Spāre dzintarā 2

30 nodaļa Lebroka

Broktūrekas muiža savu nosaukumu bija ieguvusi senlaicīgā, apaļā torņa dēļ, kurš bija celts pirms vairākiem simtiem gadu un kurš slējās pakalna nogāzē aiz dzīvojamās ēkas. Bet ļaudis, kas te mājoja, dēvēja muižu par Lelibroku. Cik es sapratu, tas nozīmēja “slinkais tornis”, un tas likās gandrīz tikpat jēdzīgi - pareizāk sakot, bezjēdzīgi kā apaļai būvei dot nosaukumu “tornis, kas raugās uz ziemeļiem”.

- Saki, kā apaļa ēka var raudzīties uz ziemeļiem? es jautāju, kad mēs lēnām kāpām lejā pa viršiem apaugušu un granīta blu­ķiem piebārstītu nogāzi, zirgus vedot virtenē citu aiz cita pa šauru, līkumotu taku, ko staltbrieži ieminuši spurainajā augu klājienā.

- Tai nav acu.

- Bet tai ir durvis, Džeimijs saprātīgi aizrādīja. Durvis rau­gās uz ziemeļiem. Viņš apstājās, jo nogāze negaidīti strauji liecās lejup, un caur sakostiem zobiem uzšņāca zirgam, kuru veda sev aiz muguras. Dzīvnieka muskuļotās pakaļkājas, ko redzēju sev priekšā, pēkšņi sakļāvās kopā, jo piesardzīgā gaita pārvērtās par nedrošu mīņāšanos, kad pakavi mitrajā zemē aizslīd katrs uz savu pusi, un tikai tad zirgs riskē spert nākamo soli. Invemesā pirktie zirgi bija lieli, skaisti rumaki. Sīkstie, mazie Hailendas poniji ar stāvo nogāzi būtu tikuši galā labāk, bet šīs visas ķēves bija paredzētas vais­lai, nevis strādāšanai.

- Labi, es noteicu, uzmanīgi pārkāpjot pāri sīkai urgai, kas šķērsoja briežu taku. Labs skaidrojums. Bet kā tad ar Lelibroku? Kāpēc tas tornis ir slinks?

- Tornis ir mazliet šķībs, Džeimijs paskaidroja. Redzēju viņa pakausi, kad viņš, noliecis galvu, visu uzmanību veltīja ceļam zem kājām; pēcpusdienas vējš, kas pūta pār krauju, bija satvēris un pli­vināja dažas sarkani zeltaino matu šķipsnas. No mājas neko daudz nevar redzēt, bet, ja nostājas rietumu pusē, tad var manīt, ka tronis maķenīt nosvēries uz ziemeļiem. Un, ja skatās pa sprau­gām virs durvīm no augšējā stāva, var redzēt sienu zem sevis, jo tornis ir sašķiebies.

- Laikam jau trīspadsmitajā gadsimtā neviens nebija dzirdējis par svārstu. Es pasmīkņāju. Brīnums, ka tornis vēl nav sagāzies.

- 0, ir gan, ne vienu reizi vien, Džeimijs ierunājās skaļāk, jo vējš pieņēmās spēkā. Cilvēki, kas tur dzīvoja, uzcēla torni no jauna; droši vien tieši tādēļ tas ir šķībs.

- Es to redzu! Es to redzu! Man aiz muguras no satraukuma spiedzīgā balsī iekliedzās Fērguss. Viņam bija atļauts palikt seg­los, jo viņa svars bija tik niecīgs, ka diez vai radītu kādas grūtības zirgam pat par spīti sliktajam ceļam. Atskatījusies es redzēju, ka puika, piecēlies uz ceļiem, cilājas augšā lejā. Viņa zirgs, labsirdīga, pacietīga bēra ķēve, par šādām izdarībām nosprauslojās, tomēr bija tik laipna, ka atturējās ielidināt resgali viršos. Kopš piedzīvo­juma ar Peršeronu kumeļu Aržantānā Fērguss tvēra katru izdevību jāt, un Džeimijs, uzjautrināts un labi saprazdams tādu pašu zirgu mīlētāju kā viņš, puikam izdabāja, sēdinot sev aiz muguras, kad jāja pa Parīzes ielām. Viņš ļāva šad tad Fērgusam vienam pašam uzrausties mugurā kādam no Džereda kariešu vilcējiem, lieliem, rā­miem lopiņiem, kas, apjukuši no zēna spērieniem un klaigām, tikai skurināja ausis.

Aizēnoju ar roku acis un raudzījos virzienā, kur rādīja Fērguss. Viņam izrādījās taisnība atrazdamies augstāk, viņš bija saskatījis uz pakalna stāvošā vecā torņa tumšo siluetu. Mūsdienīgo muižas dzīvojamo ēku, kas atradās zemāk ielejā, bija grūti redzēt; tā bija celta no baltiem, apstrādātiem akmeņiem, un saule atstarojās no sienām tāpat kā no apkārtējiem laukiem. Un, tā kā ēka atradās ielejā starp nolaideniem miežu tīrumiem, to pagaidām vēl mūsu

skatieniem daļēji slēpa koku rinda, kas lauka malā veidoja aizsegu pret vējiem.

Redzēju Džeimiju paceļam galvu un sastingstam, kad viņš ska­tīja dzimto Lelibroku lejā. Kādu brīdi viņš stāvēja, neteikdams ne vārda, bet es manīju paceļamies un iztaisnojamies vīra plecus. Vējš ieklupa viņa matos un kiltos, saceļot tos uz augšu, it kā viņš no priekiem varētu uzlidot gaisā kā papīra pūķis.

Šis skats man atgādināja to, kā vējā piepūšas buras, kad kuģis, pametis Havras ostu un apbraucis zemesragu, nonāk jūrasceļos. Biju stāvējusi mola galā un vērojusi, cik rosīgi noris tilpņu izkrau­šana un tirgošanās un kā cilvēki staigā šurpu turpu. Starp mastiem piķēja un klaigāja kaijas piesmakušās balsīs, kā jūrniekiem sasau­coties.

Man blakus bija stāvējis Džereds Manro Freizers un ar labpa­tiku noskatījies bagātības plūsmā, kas pienāca pa jūru; daļa no tās piederēja viņam. “Portija” bija viens no viņa kuģiem, kuram vaja­dzēja aizvest mūs uz Skotiju. Džeimijs bija man stāstījis, ka visi viņa kuģi nosaukti mīļāko vārdos un tēli priekšgalā veidoti tā, ka atgādināja minētās dāmas. Vējā samiegusi acis, pētīju priekšgalu, cenšoties saprast, vai Džeimijs mani tikai ķircinājis. Ja ne, es seci­nāju, tad Džeredam patika sievietes, kas dāsni apveltītas ar miesu.

“Es skumšu pēc jums abiem,” Džereds sacīja jau ceturto reizi šajā pusstundā. Viņš izskatījās patiešām saskumis, pat jautri pa­slietais deguns likās mazliet nošļucis un ne tik optimistisks kā pa­rasti. Brauciens uz Vāciju bijis sekmīgs; krekla priekšā dižojās liels briljants, un viņš bija ģērbies košos pudeļu zaļa samta svārkos ar sudraba pogām.

“Ak, nu,” viņš purināja galvu. “Lai cik ļoti gribētu puiku paturēt pie sevis, nevaru viņam liegt to prieku atgriezties mājās. Varbūt, mīļā, kādu dienu došos jūs apciemot; sen neesmu spēris kāju Sko­tijā.”

“Mēs ari skumsim pēc tevis,” es no sirds sacīju. Tāpat man bija žēl šķirties no citiem cilvēkiem Luīzes, mātes Hildegardes, Gerstmana kunga. Bet visvairāk no metra Raimona. Tomēr priecājos,

ka atgriezīsimies Skotijā un Lelibrokā. Man nebija vēlēšanās braukt atpakaļ uz Parīzi, bija jau arī cilvēki, kurus pavisam noteikti es vairs redzēt nevēlējos pirmām kārtām Francijas karali Luiju.

Un otrs bija Čārlzs Stjuarts. Piesardzīgi apjautājoties Parīzes jakobītu aprindās, bijām guvuši apstiprinājumu Džeimija sākotnē­jām aizdomām īslaicīgais optimisma uzliesmojums, kam degvielu bija piešāvusi Čārlza dižošanās ar “vareno pasākumu”, bija nopla­cis, un, kaut arī uzticamie atbalstītāji neatkāpās no karaļa Džeimsa kā sava patiesā valdnieka, nelikās necik ticami, ka šī nemainīgā, stūrgalvīgā lojalitāte novedīs pie kādas rīcības.

Lai tad Čārlzs pats meklē samierināšanās ceļus ar trimdu, es nodomāju. Mūsējā bija galā. Mēs devāmies mājup.

“Mantu saiņi ir uz klāja,” man pie auss ierunājās īgna balss ar skotu akcentu. “Kuģa kapteinis saka, lai kāpjot augšām; tiklīdz nāks paisums, tā atdosim galus.”

Džereds pagriezās pret Mērtegu, tad noskatīja molu pa kreisi un pa labi.

“Kur tad puika palicis?” viņš jautāja.

Mērtegs pameta ar galvu uz piestātni.

“Tur tai šeņķī. Mēģina apdzerties.”

Biju lauzījusi galvu, kā Džeimijs iedomājies pārciest Lamanša šķērsošanu. Pārlaidis skatienu rītausmas sarkani iekrāsotajām ze­majām debesīm, kas draudīgi solīja vētru, viņš atvainojās Džeredam un pazuda. Paskatījusies uz to pusi, kur Mērtegs bija ar galvu norādījis, redzēju Fērgusu sēžam uz piestātnes staba pie viena no daudzo vīna veikalu durvīm un nepārprotami pildām sarga pienā­kumus.

Džereds, kurš vispirms bija izrādījis neticību, tad uzjautrinājies par sava radinieka ligu, izdzirdējis šos jaunumus, plati pasmaidīja.

“Ak tad tā? Nu, es ceru, ka pēdējo kvartu viņš būs pataupī­jis līdz brīdim, kad iesim viņam pakaļ. Citādi būs drausmīgi grūti uzstiept to zelli pa trapu.”

“Dritvaikociņ, kāpēc viņš tā darīja?” es zināmā bezpalīdzībā skarbi noprasīju Mērtegam. “Es taču teicu, ka man priekš viņa ir

opija tinktūra.” Uzsitu pa mazo zīda somiņu, ko turēju rokā. “Ar to viņš atslēgtos daudz ātrāk.”

Mērtegs tikai vienu reizi samirkšķināja acis.

“Nuka. Bet viņš teica, ja sāpēšot galva, tad vismazam būs par to papriecājies. Un viskijs, tekot pa rīkli uz leju, smēķē krietni la­bāk nekā tava melnā zampa.” Viņš pamāja ar galvu vispirms uz manu zāļu somu, tad uz Džeredu. “Nu, ja gribi palīdzēt viņu stiept, tad ejam.”

Sēdēju “Portijas” priekšgala kajītē uz kapteiņa kojas, skatījos, kā noteiktā ritmā augšup lejup cilājas krasta līnija, un turēju klēpī vīra galvu.

Viena acs pavērās mazā spraudziņā un paskatījās uz mani. Atglaudu viņam no pieres biezos, miklos matus. Džeimiju kā smar­žas apņēma alus un viskija dvaka.

“Kad Skotijā pamodīsies, tu jutīsies velnišķīgi slikti,” es viņu brīdināju.

Atvērās otra acs un pievērsās dejojošo viļņu gaismas atspul­giem uz koka griestiem. Tad tās palika pie manis, dzidri zili, dzelmaini atvari.

“Ja man jāizvēlas starp elli tagad un elli vēlāk, Armaliet,” viņš sacīja, noteikti un precīzi izrunājot vārdus, “vienmēr izvēlēšos vē­lāko.” Acis aizvērās. Viņš klusi atraugājās un, garajam augumam atslābstot, rāmi ļāvās viļņu šūpolēm.

Likās, ka zirgi kļuvuši tikpat nepacietīgi kā cilvēki nojaušot staļļu un barības tuvumu, tie, gaidās izslējuši galvas un saspicējuši ausis, nedaudz pielika soli.

Ari es jau sāku apsvērt, ka labprāt nomazgātos un apēstu kādu kumosu, kad mans zirgs, pagājis pāris soļu priekšā pārējiem, spēji apstājās uz slidenā ceļa, kājām sarkanajos putekļos iegrimstot līdz potītēm. Ķēve sparīgi mētāja galvu šurpu turpu, sprauslāja un šņāca.

Ei, zeltenīt, kas tev lēcies? Vai ierāvi nāsīs biti? Džeimijs izlēca no segliem un steidzās satvert pelēkās ķēves pavadu. Jūtot, ka platā mugura zem manis raustās un dreb, arī es noslīdēju zemē.

- Kas viņai vainas? Ziņkāri skatījos uz ķēvi, kura, acis izval­bījusi, purināja krēpes un kāpās atpakaļ, lai gan Džeimijs stingri turēja to aiz pavadas. It kā šis nemiers būtu lipīgs, arī pārējie zirgi sāka mīdīties un grozīties.

Džeimijs pameta īsu skatienu pāri plecam uz tukšo ceļu.

- Viņa kaut ko redz.

Fērguss pacēlās stāvus saīsinātajās kāpšļu siksnās, aizēnoja ar plaukstu acis un skatījās pāri ķēves mugurai. Nolaidis roku, viņš palūkojās uz mani un paraustīja plecus.

Es arī par atbildi paraustīju plecus; likās, ka ķēves satrauku­mam nav nekāda pamata ceļš un apkārtējie lauki bija tukši, vasaras nogales saulē briestot žuva labības vārpas. Tuvākā koku skupsna atradās kādus simt jardus nostāk, aiz nelielas akmeņu kaudzes, kas, iespējams, bija atliekas no sabrukuša skursteņa. Par vilkiem tik klajā apvidū gandrīz tikpat kā nebija dzirdēts, un nedz lapsa, nedz āpsis zirgu tādā attālumā izbiedēt nespētu.

Atmetis ar roku mēģinājumam pielabināt ķēvi turpināt ceļu, Džeimijs veda to puslokā; viņa labprāt gāja, pagriezusies virzienā, no kura bijām atnākuši.

Džeimijs pamāja, lai Mērtegs noved pārējos zirgus nost no ceļa, pats ielēca seglos, paliecās uz priekšu, ar roku ieķērās ķēves krēpēs un, klusi dudinot tai kaut ko ausī, mudināja doties uz priekšu. Viņa gāja nedroši, tomēr nepretojās, līdz nonāca līdz vietai, kur pirmo reizi bija apstājusies. Ķēve palika kā sastingusi, stāvēja drebēdama, un itin nekas nespēja piespiest spert kaut vēl vienu soli tālāk.

- Nu labi. Džeimijs padevās. Lai būtu tā, kā tu vēlies. Viņš saņēma ķēvi aiz galvas un ieveda labības laukā, dzeltenās vārpas slīdēja gar dzīvnieka pinkaino vēderu. Mēs, sausajiem stiebriem čabot, sekojām, zirgi klanīja galvas, lai šad tad paķertu kādu kušķi labības.

Kad metām līkumu ap nelielu granīta atsegumu pakalna vir­sotnē, sadzirdēju priekšā īsu, brīdinošu rējienu. Atkal izniruši uz ceļa, mēs ieraudzījām melnbalti raibu ganu suni, kurš, galvu pacē­lis un asti stīvi izslējis, piesardzīgi mūs vēroja.

Suns vēlreiz ievaukšķējās, un no alkšņu pudura izšāvās līdzīgs melnbalts dzīvnieks, bet tam lēnām sekoja garš, tievs, brūnā me­dību pledā satinies cilvēks.

- īan!

- Džeimij!

Džeimijs pameta man pavadu un sagaidīja māsasvīru ceļa vidū, kur abi vīrieši apkampās, smējās un klapēja viens otram pa mu­guru. Atbrīvoti no aizdomu ēnas, suņi priecīgi lēkāja ap viņiem, luncināja astes un laiku pa laikam pašāvās sāņus paošņāt zirgu kājas.

- Mēs jūs gaidījām, agrākais, rītrītā, īans sacīja, un viņa garā, vienkāršā seja priekā staroja.

- Uz jūras pūta labs vējš, Džeimijs paskaidroja. Tā vismaz Klēra saka; es pats tam nepievērsu lielu uzmanību. Viņš smaidī­dams atskatījās uz mani, un īans pienācis satvēra manu roku.

- Sveicināta, radiniec! viņš pieklājīgi sveicināja. Tad pasmai­dīja, un maigajās, brūnajās acīs atspīdēja patiesa sirsnība. Klēra! Viņš impulsīvi noskūpstīja man pirkstus, un es paspiedu viņa roku.

- Dženija tīra un vāra kā traka. Viņš joprojām smaidīja.

- Jums paveiksies, ja atradīsiet gultu, kur pārlaist nakti; visi mat­rači iznesti ārā, lai izdauzītu putekļus.

- Kad trīs naktis pavadītas viršu tīrelī, tad var gulēt arī uz grī­das, es viņu mierināju. Vai Dženija un bērni ir veseli?

- 0 jā. Viņa atkal ir uz grūtām kājām, viņš piebilda. Radības gaidāmas februārī.

- Atkal? Mēs ar Džeimiju reizē iesaucāmies, un košs sārtums sakāpa īana liesajos vaigos.

- Paklau, vecīt, mazajai Megijai nav vēl ne gads. Džeimijs pārmetoši savilka vienu uzaci. Vai tad tu nemaz nespēj valdīties?

- Es? īans aizkaitināts atcirta. Vai tu domā, ka man šajā lietā ir kāda teikšana?

- Nu, ja nav, tad jau tev droši vien gribētos zināt, kuram ir. Džeimijam raustījās mutes kaktiņš.

Sārtums kļuva tumši sarkans un glīti kontrastēja ar īana gluda­jiem, brūnajiem matiem.

- Tu labi zini, par ko es runāju, viņš teica. Divus mēnešus gulēju blakus mazajam Džeimijam, bet tad Dženija…

- O, tu gribi teikt, ka mana māsa ir izvirtule, ko?

- Es saku, ka viņa ir tikpat ietiepīga kā viņas brālis, kad runa ir par to, ko viņa grib, īans atbildēja. Viņš izdarīja māņu kus­tību sānis, veikli iztaisnojies, izvairījās un iebelza Džeimijam pa pakrūti. Tas smiedamies saliecās.

- Nu tad jau labi, ka esmu pārnācis mājās, Džeimijs noteica.

- Es palīdzēšu tev savaldīt sievu.

- Ak tā? īans skeptiski pavīpsnāja. Pasaukšu visus rentnie­kus, lai paskatās.

- Esi pazaudējis dažas aitas, ko? Džeimijs pavērsa sarunu uz citu pusi, pamādams uz suņiem un īana garo spieķi, kas gulēja nomests ceļa putekļos.

- Piecpadsmit aitas un auns. īans pamāja ar galvu. No Dženijas merīnaitām, ko viņa audzē vilnai. Auns ir īsts maitasgabals izgāza vārtus. Iedomājos, ka šie varbūt sagājuši labībā, bet neko nemana.

- Mēs arī neko neredzējām, es ieminējos.

- 0, augšā jau tie pagāni nekāptu. īans atmeta ar roku. Ne­viens neietu garām tai mājai.

- Mājai? Fērguss, kuram bija apnikusi šī apmainīšanās ar pieklājības frāzēm, bija iespēris zirgam pa sāniem un piejājis man blakus. Es nevienu māju neredzēju, kungs. Tikai akmeņu čupu.

- Nekas cits no Maknebu mājas jau nav atlicis, puis, īans at­bildēja. Viņš, acis samiedzis, skatījās augšup uz Fērgusu, no kura pēcpusdienas saulē bija redzams tikai siluets. Un tu rīkosies prā­tīgi, ja arī pats turēsies no tās pa gabalu.

Kaut arī diena bija karsta, man uz kakla mati saslējās stāvus. Ronalds Maknebs bija rentnieks, kurš pirms gada nodeva Džeimiju Sardzei, un par savu nodevību šis vīrs bija miris tikai pāris dienu pēc tam, kad patiesība nāca gaismā. Cik atceros, viņš mira savas

mājas pelnos; to nodevējam virs galvas bija aizdedzinājuši Lelibrokas vīri. Skursteņa drupas, kas vēl pirms brīža, kad jājām tām garām, likās tik nevainīgas, tagad bija ieguvušas drūmu līdzību ar kapakmeņu krāvumu. Es noriju rūgto žults garšu, kas bija apdedzi­nājusi man rīkli.

- Maknebs? Džeimijs klusi atkārtoja. Viņš uzreiz bija kļuvis modrs. Ronijs Maknebs?

Biju stāstījusi Džeimijam gan par Makneba nodevību, gan par viņa nāvi, bet par to, kā viņš mira, neko nebiju teikusi.

īans pamāja ar galvu.

- Kā tad. Viņš sadega savā mājā tajā naktī, kad tevi sagūstīja angļi, Džeimij. Niedru jumtā noteikti ielēca kāda dzirksts, bet viņš bij pārāk pilis, lai tiktu laukā. īans ieskatījās Džeimijam tieši acīs, tagad ķircināšanās nevienam vairs nebija prātā.

- Ak tā? Un sieva ar bērnu? Džeimija acu skatiens bija tāds pats kā īanam dzedrs un neizprotams.

- Izglābās. Mērija Makneba ir virtuves izpalīdze lielajā mājā, un Rebijs strādā staļļos. īans nevilšus pāri plecam atskatījās uz nopostīto māju. Mērija laiku pa laikam atstaigā līdz šejienei; viņa ir vienīgā, kas te nāk.

- Vai tad viņai Ronalds bij mīļš? Džeimijs bija pagriezies mājas virzienā, tāpēc viņa seja palika man apslēpta, bet muguras līnijā jautās sasprindzinājums.

īans paraustīja plecus.

- Diezin vai. Pļēgurs Ronijs sadzēries kļuva ļauns; pat viņa vecajai mātei nebij liela labuma no tāda dēla. Nē, domāju, ka Mē­rija uzskata par savu pienākumu aizlūgt par nelaiķa dvēseli liels labums viņam no tā, viņš vēl piemetināja.

- Ak! Džeimijs mirkli, kā domās iegrimis, klusēja, tad pār­meta grožus zirgam pār kaklu un pagriezās augšā uz kalnu.

- Džeimij! es pasaucu, bet viņš jau gāja atpakaļ pa ceļu uz mazo laukumiņu pie birztalas. Es pasviedu grožus izbrīnītajam Fērgusam.

- Paliec pie zirgiem! Man jāiet līdzi. īans sakustējās, lai sekotu Džeimijam, bet Mērtegs noraidoši papurināja galvu, un es viena pati gāju aiz Džeimija pāri kalna galam.

Viņš spēra garus, enerģiskus soļus kā cilvēks, kurš pieradis stai­gāt pa kalniem, tādēļ viņš pie mazā klajuma pienāca, iekams biju paguvusi viņu panākt. Džeimijs stāvēja vienā malā, kas reiz bija ārējā siena. Mājas klona grīdas taisnstūris vēl bija jaušams, jaunie augi klāja to retākā kārtā nekā tuvumā sakuplojušie mieži, zaļāki un mežonīgi koku paēnā.

Tikpat kā nekas neliecināja, ka te bijis ugunsgrēks, lai gan daži apdeguši koka stumbeņi slējās no zāles pie akmens pavarda, kas tagad stāvēja vaļā, plakans un atklāts kā kapakmens. Uzmanīda­mies, lai nepārkāptu izzudušo sienu līnijas, Džeimijs sāka apstai­gāt klajumu. Trīs reizes viņš apmeta loku ap pavardu, vienmēr ejot pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam, pa kreisi, pa kreisi un atkal pa kreisi, lai sajauktu pēdas, ja kāds ļauns spēks gribētu viņu izsekot.

Es stāvēju malā un skatījos. Šī bija personīga rēķinu kārtošana, bet es nevarēju ļaut viņam to darīt vienam, un, lai arī Džeimijs uz mani neskatījās, es zināju, ka viņš par manu klātbūtni priecājas.

Beidzot viņš apstājās pie sakritušo akmeņu kaudzes. Pastiepa roku un negribīgi tai pieskārās, uz mirkli aizvēra acis, it kā skai­tītu lūgšanu. Tad pieliecās, pacēla dūres lieluma akmeni un rūpīgi uzlika kaudzes augšā, it kā tas varētu noturēt vietā mieru neraduša spoka dvēseli. Pārkrustījās, pagriezās un stingru, nesteidzīgu soli nāca pie manis.

- Neskaties atpakaļ! viņš klusi pieteica, saņēmis mani aiz rokas, kad mēs pagriezāmies uz ceļu.

Es neatskatījos.

Džeimijs, Fērguss un Mērtegs kopā ar īanu un suņiem devās meklēt aitas, un man vienai pašai vajadzēja novest no kalna un nogādāt mājās visus zirgus. Nebiju nekāda labā zirgu uzraudze,

bet domāju, ka pusjūdzi es tos spēšu savaldīt, ja vien kaut kas negaidīti neizlēks man ceļā.

Mūsu ierašanās Lelibrokā stipri atšķīrās no pirmās reizes. Toreiz mēs abi bijām bēgļi. Es bēgu no nākotnes, Džeimijs no pagāt­nes. Toreiz mūsu dzīve bija laimīga, kaut arī trūcīga un nedroša; visu laiku vajadzēja bīties, ka mūs atradīs un ka Džeimiju apcieti­nās. Tagad, pateicoties Sendringemas hercoga aizliktajam vārdam, mans vīrs bija atgriezies pieprasīt to, kas viņam pienācās pēc dzim­tas tiesībām, un es varēju ieņemt savu likuma noteikto vietu viņam blakus kā laulāta sieva.

Toreiz mēs pārnācām noskranduši, negaidīti un skarbi izjaucām saimniecības ierasto gaitu. Šoreiz mēs ieradāmies, iepriekš atsūtī­juši vēsti, kā pienākas, ar dāvanām no Francijas. Kaut arī biju pār­liecināta, ka mūs sagaidīs sirsnīgi, es nevarēju nedomāt, kā īans un Džeimija māsa Dženija jūtas, saņēmuši ziņu, ka atgriežamies uz visiem laikiem. Galu galā viņi te bija dzīvojuši kā muižas saimnieks un saimniece vairākus gadus kopš tēva nāves un traģiskajiem noti­kumiem, kuru dēļ Džeimijs bija spiests dzīvot likuma vajāta cilvēka dzīvi un kuri aizdzina viņu trimdā.

Bez starpgadījumiem uzkāpu pēdējā kalna virsotnē un ierau­dzīju lejā muižu ar visām saimniecības ēkām, to slānekļa jumti kļuva tumšāki, jo pāri vēlās pirmie lietusmākoņi. Pēkšņi mana ķēve satrūkās un es līdz ar to; centos satvert grožus, kad tā saslējās pakaļkājās un satraukta metās uz priekšu.

Es ķēvei neko nevarēju pārmest, jo aiz mājas stūra parādījās divi augsti, pūkaini stāvi, kas vēlās pa zemi kā pietūkuši mākoņi.

- Izbeidziet! es iekliedzos. Stop! Zirgi sakustējās, cits griezās sāņus, cits rāvās uz priekšu, un es atrados šim juceklim pavisam tuvu. Tā nu būs brīnišķīga pārnākšana, es nodomāju, ja pieļaušu, ka Džeimija jaunā vaislas ganāmpulka ķēves salauž sev kājas.

Viens no mākoņiem mazliet pacēlās uz augšu, tad noplanēja plakans zemē, un Dženija Freizere Mareja, atbrīvojusies no pēļa, tumšajiem matiem plīvojot, skrēja uz ceļu.

Ne mirkli nešaubīdamās, viņa metās pēc tuvākās ķēves pavadas un spēcīgi parāva.

- Tprr! viņa iesaucās. Zirgs, acīmredzot atpazinis balsi, kas pauž zināmu varu, patiešām paklausīja. Vēl mazliet pūļu, un ari pārējie dzīvnieki bija nomierināti, un, kad es varēju pamest seglus, mūsu pulciņam bija pievienojusies vēl viena sieviete un kādus de­viņus vai desmit gadus vecs zēns, kurš prasmīgi palīdzēja tikt galā ar ķēvēm.

Es pazinu mazo Rebiju Maknebu un izsecināju, ka sievietei jābūt viņa mātei Mērijai. Zirgu stumdīšanās un grūstīšanās, tāpat saiņi un matrači neļāva ļauties sarunām, tomēr es atradu laiku sasveicināties un apskauties ar Dženiju. Viņa smaržoja pēc kanēļa, medus un tīriem darba sviedriem, un cauri visam varēja just bērna aromātu, to paradoksālo smaržu, ko veido atgrūsts piens, netīri autiņi un svaigas, gludas ādas šķīstība.

Mēs brīdi stāvējām, cieši apskāvušās, un kavējāmies atmiņās par pēdējo reizi, kad redzējāmies, toreiz naktī, meža malā es, lai dotos meklēt Džeimiju, viņa, lai atgrieztos pie nesen dzimušās meitiņas.

- Kā iet mazajai Megijai? es beidzot atrāvos no viņas un pa­jautāju.

Dženija saviebās, sejā īgnums jaucās ar lepnumu.

- Tikko sākusi staigāt un iedveš šausmas visai mājai. Viņa palūkojās uz tukšo ceļu. Satikāt īanu, vai ne?

- Jā, Džeimijs, Mērtegs un Fērguss devās viņam līdzi meklēt aitas.

- Tad labi. Viņa pameta roku pret debesīm. Kuru katru brīdi sāks līt. Lai Rebijs ieved zirgus stallī, bet tu nāc palīgā pie matra­čiem, citādi šonakt vajadzēs gulēt slapjās cisās.

Visi sāka drudžaini rosīties, bet, kad sāka līt, mēs ar Dženiju bijām omulīgi iekārtojušās dzīvojamā istabā, izsaiņojām dāva­nas, kuras bijām atveduši no Francijas, apbrīnojām, cik liela izau­gusi un labi attīstījusies mazā Megija, sprigana desmit mēnešus veca jaunkundze ar apaļām, zilām acīm un zemeņu krāsas pūku

uz galvas, ari viņas vecāko brāli, mazo Džeimiju, druknu, gandrīz četrus gadus vecu puišeli. Gaidāmais mazulis vēl bija tikai neliels vēderiņš zem mātes priekšauta, bet es redzēju, ka Dženijas roka laiku pa laikam maigi tam pieskaras, un sajutu vieglu skaudības dūrienu.

- Tu pieminēji Fērgusu, Dženija iejautājās. Kas viņš tāds ir?

- Ak Fērguss? Viņš ir… nu, viņš ir… Es svārstījos, īsti nezi­nādama, kā lai raksturo mazo francūzi. Kabatas zagļa izredzes uz darbu lauku saimniecībā likās visai ierobežotas. Viņš pieder Džei­mijam, es beidzot pateicu.

- Ak tā? Nu tad jau viņš varēs gulēt stalli, Dženija samierinā­jās. Ja runājam par Džeimiju… viņa pameta skatienu pa logu, kura rūtis skaloja lietus straumes, …cerams, ka viņi drīz atradīs tās aitas. Man sagatavotas labas vakariņas, un negribu tās sabojāt, turot siltumā.

Bija jau satumsis un Mērija Makneba saklājusi galdu, kad vīri beidzot pārradās. Es skatījos, kā Mērija strādā; neliela auguma sie­viete smalkiem kauliem, tumšbrūniem matiem un viegli noraizēju­šos sejas izteiksmi, kas pārvērtās smaidā, kad no staļļiem atgriezās Rebijs un iegāja virtuvē, izsalcis taujājot, kad būs gatavas vakari­ņas.

- Kad atgriezīsies vīri, mo luaidh', viņa sacīja. Tu taču zini. Ej nomazgāties, lai esi gatavs sēsties pie galda.

Kad vīrieši beidzot pārnāca, izskatījās, ka viņiem ūdens nepie­ciešams daudz vairāk nekā Rebijam. Lietū izmirkuši, līdz ceļgaliem nobridušies pa dubļiem, viņi lēnām ievilkās dzīvojamā istabā. īans iztinās no slapjā pleda un piekāra to pie pavarda aizsarga, no slapjā apģērba gabala pilēja ūdens un uguns karstumā kūpēja. Fērguss, pārguris no spējās iepazīšanās ar lauku dzīvi, apsēdās, kur bija stā­vējis, un truli blenza uz grīdu sev starp kājām.

Dženija skatījās uz brāli, kuru nebija redzējusi gandrīz gadu. Laizdama skatienu no lietū samirkušajiem matiem līdz dubļos sabristajām kājām, viņa norādīja uz durvīm.

- Arā ar visiem saviem zābakiem, viņa stingri pavēlēja. Un, ja esi bijis augšējā laukā, tad neaizmirsti, iekšā nākot, apslapināt durvju stenderes. Tas neļauj spokiem ienākt mājā, viņa klusākā balsi paskaidroja man, ātri pašaujot skatienu uz durvīm, pa kurām bija izgājusi Mērija Makneba, lai ienestu vakariņas.

Džeimijs, kas sagumis sēdēja krēslā, atvēra vienu aci un veltīja māsai tumšzilu skatienu.

- Izkāpu Skotijas krastā tikko dzīvs pēc brauciena pa jūru, čet­ras dienas jāju pāri kalniem, lai nokļūtu šeit, un, kad ierodos, es pat nevaru ienākt mājā, lai ar lāsīti viskija apslapinātu izkaltušo rīkli, bet man jāmīcās pa dubļiem, dzenot pēdas aizklīdušām aitām. Un, kad tomēr esmu ticis iekšā, tu gribi sūtīt mani ārā, lai čurāju uz stenderēm. Phē! Viņš atkal aizvēra acis, salika rokas uz vēdera un ieslīga krēslā vēl dziļāk, kļuvis par stūrgalvīga nolieguma iemie­sojumu.

- Džeimij, mīļais! māsa ierunājās saldā balsī. Tu gribi vaka­riņas vai man tās atdot suņiem?

Viņš ilgi palika nekustīgs, aizvērtām acīm. Tad nošņācies pade­vās un ar lielu piepūli piecēlās. Kašķīgi paraustījis plecus, viņš pasauca īanu, un viņi abi pagriezās, sekojot Mērtegam, kurš jau pazuda aiz durvīm. Pa ceļam Džeimijs pastiepa savu garo roku, uzrāva Fērgusu kājās un aizvilka samiegojušos puiku līdzi.

- Sirsnīgi sveicināti mājās, Džeimijs drūmi norūca, uzmetot pēdējo skumīgo skatienu ugunij un viskijam, tad smagiem soļiem izslēja tumšajā naktī.