Spāre dzintarā 2

39 nodaļa Ģimenes saites

Par graustu šo māju gluži saukt nevarēja, bet daudz netrūka. Es uzmanigi pakāpos sāņus, lai izvairītos no lielas netīrumu peļķes, kas bija sakrājusies uz bruģakmeņiem pa augšējo stāvu logiem izlieto naktspodu dēļ un ko aizskalos tikai lietus.

Rendels satvēra mani aiz elkoņa, lai es nepaslīdētu uz gluma­jiem akmeņiem. Sajutusi pieskārienu, es sastingu, bet viņš tūlīt atlaida manu roku.

Viņš pamanīja, kā es skatos uz satrunējušo durvju stenderi, un sāka taisnoties:

- Nevarēju atļauties noīrēt labāku mājvietu. Iekšā nav tik ļauni.

Nebija arī… gluži tik ļauni. Vismaz kāds bija papūlējies istabu iekārtot pēc iespējas ērtāk. Bija atnesta prāva bļoda un krūze ar ūdeni, stabils galds, uz kura stāvēja maizes klaips, siera gabals un pudele vīna, gultai bija sagādāts pēlis un vairākas biezas segas.

Vīrietis, kas gulēja gultā, bija atmetis segas, laikam klepojot sakarsis, es novērtēju situāciju. Seja viņam bija stipri pietvīkusi un klepus tik stiprs, ka pat izturīgais gultas rāmis šūpojās.

Es pārgāju pāri istabai un atvēru logu, nepievēršot uzmanību Rendela skaļajiem protestiem. Auksts gaiss iebrāzās smacējoši kar­stajā istabā, un nemazgāta ķermeņa, netīras veļas un pilna nakts­poda smaka nedaudz mazinājās.

Klepus mitējās, un Aleksandra Rendela pietvīkums pagaisa, dodot vietu neveselīgam bālumam. Lūpas bija iezilganas, un krūtis smagi cilājās, lai atgūtu elpu.

Pārlaidu skatienu istabai, bet neatradu neko, kas derētu manam nolūkam. Atvēru savu zāļu somu un izņēmu cietu pergamenta lapu. Malas bija mazliet apbružātas, bet gan jau derēs. Apsēdos uz gultas, uzsmaidīju Aleksandram, cik iedrošinoši vien spēju.

- Pēc brīža jutīsieties labāk, es solīju. Nerunājiet un necen­tieties apspiest klepu. Man tas jādzird.

Krekls jau bija vaļā; pavēru to plašāk un ieraudzīju satriecoši iekritušas krūtis. Miesas uz tām tikpat kā nebija; no vēdera līdz atslēgkaulam skaidri bija redzamas ribas. Rendels jaunākais vien­mēr bija bijis tievs, bet pēdējā gada laikā slimības dēļ bija gandrīz izkāmējis.

Saritināju pergamentu taurītē un vienu galu pieliku slimnie­kam pie krūtīm, otru sev pie auss. Tas bija ļoti rupjš stetoskopa atdarinājums, bet pārsteidzoši derīgs.

Liku viņam dziļi elpot un izklausīju plaušas vairākās vietās. Bet man nevajadzēja lūgt, lai nabaga jauneklis klepo.

- Uz bridi apgulieties uz vēdera. Pavilku uz augšu kreklu un klausījos, tad viegli paklaudzināju ar pirkstiem pa muguru, pār­baudot rezonansi abās plaušās. Mani pirksti juta, ka kailā miesa ir mikla no sviedriem.

- Labi. Varat atkal pagriezties uz muguras. Tagad guliet mierīgi un atslābinieties. Tas nepavisam nesāpēs. Turpināju mierinoši runāt, kamēr pārbaudīju acu baltumus, pietūkušos limfmezglus kaklā, aplikto mēli un iekaisušās mandeles.

- Jums ir katars. Noglāstīju slimnieka plecu. Uzvārīšu kaut ko klepus atvieglošanai. Bet tikmēr… Ar kāju riebumā norādīju uz fajansa trauku zem gultas un palūkojos uz vīrieti, kas stāvēja pie durvīm, izslējies taisni un stīvi kā parādē.

- Tiec vaļā no šī! es pavēlēju. Rendels nikni palūrēja uz mani, bet paklausīgi pienāca klāt un pieliecās.

- Tikai nelej laukā pa logu! es skarbi uzsaucu, kad viņš spēra soli uz to pusi. Nones lejā! Rendels strauji pagriezās un izgāja, uz mani pat nepaskatījies.

Kad durvis aiz brāļa aizvērās, Aleksandrs sekli ievilka elpu. Viņš man uzsmaidija, gaišbrūnās acis bālajā sejā drudžaini spīdēja. Gan­drīz caurspīdīgā āda likās pārvilkta pār sejas kauliem.

- Labāk pasteidzieties, citādi Džonijs ienāks. Kas ir?

Tumšie mati klepojot bija izspūruši; cenšoties apspiest jūtas, kuras viņš man izraisīja, es tos noglaudu. Negribēju neko teikt, bet viņš acīmredzot jau zināja.

-Jums ir katars. Jums ir ari tuberkuloze… dilonis.

-Un?

- Sirds mazspēja. Es ieskatījos viņam tieši acīs.

- A. Es jau domāju… kaut ko līdzīgu. Reizēm man krūtīs sirds trīsuļo… kā mazs putniņš. Aleksandrs viegli uzlika roku uz sirds.

Nespēju skatīties uz viņa krūtīm, kā tās cilājas zem nepanesa­mās nastas, tāpēc saudzīgi aizvēru viņa kreklu un aizpogāju līdz kaklam. Gara, balta roka cieši satvēra manējo.

- Cik ilgi? viņš jautāja. Balss skanēja viegli, gandrīz bezrū­pīgi, paužot ne vairāk kā vieglu ziņkāri.

- Es nezinu, atteicu. Tā ir taisnība. Es nezinu.

- Bet ne ilgi, viņš bija pārliecināts.

- Nē. Ne ilgi. Varbūt vairākus mēnešus, bet gandrīz droši, ka ne visu gadu.

- Vai varat… apturēt klepu?

Es pastiepu roku pēc somas.

- Jā. Vismaz tik daudz varu izdarīt. Un sirds sišanos. Uztaisīšu jums uzpirkstītes ekstraktu, tas palīdzēs. Atradu mazu sainīti, kurā bija kaltētas uzpirkstītes lapas; man vajadzēs mazliet laika, lai uzvārītu.

- Jūsu brālis… es sacīju, uz viņu neskatoties. Vai gribat, lai es…

- Nē, Aleks noteikti atteicās. Viens mutes kaktiņš savilkās uz augšu, un viņš tik ļoti līdzinājās Frenkam, ka vienu brīdi man sagribējās raudāt.

- Nē, Aleks atkārtoja. Domāju, ka viņš jau zina. Mēs vien­mēr esam bijuši… zinājuši visu viens par otru.

- Tiešām? Skatījos tieši uz Aleksandru. Viņš nenovērsās no mana skatiena, bet tikko jaušami pasmaidīja.

- Jā, viņš klusi sacīja. Es zinu, kāds viņš ir. Tam nav nozī­mes.

Ak, tiešām? es domāju. Varbūt tev nav. Nespēdama paļauties ne uz savu seju, ne balsi, es novērsos un visu uzmanību veltīju tam, lai aizdedzinātu spirta lampiņu, kas bija man līdzi.

- Viņš ir mans brālis, klusa balss man aiz muguras sacīja. Es dziļi ievilku elpu un savaldīju rokas, lai nomērītu pareizo kaltēto lapu daudzumu.

- Jā, es teicu, vismaz tas viņš ir.

Kopš izplatījās ziņa par ģenerāļa Koupa brīnumaino sakāvi pie Prestonpenas, no ziemeļiem burtiski plūstin plūda piedāvājumi atbalstīt armiju gan ar cilvēkiem, gan naudu. Daži piedāvājumi pat realizējās: lords Ogilvijs, Elijas grāfa vecākais dēls, atveda sešus simtus tēva rentnieku, bet Epinas Stjuarts atsoļoja ar karapulku, ko veidoja četrsimt vīru no Aberdīnas un Benfas grāfistēm. Lords Pitslaigo viens pats nokomplektēja lielāko daļu Hailendas kavalē­rijas, atvedot no ziemeļaustrumu grāfistēm krietnu skaitu džentl­meņu ar kalpiem, visi uz labiem zirgiem un teicami bruņoti vis­maz salīdzinājumā ar dažiem klaniem, kuru ieroči bija zobeni, kas saglabājušies no sacelšanās 1715. gadā, kad ar tiem cīnījās viņu vectēvi, aprūsējuši cirvji un mēslu dakšas, kas tikko vēl izmantoti saimniecības darbos, piemēram, mēžot govju kūtis.

Karotāji bija raiba kompānija, bet tāpēc ne mazāk bīstami, es prātoju, ejot cauri nelielam vīru pulciņam, kas bija ielenkuši ceļo­jošu nažu asinātāju, kurš pilnīgā vienaldzībā trina dunčus, bārdasnažus un izkaptis. Angļu karavīrs, kas stātos viņiem pretī, vai­rāk riskētu dabūt stingumkrampjus nekā mirt no ievainojuma, taču iznākums būtu vienāds.

Lai arī lords Lūiss Gordons, Gordonas hercoga jaunākais brā­lis, bija ieradies Holirūdā izrādīt cieņu Čārlzam un zīmēja spožas

izredzes, ka ieradīsies ar visu Gordonu klanu, tomēr no rokas bučo­šanas līdz reālai rīcībai vēl bija tāls ceļš ejams.

Skotijas zemienes, kas ļoti labprāt skaļi uzgavilētu ziņām par Čārlza uzvaru, visnotaļ negribīgi izturējās pret to, ka vajadzētu dot ļaudis šo uzvaru kaldināšanai; gandrīz visa Stjuartu armija sastā­vēja no Hailendas kalniešiem, un izskatījās, ka tā arī paliks. Tomēr nevarētu teikt, ka Loulenda būtu pilnībā izgāzusies; lords Džordžs Marejs bija man stāstījis, ka nodokļu vākšana pārtikas, preču un naudas izteiksmē no dienvidu pilsētām ienesusi ārkārtīgi patī­kamu summu, kas, papildinot armijas kasi, ļaus vēl kādu brīdi iztikt.

- No Glāzgovas vien esam saņēmuši piecus tūkstošus piecsimt mārciņu. Kaut arī tas tāds nieks vien ir salīdzinājumā ar naudu, ko sola Francija un Spānija, Viņa Gaišība bija atklājis Džeimijam.

- Bet es neesmu noskaņots celt degunu gaisā, vēl jo vairāk tāpēc, ka Viņa Augstība no Francijas nav saņēmis zeltu, tikai mierinošus vārdus.

Džeimijs, ļoti labi zinādams, cik veltīgi būtu gaidīt, ka franču zelts kādreiz parādīsies, bija tikai piekrītoši pamājis ar galvu.

- Vai tu vēl kaut ko uzzināji, mo duinne? Džeimijs jautāja, kad es ienācu istabā. Viņš sēdēja pie galda, uz kura gulēja iesākta depeša, un mērca spalvu tintnīcā. Es, elektrizētajiem matiem nosprakšķot, noņēmu mitro kapuci un pamāju ar galvu.

- Baumo, ka ģenerālis Holijs dienvidos formējot kavalērijas vie­nības. Esot saņēmis pavēli izveidot astoņus pulkus.

Džeimijs kaut ko norūca. Ņemot vērā nepatiku, ko kalnieši juta pret kavalēriju, šīs nebija labas ziņas. Izklaidīgi viņš paberzēja muguru vietā, kur, jau krietni pabalējis, atradās Prestonpenas kaujā gūtais pakava nospiedums.

- Es to aizrakstīšu pulkvedim Kameronam, viņš sacīja. Kā tu domā, Armaliet, cik ticamas ir šīs baumas? Gandrīz automātiski viņš pameta skatienu pāri plecam, lai pārliecinātos, ka ir viens.

Tagad viņš mani par “Armalieti” sauca tikai tad, kad bijām divatā, sabiedrībā izmantodams formālo “Klēra”.

- Kā bankā, es atbildēju. Domāju, ka ticamas.

Tās vispār nebija baumas; tās bija svaigākās ziņas no Džeka Rendela, pēdējā iemaksa no parāda, ko viņš man uzspieda par to, ka palīdzu viņa brālim.

Džeimijs, protams, zināja, ka es apmeklēju Aleku Rendelu un ari slimniekus jakobitu armijas rindās. Bet viņš nezināja un to es viņam nekad neteikšu, ka ik nedēļu reizēm biežāk es satiekos ar Džeku Rendelu, lai uzklausītu, kādas ziņas no dienvidiem atnā­kušas līdz Edinburgas pilij.

Reizēm viņš atnāca pie Aleka, kad es tur biju; citreiz es ziemas nokrēslī nācu mājās, uzmanīgi skatoties zem kājām uz “Karaliskās jūdzes” slidenajiem akmeņiem, kad negaidīti kāds stāvs, taisns kā miets, brūnā, pašaustā apģērbā māja man no kādas sētas vārtiem vai miglā man pie pleca atskanēja klusa balss. Tas bija biedējoši, it kā mani vajātu Frenka rēgs.

Džekam Rendelam būtu daudzkārt vienkāršāk atstāt man vēs­tuli Aleka istabā, bet viņš nebija ar mieru neko rakstīt, un es sa­pratu viņa bažas. Ja vēstule tiktu atrasta, pat bez paraksta, tad nepatikšanas rastos ne tikai viņam pašam, bet ari Alekam. Turklāt Edinburgā svešu ļaužu bija, ka biezs, brīvprātīgie, kas ieradās zem karaļa Džeimsa karoga, ziņkārīgi viesi no dienvidiem un zie­meļiem, ārzemju sūtņi no Francijas un Spānijas, milzums spiegu un ziņotāju. Vienīgie, kas nestaigāja pa ielām, bija angļu garni­zona virsnieki un karavīri, kuri palika iesprostoti Edinburgas pilī. Ja neviens nedzirdēja Rendelu ar mani sarunājamies, tad viņu nebija iespējams pazīt, nevienam arī neliktos dīvainas mūsu tikšanās, pat ja mūs redzētu, un mēs reti tikāmies, tādi bija viņa piesardzības pasākumi.

Savukārt es biju tikpat apmierināta; man tāpat visu rakstīto vajadzētu iznīcināt. Es gan šaubījos, vai Džeimijs pazītu Ren­dela rokrakstu, taču es, atklāti nemelojot, nespētu izskaidrot,

kur regulāri ņemu ziņas. Daudz labāk izlikties, ka informāciju, ko saņēmu no Rendela, biju tikai saklausījusies, ejot savās ikdienas gaitās.

Protams, šāda aizbildinājuma trūkums bija tas, ka, pret Ren­dela pienesumu izturoties tāpat kā pret citām saklausītajām ten­kām, varēja nevilšus tās nenovērtēt vai neņemt vērā. Es ticēju, ka Rendels savu darījuma daļu pildīja godprātīgi ja tādu jēdzienu vispār varēja lietot, runājot par šo vīrieti, bet tas vēl obligāti nenozīmēja, ka ziņas vienmēr atbilda patiesībai. Tāpēc pret tām arī vajadzēja izturēties skeptiski.

Jaunumus par Holija pulkiem stāstīju, kā parasti mokoties ar vieglu vainas sajūtu par krāpšanu. Protams, biju nākusi pie secinā­juma, ka godīgums laulāto starpā ir būtisks, tomēr pastāvēja tāda lieta kā mēra izjūta. Un es neredzēju iemeslu, kāpēc noderīgas informācijas nodošana jakobītiem varētu izraisīt Džeimijam sāpes.

- Kamberlendas hercogs joprojām gaida, kad spēki atgriezīsies no Flandrijas, es piebildu. Un Stērlingas pils aplenkšana neko nedod.

Džeimijs, aši rakstot, ņurdēja.

- Tik daudz es zināju; lords Džordžs pirms divām dienām sa­ņēma depešu no Frānsisa Taunsenda; viņš tur pilsētu, bet grāvju rakšana, uz ko uzstāja Viņa Augstība, ir veltīga cilvēku un laika šķiešana. Pēc tiem nav nekādas vajadzības. Labāk būtu, ja viņi vienkārši ar lielgabaliem apšaudītu pili un tad triecienā ieņemtu.

- Kāpēc tad viņi rok tos grāvjus?

Džeimijs izklaidīgi novicināja roku, aizvien vēl koncentrējoties uz rakstīšanu. Viņa ausis no vilšanās bija apsarkušas.

- Tāpēc, ka itāļu armija raka grāvjus, kad ieņēma Verano pili, un tas ir vienīgais aplenkums, kuru Viņa Augstība redzējis. Nu tad skaidrs, ka tā jādara arī te, vai ne?

- 0, kā tad! es atbildēju.

Tas nostrādāja; viņš pacēla galvu un, acis piemiedzis, pasmējās.

- Tev varen labi izdevās, Armaliet. Ko vēl tu vari pateikt?

- Vai pietiks ar Tēvreizi gēlu valodā?

- Nē, viņš noraidīja manu piedāvājumu, apkaisot depešu ar smiltīm. Tad piecēlās, īsi mani noskūpstīja un pastiepa roku pēc mēteļa. Bet ar vakariņām pietiks. Nāc, Ārmaliet. Sameklēsim jauku, omulīgu krodziņu, un es tev iemācīšu daudz vārdu, kurus nedrīkst sacīt cilvēkos. Tie visi niez man uz mēles.

Pēdīgi Stērlingas cietoksnis krita. Cena bija augsta, cerība to noturēt zema, un labums no paturēšanas apšaubāms. Tomēr šī panākuma sekas bija tādas, ka Čārlzu pārņēma eiforija un tā bija katastrofa.

- Beidzot man izdevās pārliecināt Mareju tādu stūrgalvīgu ģeķi! Čārlzs, pieri saraucis, iesaucās. Tad princis atcerējās savu uzvaru un vēlreiz pārlaida starojošu skatienu telpai. Klausieties, es tomēr esmu uzvarējis. Pēc nedēļas mēs iesoļosim Anglijā, lai atprasītu visas mana tēva zemes!

Skotu klanu vadoņi, kas bija sanākuši rīta istabā, skatījās cits uz citu, kāsēja un mīņājās. Visumā šīs ziņas netika uzņemtas pārāk aizrautīgi.

- Ē… Jūsu Augstība, piesardzīgi ieminējās lords Kilmernoks.

- Vai nebūtu prātīgāk apsvērt…?

Viņi mēģināja. Viņi visi mēģināja. Skotija, viņi norādīja, jau pie­der Čārlzam, pilnībā. No ziemeļiem joprojām nāca cilvēki, bet dien­vidos, šķiet, atbalsts netika solīts. Un visi skotu vadoņi labi apzinā­jās, ka kalnieši, būdami nikni cīnītāji un uzticami sekotāji, tomēr bija arī zemnieki. Laukus vajadzēja apart pavasara sējai, lopi jāsa­gatavo pārziemošanai. Daudzi no vīriem ziemas mēnešos nevēlē­sies iet tālu uz dienvidiem.

- Un šie vīri vai tie nav mani pavalstnieki? Viņi neies tur, kur es pavēlēšu? Blēņas, Čārlzs stingri noteica. Un tā palika. Gandrīz.

- Džeims, dārgais draugs! Pagaidi, es tūlīt aprunāšos ar tevi zem četrām acīm, ja tev nekas nav pretī. Viņa Augstība pārmija pāris asu vārdu ar lordu Pitslaigo; viņa garais, spītīgais zods maz­liet atmaiga, kad viņš pamāja ar roku Džeimijam.

Nedomāju, ka šis uzaicinājums attiecās ari uz mani. Taču es pat nedomāju iet projām un ērtāk iekārtojos vienā no krēsliem ar zelta damasta pārvalkiem, kamēr jakobltu kungi un klanu vadoņi klusi sarunādamies, cits pēc cita devās projām.

- Ha! Čārlzs nicīgi uzsita knipi aizvērto durvju virzienā. Ve­cas sievas, viņi visi! Gan viņi redzēs. Tāpat mans brālēns Luijs un Filips vai man vajadzīga viņu palīdzība? Es viņiem visiem parā­dīšu. Redzēju gaišos, koptos pirkstus uz brīdi pieskaramies tieši virs sirds. Zīda svārkos bija izspiedies neskaidrs četrstūris. Viņš nēsāja līdzi Luīzes miniatūru, biju to redzējusi.

- Vēlu Jūsu Augstībai veiksmi visos pasākumos, Džeimijs pur­pināja, bet…

- O, pateicos, cher Džeims! Vismaz tu man tici! Princis aplika roku Džeimijam ap pleciem, draudzīgi masējot viņam skaustu.

- Esmu izmisis, ka tu nenāksi man līdzi, ka nebūsi man bla­kus, lai saņemtu manu pavalstnieku aplausus, kad mēs iesoļosim Anglijā, Čārlzs sacīja, sparīgi spiezdams drauga plecu.

- Nebūšu? Džeimijs sastinga.

- Diemžēl, mon cher ami, pienākums prasa no tevis lielu upuri. Es zinu, cik ļoti tava plašā sirds ilgojas pēc kauju uzvarām, bet tu man esi vajadzīgs citam uzdevumam.

- Ak tā? Džeimijs jautāja.

- Kādam? es uzdevu tiešu jautājumu.

Čārlzs raidīja pieklājīgu, tomēr nepatikas pilnu skatienu manā virzienā, tad atgriezās pie Džeimija un atsāka brāļošanos.

- Tas ir ārkārtīgi svarīgs uzdevums, manu Džeims, un to vari veikt tikai tu. Ir tiesa, ka vīri pulcējas zem mana tēva karoga; katru dienu nāk klāt arvien jauni. Tomēr mēs nedrīkstam pārsteigties un ļauties drošības izjūtai, vai ne? Mums paveicies, tavi radi Makenziji nākuši man palīgā. Bet tā vēl nav visa tava ģimene, vai ne?

- Ir gan, Džeimijs izdvesa, sejā parādoties šausmu izteiksmei.

- Nav vis, uzsvēra Čārlzs, vēl pēdējo reizi paspiezdams plecu. Viņš apcirtās un starojoši raudzījās Džeimijā. Tu dosies uz zieme­ļiem, uz savu tēvu zemi, un atgriezīsies pie manis Freizeru klana karotāju priekšgalā!