Spāre dzintarā 2

27 nodaļa Audience pie karaļa

Dienām ritot, Fontenblo es pakāpeniski atguvu fiziskos spēkus, taču prāts turpināja klejot savās gaitās, domas vairījās no jebkādām atmiņām vai vēlēšanās rīkoties.

Viesu nebija daudz; šī lauku māja bija patvērums, kur Parīzes drudžainā saviesīgā dzīve likās kā viens no nemierīgajiem sap­ņiem, kas mani vajāja. Tāpēc biju pārsteigta, kad istabene aicināja mani uz viesistabu, kur mani gaidot apmeklētājs. Pirmā doma, kas iešāvās galvā, bija tā, ka ieradies Džeimijs, un mani pārskaloja šķe­binoša reibuma vilnis. Bet tad atkal pieslēdzās veselais saprāts viņam jau vajadzēja būt ceļā uz Spāniju, viņš nekādi nevarēja at­griezties agrāk par augusta beigām. Un ko tad?

Par to es nespēju domāt. Pošoties, lai ietu lejā, es atbīdīju šo domu tālu prāta dzīlēs, bet rokas, kas savilka kleitas auklas, dre­bēja.

Biju ļoti izbrīnījusies, ka “apmeklētājs” izrādījās Džereda Parī­zes nama virssulainis Magnuss.

- Ļoti lūdzu mani atvainot, kundze, viņš, mani ieraugot, sacīja un dziļi paklanījās. Nevēlējos jūs traucēt… bet es nevarēju spriest, varbūt lieta ir nopietna… un, tā kā kunga nav mājās… Vecais vīrs, kurš savā darba laukā izturējās kā noteicējs, tik tālu no mājām likās galīgi izsists no sliedēm. Pagāja krietns laika sprīdis, līdz man izdevās izvilkt no viņa sakarīgu stāstījumu, tomēr pēdīgi dienasgaismu ieraudzīja salocīta un aizzīmogota vēstulīte, kas bija adresēta man.

- To rakstījis Mērtega kungs. Magnusa balss skanēja bijīgi, ar nelielu pretīguma piedevu. Tas izskaidro kavēšanos, es nodomāju. Parīzes nama kalpotāji pret Mērtegu izturējās ar cieņpilnām šaus­mām, kuras pārspīlēja stāsti par notikumiem Sentonorē priekšpil­sētas ielā.

Magnuss pastāstīja, ka vēstule Parīzes mājā pienākusi pirms di­vām nedēļām. Nezinādami, ko ar to iesākt, kalpotāji bija satraukti apspriedušies, līdz pēdīgi Magnuss bija pieņēmis lēmumu, ka vēs­tule jānogādā man.

- Jo kunga nav mājās, viņš atkārtoja. Šoreiz es viņa vārdus sadzirdēju.

- Nav mājās? Zīmīte, ko turēju rokā, bija viegla kā koka lapa, ilgstošā ceļojuma laikā saburzījusies un notraipīta. Tu gribi teikt, ka Džeimijs devās projām pirms vēstules pienākšanas? Es neko nesapratu. Šī noteikti ir vēstule, kurā Mērtegs paziņo kuģa nosau­kumu un datumu, kad tas ar Čārlza Stjuarta portvīna kravu uz klāja pamet Lisabonu. Nesaņēmis šīs ziņas, Džeimijs nevarēja doties uz Spāniju.

Lai gūtu apstiprinājumu savām aizdomām, es atlauzu zīmogu un atlocīju vēstuli. Tā bija adresēta man, jo Džeimijs bija uzskatī­jis, ka manu pastu diez vai kāds pārtvers. Izsūtīta no Lisabonas gandrīz pirms mēneša, zīmīte bez paraksta, bet tas arī nebija vaja­dzīgs.

Tur bija tikai viens teikums: ““Scalamandre" no Lisabonas iz­brauc 18. jūlijā.” Biju pārsteigta, ka Mērtegs rakstīja ar tādiem maziem, kārtīgiem burtiņiem; nez kādēļ biju iedomājusies, ka viņa rokraksts būs nesalasāms skribelējums.

Kad pacēlu acis no vēstules, pamanīju, ka Magnuss un Luīze pārmij ārkārtīgi savādus skatienus.

- Kas ir? es tieši noprasīju. Kur ir Džeimijs? To, ka viņš pēc spontānā aborta neieradās Eņģeļu slimnīcā, biju izskaidrojusi ar vainas apziņu, jo viņš saprata, ka bezatbildīgā rīcība ir nogali­nājusi mūsu bērnu, nogalinājusi Frenku un arī man gandrīz maksā­jusi dzīvību. Tobrīd man bija vienalga; es arī nevēlējos viņu redzēt.

Bet tagad sāku domāt, ka Džeimija prombūtnei ir cits, ļaunāks izskaidrojums.

Beidzot klusumu pārtrauca Luize, kura, lai veiktu šo uzdevumu, izslēja savus tuklos plecus.

- Viņš ir Bastllijā, viņa, dziļi ievilkusi elpu, izgrūda. Par due­lēšanos.

Man saļodzījās ceļi, un es apsēdos uz tuvākās šim nolūkam iz­mantojamās virsmas.

- Sasodīts, kāpēc jūs man neko neteicāt? īsti nezināju, kādas jūtas šie jaunumi manī modināja: šoku vai šausmas bailes? vai arī pavisam niecīgu gandarījumu?

- Es… negribēju jūs satraukt, chйrie, Luīze stomījās, manu acīm redzamo bēdu izbrīnīta. Jūs bijāt tik vārga… un galu galā jūs neko nevarējāt līdzēt. Un jūs ari nejautājāt, viņa man atgādi­nāja.

- Bet ko… kā… cik ilgi viņam jāsēž? es bēru jautājumus citu pēc cita. Lai kādas bija manas pirmās izjūtas, pēkšņi man neat­liekami vajadzēja visu zināt. Mērtega vēstulīte Tremulīna ielā bija pienākusi pirms divām nedēļām. Bija paredzēts, ka Džeimijs dosies ceļā, tiklīdz būs to saņēmis, bet tā nebija noticis.

Luīze sasauca kalpotājus un pavēlēja atnest vīnu, ožamo sāli un dedzinātas spalvas, visu uzreiz. Laikam jau mans izskats raisīja nopietnas bažas.

- Tas ir karaļa rīkojuma pārkāpums, viņa sacīja, uz mirkli pār­traukusi rosīšanos. Jūsu vīrs paliks cietumā tik ilgi, cik karalim labpatiks.

- Jēzus Rūzvelts Kristus! es nomurmināju, vēlēdamās atrast vēl stiprākus vārdus.

- Par laimi, le petit Džeimss savu pretinieku nenogalināja, Luīze steidzās piebilst. Tādā gadījumā sods būtu ievērojami… ak! Viņa paguva paraut sāņus savus svītrainos svārkus, lai paglābtu tos no kakao un cepumu kaskādes, jo es apgāzu tikko atnestos atspirdzinājumus. Kamēr paplāte, neviena neievērota, nobūkšķēja uz grīdas, es stingi skatījos draudzenē. Rokas biju cieši piespiedusi

pie krūtīm, labā plauksta sargājoši apsedza zelta laulības gredzenu kreisajā rokā. Man likās, ka šaurā metāla stlpiņa dedzina ādu.

- Tātad viņš nav miris? es jautāju kā aizmigusi. Kapteinis Rendels… viņš tātad ir dzīvs?

- Nūjā, Luīze apstiprināja, ziņkāri manī raudzīdamās. Jūs to nezinājāt? Viņš ir smagi ievainots, bet runā, ka atlabšot. Vai jums viss ir labi, Klēra? Jūs izskatāties… Bet man ausīs atskanēja šalk­šana, kas aprija tālākos vārdus.

- Jūs pārāk sapūlējāties. Pārāk ātri, Luīze dusmojās, atvelkot aizkarus. Es taču teicu, vai ne?

- Laikam gan, es piekritu. Tad piecēlos sēdus, nolaidu kājas uz grīdas un piesardzīgi pārbaudīju, vai vājums pilnībā pārgājis. Galva nereiba, ausīs nešalca, attēls nedubultojās, un nebija arī vēl­mes saļimt zemē. Visas dzīvības pazīmes atbilda normai.

- Man vajag dzelteno kleitu, un pēc tam esiet tik laipna un lie­ciet piebraukt karieti, Luīze, es lūdzu.

Viņa pavērās manī ar šausmām.

-Jūs taču nedomājat doties projām? Kādas muļķības! Drīz iera­dīsies Kloso kungs un jūs izmeklēs! Aizsūtīju ziņu, lai viņš tūlīt brauc šurp!

Ja man būtu vajadzīgs iemesls, lai es nostātos uz kājām, tad pietiktu ar to, ka no Parīzes pie manis brauc ievērojamais augstāko aprindu ārsts Kloso kungs.

Līdz 18. jūlijam atlikušas desmit dienas. Ar ātru zirgu, labu laiku, kā arī ignorējot ērtības, ceļu no Parīzes līdz Orvjeto varētu paveikt sešās dienās. Tātad man dotas četras, lai izdomātu, kā dabūt Džei­miju ārā no Bastīlijas. Tagad nebija laika niekoties ar Kloso kungu.

- Hmm! Es domīgi nopētīju istabu. Nu tad vismaz atsauciet istabeni, lai palīdz man apģērbties. Nevēlos pieņemt Kloso kungu kreklā.

Kaut arī Luīze izskatījās aizdomu pilna, mana vēlēšanās viņai likās saprātīga; lielākā tiesa galma dāmu pieceltos no nāves gultas, lai sapostos atbilstoši notikumam.

- Labi, viņa piekrita un pagriezusies devās projām. Bet palieciet gultā, līdz atnāk Ivonna, vai dzirdat?

Dzeltenā kleita bija viena no maniem labākajiem tērpiem brīva piegriezuma, eleganta, ar moderno trēnu no pleciem, ar platu atlocītu apkakli, kuplām piedurknēm un ar pērlītēm izšūtu aiz­dari priekšā. Nopūderēta, saķemmēta, zeķēm kājās un beigās vēl iesmaržināta es pētīju kurpes, kuras Ivonna bija man nolikusi. Vēr­tējot saraukusi pieri, es pagriezu galvu uz vienu pusi, tad uz otru.

- Mm, nē, es beidzot sacīju. Man nepatīk. Nē, es vilkšu ci­tas, tās ar sarkanajiem safjānādas papēžiem.

Istabene šaubīdamās paskatījās uz manu kleitu, it kā apsvēr­dama, kādu iespaidu atstās sarkana safjānāda kopā ar dzeltenu muarē zīdu, tomēr paklausīgi pagriezās un sāka rakņāties pa mil­zīgā skapja apakšu.

Es klusi, vienās zeķēs, uz pirkstgaliem aiztipināju viņai aiz mu­guras, iegrūdu meiču uz galvas skapī, kur nabadzītei uzreiz virsū sakrita kleitas, un, lai gan visa šī kaudze cilājās un kliedza, es aizcirtu durvis. Pagriezu atslēgu un iemetu to kabatā, domās paspiez­dama sev roku. Veikli nostrādāts, Bīčema, es sevi uzslavēju. Visas šīs politiskās intrigas liek tev apgūt to, ko māsu skolā neviens pat iedomājies nebūtu tev mācīt, par to nav šaubu.

- Neraizējies, es mierinoši teicu nemierīgajam skapim. Gan jau drīz kāds nāks garām un tevi izlaidīs. Un tu varēsi teikt prince­sei, ka neļāvi man nekur iet.

Likās, ka izmisuma pilnajās vaimanās, kas plūda no skapja, es dzirdēju pieminam Kloso kunga vārdu.

- Saki, lai viņš izmeklē pērtiķi, es uzsaucu pār plecu. Tam ir kašķis.

Cīņā ar Ivonnu gūtie panākumi uzlaboja man garastāvokli. Taču, kad biju iekārtojusies karietē, kas pa bedraino ceļu ripoja uz Parīzi, oma atkal jūtami sabojājās.

Kaut arī dusmas uz Džeimiju bija rimušas, tomēr vēl aizvien nevēlējos viņu redzēt. Manās jūtās valdīja pilnīgs haoss, un man

nebija nekādas patikas tās tuvāk izpētīt; pārāk stipri vēl sāpēja. Tur bija bēdas un drausmīga izgāšanās sajūta, bet pāri visam nodevība. Viņa un mana. Viņš nekādā gadījumā nedrīkstēja doties uz Buloņas mežu, bet es nekādā gadījumā nedrīkstēju viņam sekot.

Un tomēr mēs abi rīkojāmies tā, kā lika mūsu raksturs un jū­tas, un par abiem mēs bijām varbūt nogalinājuši savu bērnu. Man nebija vēlēšanās satikt savu līdzzinātāju šajā noziegumā, vēl mazāk rādīt savas bēdas un samērot savu vainu ar viņējo. Es bēgu no visa, kas man atgādināja par lietaino rītu Buloņas mežā. Es no­teikti bēgu no atmiņām par Džeimiju, no ainas, kādu viņu redzēju pēdējo reizi pārliekušos pār savu upuri un, izslejoties viņa sejā kvēloja atriebības alkas, kas drīz skāra viņa paša ģimeni.

Pat garāmslīdoša doma lika vēderam krampjaini savilkties un atsauca atmiņā priekšlaicīgo dzemdību rēgu. Iespiedu dūres karie­tes zilajā samta sēdeklī un mazliet pacēlos, lai atslābinātu muguru, kas šķita savilkta.

Pagriezos un, cerot pievērst uzmanību kaut kam citam, skatī­jos ārā pa logu, bet ainavas akli slīdēja garām, jo prāts neaicināts atkal kavējās pie brauciena mērķa. Lai kādas bija manas jūtas pret Džeimiju un kaut arī nezināju, vai mēs vēl kādreiz tiksimies, kas mēs būsim vai nebūsim viens otram, tas tomēr nemainīja faktu, ka viņš sēž cietumā. Un es visai labi varēju iedomāties, ko viņam nozīmē ieslodzījums, ņemot vērā atmiņas par Ventvērtu, no kurām viņš nespēja atbrīvoties; kārīgas rokas, kas viņu sapņos glāstīja, akmens sienas, ko viņš miegā dauzīja ar dūrēm.

Bet vēl svarīgāks bija jautājums par Čārlzu un kuģi no Portugā­les; Divernē kunga aizdevums un Mērtegs, kurš kuru katru dienu izbrauks ar kuģi no Lisabonas, lai dotos uz tikšanos Orvjeto. Likmes bija pārāk augstas, tāpēc es nevarēju ļaut savām emocijām spēlēt galveno lomu. Skotu klanu, pašas Hailendas, Džeimija ģimenes un Lelibrokas rentnieku, to tūkstošu vīru, kas mirs Kalodenas kaujas laukā un pēc tās. To dēļ vajadzēja mēģināt. Un, lai mēģinātu, Džeimijam bija jātiek brīvībā; viena es to nevarēju izdarīt.

Nē, viss bija skaidrāks par skaidru. Man vajadzēs būt gatavai uz visu, lai tikai viņš tiktu laukā no Bastīlijas.

Bet ko tad es varēju darīt?

Skatījos, kā ubagi raušas kājās un rāda uz karietes logiem, kad mēs iebraucām Sentonorē priekšpilsētā. Kad tevi māc šaubas, es nodomāju, vērsies pēc palīdzības pie augstākas varas.

Pieklauvēju pie kučiera bukas dēļa. Tas čīkstēdams paslīdēja sānis, un pa spraugu manī palūkojās Luīzes kučiera ūsainā seja.

- Kundze?

- Pa kreisi, es sacīju. Uz Eņģeļu slimnīcu.

Māte Hildegarde domīgi bungāja ar īsi apgrieztajiem nagiem pa nošu lapu, it kā izsizdama sarežģītu ritmu. Viņa sēdēja pie mo­zaīkas galdiņa savā kabinetā pretī Gerstmana kungam, kurš bija ataicināts uz steidzīgi sasaukto apspriedi.

- Nūjā, Gerstmana kungs šaubīdamies novilka. Jā, domāju, ka varu sarunāt privātu audienci pie Viņa Majestātes, bet… jūs droši zināt, ka jūsu vīrs… khm… Koncertmeistaram, šķiet, bija radušās neparastas grūtības izteikties, līdz ar to man modās aizdo­mas, ka lūgt karalim atbrīvot Džeimiju būs kādu nieku sarežģītāk, nekā biju cerējusi. Mātes Hildegardes izturēšanās manas aizdomas apstiprināja.

- Johannes! viņa iesaucās tik satraukta, ka bija atmetusi ierasto formālo uzrunas formu. Viņa to nevar! Galu galā Freizera kundze nav galma dāma, viņa ir tikumīga!

- Ē, paldies, es pieklājīgi pateicos. Taču, ja jums nav iebil­dumu… kāds sakars manai tikumībai ar lūgumu karalim atbrīvot manu vīru?

Mūķene un dziedāšanas skolotājs pārmija skatienus, kur šaus­mām par manu naivitāti piejaucās nepatika, ka vajadzēs to sagraut. Beidzot māte Hildegarde, drosmīgākā no viņiem abiem, uzņēmās nest to krustu.

- Ja iesiet viena pie karaļa lūgt tādu pakalpojumu, viņš gribēs ar jums gulēt, viņa runāja skaidru valodu. Pēc visas ilgstošās ņemšanās, kā pateikt man šo ziņu, diez ko pārsteigta nebiju, tomēr

palūkojos uz Gerstmana kungu, meklējot apstiprinājumu, un viņš negribīgi pamāja ar galvu.

- Viņa Majestāte ļoti labvēlīgi izturas pret lūgumiem, ko izsaka dāmas ar zināmu pievilcību, viņš smalkjūtīgi sacīja, pēkšņi iein­teresējies par kādu no dekoratīvajām figūriņām uz rakstāmgalda.

- Bet šādiem lūgumiem ir sava cena, papildināja māte Hil­degarde, ne tuvu tik smalkjūtīgi kā mūziķis. Lielākā tiesa galmi­nieku ļoti priecājas, ja viņu sievas izpelnās karaļa labvēlību; iegu­vums pilnībā atsver sievu tikumības upurēšanu. To iedomājoties, mūķenes platā mute nicinājumā sašķobījās, tad atkal iztaisnojās ierastajā drūmajā smīnā.

- Bet jūsu vīrs, viņa vērsās pie manis, šķiet, nepieder pie tās sugas, no kuriem iznāk iztapīgi ragneši. Biezās, izliektās uzacis piekarināja teikuma beigās jautājuma zīmi, un es par atbildi papu­rināju galvu.

- Diez vai. Atklāti sakot, tas bija uzkrītošākais zemteksts, ko jebkad biju dzirdējusi. Ja arī vārds “iztapīgs” nebija gluži pēdējais to ipašību sarakstā, kas nāca prātā, iedomājoties par Džeimiju Freizeru, tad ļoti tuvu apakšgalam gan. Centos iztēloties, ko viņš domātu vai, teiksim, darītu, ja uzzinātu, ka esmu gulējusi ar citu vīrieti, kaut ar pašu Francijas karali.

Šī doma man atgādināja uzticēšanos, kāda valdīja starp mums gandrīz no pirmās laulību dienas, un pēkšņi man pāri gāzās izmi­suma vilnis. Uz brīdi, cīnoties ar nelabumu, aizvēru plakstus, bet vajadzēja skatīties patiesībai acīs.

- Labi, es sacīju un dziļi ieelpoju, vai ir vēl kāda cita iespēja?

Māte Hildegarde savilka uzacis un saviebusies paskatījās uz

Gerstmana kungu, it kā gaidītu, ka viņš dos atbildi. Taču mazais koncertmeistars tikai paraustīja plecus un arī savilka seju skābā grimasē.

-Ja būtu kāds augstu stāvošs draugs, kurš varētu Viņa Majestā­tei aizlikt kādu vārdu par jūsu vīru? viņš piesardzīgi jautāja.

- Diezin vai. Ceļā no Fontenblo es pati izskatīju šādas iespējas un biju spiesta atzīt, ka nav neviena, kam es puslīdz droši varētu

lūgt uzņemties šādu starpnieka lomu. Tā kā divkauja bija pretliku­mīga un izraisīja skandālu jo Marija d’Arbanvila, protams, bija iznēsājusi baumas pa visu Parīzi -, neviens no mums pazīstamajiem frančiem nevarēja atļauties izrādīt par šo gadījumu interesi. Divemē kungs piekrita satikties ar mani un izturējās laipni, bet noraidoši. Viņš ieteica nogaidīt. Pēc dažiem mēnešiem, kad skandāls būs cik necik pieklusis, varēs vērsties pie Viņa Majestātes. Bet šobrīd…

Līdzīgi arī Sendringemas hercogs, kuru tik ļoti saistīja delikātā diplomātijas etiķete, ka viņš atlaida savu privātsekretāru tikai par iespējamu saistību ar skandālu, nekādi nevarēja lūgt Luijam tāda rakstura pakalpojumu.

Stīvi blenzu galda inkrustētajā virsmā, gandrīz neredzēdama emaljas sarežģītos līkločus, kas vijās cauri ģeometrijas un krāsu abstraktajiem rakstiem. Rādītājpirksts slīdēja pa cilpām un līku­miem, ko redzēju sev priekšā, izmantojot tos par nedrošu enkuru manām strauji joņojošajām domām. Tātad, lai novērstu jakobītu iebrukumu Skotijā, bija nepieciešams dabūt Džeimiju laukā no cie­tuma, un man vajadzēja spert šo soli, vienalga, kādā veidā, un vienalga, kādas tam būtu sekas.

Beidzot es pacēlu galvu un satikos ar mūzikas skolotāja ska­tienu.

- Man tas jādara, es klusi sacīju. Cita ceļa nav.

Mirkli istabā valdīja klusums. Tad Gerstmana kungs paskatījās uz māti Hildegardi.

- Viņa paliks te, slimnīcas priekšniece stingri noteica. Tu, Johanness, kad būsi visu sarunājis, vari atsūtīt ziņu, kad nolikta audience.

Pēc tam viņa pagriezās pret mani.

- Galu galā mīļā draudzene, ja patiešām esat nolēmusi iet šo ceļu… Viņas lūpas cieši sakniebās, tad pavērās, lai teiktu šādus vārdus: Iespējams, palīdzēt jums pārkāpt laulību ir grēks. Tomēr es to darīšu. Zinu, ka šādas rīcības iemesli, lai kādi tie būtu, jūsu­prāt, ir pamatoti. Un varbūt grēku atsvērs jūsu augstsirdīgā drau­dzība.

- Ak, māt. Likās, ja teikšu vēl ko, sākšu raudāt, tāpēc tikai paspiedu lielo, sastrādāto plaukstu, kas gulēja man uz pleca. Man pēkšņi uzmācās ilgas mesties skarbās sievietes rokās un piekļaut seju pie mierinošajām, melnā sarža klātajām krūtīm, bet plauksta atlaida manu plecu un saņēma garo ahātu rožukroni, kas ejot klikstēja viņas habita krokās.

- Es lūgšu par jums Dievu, viņa sacīja, savelkot lūpas smaidā, kas ne tik stingrā sejā varbūt viegli drebētu. Pēkšņi smaids pārvēr­tās dziļu rūpju izteiksmē. Lai arī īsti nezinu, viņa domīgi pie­bilda, kurš svētais būtu piemērotākais aizbildnis šajos apstākļos.

Vārds, kas man iešāvās prātā, bija Marija Magdalēna; tobrīd es pacēlu kā lūgšanā saliktās rokas virs galvas, ļaujot mazajam kri­nolīna karkasam pārslīdēt pāri pleciem un nogult uz gurniem. Vai Mata Hari, bet es biju droša, ka šī sieviete nemūžam netiks iekļauta kristiešu svēto kalendārā. Starp citu, arī par Magdalēnu es nebiju pārliecināta, bet no grēkiem atgriezusies prostitūta visā debesu draudzes pulkā likās vispiemērotākā, kas varētu atbalstīt mani ris­kantajā pasākumā, kuru biju uzsākusi.

Iedomājos, ka Eņģeļu klosteris droši vien nekad nebija piedzī­vojis pošanos šādai misijai. Kaut arī kandidātes, kā Kristus līgavām pieklājās, uz pēdējo zvērestu nodošanu tika ietērptas krāšņos tēr­pos, diez vai šajās ceremonijās tika izmantots sarkans zīds un rīsu pūderis.

Cik simboliski, es spriedu, kad bagātīgās, sarkanās drānas pār­slīdēja manai augšup pavērstajai sejai. Balts šķīstība, un sar­kans… sauc, kā gribi. Māsa Minerva, jauna mūķene no bagātas aris­tokrātu dzimtas, bija izraudzīta, lai palīdzētu man saģērbties; viņa ļoti prasmīgi un pašpārliecināti sakārtoja manus matus, nostipri­not ikvienu mazāko, ar saldūdens pērlēm rotāto pāva spalvas stīdziņu. Viņa ļoti rūpīgi izķemmēja man uzacis, iezīmēja tās tumšā­kas ar svinu un lūpas nokrāsoja ar sārtā smiņķī iemērktu spalvu. Man drausmīgi kutēja, radot vēlmi izplūst nevaldāmos smieklos. Ne jau jautrības dēļ, nē, tā bija histērija.

Māsa Minerva pastiepa roku pēc spoguļa. Es ar žestu viņu aptu­rēju; nevēlējos skatīties sev acīs. Dziļi ievilku elpu un pamāju ar galvu.

- Esmu gatava, es teicu. Lai piebrauc karieti.

Šajā pils daļā es biju pirmo reizi. Atklāti sakot, pēc neskaitā­miem pagriezieniem un cilpu mešanas pa sveču apgaismotajiem koridoriem, kuru sienas sedza spoguļi, es vairs īsti nezināju, cik eksemplāros te esmu, nemaz nerunājot par to, lai saprastu, uz ku­rieni katrs no tiem ved.

Diskrēts un anonīms kambarkungs aizveda mani līdz mazām, ar paneļiem klātām durvīm uz alkovu. Vienreiz pieklaudzināja pie tām, tad paklanījās man, strauji apgriezās un, atbildi nesagaidījis, aizgāja. Durvis atvērās, un es iegāju iekšā.

Karalim bikses vēl bija kājās. Šis fakts palēnināja manu sirds­darbību līdz ciešamam ritmam, un man vairs nelikās, ka kuru katru mirkli apvemšos.

Pat nezināju, ko biju gaidījusi, bet realitāte mani mazliet nomie­rināja. Viņa Majestāte bija ģērbies vienkārši kreklā un biksēs un siltumam ap pleciem apņēmis brūna zīda rītasvārkus. Viņš pasmai­dīja un, satvēris mani pie elkoņa, mudināja piecelties no reveransa. Delna bija silta zemapziņā biju sagaidījusi, ka tā būs mikla, un es, cik nu labi spēju, atbildēju ar smaidu.

Mēģinājums acīmredzot nebija izdevies, jo viņš mīļi noglauda manu roku un sacīja:

- Nebaidieties no manis, chиre Madame. Es nekožu.

- Nē, protams, ne, es teicu.

Viņš bija nesalīdzināmi līdzsvarotāks par mani. Nu dabiski, es pie sevis nodomāju, viņam tas nav nekas jauns. Dziļi ievilku elpu un centos atslābināties.

- Vai dzersiet glāzi vīna, kundze? karalis piedāvāja. Mēs bijām divatā; kalpotāju nebija, bet vīns jau bija saliets divos pokālos un sveču gaismā kvēloja kā sarkans rubīns. Telpa bija grezni iekārtota,

bet ļoti maza, un bez galda un diviem krēsliem ar ovālām atzvelt­nēm te vēl atradās mīksts, ar zaļu samtu pārvilkts dīvāns. Vairoties skatīties uz to, es paņēmu glāzi un klusi pateicu “paldies”.

- Lūdzu, sēdieties. Luijs ieslīga vienā no krēsliem un ar mā­jienu aicināja man sēsties otrā. Un tagad esiet tik laipna un stās­tiet, viņš man atkal uzsmaidīja, ko varu jūsu labā darīt.

- M-mans vīrs, es iesāku, bet biju tik satraukta, ka mazliet stomījos. Viņš ir Bastīlijā.

- Protams, karalis nomurmināja. Par duelēšanos. Atceros. Viņš saņēma manu roku, to, kurā neturēju glāzi, un pirksti viegli skāra vietu, kur man sitās pulss. Ko jūs vēlētos, lai es daru, chиre Madame? Jūs zināt, ka tas ir nopietns nodarījums; jūsu vīrs ir pārkāpis likumu, ko es pats esmu izdevis. Pirksts glāstīja manu plaukstas locītavu, liekot kņudēt visai rokai.

- J-jā, es saprotu. Bet viņš tika… izprovocēts. Man galvā dzima ideja. Jūs jau zināt, viņš ir skots; tās zemes vīrieši kļūst, centos izdomāt piemērotāku sinonīmu vārdam “traki”, ārkārtīgi nikni, ja tiek aizskarts viņu gods.

Luijs pamāja ar galvu; likās, ka viņam neeksistē nekas cits kā vien roka, pār kuru bija noliecies. Redzēju viņa ādas taukaino spī­dumu un saodu smaržas. Vijolītes. Spēcīga, salda smarža, bet ar to nebija gana, lai pilnībā noslēptu sīvo vīrišķības smārdu, kas dvesa no karaļa.

Divos lielos malkos izdzēris vīnu, viņš nolika glāzi, lai manu plaukstu varētu turēt ar abām rokām. Viens pirksts ar īsi apgrieztu nagu vilka pa mana laulības gredzena izvītajām līnijām un dadža ziediem.

- Tā ir. Viņš pacēla manu roku augstāk, it kā vēlētos izpētīt gredzenu. Tā ir, kundze. Tomēr…

- Es būtu… bezgala pateicīga, Jūsu Majestāte, es viņu pār­traucu. Viņš pacēla galvu, un es ieraudzīju viņa acis, tumšas un neizprotamas. Mana sirds sitās kā veseris. Bezgala… pateicīga.

Viņa Majestātei bija plānas lūpas un bojāti zobi; varēju saost viņa dvašu, kura stipri oda pēc sīpoliem un trūdiem. Mēģināju aiz­turēt elpu, bet ilgi jau tā nevarēju.

- Nu… viņš lēnām novilka, it kā pārdomātu dzirdēto. Es pats, kundze, sliektos izrādīt žēlsirdību…

Es skaļi izelpoju, un viņš brīdinoši saspieda manus pirkstus.

- Bet, redziet, ir zināmi sarežģījumi.

- Tiešām? es vārgi izdvesu.

Karalis pamāja ar galvu, acis joprojām nenovērsis no manas se­jas. Pirksti viegli pārslīdēja manai delnas virspusei, velkot pa asins­vadu tīklojumu.

- Angļu džentlmenis, kuram diemžēl gadījās aizvainot Broktūrekas kungu, viņš sacīja. Viņš strādāja pie… viena cilvēka diezgan ievērojama angļu aristokrāta.

Sendringems. Dzirdot pieminam, kaut arī netieši, hercogu, mana sirds apmeta kūleni.

- Šis augstmanis iesaistīts… teiksim tā, svarīgās sarunās, kas dod viņam tiesības uz īpašu attieksmi. Plānās lūpas savilkās smaidā, pasvītrojot valdonīgo degunu virs tām. Un šis augst­manis ir izrādījis interesi par jūsu vīra un angļu kapteiņa Rendela dueli. Nelaimīgā kārtā viņš ārkārtīgi uzstājīgi pieprasīja, lai jūsu laulātais draugs par savu neapdomību, kundze, izcieš bargāko sodu.

Nolādētais, resnais cūka, es domās nolamājos. Protams, tā kā Džeimijs bija noraidījis kā kukuli piedāvāto attaisnošanu, vai varēja rasties labāka izdevība neļaut viņam “iepīties” Stjuartu darīšanās kā panākt, ka Džeimijs tuvākos gadus pavadīs aiz restēm Bastīlijā? Droši, neuzkrītoši un lēti. Šādu izdevību hercogs nevarēja laist garām.

Taču Luijs vēl joprojām smagi dvašoja pār manu roku, un es to iztulkoju kā zīmi, ka viss vēl nav zaudēts. Ja viņš netaisās apmieri­nāt manu lūgumu, tad diez vai var lolot cerības, ka likšos ar viņu gultā, bet, ja viņš uz to vēl cer, tad piedzīvos stipri nepatīkamu pārsteigumu.

Es saņēmu dūšu vēl vienam mēģinājumam.

- Vai tad Jūsu Majestāte klausa angļu pavēlēm? es uzdrīkstē­jos pajautāt.

Luijs no izbrīna iepleta acis. Tad, aptvēris manu nodomu, greizi pasmaidīja. Tomēr es biju trāpījusi vārīgā vietā; redzēju sakusta­mies karaļa plecus, kad viņš, kā uzsedzot neredzamu mantiju, atguva savas varas apziņu.

- Nē, kundze, neklausu, viņš vēsi atteica. Tomēr ņemu vērā… dažādus apstākļus. Smagnējie plakstiņi uz brīdi noslīga pār acīm, bet manu roku viņš neatlaida.

- Esmu dzirdējis, ka jūsu vīrs interesējas par mana brālēna da­rījumiem, viņš turpināja.

- Jūsu Majestāte ir labi informēts, es pieklājīgi sacīju. Bet tad jau jūs zināsiet arī to, ka mans vīrs neatbalsta Stjuartu atgrie­šanos Skotijas tronī. Es lūdzu Dievu, lai tie būtu vārdi, kurus Luijs vēlētos dzirdēt.

Izskatījās, ka man ir paveicies, viņš pasmaidīja, pacēla manu roku pie lūpām un viegli noskūpstīja.

- Ak tā? Es par jūsu dzīvesbiedru biju dzirdējis… pretrunīgus stāstus.

Es dziļi ievilku elpu un apspiedu vēlēšanos atraut roku.

- Nu, tas jau tikai darījuma jautājums, centos runāt pēc iespējas lietišķāk. Mana vīra brālēns Džereds Freizers neslēpj, ka ir jakobīts. Džeimijs mans vīrs būdams Džereda kompanjons, taču nevar iet visiem klāstīt, ko īsti domā. Redzot, ka šaubas pamazām pazūd no karaļa sejas, es steidzos runāt tālāk. Pajau­tājiet Divernē kungam! Viņš labi pazīst mana vīra patiesos uz­skatus.

- Esmu jau runājis ar viņu. Luijs diezgan ilgi klusēja, vērojot, kā paša tumsnējie, īsie pirksti velk uz manas rokas gaisīgus apļus.

- Tik gaiša, viņš murmināja. Tik maiga. Šķiet, es varu redzēt, kā zem ādas plūst asinis.

Tad viņš atlaida roku un domīgi vērās manī. Es gluži labi pratu lasīt cilvēku sejās, bet Luija vaibsti šobrīd neko nepauda. Pēkšņi aptvēru, ka viņš ir karalis kopš piecu gadu vecuma un spēja slēpt savas domas viņam ir tikpat dabiska kā Burbonu deguns vai mie­gainās, melnās acis.

Šai atziņai uz pēdām sekoja nākamā un tik pamatīgi iebelza man pa pakrūti, ka likās, tur iegūlis ledus gabals. Šis vīrietis bija karalis. Vēl apmēram četrdesmit gadus parīzieši nesacelsies pret monarhu; līdz šai dienai karaļa vara bija neierobežota. Vārdu sakot, viņš varēja Džeimiju atbrīvot vai nogalināt. Viņš varēja pēc sirds patikas izrīkoties ar mani, un man nebūtu, kur sprukt. Viņam at­lika tikai pamāt ar galvu, un Francijas naudas lādes izgāztu zeltu, dodot vaļu Čārlzam Stjuartam, kurš kā nāvējoša zibens šautra trā­pītu tieši Skotijas sirdī.

Viņš bija karalis. Viņš darīs, kā gribēs. Un es skatījos viņa tum­šajās, domu apēnotajās acīs un drebēdama gaidīju, ko karalim lab­patiks darīt.

- Sakiet man, ma chиre Madame, beidzot, izrāvies no pārdo­mām, viņš ierunājās. Ja es izpildīšu jūsu lūgumu un atbrīvošu Broktūrekas kungu… Viņš atkal apklusa, vēl kaut ko apsvērdams.

-Jā?

- Viņam vajadzēs pamest Franciju, Luijs sacīja, brīdinoši sa­vilcis vienu biezo uzaci. Tas būtu nosacījums atbrīvošanai.

- Es saprotu. Mana sirds sitās tik skaļi, ka gandrīz nedzirdēju, ko Luijs saka. Galu galā tas jau arī bija šī pasākuma galvenais iemesls lai Džeimijs varētu tikt ārā no Francijas. Bet no Skotijas viņš ir izraidīts…

- To, manuprāt, varētu nokārtot.

Es svārstījos, bet domāju, ka citas izvēles, kā Džeimija vārdā piekrist, man nebija.

- Lai notiek.

- Labi. Karalis apmierināts pamāja ar galvu. Tad viņa skatiens atgriezās pie manis, pakavējās pie manas sejas, noslīdēja pa kaklu uz krūtīm un tālāk pa visu augumu. Par to es lūgšu no jums nelielu pakalpojumu, kundze, viņš klusi piebilda.

Uz sekundi droši ieskatījos viņam acīs. Tad noliecu galvu.

- Esmu Jūsu Mājestātes rīcībā,.es sacīju.

- 0! Luijs piecēlās un nevērīgi nometa rītasvārkus uz krēsla atzveltnes. Viņš pasmaidīja un pastiepa man roku. Trиs bien, ma chиre. Tad nāciet man līdzi.

Es aizvēru acis, lūdzoties, lai man neļimtu ceļi. Dieva dēļ, es domāju pie sevis, tu esi divreiz precējusies. Izbeidz tā satraukties par sīkumiem.

Piecēlos un saņēmu Luija roku. Man par izbrīnu, viņš nepagrie­zās pret samta dīvānu, bet aizveda pie durvīm istabas otrā galā.

Kad viņš atlaida manu roku, lai atvērtu durvis, pār mani nāca īss, kristāltīras apskaidrības mirklis.

Lai velns tevi parauj, Džeimij Freizer, es nodomāju. Kaut tu no­nāktu ellē!

Kā sastingusi stāvēju uz sliekšņa un mirkšķināju acis. Manas pārdomas par karaļa izģērbšanās protokolu pārvērtās dziļā izbrīnā.

Istaba bija diezgan krēslaina, to apgaismoja tikai mazas eļļas lampiņas, kas grupās pa piecām bija saliktas alkovos. Telpa bija apaļa un tāpat arī milzīgais galds tās vidū, tumšajā koka virsmā atspīdēja sīki gaismas punktiņi. Ap galdu sēdēja cilvēki, kurus varēja jaust tikai kā izplūdušus, drūmus plankumus uz melnā fona.

Man ienākot, nošalca klusas balsis, kuras karaļa parādīšanās uzreiz apslāpēja. Kad manas acis pierada pie krēslas, es satriekta atklāju, ka cilvēkiem galvā ir kapuces; tuvāk sēdošais vīrietis pa­griezās pret mani, un samtā izgrieztajos caurumos es ieraudzīju pamirdzam acis. Izskatījās, ka te uz sapulci sanākuši bendes.

Es acīmredzot biju goda viešņa. Vienu satraukuma pilnu mirkli nesapratu, ko no manis sagaida. Pēc mājieniem, ko bija izteicis gan Raimons, gan Mārgerita, man rādījās murgi, kuros redzēju okultas ceremonijas ar zīdaiņu upurēšanu, rituālu izvarošanu un vispārēja rakstura sātaniskus ritus. Taču tikai retumis pārdabiskais atbilst nostāstiem, un es cerēju, ka šis gadījums nebūs izņēmums.

- Mēs, kundze, esam dzirdējuši par jūsu lieliskajām spējām un jūsu… reputāciju. Luijs smaidīja, bet viņa acīs, skatoties uz mani, jautās piesardzības ēna, it kā viņš nebūtu drošs, ko no manis īsti var sagaidīt. Mēs būtu jums ārkārtīgi pateicīgi, mana dārgā kun­dze, ja jūs neatteiktos šovakar ļaut mums baudīt šo spēju augļus.

Es pamāju ar galvu. Ak tad jūs būtu ārkārtīgi pateicīgi? Nu, tas jau ir brīnišķīgi! Es gribēju, lai viņš jūtas man pateicīgs. Taču ko viņš no manis vēlējās? Kalps nolika uz galda lielu vaska sveci un aizdedzināja, no spodrās virsmas atblāzmoja maigas gaismas aplis. Sveci rotāja tādi paši simboli, kādus biju redzējusi metra Raimona slepenajā istabā.

- Regardez, Madame/’ Karalis satvēra manu elkoni un pagrieza mani tā, lai es redzētu, kas ir aiz galda. Tagad sveces gaismā es kustīgajās ēnās saskatīju divus klusējošus stāvus. Tos ieraugot, es satrūkos, bet karaļa pirksti vēl ciešāk saspieda manu elkoni.

Tur blakus viens otram, apmēram sešu pēdu attālumā, stāvēja grāfs Senžermēns un metrs Raimons. Aptiekārs nekādi neizrādīja, ka mani pazīst, bet izturējās mierīgi un ar savām melnajām acīm, kurās nebija zīlīšu, vērās kaut kur sāņus, kā varde no akas dzīlēm.

Grāfa acis, mani ieraugot, iepletās neticibā, tad skatiens kļuva drūms. Viņš bija ģērbies vislabākajās drēbēs, viscaur baltā kā pa­rasti balti stīvināti atlasa svārki, krēmkrāsas veste un bikses. Sveču gaismā zaigoja sīko pērlīšu raksti, kas rotāja svārku apro­ces un atlokus. Ja neskaita drānu krāšņumu, tad grāfs, manuprāt, izskatījās visai bēdīgi seja sasprindzinājumā sašķobīta, mežģī­nes krekla priekšā tādas kā saņurcītas, apkakle sviedros samirkusi tumša.

Raimons, gluži otrādi, izskatījās vēss kā zivs uz ledus, viņš stā­vēja nekustīgi, abas rokas paslēpis ierastā novalkātā samta talāra piedurknēs, platā, neizteiksmīgā seja rāma un neizdibināma.

- Šie divi vīri, kundze, tiek apsūdzēti, Luijs pamāja ar roku uz Raimonu un grāfu, par buršanos, par sakariem ar tumsas spē­kiem, par likumīgas izglītošanās izkropļošanu, pārvēršot to par sātanisku mākslu izzināšanu. Karaļa balss skanēja salti un drūmi.

- Tādas lietas plaši tika piekoptas mana vectēva valdīšanas laikā, bet mēs šādas neģēlības savā valstī necietīsim.

Viņa Majestāte uzsita knipi pret vienu no maskētajiem stāviem, kurš, nodrošinājies ar tinti un spalvu, sēdēja pie papīru kaudzes.

- Esiet tik laipns un nolasiet apsūdzības rakstu, viņš pavēlēja.

Vīrietis ar kapuci galvā paklausīgi piecēlās, paņēma papīra lapu

un sāka lasīt: apsūdzības zoofilijā, viltus upurēšanā, nevainīgu asiņu izliešanā, vissvētākā rituāla, mises, profanācijā, apgānot dievmaizi, mīlas rituālu izpildīšanā uz Dieva altāra man iešāvās prātā, kā no malas varēja izskatīties tas, ko darīja Raimons, lai mani dziedinātu, un jutos no sirds pateicīga Dievam, ka neviens to nav atklājis.

Dzirdēju pieminam vārdu Karfurs un noriju pēkšņi kaklā sakā­pušo žulti. Ko bija teicis mācītājs Lorē? Burvis Karfūrs bija sadedzi­nāts Parīzē tikai pirms divdesmit gadiem tieši par tādiem pārkā­pumiem, kādus tagad dzirdēju uzskaitām: “…dēmonu un tumsas spēku izsaukšana, slimības un nāves uzsūtīšana par maksu,” es pieliku roku pie vēdera, jo dzīvā atmiņā uzplaiksnīja krūklis “ļauna vēlēšana galminiekiem, jaunavu aptraipīšana…” pašāvu skatienu uz grāfu, bet viņa seja, klausoties apsūdzības, bija kā akmenī kalta, cieši sakniebtām lūpām.

Raimons ar sudrabainajiem matiem, kas slīga līdz pleciem, stā­vēja gluži mierīgs, it kā klausītos kaut ko tik nenozīmīgu kā strazda svilpošana krūmājā. Kaut arī biju redzējusi kabalas simbolus uz skapja, nespēju saistīt vīru, kuru es pazinu, līdzjūtīgu indētāju, praktisku aptiekāru ar tikko uzskaitītajiem briesmu darbiem.

Beidzot apsūdzības izsīka. Vīrs ar kapuci galvā paskatījās uz karali un pēc viņa mājiena apsēdās.

- Ir veikta visaptveroša izmeklēšana, Luijs, pagriezies pret mani, sacīja. Iesniegti pierādījumi un pierakstītas daudzu aculie­cinieku liecības. Šķiet skaidrs, viņš pievērsa saltu skatienu apsū­dzētajiem burvjiem, ka abi vīrieši nodarbojušies ar seno filozofu rakstu pētīšanu un zīlēšanu, liekot lietā debesu ķermeņu kustības aprēķinus. Tomēr… viņš paraustīja plecus, …tas pats par sevi nav noziegums. Man ir dots mājiens, viņš paskatījās uz druknu vīrieti kapucē, kurš bija aizdomīgi līdzīgs Parīzes bīskapam, ka arī Baznīcas mācības to strikti nenoliedz; zināms, ka pat Svētais Augustīns iedziļinājies astroloģijas noslēpumos.

Visai neskaidri atcerējos, ka Svētais Augustīns tiešām pētījis astroloģiju un tad augstprātīgi noraidījis to kā blēņas. Tomēr es šaubījos, vai Luijs ir lasījis Augustiņa “Atzīšanos”, un šī aizstāvības līnija, neapšaubāmi, nāktu par labu apsūdzētam burvim; lūkoša­nās zvaigznēs likās diezgan nekaitīga nodarbošanās, ja salīdzina ar zīdaiņu upurēšanu vai šaušalīgām orģijām.

Sāku stipri bažīties, kāda ir mana loma šajā sapulcē. Vai tomēr kāds redzējis mani slimnīcā kopā ar metru Raimonu?

- Mums nav iebildumu pret to, ka zināšanas tiek liktas lietā pareizi, ne arī pret pētījumiem filozofijā, karalis savaldīgā balsī turpināja. No seno filozofu darbiem ir iespējams mācīties, ja pret tiem izturas ar atbilstošu piesardzību un gara pazemību. Bet nav noliedzams, ka, atrodot šādos rakstos daudz laba, tajā pašā laikā var atklāties arī ļaunais, un šķīsta gudrības meklēšana var izvirst kārē pēc varas un mantas pasaulīgām vērtībām.

Karalis atkal skatījās te uz vienu, te uz otru burvi, acīmredzot cenšoties izsecināt, kurš no abiem būtu spējīgs uz tādu izvirtību. Grāfs joprojām svīda, uz baltajiem zīda svārkiem melnēja mitruma traipi.

- Nē, Jūsu Majestāte! viņš iesaucās, atmetot atpakaļ savus tumšos matus un degošās acis pievēršot metram Raimonam. Tas, ka šajā zemē darbojas tumsas spēki, ir tiesa nešķīstība, par kuru jūs runājāt, staigā mūsu vidū! Bet tik samaitāta sirds nepukst jūsu uzticamākā pavalstnieka krūtīs, viņš uzsita sev pa krūtīm, ja mēs gadījumā nebūtu uztvēruši viņa vārdu jēgu, nē, Jūsu Majestāte! Ja meklējat, kur notiek zinību kropļošana un aizliegtu mākslu pie­kopšana, tad jums jālūkojas ārpus sava galma. Viņš neapsūdzēja metru Raimonu tieši, bet virziens, kādā vērsa skatienu, runāja skaidru valodu.

Uz karali šis jūtu izvirdums neatstāja nekādu iespaidu.

- Tādas riebeklibas bija bieža parādība mana vectēva valdīša­nas laikā, viņš klusā balsī atkārtoja. Mēs tās izravējām, kur vien atradām; iznīcinājām ļaunuma draudus, kur vien tie mūsu valsti parādījās. Burvji, raganas. Baznīcas mācību kropļotāji… Kungi, mēs nepieļausim, ka šis ļaunums atkal paceļ galvu.

- Tātad… Viņš viegli uzsita ar abām plaukstām pa galdu un iztaisnojās. Joprojām nenovēršot skatienu no Raimona un grāfa, karalis norādīja ar roku uz mani.

- Mēs esam atveduši liecinieci, viņš paziņoja. Šī sieviete nekļūdīgi redz patiesību un šķīstu sirdi.

Man kaklā kaut kas klusi noguldzēja, un karalis pagriezās pret mani.

- Baltā dāma, viņš, balsi nepacēlis, turpināja. Baltā dāma nevar melot; viņa redz cilvēka sirdi un dvēseli un var pavērst patie­sību uz labu… vai uz iznīcību.

Nerealitātes sajūta, kas caurauda šo vakaru, pārplīsa kā ziepju burbulis. Vieglais vīna izraisītais reibonis izgaisa, un galva man kļuva pilnīgi skaidra. Atvēru muti un, pēkšņi apjaušot, ka man nav itin nekā, ko teikt, atkal to aizvēru.

Kamēr Luijs klāstīja savus rīkojumus, šausmas slīdēja lejup pa manu muguru un vēderā saritinājās gredzenā. Uz grīdas uzzīmēs divus piecstūrus, kuros vajadzēs stāvēt abiem burvjiem. Tad katrs liecinās par saviem darbiem un to iemesliem. Pēc tam Baltā dāma spriedīs, vai runātājs teicis taisnību.

- Jēzus, nolādēts, Kristus, es pie sevis izdvesu.

- Grāfa kungs? Viņa Majestāte pamāja uz pirmo piecstūri, kas tika ar krītu uzvilkts uz paklāja. Tikai karalis spēj pret īstu Obisonas paklāju izturēties ar tik augstprātīgu nevērību.

Grāfs, ejot uz savu vietu, paspraucās man garām. Tajā brīdī es dzirdēju pavisam klusu čukstu:

- Nepārrēķinieties, kundze. Es nestrādāju viens. Apsūdzētais ieņēma viņam paredzēto vietu, pagriezās pret mani un, ārēji sagla­bādams savaldību, ironiski paklanījās.

Mājiens bija puslīdz skaidrs atliek man viņu apsūdzēt, un ne­kavējoties būs klāt grāfa pakalpiņi, lai nogrieztu man krūšu galus un nodedzinātu Džereda spīķerus. Aplaizīju lūpas, iekšēji lamā­dama Luiju. Kāpēc viņš nevarēja vienkārši vēlēties manu miesu?

Raimons nevērīgi aizgāja uz savu krīta piecstūri un sirsnīgi pamāja ar galvu uz manu pusi. Apaļajās, melnajās acīs ne mazākā mājiena, kā rīkoties.

Biju pilnīgā neziņā, ko darīt tālāk. Karalis pamāja, lai nostājos starp abiem piecstūriem ar seju pret apsūdzētajiem. Vīri ar kapu­cēm galvās piecēlās un ieņēma vietas karalim aiz muguras, drau­dīgs bars bez sejām.

Valdīja pilnīgs klusums. Pie zeltītajiem griestiem kā līķauts ka­rājās sveces dūmi, atsevišķas stīgas lēni šūpojās gaisa strāvās. Visu acis bija pievērstas man. Beidzot, izmisuma dzīta, es pagriezos pret grāfu un pamāju ar galvu.

- Varat sākt, grāfa kungs, es sacīju.

Viņš pasmaidīja vismaz es pieņēmu, ka šis vaibsts bija do­māts kā smaids, un sāka, vispirms iztirzājot kabalas pamatus, tad pārejot uz divdesmit triju ebreju alfabēta burtu ekseģēzi un to dziļo simbolismu. Izklausījās ļoti zinātniski, pilnigi nekaitīgi un drausmīgi garlaicīgi. Karalis žāvājās, nemaz nepūlēdamies aizsegt muti.

Garās runas laikā es prātā apsvēru dažādas iespējas. Šis vīrietis bija man draudējis un uzbrucis, bija mēģinājis noslepkavot Džei­miju personisku vai politisku iemeslu dēļ, lielas starpības nebija. Ļoti ticams, ka viņš bija barvedis tai izvarotāju bandai, kas bija uz­glūnējusi mums ar Mēriju. Ja neskaita to un baumas, ko biju dzir­dējusi par citiem viņa darbības veidiem, Senžermēns nopietni ap­draudēja mūsu mēģinājumus apturēt Čārlzu Stjuartu. Vai es varu ļaut viņam izsprukt sveikā? Vai lai ļauju viņam izmantot savu ietekmi uz karali par labu Stjuartiem un kopā ar maskotu neliešu bandu klaiņot pa Parīzes tumšajām ielām?

Redzēju, ka man no bailēm saslējušies krūšu gali un izspiedu­šies cauri kleitas zīda audumam. Tomēr es saņēmos un raidīju grā­fam niknu skatienu.

- Vienu mirklīti, es ieteicos. Viss, ko jūs līdz šim esat sacī­jis, grāfa kungs, atbilst patiesībai, tomēr es aiz jūsu vārdiem redzu ēnu.

Grāfam pavērās mute. Luijā, kurš uzkumpis gulšņāja uz galda, tagad pēkšņi pamodās interese, un viņš izslējās. Es aizvēru acis un piespiedu pie plakstiņiem pirkstus, it kā skatītos uz iekšpusi.

- Es redzu jūsu prātā kādu vārdu, grāfa kungs. Mana balss skanēja nedzīvi un no bailēm gandrīz aizžņaugta, bet tur neko nevarēja līdzēt. Nolaidu rokas un skatījos apsūdzētajam tieši virsū.

- “Ļaunuma mācekļi”, es sacīju. Kāds jums ir sakars ar šiem mācekļiem, grāfa kungs?

Viņš nudien neprata slēpt savas jūtas. Acis izspiedās, seja nobā­lēja gluži balta, un es aiz bailēm jutu ļauna prieka uzplūdu.

Vārdu salikums “Ļaunuma mācekļi” arī karalim nebija svešs; mie­gainās, tumšās acis pēkšņi samiedzās līdz mazām spraudziņām.

Iespējams, grāfs Senžermēns bija blēdis un šarlatāns, bet ne gļēvulis. Sakopojis visus spēkus, viņš veltīja man niknu skatienu un atmeta galvu.

- Šī sieviete melo, viņš runāja tikpat pārliecināti kā tad, kad stāstīja klausītājiem to, ka burts “alef” simbolizē Dievu. Viņa nav īsta Baltā dāma, bet Sātana kalpone! Uz vienu roku ar savu kungu, bēdīgi slaveno burvi Karfūru, viņa mācekle! Viņš dramatiski no­rādīja uz Raimonu, kurš likās nedaudz izbrīnījies.

Viens no vīriem, kas slēpās zem kapuces, pārkrustījās, un es dzirdēju, ka kāda no ēnām klusi noskaita īsu lūgšanu.

- Es varu to pierādīt, grāfs paziņoja, neļaujot nevienam citam iespraukties pa vidu. Viņš iebāza roku krūšu kabatā. Atcerējos dunci, ko viņš bija izvilcis viesību vakarā, un sagatavojos pieliek­ties. Taču tas, ko viņš izvilka, nebija nazis.

- Bībelē rakstīts: “Tie ar rokām pacels čūskas,” viņš dārdināja.

- “Un pēc šādām zīmēm jūs pazīsiet patiesā Dieva kalpus!”

Domāju, ka tas bija mazs pitons. Čūska bija gandrīz trīs pēdas gara, gluda, vizuļojošu, zeltīti brūnu ādu, slidena un lokana kā ieeļ­ļota aukla ar divām mulsinošām zeltainām acīm.

Parādoties rāpulim, visi kā viens noelsās un divi maskotie ties­neši aši pakāpās atpakaļ. Arī Luijs šķita ievērojami izbrīnīts un steigšus ar skatienu meklēja savu miesassargu, kurš, acis bolīdams, stāvēja pie telpas durvīm.

Čūska, pārbaudot apkārtni, pāris reižu pašaudīja mēli. Acīmre­dzot nospriedusi, ka sveču vaska un vīraka sajaukums nav ēdams,

tā pagriezās uz pretējo pusi un mēģināja ieslīdēt atpakaļ siltajā kabatā, no kuras tik rupji bija izrauta. Grāfs veikli satvēra bēgli aiz galvas un pagrūda uz manu pusi.

- Redziet? viņš uzvaroši iesaucās. ŠI sieviete bailēs atrau­jas! Viņa ir ragana!

Atklāti sakot, ja salīdzina ar vienu no tiesnešiem, kas spiedās pie tālākās sienas, es biju pats bezbailības iemiesojums, tomēr jā­atzīst, ka, ieraugot čūsku, nevilšus biju soli atkāpusies. Tagad es atkal pagāju uz priekšu, apņēmusies atņemt grāfam rāpuli. Tas čūs­kulēns galu galā nebija indīgs. Varbūt mēs redzētu, cik tas nekai­tīgs, ja izdotos apvīt čūsku grāfam Senžermēnam ap kaklu.

Taču, iekams es tiku līdz grāfam, man aiz muguras atskanēja metra Raimona balss. Ar visu šo jezgu viņu es biju piemirsusi.

- Bībelē teikts vēl kaut kas, grāfa kungs, Raimons piezīmēja. Balsi viņš nepacēla, un platā abinieka seja palika neizteiksmīga. Tomēr visi pieklusa un karalis pagriezās, lai viņu uzklausītu.

-Jā, kungs?

Raimons pieklājīgi ar galvas mājienu pateicās, ka viņam dots vārds, un iebāza abas rokas savā talārā. No vienas kabatas viņš iz­vilka pudeli, no otras mazu glāzīti.

- “Tie ar rokām pacels čūskas,” viņš citēja, “un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs.” Viņš uzlika kausiņu uz delnas, tā sudraba maliņa iemirdzējās sveču gaismā. Tad viņš pacēla pudeli, gatavs liet glāzītē šķidrumu.

- Tā kā apsūdzēts esmu ne tikai es, bet arī Broktūrekas kun­dze, Raimons sacīja, uzmetot man īsu skatienu, es lieku priekšā mūs visus trīs šādā veidā pārbaudīt. Ar jūsu atļauju, Jūsu Majes­tāte?

Izskatījās, ka notikumu straujā attīstība Luiju pamatīgi satrie­kusi, bet viņš pamāja ar galvu, un glāzītē ielija dzintarkrāsas šķid­rums, kurš uzreiz kļuva sarkans un sāka mutuļot, it kā vārītos.

- Pūķa asinis, Raimons paskaidroja, pamādams ar glāzīti.

- Skaidrai sirdij pilnīgi nekaitīgas. Viņš uzmundrinošā smaidā atklāja savas bezzobainās smaganas un sniedza glāzīti man.

Man cits nekas neatlika kā vien dzert. Laikam jau pūķa asinis ir kaut kas no dzeramās sodas; tās garšoja pēc brendija ar zelteri. Iedzēru divus vai trīs vidēja lieluma malkus un atdevu glāzi atpa­kaļ.

Kā prasīja ceremonija, arī Raimons iedzēra. Viņš nolaida glāzīti, varēja redzēt, ka viņa lūpas notrieptas sarkanas, un pagriezās pret karali.

- Vai Baltā dāma varētu pasniegt glāzi grāfa kungam? viņš uzrunāja mani. Metrs Raimons norādīja uz krita līniju sev pie kā­jām, tādējādi atgādinot, ka nedrīkst iznākt no aizsardzības loka, ko nodrošina pentagramma.

Pēc karaļa piekrītošā galvas mājiena es paņēmu glāzīti un auto­mātiski pagriezos pret grāfu. Man vajadzēja noiet varbūt kādas se­šas pēdas pa paklāju. Paspēru vienu soli, tad nākamo, kājas man trīcēja stiprāk nekā tad, kad biju sarunājusies ar karali priekšis­tabā.

Baltā dāma redz cilvēka patieso dabu? Vai es to redzēju? Vai es patiešām kaut ko zināju par viņiem, par Raimonu vai grāfu?

Vai es varēju notiekošo apturēt? Es uzdevu sev šo jautājumu simts, tūkstoš reižu. Arī pēc tam. Vai es varēju rīkoties citādi?

Atcerējos nejauši prātā ienākušo domu, kad iepazinos ar Čārlzu Stjuartu, cik visiem būtu izdevīgi, ja viņš nomirtu. Bet nedrīkst cilvēku nogalināt savas pārliecības dēļ, pat ja šīs pārliecības izpildī­šana nozīmē nevainīgu cilvēku nāvi, vai tomēr drīkst?

Es to nezināju. Nezināju arī, vai grāfs ir vainīgs, es nezināju, vai Raimons ir nevainīgs. Es nezināju, vai cēla mērķa sasniegšana attaisno negodīgu līdzekļu izmantošanu. Es nezināju, cik vērta ir viena dzīvība vai tūkstoš dzīvību. Es nezināju atriebības patieso cenu.

Es nezināju, vai kauss, ko turu rokā, ir nāve. Kaklā man karājās baltais kristāls, tā smagums atgādināja par indi. Es nebiju redzē­jusi, ka Raimons kaut ko ieber šķidrumā; es nešaubījos, ka to nav darījis neviens. Bet man nevajadzēja iemērkt kristālu asinssarkanajā šķidrumā, lai zinātu, ko tas tagad satur.

Grāfs manā sejā redzēja zināšanu Baltā dāma neprot melot. Viņš svārstījās, skatoties uz mutuļojošo dziru.

- Dzeriet, kungs, karalis mudināja. Tumšās acis atkal bija ap­slēptas un neko neizteica. Vai arī jūs baidāties?

Grāfam, iespējams, bija daudz sliktu īpašību, bet gļēvums ne­bija viena no tām. Viņa seja bija bāla un sastingusi, bet viņš ar vieglu smaidu uz lūpām droši ieskatījās karalim acīs.

- Kāpēc ne, Jūsu Majestāte, viņš atbildēja.

Grāfs Senžermēns paņēma glāzīti no manas rokas un, neno­vēršot skatienu no manām acīm, to iztukšoja. Viņa redzokļi nekus­tīgi raudzījās man sejā, kaut arī tos aizmigloja nāves apziņa. Baltā dāma var pārvērst cilvēka dabu uz labu vai uz iznīcību.

Grāfa augums noslīga zemē un locījās, no kapucēs tērpto ska­tītāju puses skanēja kliedzieni un saucieni, noslāpējot jebkuru skaņu, kas varētu nākt pār mirstošā lūpām. Papēži īsu brīdi sitās pret grīdu, puķainajam paklājam klusinot būkšķus. Tad ķermenis izliecās un atslāba. Čūska saniknojusies izlauzās brīvībā no baltā atlasa tērpa un aši slīdēja tieši uz patvērumu, ko solīja Luija kājas.

Sacēlās īsts elles troksnis.