Spāre dzintarā 2

37 nodaļa Holirūda Edinburga, 1745. gada oktobris

Pārskatīju atjaunotos krājumus savā zāļu lādē, kad mani iztraucēja pie istabas durvīm negaidīti atskanējis klauvējiens.

Pēc satriecošās uzvaras pie Prestonpenas Čārlzs savu panākumus guvušo armiju bija atvedis atpakaļ uz Edinburgu pagozēties slavas saulītē. Kamēr princis tā gozējās, tikmēr viņa ģenerāļi un klanu vadoņi smagi strādāja, pulcinot vīrus un gādājot visus ieročus, kādus vien varēja dabūt, lai sagatavotos gaidāmajiem notikumiem.

Pirmo panākumu iedrošināts, Čārlzs droši runāja par Stērlingas, pēc tam par Kārlailas ieņemšanu, un tad varbūt varēs virzīties tālāk uz dienvidiem līdz pašai Londonai. Brīvo laiku es pavadīju, pārskaitot brūču šujamās adatas, papildinot vītola mizas krājumus un katrā izdevīgā gadījumā čiepu pat unci alkohola, lai sabrūvētu dezinfekcijas līdzekli.

- Kas tur ir? es jautāju, atverot durvis. Ziņnesis bija jauns zēns, tikai mazliet vecāks par Fērgusu. Viņš centās izskatīties no­pietns un cienījams, bet nemācēja noslēpt savu dabisko ziņkāri. Redzēju, ka puišeļa skatiens šaudās pa telpu un kā noburts apstā­jas pie lielās zāļu lādes istabas kaktā. Skaidrs, ka baumas par mani bija izplatījušās visā Holirūdas pilī.

- Jūs aicina Viņa Augstība, Freizera kundze, viņš pavēstīja. Spoži brūnās acis cieši mani nopētīja, bez šaubām, meklējot kādas

pazīmes, kas liecinātu par manām pārdabiskajām spējām. Taču mana nomācoši ikdienišķā āriene sagādāja zēnam nelielu vilšanos.

- 0, tiešām? es pārjautāju. Nu labi. Kur tad viņš ir?

- Rīta istabā, kundze. 0… Ziņnesis pagriezās, bet tad viņam prātā iešāvās kāda doma un viņš apcirtās, pirms es paguvu aizvērt durvis. Esiet tik laipna un paņemiet līdzi savu zāļu kasti.

Pavadonis, vedot mani pa garo gaiteni uz pils karalisko spārnu, vai pāri plūda no lepnuma par savas misijas svarīgumu. Acīmre­dzot kāds bija pamācījis, kā jāuzvedas īstam karaļa pāžam, bet laiku pa laikam viņš jautri palēcās, tādējādi nododot faktu, ka šo amatu viņš pilda nesen.

Pie joda, ko Čārlzs no manis grib, es lauzīju galvu. Lai arī Džeimija dēļ viņš mani pacieta, stāsts par Balto dāmu viņam pilnīgi noteikti nepatika un viņš mazliet raizējās. Vairākkārt biju pieķērusi princi manā klātbūtnē aši pārmetam sev krustu vai iztaisām divu pirkstu “ragus” aizsardzības zīmi pret ļaunumu. Iespējamība, ka viņš lūgs manus medicīniskos pakalpojumus, likās augstākajā mērā neticama.

Kad atvērās mazās rīta istabas smagās, spraišļotās durvis, tas likās vēl neticamāk. Princis, acīm redzami būdams pie labas vese­lības, pieliecies pie apgleznota klavesīna, ar vienu pirkstu nedroši klimperēja kādu melodiju. Maigā āda bija viegli pietvīkusi, ne jau drudzī, bet aizrautībā, un acis, kas pavērsās pret mani, bija dzidras un vērīgas.

- Freizera kundze! Cik laipni, ka tik drīz atsaucināties manam lūgumam! Viņa Augstība šorīt bija ģērbies vēl greznāk nekā parasti, ar parūku un jaunu, ziediem izšūtu krēmkrāsas zīda vesti. Viņš noteikti ir par kaut ko uztraucies, es nodomāju; kad Čārlzs nervozēja, angļu valoda gāja galīgi greizi.

- Ar lielāko prieku, Jūsu Augstība, es kautrīgi atbildēju, īsi pakniksējot. Neparasti, ka viņš bija viens. Vai Čārlzs tomēr pats vēlēsies izmantot manas medicīniskās zināšanas?

Princis aši, ar nervozu žestu norādīja uz vienu no krēsliem, kas bija apvilkts ar zeltītu damasku, aicinot mani apsēsties. Tam pretī

bija novietots otrs krēsls, bet istabas saimnieks, pārāk norūpējies, lai spētu nosēdēt, staigāja manā priekšā šurpu turpu.

- Man vajadzīgs jūsu palīdzība. Viņš netērēja laiku ievadiem.

- Mm? es izdvesu pieklājīgi jautājošu skaņu. “Gonoreja?” man ienāca prātā, slepeni pētot Čārlzu. Nebiju dzirdējusi, ka pēc Luīzes de Latūras prinča dzīvē būtu ienākusi kāda sieviete, bet, lai apliptu, pietika ar vienu reizi. Viņš kodīja lūpas, it kā meklējot sarunas tematam jelkādu rezerves variantu, bet pēdīgi padevās.

- Man ir capo vadonis, jūs saprast šeit. Viņš domā, vai atbal­stīt mana tēva mērķus, bet vēl šaubās.

- Jūs gribat teikt, klana vadonis? Princis pamāja ar galvu. Piere zem rūpīgi ieveidotās parūkas sprogām sagrumbojās.

- Oui, Madame. Viņš, protams, atbalsta mana tēvs tiesības…

- 0, protams, es nomurmināju.

- …bet viņš vēlas runāt ar jums, kundze, pirms liek saviem vī­riem sekot man.

Čārlza balsī skanēja neticība saviem vārdiem, un es aptvēru, ka vaigi pietvīkuši no mulsuma, kam piejaucies apspiests niknums.

Es biju samulsusi vēl vairāk. Mana iztēle uzreiz tai pašā mir­klī radīja ainu ar briesmīgu slimību sasirgušu klana vadoni, kura atbalsts Stjuartu nolūkiem atkarīgs no tā, vai es spēšu veikt brīnu­mainu dziedināšanu.

- Jūs esat pārliecināts, ka viņš vēlas runāt ar mani? Nevar būt, ka mana slava gājusi tik tālu.

Čārlzs vēsi nolieca galvu manā virzienā.

- Tā viņš saka, kundze.

- Bet es nepazīstu nevienu klana vadoni, es iebildu. Pro­tams, izņemot Glengeriju un Lokielu. 0, un, zināms, Klenreneldu un Kepoku. Bet tie visi jau jums zvērējuši uzticību. Un, saso­dīts…

- Nu, viņš uzskatīt, ka jūs viņu pazīt, princis mani pārtrauca; satraukumam pieaugot, gramatika ķērās arvien nopietnāk. Viņš savilka dūres, acīmredzot tādējādi spiežot sevi runāt pieklājīgi. -Tas ir svarīgs… ārkārtīgi svarīgs, kundze, lai viņš būtu pārliecināts

pievienoties manam. Es prasu… es lūgtum… tāpēc jūs, lai jūs… pār­liecināt viņu.

Es skatījos uz Čārlzu, domīgi berzējot sev degunu. Vēl viens brīdis, kad jāpieņem lēmums. Vēl viena izdevība pagriezt notikumu gaitu man vēlamā virzienā. Un atkal nebija iespējams zināt, kā la­bāk rīkoties.

Čārlzam taisnība bija svarīgi pārliecināt šo vadoni veltīt visus spēkus jakobītu uzvarai. Ar Kameroniem, dažiem Makdonaldiem un citiem, kas jau to dara, jakobītu armijas skaitliskais sastāvs tik tikko sasniedza divus tūkstošus vīru, un tie paši bija ārkārtīgi slikti apgādāti salašņas un skrandaiņi, ar tādiem virspavēlniekam diez vai kādreiz ir nācies doties karā. Un tomēr šis lupatlašu bars bija ieņēmis tādu lielu pilsētu kā Edinburga, pie Prestonas sagrāvis stipri pārākos angļu spēkus un izrādījis drošas pazīmes, ka vēlas turpināt savu skrējienu cauri valstij kā vēja nests.

Mēs nebijām spējuši apturēt Čārlzu; varbūt, Džeimijs teica, vie­nīgais veids, kā tagad novērst katastrofu, bija visiem spēkiem prin­cim palīdzēt. Nozīmīga klana vadonis būtu nopietns papildinā­jums atbalstītāju rindām, un tas ievērojami palielinātu izredzes, ka pievienosies vēl citi. Šis varētu izrādīties pagrieziena punkts, kad jakobītu spēki pieaugtu līdz īstas armijas līmenim, kura patiešām spējīga īstenot iecerēto Anglijas sagrābšanu. Un, ja tā, kas, piķis un zēvele, notiks tālāk?

Es nopūtos. Nav svarīgi, kā izdomāšu rīkoties, es nevarēju pie­ņemt lēmumu, līdz nebūšu redzējusi šo noslēpumaino cilvēku. Pa­lūkojos lejup, lai pārliecinātos, ka mana kleita ir piemērota saru­nai ar klana vadoņiem, vienalga, slimiem vai veseliem, piecēlos un pasitu padusē savu lādi ar zālēm.

- Es pamēģināšu, Jūsu Augstība, sacīju.

Savilktās dūres atlaidās, kļuva redzami apgrauztie nagi, un arī grumbas pierē izlīdzinājās.

- 0, labi, viņš nopriecājās. Čārlzs pagriezās pret durvīm, kas veda uz lielāko pēcpusdienas istabu. Nāciet, es pats jūs aizve­dīšu.

Durvju sargs pārsteigumā atlēca atpakaļ, kad Čārlzs tās sparīgi atgrūda vaļā un pasoļoja garām, neuzmetis karavīram ne skatienu. Garās, ar gobelēniem rotātās telpas tālākajā galā atradās milzīgs marmora kamīns, klāts Delftas baltajām fajansa flīzēm, kas bija apgleznotas ar holandiešu lauku ainām zilos un tumši sarkanos toņos. Tuvāk ugunij bija piestumts neliels zvilnis, un aiz tā vidēja ražens, muskuļots stāvs kalnieša tērpā.

Ja telpa nebūtu tik krāšņa, viņš būtu licies milzīgs, kājas rūtai­najās zeķēs zem kiltiem varenas kā baļķi. Bet šajā plašajā zālē ar augstajiem ģipša ornamentu griestiem viņš bija tikai liela auguma saderīgs ar mitoloģisko varoņu tēliem, kas rotāja gobe­lēnus telpas galā.

Ieraudzījusi iespaidīgo viesi, es apstājos kā zemē iemieta, jo trieciens, ko sagādāja atskārsme par šī milzeņa personu, vēl jaucās ar nespēju noticēt. Čārlzs bija gājis tik uz priekšu un tagad mazliet nepacietīgi atskatījās, aicinot mani pievienoties viņam pie kamīna. Es lēnām apgāju apkārt zvilnim un apstulbota paraudzījos cilvēkā, kas uz tā gulēja.

Kad viņš pamanīja mani, lūpas tikko jaušami savilkās smaidā un baložpelēkajās acīs uzdzirkstīja smiekli.

- Jā, viņš atbildēja manai sejas izteiksmei. Es nudien arī necerēju vairs tevi satikt. Gandrīz vai jātic, ka tā lēmis liktenis. Viņš pagrieza galvu un pamāja savam raženajam kalpam.

- Engus! Atnes, lūdzu, kādu lāsīti brendija Klēras kundzei. Bai­dos, ka, mani ieraugot, viņa jūtas mazliet apjukusi.

Pie sevis nodomāju, ka tas vēl ir maigi teikts. Ieslīgu krēslā ar slīpajām kājām un paņēmu kristāla glāzi, ko man sniedza Enguss Mhors.

Kolama Makenzija acis nebija mainījušās un arī balss ne. Gan vienas, gan otra pauda tā vīra būtību, kas trīsdesmit gadus bija vadījis Makenziju klanu par spīti slimībai, kura jau pusaudža vecumā bija viņu sakropļojusi. Viss pārējais diemžēl bija mainījies

uz slikto pusi; melnos matus stipri bija skāris sirmums, sejā dziļi iegrauzušās grumbas, asie vaibsti kļuvuši ļengani. Pat platās krū­tis iekritušas un varenie pleci uzkumpuši, miesa atdalījusies no trauslā skeleta.

Viņš jau turēja rokā līdz pusei pielietu glāzi, kurā uguns atspīdumos zaigoja dzintarains šķidrums. Kolams ar grūtībām piecēlās sēdus un ironiskā tostā pacēla glāzi.

- Tu ļoti labi izskaties… radiniec. Ar acs kaktiņu redzēju, ka Čārlzam atkaras žoklis.

- Tu gan ne, es atklāti sacīju.

Viņš vienaldzīgi palūkojās lejup uz saliektajām un līkajām kā­jām. Pēc simts gadiem šo slimību nosauks tā ievērojamākā slim­nieka vārdā par Tulūza-Lotreka sindromu.

- Jā, viņš piekrita. Bet pagājuši jau divi gadi, kopš tu mani pēdējo reizi redzēji. Toreiz Dankena kundze sprieda, ka tik ilgi es nenodzīvošu.

Es iedzēru malku brendija. Viens no dārgākajiem. Čārlzs patie­šām bija izmisis.

- Nebūtu domājusi, ka tu piešķirsi lielu vērību raganas lāstam, es nobrīnījos.

Smaids sadrebināja smalkās lūpas. Kolamam piemita tāds pats uzkrītošs skaistums kā viņa brālim Dūgalam, lai cik nopietni to bija sapostījusi slimība, un, kad viņš pacēla no acīm izklaidības plīvuru, vīrieša spēks apmirdzēja miesas vraku.

- Nē, kur nu. Man palika iespaids, ka šī dāma vairāk vadījās pēc novērojumiem nekā lāstiem. Un es reti esmu saticis tik vērīgu cilvēku, kāda bija Geilisa Dankena, ar vienu izņēmumu. Viņš galanti nolieca galvu manā priekšā, atklājot savu vārdu nozīmi.

- Pateicos, es sacīju.

Kolams paskatījās augšup uz Čārlzu, kurš pavērtu muti klausī­jās mūsu vārdu apmaiņā.

- Esmu pateicīgs, ka jūs tik augstsirdīgi ļāvāt izmantot sa­vas telpas, lai es varētu satikties ar Freizera kundzi, Jūsu Augs­tība, Kolams pateicās, viegli paklanoties. Vārdi atbilda etiķetes

noteikumiem, bet tonis nenoliedzami vēstīja, ka princis drīkst iet. Čārlzs, kurš nekādā gadījumā nebija radis pie tā, ka tiek atlaists, tumši pietvīka un atvēra muti. Tad savaldījies to aizvēra, strupi paklanījās un apcirtās uz papēža.

- Arī sargs mums nav vajadzīgs, es nosaucu viņam pakaļ. Pleci uzkumpa, un skausts pietvīka zem parūkas bizes, bet viņš vēlreiz īsi pamāja, un durvju sargs, izbrīnīts paskatījies uz mani, sekoja kungam ārā no istabas.

- Hm. Kolams uzmeta durvīm nepatikas pilnu skatienu, tad visu uzmanību pievērsa man.

- Lūdzu iespēju tikties ar tevi tāpēc, ka esmu tev parādā atvai­nošanos, viņš bez ievada sacīja.

Glāzi nevērīgi atbalstījusi uz vēdera, atlaidos krēslā.

- 0, atvainošanos? Šajā īsajā frāzē es ieliku tik daudz sar­kasma, cik nu uz ātru roku spēju sakopot. Laikam par to, ka mē­ģināji mani sadedzināt uz sārta kā raganu, ko? Augstsirdīgā noraidījumā noplivināju roku. Lūdzams, nedomā vairs par to. Es nikni palūrēju uz Kolamu. Atvainošanās?!

Ne mazākajā mērā nesatraukts, viņš pasmaidīja.

- Laikam jau izklausās mazliet neatbilstoši, viņš iesāka.

- Neatbilstoši?! Par to, ka liki mani apcietināt un iemest zagļu bedrē uz trim dienām bez kārtīga ēdiena un ūdens? Par to, ka iz­ģērbi mani gandrīz kailu un pēri visu Kreinsmūras iedzīvotāju acu priekšā? Par to, ka pameti mani par mata tiesu no piķa katla un pederastu bara? Es apklusu un dziļi ievilku elpu. Tagad, kad tu par to ieminējies, es turpināju jau mazliet mierīgāk, neatbils­toši ir tieši tas vārds, ko es lietotu.

Smaids no Kolama lūpām bija pazudis.

- Lūdzu, piedod manu acīm redzamo neapdomību, viņš klusi sacīja. Nebiju domājis tevi izsmiet.

Paskatījos uz pretī sēdošo vīrieti, bet melnu skropstu apēnota­jās acīs nemanīju uzjautrinājumu.

- Jā, es teicu, vēlreiz dziļi ievilkusi elpu. Droši vien tu tā nedomāji. Laikam tu grasies teikt, ka tev nebija arī nolūka mani apcietināt par buršanos.

Skatiens pelēkajās acīs kļuva modrs.

- Tu to zināji?

- Geilisa pateica. Kamēr sēdējām zagļu cietumā. Viņa teica, ka tu esot gribējis atbrīvoties no viņas, es tikai nejauši patrāpījos ceļā.

- Tas tiesa. Pēkšņi Kolams izskatījās ļoti noguris. Ja tu būtu sēdējusi pilī, es būtu varējis tevi pasargāt. Kas tev, Dieva vārdā, lika iet uz ciemu?

- Man pateica, ka Geilisa Dankena ir slima un sauc mani, es īsi atbildēju.

- A, Kolams novilka. Tev pateica. Kas, ja drīkstu jautāt?

- Leigēra. Pat tagad, izrunājot šo vārdu, es nespēju apspiest īsu dusmu uzplūdu. Pārspīlētā greizsirdībā par to, ka Džeimijs ap­precējis citu, viņa tīšuprāt bija mēģinājusi mani nogalināt. Tik dziļš naids sešpadsmit gadus vecas meitenes sirdī. Un arī tagad dusmās uzsprikstēja sīka, drūma apmierinājuma dzirkstelīte; viņš ir manē­jais, gandrīz neapzināti nodomāju. Manējais. Tu man viņu nekad neatņemsi. Nekad.

- A, Kolams vēlreiz novilka, domīgi skatīdamies manā pietvī­kušajā sejā. Man jau likās, ka tā varētu būt noticis. Saki, viņš turpināja, savelkot uz augšu vienu tumšo uzaci, ja vienkārša at­vainošanās tev šķiet neatbilstoša, vai tās vietā pieņemsi atriebību?

- Atriebību? Laikam izskatījos nobijusies no šāda piedāvā­juma, jo viņš viegli pasmaidīja, lai arī bez jautrības.

- Kā tad. Merga pirms sešiem mēnešiem apprecējās ar vienu no maniem rentniekiem, Hjū Makenziju no Muldoras. Viņš darīs, ko es likšu, un tu gribi, lai Leigēru soda. Ko tu vēlies, lai es ar viņu daru?

Es samirkšķināju acis, piedāvājuma satriekta. Likās, ka Kolams ir ar mieru gaidīt atbildi; viņš sēdēja klusēdams un malkoja bren­diju, ko Enguss Mhors no jauna bija ielējis glāzē. Viņš neskatījās uz mani, bet es piecēlos un aizgāju līdz logiem, uz brīdi vēlēdamās palikt viena.

Sienas bija piecas pēdas biezas; paliecoties uz priekšu dziļajā loga ambrazūrā, es spēju rast zināmu noslēgtību. Kad uzliku rokas uz palodzes, spoža saule atspīdēja manu apakšdelmu gaišajos

matiņos. Tas lika man domāt par zagļu cietumu, to mitro, smir­došo bedri, un vienīgo saules staru, kas bija iespīdējis pa caurumu griestos, kontrastā tumšais ūķis lejā atgādināja kapu.

Pirmo dienu biju pavadījusi aukstumā un netīrībā, satriekta un neticības pilna; otro, drebēdama šausmās un augošās bailēs, kad atklāju Geilisas Dankenas nodevības apmērus un kādus soļus spē­ris Kolams, lai to novērstu. Un trešajā dienā mani aizveda uz tiesu. Es biju stāvējusi apkaunota un nobijusies zem rudens debesu mā­koņiem, jūtot, kā aizcērtas Kolama slazdi, kuros biju iekritusi tās meitenes, Leigēras, vārdu dēļ.

Leigēra. Gaišu ādu un zilām acīm, ar apaļu, glītu seju, bet nekas īpašs, kas atšķirtu to no citām Leohas meitenēm. Es biju domājusi par viņu sēžot tajā bedrē kopā ar Geilisu Dankenu, man bija laiks padomāt par daudz ko. Bet, lai cik nikna un pārbijusies es biju, un dusmas nebija rimušas vēl joprojām, es nevarēju ne tad, ne tagad piespiest sev redzēt viņu kā patiesi ļaunu.

- Viņai, Dieva dēļ, bija tikai sešpadsmit gadu!

- Pietiekami veca, lai precētos, man aiz muguras atskanēja sardoniska balss, un es aptvēru, ka biju runājusi skaļi.

- Jā, viņa gribēja Džeimiju, es teicu apgriežoties. Kolams vēl sēdēja uz zviļņa, strupās kājas apsedzis ar segu. Enguss Mhors klu­sēdams stāvēja viņam aiz muguras un, smagos plakstus nolaidis, raudzījās kungā. Varbūt viņa domāja, ka mīl Džeimiju.

Pagalmā, kur karavīri trenējās ierindas mācībā, skanēja klie­dzieni un šķindēja ieroči. Saule atspīdēja zobenos, muskešu stobros un vairogu vara kniedēs un sarkani zeltainajos Džeimija matos, kas plīvoja vējā, kad viņš, smejoties par kādu no Mērtega dzēlī­gajām piezīmēm, pārbrauca ar roku no piepūles pietvīkušajai un nosvīdušajai sejai.

Varbūt es tomēr izturējos pret Leigēru netaisnīgi, viņas jūtas uzskatot par mazāk nopietnām nekā manējās. Es nekad neuzzi­nāšu, vai viņas rīcības iemesls bija nenobrieduša cilvēka spīts vai patiesa kaislība. Jebkurā gadījumā viņa bija zaudējusi. Es biju palikusi dzīva. Un vīrietis bija mans. Kamēr es skatījos, Džeimijs

parāva uz augšu kiltus un nevērīgi pakasīja dibenu, saule uzmirdzēja sarkanīgi zeltainajās pūciņās, kas šķita tik maigas viņa gurna kā dzelzs cietajā izliekumā. Es pasmaidīju un atgriezos savā vietā blakus Kolamam.

- Es pieņemšu atvainošanos, paziņoju savu lēmumu.

Makenziju vadonis pamāja ar galvu, viņa pelēkās acis bija do­mīgas.

- Tad tu, kundze, tici žēlastībai?

- Vairāk gan taisnīgumam, es atbildēju. Ja jau esam sākuši par to runāt, tad jāsaka, es neticu, ka tu garajā ceļā no Leohas uz Edinburgu devies tikai tāpēc, lai man atvainotos. Ceļš noteikti bija ellīgi grūts.

- Nūjā, tā bij. Milzīgais, klusais Engusa Mhora stāvs aiz Ko­lama muguras pašūpojās pāris collu uz sāniem, viņš, lielo galvu pieliecis, daiļrunīgi apliecināja kunga sacīto. Kolams juta kustību un uz brīdi pacēla roku viss kārtībā, sacīja žests, pagaidām viss kārtībā.

- Nē, Kolams turpināja. Atklāti sakot, es nezināju, ka tu esi Edinburgā, līdz Viņa Augstība pieminēja Džeimiju Freizeru, un tad es apjautājos. Pēkšņi viņa sejā parādījās smaids. Viņa Augstība tevi ne visai mīl, Klēras kundze. Bet to jau tu laikam zini?

Es laidu jautājumu gar ausīm.

- Tātad tu no tiesas apsver iespēju pievienoties princim Čārl­zam?

Viņiem visiem gan Kolamam, gan Dūgalam, gan Džeimijam piemita spēja slēpt savas domas, ja viņi to gribēja, bet no šiem trijiem, Kolamam, bez šaubām, tas izdevās vislabāk. Ja viņš nebija noskaņots dalīties domās, tad daudz vairāk varētu uzzināt no akmens galvām priekšpagalma strūklakā.

- Esmu ieradies ar viņu satikties, viņš tikai noteica.

Bridi es sēdēju, prātodama, ko vēl es varēju vai varētu sacīt Čārlzam par labu. Varbūt labāk atstāt to Džeimija ziņā. Galu galā Kolama nožēla par to, ka gandrīz nejaušības dēļ mani nogalinājis, nenozīmēja, ka viņš ir noskaņots man uzticēties. Un, kaut arī fakts,

ka es atrados šeit kā daļa no Čārlza svītas, noteikti liecināja pret to, ka esmu angļu spiedze, tomēr neiespējami tas nebija.

Es vēl strīdējos ar sevi, kad Kolams pēkšņi nolika glāzi un pa­skatījās man tieši acīs.

- Vai zini, cik daudz brendija es šodien jau esmu izdzēris?

-Nē.

Viņa rokas bija rimtas, sarepējušas un sacietējušas slimības dēļ, bet labi koptas. Apsārtušie plakstiņi un viegli piesarkušās acis tik­lab varēja būt sekas ceļojuma grūtībām, kā pārmērīgam alkohola patēriņam. Mēle viņam nemežģījās, un kustības nebija saspringtā­kas vairāk nekā parasti, kas varētu norādīt, ka viņš nav skaidrs kā stikliņš. Bet es arī agrāk biju redzējusi Kolamu dzeram un ļoti labi zināju viņa spējas.

Viņš ar mājienu atraidīja Engusa Mhora roku, kas kavējās virs karafes.

- Puspudeli. Līdz vakaram šī būs tukša.

- A. Tad tādēļ man lūdza nākt ar visām zālēm. Es pastiepu roku pēc kastes, ko biju nolikusi uz grīdas.

- Ja tev vajag tādu daudzumu brendija, tad nekas cits tev no­pietni nepalīdzēs, ja nu vienīgi kāds opija līdzeklis, es prātoju, pārskatot savu pudelīšu un burciņu krājumu. Man šeit ir opija tinktūra, bet es varu sadabūt tev…

- To man no tevis nevajag. Pavēlošais balss tonis mani aptu­rēja, un es pacēlu galvu. Ja viņš varētu paturēt savas domas pie sevis, viņš varēja arī tās izrādīt, ja vēlējās.

- Opija tinktūru es varu dabūt, viņš teica. Šajā pilsētā droši vien atradīsies kāds aptiekārs, kas pārdod to… vai magoņu sīrupu, vai, starp citu, tīru opiju.

Aizsitu kārbas vāku un uzliku uz tā rokas. Tātad viņš nedomā pamazām izdzist zāļu ietekmē, atstājot neskaidru jautājumu par to, kas vadīs klanu. Un, ja viņam no manis nevajadzēja līdzekli īslaicīgai aizmirstībai, ko tad? Varbūt viņam vajadzēja mūžīgu aiz­mirstību. Es pazinu Kolamu Makenziju. Un skaidro, nežēlīgo prātu, kas bija izplānojis Geilisas Dankenas iznīcināšanu, tas nešaubītos to pašu izdarīt ar sevi.

Tagad tas bija skaidrs. Viņš bija ieradies tikties ar Čārlzu Stju­artu, lai pieņemtu izšķirošo lēmumu, vai likt Leohas Makenzijiem kalpot jakobītu lietai. Kad tas būs izdarīts, klanu vadīs Dūgals. Un tad…

- Man likās, ka pašnāvība tiek uzskatīta par nāves grēku, es ierunājos.

- Laikam gan, viņš mierīgi atbildēja. Tas būs vismaz lepnī­bas grēks, ka es izvēlēšos tīru nāvi īstajā brīdī, ko pats noteikšu un kas vislabāk atbildīs maniem mērķiem. Taču netaisos grēka dēļ lieki ciest, jo es kopš deviņpadsmit gadu vecuma vairs neticu Dievam.

Istabā valdīja klusums, tikai kamīnā sprakšķēja uguns un no ārpuses ieplūda izspēlētās kaujas slāpēti kliedzieni. Dzirdēju Ko­lama elpu, lēnu, rāmu nopūtu.

- Kāpēc jautāt man? Tev taisnība, tu vari dabūt opija tinktūru, kur gribi, ja vien tev ir nauda, un tās tev netrūkst. Tu noteikti zini, ka pietiekams daudzums tevi nogalinās. Tā ir viegla nāve.

- Pārāk viegla. Kolams papurināja galvu. Es dzīvē reti esmu varējis uz kaut ko paļauties, vienīgi uz savu prātu. Un to es patu­rēšu skaidru, pat satiekoties ar nāvi. Kas attiecas uz vieglumu… Viņš sakustējās uz zviļņa, nemaz necenšoties slēpt sāpes. Man pietiks.

Viņš pamāja ar galvu uz manu lādi.

- Tu, tāpat kā Dankena kundze, pazīsti zālītes. Man likās, ka tu varētu zināt, ar ko viņa nogalināja savu vīru. Tas izskatījās ātri un nekļūdīgi. Un atbilstoši, viņš skābi piebilda.

- Viņa izmantoja burvestības, tā vismaz lēma tiesa. Tiesa, kas saskaņā ar tavu plānu piesprieda Geilisai nāves sodu, es nodomāju.

- Vai arī burvestībām tu netici? es jautāju.

Viņš sāka smieties, tīrā, bezrūpīgā skaņa piepildīja saules pie­lieto telpu.

- Cilvēks, kurš netic Dievam, diez vai varētu piešķirt kādu varu Sātanam, vai ne?

Es joprojām šaubījos, bet viņš bija cilvēks, kurš citus tiesāja tikpat bargi kā sevi. Viņš bija lūdzis man piedošanu, pirms lūdza

pakalpojumu, un guva apmierinājumu, ka man ir taisnīguma izjūta vai žēlsirdība. Un tas, kā viņš teica, bija atbilstoši. Es atvēru lādi un izņēmu mazu pudelīti ar ciānkāliju, ko glabāju žurku indēšanai.

- Es tev pateicos, Klēras kundze, viņš atkal kļuva formāls, kaut arī acīs joprojām kavējās smaids. Ja mans māsasdēls Kreinsmūrā nebūtu tik krāšņi pierādījis tavu nevainīgumu, es tomēr nekad neticētu, ka tu esi ragana. Es arī tagad nezinu vairāk kā mūsu pir­majā tikšanās reizē, kas tu esi vai kāpēc esi šeit, bet ragana šādu izskaidrojumu es nebūtu pat apsvēris. Kolams apklusa, savilcis uz augšu uzacis. Droši vien tev nav vēlēšanās man izstāstīt, kas tu esi vai ar kādu nolūku esi ieradusies?

Brīdi vilcinājos. Bet cilvēks, kurš netic ne Dievam, ne velnam, diez vai ticēs patiesībai par to, kas es esmu. Es viegli saspiedu viņa pirkstus un palaidu vaļā.

- Labāk sauc mani par raganu. Neko vairāk tev nav lemts uzzi­nāt.

Nākamajā rītā, ejot ārā no pils, es uz kāpnēm satiku lordu Belmerino.

- 0, Freizera kundze! viņš mani priecīgs sveicināja. Tieši jūs es meklēju.

Es arī pasmaidīju; strupais, dzīvespriecīgais vīriņš bija viens no tiem, kas dzīvi Holirūdā vērta patīkamāku.

- Ja tas nav drudzis, caureja vai sifiliss, es minēju, vai varat brīdi pagaidīt? Mans vīrs ar savu tēvoci par godu Fransisko de la Kintanam demonstrē Hailendas kalniešu zobenu cīņu.

- Ak tā? Es nudien ari vēlētos to noskatīties. Belmerino nāca man līdzi, galva priecīgi šūpojās apmēram mana pleca augstumā.

- Man ļoti patīk glīti vīrieši ar zobeniem. Un es no sirds atbalstu visu, kas spētu pielabināt spāņus.

- Es arī, uzskatīdams, ka Fērgusam būtu pārāk bīstami čiept Viņa Augstības vēstules Holirūdā, informācijas ziņā Džeimijs bija atkarīgs no tā, ko Čārlzs pateica viņam pats. Taču likās, ka tas ir

diezgan daudz; Čārlzs uzskatīja Džeimiju par vienu no saviem tuvākajiem draugiem faktiski viņš bija vienīgais Hailendas klanu vadonis, kuram tika izrādīta tāda labvēlība, ņemot vērā, cik mazs bija viņa devums karavīru vai naudas ziņā.

Ciktāl runa bija par naudu, Čārlzs atklāja noslēpumu, ka viņš lolo lielas cerības saņemt atbalstu no Spānijas Filipa, jo pēdējā vēs­tule, ko viņš rakstījis Romā mītošajam Džeimsam, bijusi izteikti uz­mundrinoša. Dons Fransisko sūtnis gluži nebija, tomēr viņš, neap­šaubāmi, piederēja pie Spānijas galma, un viņš pilnīgi droši aiz­vedīs uz dzimteni ziņas par Stjuartu sacelšanās iznākumu. Šī bija Čārlza iespēja paskatīties, cik tālu, paļaujoties uz savu likteni, viņš tiks, pārliecinot Hailendas klanu vadoņus un ārvalstu karaļus, ka nepieciešams atbalstīt Stjuartus.

- Kāpēc jūs vēlējāties mani satikt? es jautāju, kad mēs iznā­cām uz celiņa, kas veda apkārt Holirūdas pagalmam. Tur jau gro­zījās neliels pulciņš skatītāju, bet ne donu Fransisko, ne abus cīnī­tājus vēl neredzēja.

- 0! Atcerējies, ko bija vēlējies ar mani apspriest, lords Belmerino iebāza roku svārku kabatā. Nekas sevišķi svarīgs, mana mīļā kundze. Šos atnesa viens mans ziņnesis, kas savukārt tos bij dabūjis no kāda radinieka, kurš dzīvo dienvidos. Iedomājos, ka tie varētu jūs uzjautrināt.

Viņš pasniedza man plānu kaudzīti nemākulīgi nodrukātu lapu. Es redzēju, ka tie ir tādi kā nelieli plakāti, kādus tolaik bieži izdalīja krogos vai piesprauda pie durvju stenderēm un dzīvžogiem maz­pilsētās un ciemos.

“ČĀRLZS EDVARDS STJUARTS, pazīstams kā Jaunais Preten­dents,” bija rakstīts uz viena. “Lai visi klātesošie zina, ka šī Netiklā un Bīstamā persona, nelikumīgi izkāpusi Skotijas krastā, ir izraisī­jusi šīs zemes pavalstnieku Dumpi un uzlaidusi Nevainīgiem Pilso­ņiem netaisna kara šausmas.” Turpinājums bija tādā pašā garā, un šis diezgan garais teksts noslēdzās ar vēršanos pie nevainīgajiem pilsoņiem, kas lasa šo apsūdzības rakstu, “darīt visu, kas Jūsu varā, un nodot šo Personu taisnai tiesai, ko Viņš pārmēram pelnījis”.

Lapas augšējā daļa bija izdaiļota ar attēlu, kas, pēc manām domām, atainoja Čārlzu; diez cik līdzīgs oriģinālam zīmējums nebija, bet viņš noteikti izskatījās Netikls un Bīstams, un tas laikam bija gal­venais šī mākslas darba nolūks.

- Šis vēl ir diezgan atturīgs, sacīja Belmerino, skatīdamies man pār elkoni. Daži citi parāda ārkārtīgi iespaidīgu iztēles un lamuvārdu spektru. Paskatieties uz šo! Tas esmu es, viņš ar acīm redzamu sajūsmu rādīja uz nākamo lapu.

Attēlā no skotu beretes apakšas nikni lūrēja kārns kalnietis ar kuplām ūsām un savilktām uzacīm. Iesāņus palūkojos uz lordu Belmerino, kurš, kā arvien, bija ģērbies biksēs un svārkos pēc vis­labākās gaumes; lorda apģērbs bija šūdināts no smalka auduma, bet gan piegriezuma, gan krāsu ziņā tas bija atturīgs, lai piestā­vētu viņa druknajam, mazajam augumam. Viņš lūkojās uz plakātu, domīgi glaudīdams apaļos, gludi skūtos vaigus.

- Es nezinu, viņš sacīja. Ūsas patiešām piešķir man roman­tisku noskaņu, vai jūs tā nedomājat? Tomēr bārda ellīgi niez; nedo­māju, ka spētu to izturēt, pat lai izskatītos glīts.

Es pievērsos nākamajai lapai un gandrīz nometu zemē visu žūksni.

- Jūsu vīra līdzību viņiem izdevies panākt mazliet labāk, Bel­merino izteica savas domas, bet mūsu mīļais Džeimijs patiešām izskatās atbilstošāks tam, kā angļi pa lielākai daļai iztēlojušies skotu laupītāju, atvainošanu, mīļā, nedomāju neko ļaunu. Viņš ir liela auguma, vai ne?

- Jā, es izdvesu, pētot nodrukātās lapas.

- Nebijāt pamanījusi, ka jūsu vīram piemīt paradums cept un ēst mazus bērnus, vai ne? Belmerino iesmējās. Vienmēr esmu domājis, ka viņš izaudzis tik liels, jo ēdis kaut ko īpašu.

Mazā grāfa vieglprātīgā attieksme man ļoti palīdzēja atgūt mieru. Gandrīz jau spēju pie sevis pasmaidīt par smieklīgajiem aprakstiem un apvainojumiem, lai arī nevarēju nedomāt, cik lielā mērā tiem noticēs šo skrejlapu lasītāji. Baidos, ka diezgan lielā; ļaudis bieži likās ne vien lētticīgi, bet arī ļoti vēlējās noticēt sliktā­kajam un, jo ļaunāk, jo labāk.

- Man likās, ka jūs interesēs pēdējais, Belmerino pārtrauca manu prātojumu gaitu, izvelkot priekšpēdējo lapu.

“STJUARTU RAGANA” vēstīja virsraksts. Manī raudzījās sie­viete ar garu degunu un mazām acu zīlītēm, zem tā bija teksts, kurš apsūdzēja Čārlzu Stjuartu “Tumsas spēku” piesaukšanā, lai at­balstītu savas nelikumīgās pretenzijas. Uzturot tuvāko draugu lokā labi pazīstamu raganu kura tur savās rokās vīriešu dzīvību un nāvi un tāpat spēj vienkārši uzsūtīt labībai miltrasu, noraut lopiem pienu un sist ar aklumu -, Čārlzs apstiprinājis, ka viņš pārdevis savu dvēseli velnam, un tāpēc “Cepināsies Ellē mūžīgi!”, kā šis trak­tāts priecīgi nobeidza.

- Tā jau laikam esat jūs, Belmerino sacīja. Lai arī, ticiet man, mīļā, zīmējums nekādā gadījumā neattēlo jūs.

- Ārkārtīgi smieklīgi, es noteicu. Atdevu visu žūksni atpa­kaļ lordam, nomācot vēlmi noslaucīt rokas gar svārkiem. Man bija mazliet nelabi, taču es darīju, ko varēju, lai uzsmaidītu Belmerino. Viņš viltīgi manī paskatījās, tad mierinoši paspieda manu elkoni.

- Neraizējieties, mīļā, viņš arī vārdos mani mierināja. Kad Viņa Majestāte būs atguvis troni, visas muļķības ātri vien aizmirsī­sies. Vakardienas nelietis rīt tautas acīs jau būs kļuvis par varoni; esmu to piedzīvojis neskaitāmas reizes.

- Plus <;a change, plus c’est la mēme chose\ es nomurmināju. Un, ja Viņa Majestāte karalis Džeimss neatgūs troni…

- Un, ja mūsu pūliņi nelaimīgā kārtā izrādīsies neveiksmīgi, Belmerino, šķiet, nolasīja manas domas, tad tas, kas rakstīts uz plakātiem, būs mūsu mazākā bēda.

- En garde.2 Ar formālajiem franču ievadvārdiem Dūgals ieņēma klasisko divcīņas stāju, sāniski pret pretinieku, roka, kurā tur kailu, cīņai sagatavotu zobenu, saliekta, brīvā roka aizmugurē

pacelta graciozā lokā, plauksta ļengani nokarājas, uzskatāmi demonstrējot, ka viņš netur rezervē dunci.

Džeimija zobens, klusu nošķindot tēraudam, krustojās ar Dūgala zobenu.

-Je suis prest. Džeimijs uztvēra manu skatienu, un es redzēju, ka viņa sejai pārslīd jautrs smaids. Parastā duelanta atbilde bija Freizeru klana devīze. Je suis prest! “Esmu gatavs!"

Man galvā pazibēja doma, ka, iespējams, viņš tomēr nav gatavs, un neapzināti noelsos, kad Dūgala zobens spēji šāvās uz priekšu. Bet Džeimijs bija redzējis kustības sākumu, un tad jau viņa zobena asmens atradās vietā, kur viņš bija stāvējis, bet kur tagad vairs nebija.

Solis sānis, ašs cirtiens un prettrieciens, asmeņiem ar troksni sasitoties visā garumā. Abi zobeni tikai uz sekundi saķērās pie spa­liem, tad cīnītāji spēra soli atpakaļ, apgriezās un no jauna metās uzbrukumā.

Atvairot sitienu un izpildot izklupienu tierce, aizsardzībā, Džei­mijs nonāca collu no Dūgala gurna, tad, zaļajiem kiltiem noplandot, aši pacirtās sāņus. Izvairīšanās, izlocīšanās un ātrs cirtiens uz augšu, kas atsita uzbrūkošo zobenu, un Dūgals spēra soli uz priekšu, spiežot Džeimiju atkāpties.

Redzēju pagalma otrā malā donu Fransisko, kas stāvēja kopā ar Čārlzu, Šeridanu, paveco Taliberdīnu un vēl dažiem augstmaņiem. Zem ievaskoto ūsu kušķīša spāņa lūpas izlieca viegls smaids, bet es nevarēju pateikt, vai tas pauda apbrīnu par cīkstoņiem vai tā bija tikai parastās vīzdegunīgās sejas izteiksmes variācija. Kolamu nekur neredzēja. Es nebrīnījos. Ja neņem vērā viņa nepatiku pret iziešanu sabiedrībā, tad ceļojums uz Edinburgu viņu noteikti bija nogurdinājis.

Tēvocis un māsasdēls, abi izcili paukotāji un abi kreiļi, demon­strēja savu māku šo izrādi vēl iespaidīgāku darīja fakts, ka viņi cīnījās, ievērojot franču duelēšanās stingros likumus, bet nelieto­jot ne šauro zobenu, kas līdzinājās rapierim un bija džentlmeņa apģērba sastāvdaļa, nedz arī karavīra zobenu. Tā vietā abi vīrieši

vicināja Hailendas platos zobenus, katrs no tiem bija veselu jardu garš, plakans rūdīta tērauda asmens, kas spēja pilnībā pāršķelt cil­vēka galvu. Ar milzīgajiem ieročiem viņi rīkojās graciozi un mazliet nenopietni, mazāka auguma vīrieši neko tādu nespētu nodemon­strēt.

Es redzēju, ka Čārlzs kaut ko čukst donam Fransisko ausī, un spānis māj ar galvu, nenovēršot acis no zibošajiem zobeniem un cīņas ainas, kas risinājās zāles laukumā. Būdami saskanīgi pre­tinieki pēc auguma un izveicības, Džeimijs un viņa tēvocis rā­dīja, ka cieši apņēmušies viens otru nogalināt. Dūgals bija Džeimija skolotājs zobenu vicināšanas mākslā, un viņi jau daudzas rei­zes bija cīnījušies mugura pret muguru un plecs pie pleca; katrs no viņiem otra stilu pārzināja līdz pēdējam sīkumam tāpat kā savu vismaz es tā ceru.

Dūgals tiecās vēl vairāk izmantot savas priekšrocības ar dubultizklupienu, spiežot Džeimiju atpakaļ uz pagalma malu. Jaunākais vīrietis steidzīgi pakāpās sāņus, ar vienu atvēzienu atsita Dūgala zobenu, tad trieca pretī pa otru pusi tik ātri, ka smaile izdūrās cauri Dūgala labās rokas piedurknei. Skali notirkšķēja plīstošs audums, un vējā sāka plandīties balta lina strēmele.

- 0, izcils gājiens, kungs! Es pagriezos, lai paskatītos, kas šo komplimentu saka, un ieraudzīju blakus stāvam lordu Kilmernoku. Nopietns, neizskatīgs vīrietis tikko pāri trīsdesmit, viņš ar savu dēlu Džoniju ari mitinājās Holirūdas viesu spārnā.

Tā kā dēls reti atgāja no tēva, es palūkojos apkārt, meklējot zēnu. Drīz vien jau arī viņu ieraudzīju Džonijs stāvēja tēvam otrā pusē un, muti pavēris, vēroja zobenu cīņu. Manu uzmanību pie­saistīja tikko jaušama kustība aiz staba: Fērgusa melnās acis kā piekaltas kavējās pie Džonija. Es saraucu uzacis un nikni palūrēju uz Fērgusu.

Džonijs mazliet par daudz apzinājās, ka ir Kilmemokas manti­nieks, un vēl vairāk viņš apzinājās savas privilēģijas, ka divpadsmit gadu vecumā varējis doties karā kopā ar tēvu, un viņš to mēdza bāzt degunā citiem puikām. Vairums no viņiem, kā jau pusaudžu

vidē pieņemts, vai nu vairījās no Džonija, vai gaidīja īsto brīdi, kad uzpūtīgais puika iznāks no tēva sargājošās ēnas.

Fērguss pilnīgi noteikti piederēja pie otrās grupas. Viņš bija ņēmis ļaunā Džonija nicinošo piezīmi par “sīkmuižniekiem”, kuru viņš turklāt pareizi iztulkoja kā apvainojumu Džeimijam, tāpēc akmeņdārzā pirms dažām dienām tikai ar fiziska spēka pielieto­šanu izdevās novērst uzbrukumu Džonijam. Džeimijs bija uz vietas īstenojis taisnu tiesas spriešanu ar miesas sodiem un tad norādī­jis Fērgusam, ka lojalitāte ir brīnišķīgs tikums, kuru saņēmējs ļoti augstu vērtē, turpretī stulbums gan ne.

- Tas puika ir divus gadus par tevi vecāks un divus stounus smagāks, Džeimijs bija sacījis, viegli sapurinot Fērgusu aiz pleca.

- Vai tu domā, ka palīdzēsi man, ja tev ielauzīs pauri? Ir reizes, kad jākaujas, nerēķinot zaudējumus, bet ir reizes, kad jāiekož mēlē un jāgaida savs laiks. Ne pйtez plus haunt que votre cul\ ja?

Fērguss bija pamājis ar galvu, ar krekla stērbeli noslaucījis asa­ras no vaigiem, bet es šaubījos, vai Džeimija vārdi bija atstājuši vajadzīgo iespaidu. Man nepatika domīgais skatiens, ko redzēju platajās, melnajās acīs, un nospriedu: ja Džonijs būtu kādu nieku attapīgāks, viņš nostātos starp mani un tēvu.

Džeimijs iesēdās vienā celī un vērsa nāvējošu triecienu augšup, zobenam asi nošvīkstot Dūgalam gar ausi. Makenzijs atrāvās, vienu acumirkli likās, ka viņš ir sabijies, tad pasmaidīja, nozibinot baltus zobus, un ar skaņu tinkš plakaniski uzsita Džeimijam pa galvu.

Otrā pagalma malā atskanēja aplausi. Cīņa pamazām no ele­ganta franču dueļa pārvērtās par Hailendas dūru cīņu, un skatītā­jiem šis joks ārkārtīgi patika.

Lords Kilmernoks, sadzirdējis aplausus, arī palūkojās pāri pa­galmam un nepatikā saviebās.

- Viņa Augstības padomnieki ir ataicināti tikties ar spāni, mans kaimiņš izsmējīgi noteica. O’Salivens un tas mūžvecais švauksts Taliberdīns. Vai viņš uzklausa lorda Elko padomus? Vai viņš klausās Belmerino, Lokiela un manus pieticīgos ieteikumus?

Tas nepārprotami bija retorisks jautājums, un es aprobežojos tikai ar klusu, līdzjūtīgu nopūtu, skatienu joprojām neatraujot no divkaujas. Akmens mūros tērauda šķindēšana atbalsojās tik skaļi, ka gandrīz noslāpēja Kilmemoka vārdus. Taču, reiz sācis sūdzēties, viņš nespēja norīt rūgtumu.

- Nē, patiešām! viņš pukojās. O’Salivens, O’Braiens un visi pārējie īri viņi ne ar ko neriskē! Ja notiktu ļaunākais, viņi, piesau­cot kā argumentu savu tautību, varētu pieprasīt, lai vajātāji ievēro viņu imunitāti. Bet mēs, mēs, kas riskējam ar savu īpašumu, ar savu godu pat dzīvību! Mūs neņem vērā un izturas pret mums kā pret ierindas dragūniem. Vakar es Viņa Augstībai padevu labrītu un viņš patraucās garām, degunu izslējis, it kā es būtu pārkāpis etiķeti, viņu uzrunājot!

Kilmernoks, neapšaubāmi, bija drausmīgi saniknots un, jāsaka, pamatoti. Ignorējot vīrus, kurus viņš ar glaimiem bija apbūris un pierunājis dot šai avantūrai savus cilvēkus un naudu, Čārlzs vi­ņus atstūma un tad vērsās pēc mierinājuma pie saviem veca­jiem padomdevējiem no kontinenta, no kuriem vairākums Skotiju uzskatīja par mežonīgu zemi un tās iedzīvotājus gandrīz par mežoņiem.

Dūgals pārsteigumā iesaucās, un Džeimijs skaļi iesmējās. Dūgalam kreisās rokas piedurkne karājās tikai pie pleca, plīsumā bija redzama brūna un gluda āda, ko nebojāja ne piliens asiņu, ne mazākā skrambiņa.

- Es tev par to atmaksāšu, Džeimij. Dūgals atieza zobus. Viņa seja bija norasojusi sviedriem.

- Tiešām, tēvoc? Džeimijs elsa. Ar ko tad maksāsi? Pazi­bēja metāls, notēmēts precīzi līdz milimetram, un Dūgala sporans, norauts no jostas, žvadzēdams aizlidoja pār akmeņiem.

Ar acs kaktiņu pamanīju kustību un asi pagriezu galvu.

- Fērgus! es iesaucos.

Kilmernoks arī paskatījās tajā virzienā un ieraudzīja Fērgusu. Zēns vienā rokā nesa garu mietu, tik nevērīgi, ka šī izrādīšanās liktos smieklīga, ja vien nevēstītu par nopietniem draudiem.

- Neuztraucieties, Broktūrekas kundze, lords Kilmemoks sa­cīja, īsi uzmetis puikam skatienu. Varat paļauties, ka mans dēls pratīs godam sevi aizstāvēt, ja radīsies tāda vajadzība. Tēvs ar mīlestību paskatījās uz Džoniju, tad no jauna pievērsās cīņai. Ari es sekoju viņa piemēram, bet klausījos, kas notiek tur, kur atro­das Džonijs. Es neteiktu, ka Fērgusam galīgi trūktu goda jūtu; man tikai bija palicis iespaids, ka viņa izpratne ievērojami atšķiras no lorda Kilmernoka izpratnes par šo tikumu.

- Gu leoir!' Pēc Dūgala kliedziena kauja spēji beidzās. Stipri nosvīduši, abi duelanti paklanoties pateicās par karalisko skatītāju aplausiem, tad panāca uz priekšu pieņemt apsveikumus un iepazī­ties ar donu Fransisko.

- Milord! aiz staba atskanēja smalka balss. Lūdzu le parabolal

Džeimijs pagriezās, viegli saraucis pieri par šādu traucējumu, bet tad paraustīja plecus, pasmaidīja un atkal izgāja pagalma vidū. Leparabola bija nosaukums, ko Fērguss bija devis šim trikam.

Aši paklanījies Viņa Augstībai, Džeimijs uzmanīgi paņēma zo­benu aiz paša asmens galiņa, mazliet salieca un ar milzīgu spēku raidīja gaisā, kur zobens apgriezās. Visu acis bija pievērstas zobe­nam ar pīto spalu; rūdītā tērauda asmens, dzirkstīdams saulē, apgriezās otrādi ar tādu inerces spēku, ka likās mirkli karājamies gaisā, un tad traucās uz zemi.

Protams, šī trika būtība bija aizmest ieroci tā, lai tas krītot ar asmeni ietriektos stāvus zemē. Džeimija uzlabojums bija tāds, ka viņš stāvēja tieši krišanas loka apakšā un tikai pēdējā brīdī atkā­pās, lai viņam cauri neizdurtos krītošais asmens.

Zobens ietriecās zemē viņam pie kājām, skatītājiem kopīgi noel­šoties: “Ah!” Tikai tad, kad Džeimijs vilka zobenu ārā no zāliena, es pamanīju, ka skatītāju rindas sarukušas par diviem cilvēkiem.

Viens no viņiem, divpadsmitgadīgais Kilmernokas jaunskungs, gulēja garšļaukus zālē ar briestošu punu galvā, kas drīz kļuva

redzams cauri plānajiem, brūnajiem matiem. Bet otrs nekur nebija manāms, tikai ēnā aiz muguras es dzirdēju klusu čukstu.

- Ne pйtez plus haunt que votre cul, skanēja apmierinājuma pilna balss. Nelec augstāk par savu sēžamvietu.

Laiks bija iegriezies novembrim neparasti silts, un mākoņi, kas pastāvīgi sedza debesis, pašķīrušies, ļaujot bēguļojošajai rudens saulei īslaicīgi apspīdēt pelēcīgo Edinburgu. Es izmantoju pārejošo siltuma periodu, lai ik brīdi kavētos ārā, tāpēc šobrīd rāpoju uz ceļiem pa akmeņdārzu aiz Holirūdas, sagādājot lielu jautrību vairā­kiem kalniešiem, kas dīki klīda pa pagalmu, baudot sauli sev patī­kamā veidā kopā ar krūzi pašbrūvēta viskija.

- Kundzīt, vai medījat burras'? viens uzsauca.

- Nekā, tās būs fejas, nevis tārpi, pajokoja otrs.

- Drīzāk jūs atradīsiet fejas tajā krūzē nekā es zem akme­ņiem, es uzsaucu pretī.

Vīrs pacēla krūzi uz augšu, piemiedza aci un teatrāli ielūkojās trauka dzīlēs.

- Lai nu būtu, ja vien manā viskijā nav tārpu, viņš atbildēja un iedzēra krietnu malku.

Patiesību sakot, tas, ko es meklēju, viņiem izteiktu tikpat maz vai tikpat daudz -, cik tārpi, es nospriedu, pabīdot malā pamatīgu akmeni un atklājot uz tā sāna oranži brūnus ķērpjus. Uzmanīgi paskrāpēju ar spalvu nazīti, un dažas plēksnītes no savādā auga iekrita man plaukstā; es tās ļoti rūpīgi noglabāju lētā skārda tabakdozē, kurā atradās mans ar lielām pūlēm savāktais krājums.

Nosacīti kosmopolītiskā Edinburgas gaisotne bija atstājusi ne­lielu iespaidu uz kalniešiem, kas viesojās šajā pilsētā; attālos kalnu ciemos tāda uzvedība tiktu uzņemta ar aizdomām, ja ne ar atklātu naidu, te tā vairāk, likās kā nevainīga spēle. Lai arī kalnieši pret mani izturējās ar lielu cieņu, es jutos atvieglota, uzzinot, ka tai nav piejauktas bailes.

Pat fakts, ka esmu angliete, tika piedots, kad visi uzzināja, kas ir mans virs. Laikam jau man vajadzēs samierināties ar Džeimija paša stāstīto, ko viņš darījis Prestonpenas kaujas laikā, bet, lai kas tas arī būtu, uz skotiem šī rīcība bija atstājusi dziļu iespaidu un “Sarkanais Džeimijs” tika saņemts ar sajūsmas saucieniem un svei­cieniem, kad vien izgāja ārpus Holirūdas.

Patiesību sakot, šajā brīdī manu uzmanību piesaistīja klie­dziens, kurš atskanēja no kalniešu bariņa, kas turpat tuvumā gro­zījās; es pacēlu galvu un ieraudzīju pašu Sarkano Džeimiju soļojam pāri zālienam; viņš izklaidīgi pamāja vīriem, skatienu pievērsis masīvajām klintīm aiz pils.

Mani ieraugot, viņa seja atplauka, un viņš, šķērsojis zālienu, pienāca pie manis akmeņdārzā.

- Te tu esi, viņš sacīja. Vai vari uz brīdi pienākt? Un paņem, lūdzu, savu mazo kurvīti.

Es piecēlos kājās, notraucu no kleitas priekšas sausos zāles stieb­rus un iemetu nazi grozā.

- Labi. Uz kurieni mēs iesim?

- Kolams atsūtījis ziņu, ka vēlas ar mums runāt. Ar abiem.

- Kur? es jautāju, sperot platākus soļus, lai turētos līdzi Džei­mija straujajai gaitai.

- Kenongeitas baznīcā.

Tas bija interesanti. Vienalga, kāda iemesla dēļ Kolams vēlējās mūs redzēt, viņš acīmredzot negribēja, ka šis fakts saruna ar mums zem četrām acīm kļūtu zināms Holirūdā.

To nevēlējās ari Džeimijs, tāpēc man bija jāņem grozs. Ja mēs, rokās sadevušies, izgājām pa vārtiem, tad mans grozs skaidri un nepārprotami liecināja, kāpēc mēs esam uz “Karaliskās jūdzes”: vai nu ejam pēc iepirkumiem mājai, vai izsniegt zāles vīriem un viņu ģimenēm Edinburgas ieliņās un sētās.

Edinburgas galvenā iela veda stāvus kalnā. Holirūdā ļoti cienīgi sēdēja tās zemākajā galā, saplaisājušais abatijas kupols turpat bla­kus piešķīra tai apšaubāmas dievišķas drošības gaisotni. Holirūdā augstprātīgi ignorēja naidīgās Edinburgas pils klātbūtni, kas bija

uzmetusies klints kalna virsotnē. “Karaliskās jūdzes”, kas savienoja abas pilis, slīpums bija aptuveni četrdesmit pieci grādi. Pietvīkusi gluži sarkana, smagi elšot, es gāju blakus Džeimijam un visu laiku lauzīju galvu, kā, pie visiem svētajiem, Kolams Makenzijs bija pie­veicis šo ceturtdaļjūdzi pa bruģēto nogāzi no pils līdz baznīcai.

Mēs atradām Kolamu sēžam baznīcas kapsētā uz akmens sola, kur vēlīnās pēcpusdienas saule sildīja viņam muguru. Dzeloņplūmes nūja gulēja blakus uz sola, un īsās, līkās kājeles šūpojās dažas collas virs zemes. Makenziju klana vadoņa pleci bija uzkumpuši un galva domās noliekta, no tāluma viņš izskatījās kā rūķis, iemīt­nieks, kas dabiski iederējās šajā cilvēka roku veidotajā akmeņdārzā ar šķībajiem akmeņiem un ložņājošajiem ķērpjiem. Nopētīju lie­lisku šīs sugas eksemplāru uz laikazoba sagrauztās velves sienas, bet nodomāju, ka labāk neapstāties.

Zāle slāpēja mūsu soļus, bet Kolams jau pacēla galvu, kad mēs vēl atradāmies krietnu gabalu no sola. Vismaz viņa uztveres spē­jām nekas nekaitēja.

Mums tuvojoties, mazliet sakustējās ēna zem tuvākās liepas. Arī Engusa Mhora maņām nekas nekaitēja. Pārliecinājies, ka tie, kas nāk, esam mēs, varenais kalps turpināja neuzkrītoši sargāt Kolamu, atkal saplūstot ar apkārtējo ainavu.

Kolams sasveicinoties pamāja ar galvu un norādīja uz vietu sev blakus. Tuvumā viņš, par spīti izkropļotajam augumam, itin nemaz nelīdzinājās rūķim. Atrodoties aci pret aci, redzams bija tikai vīrs, kāds viņš bija savā garā.

Džeimijs atrada man vietu uz tuvākā akmens un tikai tad pats apsēdās Kolamam blakus, kur viņš bija norādījis. Marmors bija pārsteidzoši auksts, to jutu pat cauri saviem biezajiem svārkiem, tāpēc es mazliet patrinos, akmens galvaskauss ar kauliem uz pie­minekļa bija reljefs un spieda man sēžamvietu. Ieraudzīju zem tā iegravēto epitāfiju Un pasmaidīju. .

Te dus Mārtiņš Elginbrods,

Apžēlo manu dvēseli, Dievs,

Ta darītu es, ja butu Dievs Un tu būtum Mārtiņš Elginbrods.

Džeimijs brīdinoši savilka uz augšu vienu uzaci, tad atkal pie­vērsās Kolamam:

- Tu vēlējies mūs redzēt, tēvoc?

- Gribu tev, Džeimij Freizer, uzdot vienu jautājumu, Kolams bez aplinkiem iesāka. Vai tu uzskati mani par savu radagabalu?

Džeimijs brīdi klusēja, pētot tēvoča seju. Tad viegli pasmaidīja.

- Tev ir manas mātes acis. Vai man to noliegt?

Pirmajā brīdī Kolams izskatījās sabijies. Viņa acis bija skaidras, gaiši pelēkas kā baloža spārns, ar biezām, melnām skropstām. Lai cik skaistas, tās varēja zalgot kā tērauds, un man bija jāprāto, ne jau pirmo reizi, kāda bijusi Džeimija māte.

- Tu atceries savu māti? Tu taču biji pavisam sīks puišelis, kad viņa nomira.

To dzirdot, Džeimija lūpas mazliet noraustījās, bet viņš atbil­dēja mierīgi:

- Biju gana liels. Starp citu, manā tēva mājā bij spogulis; man teikuši, ka esmu viņai mazliet līdzīgs.

Kolams īsi iesmējās.

- Ne tikai mazliet. Viņš ciešāk ieskatījās Džeimijā, piemiedzis acis spožajā saulē. 0 jā, puis, tu esi Elenas dēls, par to nav šaubu. Tās pinkas, ar to vien pietiek… Viņš pamāja uz Džeimija matiem, kas zaigoja kastaņbrūnā un dzintara, salnā un cinobra krāsās, bie­zas, viļņainas krēpes tūkstoš sarkanā un zelta niansēs. Un tā mute… Kolamam pašam lūpas vienā kaktiņā savilkās uz augšu, it kā prāts kavētos neaicinātās atmiņās, …plata kā naktspoda kakls, tā es viņu kaitināju. Tu, līdzīgi krupim, varētu ķert vaboles, es mēdzu viņai teikt, ja vien tev būtu lipīga mēle.

Džeimijs pārsteigts iesmējās.

- Man tā reiz teica Villijs, viņš nobrīnījās, un tad pilnīgās lūpas cieši sakniebās; viņš reti runāja par savu mirušo vecāko brāli un, man šķiet, nekad nebija viņu pieminējies Kolama klātbūtnē.

Ja Kolams pamanīja šo misēkli, tad to neizrādīja.

- Es viņai toreiz rakstīju, viņš runāja, izklaidīgi vērdamies uz vienu no šķībajiem kapakmeņiem turpat tuvumā. Kad tavs brālis un mazais nomira no bakām. Tā bij pirmā reize, kopš viņa pameta Leohu.

- Tu gribēji teikt, kopš viņa apprecējās ar manu tēvu.

Kolams gausi pamāja ar galvu, joprojām raudzīdamies tālumā.

- Nūjā. Zini, viņa bij vecāka par mani, apmēram divus gadus; apmēram tikpat daudz, cik tava māsa par tevi. Dziļi iegrimušās, pelēkās acis atgriezās un palika pie Džeimija.

- Es nekad neesmu saticis tavu māsu. Vai jūs esat tuvi?

Džeimijs neko neteica, tikai pamāja ar galvu, cieši vērdamies

tēvocī, it kā meklētu novecojušajā sejā atbildi kādai mīklai.

Arī Kolams palocīja galvu.

- Tā bij arī mums ar Elenu. Es biju slimīgs bērnelis, un viņa bieži mani kopa. Atceros, kā saules stari apspīdēja viņas matus, kā viņa stāstīja man pasakas, kad es gulēju gultā. Pat vēlāk, smal­kās lūpas izliecās smaidā, kad man pirmo reizi atteicās darboties kājas, viņa nāca un gāja pa visu Leohu un katru rītu un vakaru ienāca manā istabā pastāstīt, ko redzējusi un ko cilvēki teikuši. Mēs runājām par rentniekiem un zemturiem, par to, kā viss jākārto. Tad es biju precējies, bet Letīcija nebij uz tādām padarīšanām un viņu tas neinteresēja. Viņš atmeta ar roku, aizmirstot par sievu.

- Mēs abi sarunājāmies… reizēm ar Dūgalu, reizēm divatā… par to, kā vislabāk uzturēt klana mantu, kā saglabāt mieru starp dzimtām, kādas vienošanās var slēgt ar citiem klaniem, kā rīkoties ar zemi un kokiem… Un tad viņa aizbēga, viņš strupi noteica, skatīdamies lejup uz klēpī saliktajām platajām plaukstām. Neko nejautājot, nepasakot ne vārda uz atvadām. Elena aizbēga. Šad tad kaut ko par viņu uzzināju no citiem, bet no viņas pašas… nekā.

- Māsa neatbildēja uz tavām vēstulēm? es klusā balsī pajau­tāju, nevēlēdamās iejaukties. Viņš papurināja aizvien vēl noliekto galvu.

- Viņa nejutās labi; bij zaudējusi bērnu un vēl slima ar bakām. Un varbūt Elena domāja, ka uzrakstīs vēlāk; atlikt jau ir tik

viegli. Kolams īsi, bez prieka pasmaidīja, un tad seja atkal kļuva nopietna. Bet pēc divpadsmit mēnešiem Ziemassvētkos viņa bij pagalam.

Viņš paskatījās tieši uz Džeimiju, kurš droši atbildēja skatie­nam.

- Es toreiz mazliet nobrīnījos, kad tavs tēvs man atrakstīja, pa­ziņojot, ka ved tevi pie Dūgala, un pēc tam viņš gribot, lai tu nāc mācībā uz Leohu.

- Tā bij sarunāts, kad viņi precējās, Džeimijs paskaidroja. Ka es mācīšos pie Dūgala un tad laiciņu padzīvošu pie tevis. Uzpūta vēja brāzma, nošvīkstēja lapegles zari, un viņi abi ar Kolamu uz­rāva plecus pret pēkšņi uznākušo dzestrumu; vienādā žesta dēļ radnieciskā līdzība kļuva krietni uzkrītošāka.

Kolams redzēja, ka es par viņu līdzību pasmaidu, un arī viņam mutes kaktiņš savilkās uz augšu.

- 0 jā, viņš atkal vērsās pie Džeimija. Bet vienošanās ir tik vērtas, cik vīri, kas tās slēdz, un ne vairāk. Toreiz es nepazinu tavu tēvu.

Viņš atvēra muti, lai turpinātu, bet, šķiet, pārdomāja. Kapsē­tas miers, ko bija iztraucējusi vīru saruna, atkal saslēdzās, it kā neviens vārds nebūtu teikts.

Ieilgušo klusumu beidzot pārtrauca Džeimijs.

- Ko tu domāji par manu tēvu? viņš jautāja, un es balss tonī manīju ziņkāri, kādu jūt bērns, kurš agri zaudējis vecākus un meklē viņu personības apliecinājumus pie tiem cilvēkiem, kas zināmi tikai no bērna ierobežotā skatījuma. Es sapratu šo vēlmi; tas mazumiņš, ko es zināju par saviem vecākiem, gandrīz pilnībā bija gūts no tēvoča Lema strupajām un nepietiekamajām atbildēm uz maniem jautājumiem viņš nebij cilvēks, kas aizrāvās ar raksturu analīzi.

Kolams turpretī aizrāvās.

- Tu gribi zināt, kāds viņš bij? Viņš cieši ieskatījās māsasdēlā, tad uzjautrināts norūcās.

- Paskaties spogulī, puis, viņš ieteica ar tādu kā skaudīgu smaidu sejā. Tev ir mātes vaibsti, bet pretī veras tēvs ar tām sa­sodītajām Freizeru kaķa acīm. Kolams izstaipījās un patriņājās, izkustinot kaulus uz ķērpjiem apaugušā akmens sola. Lūpas pēc paraduma bija cieši sakniebtas, lai sāpēs neievaidētos, un es sapratu, kas vainojams pie dziļajām rievām starp degunu un muti.

- Taču, lai tev atbildētu, Makenzijs turpināja, kad atkal bija ērtāk iekārtojies, man tas cilvēks diez ko nepatika es viņam arī ne -, bet es uzreiz zināju, ka viņš ir godavīrs. Mirkli klusējis, viņš ļoti klusi piebilda: Zinu, ka tu arī tāds esi, Džeimij Makenzij Freizer.

Džeimija sejas izteiksme nemainījās, tikai plakstiņi notrīsēja, to pamanīt spētu vienīgi cilvēks, kas viņu pazina tik labi kā es vai tik vērīgs kā Kolams.

Viņš gari nopūtās.

- Tāpēc, puis, es gribēju ar tevi aprunāties. Redzi, man jāpie­ņem lēmums, vai Leohas Makenziji ies karot par karali Džeimsu vai par karali Džordiju. Viņš šķībi pasmaidīja. Domāju, ka tas ir gadījums, kad jāizvēlas starp velnu, kuru tu pazīsti, un velnu, kuru tu nepazīsti, bet man tas jādara.

- Dūgals… Džeimijs iesāka, bet tēvocis viņu ar asu rokas mā­jienu pārtrauca.

- Kā tad, es zinu, ko Dūgals domā… divus pēdējos gadus tā dēļ man reti bij miers, viņš nepacietīgi attrauca. Bet es esmu Leo­has Makenzijs un manā tiesā ir izlemt. Dūgals rīkosies, kā es likšu. Es labprāt uzzinātu, ko tu man ieteiktu darīt tā klana dēļ, kura asinis plūst tavās dzīslās.

Džeimijs pacēla galvu, tumšzilās, neizprotamās acis bija aizseg­tas pret pēcpusdienas sauli, kas spīdēja viņam sejā.

- Es ar saviem vīriem esmu šeit, viņš teica. Tad jau mana izvēle ir acīm redzama?

Kolams atkal sakustējās; galvu piešķiebis, viņš uzmanīgi klausī­jās māsasdēlā, it kā vēlētos uztvert balss nianses vai izteiksmi, kas dotu viņam kādu mājienu.

- Tu tā domā? viņš jautāja. Viri slēdz vienošanās dažādu iemeslu dēļ, puis, un retajam ir kāds sakars ar iemesliem, kurus viņi min. Esmu runājis ar Lokielu un Klenreneldu, Engusu un Alekšu Makdonaldu. Kā tu domā, vai viņi atrodas šeit tikai tāpēc, ka uz­skata Džeimsu Stjuartu par savu likumīgo karali? Tagad es runāšu ar tevi un tu man teiksi taisnību, sava tēva goda dēļ.

Redzot, ka Džeimijs šaubās, Kolams turpināja, nenovēršot vē­rīgu skatienu no radinieka.

- Es nelūdzu sevis dēļ; ja tev ir acis pierē, tad redzi, ka šis jautā­jums mani nemocīs ilgi. Bet Heimiša dēļ puika ir tavs brālēns, to atceries. Lai būtu klans, ko viņam vadīt, kad viņš būs tajā vecumā, man tagad jāizdara pareizā izvēle.

Kolams apklusa un sēdēja rāmi, parastā piesardzība pagaisusi no sejas, pelēkās acis atklātas un modras.

Džeimijs sēdēja tikpat mierīgi, sastindzis kā marmora eņģelis uz kapakmens viņam aiz muguras. Es zināju, kāda dilemma viņu tur savā varā, lai arī skarbās sejas asajos vaibstos nekādas nodevī­gas zīmes neparādījās. Tā bija tā pati vecā dilemma, ar kuru bijām saskārušies jau agrāk, kad izšķīrāmies pulcināt Lelibrokas vīrus un nākt šurp. Čārlza izplānotā sacelšanās balansēja uz naža asmens; savienība ar tādu lielu klanu kā Leohas Makenziji varētu iedrošināt citus pievienoties karstgalvīgajam jaunajam troņa pretendentam un, iespējams, atnest panākumus. Bet, ja sacelšanās tomēr noslēg­tos ar neveiksmi, tad pilnīgi iespējams, ka arī Leohas Makenziju klans beigtu pastāvēt.

Beidzot Džeimijs uzsvērti pagrieza galvu un paskatījās uz mani, zilās acis raudzījās manējās. “Tev tāpat šajā lietā kas sakāms,” tās teica. “Ko man darīt?”

Es jutu, ka arī Kolams manī raugās, un vairāk sajutu nekā re­dzēju, ka viņa biezās, tumšās uzacis jautājoši savelkas. Bet es gara acīm skatīju mazo Heimišu, desmit gadus vecu sarkanmati, kas tik stipri līdzinājās Džeimijam, ka varētu būt viņa dēls, nevis brālēns. Kāda dzīve gaidītu viņu un visu atlikušo klanu, ja Leohas Maken­ziji kopā ar Čārlzu kristu Kalodenas kaujā. Lelibrokas vīriem ir

Džeimijs, kurš, ja tik tālu nonāks, paglābs viņus no pēdējās asins­izliešanas. Leohas vīriem tāda nebūtu. Tomēr ne jau es varēju pie­ņemt lēmumu. Es paraustīju plecus un noliecu galvu. Džeimijs dziļi ievilka elpu un izlēma.

- Dodies atpakaļ uz Leohu, tēvoc, viņš sacīja. Un turi savus vīrus mājās.

Kolams krietnu laika sprīdi nekustēdamies skatījās uz mani. Bei­dzot lūpas savilkās smaidā, bet seja palika nopietna.

- Daudz netrūka, ka es būtu apturējis Nedu Gauenu, kad viņš devās glābt tevi no sārta, viņš man sacīja. Laikam jau tagad esmu priecīgs, ka to neizdarīju.

- Tencinu, es līdzīgā tonī atbildēju.

Kolams nopūtās un ar sakropļoto roku berzēja skaustu, it kā tas sāpētu no vadoņa atbildības smagās nastas.

- Nu tad. No rīta es tikšos ar Viņa Augstību un pateikšu, ko esmu izlēmis. Roka nolaidās un palika nekustīgi guļam uz ak­mens sola starp viņu un māsasdēlu. Es pateicos tev, Džeimij, par padomu. Mirkli svārstījies, viņš piebilda: Un lai Dievs tev stāv klāt.

Džeimijs paliecās uz priekšu un uzlika plaukstu Kolama rokai. Tad pasmaidīja mātes plato, mīļo smaidu un sacīja:

- Tev arī, mo caraidh'.

“Karaliskajā jūdzē” valdīja rosība, te drūzmējās ļaudis, kas iz­mantoja īsās stundas, kad bija silts. Mēs klusēdami spraucāmies cauri burzmai, es cieši turējos pie Džeimija saliektā elkoņa. Bei­dzot viņš papurināja galvu un kaut ko gēlu valodā nomurmināja pie sevis.

- Tu rīkojies pareizi, es sacīju, vairāk atbildot uz domām nekā vārdiem. Es būtu darījusi tāpat. Lāi kas notiku, vismaz Makenziji būs drošībā.

- Nūjā, varbūt. Viņš pamāja ar galvu sveicienu garāmejošam virsniekam, kas lauzās cauri pūlim ap krogu “Pasaules gals”. Bet kā tad ar pārējiem ar Makdonaldiem, ar Makgilivrejiem un citiem, kas te ieradušies? Vai viņus iznīcinās? Bet varbūt tas nenotiktu, ja man būtu pieticis dūšas teikt Kolamam, lai paliek? Apmākušos seju viņš papurināja galvu. To nevar zināt, vai ne, Armaliet?

- Nē, es klusi piekritu un saspiedu viņa elkoni. Nekad pie­tiekami skaidri. Vai arī par daudz skaidri. Bet tur taču mēs neko nevaram darīt?

Viņš savilka lūpas pussmaidā un piespieda manu roku pie sāna.

- Nē, Armaliet. Laikam gan. Un, kas padarīts, padarīts, to vairs mainīt nevar, tāpēc nav jēgas kreņķēties. Makenziji paliks malā.

Sargs, kas stāvēja pie Holirūdas vārtiem, bija Makdonalds, viens no Glengerija vīriem. Viņš pazina Džeimiju un palocīja galvu, ielaizdams mūs pagalmā, ne brīdi neatraudamies no utu medībām. Siltajā laikā kukaiņi kļuva ļoti aktīvi, un, kad utis atstāja savas mājīgās midzinās kājstarpē un padusēs, tās bieži varēja pārsteigt šķērsojam bīstamās teritorijas pāri kreklam vai tartānam, un tad tās tika noņemtas no sava barotāja miesas.

Džeimijs smaidīdams viņam kaut ko gēlu valodā pateica. Vīrs iesmējās, paņēma kaut ko no krekla un meta Džeimijam, kurš izli­kās, ka noķēris iedomāto parazītu, rūpīgi noskatīja un tad, piemie­dzis man ar aci, iemeta mutē.

- Ē… vai ar jūsu dēla galvu viss kārtībā, lord Kilmernok? es pieklājīgi apvaicājos, kad mēs kopā izgājām Holirūdas Lielajā gale­rijā uz deju grīdas. Mani tas īpaši neinteresēja, bet nodomāju, ka no šī temata tāpat nevarēs izvairīties, varbūt labāk to skart vietā, kur diez vai lords atklāti izrādīs naidīgumu.

Un galerija, manuprāt, atbilda šim kritērijam. Garajā telpā ar augstajiem griestiem, diviem vareniem kamīniem un lieliem logiem kopš septembra, kad Edinburgā ar triumfu ieradās Čārlzs, bieži tika rīkotas balles un viesības. Šobrīd te bija pilns ar Skotijas

galvaspilsētas augstāko slāņu spīdekļiem, kas visi dedzīgi vēlējās izrādīt godu savam princim ja jau reiz sāk izskatīties, ka viņš patiešām varētu gūt uzvaru, zāle burtiski zaigoja. Galerijas tālā­kajā galā blakus Čārlzam stāvēja goda viesis dons Fransisko, ģēr­bies nomācošajā spāņu stilā ar platām, tumšām biksēm, bezveidī­giem svārkiem un pat ar mazu, krokotu apkakli, kas jaunāko un modernāko ļaužu vidū, šķiet, izraisīja ievērojamu, kaut klusinātu jautrību.

- 0, puslīdz labi, Freizera kundze, nesatricināmā mierā atbil­dēja Kilmernoks. Caurums galvā nevar ilgstoši radīt neērtības puisim tādā vecumā, taču lepnumam cirsto brūču sadziedēšana, iespējams, prasīs vairāk laika, viņš piebilda, un platā mute pēk­šņi savilkās smieklos.

Atvieglota es viņam uzsmaidīju.

-Jūs tātad nedusmojaties?

Viņš papurināja galvu, palūkojoties lejup, lai redzētu, ka neuz­min maniem svārkiem, kas vilkās pa zemi.

- Esmu mēģinājis Džonam iemācīt to, ko viņam vajadzētu zināt kā Kilmernokas mantiniekam. Izskatās, ka, mācot pazemību, esmu pamatīgi izgāzies. Varbūt jūsu kalpam veiksies labāk.

- Cerams, ka jūs viņu iekaustījāt ārpusē?

- Kā, lūdzu?

- Neko, es pietvīku. Skatieties, vai tas ir Lokiels? Man šķita, ka viņš ir savārdzis.

No dejošanas man aizrāvās elpa, un likās, ka lords Kilmernoks nevēlējās sarunāties, tāpēc man bija laiks palūkoties apkārt. Čārlzs nedejoja; lai arī viņš bija prasmīgs dejotājs un Edinburgas jaunās dāmas sacentās par viņa uzmanību, šovakar viņš pilnībā bija node­vies sava viesa izklaidēšanai. Pēcpusdienā biju redzējusi, ka virtuvē ieripina nelielu muciņu ar iededzinātu portugāļu firmas zīmi, un visu vakaru pie dona Fransisko kreisās rokas kā uz burvja mājienu uzradās glāze pēc glāzes ar rubīnkrāsas dzērienu.

Mēs šķērsojām ceļu Džeimijam, kurš vadīja deju soļos vienu no Viljamsu jaunkundzēm. Viņas bija trīs, gandrīz neatšķiramas -

jaunas, brūniem matiem, piemīlīgas un visas “tik ļoti interesējās, Freizera kundze, par cēlo mērķi”. Mani viņas nogurdināja, bet Džei­mijs, kas bija pati pacietība, izdancināja visas pēc kārtas un neskai­tāmas reizes atbildēja uz tiem pašiem muļķīgajiem jautājumiem.

- Nu, nabadzītēm tikt laukā no mājas nozīmē pārmaiņas, viņš laipni paskaidroja. Un viņu tēvs ir bagāts tirgonis, tāpēc Viņa Augstība atbalstītu sadarbību ar šo ģimeni.

Tā Viljamsa jaunkundze, ar kuru viņš šobrīd virpuļoja, likās pil­nībā apburta, un mani māca tumšas domas, nez cik nopietns bija viņa atbalsts. Tad mana uzmanība aizslīdēja citur, jo Belmerino de­joja ar lorda Džordža Mareja sievu. Redzēju, ka Mareji, slīdot garām viens otram, pārmija mīļus skatienus, viņš grieza dejā vēl vienu no Viljamsu jaunkundzēm, un man uzmācās kauns, ka esmu ievēro­jusi Džeimija partneri.

Nebija nekāds brīnums, ka Kolama galerijā nebija. Iedomājos, vai viņam bija radusies izdevība parunāt ar Čārlzu pirms balles, bet nospriedu, ka droši vien ne, Čārlzs izskatījās pārāk priecīgs un mundrs, lai nesen būtu dabūjis uzklausīt sliktas ziņas.

Vienā galerijas malā es pamanīju divus druknus cilvēkus, gan­drīz vienādus neērtās un neparastās izejamās drēbēs. Tas bija Džons Simpsons, Glāzgovas Zobenkaļu ģildes meistars, un viņa dēls, arī Džons Simpsons. Viņi bija ieradušies nedēļas sākumā, lai dāvātu Viņa Augstībai vienu no lieliskajiem zobeniem ar pītu roku sargu, viņi bija labi pazīstami visā Skotijā, abi amatnieki, acīmredzot šovakar bija ielūgti, lai parādītu donam Fransisko, cik nopietnu atbalstu baudīja Stjuarti.

Abiem vīriešiem bija biezi, tumši mati un viegla sirmuma skar­tas bārdas. Vecākajam Simpsonam tā bija “sāls ar šķipsniņu piparu”, bet Simpsons juniors atstāja iespaidu kā tumša nogāze, kurai gar malu izveidojusies salnas garoziņa baltums redzams deniņos un bakenēs. Kamēr skatījos, vecākais zobenu kalējs iegrūda dēlam mugurā asu dunku un zīmīgi pamāja ar galvu uz vienu no tirgotāju meitām, kas kavējās deju grīdas malā tēva uzraudzībā.

Jaunākais Simpsons uzmeta tēvam skeptisku skatienu, tad pa­raustīja plecus, pagāja uz priekšu un palocījies piedāvāja roku tre­šajai Viljamsu jaunkundzei.

Uzjautrināta un ar lielu interesi vēroju, kā viņi virpuļo dejā, jo Džeimijs, kurš bija ar Simpsoniem pazīstams jau agrāk, bija man stāstījis, ka juniors ir gandrīz nedzirdīgs.

“Droši vien no nemitīgās laktas dauzīšanas,” viņš bija sacījis, ar lepnumu rādot man skaisto zobenu, ko bija nopircis no amatnie­kiem. “Pilnīgi kurls. Tēvs ir tas, kurš runā, bet jaunais visu redz.”

Manīju, ka tumšo acu asais skatiens aši pārskrien deju grīdai, precīzi novērtējot attālumu starp pāriem. Jaunā zobenmeistara solis bija pasmags, bet attālumu viņš noturēja tīri labi vismaz tik­pat labi, cik es. Aizvērusi acis, es jutu, ka mūzikas spēcīgais ritms drebina koka grīdu, droši vien čelli, kas bija atbalstīti pret zemi; iespējams, ka pēc tiem Simpsons arī vadījās. Tad, atvērusi acis, lai nevienam neuztriektos virsū, redzēju junioru saviebjamies, kad vijoles nepareizi nočērkstēja. Varbūt viņš tomēr kaut ko dzirdēja.

Dejotāju virzīšanās pa apli atveda Kilmernoku un mani vietā, kur pie lielas podiņu krāsns stāvēja Čārlzs ar donu Fransisko, sil­dot rokās dzērienu glāzes. Izbrīnīta pamanīju, ka Čārlzs pāri dona Fransisko plecam velta man niknu skatienu un ar vieglu rokas mājienu dod zīmi, lai dodos projām. Mums pagriežoties, to redzēja arī Kilmernoks un iesmējās.

- Tātad Viņa Augstība baidās jūs iepazīstināt ar spāni!

- Tiešām? Es atskatījos pāri plecam, kad mēs aizvirpuļojām projām, bet Čārlzs, atgriezies pie sarunas, runājot vicināja rokas plašos, itāliskos žestos.

- Laikam gan. Lords Kilmernoks bija lielisks dejotājs, un es sāku atslābt, lai spētu runāt, nemitīgi neraizējoties, ka uzmīšu sev uz svārkiem.

- Vai jūs redzējāt tos muļķīgos plakātus, ko Belmerino visiem rāda? viņš jautāja un, kad es pamāju ar galvu, turpināja: Droši vien to redzējis arī Viņa Augstība. Un spāņi ir pietiekami māņti­cīgi, lai pret tādām muļķībām izturētos smieklīgi jutīgi. Neviens

saprātīgs un labi audzināts cilvēks nevar ņemt tādas lietas no­pietni, viņš mani uzmundrināja, bet Viņa Augstība, zināms, uz­skata, ka drošs paliek drošs. Kā nekā, spāņu zelts ir liela upura vērts, viņš piebilda. Acīmredzot tajā skaitā varēja upurēt ari savu lepnumu; Čārlzs joprojām pret skotu grāfiem un Hailendas klanu vadoņiem izturējās kā pret ubagiem, kaut ari viņi vismaz bija ielūgti šovakar uz balli bez šaubām, lai atstātu iespaidu uz donu Fransisko.

- Vai gleznas ievērojāt? es jautāju, gribēdama mainīt sarunas tematu. Vairāk nekā simts bija sakārtas gar Lielās galerijas sienām, visi bija karaļu un karalieņu portreti. Un visi uzkrītoši līdzīgi.

- 0, degunus? viņš pārjautāja. Izsmējīgs smaids nomainīja drūmo sejas izteiksmi, kas bija parādījusies, ieraugot Čārlzu un spāni. Jā, protams. Vai zināt stāstu, kas tam pamatā?

Likās, ka portreti bija viena gleznotāja roku darbs, kāda Džeikoba Devita, kuru šo slavenību restaurēšanai bija nolīdzis Čārlzs II, lai mākslinieks rada visu karaļa senču portretus, sākot ar Roberta Brūsa laikiem.

- Lai pārliecinātu ikvienu par viņa dzimtas līnijas senatnīgumu un pilnīgo piemērotību varas atjaunošanai, Kilmernoks paskaid­roja, sašķobījis lūpas. Nez vai karalis Džeimss, kad atgūs troni, ķersies pie tādiem pašiem līdzekļiem?

- Katrā ziņā, viņš turpināja, Devits, lai apmierinātu mo­narha prasības, bija gleznojis kā traks, ik pa divām nedēļām pabei­dzot vienu portretu. Grūtības, protams, radīja tas, ka Devits nekādi nevarēja zināt, kā tieši Čārlza senči izskatījušies, tāpēc viņš par modeli izmantoja jebkuru, ko izdevās ievilkt savā studijā, vienīgi katrā portretā iegleznojot šo uzkrītošo degunu, tādējādi nodroši­not dzimtas līdzību.

- Tas ir pats karalis Čārlzs, Kilmernoks sacīja, pamādams ar galvu uz portretu pilnā augumā, tērptu koši sarkanā samtā un cepurē ar spalvām. Viņš uzmeta kritisku skatienu Čārlzam jaunāka­jam, kura pietvīkusi seja liecināja, ka viņš viesmīlīgi turējis viesim līdzi dzērienu patērēšanā.

- Deguns katrā ziņā ir glītāks, grāfs nomurmināja it kā pie sevis. Viņa māte bija poliete.

Bija jau vēls, un sveces sudraba kandelabros sāka tecēt un dzist, iekams Edinburgas augstmaņi bija līdz sātam baudījuši vinu un dejas. Dons Fransisko, iespējams, nebūdams radis pie neiero­bežotas dzeršanas kā Čārlzs, jau klanīja galvu, kas slīga rišainajā apkaklē.

Džeimijs ar acīm redzamu atvieglojumu sejā bija nogādājis pē­dējo Viljamsu jaunkundzi tēva gādībā, lai viņi varētu doties mājās, pienāca pie manis zāles stūrī, kur es biju atradusi sēdvietu un izplesto svārku aizsegā noāvusi kurpes. Cerēju, ka man nevajadzēs tās steigšus uzvilkt.

Džeimijs apsēdās tukšajā krēslā man blakus, slaucīdams kais­tošo seju ar lielu, baltu mutautu. Viņš pastiepa man pāri roku, kur uz maza galdiņa vēl atradās dažas kūkas.

- Šausmīgi gribu ēst, viņš paziņoja. Dejošana uzdzen bries­mīgu ēstgribu, un runāšana ir vēl ļaunāka. Viņš uzreiz iestūma mutē veselu kūku, mazliet pakošlāja un jau ņēma nākamo.

Redzēju, ka princis Čārlzs, noliecies pār sagumušo goda viesi, purina tā plecu, bet bez lieliem panākumiem. Spānijas sūtņa galva bija atgāzusies atpakaļ un mute zem nokarenajām ūsām pavēru­sies. Viņa Augstība izslējās, diezgan nestabili, un lūkojās apkārt pēc palīdzības, bet Šeridans un Taliberdīns, abi pavecāki vīri, paši bija aizsnaudušies, draudzīgi viens pret otru atspiedušies kā pāris vecu mežģīnēs un samtā ģērbtu ciema pļēguru.

- Varbūt tu palīdzēsi Viņa Augstībai?

- Mmphm.

Džeimijs padevīgi norija pēdējo kūkas kumosu, bet nepaguva piecelties, kad es ieraudzīju jauno Simpsonu, kurš, aši novērtējis situāciju, iebikstīja tēvam sānos.

Vecākais meistars tuvojās princim Čārlzam un ceremoniāli paklanījās, tad, pirms apreibušais princis paguva reaģēt, abi zobenkaļi jau bija saņēmuši Spānijas sūtni aiz rokām un kājām. Savelko­ties smēdē rūdītajiem muskuļiem, viņi pacēla donu Fransisko no

krēsla un aiznesa projām, viegli šūpojot kā lielu, nomedītu zvēru. Viņi nozuda galerijas tālākā gala durvīs, un Viņa Augstība nedro­šiem soļiem sekoja savam viesim.

Ne visai smalkā aiziešana deva zīmi, ka balle beigusies.

Citi viesi atslābinājās un sāka staigāt apkārt. Dāmas pazuda priekštelpā, lai paņemtu šalles un apmetņus. Kungi stāvēja mazos bariņos un nepacietīgi apmainījās sūdzībām par to, ka sievietēm vajag veselu mūžību, lai sapostos ceļam.

Tā kā mēs mitinājāmies Holirūdā, tad pametām galeriju pa otrām durvīm ziemeļu galā, izgājuši cauri rīta un vakara istabām, iznācām uz galvenajām kāpnēm.

Laukumiņa un stāvo kāpņu sienas bija izklātas gobelēniem, tur redzamie tēli sveču gaismā izskatījās neskaidri un sudrabaini. Un zem tiem stāvēja milzīgais Enguss Mhors, metot uz sienas varenu ēnu tā šūpojās kā gobelēnu tēli caurvējā.

- Mans kungs ir miris, viņš pavēstīja.

- Viņa Augstība teica, ziņoja Džeimijs, ka tā varbūt arī labāk. Balsī skanēja sarkastisks rūgtums.

- Dūgala dēļ, viņš piebilda, redzot, cik šokēta un apjukusi biju par šādu izteikumu. Dūgals vienmēr bija gatavs pievienoties Viņa Augstībai kaujas laukā. Tagad, kad Kolama vairs nav, brālis kļuvis par vadoni. Tātad Leohas Makenziji soļos līdzi Hailendas armijai, Džeimijs klusi teica, pretī uzvarai… vai arī ne.

Bēdu un noguruma rievas bija dziļi iegrauzušās Džeimija sejā, un viņš nepretojās, kad es nostājos aiz muguras un uzliku rokas uz viņa platajiem pleciem. Viņš atvieglojumā izdvesa nesakarīgu skaņu, kad mani pirkstu gali cieši iespiedās muskuļos uz skausta, un ļāva galvai noslīgt uz priekšu, uz saliktajām rokām. Viņš sēdēja mūsu istabā pie galda, un apkārt kārtīgās kaudzītēs bija saliktas vēstules un depešas. Starp dokumentiem atradās maza, diezgan nodilusi piezīmju grāmatiņa, iesieta sarkanā safjānādā. Kolama dienasgrāmata, ko Džeimijs bija paņēmis no tēvoča istabas, cerot,

ka tajā būs jauns ieraksts, kurš apstiprinās Kolama lēmumu neat­balstīt jakobītu mērķi.

- Dūgalu gan tas neietekmētu, viņš bija sacījis, drūmi šķirstot cieši aprakstītās lapas, bet neko citu nav vērts pat mēģināt.

Taču Kolama dienasgrāmatā pēdējo trīs dienu laikā nebija nekā, izņemot vienu pavisam īsu ierakstu, acīmredzot viņš to bija izdarī­jis vakar pēc atgriešanās no kapsētas.

“Satikos ar jauno Džeimiju un viņa sievu. Beidzot esmu izlīdzi­nājies ar Elenu.” Un tas, protams, bija svarīgi Kolamam, Džei­mijam un, iespējams, Elenai -, bet maz ko līdzēja, lai iedragātu Dūgala Makenzija pārliecību.

Pēc brīža Džeimijs izslējās un pagriezās pret mani. Viņa acis no raizēm un samierināšanās bija satumsušas.

- Un tas nozīmē, ka mēs esam viņam padevušies, Klēra, es domāju, Čārlzam. Mums ir mazāk izvēles nekā jebkad. Mums jācen­šas panākt, ka viņš uzvar.

Mana mute likās izžuvusi no pārāk lielā izdzertā vīna dau­dzuma. Es nolaizīju lūpas un tad atbildēju:

- Laikam gan. Sasodīts! Kāpēc Kolams nevarēja pagaidīt maz­liet ilgāk? Kaut līdz rītam, kad viņš būtu ticies ar Čārlzu?

Džeimijs šķībi pasmaidīja.

- Diez vai viņam šajā jautājumā bij liela teikšana, Armaliet. Tikai retajam izdodas izvēlēties savu nāves stundu.

- Kolams to gribēja darīt. Man bija grūti izlemt, vai teikt Džeimijam, kas notika starp mani un Kolamu mūsu pirmajā tik­šanās reizē Holirūdā, bet tagad vairs nebija jēgas glabāt Kolama noslēpumus.

Džeimijs neticībā papurināja galvu un nopūtās, pleci saguma, kad tiem uzgūla atklājums, ka Kolams bija nolēmis atņemt sev dzī­vību.

- Tad es nezinu, viņš purpināja, vairāk gan pie sevis. Kā tu domā, vai tā bij zīme, Armaliet?

- Zīme?

- Kolama nāve, iekams viņš paguva izpildīt savu lēmumu un atteikt Čārlzam lūgto palīdzību. Vai tā ir zīme, ka Čārlzam lemts gūt uzvaru?

Atcerējos, kādu pēdējo reizi biju redzējusi Kolamu. Nāve bija viņu paņēmusi, kad viņš sēdēja gultā, netālu pa rokai stāvēja ne­skarta glāze ar brendiju. Viņš bija to saticis, kā pats vēlējās, ar skaidru prātu un modrs; galva bija atkritusi atpakaļ, bet acis pali­kušas plati atvērtas, tās vairs neredzēja to, ko viņš bija atstājis sev aiz muguras. Lūpas cieši sakniebtas, ierastās rievas no deguna līdz zodam dziļi iegrauzušās. Sāpes, kas pastāvīgi bija viņu pavadīju­šas, neatstājās, cik ilgi vien iespējams.

- Dievs vien zina, es beidzot noteicu.

- Ak tā? Džeimija balsi atkal apslāpēja saņemtās rokas.

- Nujā. Cerams, ka vismaz kāds to zina.