Spāre dzintarā 2

44 nodaļa Kurā daudz kas noiet greizi

Sarāvusies pievirzījos tuvāk ugunskuram un pastiepu rokas, lai sasildītos. Visu dienu biju turējusi grožus, tāpēc tās bija netīras, īsu brīdi apsvēru, vai ir vērts iet to gabalu līdz strau- tam, lai tās nomazgātu. Saglabāt mūsdienu higiēnas standartus apstākļos, kad nav pieejamas ūdensvada piedāvātās ērtības, reizēm prasīja krietni vairāk pūļu, nekā tas bija tā vērts. Nav jau arī nekāds brīnums, ka cilvēki bieži slimoja un mira, es drūmi nodomāju.

Ļaudis vairāk mira no netīrības un tumsonības nekā citu iemeslu dēļ.

Ar domu par miršanu netīrumos man pietika, lai es celtos kā­jās, kaut arī biju ļoti nogurusi. Sīkās urgas krasti, kura tecēja gar mūsu apmetni, bija purvaini, un manas kurpes grima dziļi sūnās. Netīru roku vietā tikusi pie slapjām kājām, es lēni vilkos atpakaļ pie ugunskura, un tur mani gaidīja kaprālis Roubotems ar bļodu, kurā, kā viņš teica, bija sautējums.

- Sveicieni no kapteiņa, kundze, viņš mani uzrunāja, paraus­tot savu matu sprogu, kas slīga uz pieres, viņš liek jums teikt, ka rit būsim Tevistokā. Tur ir viesnīca. Viņš saminstinājās; vienkāršā, apaļā padzīvojušā vīra seja bija nobažījusies, tad viņš piebilda:

- Kapteinis atvainojas par pajumtes trūkumu, kundze, bet šai nak­tij mēs uzslējām jums telti. Nekas izcils jau nav, bet no lietus var­būt pasargās.

- Pasakiet no manis kapteinim paldies, kaprāl. Centos ielikt balsī pēc iespējas vairāk pateicības. Un jums arī paldies, piebildu jau sirsnīgāk. Pilnībā apzinājos, ka kapteinis Menerings uzskatīja mani par apnicīgu nastu un viņam pat prātā nenāktu padomāt par to, kur man naktī palikt. Telts lieks auduma gabals, kas rūpīgi pārlikts pāri zaram un abos galos ar mietiņiem iesprausts zemē, neapšaubāmi bija vienīgi kaprāļa Roubotema ideja.

Kaprālis aizgāja, un es paliku viena, sēdēju un lēnām ēdu piede­gušos kartupeļus ar sīkstu liellopu gaļu. Pie upītes atradu lauciņu ar vēlīnām pērkonēm, kuru lapas jau bija apvītušas ar nobrūnējušām malām, bet vienu sauju es iebāzu kabatā pie dažām kadiķogām, kuras pa dienu biju salasījusi kādā no atpūtas vietām. Lapas bija vecas un ļoti sīvas, bet man izdevās tās norīt lieliem kumosiem starp kartupeļiem. Pabeidzu maltīti ar kadiķogām, aši sakošļāju katru ogu, lai neaizrītos, un tad noriju cietās, plakani saspiestās ogas ar visām sēklām. Eļļainā garša izplatīja tvaikus gar aukslējām tā, ka man sāka asarot acis, bet tās mazināja taukaino piedeguma garšu uz mēles un kopā ar pērkones lapām dos pietiekamu pret­triecienu cingai.

Man bija liels krājums žāvētu paparžu, mežrozīšu, žāvētu ābolu un diļļu sēklu, noglabāts lielākajā no manām divām zāļu lādēm; es tās biju rūpīgi vākusi kā līdzekli pret nepilnvērtīgu uzturu garo ziemas mēnešu laikā. Cerams, ka Džeimijs tās ēda.

Noliecu galvu uz ceļiem; nedomāju, ka tieku novērota, bet arī nevēlējos, lai kāds redz manu seju, kad domāju par Džeimiju.

Folkērkas kalnā biju tēlojusi ģīboni, cik ilgi vien varēju, bet diezgan drīz mani pamodināja britu dragūns, cenšoties no kaba­tas blašķes ar varu ieliet man mutē brendiju. īsti nezinādami, ko iesākt, “glābēji” bija aizveduši mani uz Kalenderhauzu un nodevuši ģenerāļa Holija personāla rokās.

Līdz šim viss bija ritējis pēc plāna. Tomēr stundas laikā viss sagriezās galīgi greizi. Sēžot priekštelpā un klausoties, ko man apkārt runā, es drīz vien sapratu, ka kauja, kuru es naktī biju uzskatījusi par lielu, patiesībā bija tikai nieka saķeršanās starp Makenzijiem un angļu nodaļu, kas bija ceļā, lai pievienotos armijas galvenajiem spēkiem. Pat vēl šajā brīdī armijas daļas nāca kopā, lai

stātos pretī kalniešiem Folkērkas kalnā; kauja, kuru, manuprāt, jau biju pārdzīvojusi, faktiski vēl nemaz nebija notikusi!

Pats ģenerālis Holijs uzraudzīja visus notikumus, un, tā kā, šķiet, nevienam nebija ne jausmas, ko darīt ar mani, tiku nodota jauna ierindnieka ziņā kopā ar vēstuli, kurā bija aprakstīti manas izglābšanas apstākļi un norāde sūtīt uz pulkveža Kempbela pagaidu štābu Kēsā. Jaunais kareivis, drukns puisietis, vārdā Dobss, izrādīja satriecošu dedzību pienākumu pildīšanā, un, par spīti vairākiem mēģinājumiem, es nespēju ceļā tikt no viņa projām.

Mēs ieradāmies Kēsā un atklājām, ka pulkveža Kempbela tur vairs nav, jo viņš aizsaukts uz Livingstonu.

- Paklau, es teicu savam cietumsargam, pulkvedim Kempbelam acīmredzot nebūs ne laika, ne vēlēšanās runāt ar mani, turklāt es viņam tāpat neko nevaru pateikt. Kāpēc jūs vienkārši nesamek­lējat man pilsētā pajumti, līdz es sarunāju, kā man turpināt ceļu uz Edinburgu? Tā kā nevarēju izdomāt neko labāku, tad biju angļiem izstāstījusi pamatā to pašu stāstu, ko Kolamam Makenzijam pirms diviem gadiem, ka esmu atraitnēs palikusi dāma no Oksfordas un esmu devusies ceļā, lai apmeklētu radus Skotijā, kad mani aplenca un nolaupīja Hailendas laupītāji.

Kareivis Dobss, spītīgi pietvīcis, papurināja galvu. Viņš nevarēja būt vecāks par gadiem divdesmit un nebija sevišķi attapīgs, bet, ja bija kaut ko iedabūjis sev galvā, tad pie tā turējās.

- To es nevaru ļaut jums, Bīčemas kundze, viņš sacīja (es izmantoju savu meitas uzvārdu), kaptenis Bledsovs izraus man aknas, ja es nenogādāšu jūs pie pulkveža.

Un tā mēs jājām uz Livingstonu, sēžot mugurā diviem visnožē­lojamākā izskata kleperiem, kādus jebkad biju redzējusi. Tur bei­dzot tiku atbrīvota no sava pavadoņa uzmācīgās uzmanības, taču manu situāciju tas neuzlaboja. Tiku ieslodzīta kādas Livingstonas mājas augšējā stāva istabā, kur man atkal vajadzēja stāstīt par sevi, šoreiz pulkvedim Gordonam Maklīšam Kempbelam, skotam no Loulendas, kurš komandēja vienu no elektora karapulkiem.

- Kā tad, saprotu, viņš sacīja tonī, kas liecināja, ka viņš ne­nieka nesaprot. Viņš bija maza auguma, ar lapsas purnam līdzīgu seju un plāniem, rūsganiem matiem, kas bija atsukāti no deniņiem. Raugoties uz saņurcīto vēstuli, kas gulēja uz dzēšpapīra, viņš vēl vairāk samiedza acis.

- Te rakstīts, viņš citēja, uzliekot uz deguna pusmēness ace­nes, lai labāk varētu izlasīt to, kas rakstīts uz lapas, ka viens no jūsu sagūstītājiem, kundze, bijis no Freizeru klana, ļoti liela auguma, ar sarkaniem matiem. Vai tas atbilst patiesībai?

- Jā. Nesapratu, uz ko viņš mērķē.

Pulkvedis piešķieba galvu tik stipri, ka brilles noslīdēja no de­guna, lai labāk pāri stikliem varētu caururbt mani ar skatienu.

- Cilvēks, kurš jūs izglāba pie Folkērkas, licis saprast, ka viens no jūsu gūstītājiem bijis neviens cits kā slavenais Hailendas klana vadonis ar iesauku Sarkanais Džeimijs. Es noprotu, ka jūs, Bīčemas kundze, bijāt… satraukta, teiksim tā? Lūpas burtiski atrāvās no šī vārda, bet smaids tas gluži nebija. Laikā, ko pavadījāt gūstā, iespējams, jūsu prāta stāvoklis nebija tāds, lai varētu kaut ko ievē­rot, un tomēr vai nemanījāt, kā pārējie vīri viņu uzrunāja?

- Uzrunāja?! Viņu sauca par Džeimiju. Nevarēju iedomāties, kādu ļaunumu šī atzīšanās varētu nodarīt; plakāti, ko biju redzē­jusi, pilnīgi skaidri darīja zināmu, ka Džeimijs ir Stjuartu atbalstī­tājs. Noskaidrot, ka viņš piedalījies Folkērkas kaujā, varbūt angļiem likās interesanti, bet diez vai varēja darīt viņa vainu vēl smagāku.

“Viņi tikpat labi var mani pakārt vairākas reizes,” viņš bija sacī­jis. Ar vienu reizi būtu vairāk nekā pietiekami. Es paskatījos uz logu. Pirms pusstundas bija iestājusies nakts, un lejā uz ielas spī­dēja laternas, kuras, staigājot šurpu turpu, nesa karavīri. Džeimijs ieradīsies Kalenderhauzā un meklēs logu, pie kura man vajadzētu gaidīt.

Pēkšņi man radās absurda pārliecība, ka viņš man sekojis, kaut kā uzzinājis, kur es dodos, un gaidīs uz ielas, kad es parādīšos.

Spēji piecēlos un piegāju pie loga. Iela bija tukša, vienīgi mari­nētu siļķu tirgotājs sēdēja uz soliņa ar laternu pie kājām un gaidīja,

vai nenāks kāds pircējs. Tas, protams, nebija Džeimijs. Viņš nekādi nevarēja mani atrast. Neviens Stjuartu nometnē nezināja, kur es esmu; biju te pilnīgi viena. Pēkšņā panikas lēkmē atspiedu rokas pret rūti, neraizējoties, ka varu to izspiest.

- Bīčemas kundze! Vai nejūtaties labi? Man aiz muguras at­skanēja no satraukuma spalgā pulkveža balss.

Cieši sakniebu lūpas, lai tās nedrebētu, un vairākkārt dziļi ievilku elpu, stikls aizsvīda, aizsedzot ielu lejā. Arēji mierīga es pagriezos ar seju pret pulkvedi.

- Viss kārtībā, es apstiprināju. Ja jums vairāk jautājumu nav, es tagad labprāt dotos projām.

- Tiešām? Mmm. Kempbels ar zināmām šaubām noskatīja mani no galvas līdz kājām, tad noteikti papurināja galvu.

- Jums pa nakti jāpaliek šeit, viņš paziņoja. No rīta es jūs sūtīšu uz dienvidiem.

Jutu, ka vēders sažņaudzas no šoka.

- Uz dienvidiem! Kāda velna pēc? es izgrūdu.

Pulkveža lapsas uzacis savilkās un mute pavērās. Viņš viegli sa­purinājās, saknieba lūpas, tad pavēra mazā spraudziņā, lai dabūtu pār tām nākamos vārdus.

- Esmu saņēmis pavēli nodot tālāk visas ziņas attiecībā uz Hailendas noziedznieku, pazīstamu ar iesauku Sarkanais Džeimijs Freizers, viņš atbildēja. Vai jebkuru cilvēku, kas ar viņu saistīts.

- Es neesmu ar viņu saistīta! protestēju. Ja vien, protams, laulība neskaitās.

Pulkvedis Kempbels izlikās manus iebildumus nedzirdam. Viņš pievērsās rakstāmgaldam un sāka šķirstīt depešu žūksni.

- Ahā, te tā ir! Un jūs pavadīs kapteinis Menerings. Rīt agri no rīta viņš atnāks jums pakaļ. Pulkvedis Kempbels pašķindināja mazu sudraba zvaniņu, kas bija veidots kā rūķītis, durvis atvērās, un tajās parādījās viņa personiskā raitnieka jautājošais ģīmis. Gārvij, aizved dāmu uz viņas telpām. Un aizslēdz durvis. Viņš pagrie­zās pret mani un ceremoniāli paklanījās. Domāju, ka mēs vairs

neredzesimies, Bīčemas kundze, noveļu jums saldu dusu un labu ceļavēju. Tā tas viss beidzās.

Es nezināju, cik stiprs ir labs ceļavējš, laikam jau tas pūta āt­rāk, nekā virzījās uz priekšu kapteiņa Meneringa nodaļa. Kaptei­nis bija atbildīgs par provīzijas ratu kolonnu, kurai bija jāsasniedz Lenerka. Kad būs nogādājis galapunktā ratus un to kučierus, viņam bija dota pavēle ar atlikušo nodaļu doties tālāk uz dienvidiem, pa ceļam piegādājot mazāk svarīgas depešas. Es acīmredzot iederē­jos kategorijā “ne pārāk steidzama informācija”, jo mēs bijām ceļā pavadījuši vairāk nekā nedēļu, bet vēl ne miņas no vietas, kur man vajadzēja nonākt.

- Dienvidi. Vai tas nozīmēja Londonu, es prātoju vai tūkstošo reizi. Kapteinis Menerings nebija man darījis zināmu galamērķi, bet neko citu es nespēju iedomāties.

Pacēlusi skatienu, es pieķēru vienu no dragūniem otrpus uguns­kuram blenžam uz mani. Es truli blenzu pretī, līdz lūriķis pietvīka un nodūra acis bļodā, ko turēja rokās. Biju pie tādiem skatieniem pieradusi, kaut arī parasti tie nebija tik uzkrītoši.

Tas sākās tad, kad jaunais idiots, kurš bija mani atvedis uz Livingstonu, izturējās atturīgi un tāds kā sakaunējies. Man vaja­dzēja mazliet laika, līdz es aptvēru, ka angļu virsnieku distancēti atturīgo attieksmi nav izraisījušas aizdomas, bet gan nicinājums un šausmas, kurām pievienojās mazliet žēluma un formālas atbil­dības sajūta, kas liedza viņiem atklāti paust savas patiesās jūtas.

Es biju atbrīvota no alkatīgu skotu marodieru bandas nagiem, bet ne tikai. Mani atpestīja no gūsta, kura laikā es visu nakti biju pavadījusi vienā telpā ar vairākiem vīriem, kuri, pēc tikumīgi do­mājošu angļu uzskatiem, bija “mazliet labāki par meža zvēriem, kas vainīgi zagšanā, laupīšanā un neskaitāmos citos tikpat pretīgos noziegumos”. Tāpēc bija maz ticams, ka jauna angliete, pavadījusi nakti šādu zvēru sabiedrībā, ir iznākusi no turienes neskarta.

Drūmi apcerēju atziņu, ka Džeimijs, iznesot mani tēlotajā ģī­bonī, sākumu bija padarījis vienkāršāku, bet pilnīgi noteikti devis iemeslu vispārējam uzskatam, ka viņš un pārējie skoti pielie­tojuši pie manis varas darbus. Un, pateicoties mazajai vēstulītei, kuru bija rakstījis manu pirmo glābēju grupas kapteinis, visi, ku­riem es vēlāk tiku nodota, un droši vien visi, ar kuriem viņi saru­nājās, par to zināja. Skolojusies Parīzē, es ļoti labi izpratu tenku mehānisma darbību.

Kaprālis Roubotems noteikti bija dzirdējis zināmus nostāstus, bet turpināja pret mani izturēties laipni, viņš divdomīgi nesmīkņāja, kā reizēm, cik es manīju, mēdza darīt citi karavīri. Ja man būtu vēlēšanās pirms miega skaitīt lūgšanas, es noteikti tajās pie­minētu arī kaprāli.

Piecēlos, nopurināju apmetni un devos uz savu telti. Redzot, ka dodos projām, arī kaprālis Roubotems piecēlās, smalkjūtīgi apme­tot loku ap ugunskuru, un apsēdās pie saviem cīņubiedriem, ar muguru tieši pret manas telts ieeju. Zināju, ka tad, kad karavīri dosies pie miera, viņš paliks pieklājīgā attālumā, tomēr tā, lai es no savas atpūtas vietas varētu viņu sasaukt. Tā viņš bija rīkojies pēdējās trīs naktis neatkarīgi no tā, kur mēs gulējām viesnīcā vai uz lauka.

Pirms trijām dienām es vēlreiz biju mēģinājusi bēgt. Kaptei­nis Menerings labi zināja, ka es kopā ar viņiem ceļoju piespiedu kārtā, un, kaut arī viņam nepatika apgrūtinājums, ko es sagādāju, viņš bija pārāk apzinīgs karavīrs, lai nepildītu savu pienākumu. Man bija divi sargi, kas stingri mani uzmanīja, dienā jājot abās pu­sēs.

Naktī uzraudzība kļuva brīvāka, kapteinis acīmredzot neticēja, ka es pašā ziemas vidū kājām mēģināšu bēgt pāri tuksnesīgam tīrelim. Un kapteinim bija taisnība. Uz pašnāvību es nebiju ga­tava.

Taču minētajā naktī divas stundas pirms nometnes ierīkošanas mēs bijām izjājuši cauri mazam ciemam. Biju pārliecināta, ka pat

kājām es spētu aiziet atpakaļ un sasniegt ciemu pirms saullēkta. Ciemā bija tāda smalka lieta kā neliela viskija tecinātava, no kuras uz vairākām reģiona pilsētām devās rati ar mucām. Biju redzējusi tecinātavas pagalmu, kurā bija sakrautas augstas mucu grēdas, un uzskatīju, ka man ir puslīdz drošas izredzes tur noslēpties un aiz­bēgt ar pirmajiem ratiem.

Tāpēc, kad nometnē iestājās klusums un karavīri, segās satinušies, krāca ap ugunskuru, es klusi izvīkstījos no segas, kuru apdo­mīgi biju noklājusi vītolu birzs malā, un devos cauri nolīkušajiem zariem, nesaceļot lielāku troksni kā vēja čabināšanās lapās.

Pametot birzi, biju domājusi, ka man aiz muguras čab lapas, līdz kāda roka satvēra manu plecu.

- Nekliedziet. Jūs tač’, negribēsiet, lai kapteinis zināt, ka bez atļaujas esat izgājusi. Es nekliedzu tikai tāpēc, ka no bailēm man bija aizrāvusies elpa. Karavīrs, pagara auguma puisietis, kuru biedri sauca par Džesiju tāpēc, ka viņš ļoti rūpējās par savām gai­šajām sprogām, man uzsmaidīja, un es diezgan nedroši atbildēju smaidam.

- Nav jau svarīgi, vai ne, mīļā, viņš teica, laiski smaidīdams.

- Pēc tā, kas jau noticis. Vai nav vienalga kāda reizīte vairāk vai mazāk, ko? Un es tak esu anglis, viņš lišķēja. Nevis kaut kāds netīrs skots.

- Liec nabaga sievieti mierā, Džes, sacīja kaprālis Roubotems, klusi iznirstot no vītolu aizsega man aiz muguras. Nabaga sievie­tei jau tā ir nepatikšanas. Viņš runāja pavisam klusi, bet Džesijs nikni palūrēja uz viņu, tad pārdomājis pagriezās un, nesakot ne vārda, pazuda zem koku zariem.

Kaprālis klusējot bija pagaidījis, kamēr es paceļu nokritušo ap­metni, un tad man nopakaļ nācis uz nometni. Viņš bija aizgājis pēc savas segas, pamājis, lai eju gulēt, pats, apņēmis segu ap pleciem kā indiānis, nosēdies pēdas sešas tālāk. Naktī pamodusies, ikreiz redzēju, ka viņš aizvien vēl sēž turpat un tuvredzīgām acīm veras ugunī.

Tevistokā patiešām bija viesnīca. Taču man trūka laika izbaudīt piedāvātās ērtības. Ciemā mēs ieradāmies pusdienlaikā, un kaptei­nis Menerings uzreiz devās atbrīvoties no attiecīgā depešu žūkšņa. Taču nepagāja ne stunda, kad viņš atgriezās un teica, lai es ņemu savu apmetni.

- Kāpēc? apjukusi jautāju. Uz kurieni mēs ejam?

Viņš vienaldzīgi paskatījās uz mani un noteica:

- Uz Belhērstas muižu.

- Labi, es sacīju. Izklausījās kādu nieku iespaidīgāk par manu pašreizējo apmešanās vietu, kur uz grīdas vairāki karavīri spēlēja kauliņus, pie pavarda gulēja blusu apsēsts krancis un gaiss stipri oda pēc apiņiem.

Muižas ēka, lai gan tā atradās skaistā vietā, spītīgi grieza mu­guru plašajām pļavām un sarāvusies tupēja ar seju pret mežonīgu krauju.

Piebraucamais ceļš bija taisns, īss un bez izskaistinājumiem atšķirībā no glītajiem puslokiem pie franču muižām. Bet pie ieejas bija novietoti divi akmens stabi, uz katra no tiem bija īpašnieka ģerbonis. Kad mans zirgs klidzināja tiem garām, es cieši ielūkojos šajās zīmēs, cenšoties atcerēties, kur esmu tās jau redzējusi. Gulošs kaķis vai varbūt leopards? ar liliju ķepā. Es zināju, ka ģerbonis man ir pazīstams. Bet kam tas piederēja?

Netālu no vārtiem garajā zālē kaut kas kustējās, un uz brīdi pamanīju pazibam gaiši zilas acis, kad lupatu vīkšķis aizvēlās nos­tāk no bīstamajiem zirgu pakaviem. Arī skrandainais ubags likās pazīstams. Varbūt man tikai rādījās halucinācijas; es ķēros pie visa, kas man neatgādina angļu karavīrus.

Pavadoņi gaidīja pagalmā, nemaz nepūloties kāpt nost no zirga, bet es kopā ar kapteini Meneringu devos pa kāpnēm augšā gaidīt un, kamēr viņš bungāja pa durvīm, prātoju, kas tās atvērs.

- Bīčemas kundze? Sulainis, ja tas bija sulainis, izskatījās tā, it kā viņam būtu modušās aizdomas par ļaunāko. Un viņam, bez šaubām, bija taisnība.

- Jā, es apstiprināju. Ē… kam pieder šis nams?

Bet nebiju vēl izteikusi jautājumu, kad pacēlu acis un ieskatījos tumšajā vestibilā. Man pretī blenza kāda seja, plati ieplestās stir­nas acis bija baiļpilnas.

Mērija Hokinsa.

Meitene vēra muti un es līdz ar viņu. Un es kliedzu, cik skaļi spēju. Sulainis, nebūdams gatavs šādam pavērsienam, spēra soli atpakaļ, aizķērās aiz dīvāniņa un nogāzās uz sāniem kā ķeglis. Dzirdēju, kā izbijušies sasaucas karavīri, kas skrēja pa kāpnēm.

Parāvu uz augšu svārkus, iespiedzos: “Pele! Pele!” tad joņoju uz viesistabu, bļaudama kā sirēna.

Mērijai bija pielipusi mana acīm redzamā histērija; kad es uz­skrēju viņai virsū, ari viņa spiedza un cieši apķēra mani ap vidukli. Ierāvu meiteni sev līdzi plašajā telpā un satvēru aiz pleciem.

- Nesaki nevienam, kas es esmu, iečukstēju viņai ausi. Ne­vienam! No tā atkarīga mana dzīvība! Biju domājusi, ka uzvedos melodramatiski, bet, sakot šos vārdus, man ienāca prātā, ka, iespē­jams, es runāju baltu patiesību. Būt precētai ar Sarkano Džeimiju Freizeru laikam bija bīstams fakts.

Mērijai pietika tikai tik daudz laika, lai kā apreibusi pamātu ar galvu, kad telpas otrā galā atvērās durvis un ienāca kāds vīrietis.

- Mērij, kas tas par drausmīgu troksni? viņš skarbi noprasīja. Tukls, pašapmierināts tips; viņam bija ari stingrs zods un labsajūtā cieši sakniebtas lūpas kā cilvēkam, kurš jūtas labi, jo parasti viss notiek tā, kā viņš vēlas.

- N-nekas, papa, Mērija uztraukumā stostījās. Tikai p-ppele.

Baronets samiedza acis un dziļi ievilka elpu, cenšoties rast sevi pacietību. Atradis kaut ko līdzīgu šai īpašībai, viņš acis atkal atvēra un pievērsa tās savai atvasei.

- Saki vēlreiz, bērns! viņš pavēlēja. Bet pareizi. Es necietīšu, ka tu murmini un mels niekus. Ievelc elpu, nomierinies. Tā. Vēlreiz.

Mērija paklausīgi ieelpoja tik dziļi, ka ņiebura mežģīnes, kas sedza briestošās krūtis, nostiepās. Pirksti ieķērās sudraba brokāta svārkos, meklējot atbalstu.

- Tā b-bija pele, papa. Fr… ē… šī dāma nobijās no peles.

Noraidījis šo atbildi kā stipri apšaubāmu, baronets panāca uz

priekšu un ar interesi mani nopētīja.

- Ak tā? Un kas jūs būtu, kundze?

Man pie elkoņa uzradās kaptenis Menerings, kurš ar nosebošanos bija atgriezies no mīklainās peles meklējumiem un stādījās priekšā, sniedzot pulkveža Maklīša rekomendācijas vēstuli.

- Hm! Tātad iznāk, kundze, ka Viņa Gaišība būs jūsu namatēvs, vismaz uz laiku. Viņš pasniedza vēstulīti gaidošajam sulainim un paņēma cepuri, kuru kalpotājs bija nocēlis no pakaramā.

- Man žēl, ka mūsu pazīšanās ir tik īsa, Bīčemas kundze. Es pats jau arī dodos projām. Viņš pār plecu atskatījās uz dažiem pakāpieniem, kas veda ārā no vestibila. Sulainis, atguvis pašcieņu, jau kāpa augšā, apsmulēto vēstuli uzlicis uz paplātes, ko turēja sev priekšā. Redzu, ka Vomzlijs jau dodas pieteikt jūs Viņa Gaišībai. Man jāiet, citādi palaidīšu garām pasta diližansu. Adieu, Bīčemas kundze.

Viņš pagriezās pret Mēriju, kura slapstījās gar paneļu sienu.

- Uz redzēšanos, meitiņ. Mēģini… labi. Mutes kaktiņi vīrie­tim savilkās uz augšu grimasē, ko viņš sauktu par tēvišķu smaidu.

- Visu labu, Mērij.

- Visu labu, papa, viņa nomurmināja, acis nodūrusi. Es skatī­jos uz viņiem abiem. Sasodīts, lai nu kas, bet ko Mērija Hokinsa te dara? Skaidrāks par skaidru, ka viņa te dzīvo; laikam jau šī nama īpašnieks ir kāds radinieks.

- Bīčemas kundze? Mazs, drukns sulainis klanījās man pie elkoņa. Jūs pieņems Viņa Gaišība, kundze.

Kad es pagriezos, lai sekotu kalpam, Mērija ieķērās man pie­durknē.

- B-b-b-bet… viņa iesāka. Apšaubīju, vai tik saspringtos ap­stākļos man pietiks pacietības viņu uzklausīt. Es vārgi pasmaidīju un noglāstīju viņai roku.

- Jā, jā, es teicu. Neraizējies, viss būs labi.

- B-bet tas ir mans…

Kalps paklanījās un atgrūda durvis gaiteņa galā. Gaišajā telpā atradās grezna brokāta un pulēta koka mēbeles. Vienā malā stāvēja krēsls, kuram uz atzveltnes bija izšūts dzimtas ģerbonis, tas pats, tikai skaidrāks nekā uz nobružātā akmens vairoga, ko biju redzē­jusi ārā.

Gulošs leopards tur ķepā liliju pušķi vai ari tie bija krokusi? Man galvā sāka zvanīt trauksmes zvani, kad krēslā sēdošais cilvēks cēlās kājās, viņa ēna krita uz nospodrinātās durvju stenderes, un tad viņš pagriezās. Mērijas pēdējie, ar mokām izteiktie vārdi mats matā sakrita ar sulaiņa paziņojumu.

- Mans k-k-krusttēvsļ viņa sacīja.

- Viņa Gaišība Sendringemas hercogs, paziņoja sulainis.

- Blčemas… kundze? Hercogam izbrīnā pavērās mute.

- Nu, vārgi izdvesu. Kaut kas tamlīdzīgs.

Man aiz muguras aizvērās dzīvojamās istabas durvis, atstājot mani divatā ar Viņa Gaišību. Kad pēdējo reizi paskatījos uz Mēriju, redzēju, ka viņa stāv vestibilā, acis iepletusi kā apakštasītes, un mute veras vaļā un ciet klusi kā zelta zivtiņai.

Abpus logiem uz inkrustētiem galdiņiem stāvēja milzīgas ķī­niešu vāzes. Uz kamīna dzegas koķeti pozēja bronzas Venera, kuru papildināja pārītis porcelāna bļodu ar zelta maliņu un apzeltīts sudraba svečturis, kurā liesmoja vaska sveces. Biezs paklājs, ko pazinu kā ļoti labu Kermanšāhas darinājumu, sedza gandrīz visu grīdu, un vienā kaktā sarāvies čurnēja spinets; daudz brīvas vietas vairs nebija palicis, un to aizņēma mēbeles ar intarsijām un pa kādai statujai.

- Jums te ir glīta māja, es augstsirdīgi sacīju hercogam, kurš bija stāvējis pie kamīna, rokas salicis zem frakas ļipām, vērojot mani ar piesardzīgas jautrības izteiksmi platajā, ziedošajā sejā.

- Pateicos, viņš notaurēja savā smalkajā balsi, kas tik dīvainā kārtā nāca no mucai līdzīgā krūškurvja. Jūsu klātbūtne to rotā, mana dārgā. Jautrība guva uzvaru pār piesardzību, un viņš sa­vilka lūpas mākslotā, atbruņojošā smaidā.

- Kāpēc Blčema? viņš jautāja. Vai tas gadījumā nav jūsu īstais vārds, ko?

- Mans meitas vārds, es atbildēju; pārbijusies runāju patie­sību. Hercoga biezās, gaišās uzacis uzšāvās augšup.

- Vai jūs esat francūziete?

- Nē. Esmu angliete. Es taču nevarēju izmantot uzvārdu Freizere, vai ne tā?

- Skaidrs. Uzacis palika sarauktas, viņš norādīja uz mazu, ar brokātu apvilktu sēdekli, uz kura sēžot cilvēki parasti varēja ska­tīties viens otrā, aicinot mani apsēsties. Koka daļas bija grezni iz­grieztas un darinātas skaistās proporcijās muzeja eksponāts, tāpat kā itin visas lietas šajā istabā. Graciozi pavilku netīros svār­kus uz vienu pusi, neievērojot biezos dubļu traipus un pielipušās zirga spalvas, un eleganti noslīgu uz gaiša prīmulu krāsas atlasa.

Hercogs lēnām staigāja šurpu turpu gar kamīnu un, vēl aiz­vien viegli smaidot, mani vēroja. Es cīnījos ar pieaugošo siltumu un atvieglojumu, ko izbaudīja manas sāpošās kājas, jo tas draudēja ievilkt mani noguruma bezdibeni, kas pletās man priekšā. Šis nu nebija īstais brīdis, kad zaudēt modrību.

- Kas jūs esat? pēkšņi hercogs noprasīja skaidri un gaiši.

- Angļu ķīlniece, dedzīga jakobīte vai franču spiedze?

Ar diviem pirkstiem paberzēju sāpošo vietu starp acīm. Pareizā atbilde bija “nekas no nosauktā”, bet šaubījos, vai ar tādu es tālu tikšu.

- Viesmīlība šajā namā, šķiet, nav gluži nevainojama, ja salī­dzina ar iekārtojumu, es teicu, cik nu augstprātīgi šajos apstāk­ļos spēju, un daudz tas nebija. Tomēr Luīzes rādītais piemērs, kā uzvedas dižas dāmas, nebija gluži veltīgi skatīts.

Hercogs iesmējās smalkus, pīkstošus smieklus kā sikspārnis, kurš tikko dzirdējis labu joku.

- Pazemīgi lūdzu piedošanu, kundze. Jums taisnība, man vaja­dzēja iedomāties piedāvāt jums kādu atspirdzinājumu, pirms atļāvos sākt jūs iztaujāt. Ārkārtīgi nesmalkjūtīgi no manas puses.

Viņš klusi kaut ko pateica sulainim, kurš bija ieradies uz her­coga zvanu, un tad mierīgi stāvēja kamīna priekšā un gaidīja, līdz atnes paplāti. Es sēdēju, neko nesakot, pētīju istabu un laiku pa lai­kam zagšus uzmetu namatēvam skatienu. Neviens no mums nedo­māja par pieklājīgu tērzēšanu. Par spīti hercoga ārējai labsirdībai, šis bija bruņots pamiers, un mēs abi to zinājām.

Bet es gribēju zināt, kāpēc tā. Nebūdama svešiniece cilvēkiem, kuri nekādi nevarēja saprast, kas es, pie joda, tāda esmu, pati ta­gad lauzīju galvu, kāds visai šai lietai ir sakars ar hercogu. Vai kāds, viņaprāt, sakars ar to ir man. Divas reizes šis augstmanis bija mani saticis kā Freizera kundzi, Lelibrokas īpašnieka sievu. Tagad es biju uzradusies uz viņa nama sliekšņa kā angļu tautības ķīlniece Bīčema, kura nesen izglābta no skotu jakobītu bandas nagiem. Ar to pietika, lai jebkurš apmulstu. Bet Sendringemas hercoga attiek­sme pret mani bija daudz nopietnāka nekā vienkārši ziņkāre.

Tika atnesta tēja ar maizītēm un kūka. Hercogs paņēma tasi, ar savilktu uzaci norādīja uz otru tasi, un mēs, joprojām klusēdami, dzērām tēju. Kaut kur mājas dziļumā es dzirdēju klusinātu blīkšķēšanu, it kā kāds sistu ar āmuru. Namatēva tasīte viegli nošķindēja pret apakštasi, un tas bija signāls, lai atgrieztos pie naidīguma izpausmēm.

- Nu tad, viņš sacīja tik nopietni, cik vīrietis, kurš izskatās pēc Mikipeles, spēj. Ļaujiet man, Freizera kundze, vai drīkstu jūs tā saukt? Paldies. Ļaujiet man sākumā pateikt, ka es jau daudz par jums zinu. Un esmu apņēmies uzzināt vēl vairāk. Jūs rīko­tos pareizi, ja atbildētu izsmeļoši un bez kavēšanās. Man jāsaka, Freizera kundze, ka jūs ir pārsteidzoši grūti nogalināt, viņš ar smaidu lūpās viegli man paklanījās, taču esmu pārliecināts, ka ar stingru apņēmību to iespējams īstenot.

Es nekustēdamās skatījos viņā, nevis tāpēc, ka aukstasinība man būtu iedzimta, bet gan tāpēc, ka biju pilnīgi apjukusi.

Pārņēmusi vēl vienu no Luīzes manierēm, es jautājoši savilku abas uzacis, iedzēru malciņu tējas, tad nosusināju lūpas ar salveti, uz kuras bija izšūta monogramma.

- Baidos, ka uzskatīsiet mani par neattapīgu, Jūsu Gaišība, es pieklājīgi atbildēju, bet man nav ne mazākās nojausmas, par ko jūs runājat.

- Tiešām, mīļā?

Jautrās, zilās ačeles nemirkšķinājās. Hercogs paņēma no pa­plātes sudrabaini zeltaino zvaniņu un vienu reizi pašķindināja.

Kalps laikam bija gaidījis blakusistabā, jo viņš ieradās nekavē­joties. Garš, kalsns vīrietis tumšā livrejā un labā kreklā, kā parasti ģērbjas augstākā ranga kalpotāji, viņš piegāja pie hercoga un dziļi paklanījās.

- Jūsu Gaišība? Sulainis runāja angliski, bet ar nepārprotamu franču akcentu. Arī sejas vaibsti bija raksturīgi frančiem garš deguns, balta āda, plānas, sakniebtas lūpas un ausis, kas atkārušās no galvas kā nelieli spārni, bet to galiņi bija koši sarkani. Kad viņš, pacēlis skatienu, ieraudzīja mani, kalsnā seja kļuva vēl bālāka, un viņš automātiski soli atkāpās.

Sendringems šo ainu vēroja, aizkaitinājumā saraucis pieri, tad pievērsa skatienu man.

- Jūs viņu nepazīstat? viņš jautāja.

Es jau gribēju papurināt galvu, kad pēkšņi vīrieša labā roka, kas bija piespiesta pie biksēm, noraustījās. Cik neuzkrītoši iespē­jams, viņš rādīja “ragu” zīmi, vidējie pirksti noliekti, bet mazais un rādītājpirksti pavēsti pret mani. Tajā brīdī es sapratu un tūlīt redzēju apstiprinājumu savām aizdomām sīku skaistuma zīmīti virs īkšķa.

Man nebija ne mazāko šaubu tas bija vīrs raibajā kreklā, kas Parīzē bija uzbrucis mums ar Mēriju. Viņš pilnīgi nepārprotami strādāja pie hercoga.

- Tu, nolādētais maitai es iesaucos. Pielēcu kājās, apgāžot tējas galdiņu, un paķēru pirmo priekšmetu, kas gadījās pa rokai, bet sulainis apcirtās un ņēma kājas pār pleciem, smagā krūze par

dažām collām palidoja garām bēgļa galvai un sašķīda pret durvju stenderi.

Kad metos nelietim pakaļ, durvis aizcirtās, un es paliku uz vie­tas, smagi elpodama. Rokas sānos iespiedusi, nikni lūrēju uz Sendringemu.

- Kas viņš tāds ir? es prasīju.

- Mans kalps, hercogs mierīgi atbildēja. Vārdā Alberts Dantons. Labs puisis, kas attiecas uz kaklasaitēm un zeķēm, bet ārkār­tīgi nervozs, kā jau daudzi franči. Un neiedomājami māņticīgs. Hercogs neapmierināts paglūnēja uz aizvērtajām durvīm. Nolā­dētie katoļi ar saviem svētajiem vīrakiem un tādām lietām. Ticēs itin visam.

Mana elpa pierima, lai arī sirds sitās pret korsetes vaļu ribu stiprinājumiem. Man bija ļoti grūti dziļi ievilkt elpu.

- Netīrais, pretīgais, drausmīgais… izvirtuli!

Hercogu, šķiet, šis izvirdums garlaikoja, un viņš nevērīgi pa­māja ar galvu.

- Jā, jā, mana dārgā. Tas viss un noteikti vēl vairāk. Diemžēl mazliet neveiksmīgi, vismaz tajā gadījumā.

- Neveiksmīgi? Vai tā jūs to saucat? Nedrošiem soļiem virzī­jos uz krēslu un apsēdos. Man no uztraukuma drebēja rokas, un es tās sažņaudzu, paslēpjot svārku ielocēs.

- Vairāku iemeslu dēļ, dārgā. Paskatieties. Sendringemas her­cogs sirsnīgā lūgumā papleta rokas. Es aizsūtīju Dantonu, lai tiek no jums vaļā. Viņš ar saviem biedriem nolēma, ka vispirms mazliet papriecāsies; tas ir ļoti jauki, bet šajā procesā viņi labi jūs apskata un pilnīgi neiedomājamā kārtā izdara secinājumus, ka esat kaut kāda ragana, galīgi zaudē galvu un aizlaižas. Bet manu krustmeitu, kura tikai nejaušības dēļ ir klāt, pagūst izvarot, tādējādi izpostot jebkādas izredzes uz izdevīgām laulībām, kuras ar lielām pūlēm esmu viņai izkārtojis. Padomājiet, kāda likteņa ironija!

Triecieni ātri sekoja cits citam, un es vairs nesapratu, uz kuru atbildēt vispirms.

- Kā jūs to domājāt: “Lai atbrīvojas no jums”? es uzstājīgi noprasīju. Vai jūs gribat teikt, ka patiešām mēģinājāt mani noga­lināt? Man bija sajūta, ka istaba viegli sašūpojas, un es iedzēru krietnu malku tējas, jo tā bija visātrāk sasniedzamais atspirdzino­šais līdzeklis. Necik iedarbīga gan tā nebija.

- Nūjā, Sendringems mīlīgā balsī apstiprināja. Tieši to es pūlējos pateikt. Sakiet, dārgā, vai nevēlaties iedzert glāzi heresa?

Brīdi samiegtām acīm vēroju hercogu. Tikko pateicis, ka bija mēģinājis mani novākt, un tagad gaida, ka es no viņa rokas pie­ņemšu glāzi heresa?

- Brendiju, es teicu. Un daudz.

Viņš atkal ieķiķinājās savā smalkajā balstiņā un devās pie bufe­tes, pāri plecam izmezdams piezīmi:

- Kapteinis Rendels sacīja, ka jūs esot ārkārtīgi interesanta sie­viete. Ziniet, tādi vārdi no minētā džentlmeņa mutes ir diezgan sla­vinoši. Parasti sievietes viņam neder, lai arī dāmas gluži vai spieto ap viņu. Laikam jau izskata dēļ; izturēšanās tā nevarētu būt.

- Tātad Džeks Rendels tiešām strādā pie jums, es secināju, paņemot hercoga sniegto glāzi. Biju redzējusi, ka viņš pielej divas glāzes, un biju pārliecināta, ka abās ir brendijs. Es iedzēru lielu un ārkārtīgi nepieciešamu malku.

Hercogs sekoja manam piemēram un samirkšķināja plakstus par sīvā dzēriena spēcīgo iedarbību.

- Protams, viņš atbildēja. Bieži vien vislabākais ierocis ir arī visbīstamākais. Tomēr tādēļ jau cilvēki neatsakās tos izmantot, tikai ievēro atbilstošus drošības noteikumus.

- Ak tad bīstams? Ko jūs īsti zināt par Džonatanu Rendelu? es ziņkāri jautāju.

Sendringemas hercogs iespurcās.

- O, es teiktu, ka faktiski visu, mana mīļā. Visticamāk, krietni vairāk nekā jūs, par to es nešaubos. Ziniet, nebūtu prātīgi pieņemt darbā tādu cilvēku kā Rendels, ja nav pie rokas līdzekļa viņa saval­dīšanai. Un nauda ir laba pavada, bet slikti groži.

- Atšķirībā no šantāžas? es vēsi noteicu.

Hercogs atspiedās pret krēsla atzveltni, salika rokas uz apaļā vēdera un ar neslēptu interesi mani pētīja.

- Ahā. Jūs laikam domājat, ka šantāža varētu darboties uz abām pusēm. Viņš papurināja galvu, un uz viņa zīda vestes noplanēja dažas plēksnes šņaucamās tabakas.

- Nē, mana mīļā. Sāksim ar to, ka mūsu sabiedriskais stāvoklis nedaudz atšķiras. Lai arī šāda veida tenkas var ietekmēt attieksmi, kā mani uzņem zināmās aprindās, bet tas mani īpaši neuztrauc. Turpretī mūsu draugam kapteinim nu, viedoklis, kas valda armijā, par šādām nedabiskām nosliecēm ir stipri aprobežots. Ja runājam atklāti, parasti par to draud nāves sods. Nē, diez kāds labais salī­dzinājums neiznāk. Viņš piešķieba galvu, cik daudzkārtīgie zodi atļāva.

- Bet ne jau solījums darīt bagātu vai draudi visu atklāt saista Džonu Rendelu pie manis, hercogs turpināja. Mazās, ūdeņaini zilās acis, iegrimušas dobumos, spīdēja. Kapteinis man kalpo tādēļ, kas es varu dot to, pēc kā viņš alkst.

Ar neslēptu riebumu noskatīju resni, un Viņa Gaišība sāka smie­ties.

- Nē, ne jau to, viņš noliedza. Kapteiņa gaume ir vēl izsmal­cinātāka. Atšķirībā no manējās.

- Kas tad?

- Sods, viņš klusi izdvesa. Bet jūs taču to zināt, vai ne? Vis­maz jūsu vīrs to zina.

Jutos netīra tikai no tā vien, ka atrados hercoga tuvumā, tādēļ piecēlos, lai dotos projām. Alabastra tabakdozes lauskas mētājās pa grīdu, un es netīšām vienu paspēru, tā atsitās pret sienu un atlēca, tad griezdamās paslīdēja zem dīvāniņa, atgādinot par tikko satikto Dantonu.

īsti nezināju, vai vēlos apspriest slepkavību, kuru tā ari nebija lemts izdarīt līdz galam, bet šobrīd šī tēma likās labāka par citām iespējām.

- Kāpēc jūs gribējāt mani nogalināt? es pēkšņi iejautājos, pagriežoties pret hercogu. Aši pārlaidu skatienu priekšmetiem, kas

stāvēja uz trijkāju galdiņa, meklējot piemērotu aizstāvības ieroci, ja Viņa Gaišība vēl nebūtu šo nodomu atmetis.

Likās, ka bija gan. Viņš ar grūtībām pieliecās un pacēla tēj­kannu, kas brīnumainā kārtā nebija saplīsusi, un nolika atpakaļ uz galda.

- Tolaik tas likās labs risinājums, viņš atklāti skaidroja. Biju uzzinājis, ka jūs ar vīru cenšaties likt šķēršļus zināmam pasāku­mam, kurā man bija savas intereses. Biju apsvēris iespēju novākt jūsu vīru, taču tas šķita pārāk bīstami, ņemot vērā viņa tuvās rad­nieciskās saites ar divām lielākajām Skotijas dzimtām.

- Apsvērāt iespēju viņu novākt? Piedzīvoju atklāsmi vienu no daudzajām, kas spoži dzirksteļoja manās smadzenēs kā uguņo­šana. Vai tas bijāt jūs, kas Parīzē uzsūtīja Džeimijam jūrniekus?

Sendringemas hercogs nevērīgi pamāja ar galvu.

- Tas likās vienkāršs, kaut ari parupjš līdzeklis. Bet tad Parīzē uzradās Dūgals Makenzijs un es sāku šaubīties, vai jūsu vīrs patiesi strādā Stjuartu pusē. Vairs nezināju, kuru īsti viņš atbalsta.

Es šobrīd nezināju, ko atbalsta hercogs. Šī savādā saruna sāka stipri izklausīties pēc tā, ka viņš ir slepens jakobīts ja tā bija, tad nu viņš tiešām ir meistarīgi glabājis savus noslēpumus.

- Un tad, viņš tikmēr turpināja, saudzīgi uzliekot tējkannai vāciņu, sākās jūsu ciešā draudzība ar Francijas Luiju. Pat ja jūsu vīram nebūtu veicies ar baņķieriem, Luijs būtu varējis dot Čārlzam Stjuartam to, ko viņam vajadzēja, ar nosacījumu, ka jūs šajā lietā nebāžat savu skaisto deguntiņu.

Pieri saraucis, hercogs pētīja maizīti, ko turēja rokā, tad no­ņēma no tās pāris diegu, beigu beigās tomēr nolēma, ka neēdīs, un nometa to uz galda.

- Kad kļuva skaidrs, kas īsti notiek, es, piedāvājot apžēlošanu, mēģināju jūsu vīru aizvilināt uz Skotiju; tas bija ļoti dārgi, viņš kavējās atmiņās. Un viss velti!

- Bet tad es atcerējos, cik stipri vīrs jums pieķēries ļoti aiz­kustinoši, namatēvs sacīja ar labvēlīgu smaidu, kuru es īpaši nevarēju ciest. Tāpēc nospriedu, ka jūsu traģiskā aiziešana no

šīs pasaules varētu likt viņam atteikties no pasākuma, kurā viņš iesaistījies, neraisot interesi, kāda mostos, ja noslepkavots tiktu viņš pats.

Pēkšņi kaut ko iedomājusies, es pagriezos pret istabas stūrī stā­vošo klavesīnu. Uz pults gulēja vairākas smalkā, skaidrā rokrak­stā aprakstītas nošu lapas. “Piecdesmit tūkstoši mārciņu, ka Jūsu Augstība izkāps Skotijas krastā.” Paraksts S. “S” protams, nozīmēja “Sendringems”. Hercogs acīm redzamā sajūsmā smējās.

- Jūs, mīļā, nudien rīkojāties ļoti gudri. Tā noteikti bijāt jūs; biju dzirdējis, ka jūsu dzīvesdraugam nelaimīgā kārtā trūkst muzi­kālās dzirdes.

- Patiesībā, tā nebiju es, atbildēju, novēršoties no mūzikas instrumenta. Man blakus stāvošais galds diemžēl nebija aprīkots ar vēstuļu atvēršanas nažiem vai smagiem priekšmetiem, bet es steigšus paņēmu vāzi un paslēpu seju milzīgā siltumnīcas ziedu pušķī. Aizvēru acis un jutu, kā vēsās ziedlapiņas pieskaras maniem negaidīti sakarsušajiem vaigiem. Neuzdrīkstējos pacelt skatienu, jo mana atklātā seja varēja mani nodot.

Jo aiz hercoga pleca es biju pamanījusi apaļu ādas priekšmetu, kas atgādināja ķirbi, no abām pusēm to ietvēra zaļas samta drapērijas; tas izskatījās kā viens no hercoga eksotiskajiem mākslas objektiem. Atvēru acis, piesardzīgi lūkodamās caur ziedlapām, un platā, šķībiem zobiem pilnā mute pavērās klauna smaidā.

Mani plosīja bailes un atvieglojums. Tātad es nebijusi maldīju­sies, atpazīstot ubagu pie vārtiem. Tas bija Hjū Manro, sens draugs no tiem laikiem, kad Džeimijs Hailendā bija izsludināts ārpus likuma. Manro reiz bija skolotājs, uz jūras viņu sagūstīja turki, spī­dzinot sakropļoja, šis apstāklis noveda šo cilvēku pie ubaga tarbas un zagšanas šīs profesijas viņš papildināja ar veiksmīgu spiego­šanu. Biju dzirdējusi, ka Manro bijis spiegs Hailendas armijā, bet nebiju domājusi, ka šī nodarbošanās atvedīs viņu tik tālu uz dien­vidiem.

Cik ilgi viņš jau tupēja kā putns efejā, kuras zari stiepās līdz otrajam stāvam? Neuzdrīkstējos izrādīt, ka esmu viņu pamanījusi,

varēju vienīgi ar tēlotu vienaldzību raudzīties tālumā, nenovēršot skatienu no punkta hercogam virs pleca.

Sendringems mani ar interesi vēroja.

- Tiešām? Bet Gerstmans taču ari ne? Nebūtu domājis, ka viņš ir pietiekami viltīgs.

- Un jūs uzskatāt, ka es esmu? Jūtos glaimota. Turēju degunu iebāztu puķēs, izklaidīgi runājot ar peoniju.

Tēls aiz loga atlaida tvērienu no efejas zara tik ilgi, lai paceltu vienu roku. Saracēņu gūstītāji bija izgriezuši viņam mēli, tādēļ Hjū Manro vietā runāja viņa rokas. Nenolaižot skatienu, viņš uzsvērti norādīja vispirms uz mani, tad uz sevi un tad kaut kur sāņus. Platā plauksta paliecās, un divi pirmie pirksti kļuva par skrienošām kā­jām, kas steidzas uz austrumiem. Vēl pēdējo reizi piemiedzis aci, viņš pacēla dūri sveicienā un pazuda.

Atslābu, pēc piedzīvotā mazliet drebēju un dziļi ievilku atspir­dzinošu elpu. Es nošķaudījos un noliku puķes.

- Tātad jūs esat jakobīts, vai ne? es jautāju.

- Nav obligāti, labsirdīgi atbildēja hercogs. Jautājums ir tāds, mana mīļā… vai jūs esat? Pilnīgi bez kādas kautrēšanās viņš noņēma parūku, pakasīja galvu ar gaišajiem, plānajiem matiem un uzlika to atpakaļ.

- Kad bijāt Parīzē, jūs centāties izjaukt visus pūliņus, lai kara­lis Džeimss varētu atgriezties troni. Tā kā jums tas neizdevās, tad tagad jūs ar viru izturaties tā, it kā būtu Viņa Augstības uzticamā­kie atbalstītāji. Kāpēc? Mazās, zilās acis pauda tikai un vienīgi nelielu interesi, bet ne jau nelielas intereses dēļ viņš bija mēģinājis mani nogalināt.

Kopš uzzināju, kas patiesībā bija mans namatēvs, visiem spē­kiem centos atcerēties, ko Frenks un mācītājs Veikfīlds reiz par viņu bija teikuši. Vai viņš bija jakobīts? Cik varēju atcerēties, vēstures spriedums Frenka un mācītāja personā bija neskaidrs. Un mans arī.

- Nenāk ne prātā jums to teikt, es lēnām atbildēju.

Vienu gaišo uzaci augstu savilcis, hercogs sameklēja kabatā emaljētu tabakdozi un paņēma no tās šķipsniņu tabakas.

- Vai jūs domājat, ka tas ir gudri, mīļā? Ziniet, Dantons atrodas pavisam tuvu.

- Dantons man nepieskarsies pat ar desmit pēdas garu mietu, es droši atteicu. Starp citu, jūs arī ne. Ne jau, es steidzos pa­skaidrot, kad redzēju, ka viņa mute atveras, tā paša iemesla dēļ. Bet, ja jūs tik briesmīgi gribat zināt, kurā pusē es stāvu, jūs taču nenogalināsiet mani, iekams nebūsiet to uzzinājis, vai ne?

Hercogs aizrijās ar tabaku, sāka stipri klepot un sita pa izšūtās vestes krūtīm. Es saslējos un lepni lūkojos uz pretinieku, kamēr viņš šķaudīja un sprauslāja.

- Jūs mēģināt mani iebiedēt, lai es jums visu pastāstu, bet velti, teicu daudz pašapzinīgāk nekā jutos.

Sendringems ar mutautu susināja acis, no kurām plūda asaras. Beidzot viņš dziļi ieelpoja un izpūta gaisu, savilcis tuklās lūpas, nenovērsis skatienu no manis.

- Nu labi, viņš klusi noteica. Domāju, ka strādnieki jau būs pārveidojuši telpas, kurās jums vajadzēs uzturēties. Pasaukšu ista­beni, lai aizved jūs uz jūsu istabu.

Laikam jau biju muļķīgi viņā blenzusi, jo hercogs, pieceļoties no krēsla, nicinoši pasmaidīja.

- Redziet, līdz zināmai robežai tam nav nozīmes, viņš sacīja.

- Lai kas jūs būtu un lai ko jūs zinātu, jums kā viešņai ir viena nenovērtējama īpašība.

- Un kāda tā būtu? es gribēju zināt. Sendringemas hercogs, uzlicis roku uz zvana, apklusa un pasmaidīja.

- Jūs esat Sarkanā Džeimija sieva, viņš klusi bilda. Un jūs, mana dārgā, viņam nudien esat mīļa, vai ne?

Ja runājam par cietumiem, tad esmu redzējusi sliktākus. Istaba bija apmēram trīsdesmit pēdu visos virzienos, un iekārtojums greznībā varēja sacensties vienīgi ar dzīvojamo istabu pirmajā stāvā. Uz neliela paaugstinājuma stāvēja gulta ar baldahīnu, tās Damaskas aizkaru stūros greznojās strausa spalvu pušķi, un pie

milzīgā kamīna ērti bija novietots pāris pieskaņotas krāsas brokāta krēslu.

Istabene, kas bija mani te atvedusi, nolika līdzi atnesto bļodu un ūdens krūzi un steidzās pielaist uguni kamīnā saliktajai malkai. Sulainis uz galda pie durvīm atstāja ar salveti pārklātu vakariņu paplāti un kā mūris iestājās durvīs, iznīcinot jebkādas domas, ja man tādas būtu radušās, aizjozt pa gaiteni. Nekāda jēga tādam mē­ģinājumam arī nebūtu, es drūmi nospriedu; pēc pirmā pagrieziena es jau būtu bezcerīgi apmaldījusies namā; šitā draņķa māja bija tik liela kā Bakingemas pils.

- Esmu pārliecināta: Viņa Gaišība cer, ka jutīsieties šeit ērti, kundze. Istabene pirms aiziešanas glīti pakniksēja.

- 0, noteikti, es bez ceremonijām apgalvoju.

Meiča izgāja, un durvis viņai aiz muguras aizvērās ar nomācoši skaļu būkšķi, tad šņirkstot pagriezās atslēga; likās, ka šīs skaņas noplēš pēdējo izolāciju no maniem kailajiem nerviem.

Plašā istaba bija dzestra, drebēdama es apņēmu elkoņus ar plaukstām un piegāju pie kamīna, kur ieslīgu vienā no krēsliem. Pirmā vēlme bija izmantot vientulību un klusībā ļauties nelielai histērijas lēkmei. Bet, no otras puses, es baidījos, ja ļaušu savām cieši nospriegotajām emocijām vaļu, tad nespēšu tās vairs apval­dīt. Aizmiedzu acis un skatījos, kā cauri plakstiņiem vīd liesmu sar­kanums, un pavēlēju sev saglabāt mieru.

Galu galā šobrīd man nekādas briesmas nedraudēja un Hjū Manro bija ceļā pie mana vīra. Pat ja Džeimijs, kamēr es veselu nedēļu ceļoju no vienas vietas uz nākamo, būtu pazaudējis manas pēdas, Hjū viņu atradīs un atvedīs tur, kur vajag. Hjū pazina visus iebūviešus, skārdniekus, katru zemnieka māju un katru muižu čet­rās draudzēs. Vēsts no mēmā vīra ceļos pa jauno ziņu un tenku tīklu tik ātri, kā vēja nesti mākoņi pārslīd kalniem. Bet tikai tad, ja viņam izdevies tikt zemē no augstās laktas efejā, nemanītam pamest hercoga gruntsgabalu un neviens viņu nebūs aizturējis.

- Nekļūsti smieklīga, es sevi skaļi apsaucu, tas cilvēks ir profesionāls zaglis. Protams, viņam tas izdevies. Manu vārdu atbalss pie baltajiem ģipša griestiem skanēja mierinoši.

- Un, ja tā, es stingrā balsī turpināju, joprojām runādama skaļi, lai varētu sevi dzirdēt, tad Džeimijs būs klāt, kā likts.

Pareizi, es pēkšņi attapos. Un, kad tas notiks, tad Sendringema vīri viņu sagaidīs. “Jūs esat Sarkanā Džeimija sieva,” hercogs bija sacījis. Mana nenovērtējamā īpašība. Es biju ēsma.

- Esmu kā tārps uz āķa! es iesaucos, taisni izslējusies krēslā. Šī tēla izraisītais niknums ataicināja nelielu, bet vēlamu dusmu uzplūdu, kas mazliet atvairīja bailes. Centos uzkurināt niknumu, pieceļoties no krēsla, staigājot šurpu turpu un domājot visādus vārdus, kādos nosaukt hercogu nākamajā tikšanās reizē. Biju aizdo­mājusies līdz “slēptais pederasts”, kad manu uzmanību piesaistīja klusināta klaigāšana pagalmā.

Atbīdījusi loga smagos samta aizkarus, es redzēju, ka hercogs savu solījumu izpildījis. Resnas koka latas krustu šķērsu sasvītroja rūti, turklāt tik tuvu cita citai, ka starp tām gandrīz nevarēju iebāzt roku. Taču redzēt es varēju.

Bija sācis krēslot, un zem parka kokiem ēnas bija melnas kā tinte. Saucieni nāca no tās puses, un kā par atbildi atskanēja klie­dzieni no staļļa, no kura pēkšņi iznira divi trīs stāvi ar degošām lāpām rokās.

Mazas, melnas ēnas skrēja uz mežu; aukstajā, mitrajā vējā vi­ņiem nopakaļ vilkās oranžas priežu lāpu liesmas. Kad tās sasnie­dza parka malu, parādījās cilvēku kamols, kas vēlās pa zāli mājas priekšā. Zeme bija slapja, un cīņa atstāja dziļas, tumšas rievas nokaltušajā mauriņā.

Es pacēlos uz pirkstgaliem, saķēru latas, piespiedu galvu pie tām, lai varētu vairāk saskatīt. Dienasgaisma bija pilnībā izdzisusi, un lāpu apgaismojumā es nevarēju izšķirt neko vairāk kā lāgiem pazibējušu roku vai kāju.

Džeimijs tas nevar būt, es sev teicu, cenšoties norīt kaklā iestrēgušo kamolu, kas bija mana sirds. Ne tik drīz, ne tagad. Un ne jau viens, viņš taču nenāktu viens? Jo tagad varēju redzēt, ka kau­tiņš risinās ap vienu, uz ceļiem sakņupušu vīru, kurš zem dūrēm un mietiem, ko vicināja hercoga mednieki un staļļa zēni, izskatījās tikai kā uzkumpusi ēna.

Pēkšņi uzkumpušais cilvēks nostiepās garšļaukus un kliedzieni apklusa, lai ari vēl pāris reižu drošības labad novicinājās dūres, un tikai tad kalpotāju bariņš piecēlās. Pārmijuši kādus vārdus no mana novērošanas posteņa tie nebija dzirdami -, divi vīri pieliecās un satvēra gulošo zem padusēm. Kad viņi ceļā uz mājas pagalmu pagāja zem trešā stāva loga, lāpas izcēla no tumsas sandalēs autu kāju pāri, kas vilkās pa zemi, un netīra krekla skrandas. Tas nebija Džeimijs.

Viens no staļļa zēniem rikšoja blakus, uzvaroši nesot auklā iekārtu biezu ādas maku. Biju pārāk augstu, lai sadzirdētu šķindam metāla gabaliņus pie siksnas, bet tie vizmoja lāpu liesmās; man uzplūda tāds šausmu un izmisuma vilnis, ka locekļi zaudēja spēku.

Mazie metāla piekariņi bija monētas un pogas. Un bļembaki. Sīki svina žetoniņi, kas deva ubagam atļauju lūgt naudu konkrētā draudzē. Hjū Manro bija četri tādi, kā labvēlības zīme par mokām, ko viņš piedzīvojis turku rokās. Nevis Džeimijs, bet Hjū.

Es tik stipri drebēju, ka kājas nespēja mani noturēt, bet es pie­skrēju pie durvīm un sāku no visa spēka tās dauzīt.

- Laidiet mani ārā! es kliedzu. Man jārunā ar hercogu! Lai­diet mani ārā, es saku!

Es ilgi bļaustījos un dauzīju durvis, bet nekādu atbildi nesa­ņēmu un atkal aizskrēju pie loga. Tagad aina lejā bija pilnīgi mie­rīga zēns turēja lāpu, bet dārznieks, nometies uz ceļiem zāliena malā, rūpīgi lika atpakaļ kautiņa laikā izrautās velēnas.

- Ei! es auroju. Tā kā logu sedza latas, es nevarēju to izsist. Aizskrēju pēc viena no smagajiem sudraba svečturiem, atjoņoju atpakaļ un izsitu rūti, nepievēršot uzmanību pa gaisu lidojošajām stikla lauskām.

- Palīgā! Ei, jūs, tur lejā! Pasakiet hercogam, ka gribu ar viņu runāt! Tūlīt! Palīgā! Man likās, ka viens no stāviem pagriež uz manu pusi galvu, bet neviens pat nepienāca pie mājas, bet turpi­nāja savu darbu, it kā tumsu būtu iztraucējis tikai kāda naktsputna kliedziens.

No jauna atgriezos pie durvīm, dauzīju tās un saucu te pie loga, te atkal pie durvīm. Es kliedzu, lūdzos un draudēju, līdz rīkle kļuva jēla, balss piesmaka, situ pa nepadevīgajām durvīm, līdz manas dūres bija sarkanas un sāpēja, bet neviens nenāca. Tikpat labi es varēju būt viena lielajā mājā. Klusums gaitenī bija dziļš kā nakts ārpusē, kluss kā kaps. Es vairs nespēju nomākt bailes un beidzot, nevaldāmi šņukstot, noslīgu ceļos pie durvīm.

Es pamodos, ragā sasalusi, ar pulsējošām galvassāpēm, un jutu, ka kaut kas plats un pamatīgs stumj mani pa grīdu. Kad masīvo durvju mala piespieda manu pēdu pie grīdas, es strauji atgriezos nomoda pasaulē.

- Au! es neveikli paripoju sāņus, tad, matiem krītot pār seju, uzrausos četrrāpus.

- Klēra! 0, lūdzu, k-klusējiet! Mīļā, vai jums sāp? Nočaukstot iestīvinātam batistam, man blakus uz grīdas notupās Mērija. Viņai aiz muguras aizkrita durvis, un dzirdēju, ka virs galvas pagriežas atslēga.

-Jā… tas ir, nē. Viss kārtībā, es apreibusi sacīju. Bet Hjū… Aizspiedu lūpas un papurināju galvu, cenšoties atgūt skaidru sprie­šanas spēju. Dritvaikociņ, Mērij, ko tu te dari?

- Es p-piekukuļoju saimniecības vadītāju, lai mani te ielaiž, viņa čukstēja. Vai jums jārunā tik skaļi?

- Nav jau lielas nozīmes, es necentos pieklusināt balsi. Dur­vis ir tik biezas, ka caur tām varētu dzirdēt tikai futbola maču.

- Ko?

- Neko. Manas domas sāka noskaidroties, lai arī plaksti bija salipuši un pietūkuši un galva dunēja kā bungas. Uzrausos kājās un aizstreipuļoju līdz bļodai, kur iešļakstīju sejā aukstu ūdeni.

- Tu piekukuļoji saimniecības vadītāju? es slaukoties jautāju.

- Bet mēs tomēr esam ieslēgtas, vai ne? Dzirdēju, ka pagriezās atslēga.

Mērija tumšajā istabā izskatījās bāla. Kamēr es gulēju uz grī­das, svece bija izdegusi un gaismas nebija, tikai kamīnā vēl tumši sarkani kvēloja pelni. Viņa iekoda lūpā.

- Tas bija 1-labākais, ko varēju darīt. Gibsona kundze pārāk stipri baidās no hercoga, lai dotu man atslēgu. Viņa vienīgi piekrita ieslēgt mani kopā ar jums un no rīta izlaist. Domāju, ka j-jums varētu patikt sabiedrība, viņa kautrīgi piebilda.

- 0, es sacīju. Nu… paldies. Tas bija laipni. Izņēmu no atvilktnes jaunu sveci un piegāju pie kamīna, lai to aizdegtu. Sveč­turis bija pieķepis ar izdegušās sveces vasku; nepievēršot uzma­nību bojājumam, ko nodarīju hercoga kokgriezumiem, izlēju mazu peļķīti izkusušā vaskā uz galda un ieliku tajā sveci.

- Klēra! Mērija ierunājās. Vai jums… vai jums ir nepatikša­nas?

Iekodu lūpā, lai nesarunātu kaut ko lieku. Galu galā viņai bija tikai septiņpadsmit gadu un viņas nezināšana par politiku droši vien bija daudz dziļāka par zināšanu trūkumu attiecībā uz vīrie­šiem.

- Ē… jā, es apstiprināju. Baidos, ka nopietnas. Man atkal sāka darboties smadzenes. Pat ja no Mērijas nebūs nekādas prak­tiskas palīdzības bēgšanā, viņa vismaz varētu man pastāstīt par krusttēvu un saimes paradumiem.

- Vai tu dzirdēji pirmīt to traci pie meža? es jautāju. Meitene papurināja galvu. Viņa sāka drebēt; tādā lielā istabā kamīna izpla­tītais karstums bija izvējojies, sen pirms tas sasniedza gultu uz paaugstinājuma.

- Nē, bet es dzirdēju vienu no virtuves meitām sakām, ka sargi parkā noķēruši malumednieku. Ir drausmīgi auksts. Vai nevaram kāpt g-gultā?

Viņa jau rāpoja pa segu, meklējot palaga malu. Zem baltā nakts­krekla izspīlējās viņas bērnišķīgais augums apaļš un glīts.

- Tas nebija malumednieks, es sacīju, vai, pareizāk sakot, bija gan, bet tas bija arī draugs. Viņš devās meklēt Džeimiju, lai

pateiktu, ka esmu šeit. Vai tu zini, kas notika pēc tam, kad sargi viņu notvēra?

Mērija apcirtās, uz gultas aizkaru fona seja baloja kā izplūdis plankums. Pat šajā gaismā es redzēju, ka tumšās acis iepletušās milzīgi lielas.

- Ak, Klēra! Man ļoti žēl!

- Man ari, es nepacietīgi attraucu. Vai tu zini, kur ir tas malumednieks? Ja Hjū ieslodzīts kādā pieejamā vietā, piemēram, staļļos, bija niecīga iespēja, ka Mērija no rīta varētu viņu kaut kā atbrīvot.

Bet man vajadzēja nojaust pēc lūpu drebēšanas, kas lika viņas parastajai stostlgajai valodai šķist saprotamai. Taču vārdi, kad viņa tos beidzot dabūja pār lūpam, iedūrās man sirdi asi un negaidīti kā duncis.

- V-viņi to p-p-pakāra, Mērija izstomlja. Pie p-parka v-vārtiem.

Pagāja krietns laika sprīdis, līdz es atkal biju spējīga uztvert apkārtējo pasauli. Man pāri gāzās šoks, bēdu, baiļu un satriektu cerību plūdi un pilnībā aprija mani. Neskaidri jutu Mērijas mazo plaukstu kautrīgi glāstām manu plecu, dzirdēju viņas balsi, kas pie­dāvāja ūdeni un kabatlakatus, bet es paliku, sarāvusies kamoliņā; neko nerunāju, tikai drebēju un gaidīju, kad atlaidīsies mokošais izmisums, kas bija sažņaudzis manu kuņģi kā dūrē. Beidzot es biju izsmēlusi visus baiļu krājumus un atvēru miglainās acis.

- Gan viss būs kārtībā, es pēc brīža sacīju, pieceļoties sēdus un neglīti noslaukot degunu piedurknē. Paņēmu piedāvāto dvieli un nosusināju acis. Mērija noraizējusies grozījās man apkārt, tāpēc es satvēru viņas roku un mierinoši, paspiedu.

- Nudien, es sacīju. Tagad man nekas nekaiš. Un es ļoti prie­cājos, ka tu esi te. Man kaut kas ienāca prātā, es nometu dvieli un ziņkāri skatījos uz Mēriju.

- Nupat iedomājos, kāpēc tu esi te? es jautāju. Es domāju, šajā mājā.

Viņa nodūra acis, pietvīka un sāka knibināt segu.

- Zināt, h-hercogs ir mans krusttēvs.

- Jā, to es sapratu, teicu. Taču mani nez kādēļ māc šaubas, ka viņš tikai vēlējās baudīt tavu sabiedrību.

Viņa par šo piezīmi pasmaidīja.

- N-nē. Bet viņš tas ir, es domāju, h-hercogs viņš uzskata, ka atradis man citu v-vīru. Piepūle, lai izrunātu vārdu “vīrs”, lika meitenes vaigiem pietvīkt. Papa mani te atveda, lai varu ar viņu iepazīties.

No Mērijas izturēšanās es nopratu, ka šīs ir ziņas, kuras neva­jag steigties apsveikt.

- Vai tu pazīsti to vīrieti?

Izrādījās, ka tikai vārda pēc. Kāds tirgotājs no Londonas, īzaksona kungs. Pārāk aizņemts, lai brauktu to gabalu līdz Edinburgai un iepazītos ar savu iecerēto, viņš bija piekritis atbraukt līdz Belhērstai, kur notiks laulības, ja abas puses vienosies.

Paņēmu no naktsskapīša suku sudraba ietvarā un sāku izklai­dīgi kārtot matus. Tātad kad mēģinājums nodrošināt saikni ar franču aristokrātiju bija izgāzies, hercogs bija nolēmis pārdot savu krustmeitu bagātam ebrejam.

- Man ir jauns pūrs. Mērija mēģināja pasmaidīt. Četrdesmit trīs izšūti apakšsvārki divi ar zelta diegu. Balss aizlūza, lūpas sakniebās, un viņa neko neredzošām acīm lūkojās uz savu kreiso roku, uz kuras nebija gredzena. Apklāju to ar savu delnu.

- Labi. Centos jauno līgavu iedrošināt. Varbūt viņš būs laipns.

- No tā jau es b-baidos. Vairoties no mana jautājošā skatiena, Mērija lūkojās lejup, žņaudzīdama klēpī saliktās rokas.

- Viņi nepateica īzaksona kungam par P-Parīzi. Un viņi teica, ka es arī nedrīkstot. Nelaimīgās meitenes seja sašķobījās. Viņi atveda briesmīgu veceni, kas stāstīja, kā man jārīkojas k-kāzu naktī, lai… lai izliktos, ka tā ir pirmā reize, bet es… ak, Klēra, kā lai es to

izdaru? viņa ievaimanājās. Un Aleks… es viņam nepateicu… es nevarēju! Esmu tāda zaķpastala, es pat n-neatvadījos!

Mērija metās man rokās, un es glāstīju viņas muguru, pūloties mierināt, tā uz bridi aizmirstot pašas bēdas. Beidzot viņa kaut cik nomierinājās un žagodamās piecēlās sēdus, lai iedzertu kādu malku ūdens.

- Vai tu to darīsi? es jautāju. Viņa paskatījās uz mani, skrop­stas bija salipušas un slapjas.

- Man nav izvēles, viņa vienkārši atteica.

- Bet… es iesāku un tad bezpalīdzīgi apklusu.

Viņai bija pilnīga taisnība. Jauna meitene bez līdzekļiem, bez neviena vīrieša, kas varētu nākt palīgā, viņai vienkārši neatlika ne­kas cits kā vien pakļauties tēva un krusttēva vēlmēm un precēties ar nepazīstamo īzaksona kungu no Londonas.

Grūtsirdības māktas, neviena no mums negribēja neko ēst no paplātes. Mēs palīdām zem segām, lai būtu silti, un Mērija, jūtu uzplūda nogurdināta, pēc dažām minūtēm jau bija aizmigusi. Es biju tā pārgurusi, tomēr aizmigt nespēju, bēdājos par Hjū, raizējos par Džeimiju un prātoju par hercogu.

Palagi bija vēsi, un pēdas likās kā divi ledus kluči. Lai vairītos no nepatīkamākām domām, kas jaucās man pa galvu, es pievērsos Sendringemam. Kādu lomu šajā dēkā spēlēja viņš?

Viss liecināja, ka šis cilvēks ir jakoblts. Viņš, kā pats atzina, bija gatavs slepkavot vai vismaz par to samaksāt -, lai panāktu, ka Čārlzs iegūst nepieciešamo atbalstu, lai varētu doties uz Skotiju. Atšifrētais nošu raksts bez mazākās šaubu ēnas apliecināja, ka hercogs bija tas cilvēks, kurš, solot palīdzēt, beidzot pamudināja Čārlzu augustā pacelt buras.

Protams, bija ļaudis, kas pūlējās noslēpt savas simpātijas pret jakobitiem; ja ņem vērā, kādi sodi gaidīja par nodevību, tad tas bija tikai saprotami. Un hercogam bija daudz vairāk, ko zaudēt, nekā citiem, ja nu iznāktu tā, ka viņš atbalstījis pasākumu, kas piedzī­vojis neveiksmi.

Tomēr Sendringems man nepavisam neatgādināja dedzīgu Stju­artu monarhijas atbalstītāju. Ja atceras piezīmes, ko viņš izteica par Dantonu, tad skaidrs, ka katoļu karalis viņam nebūtu pa prā­tam. Un kāpēc ar atbalstu gaidīt tik ilgi, ja Čārlzam šobrīd izmisīgi vajadzēja naudu un, patiesību sakot, bija vajadzējis visu laiku kopš ierašanās Skotijā?

Varēju iedomāties divus puslīdz pieņemamus iemeslus, kas iz­skaidrotu hercoga uzvedību, neviens no tiem nedarītu godu džentl­menim, bet abi atbilda viņa raksturam.

Faktiski viņš varēja būt jakobīts, kurš vēlas atbalstīt nepatī­kama katoļu karaļa atgriešanos nākotnes ieguvumu vārdā, uz kuriem viņš varētu cerēt kā galvenais atjaunotās Stjuartu monarhi­jas balsts. Es to varēju iztēloties; tāda vārda kā “princips” nebija šī vīrieša krājumā, turpretī vārdu “pašlabums” viņš acīmredzot zināja labi. Sendringems varētu nogaidīt, līdz Čārlzs sasniedz Angliju, lai nauda netiktu izšķiesta pirms Hailendas armijas pēdējā, izšķi­rošā izrāviena uz Londonu. Ikviens, kurš pazina Čārlzu Stjuartu, redzēja, ka veselais saprāts ieteiktu neuzticēt viņam vienā reizē pārāk daudz naudas.

Starp citu, hercogs varēja vēlēties nodrošināties, ka Stjuarti patiešām ieguvuši nopietnu atbalstu savai lietai, pirms pats tajā iesaistās; galu galā kaut ko ziedot sacelšanās organizēšanai nav tas pats, kas vienam finansēt veselu armiju.

Un, gluži pretēji, es varēju pieļaut daudz zemiskāku iemeslu hercoga piedāvājumam. Ja atbalstu sniegtu ar nosacījumu, ka jakobītu armijai jāienāk Anglijas teritorijā, tad tas nodrošinātu, ka Čārlzs cīnītos pret savu klanu vadītāju arvien pieaugošo pretestību, velkot negribīgo, nomocīto armiju tālāk un tālāk uz dienvidiem, prom no patvēruma, ko sniegtu kalni, kuros viņi varētu aizbēgt.

Ko viņš cerēja saņemt no Hanoveriem par to, ka ievilinājis Čārlzu lamatās un nodevis angļu armijai?

Vēsture nebija skaidri pateikusi, kurā pusē stāvējis hercogs. Tas man likās dīvaini; viņam taču agrāk vai vēlāk tomēr vajadzēja atklāt savu patieso nolūku. Protams, es domāju, Vecajam kūmiņam,

lordam Lavetam, pēdējā jakobītu sacelšanās laikā bija izdevies spē­lēt uz abām pusēm, vienlaikus izpatīkot Hanoveriem un saglabājot Stjuartu labvēlību. Arī Džeimijs kādu laiku bija tā darījis. Varbūt nemaz nebija tik grūti noslēpt savas simpātijas nemitīgi kustīgajā karaliskās politikas slīkšņā.

Aukstums zagās augšup pa manām kājām, un es tās nemie­rīgi kustināju; kad paberzēju apakšstilbus, āda likās nejutīga. Kājas acīmredzot radīja krietni mazāku berzi nekā sausi zari; no šīs dar­bības nekāds siltums nebija jūtams.

Guļot nomodā, nemierīga un stinga, es pēkšņi pamanīju sīku, ritmiski paukšķošu troksni sev blakus. Pagriezusi galvu, es ieklausī­jos, tad pacēlos uz viena elkoņa un neticīgi skatījos uz savu gultas biedreni. Mērija gulēja uz sāniem, saritinājusies kamoliņā, maigā āda miegā pietvīkusi, viņa izskatījās kā pilnos ziedos uzplaukusi siltumnīcas puķe, īkšķi droši iebāzusi sārtajā mutē. Kamēr es skatī­jos, apakšējā lūpa kustējās tikko jaušamā zīšanas kustībā.

īsti nezināju, smieties vai raudāt. Beigās es nedarīju ne vienu, ne otru, tikai uzmanīgi izņēmu meitenei īkšķi no mutes un ļen­gano roku saliektu noguldīju uz krūtīm. Nopūtu sveci un ieritinā­jos pie Mērijas.

Vai nu šis nevainīgais žests, kas raisīja tālas atmiņas par paļā­vību un drošību, vai vienkāršais mierinājums, ko sniedz silts ķer­menis blakus, vai pārgurums no bailēm un bēdām, bet manas kājas atlaidās un es beidzot atslābinājos un aizmigu.

Ietinusies siltajā segu kokonā, es gulēju dziļā miegā bez sap­ņiem. Tāpēc šoks bija vēl lielāks, kad mani strauji izrāva no mai­gās, klusās tumsas aizmirstības. Bija vēl tumšs patiesībā melns kā krokodila vēderā, jo uguns kamīnā bija apdzisusi, bet telpā nebija ne maigi, ne klusi. Kaut kas smags bija ievēlies gultā, sasitot manu roku, un, cik noprotams, šobrīd tas mēģināja noslepkavot Mēriju.

Gulta cilājās, matracis zem manis saslējās stāvus, gultas rāmis drebēja no cīņas, kas norisinājās man blakus. Pavisam tuvu skanēja

mokpilni vaidi un čukstus izteikti draudi, un kāda sparīga roka es domāju, ka Mērijas, trāpīja man pa aci.

Steigšus izripoju no gultas, aizķēros aiz paaugstinājuma un garšļaukus nostiepos uz grīdas. Cīņa, kas norisinājās man virs gal­vas, pastiprinājās ar drausmīgu, spalgu spiegšanu, kas, manuprāt, bija Mērijas izmisīgie pūliņi kliegt, jo viņu kāds žņaudza.

Pēkšņi atskanēja izbīļa pilns sauciens zemā vīrieša balsī, tad vēl konvulsīvi noraustījās segas un spiegšana aprāvās. Rīkodamās ātri, es sameklēju uz galda kramu un uzšķīlu uguni svecei. Drebošā liesma kļuva stiprāka un spožāka, atklājot to, par ko, spriežot pēc sulīgā gēlu lamuvārda, man bija aizdomas jau no paša sākuma, Mērija, kuru nevarēja redzēt, izņemot pāri mežonīgi plivinošos roku, jo viņas seju sedza spilvens un augums bija piespiests pie gul­tas ar mana vīra lielo un niknuma pārņemto ķermeni, kurš, par spīti sava izmēra priekšrocībām, liekas, nespēja tikt galā ar pretinieku.

Apņēmies apklusināt Mēriju, viņš nebija palūkojies uz tikko iedegto sveci, bet turpināja ķerstīt viņas rokas, vienlaikus turot spilvenu uz sejas. Nomākusi vēlmi histēriski smieties par šo skatu, es noliku sveci, pārliecos pāri gultai un paplikšķināju uzbrucējam pa plecu.

- Džeimij? es sacīju.

-Jēzus! Viņš satrūkās kā no ūdens izšāvusies zivs un izlidoja no gultas, tad, daļēji izvilcis dunci, sarāvies piezemējās uz grīdas. Beidzot viņš ieraudzīja mani, atvieglojumā saguma un uz brīdi aiz­vēra acis.

- Jēzus un Dievs, Armaliet! Nekad Јā vairs nedari, dzirdi? Klusu, viņš uzsauca Mērijai, kura, izbēgusi no spilvena gūsta, tagad sēdēja gultā taisnu muguru, acis izspiedušās no pieres, un spraus­lāja. Negribēju darīt jums pāri; domāju, ka esat mana sieva. Viņš apņēmīgi apgāja apkārt gultai, satvēra mani aiz pleciem un cieši noskūpstīja, it kā gribēdams pārliecināties, ka nu dabūjis īsto sievieti. Tā bija, un es atbildēju ar ievērojamu degsmi, baudīdama neskūtās bārdas skrāpēšanu un silto, sīvo vīrieša smaržu mitrs lins, vilna un spēcīgs vīrišķu sviedru aromāts.

- Apģērbies, viņš pavēlēja, palaidis mani vaļā. Šajā sasodī­tajā mājā čum un mudž no kalpotājiem. Lejā ir kā skudru pūznī.

- Kā tu tiki iekšā? Es ar acīm meklēju nomesto kleitu.

- Pa durvīm, protams, viņš nepacietīgi attrauca. Še. Viņš paķēra kleitu, kas bija pārmesta pār krēsla atzveltni, un pasvieda man. Tiešām, masīvās durvis stāvēja vaļā un slēdzenē karājās pa­matīgs atslēgu saišķis.

- Bet kā… es iesāku.

- Vēlāk, viņš strupi mani apklusināja. Tad ieraudzīja Mēriju, kas, izrāpusies no gultas, mēģināja uzvilkt rītakleitu. Labāk, mei­tiņ, kāp atpakaļ gultā, viņš ieteica. Grīda ir auksta.

- Es iešu jums līdzi. Vārdus slāpēja audums, bet viņas apņē­mība kļuva redzama, kad galva izspūrušiem matiem un izaici­noša parādījās kleitas izgriezumā.

- Ne vella, Džeimijs iebilda. Viņš nikni palūrēja uz meiteni, un es ievēroju viņam uz vaiga svaigus skrāpējumus. Taču, redzot, ka viņai sāk drebēt lūpas, Džeimijs ar pūlēm apvaldīja dusmas un mierinoši turpināja: Neņem ļaunā, meitēn. Tev par to nekas nebūs. Es aizslēgšu aiz mums durvis, un tu visiem no rīta varēsi stāstīt, kas notika. Neviens tevi nevainos.

Nemaz viņā neklausoties, Mērija iekāpa kurpēs un skrēja uz durvīm.

- Ei! Kā tu domā, uz kurieni tu dodies? Satrūcies Džeimijs metās bēglei pakaļ, bet ne tik ātri, lai pagūtu viņu noķert, kad viņa jau izspruka pa durvīm. Viņa stāvēja gaitenī sastingusi tramīgas stirnas spožā.

- Es iešu jums līdzi! Mērija nikni atkārtoja. Ja jūs mani atstāsiet te, es skriešu pa gaiteni un kliegšu, cik skaļi spēšu. Tā, lūk!

Džeimijs skatījās viņā; sveces gaismā viņa mati kvēloja kā varš un vaigos sakāpa asinis, acīmredzot viņu plosīja nepieciešamība vienlaikus ievērot klusumu un vēlme nožņaugt skuķēnu ar kai­lām rokām, pie velna ar visu troksni. Mērija lūrēja tikpat nikni, ar vienu roku parāvusi uz augšu rītasvārkus, viņa bija gatava skriet.

Apģērbusies un apāvusi kājas, es iebikstīju Džeimijam sānos, izsi­tot viņu no sastinguma.

- Ņem viņu! es izmetu. Ejam.

Viņš paraudzījās uz mani ar skatienu, kas bija dvīņubrālis tam, ko viņš veltīja Mērijai, bet šaubījās tikai mirkli. Strupi pamājis ar galvu, viņš satvēra manu roku, un mēs trijatā izsteidzāmies auk­stajā un tumšajā koridorā.

Māja vienlaikus bija nāvīgi klusa un trokšņu pilna mums zem kājām skaļi čikstēja grīdas dēļi, un drēbes švīkstēja kā lapas vēja aukās. Sienas, šķiet, konstrukcijām sēžoties, dvašoja, un sīkas, tikko dzirdamas skaņas ārpus gaiteņa lika domāt par pazemes dzīvniekiem, kas rok slepenas alas. Un pāri visam klājās dziļš, bie­dējošs klusums, kāds valda lielā, tumšā mājā, kas iegrimusi miegā, kuru nedrīkst traucēt.

Mērijas pirksti cieši spieda manu roku, kad mēs Džeimijam aiz muguras zagāmies pa gaiteni. Viņš, kļaujoties pie sienas, slīdēja kā ēna, ātri, bet bez trokšņa.

Kad mēs gājām garām kādām durvīm, es izdzirdēju otrā pusē klusus soļus. Arī Džeimijs tos sadzirdēja un nekavējoties burtiski saplūda ar sienu, pamājot, lai mēs ar Mēriju ejam viņam pa priekšu. Ar plaukstām sajutu, cik auksts bija mūris, kad es centos piespies­ties pēc iespējas ciešāk sienai.

Durvis piesardzīgi pavērās, un spraugā parādījās galva ar baltu, kuplu naktscepuri, tās īpašniece centās kaut ko saskatīt gaitenī pretējā pusē no mums.

- Ei? galva nočukstēja. Vai tas esi tu, Albert? Man pa mu­guru notecēja saltu sviedru lāse. Istabene, kas acīmredzot gaida hercoga kalpa apmeklējumu, kurš, šķiet, centās uzturēt savu fran­cūža reputāciju.

Diez vai šī meiča bruņotu kalnieti uzskatītu par atbilstošu aiz­vietotāju mīļākajam, kurš kavējas. Jutu, kā man blakus saspringst Džeimija augums, kurš pūlas pārvarēt sirdsapziņu par to, ka jāsit

sieviete. Vēl mirklis, un viņa pagriezīsies, ieraudzīs mūs, un tad kliedzieni sacels kājās visu māju.

Es izgāju gaiteņa vidū.

- Ē… nē, manā balsī skanēja atvainošanās, diemžēl tā esmu tikai es.

Istabene spēji sarāvās, un es paspēru vēl vienu soli, lai viņa skatās uz mani un Džeimijs paliek aiz muguras.

- Piedodiet, ka jūs iztraucēju. Es moži viņai uzsmaidīju. Re­dziet, es nevarēju aizmigt. Nodomāju, varbūt silts piens palīdzēs. Sakiet, vai es eju pareizi, lai nonāktu virtuvē?

- Ko? Kalpone, tukla jaunkundze ap gadiem divdesmit, ne­glīti blenza uz mani, atklājot pierādījumus, ka viņa satraucoši maz rūpējas par zobu higiēnu. Par laimi, tā nebija tā istabene, kas bija atvedusi mani uz istabu; šī varētu neaptvert, ka esmu gūstekne, nevis viešņa.

- Es viesojos šajā mājā, centos viņai iestāstīt. Turpinot ievē­rot principu, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums, es sāku viņu apsūdzēt.

- Ak tad Alberts? Vai Viņa Gaišība zina, ka jūs pa naktīm savā istabā izklaidējat vīriešus? stingri noprasīju. Jautājums, likās, trāpīja vārīgā vietā, jo sieviete nobālēja, nometās ceļos un ieķērās man svārkos. Izredzes uz šī noslēpuma atklāšanu acīmredzot bija tik biedējošas, ka viņa neapklusa, lai pajautātu, kādēļ viešņai rīta pirmajās stundās vajadzētu klīst pa māju ģērbtai ne tikai kleitā un kurpēs, bet arī ceļojuma apmetnī.

- Ak, kundze! Lūdzu, nesakiet neko Viņa Gaišībai! Redzu, jums ir laipna seja, kundze, jūs taču negribēsiet, lai mani atlaiž? Apžēlo­jieties par mani, kundze, man mājās ir seši brāļi un māsas un es…

- Kuš, kuš! es mierināju meiču, glaudīdama viņas plecu.

- Neraizējieties par to. Es neko neteikšu hercogam. Ejiet tikai atpa­kaļ gultā un… Runādama tonī, ar kādu parasti vēršas pie bērniem vai garīgi slimiem, es bīdīju viņu, joprojām gari un plaši apšaubot viņas nevainību; es ievadīju istabeni atpakaļ istabiņā, kas nebija daudz lielāka par skapi.

Aizvēru durvis un atspiedos pret tām. No ēnām iznira smaidošā Džeimija seja. Viņš neko neteica, tikai apsveicot noglauda man galvu, tad saņēma roku un skubināja doties atkal tālāk.

Mērija gaidija kāpņu laukumiņā zem loga, baltie ritasvārki ba­loja mēnesnīcā, kad mēness uz brīdi iznira starp mākoņiem. Izska­tījās, ka tuvojas vētra, un es nezināju, vai tas palīdzēs mums bēgt vai kavēs.

Kad Džeimijs izgāja laukumiņā, Mērija ieķērās viņa pledā.

- Kuš! viņa čukstēja. Kāds nāk!

Tas bija tiesa; dzirdēju, ka lejā klusi dip soļi un blāva sveces gaisma apgaismo kāpnes. Mēs ar Mēriju izmisīgi raudzījāmies ap­kārt, bet te nebija, kur paslēpties. Šīs bija sētas puses kāpnes, kas domātas kalpotājiem, tāpēc laukumiņi bija vienkārši, te nebija ne mēbeļu, ne kādu parocīgu rotājumu.

Džeimijs padevīgi nopūtās. Tad, ar mājienu licis mums ar Mē­riju atgriezties gaitenī, no kura bijām tikko iznākuši, izvilka dunci, sastinga tumšā stūrī, gatavs uzbrukumam, un gaidīja.

Mērijas satvēra manu roku, viņas pirksti savijās ar manējiem un satraukumā cieši saspieda. Džeimijam pie jostas karājās pis­tole, bet mājā viņš to, protams, nevarēja likt lietā un kalpotājs to saprastu, tālab draudēšanai tā nederēja. Tāpēc vajadzēja ņemt nazi; man sagriezās vēders no žēluma pret nelaimīgo kalpu, kurš tūlīt nonāks aci pret aci ar piecpadsmit stounu smagu saspringušu skotu un draudošu tēraudu.

Es novērtēju savu apģērbu, domādama, ka varētu ziedot vienu no saviem apakšsvārkiem par saiti, kad parādījās tā cilvēka no­liektā galva, kas nesa sveci. Tumšie mati bija izšķirti celiņā pa vidu un saziesti ar saldi dvakojošu pomādi, kas uzreiz atsauca atmiņā tumšo Parīzes ieliņu un plāno, nežēlīgo lūpu izliekumu zem mas­kas.

To aptvērusi, es noelsos. Līdz laukumiņam bija palicis tikai viens pakāpiens, kad Dantons spēji pacēla galvu. Nākamajā mirklī viņš tika sagrābts aiz kakla un sviests pret sienu tik spēcīgi, ka svečturis aizlidoja pa gaisu.

Ari Mērija bija viņu ieraudzījusi.

- Tas ir viņš! viņa iesaucās, šokā aizmirsusi čukstēt vai stos­tīties. Vīrietis no Parīzes!

Džeimijs ar vienu muskuļoto roku pār krūtīm bija piespiedis kalpu, kas vārgi pretojās, pie sienas un turēja. Vīrieša seja, bāla kā spokam, te parādījās, te pazuda, jo gaisma zibēja no ātri slīdoša­jiem mākoņiem. Un kļuva vēl bālāka, kad Džeimijs piespieda viņam pie rīkles dunča asmeni.

Es izgāju kāpņu laukumiņā, nezinādama ne to, ko Džeimijs darīs, ne ari to, ko es gribētu, lai viņš dara. Ieraugot mani, Dantonam izlauzās aizžņaugts vaids un viņš neveiksmīgi centās pārmest sev krustu.

- Baltā dāma! viņš nočukstēja, šausmās iepletis acis.

Džeimijs pēkšņi strauji metās uz priekšu, satvēra vīrieti aiz

matiem un tik spēcīgi parāva atpakaļ galvu, ka tā atsitās pret sie­nas paneli.

- Ja man būtu laiks, mo garhe, tu mirtu lēnā nāvē, viņš čuk­stēja, un sacītajā netrūka pārliecības. Uzskati par Dieva žēlastību to, ka man trūkst laika. Viņš parāva Dantona galvu vēl vairāk atpakaļ, tā ka es varēju redzēt kustamies ādamābolu, kad francū­zis, acis bailēs pievērsis man, krampjaini norīstījās.

- Tu sauc viņu par Balto dāmu, Džeimijs sakostiem zobiem runāja. Es viņu saucu par savu sievu! Nu tad lai viņas seja ir pēdējais, ko tu šajā pasaulē redzi!

Nazis vīrieša rīklei pārslīdēja ar tādu spēku, ka Džeimijs no pie­pūles ieņurdējās, un tumšu asiņu lāma apklāja viņa kreklu. Kāpņu telpu piepildīja pēkšņas nāves smaka, uz grīdas sakņupusī kaudze sēca un burzguļoja, un likās, ka tas nekad nebeigsies.

Skaņas, kas skanēja man aiz muguras, beidzot atgrieza mani īstenībā: Mērija gaitenī stipri vēma. Pirmā saprātīgā doma, kas iešā­vās man prātā, kalpotājiem no rīta būs pamatīgi jāņemas ar tīrī­šanu. Otrā bija par Džeimiju, kuru es uz bridi ieraudzīju mēnes­nīcas atspīdumā. Viņa seja bija slacīta asinīm, mati salipuši un krūtis cilājās smagā elpā. Izskatījās, ka arī viņš varētu apvemties.

Pagriezos pret Mēriju un pamaniju gaiteņa galā pavīdam gais­mas strēli, jo tur vērās durvis. Kāds nāca noskaidrot, kas tas par troksni. Sagrābu viņas rītakleitas apakšmalu, rupji nobraucu viņai gar muti un, saķērusi aiz rokas, rāvu zemē pa kāpnēm.

- Nāc! es saucu. Taisāmies projām no šejienes! Džeimijs kā apreibis vērās uz Dantona līķi, bet, pēkšņi iztraucēts, attapās, atguva sajēgu par realitāti un pagriezās pret kāpnēm.

Likās, viņš zina, kur ejam, jo veda mūs cauri tumšajiem kori­doriem bez šaubīšanās. Mērija elsojot meimuroja man līdzi, viņas elpa skaļi kā motors šņāca man pie auss.

Pie trauku mazgātavas durvīm Džeimijs pēkšņi apstājās un klusi iesvilpās. Tūlīt atskanēja atbilde un durvis atvērās, atklājot tumsu, kurā kustējās izplūdušas ēnas. Viena iznira no krēslas un steidzās uz priekšu. Notika klusa apspriešanās, un vīrietis lai kas viņš arī būtu pastiepa roku, satvēra Mēriju un ierāva viņu tumsā. No vēsās pūsmas es sapratu, ka kaut kur priekšā ir atvērtas durvis.

Džeimijs saspieda manu plecu un vadīja ap šķēršļiem, kas tumšajā telpā nebija redzami, uz kādu mazāku kambarīti, kurā bija iekārtota krāmu noliktava; nobrāzu stilbu, bet sāpju saucienu apvaldīju.

Kad mēs beidzot bijām tikuši ārā, kur valdīja nakts, vējš satvēra manu apmetni, sapurināja un piepūta kā milzīgu balonu. Pēc ner­vus plosošā gājiena cauri tumšajai mājai es jutos tik atvieglota, it kā varētu pacelties spārnos un aizlidot debesīs.

Likās, ka vīri, kas stāvēja ap mani, juta tādu pašu atvieglo­jumu; uzvirmoja čukstus izteiktās piezīmes un slapēti smiekli, ku­rus Džeimijs uz vietas apklusināja. Pa vienam vien vīri kā ēnas mainīgajā mēnesnīcā aizslīdēja pāri atklātajai vietai mājas priekšā. Stāvot man blakus, Džeimijs noskatījās, kā viņi pazūd starp parka kokiem.

- Kur ir Mērtegs? viņš nomurmināja, it kā runātu ar sevi, sarauktu pieri noskatījies pakaļ pēdējam no aizejošajiem vīriem.

- Laikam jau devies meklēt Hjū, viņš atbildēja pats uz savu jau­tājumu. Vai tu nezini, kur viņš varētu būt, Armaliet?

Es noriju kaklā sakāpušo kamolu, pēkšņi cauri apmetnim sajū­tot, cik salti dzeļ vējš, un atmiņas par šo notikumu nogalināja spējo pacilātību, ko bija devusi brīvība.

- Zinu, es atteicu un, cik īsi iespējams, pastāstīju bēdīgās zi­ņas. Džeimija asinīm klātā seja sadrūma, un, kad es beidzu savu stāstu, tā bija kļuvusi cieta kā akmens.

- Vai esi sadomājis šitā stāvēt visu nakti, mums aiz muguras ierunājās kāda balss, vai arīdzan mumsiem jāceļ trauksme, lai šie zina, kur raudzīt vispirmāk?

Džeimija seja mazliet atmaiga, kad no krēslas nedzirdami kā spoks iznira Mērtegs. Padusē viņš nesa audumā satītu saini; vir­tuvē nospēris gaļas gabalu, es nospriedu, redzot uz auduma tumšu asins traipu. Šo pieņēmumu pastiprināja šķiņķa gabals otrā padusē un desu virtene ap kaklu.

Džeimijs, viegli pasmaidījis, sarauca degunu.

- Zini, vecais, tu od pēc miesnieka. Vai nevari vienreiz nedomāt par savu māgu?

Mērtegs piešķieba galvu, noskatot Džeimiju, kurš bija pamatīgi nošļakstījies ar asinīm.

- Labāk izskatīties pēc miesnieka, puis, nekā pēc viņa preces, viņš noteica. Ejam?

Gājiens cauri tumšajam parkam bija baiss. Lielie koki auga tālu cits no cita, bet starp tiem bija atļauts sazaļot atvasēm, kuras mijkrēslī pēkšņi kļuva par biedējošiem mednieku tēliem. Vismaz mākoņu sega kļuva biezāka, un, mums par laimi, apaļais mēness parādījās tikai paretam. Kad iznācām parka otrā malā, sāka līt.

Trīs vīri tika atstāti pie zirgiem. Mērija jau sēdēja priekšā vie­nam no Džeimija pavadoņiem. Nepārprotami juzdamās neērti, ka jāsēž zirgā jāteniski, viņa visu laiku pūlējās pabāzt rītakleitas stēr­beles zem ciskām, veltīgi mēģinot noslēpt faktu, ka viņai ir kājas.

Vairāk pieredzējusi, tomēr nolādot smago kleitu, es parāvu to uz augšu, ieliku kāju Džeimija pastieptajā delnā un ar pierastu

lēcienu ielidoju seglos. Zirgs par šo triecienu nosprauslojās un pie­glauda ausis.

- Piedod, draugs, es bez nožēlas atvainojos. Ja tev liekas, ka tas ir slikti, tad pagaidi, līdz te uzrausīsies viņš.

Meklēju ar skatienu, kur tad palicis minētais “viņš”, un pama­nīju viņu stāvam zem koka, viņš bija uzlicis roku uz pleca svešam apmēram četrpadsmit gadus vecam zēnam.

- Kas tas tāds? es jautāju, paliecoties uz priekšu, lai piesais­tītu Džordija Pola Freizera uzmanību, kurš netālu cītīgi centās savilkt seglu jostu.

- Ko? Ak tas. Viņš palūkojās uz zēnu, tad, pieri saraucis, atkal pievērsās nepaklausīgajai seglu jostai. Viņu sauc Jūens Gibsons. Hjū Manro vecākais audžudēls. Rādās, ka bijis te kopā ar tēvu, kad hercoga vaktnieki šiem uzbruka. Puiškāns pamanījās aizlaisties, mēs viņu uzgājām tīreļa malā. Viņš mūs atveda šurpam. Vēl pēdējo reizi gluži lieki parāvis seglu jostu, Džordijs nikni palūrēja uz to, it kā izaicinot kaut ko teikt, tad paskatījās uz mani.

- Vai tu varbūtam zini, kur ir puikas tēvs? viņš strupi nopra­sīja.

Es pamāju ar galvu, un atbilde laikam skaidri bija nolasāma no manas sejas, jo vīrs pagriezās un paskatījās uz zēnu. Džeimijs bija apskāvis Jūenu, piekļāvis pie krūtīm un glāstīja tā muguru. Kamēr mēs skatījāmies, viņš atbīdīja Hjū audžudēlu no sevis, uzlika abas rokas viņam uz pleciem un, cieši skatoties zēnam acīs, kaut ko teica. Es to nedzirdēju, bet pēc brīža Jūens izslējās un pamāja ar galvu. Arī Džeimijs pamāja un, vēlreiz uzsitis pa plecu, pagrieza zēnu pret vienu no zirgiem, kur jau stāvēja Džordžs Maklurs ar pastieptu roku, lai palīdzētu viņam tikt augšā. Džeimijs nodurtu galvu soļoja pie mums, aiz muguras, par spīti aukstajam vējam un lietus lāsēm, plandījās pleda gals.

Džordijs nospļāvās.

- Nabadziņš, viņš teica, neprecizējot, kuru viņš domājis, un iekāpa seglos.

Netālu no parka dienvidaustrumu stūra mēs apstājāmies, zirgi mīņājās uz vietas un dīžājās, bet divi vīri nozuda starp kokiem mums aiz muguras. Kad viņi atgriezās, nevarēja būt pagājušas vai­rāk par divdesmit minūtēm, bet likās, ka aizritējis divreiz ilgāks laiks.

Vīri tagad sēdēja vienā zirgā, jo otram pār segliem bija pār­mests garš, punains, Freizeru pledā satīts sainis. Zirgiem tas nepa­tika; manējais purināja galvu un raustīja nāsis, kad garām pagāja zirgs ar Hjū līķi uz muguras. Džeimijs parāva grožus un kaut ko dusmīgi noteica gēlu valodā, un dzīvnieks norima.

Jutu, ka man aiz muguras sēdošais Džeimijs pieceļas stāvus seglos un skatās atpakaļ, it kā skaitītu atlikušos grupas dalībnie­kus. Tad viņa roka apņēma mani ap vidu un mēs devāmies uz zie­meļiem.

Jājām visu nakti, apstājoties tikai, lai šad tad īsu brīdi atpūstos. Vienā no tādām reizēm zem zirgkastaņas Džeimijs gribēja mani apskaut, bet pēkšņi sastinga.

- Kas ir? Es smaidīju. Baidies savu veču priekšā skūpstīt sievu?

- Nē, viņš atteica un pierādīja, ka nebaidās, tad smaidīdams soli atkāpās. Nē, vienu mirkli nobijos, ka tu sāksi kliegt un izskrā­pēsi man acis. Viņš saudzīgi pieskārās švīkām, ko viņam uz vaiga bija atstājuši Mērijas nagi.

- Nabadziņš! Es sāku smieties. Tādu apsveicināšanos tu ne­gaidīji, vai ne?

- Nu, atklāti sakot, tajā brīdī jau gaidīju gan. Smaids joprojām kavējās lūpās. Viņš no Mērtega virtenes bija paņēmis divas desas un vienu sniedza man. Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju ēdusi, bet laikam jau pagājis krietns laiciņš, jo pat bailes saslimt ar botulismu nespēja sabojāt treknās, pikantās desas garšu.

- Ko tu ar to gribi teikt? Domāji, ka pēc nedēļas atšķirtības es tevi vairs nepazīšu?

Vēl aizvien smaididams, Džeimijs papurināja galvu un norija desas kumosu.

- Kur nu. Tikai tad, kad iegāju mājā, es puslīdz droši zināju, kur tu atrodies, pēc restēm pie loga. Viņš savilka vienu uzaci.

- Spriežot pēc to resnuma, tu gan laikam ellīgi sabiedēji Viņa Gai­šību.

- Tā bija. Nevēlēdamās domāt par hercogu, es neielaidos ga­rās runās. Turpini!

- Nu… Džeimijs paklausīja, atkal nokoda desu un runājot veikli aizbāza kumosu aiz vaiga, …es to istabu zināju, bet man taču vajadzēja atslēgu, vai ne?

- 0 jā, es piekritu. Tu taisījies man par to pastāstīt.

Viņš mazliet pakošļāja desu un norija.

- Atslēgu es dabūju no saimniecības vadītājas, bet nācās pa­pūlēties. Viņš saudzīgi paberzēja sev zem jostasvietas. Pēc paskata, es teiktu, tas sievišķis jau šonakt bija pamodināts vairākas reizes un tas viņai negāja pie dūšas.

- 0 jā, es priecājos par iztēles ainu, ko radīja Džeimija vārdi.

- Nu, es teiktu, ka tu viņai nāci kā rets un atspirdzinošs auglis.

- Es gan par to stipri šaubos, Ārmaliet. Viņa kliedza kā kauta, iespēra man pa pautiem un, kamēr es saliecies vaidēju, gandrīz pārsita man galvu ar svečturi.

- Un ko tu darīji?

- Iebelzu viņai… tajā brīdī par pieklājību nedomāju… un sasēju ar auklām no pašas naktsmices. Tad iestūķēju viņai mutē dvieli, lai izbeidz apsaukāties, un pārmeklēju istabu, līdz atradu atslēgas.

- Labs darbiņš, uzslavēju vīru, un tad man kaut kas ienāca prātā, bet kā tu zināji, kur saimniecības vadītāja guļ?

- Es nezināju, viņš mierīgi atteica. To man pateica vešeriene kad biju viņai izstāstījis, kas es esmu, piedraudēju viņai izlaist zar­nas un pašu izcept uz iesma, ja neteiks to, ko gribu zināt. Viņš man greizi uzsmaidīja. Kā jau es teicu, Armaliet, reizēm ir labi, ja tevi uzskata par barbaru. Man liekas, tagad jau visi ir dzirdējuši par Sarkano Džeimiju Freizeru.

- Nu, ja līdz šim nebija, tad tagad būs, es teicu. Nopētīju viņu, cik nu puskrēslā varēju saskatīt. Ko, vai tad vešeriene neda­būja pa galvu?

- Viņa rāva mani aiz matiem, Džeimijs atcerējās. Izrāva vienu kušķi ar saknēm. Es tev teikšu tā, Armaliet, ja kādreiz mek­lētu citu darbu, diez vai es uzņemtos uzbrukt sievietēm sasodīti grūts darbs.

Tuvojoties rītausmai, sāka stipri snigt slapjš sniegs, bet mēs vēl kādu laiku turpinājām jāt, līdz Jūens Gibsons nedroši apturēja savu poniju ceļmalā, neveikli piecēlās kāpšļos, lai palūkotos apkārt, tad pamāja uz kalnu kreisajā pusē.

Tādā tumsā likt zirgiem doties augšup pa nogāzi nebija iespē­jams. Vajadzēja kāpt zemē un vest zirgus pie pavadas, soli pa solim pa staignu, slideniem dubļiem klātu gandrīz neredzamu taku, kas līkumoja starp viršiem un granīta bluķiem. Kad mēs apstājāmies ievilkt elpu kalna galā, rītausma sāka izgaismot debesis. Apvār­sni tikpat kā nevarēja redzēt, jo to sedza biezi mākoņu vāli, bet blāvais pelēkums, nez no kurienes radies, nomainīja nakts tumšo segu. Tagad vismaz bija iespējams saskatīt aukstos strautus, kuros es iebridu līdz potītēm, apiet asākās klintsradzes, aiz kurām aizķe­roties varēja izmežģīt potīti, un brikšņus, kas gadījās mums ceļā, kāpjot lejā no kalna.

Piekājē bija neliela ieplaka ar sešām mājām, lai gan vārds “māja” bija pārāk lepns tām pavirši saslietajām būdiņām, kas sarā­vušās čurnēja zem lapeglēm. Niedru jumtu malas no zemes šķīra dažas pēdas, tāpēc no akmens sienām bija redzama tikai šaura josla.

Pie vienas no noplukušajām mājelēm mēs apstājāmies. Jūens paskatījās uz Džeimiju, saminstinājās, it kā būtu apmaldījies, bet pēc Džeimija galvas mājiena, pieliecies būdas zemajās durvīs, iegāja iekšā. Es pievirzījos tuvāk Džeimijam un uzliku roku viņam uz elkoņa.

- ŠI ir Hjū Manro māja, viņš man klusi sacīja. Esmu atvedis viņu mājās pie sievas. Puika iegāja iekšā to pateikt.

Novērsu skatienu no tumšās, zemās durvju ailas un palūkojos uz ļengano, pledā satīto saini, ko divi viri šobrīd raisīja vaļā no segliem. Jutu, ka Džeimija rokai pārskrien sīki drebuļi. Viņš uz bridi aizvēra acis, un es redzēju, kā viņam kustas mute, tad viņš panāca uz priekšu un pastiepa rokas pēc nastas. Es dziļi ievilku elpu, atglaudu no sejas matus un sekoju viņam, pieliecoties zem durvju pārsedzes.

Nebija tik slikti, kā biju baidījusies, lai gan tomēr… Kamēr Džei­mijs noliektu galvu gēlu valodā izteica līdzjūtību, Hjū atraitne klu­sēja, tikai asaras kā lietus tecēja viņai pa seju. Sieviete nedroši pie­skārās pledam, it kā gribētu to atvilkt, bet pietrūka dūšas, un viņa stāvēja, vienu roku neveikli uzlikusi uz saiņa, bet ar otru piekļāvusi sev pie gurna mazu puisēnu.

Ap pavardu spiedās bariņš bērnu Hjū audžubērni -, un tur­pat blakus rupji tēstā šūpuli gulēja autiņos satīts mazulis. Rau­goties uz zīdaini, jutu nelielu mierinājumu; vismaz tik daudz Hjū bija atstājis. Bet, paskatoties uz bērniem, kuru nosmulētās sejas saplūda ar tumsu, mierinājumu nomainīja saltas bailes. Hjū bija ģimenes lielākais atbalsts. Jūens bija brašs un apņēmīgs puisis, bet viņam bija tikai četrpadsmit gadu, un nākamais bērns bija apmē­ram divpadsmit gadus veca meitene. Kā viņi tiks galā?

Sievietes seja bija nogurusi un grumbaina, zobu viņai gandrīz nebija. Satriekta aptvēru, ka viņa varētu būt tikai dažus gadus vecāka par mani. Atraitne ar galvu norādīja uz vienigo gultu, un Džeimijs tajā saudzīgi noguldīja mirušo. Viņš atkal vērsās pie sie­vietes gēlu valodā; viņa bezcerīgi papurināja galvu, joprojām ska­toties uz garo saini gultā.

Džeimijs nometās pie tās ceļos, nolieca galvu un uzlika vienu roku uz līķa. Vārdi plūda maigi, bet skaidri, un pat es ar savu iero­bežoto gēlu valodas prasmi spēju tos saprast.

- Es zvēru tev, draugs, un lai Visuvarenais Dievs ir mans lie­cinieks. Mūsu draudzības dēļ tavi tuvinieki nekad nepiedzīvos

grūtus laikus, kamēr vien es spēšu dot. Kādu laiciņu viņš nekus­tīgi tupēja uz ceļiem un mājā nebija dzirdami citi trokšņi kā vien kūdras degšana pavardā un lietus lāšu klusā pakšķēšana uz niedru jumta. Lietus bija darījis tumšus matus uz Džeimija noliektās gal­vas; uz pleda kā dimanti zaigoja ūdens pilieni. Tad viena roka sažņaudzās dūrē, atvadoties no drauga, un viņš piecēlās.

Džeimijs paklanījās Manro kundzei un pagriezās, lai saņemtu manu roku. Taču mēs nepaguvām iziet no mājas, kad govs āda, kas karājās priekšā zemajām durvīm, tika pagrūsta sāņus, un es pakā­pos malā, lai ielaistu Mēriju Hokinsu, kurai sekoja Mērtegs.

Mērija izskatījās saņurcīta un apjukusi, ap pleciem saņemts sa­lijis pleds, un zem dubļainās rītakleitas malas vīdēja nošķiesto kurpju purngali. Ieraudzījusi mani, viņa nopriecājās un piespiedās man cieši klāt.

- Es n-negribēju nākt iekšā, viņa man čukstēja, bikli skatoties uz Hjū Manro atraitni, bet Mērtega kungs uzstāja.

Džeimijs jautājoši savilka uzacis, kad Mērtegs dziļā cieņā pakla­nījās Manro kundzei un kaut ko teica gēlu valodā. Mazais vīriņš izskatījās tāds pats kā vienmēr, īgns un lietišķs, bet man likās, ka viņa stājā jaušama lielāka pašcieņa. Viņš nesa vienu no seglu somām, kurai izspiedās sāni, tik pilna tā bija. Varbūt tur ir atvadu dāvana Manro kundzei, es nodomāju.

Mērtegs nolika somu uz grīdas man pie kājām, izslējās un pēc kārtas paraudzījās uz mani, Mēriju, tad Hjū Manro atraitni un bei­dzot uz Džeimiju, kurš likās tikpat apmulsis kā es. Pārliecinājies, ka visi pievērsuši viņam uzmanību, Mērtegs man svinīgi paklanījās, tā ka tumšo, samirkušo matu šķipsna pārkrita viņam pār pieri.

- Esmu jūs atriebis, kundze, viņš paziņoja; nekad nebiju dzir­dējusi viņu runājam tik klusi. Tad viņš izslējās un nolieca galvu vispirms Mērijas, tad Manro kundzes priekšā. Un esmu prasījis taisnīgu maksu par to, kas jums tika nodarīts.

Mērija nošķaudījās un steigšus ar pleda stūri noslaucīja de­gunu. Viņa nenovērsa ieplestās un mulsuma pilnās acis no

Mērtega. Palūkojos lejup uz izspīlēto seglu somu un pēkšņi sajutu dziļu aukstumu, kuram nebija nekāda sakara ar vēso laiku. Bet Hjū Manro atraitne noslīga ceļos, mierīgi atvēra somu un izcēla no tās Sendringemas hercoga galvu.