Spāre dzintarā 2

42 nodaļa Atkalredzēšanās

NO dusmām nobālis, Džeimijs ar blīkšķi aizsita Holirūdas rīta istabas durvis. Jūens Kamerons pielēca kājās, apgāžot tintnīcu, kurā bija mērcējis spalvu. Saimons Freizers, jaunais Lavets, kurš sēdēja galdam otrā pusē, tikai savilka biezās, melnās uzacis par sava attālā radinieka iebrāšanos.

- Nolādēts! Jūens nolamājās, taustīdams piedurkni, meklējot tajā kabatlakatu, ar ko saslaucīt peļķi, kas pletās plašumā pa galdu.

- Kas tev, Freizer, iekodis? 0, labrīt, Freizera kundze, viņš sveici­nāja, ieraudzījis mani aiz vīra muguras.

- Kur ir Viņa Augstība? Džeimijs bez ievadvārdiem noprasīja.

- Stērlingas pilī, Kamerons atbildēja; mutautu atrast viņam tā arī nebija izdevies. Vai tev ir kāda drāna, Freizer?

- Ja man būtu, tad es tevi ar to nožņaugtu, Džeimijs atcirta. Noskaidrojis, ka Čārlza Stjuarta nav savā rezidencē, viņš jau bija mazliet nomierinājies, bet mutes kaktiņi joprojām bija saspringti.

- Kāpēc tu ļāvi ieslodzīt manus vīrus Tolbūtā? Es redzēju, viņi tiek turēti vietā, kur pat cūkas nevarētu dzīvot! Tu taču būtu varējis kaut ko darīt!

Kamerons par šiem vārdiem nosarka, bet skaidrās, brūnās acis mierīgi uztvēra apsūdzētāja skatienu.

- Es mēģināju, viņš sacīja. Teicu Viņa Augstībai, ka tā noteikti bija kļūda… kā tad, atrada visus trīsdesmit vīrus des­mit jūdzes no armijas tad ta’ kļūda! un turklāt, pat ja viņi būtu nolēmuši dezertēt, princim nav tāda dzīvā spēka, lai varētu

atļauties iztikt bez Freizeriem. Zini, tikai tas atturēja Viņa Augs­tību dot pavēli vīrus uz vietas pakārt, Kamerons pamazām arvien sadusmojās, kad bija pārgājis pārsteigums, ko sagādāja Džeimija trokšņainā ierašanās. Ak Dievs, vecīt, dezertēšana kara laikā ir nodevība!

- Ak tā? Džeimijs skeptiski izmeta. Viņš īsi pamāja jauna­jam Saimonam un pastūma krēslu uz manu pusi, tad apsēdās pats.

- Un vai tu esi aizsūtījis pavēli pakārt savus divdesmit vīrus, kuri aizlaidušies mājās, Jūen? Vai tikai nebūs visi četrdesmit?

Kamerons tumši piesarka un nodūra acis, visu uzmanību veltot tintes slaucīšanai ar lupatu, ko viņam bija iedevis Saimons Freizers.

- Viņus nepieķēra, viņš beidzot izgrūda. Tad pacēla acis uz Džeimiju, kalsnā seja bija nopietna. Dodies pie Viņa Augstības uz Stērlingu, viņš ieteica. Viņš bija traki nikns par bēgšanu, bet galu galā viņš pats pavēlēja tev doties uz Bjūliju un vīri palika bez uzraudzības, vai ne? Čārlzs vienmēr bijis augstās domās par tevi, Džeimij, un sauca tevi par draugu. Iespējams, viņš par tavējiem apžēlosies, bet tu lūdz taupīt viņu dzīvību.

Paņēmis ar tinti piesūkušos lupatu, Kamerons šaubīdamies uz to paskatījās, nomurmināja atvainošanos un izgāja izmest lupatu, acīmredzot degdams nepacietībā atbrīvoties no Džeimija.

Tas izstiepies sēdēja krēslā, klusi šņākuļodams, vilka elpu caur sakostiem zobiem, acis pievērsis nelielam izšūtam Stjuartu ģerbo­nim pie sienas. Labās rokas divi stīvie pirksti lēnām bungoja pa galdu. Tādā noskaņojumā viņš bija kopš tā laika, kad Lelibrokā iera­dās Mērtegs ar ziņu, ka Džeimija trīsdesmit vīri aizturēti dezertēšanas laikā, ieslodzīti Edinburgas bēdīgi slavenajā cietumā Tolbūtā un viņiem piespriests nāves sods.

Es nedomāju, ka Čārlzs grasās nāves sodu izpildīt. Kā bija norā­dījis arī Jūens Kamerons, Hailendas armijai vajadzēja katru fiziski veselo karavīru, ko bija iespējams savervēt. Čārlzs bija uzstājis, ka armijai jādodas uz Angliju, šī operācija dārgi izmaksājusi, turklāt viņš bija cerējis saņemt atbalstu no Anglijas laukiem, tomēr tas nebija noticis. Un tas vēl nebija viss; sodīt ar nāvi Džeimija vīrus

viņa prombūtnes laikā būtu politiska muļķība un personīga node­vība, pat Čārlzs Stjuarts to neatļautos.

Nē, domāju, ka Kameronam taisnība un dezertierus pēdīgi ap­žēlos. Arī Džeimijs to, bez šaubām, saprata, bet tas viņam bija vājš mierinājums, jo saprata arī to, ka viņš nevis aizvedis savus cilvēkus no neveiksmei nolemtas kaujas, bet, pildot viņa pavēles, vīri nonā­kuši vienā no briesmīgākajiem Skotijas cietumiem, apzīmogoti ar gļēvuļu zīmogu un notiesāti kaunpilnai nāvei pakarot.

Šī apziņa kopā ar visai drošām izredzēm atstāt vīrus tumšajā, netīrajā cietumā, doties uz Stērlingu un piedzīvot pazemojumu, lū­dzoties Čārlzu, bija vairāk nekā pietiekami, lai izskaidrotu Džeimija sejas izteiksmi kā cilvēkam, kurš nupat brokastīs dabūjis stikla šķembas.

Arī jaunais Saimons, plato pieri domās saraucis, klusēja.

- Es došos tev līdzi pie Viņa Augstības, viņš īsi pavēstīja.

- Ak tā? Džeimijs uzmeta izbrīnītu skatienu savam radinie­kam, tad acis samiedzās, pētot Saimonu. Kāpēc?

Saimons viegli pasmaidīja.

- Dzimtas asinis ir dzimtas asinis kā nekā. Vai arī tu domā, ka gribēšu pievākt tavus vīrus kā tēvs?

- Vai tu tā darīsi?

- Nav izslēgts, Saimons atklāti atzina, ja uzskatītu, ka man no tā būs kāds labums. Taču man tādējādi drīzāk varētu rasties nepatikšanas, tā es domāju. Man nav vēlēšanās kauties ar Makenzijiem vai ar tevi, radiniek, viņš piebilda, smaidam kļūstot pla­tākam. Lai cik bagāta būtu Lelibroka, tā ir ļoti tālu no Bjūlijas, un izskatās, ka par to vajadzētu pamatīgi cīnīties vai nu ar spēku, vai pie tiesas. Es to teicu tēvam, bet viņš dzird tikai to, ko vēlas.

Jaunais cilvēks papurināja galvu un apjoza ap vidu zobenu.

- Ar armiju var gūt vairāk; katrā ziņā kopā ar karali, kas kāps atkal tronī. Un… viņš noslēdza savu sakāmo, …ja tā armija atkal karos tā, kā to darīja Prestonā, viņiem vajadzēs ikvienu vīru, ko var dabūt. Iešu tev līdzi, viņš apņēmīgi atkārtoja.

Džeimijs pamāja ar galvu, un viņa lūpās lēnām atplauka smaids.

- Nu tad paldies tev, Saimon. Man palīdzība noderēs.

Saimons nolieca galvu.

- Nūjā. Nekaitēs, ja tu lūgsi arī Dūgalu Makenziju aizlikt kādu vārdiņu par tevi. Viņš tieši šobrīd ir Edinburgā.

- Dūgals Makenzijs? Džeimija uzacis neizpratnē savilkās.

- Nūjā, laikam jau par skādi nenāktu, bet…

- Nenāktu par skādi? Vecīt, vai tu nedzirdēji? Makenzijs kļuvis par prinča Čārlza paipuisīti. Saimons atlaidās krēslā, izsmējīgi skatīdamies uz savu brālēnu.

- Kādēļ? es iesaistījos sarunā. Sasodīts, ko tad viņš tādu izdarījis? Dūgals bija atvedis divsimt piecdesmit bruņotu vīru, kas cīnīsies par Stjuartu lietu, bet daži vadoņi bija snieguši lielāku ieguldījumu.

- Desmit tūkstoši mārciņu. Saimons izgaršoja vārdus, apviļā­jot tos uz mēles. Desmit tūkstoši tīrā sudrabā, tik daudz Dūgals Makenzijs atnesa un nolika savam valdniekam pie kājām. Un tieši īstajā brīdī, viņš lietišķi turpināja, atmetot izlaidīgo pozu. Man nesen Kamerons minēja, ka Čārlzam nule beigusies spāņu nauda, bet no angļu atbalstītājiem, ar kuriem viņš rēķinājies, ienāk saso­dīti maz. Dūgala desmit tūkstoši nodrošinās armijai ieročus un pārtiku vēl vismaz dažas nedēļas, un, ja paveiksies, tad līdz tam laikam Čārlzs būs dabūjis nākamo iemaksu no Francijas. Beidzot aptvēris, ka nemiera apsēstais brālēns lieliski novērš angļu uzma­nību, Luijs negribīgi bija piekritis atmest kādu nieku naudas. Taču tas nenotika tik ātri.

Es skatījos uz Džeimiju, kura seja atspoguļoja manu apmul­sumu. Pie joda, kur Dūgals Makenzijs dabūjis desmit tūkstošus mārciņu? Pēkšņi es atcerējos, kur jau agrāk biju dzirdējusi piemi­nam tādu summu zagļu cietumā Kreinsmūrā, kur biju pavadījusi trīs bezgalgaras dienas un naktis, gaidot raganu tiesu.

- Geilisa Dankena! es iesaucos. Man kļuva auksti, atceroties sarunu, kura risinājās piķa melnā, dubļainā bedrē, un mana likteņa biedre bija tikai balss tumsā. Dzīvojamā istabā kūrās silta uguns, bet es ietinos ciešāk apmetnī.

“Es desmittūkstoš mārciņu esmu savākusi,” Geilisa bija sacījusi, lielīdamās ar zādzībām, ko veikusi ar viltīgu krāpšanos, izmantojot sava nelaiķa vīra vārdu. Artūrs Dankens, kuru viņa noindēja, bija apgabala prokurors. “Desmittūkstoš mārciņu jakobītu lietai. Kad sāksies sacelšanās, es zināšu, ka esmu tur pielikusi savu roku.”

- Viņa to nozaga, es sacīju, iedomājoties par Geilisu Dankenu, kuru notiesāja par burvestībām un sadedzināja zem pīlādža za­riem; uz rokām man uzmetās zosāda. Geilisa Dankena, kura palika dzīva tik ilgi, lai dzemdētu bērnu savam mīļākajam Dūgalam Makenzijam. Vai viņa to nozaga un atdeva Dūgalam vai arī viņš to atņēma, tagad mēs to vairs neuzzināsim. Satraukta es piecēlos un sāku staigāt šurpu turpu gar kamīnu.

- Maita! es iesaucos. Tad tāpēc viņš pirms diviem gadiem bija ieradies Parīzē!

- Ko? Džeimijs, pieri saraucis, skatījās manī. Saimons blenza pavērtu muti.

- Viņš apmeklēja Čārlzu Stjuartu. Dūgals bija ieradies noskaid­rot, vai Čārlzs patiešām plāno sacelšanos. Varbūt viņš toreiz apso­līja naudu, varbūt tieši tas iedrošināja Čārlzu doties uz Skotiju solījums saņemt Geilisas Dankenas naudu. Bet, kamēr Kolams vēl bija dzīvs, Dūgals nevarēja atklāti dot Čārlzam naudu, Kolams būtu uzdevis jautājumus. Viņš bija pārlieku godīgs cilvēks, lai izmantotu zagtu naudu neatkarīgi no tā, kurš to zadzis.

- Skaidrs. Džeimijs pamāja ar galvu, acīs bija iegūlusi domu ēna. Bet tagad Kolams ir miris, viņš klusi teica. Un Dūgals Makenzijs kļuvis par prinča favorītu.

- Bet tas viss nāk tev par labu, kad es tev saku, iesprauda Sai­mons, kļuvis nepacietīgs, ka mēs runājam par cilvēkiem, kurus viņš nepazina, un par lietām, kuras saprata tikai daļēji. Ej sameklē viņu! Visticamāk, šajā stundā tavs.tēvocis būs “Pasaules galā”.

- Vai tu domā, ka Dūgals sarunā ar princi tevi atbalstīs? es noraizējusies jautāju Džeimijam. Kādu laiku Dūgals bija Džeimija audžutēvs, bet šajās attiecībās bija vairāki kāpumi un kritumi.

Dūgals, aizstāvot gļēvuļu un dezertieru baru, iespējams, nevēlēsies likt uz spēles jauniegūto stāvokli prinča acis.

Jaunajam kūmiņam trūka tēva gadu gaitā iegūtās pieredzes, bet viņam piemita krietna deva sava radītāja vērīguma. Biezās, melnās uzacis strauji savilkās.

- Makenzijs joprojām grib Lelibroku, vai ne? Un, ja viņš domā, ka mēs ar tēvu esam metuši aci uz šo zemi, viņš vēl vairāk gribēs palīdzēt tev atdabūt vīrus, vai ne? Viņam daudz dārgāk izmaksātu cīnīties ar mums nekā tikt galā ar tevi, kad karš būs beidzies. Saimons pamāja ar galvu, priecīgi kodīdams augšlūpu, apsvērdams apstākļu samezglojumus.

- Pirms tu ej ar viņu runāt, es pavicināšu Dūgalam gar degunu tēva sarakstu. Tu ienāc un saki viņam, ka aiztrieksi mani uz elli, nevis atdosi savus vīrus, un tad mēs visi kopā dosimies uz Stērlingu. Viņš sazvērnieciski uzsmaidīja Džeimijam.

- Man vienmēr licies, ka ir kāds iemesls, kāpēc vārds “skots” sākas ar to pašu burtu kā vārds “slīpēts”. Es nosmīnēju.

- Ko? Abi satrūkušies paskatījās uz mani.

- Neko, es papurināju galvu. Kāds tēvs, tāds dēls.

Es paliku Edinburgā, kamēr Džeimijs kopā ar saviem tēvočiem, kas vienlaikus bija arī viņa sāncenši, jāja uz Stērlingu kārtot darī­jumus ar princi. Šajos apstākļos es nevarēju apmesties Holirūdā, bet sameklēju mājvietu kādā no stāvajām ieliņām pie Kenongeitas. Istaba bija maza, auksta un šaura, tāpēc es tur reti uzturējos.

Ieslodzītie nedrīkstēja pamest Tolbūtas cietumu, bet nekas ne­liedza apmeklētājiem, ja vēlējās, tur ieiet. Mēs ar Fērgusu katru dienu gājām uz cietumu, un nelieli dažādiem cilvēkiem doti kukuļi ļāva man ienest ēdienu un zāles Lelibrokas vīriem. Teorētiski es nedrīkstēju vienatnē sarunāties ar cietumniekiem, bet sistēma, atkal attiecīgi iesmērēta, skatījās caur pirkstiem, un pāris reižu man izdevās aprunāties vienatnē ar kalēju Rosu.

- Es biju pie vainas, kundze, viņš jau pirmajā reizē, kad mani ieraudzīja, atzinās. Man vaj’dzēja saprast, vīriem jāpazūd pa diviem, trijiem vai četriem, bet ne visiem uzreizu, kā mēs izdarī­jām. Taču es baiļojos, ka daži pazudīs; lielākā tiesa līdz šim nebij gājuši ārpus mājām tālāk par piecām jūdzēm.

- Nevaino nu sevi, es mierināju kalēju. Cik esmu dzirdējusi, jums tikai nepaveicās, tāpēc noķēra. Neraizējies! Džeimijs aizjāja uz Stērlingu pie prinča; viņš drīz dabūs jūs ārā no šejienes.

Kalējs grūtsirdīgi pamāja ar galvu, atbīdīdams matu šķipsnu no pieres. Viņš bija netīrs, izspūris un krietni sakrities, ne vairs tas druknais, stiprais amatnieks kā pirms dažiem mēnešiem. Tomēr viņš man uzsmaidīja un pateicās par ēdienu.

- Tas noderēs, viņš atklāti sacīja. Mēs retumis dabūjam ko citu kā samazgas. Vai tu domā… viņš saminstinājās. Kā tu domā, vai varēsi iedabūt iekšā kādas segas, kundze? Es nelūgtu, tikai četriem no mums ir malārija un…

- Gan dabūšu, es solīju.

Izgāju no cietuma, lauzīdama galvu, kā lai to izdara. Kamēr gal­venie armijas spēki bija devušies uz dienvidiem iekarot Angliju, Edinburga vēl bija okupēta pilsēta. Te pastāvīgi iekšā un ārā stai­gāja karavīri, vadoņi un klaidoņi, tāpēc jebkādas preces maksāja dārgi un bija grūti dabūjamas. Segas un siltas drēbes varēja atrast, bet tās dārgi maksāja, un man makā bija atlikuši tieši desmit šiliņi.

Edinburgā darbojās baņķieris, kāds Voterforda kungs, kas ag­rāk bija kārtojis šādus tādus Lelibrokas darījumus un ieguldīju­mus, bet Džeimijs pirms dažiem mēnešiem bija izņēmis no bankas visu naudu, baidīdamies, ka valsts varētu konfiscēt banku pārziņā esošos finanšu līdzekļus. Naudu pārvērta zeltā un nelielu summu aizsūtīja Džeredam uz Franciju glabāšanai, pārējo paslēpa saimnie­cībā. Šobrīd nevarēju dabūt naudu ne no viena, ne no otra avota.

Apstājos uz ietves padomāt, garāmgājēji spraucās man garām. Naudas man nebija, bet vēl bija atlicis šis tas vērtīgs. Kristāls, ko Parīzē man iedeva Raimons, kaut arī pats kristāls nebija nekāds vērtīgais, zelta ietvars un ķēde gan kaut ko maksāja. Mani laulības

gredzeni nē, no tiem es nevēlējos šķirties, pat ne uz laiku. Bet pērles… pačamdījos pa kabatu, pārbaudot, vai kaklarota, ko Džei­mijs man uzdāvināja kāzu dienā, vēl atrodas drošībā, iešūta kleitas vīlē.

Tā tur bija; sataustīju ar pirkstiem mazās, neregulārās upes pēr­lītes, kas bija cietas un gludas. Tās nebija tik dārgas kā austrumu pērles, bet rota bija skaista, ar zelta lodītēm starp pērlēm. Tā bija piederējusi Džeimija mātei Elenai. Manuprāt, viņai patiktu, ka tās izmantotas, gādājot ērtākus apstākļus viņas nomniekiem.

- Piecas mārciņas, es uzstājīgi pieprasīju. Pērles ir desmit mārciņu vērtas, un es dabūtu par tām sešas, ja papūlētos uzkāpt kalnā uz citu veikalu. Man nebija ne jausmas, vai mans apgalvo­jums atbilda patiesībai, bet es pastiepu roku, it kā grasītos paņemt kaklarotu, kas gulēja uz letes, un doties projām. Lombarda īpaš­nieks Sāmuela kungs aši uzlika roku uz pērlēm, un šis dedzīgums man skaidri pavēstīja, ka man jau sākumā vajadzēja prasīt sešas mārciņas.

- Nu tad trīs mārciņas un desmit šiliņi, viņš piedāvāja. Tāda cena izputinās manu ģimeni, bet tik jaukai kundzei kā jūs…

Man aiz muguras nozvanīja mazais zvārgulītis, jo atvērās dur­vis un uz lombarda nomīdītās grīdas nodipēja nedroši soļi.

- Atvainojiet, ierunājās meitenes balss, kas lika man aizmirst par pērlēm, un, apcirtusies uz papēža, es ieraudzīju veikalnieka ēnu krītam uz Mērijas Hokinsas sejas. Viņa pēdējā gada laikā bija izaugusi un arī vairāk nobriedusi. Izturēšanās pauda agrāk nema­nītu pašcieņu un briedumu, tomēr meitene vēl bija ļoti jauna. Viņa samirkšķināja acis, tad ar prieka kliedzienu metās man virsū un apskāva mani tik cieši, ka viņas kažokādas apkakle kutināja man seju.

- Ko tu te dari? beidzot atraisījusies no viņas apskāvieniem, es jautāju.

- Te dzīvo mana tēva māsa, viņa atbildēja. Es m-mitinos pie viņas. Vai arī jūs gribējāt zināt, kāpēc esmu šeit? Viņa pamāja ar roku uz Sāmuela kunga veikala noplukušajām telpām.

- Nu, to arī, es teicu. Bet tas var mazliet pagaidīt. Es pa­griezos pret uzpircēju. Četras mārciņas, seši šiliņi, vai arī es kāpšu kalnā, stingri noteicu. Izlemiet, es steidzos.

Purpinādams pie sevis, Sāmuela kungs pabāza roku zem letes, lai paņemtu naudas kasti, kad es pagriezos pret Mēriju.

- Man jānopērk segas. Vai vari nākt man līdzi?

Viņa palūkojās ārā, kur pie durvim sulaiņa livrejā stāvēja mazs vīrelis, nepārprotami gaidot viņu.

- Jā, ja jūs pēc tam nāksiet līdzi man. Ak, Klēra, kā es priecājos jūs redzēt!

- Viņš man atsūtīja ziņu, Mērija atklāja man noslēpumu, kad gājām lejup pa kalnu. Aleks. Kāds draugs atnesa man viņa vēs­tuli. Izsakot Rendela vārdu, meitenes seja staroja, bet pierē tomēr bija ievilkušās dažas rievas.

- Kad uzzināju, ka viņš ir Edinburgā, es p-pierunāju tēvu sūtīt mani apciemot tanti Mildredu. Viņam nebija iebildumu, Mērija rūgti piebilda. Viņam ļoti n-nepatika mani uzmanīt pēc tā, kas notika Parīzē. Tēvs priecājās, ka dabūjis mani ārā no mājas.

- Tu tātad esi tikusies ar Aleku? es pārjautāju. Vēlējos zināt, kā jaunajam mācītājam klājies, kopš pēdējo reizi viņu redzēju. Tāpat es nesapratu, kur viņš ņēmis drosmi rakstīt Mērijai.

- Jā. Viņš nelūdza mani atbraukt, viņa steidzās piebilst. Es i-ierados pati. Zods izaicinoši izslējās, bet balss viegli drebēja, kad viņa sacīja: Viņš… viņš nebūtu man rakstījis, bet domāja, ka m-mirst, un gribēja, lai es zinu… zinu… Apņēmu Mēriju ap ple­ciem, ātri iegrūdu vienā no pagalmiem un sargājot nostājos viņai priekšā pret ļaužu straumi, kas plūda pa ielu.

- Viss ir labi, es dudināju, bezpalīdzīgi glāstot viņas plecu, kaut arī zināju, ka nav manos spēkos kaut ko labot. Tu ieradies un satikies ar viņu, tas ir svarīgi.

Meitene, nespēdama parunāt, pamāja ar galvu un nošņauca degunu.

- Jā, viņa piesmakusi beidzot izdabūja pār lūpām. Mums ir bijuši… divi mēneši. Es s-sev atgādinu, ka tas ir ilgāk nekā vai­rumam cilvēku, divi mēneši laimes… bet mēs esam zaudējuši tik daudz laika, ko būtu v-varējuši un… nav gana. Klēra, nav gana!

- Nē, es klusi sacīju. Tādai mīlestībai nepietiek arī ar mūžu. Pēkšņi man uzplūda vainas apziņa, kad iedomājos par to, kur ir Džeimijs un kā viņam iet.

Mērija, jau savaldījusies, satvēra manu piedurkni.

- Klēra, vai jūs varat atnākt man līdzi pie viņa? Es zinu, ka n-neko daudz jūs nevarat palīdzēt… Balss atkal iedrebējās, un viņa tikai ar redzamām pūlēm apvaldījās. Bet varbūt jūs varat… izlīdzēt. Viņa uztvēra manu skatienu sulaiņa virzienā, kurš rāmi stāvēja ārā, nepievēršot uzmanību kustībai uz ielas. Es viņam maksāju, viņa vienkārši sacīja. Mana tante domā, ka es katru dienu eju p-pastaigāties. Vai nāksiet?

- Jā, protams. Es palūkojos starp divām augstajām celtnēm, vērtējot, kur virs kalniem, kas slējās ārpus pilsētas, šobrīd atrodas saule. Pēc stundas būs tumšs; gribēju, lai segas nonāk cietumā, pirms nakts mitros Tolbūta mūrus ir padarījusi vēl aukstākus. Pie­ņēmusi lēmumu, es pagriezos pret Fērgusu, kurš pacietīgi bija stā­vējis man blakus un ar interesi vērojis Mēriju. Atgriezies Edinburgā ar atlikušajiem Lelibrokas vīriem, viņš no cietuma bija izbēdzis, tikai pateicoties savai Francijas pilsonībai, un kaut kā sities tikai tāpēc, ka atgriezās pie sava bijušā amata. Biju atradusi puiku uzti­cīgi klaiņojam ap Tolbūtu, kur viņš ieslodzītajiem cīņubiedriem nesa sīkas pārtikas paciņas.

- Ņem šo naudu, es iedevu viņam maku, un sameklē Mērtegu. Saki, lai viņš nopērk tik segu, cik par to var dabūt, un lai nogādā tās Tolbūtas cietuma priekšniekam. Viņam jau ir samak­sāts, tomēr katram gadījumam dažus šiliņus pataupi.

- Bet, kundze, puika iebilda, es apsolīju kungam, ka neļaušu jums iet vienai…

- Kunga te nav, es stingri noteicu, toties es esmu. Ej, Fērgus!

Viņš skatījās te uz mani, te Mēriju, acīm redzot nevarēdams izšķirties, vai meitene ir bīstamāka nekā manas dusmas, tad pa­raustīja plecus un, franču valodā guģodamies par sieviešu spītību, devās projām.

Kopš mana pēdējā apmeklējuma mazajā istabiņā ēkas augšējā stāvā bija notikušas ievērojamas pārmaiņas. Vispirms tā bija tīra, visas horizontālās virsmas nospodrinātas spīdēja. Pieliekamajā bija ēdiens, uz gultas dūnu pēlis, un varēja redzēt neskaitāmas sīkas ērtības, kas bija sagādātas slimniekam. Pa ceļam Mērija bija man atzinusies, ka slepus ieķīlājusi mātes dārglietas, lai Alekam Rendelam būtu viss, ko par naudu var nopirkt.

Diemžēl tam, ko spēj nauda, bija robežas, taču, kad Mērija ienāca pa durvīm, Aleka seja iekvēlojās kā sveces liesma, uz laiku nomācot slimības radītos postījumus.

- Es atvedu Klēru, mīļais. Mērija nevērīgi nosvieda apmetni uz krēsla, noslīga uz ceļiem pie gultas un saņēma Rendela tievo, zilām dzīslām klāto roku.

- Freizera kundze! Aleks runāja klusi un aizelsies, kaut arī lūpas smaidīja. Priecājos atkal redzēt draudzīgu seju.

-Jā, es arī. Uzsmaidīju slimniekam, gandrīz neapzināti pama­not straujo, nevienmērīgo pulsa sišanos pie kakla un caurspīdīgo ādu. Gaišbrūnās acis raudzījās maigas un siltas, tajās atspoguļojās gandrīz visa dzīvība, kas vēl bija atlikusi trauslajā ķermenī.

Tā kā trūka zāļu, es neko nevarēju darīt, tomēr rūpīgi viņu izmeklēju un redzēju, ka viņu pēc tam gādīgi sasedza, lūpas pēc nelielās fiziskās piepūles, ko sagādāja izmeklēšana, bija kļuvušas zilganas.

Neizrādīju raizes par slimnieka stāvokli un solīju atnākt nāka­majā dienā ar zālēm, kas palīdzētu viņam labāk gulēt. Aleks gan­drīz nedzirdēja manus solījumus, visa uzmanība bija vērsta tikai

uz Mēriju, kas bažīgu sejas izteiksmi sēdēja pie gultas, turot mīļotā roku. Es redzēju, ka viņa paskatās uz logu, aiz kura strauji dzisa dienasgaisma, un sapratu viņas raizes; pirms tumsas iestāšanās viņai jātiek tantes mājā.

- Nu tad es iešu, sacīju Alekam, kad taktiski devos projām, atstājot viņus izbaudīt dažus dārgos divatnes brīžus.

Viņš atkal pievērsa skatienu Mērijai un tad man pateicīgi uz­smaidīja.

- Lai Dievs jūs svētī, Freizera kundze, viņš novēlēja.

- Līdz rītam, es atvadījos un devos projām, cerot, ka tā arī būs.

Nākamajās dienās es biju ļoti aizņemta. Kad Lelibrokas vīrus apcietināja, viņiem, protams, konfiscēja ieročus, un es darīju, ko varēju, lai ar nekaunību un draudiem, kukuļojot un, ja tas nepie­ciešams, flirtējot, atgūtu pēc iespējas vairāk no tiem. Ieķīlāju divas brošas, kuras Džereds man uz atvadām bija uzdāvinājis, un nopirku tik daudz ēdiena, lai nodrošinātu Lelibrokas vīriem tik labu ēdienu kā armijas ģenerāļiem.

Ar pierunāšanu panācu, ka tiku cietuma kamerās un varēju mazliet apārstēt ieslodzīto kaites, sākot ar cingu un citām slimī­bām, kurām par cēloni bija ziemā izplatītais uzturs, un beidzot ar nobrāzumiem, apsaldējuma čūlām, artrītu un dažādām elpceļu saslimšanām.

Apstaigāju tos klanu vadoņus un muižu kungus, kuri vēl bija sastopami Edinburgā daudz viņu nebija un kuri varētu palīdzēt Džeimijam, ja vizīte Stērlingā izrādītos neveiksmīga. Es gan par to šaubījos, tomēr likās, ka prātīgāk ir nodrošināties.

Un starp citiem darbiem es ik dienu atradu laiku apmeklēt Aleku Rendelu. Es centos iegrozīties, lai varu atnākt no rīta, tādē­jādi neatņēmu laiku, ko viņš varētu pavadīt kopā ar Mēriju. Aleks gulēja maz, turklāt ļoti slikti, tāpēc viņš parasti no rīta bija noguris un snauduļoja, negribēdams runāt, bet vienmēr sveicināja mani

ar smaidu, kad es ienācu. Es pagatavoju viņam vieglu piparmētru, lavandas tēju, kurā iemaisīju pāris pilīšu magoņu sīrupa, pēc tam viņš uz dažām stundām iemiga, un, kad pēcpusdienā atnāca Mērija, Aleks bija gana možs.

Citus apmeklētājus bez manis un Mērijas šajā augšstāva istabā es nebiju redzējusi. Tāpēc kādu ritu nobrīnījos, kad, kāpjot uz Aleka mitekli, aiz aizvērtajām durvīm dzirdēju balsis.

īsi pieklauvēju, kā bijām sarunājuši, un gāju iekšā. Pie brāļa gul­tas sēdēja Džonatans Rendels, ģērbies kapteiņa sarkanā un dzelte­nīgā formastērpā. Kad ienācu, viņš piecēlās un saltu seju atbilstoši pieklājības normām paklanījās.

- Kundze! viņš sacīja.

- Kaptein! es atteicu. Tad mēs neveikli stāvējām istabas vidū, raugoties viens otrā, negribēdami neko teikt.

- Džonij! no gultas atskanēja Aleka piesmakusi balss. Tajā vienlaikus skanēja gan lūgums, gan pavēle, un brālis, to dzirdot, paraustīja plecus.

- Mans brālis ataicināja mani, lai kaut ko paziņotu, viņš izspieda caur zobiem. Šorīt viņam galvā nebija parūkas, un ar tum­šajiem, uz pakauša sasietajiem matiem līdzība brālim bija pārstei­dzoša. Bālais un novārgušais Aleks atgādināja Džonatana spoku.

- Jūs un Freizera kungs esat bijuši laipni pret Mēriju. Aleks pavēlās uz sāniem, lai varētu mani redzēt. Un pret mani arī. Es… zināju par mana brāļa darījumu ar jums… vaigus iekrāsoja tikko jaušams sārtums, bet es ari zinu, ko jūs un jūsu virs izda­rījāt Mērijas labā… Parīzē. Viņš aplaizīja lūpas, kas no pastāvīgā karstuma istabā bija sasprēgājušas un sausas. Domāju, ka jums jādzird jaunumi, ko Džonijs vakar atnesa no pils.

Džeks Rendels noskatīja mani ar nepatiku, bet savu vārdu viņš turēja.

- Holijs ir stājies Koupa vietā, es jau agrāk teicu, ka tā notiks, viņš atgādināja. Holijs nav apdāvināts karavadonis, turklāt viņš akli uzticas vīriem, ko komandē. Vai tas viņam dos lielāku labumu nekā Koupa lielgabals… Džonatans nepacietīgi paraustīja plecus.

- Lai kā tur būtu, ģenerālis Holijs saņēmis pavēli doties uz zie­meļiem, lai atgūtu Stērlingas pili.

- Tiešām? es sacīju. Vai jūs zināt, cik lieli ir viņa spēki?

Rendels strupi pamāja.

- Šobrīd viņa rīcībā ir astoņi tūkstoši vīru, tūkstotis trīs simti no tiem ir kavalēristi. Viņš kuru katru dienu gaida ierodamies sešus tūkstošus algotņu. Rendels domās sarauca pieri. Esmu dzirdējis, ka Kempbelu klana vadonis Holija spēkiem palīgā sūta tūkstoti vīru, bet es nevaru pateikt, vai šīs ziņas atbilst patiesībai; šķiet, nav iespējams paredzēt, ko darīs skoti.

- Skaidrs. Tas jau bija nopietni; Hailendas armijai pašlaik bija seši septiņi tūkstoši karavīru. Ar Holiju, ja neskaita pastiprinā­jumu, kuru viņš gaida, varētu tikt galā. Gaidīt, līdz ierodas algotņi un Kempbeli, bija skaidrs neprāts, nemaz nerunājot par faktu, ka kalniešu kaujas prasmes daudz labāk bija piemērotas uzbrukumam nekā aizsardzībai. Šīm ziņām pēc iespējas ātrāk jāsasniedz lorda Džordža Mareja ausis.

No pārdomām mani atmodinājā Džeka Rendela balss.

- Visu labu, kundze. Viņš atvadījās, pieklājīgs, kā vienmēr, un cietsirdīgajā, skaistajā sejā nebija nekā cilvēciska, kad viņš, man paklanījies, devās projām.

- Paldies, es teicu Alekam Rendelam, gaidot, kamēr Džonatans nokāps pa garajām, līkumotajām kāpnēm, lai arī pati varētu pamest šo istabu. Liels paldies jums.

Viņš pamāja ar galvu. Zem acīm melnēja tumši loki vēl viena negulēta nakts.

- Ņemiet par labu, viņš vienkārši atteica. Laikam jau atstā­siet man kādas zāles? Jo droši vien paies kāds laiciņš, līdz mēs atkal redzēsimies.

Es apstājos, jo Aleka pieņēmums, ka pati došos uz Stērlingu, mani satrieca. Tieši tā rīkoties mudināja katra mana ķermeņa šūna, bet nedrīkstēja aizmirst par Tolbūtā ieslodzītajiem vīriem.

- Es nezinu, atteicu. Bet, jā, zāles es atstāšu.

Lēnām, jo galvā man griezās vesels domu spiets, gāju atpakaļ uz savu mitekli. Acīmredzot nekavējoties jāsūta Džeimijam ziņa. Droši vien tas būs jādara Mērtegam. Džeimijs, protams, man ticētu, ja es uzrakstītu viņam zīmīti. Bet vai viņš spēs pārliecināt lordu Džordžu, Pērtas hercogu vai kādu citu armijas komandieri?

Es nevarēju viņam teikt, kur biju ņēmusi šīs ziņas; vai koman­dieri bez pierādījumiem vēlēsies ticēt vēstulei, ko rakstījusi sie­viete? Kaut ari šīs ziņas nāk no sievietes, kas pazīstama ar pārda­biskām spējām? Pēkšņi iedomājos par Meisri un nodrebēju. “Tas ir lāsts,” viņa bija teikusi. Jā, bet vai man bija izvēle? “Bet tas ir mans vienīgais spēks un vara, vara neteikt.” Man ari bija tāda vara, bet es neuzdrīkstējos likt to lietā.

Man par pārsteigumu, manas mazās istabas durvis bija vaļā un iekšā kaut kas blīkšķēja un rībēja. Atgūtos ieročus glabāju zem gultas, zobenus un citus aukstos ieročus krāvu pie pavarda, kad pagulte bija pilna, līdz faktiski brīvas vietas vairs nebija, izņemot mazu laukumiņu, kur uz segas gulēja Fērguss.

Es stāvēju uz kāpnēm un brīnījos par ainu, ko redzēju pa atvēr­tajām durvīm. Mērtegs, stāvot gultā, pārraudzīja ieroču izsnieg­šanu vīriem, kuri drūzmējās pārpildītajā istabā, tie bija Lelibro­kas vīri.

- Kundze! Pēc šī kliedziena pagriezos un ieraudzīju pie elkoņa Fērgusu, un dzeltenīgajā sejā bija atplaucis starojošs smaids, kas atklāja viņa lielos zobus.

- Kundze! Vai tas nav brīnišķīgi? Kungs dabūjis saviem vīriem piedošanu šorīt no Stērlingas ziņnesis atnesa pavēli viņus atbrī­vot un mums teikts nekavējoties doties pie kunga uz Stērlingu!

Es smaidot apskāvu zēnu.

- Tas ir brīnišķīgi, Fērgus! Daži no vīriem bija mani pamanī­juši un, smaidīdami un raustīdami cits citu aiz piedurknes, centās pagriezties pret mani. Istabiņu pildīja sajūsma un pacilātība. Arī Mērtegs, uzmeties uz gultas kā rūķu karalis uz mušmires, mani

ieraudzīja un pasmaidīja šī izteiksme tik ļoti viņu pārveidoja, ka gandrīz nepazinu Džeimija krusttēvu.

- Vai Mērtega kungs vedīs vīrus uz Stērlingu? Fērguss jautāja. Viņš bija saņēmis īso zobenu kā savu daļu no ieročiem un runājot trenējās iebāzt un izvilkt to no maksts.

Saskatījos ar Mērtegu un papurināju galvu. Es domāju tā, galu galā ja Dženija Kamerona varēja atvest sava brāļa vīrus uz Glenfinanu, es varu sava vīra karotājus aizvest uz Stērlingu. Un tad lai lords Džordžs un Viņa Augstība mēģina ignorēt ziņas, ko piegādāšu personīgi.

- Nē, es teicu, to darīšu es.