejienes arī noņēma?

Rodžers apjucis papurināja galvu.

- Nē, šaubos gan. Viņš mēdza teikt, ka atvilktnēs neko nevarot atrast; viņš vēlējās, lai svarīgais vienmēr ir acu priekšā.

- Tad jau tas droši vien vēl ir te. Viņš to uzskatīja par svarīgu.

Pastiepusi uz augšu rokas, Klēra sāka viegli šķirstīt pārklājušās

kārtas, saudzīgi atdalot sadzeltējušās lapas citu no citas.

- Man šķiet, šī ir īstā, viņa nomurmināja, kad bija šur tur parakņājusies. Augstu zem drazām, ko veidoja sprediķu uzmetumi un kvītis par mašīnas mazgāšanu, viņa paņēma vienu lapu un nolika to uz galda.

- 0, tas ir mans dzimtas koks!.Rodžers pārsteigts iesaucās.

- Gadiem neesmu redzējis šo veco plānu. Bet, kad redzēju, nepie­vērsu tam nekādu uzmanību, viņš piebilda. Ja grasāties man teikt, ka esmu adoptēts, tad es jau to zinu.

Klēra, pētot shēmu, pamāja ar galvu.

- 0 jā. Tāpēc jūsu tēvs es domāju, Veikfilda kungs uzzīmēja šo shēmu. Viņš gribēja nodrošināties, ka jūs zināsiet par savu īsto ģimeni, lai arī viņš deva jums savu vārdu.

Rodžers nopūtās, domājot par mācītāju un mazo bildīti sud­raba ietvarā uz viņa galda, kurā smaidīja viņam līdzīgs, nepazīs­tams jauns vīrietis, tumšiem matiem Otrā pasaules kara Karalisko Gaisa spēku formastērpā.

- Jā, to es arī zinu. Manas dzimtas uzvārds ir Makenziji. Vai jūs gribat teikt, ka esmu saistīts ar kādu no tiem Makenzijiem, kurus jūs… ē… pazināt? Nevienu no tiem vārdiem es šajā zīmējumā nere­dzu.

Klēra izturējās tā, it kā neko nebūtu dzirdējusi, brauca ar pirk­stu pa drebelīgajām, ar roku rakstītajām līnijām dzimtas kokā.

- Veikfilda kungs bija kā apsēsts ar precizitāti, Klēra murmi­nāja pie sevis. Viņš nevēlētos pieļaut kļūdas. Pirksts sastinga uz lapas.

- Šeit, viņa noteica. Te tas notika. Zem šī punkta, pirksts strauji noslīdēja uz leju, viss ir pareizi. Šie bija jūsu vecāki, jūsu vecvecāki un jūsu vecvecvecāki un tā tālāk. Bet ne uz augšu. Pirksts uzskrēja augstāk.

Rodžers noliecās pār dzimtas koku, tad pacēla skatienu, sūnu zaļās acis likās domīgas.

- Šis? Viljams Beklejs Makenzijs, dzimis 1744. gadā, Viljama Džona Makenzija un Sāras Inisas dēls. Miris 1782. gadā.

Klēra papurināja galvu.

- Miris 1744. gadā, divu mēnešu vecumā, no bakām. Viņa pa­griezās, un zeltainās acis satika Rodžera acis, tajās bija tāds spēks, ka viņam skudriņas noskrēja pār muguru. Ziniet, jūs šajā ģimenē nebijāt pirmais pieņemtais bērns. Pirksts uzsita pa ierakstu.

- Zēnam vajadzēja zīdītāju, viņa skaidroja. Viņa māte bija mi­rusi, tāpēc viņu atdeva ģimenei, kurai bija miris zīdainis. Un sauca to zaudētā bērna vārdā tā bija pieņemts -, nedomāju, ka kāds vēlējās pievērst uzmanību viņa senčiem, reģistrējot jauno bērnu

Baznīcas grāmatās. Galu galā pēc dzimšanas viņš bija kristīts; ne­bija nekādas vajadzības darīt to vēlreiz. Kolams man izstāstīja, kur viņu lika.

- Geilisas Dankenas dēls, Rodžers lēnām noteica. Raganas bērns.

- Tā ir. Klēra, galvu piešķiebusi, vērtējoši skatījās jaunajā Veikfīldā. Kad jūs ieraudzīju, es uzreiz sapratu, ka citādi nevar būt. Ziniet, acis. Tādas pašas kā viņai.

Rodžers apsēdās, pēkšņi viņam bija kļuvis auksti par spīti grā­matplauktam, kas aizturēja vēju, un no jauna iekurtajam kamīnam.

- Vai esat par to pārliecināta? viņš jautāja, bet viņa, protams, bija pārliecināta. Pieņemot, ka viss šis stāsts nav sadomāts, ka to nav izperinājis slims prāts. Rodžers palūkojās uz sarunbiedri, kas rāmi sēdēja ar viskija glāzi rokā, mierīga, it kā grasītos pasūtīt siera standziņas.

Slims prāts? Doktore Klēra Bīčema-Rendela, nodaļas vadītāja lielā, nozīmīgā slimnīcā? Murgains neprāts, krāšņas ilūzijas? Tad jau drīzāk viņš pats ir sajucis prātā. Patiesību sakot, viņš jau sāka tam ticēt.

Rodžers dziļi ievilka elpu un uzlika abas plaukstas uz dzimtas koka, nosedzot vietu, kur bija ierakstīts Viljama Bekleja Makenzija vārds.

- Jā, tas nudien ir interesanti, un laikam jau es priecājos, ka man to pastāstījāt. Bet patiesībā tas neko nemaina, vai ne? Vie­nīgi to, ka es laikam varu noplēst šīs lapas augšējo daļu un izmest. Galu galā mēs nezinām, no kurienes nāca Geilisa Dankena, tāpat nezinām, kurš vīrietis kļuva par viņas bērna tēvu; jūs, šķiet, esat pārliecināta, ka tas nebija nabaga Artūrs.

Klēra papurināja galvu, un skatiens viņas acīs liecināja, ka do­mas klīst kaut kur tālumā.

- 0 nē, Artūrs Dankens tas nebija. Geilisas bērna tēvs bija Dūgals Makenzijs. Tas bija īstais iemesls, kādēļ viņa tika nogalināta. Ne jau burvestības. Kolams Makenzijs nevarēja pieļaut, ka visi uzzina par viņa brāļa dēku ar prokurora sievu. Bet viņa gribēja ar

Dūgalu precēties; pieļauju, ka Geilisa varbūt draudēja Makenzijiem izstāstīt patiesību par Heimišu.

- Heimišu? O, Kolama dēlu. Jā, es atceros. Rodžers paberzēja pieri. Viņam griezās galva.

- Viņš jau nebija Kolama dēls, Klēra izlaboja. Dūgala. Kolamam nevarēja būt bērnu, bet Dūgalam varēja un bija. Heimišs bija Makenziju klana vadoņa mantinieks; Kolams nogalinātu ikvienu, kurš apdraudētu Heimišu, un viņš to arī izdarīja.

Viņa dziļi ievilka elpu.

- Un tā mēs nonākam pie otrā iemesla, kādēļ es jums visu izstāstīju.

Rodžers iegrūda pirkstus matos, blenza uz galdu, kur dzimtas koka zīmējuma līnijas likās izlokāmies kā čūskas, kuras starp senču vārdiem izsmējīgi šaudīja šķeltas mēles.

- Geilisa Dankena, viņš piesmacis noteica. Viņai bija vakci­nācijas rētiņa.

- Jā. Un tas galu galā lika man atgriezties Skotijā. Kad mēs ar Frenku aizbraucām, es zvērēju, ka nekad vairs te neatgriezīšos. Es zināju, ka nespēšu aizmirst, bet varēju apglabāt visu, ko zināju; varēju palikt malā un necensties noskaidrot, kas notika pēc tam, kad es devos projām. Likās, tas ir mazākais, ko varu darīt viņu abu, Frenka un Džeimija, labā. Un nedzimušā bērna dēļ. Uz brīdi Klēra cieši saknieba lūpas.

- Bet Geilisa izglāba man dzīvību Kreinsmūras tiesā. Varbūt viņas liktenis tāpat bija izlemts; domāju, ka viņa bija par to pār­liecināta. Bet viņa atteicās no jebkādām izredzēm, kas viņai varēja būt, lai glābtu mani. Un atsūtīja man ziņu. To man nodeva Dūgals Hailendas alā, kad pavēstīja, ka Džeimijs ir cietumā. Šis vēstījums sastāvēja no divām daļām. “Es domāju, ka tas ir iespējams, bet pār­liecināta neesmu” un skaitļu virkne viens, deviņi, seši un astoņi.

- Tūkstoš deviņi simti sešdesmit astotais, Rodžers sacīja, bet viņam likās, ka sapņo. Viņš noteikti drīz pamodīsies. Šis gads. Ko viņa gribēja teikt ar to, ka tas ir iespējams?

- Atgriezties. Cauri akmeņiem. Viņa nebija mēģinājusi, bet do­māja, ka es varētu. Un viņai, protams, bija taisnība. Klēra pagrie­zās un paņēma no galda savu viskija glāzi. Pāri tās malai viņa ska­tījās uz Rodžeru, acis bija tādā pašā krāsā kā šķidrums glāzē. Šis ir 1968. gads gads, kad Geilisa pati aizgāja. Tikai es domāju, ka viņa vēl nav aizgājusi.

Glāze gandrīz izslīdēja Rodžeram no rokas, un viņš tik tikko to noķēra.

- Ko… šeit? Bet viņa… kāpēc… nē… jūs nevarat zināt… viņš kaut ko juceklīgi murmināja, jo domas, sašķīdušas druskās, kļuva nesaprotamas.

- Es nezinu, Klēra atgādināja. Bet es tā domāju. Esmu pus­līdz droša, ka viņa bija skotiete, un ļoti ticams, ka viņa iznāca kaut kur Hailendā. Pats par sevi saprotams, ka te ir neskaitāmi daudz stāvakmeņu, mēs zinām, ka Kreignedans ir izeja tiem, kas to spēj. Turklāt, viņa piebilda ar tāda cilvēka pārliecību, kas saka pēdējo argumentu, Fiona viņu ir redzējusi.

- Fiona? Rodžers juta, ka tas nu ir par daudz. Kronis visam. Viņš ir gatavs noticēt pārvietošanās laikā, klanu nodevība, vēstu­riskās atklāsmes -, bet Fionas iejaukšana, to viņa veselais saprāts nespēj pieņemt. Viņš lūdzoši paskatījās uz Klēru. Sakiet, ka nedo­mājat to nopietni, viņš lūdzās. Ne jau Fiona.

Klērai noraustījās mutes kaktiņš.

- Diemžēl, viņa sacīja ar zināmu līdzjūtību. Es jautāju viņai par druīdu grupu, kurai piederēja viņas vecmāmiņa. Protams, viņa bija apsolījusi klusēt, bet es jau diezgan daudz par viņām zināju un nu… Klēra paraustīja plecus it kā atvainodamās. Nebija pārāk grūti panākt, lai meitene sāk runāt. Viņa man izstāstīja, ka vēl viena sieviete uzdevusi šādus jautājumus gara auguma, gaišiem matiem ar ārkārtīgi spožām, zaļām acīm. Fiona sacīja, ka sieviete viņai kaut ko atgādinājusi, viņa piesardzīgi piebilda, cenšoties neskatīties uz Rodžeru, bet nespēja atcerēties, ko.

Rodžers tikai novaidējās un lēnām liecās uz priekšu, līdz piere atspiedās pret galdu. Viņš aizvēra acis un juta zem galvas cieto, vēso koka plāksni.

- Vai Fiona zina, kas šī sieviete bija? viņš jautāja vēl aizvēr­tām acīm.

- Viņas vārds bija Giliana Edgersa, Klēra atbildēja. Viņš dzir­dēja, ka viešņa pieceļas, pāriet pāri istabai un vēlreiz papildina vis­kija glāzi. Tad viņa atgriezās un nostājās pie galda. Rodžers juta sev uz skausta viņas skatienu.

- To es atstāšu jūsu ziņā, viņa klusi sacīja. Tās ir jūsu tiesī­bas, teikt vai ne. Vai man viņu sameklēt?

Rodžers atrāva pieri no galda un neticīgi samirkšķināja acis.

- Vai jums viņu sameklēt? viņš atkārtoja. Ja tas… ja tā ir patiesība… tad mums viņa jāatrod, vai ne? Vai viņa ies atpakaļ, lai dzīva sadegtu? Protams, jums viņa jāatrod! viņš iesaucās. Kā jūs vēl varat šaubīties?

- Un ja es viņu atradīšu? Klēra atbildēja ar pretjautājumu. Viņa uzlika slaido roku uz apdriskātās shēmas un palūkojās puisim acīs. Kas notiks ar jums? viņa klusi jautāja.

Viņš bezpalīdzīgi laida skatienu apkārt pa gaišo, ar mēbelēm pieblīvēto kabinetu, pa ziņojumu dēli visas sienas platībā, ieplīsušo tējkannu uz senlaicīgā ozolkoka galda. Stabila kā… Viņš ieķērās sev kājās, spiežot raupjo velvetu kā pierādījumu, ka viņš ir tikpat reāls kā krēsls, uz kura sēž.

- Bet… es esmu īsts! viņš iesaucās. Es nevaru vienkārši… izkūpēt!

Klēra apdomājot savilka uzacis.

- Es nezinu, vai varat. Man nav ne jausmas, kas notiks. Varbūt jūs nekad neeksistēsiet? Tādā gadījumā jums pašlaik nevajadzētu pārāk uztraukties. Varbūt daļai no jums, kas padara jūs unikālu, dvēselei sauciet, kā gribat, varbūt lemts pastāvēt jebkurā gadī­jumā un jūs, vienalga, būtu jūs, lai ari dzimis citā ģimenē. Galu galā cik daudz no jūsu fiziskā ķermeņa varētu būt no senčiem, kuri dzī­vojuši pirms sešām paaudzēm? Puse? Desmit procenti? Viņa paraustīja plecus un savilka lūpas, rūpīgi nopētot jauno cilvēku.

- Kā jau teicu, acis jums ir no Geilisas. Bet es redzu jūsos ari Dūgalu. Ne jau kaut ko noteiktu, lai arī jums ir Makenziju vaigukauli, Brī arī tādi ir. Nē, tas ir kaut kas smalkāks, veids, kā jūs kus­taties, graciozitāte, spontānums nē… Klēra papurināja galvu.

- Nevaru aprakstīt. Bet tas tur ir. Vai tas ir kaut kas tāds, kas vaja­dzīgs, lai jūs būtu tas, kas esat? Vai jūs varētu iztikt bez tā mazu­miņa, ko esat mantojis no Dūgala?

Viņa smagnēji piecēlās. Pirmo reizi kopš viņas ierašanās Klēras izskats atbilda viņas vecumam.

- Divdesmit gadus esmu meklējusi atbildes, Rodžer, es varu jums pateikt tikai vienu: atbilžu nav, vienīgi izvēles. Pati esmu vairākkārt izvēlējusies, un neviens nevar man pateikt, vai tas bija pareizi vai nepareizi. Varbūt vienīgi metrs Raimons spētu, lai gan arī par to es šaubos; viņš ticēja mistikai. Par pareizu es uzskatu tikai to, ka man jums jāizstāsta un izvēle jāatstāj jūsu ziņā.

Rodžers paņēma viskija glāzi un izdzēra tukšu.

Tā Kunga 1968. gads. Gads, kad Geilisa Dankena izgāja cauri akmeņu lokam. Gads, kad viņa devās pretim savam liktenim, kurš gaidīja zem pīlādža kalnā netālu no Leohas. Ārlaulības bērns un nāve uz sārta.

Viņš piecēlās un klejoja starp grāmatplauktu rindām, kas sedza kabineta sienas. Grāmatas pilnas ar vēsturi, šo izsmējīgo un mai­nīgo zinību priekšmetu.

Atbilžu nav, tikai izvēles.

Nemiera pārņemts, Rodžers taustīja grāmatas uz augšējā plaukta. Tajās bija stāsti par jakobītu kustības vēsturi, par sacel­šanos, par 1715. un 1745. gadu. Klēra bija pazinusi vairākus vīrie­šus un sievietes, par kuriem rakstīts šajās lappusēs. Bijusi kopā ar viņiem, cīnījusies un cietusi, lai glābtu sev svešu tautu. Šajā cīņā zau­dējusi visu, kas viņai bijis dārgs. Un beigās piedzīvojusi neveiksmi. Bet viņa bija to izvēlējusies, tāpat kā tagad jāizvēlas viņam.

Vai pastāvēja iespēja, ka viņš sapņo, ka šī situācija ir kaut kāds māns? Rodžers zagšus palūkojās uz Klēru. Viņa bija atlaidusies krēslā, acis aizvērusi, nekustīga, bet pulss sitās tikko saredzams

kakla bedrītē. Nē. Viņš varēja sevi uz brīdi pārliecināt, ka tas ir apmāns, bet tikai tik ilgi, kamēr neskatījās uz viņu. Lai cik ļoti viņš vēlējās ticēt citam izskaidrojumam, viņš nevarēja skatīties uz Klēru un apšaubīt kaut vienu viņas sacīto vārdu.

Rodžers atspieda uz galda plaukstas ar izplestiem pirkstiem, tad pagrieza uz augšu un skatījās līniju labirintā, kas satīkloja viņa delnas. Vai tas bija tikai viņa liktenis, kas atradās šajās mazliet sa­liektajās plaukstās, vai arī viņš tajās turēja nepazīstamas sievietes dzīvību?

Atbilžu nav. Viņš viegli salieca rokas, it kā turētu kaut ko dūrēs, un izdarīja izvēli.

- Meklēsim viņu, viņš sacīja.

Klusais stāvs, kas zvilnēja atzveltnes krēslā, neizdvesa ne skaņu un nepakustējās, vienīgi pilnīgās krūtis cilājās elpā. Klēra bija aiz­migusi.