Spāre dzintarā 2

45 nodaļa Lai velns parauj visus Rendelus

Ceļš uz ziemeļiem, uz Skotiju, bija ārkārtīgi grūts. Mums vajadzēja mest likumus un slēpties nepārtrauktās bailēs, ka mūs ieraudzīs un sapratis, ka esam kalnieši; nespēdami nopirkt vai izlūgties ēdienu, bijām spiesti nočiept kādu mazumiņu pamestos šķūņos vai izraut dažas ēdamas saknes, kuras varēju atrast laukos.

Soli pa solim mēs virzījāmies uz ziemeļiem. Neviens nezināja, kur šobrīd atrodas skotu armija, tikai to, ka tā dodas uz to pusi. Tā kā mums nebija zināma armijas atrašanās vieta, mēs nolēmām doties uz Edinburgu; tur vismaz uzzināsim kaut ko jaunu par kara norisi. Vairākas nedēļas jau bijām nodzīvojuši neziņā; es sapratu, ka angļu mēģinājums atbrīvot Stērlingas pili bija izgāzies, Džeimijs savukārt zināja, ka Folkērkas kaujā bija gūti panākumi, tā beidzās ar skotu uzvaru. Bet kas bija noticis pēc tam?

Kad mēs beidzot jājām pa “Karaliskās jūdzes” bruģi, Džeimijs uzreiz devās uz armijas štābu, atstājot mani kopā ar Mēriju, un mums abām vajadzēja doties uz Aleka Rendela mitekli. Mēs stei­dzāmies pa ielu, gandrīz nesarunādamās, bijām pārāk nobijušās par to, ko varētu atrast.

Viņš bija istabā, un es redzēju, ka Mērijai, ejot iekšā, ļima ceļi, tad viņa noslīga uz gultas. Iztraucēts no snaudas, slimnieks atvēra acis un samirkšķināja plakstus, tad Aleka Rendela seja iekvēlojās, it kā būtu ieradies kāds viesis no debesīm.

- Ak Dievs! viņš aizlauztu balsi murmināja Mērijas matos.

- Ak Dievs. Es domāju… ak kungs, es lūdzos… vēl reizi tevi redzēt. Tikai reizi. Ak kungs!

Likās, ka ar novēršanos būs par maz; es izgāju kāpnēs un pus­stundu nosēdēju uz pakāpiena, atbalstījusi noguruma pilno galvu uz ceļiem.

Kad man šķita, ka nu jau pieklājība ļauj man atgriezties, es iegāju mazajā istabiņā, kas Mērijas prombūtnes laikā bija kļuvusi netīra un drūma. Es izmeklēju slimo, manas rokas viegli slīdēja pāri kuslajam augumam. Jutos izbrīnīta, ka viņš vēl ir dzīvs, bet daudz laika Alekam vairs nebija atlicis.

Viņš redzēja manā sejā patiesību un bez kāda izbrīna pamāja ar galvu.

- Es gaidīju, pārgurumā atlaidies spilvenos, viņš klusi sacīja.

- Un cerēju… ka viņa atnāks vēl reizi. Tagad miršu mierīgs.

- Alek! Mērijas sāpju kliedziens izlauzās tik spēji, it kā vārdi būtu devuši fizisku triecienu, bet viņš pasmaidīja un saspieda mīļo­tās roku.

- Mīļā, mēs jau sen to zinām, viņš čukstēja. Nekrīti izmi­sumā. Es vienmēr būšu pie tevis, vērošu tevi, mīlēšu tevi. Neraudi, mana mīļotā. Mērija paklausīgi noslaucīja sasārtušos vaigus, bet neko nevarēja padarīt, asaras turpināja plūst. Par spīti acīm redza­majam izmisumam, viņa nekad nebija izskatījusies tik ziedoša.

- Freizera kundze! Aleks ierunājās, viņam vajadzēja saņemt dūšu, lai lūgtu vēl vienu pakalpojumu. Man jālūdz… rīt… vai atnāksiet un atvedīsiet arī savu vīru? Tas ir svarīgi.

Es mirkli svārstījos. Lai ko Džeimijs uzzinātu, viņš nekavējoties gribēs doties projām no Edinburgas, pievienoties armijai un meklēt pārējos vīrus. Bet viena diena taču nevar neko grozīt kara iznā­kumā un es nevarēju atteikt lūgumam, ko pauda divi pāri acu, kas cerību pilni skatījās uz mani.

- Mēs atnāksim, es apsolīju.

Esmu muļķis, Džeimijs ņurdēja, ejot pa stāvajām, bru­ģētajām ieliņām uz strupceļu, kur atradās Aleka Rendela mītne. Mums vajadzēja doties projām jau vakar, uzreiz, tiklīdz izņēmām

no uzpircēja tavas pērles! Vai tu nezini, cik tālu ir līdz Invernesai? Turklāt mūsu zirgi ir tikai maķenīt labāki par kleperiem.

- Es zinu, nepacietīgi attraucu. Bet es apsolīju. Un, ja tu būtu viņu redzējis… nu, pēc brīža tu viņu redzēsi un pats sapratīsi.

- Mphm. Bet Džeimijs atvēra mājas durvis un palaida mani pirmo pa vītņu kāpnēm bez tālākas žēlošanās.

Mērija pussēdus, pusguļus bija uzmetusies uz gultas malas. Jo­projām ģērbusies netīrajās ceļojuma drēbēs, viņa turēja Aleku izmi­sīgi piekļautu sev pie krūtīm. Viņa noteikti bija palikusi te visu nakti.

Ieraudzījis mani, Aleks noglāstīja meitenes rokas un maigi iz­raisījās no skavām. Viņš atspiedās uz elkoņa, seja bija baltāka par linu palagiem, uz kuriem viņš gulēja.

- Freizera kundze! viņš ierunājās un viegli pasmaidīja par spīti neveselīgu sviedru spīdumam un pelēcīgajam bālumam, kas vēstīja par nopietnu lēkmi.

- Cik labi, ka jūs atnācāt, slimais, mazliet aizelsies, sacīja. Un raidīja skatienu tālāk man aiz muguras. Jūsu vīrs… ir atnācis?

It kā atbildot uz šo jautājumu, Džeimijs ienāca istabā. Mērija, kuru no izmisuma bija izrāvis mūsu ierašanās saceltais troksnis, skatījās uz mani un Džeimiju, tad piecēlās kājās un bikli uzlika roku uz mīļotā rokas.

- Es… mums… v-vajadzīga jūsu palīdzība, Broktūrekas kungs. Domāju, ka Džeimiju vairāk aizkustināja stostīšanās nekā titula piesaukšana. Kaut arī viņš aizvien vēl rādīja neapmierinātu seju, tomēr bija jau nedaudz nomierinājies. Pieklājīgi noliecot galvu, viņš sveicināja Mēriju.

- Es lūdzu jūsu sievai, lai atved jūs, cienīts kungs. Redziet, es mirstu. Aleks Rendels bija ar mokām uzslējies sēdus un sēdēja uz gultas malas. Zem apspurušā naktskrekla malas varēja redzēt izģindušos stilbus. Kāju pirksti gari, kārni un sliktas asinsrites dēļ ēnojās zilgani.

Biju jau agrāk pietiekami bieži redzējusi nāvi, visādos veidos, bet šī bija vissliktākā un arī vislabākā; cilvēks, kas drosmīgi

satikās ar nāvi pie pilnas apziņas, kamēr dziednieka veltīgās pūles pamazām atkāpās tās priekšā. Lai arī pūles ir veltīgas, es meklēju savā somā uzpirkstītes uzlējumu, ko biju viņam sagatavojusi. Man bija vairāki dažādas koncentrācijas uzlējumi, vesela sērija mazu pudelīšu ar brūnu šķidrumu. Bez šaubīšanās paņēmu vistumšāko; dzirdēju, kā Aleka elpā burbuļo plaušās sakrājies ūdens.

Ne jau digitālīns, bet izvirzītais mērķis pacientu šobrīd uztu­rēja pie dzīvības, viņa vaska bālā seja staroja, it kā iekšpusē degtu svece. Arī to biju jau vairākkārt pieredzējusi: vīrietis vai sieviete -, kuram ir pietiekami spēcīga griba, lai uz laiku gūtu virsroku pār ķermeņa prasībām.

Varbūt dažkārt tā var izskaidrot spoku parādīšanos, kur griba un mērķis palicis dzīvs, ignorējot vājo miesu, kas, nespējot pie­tiekami ilgi uzturēt dzīvību, atkritusi. Nevēlējos, lai Aleks Rendels mani vajātu; tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ biju pierunājusi Džeimiju šodien nākt man līdzi.

Šķiet, ari Džeimijs bija izdarījis tādus pašus secinājumus.

- Kā tad, viņš klusi sacīja. Redzu gan. Vai jūs kaut ko vēla­ties no manis?

Aleks pamāja ar galvu, uz mirkli aizverot acis. Viņš pacēla pu­delīti, ko biju viņam iedevusi, un izdzēra, noskurinoties no rūgtās garšas. Tad atvēra acis un uzsmaidīja Džeimijam.

- Tikai jūsu klātbūtni. Apsolu, ka ilgi jūs nekavēšu. Mēs gaidām vēl vienu cilvēku.

Kamēr gaidījām, es darīju Aleka Rendela labā, ko varēju, kas šajos apstākļos nekas daudz nebija. Vēl viena deva uzpirkstītes uzlējuma un mazliet kampara, lai atvieglotu elpošanu. Likās, ka pēc šo zāļu lietošanas viņš jūtas nedaudz labāk, bet, kad pieliku pie iekritušajām krūtīm paštaisīto stetoskopu, dzirdēju smagnējo sirds dauzīšanos, kuru tik bieži pārtrauca ritma traucējumi, ka šķita tā kuru katru mirkli apstāsies.

Mērija visu laiku turēja Aleka roku, un viņš nenovērsa skatienu no meitenes, it kā gribētu atcerēties katru viņas sejas līniju. Likās gandrīz nepieklājīgi atrasties ar viņiem vienā telpā.

Atvērās durvis, un uz sliekšņa nostājās Džeks Rendels. Viņš ne­izpratnē vienu brīdi lūkojās uz mani un Mēriju, tad, ieraugot Džei­miju, skatiens kļuva gaišāks un viņš sastinga kā akmens. Džeimijs droši uztvēra jaunatnācēja skatienu, tad pagriezās un pamāja ar galvu uz gultu.

Redzot šo izvārgušo seju, Džeks Rendels ātri šķērsoja istabu un nometās ceļos pie gultas.

- Alek! viņš iesaucās. Mans Dievs, Alek…

- Viss ir labi, brālis sacīja. Viņš saņēma Džeka seju savās vār­gajās rokās un pasmaidīja, cenšoties viņu nomierināt. Viss ir labi, Džonij.

Satvēru Mēriju zem elkoņa, maigi mudinot piecelties no gultas. Lai kāds nelietis bija Džeks Rendels, viņš bija pelnījis pēdējo reizi pārmīt dažus vārdus divatā ar savu brāli. No izmisuma apstulbusi, viņa nepretojās, bet nāca man līdzi uz istabiņas otru pusi, kur es nosēdināju viņu uz sola. Ielēju no krūzes mazliet ūdens un samitri­nāju mutautu. Mēģināju iedot viņai, lai noslauka acis, bet Mērija to saņēma un vienkārši sēdēja kā bez dzīvības. Nopūšoties es paņēmu mutautu, noslaucīju viņai seju un, cik nu varēju, noglaudu matus.

Aizmugurē atskanēja klusa, aizžņaugta skaņa, un es atskatījos uz gultu. Džeks, joprojām tupēdams uz ceļiem, bija paslēpis seju brāļa klēpī, bet Aleks glāstīja viņa galvu, turot viņa roku.

- Džon! viņš sacīja. Tu zini, ka es to nelūdzu vieglu sirdi. Bet tāpēc, ka tu mani mīli… Viņš apklusa, jo sāka klepot, un no šīs piepūles vaigi pietvīka drudžainā karstumā.

Jutu, ka Džeimijs saspringst vēl vairāk, ja tas vispār bija iespē­jams. Arī Džonatans Rendels saspringa, it kā juzdams, ar kādu spēku viņā urbjas Džeimija skatiens, bet neatskatījās.

- Alek, viņš klusi sacīja un uzlika roku jaunākā brāļa plecam, it kā gribētu apklusināt klepu. Neraizējies, Alek. Tu zini, ka tev nevajag lūgt; darīšu visu, ko vēlies. Vai tā ir… tā meitene? Viņš palūkojās Mērijas virzienā, bet nespēja piespiest sevi paskatīties uz viņu.

Aleks pamāja, joprojām klepodams.

- Viss ir labi, Džeks Rendels teica. Tad uzlika abas rokas Alekam uz pleciem, cenšoties viņu lēnām atguldīt spilvenos. Es ne­pieļaušu, ka viņai kaut kā pietrūkst. Esi mierīgs.

Džeimijs platām acīm skatījās lejup uz mani. Es lēnām purināju galvu, jutu, ka mati uz skausta saslienas stāvus un drebuļi pār­skrien pār muguru. Tagad viss kļuva skaidrs Mērijas sārtie vaigi, par spīti uztraukumiem, un acim redzamā vēlēšanās precēties ar bagātu ebreju no Londonas.

- Ne jau naudas dēļ, es teicu. Viņa gaida bērnu. Viņš grib… es apklusu noklepojoties, es domāju, ka viņš grib, lai tu viņu appreci.

Aleks pamāja ar galvu, joprojām turot acis ciet. Bridi viņš smagi elpoja, tad atvēra plakstus, parādījās mirdzošas, gaišbrūnas zīlītes, kas kā piekaltas palika pie brāļa satriektās un neizpratnes pilnās sejas.

-Jā, viņš apstiprināja. Džon… Džonij, man vajag, lai tu pa­rūpējies par viņu manā vietā. Es gribu… lai manam bērnam būtu Rendelu vārds. Tu vari… dot viņiem zināmu stāvokli sabiedrībā vairāk nekā es. Viņš meklējot pastiepa roku, un Mērija to satvēra, piespieda pie krūtīm, it kā tas spētu saglabāt mīļotā vīrieša dzī­vību. Viņš maigi uzsmaidīja Mērijai un pacēla roku augstāk, lai pie­skartos spožajām, melnajām sprogām pie vaiga, kas apslēpa viņas seju.

- Mērij! Es vēlos… nu, tu zini, ko es vēlos, mana mīļā, tik daudz ko. Un tik daudz ko es nožēloju. Bet es nespēju nožēlot mūsu mīles­tību. Iepazinis tādu prieku, es miršu apmierināts, izņemot bailes, ka tu varētu krist kaunā un negodā.

- Man vienalga! Mērija nikni iesaucās. Man vienalga, lai visi zina!

- Bet es baiļojos par tevi, Aleks klusi bilda. Viņš pastiepa roku pret brāli, kurš, mazliet pasvārstījies, to saņēma. Tad viņš ielika Mērijas roku Rendela saujā. Mērijas plauksta gulēja nekus­tīgi Džeka Rendela delnā stīvi kā beigta zivs uz dēlīša, bet Aleks saspieda rokas cieši kopā.

- Es dodu jums vienu otram, mani mīļie, viņš klusi turpināja. Aleks skatījās abu savu mīļo cilvēku sejās, un abās atspoguļojās šī priekšlikuma šausmas, kuras noslīka milzīgajās bēdās par drīzo zaudējumu.

- Bet… Pirmo reizi mūsu pazīšanās laikā es redzēju, ka Džonatans Rendels nespēj atrast vārdus.

- …labi. Tas bija gandrīz čuksts. Aleks atvēra acis, izpūta dvašu, ko bija aizturējis, un uzsmaidīja brālim. Mums nav daudz laika. Es pats jūs salaulāšu. Tagad. Tāpēc es lūdzu Freizera kundzei atvest savu vīru… vai jūs nāksiet par lieciniekiem, cienīts kungs?

- Viņš paskatījās uz Džeimiju, kurš bridi no izbrīna nespēja pakus­tēties, tad kā robots palocīja galvu.

Nedomāju, ka jebkad savā dzīvē būtu redzējusi trīs tik bries­mīgi nelaimīgus cilvēkus.

Aleks bija vārgs, tāpēc Džonatanam vajadzēja brālim palīdzēt. Un viņš ar akmenscietu seju apsēja baznīcas kalpa stāvo balto ap­kaklīti ap brāļa bālo kaklu. Pats Džonatans neizskatījās neko daudz labāk. Vēl kalsns pēc slimošanas, grumbas sejā iegrauzušās tik dziļi, ka viņš izskatījās vairākus gadus vecāks par savu patieso vecumu, un acis lūkojās no dobumien, kas bija dziļi kā miroņgalvai. Kā allaž nevainojami ģērbies, viņš atgādināja slikti pagatavotu drēbnieka manekenu, kura vaibsti ar cirvi nevērīgi izcirsti koka gabalā.

Kas attiecas uz Mēriju, viņa nelaimīga sēdēja uz gultas, bezpa­līdzīgi raudāja sava apmetņa krokās, mati izjukuši un elektrizēti. Es darīju viņas labā, ko varēju, nogludināju tērpu un izķemmēju matus. Viņa sēdēja, izmisumā šņaukājās un nenovērsa acis no Aleka.

Atbalstījies ar roku pret plauktu, Aleks kaut ko meklēja atvilktnē un beidzot izvilka lielu lūgšanu grāmatu. Tā bija pārāk smaga, lai viņš spētu to noturēt sev priekšā, kā parasts laulību ceremonijā. Viņš nevarēja nostāvēt, bet smagi nosēdās uz gultas, noliekot atvērto grāmatu uz ceļiem. Jaunais garīdznieks aizvēra acis, smagi elpoja, un no sejas uz lapas nopilēja sviedru lāse, atstājot tur traipu.

- Dārgie iemīlējušies, Aleks iesāka, un viņa, kā ari visu pārējo dēļ es cerēju, ka viņš izvēlējies ceremonijas īso variantu.

Mērija bija mitējusies raudāt, bet deguns bija sarkans un spī­dīgs baltajā sejā, un uz augšlūpas varēja manīt slapju no deguna notecējušu stīdziņu. Džonatans to redzēja un vienaldzīgu seju izņēma no piedurknes lielu lina drānu un, neko nesakot, piedāvāja līgavai.

Viņa neskatoties to paņēma, vārgi ar galvas mājienu pateicās un nevērīgi nobrauca pa seju.

-Jā, viņa teica, kad pienāca īstais bridis, it kā viņai būtu vien­alga, ko šobrīd saka.

Džeks Rendels savus solījumus deva stingrā balsī, bet varēja just, ka viņš atrodas tālu no šīs istabas. Bija dīvaini skatīties, kā tiek noslēgta laulība starp diviem cilvēkiem, kuri viens otru gan­drīz neapzinās; abu uzmanība pilnībā bija pievērsta vīrietim, kurš sēdēja viņu priekšā un kurš acis bija pievērsis grāmatas lap­pusei.

Beidzot tas bija padarīts. Likās, ka diez vai būtu pareizi apsveikt jaunlaulātos, tāpēc iestājās neveikls klusums. Džeimijs uzmeta man jautājošu skatienu, un es paraustīju plecus. Es biju noģībusi pēc tam, kad tiku ar viņu salaulāta, un izskatījās, ka Mērija grasījās sekot manam piemēram.

Ceremoniju pabeidzis, Aleks kādu brīdi sēdēja kluss. Tad viegli pasmaidīja un uzkrītoši pavērās apkārt istabai, bridi pakavējoties pie visiem pēc kārtas. Džonatans, Džeimijs, Mērija un es. Kad mūsu skatieni sastapās, es gaišbrūnajās acīs redzēju mirdzumu no dvēse­les dzīlēm. Svece bija gandrīz nodegusi, bet pēdējais dakts gabaliņš uz bridi uzliesmoja košs un spēcīgs.

Aleka skatiens kavējās pie Mērijas, tad uz mirkli plaksti aizvē­rās, it kā viņš nespētu to redzēt, un es dzirdēju klusu apgrūtinātas elpošanas sēkšanu. Vaigu sārtums bālēja un pamazām zuda, svece izdega.

Neatvēris acis, Aleks pacēla roku, akli kaut ko meklēdams. Džo­natans to satvēra, saņēma brāli aiz pleciem un lēnām atguldīja

spilvenos. Garās rokas, gludas kā zēnam, neveikli noraustījās, bal­tākas par kreklu, uz kura tās gulēja.

- Mērij! Zilās lūpas sakustējās čukstā, un viņa satvēra nervo­zās rokas, piespiežot sev pie krūtīm.

- Esmu te, Alek. Ak, Alek, esmu te! Viņa pieliecās tuvāk mīļo­tajam, murminot kaut ko ausī. Šī kustība atbīdīja Džonatanu Rendelu mazliet sāņus, tāpēc viņam vajadžēja atkāpties no gultas. Viņš stāvēja un bezkaislīgi raudzījās lejup.

Smagie, izliektie plaksti atvērās vēl reizi, šoreiz tikai līdz pusei, meklējot seju un to atrodot.

- Džonij. Tik labs… pret mani. Vienmēr, Džonij.

Mērija noliecās pār slimo, ēna no noslīgušajiem matiem aizse­dza viņa seju. Džonatans Rendels stāvēja nekustīgs kā akmens lie­lajā lokā, vērojot brāli un savu sievu. Istabā valdīja klusums, tikai liesmu sačukstēšanās un Mērijas Rendelas šņuksti.

Jutu kādu pieskaramies plecam, un es palūkojos uz Džeimiju. Viņš pamāja Mērijas virzienā.

- Paliec pie viņas, viņš klusi sacīja. Ilgi jau vairs nebūs, vai ne?

-Nē.

Viņš pamāja. Tad dziļi ievilka elpu, lēnām izpūta un pāri istabai aizgāja pie Džonatana Rendela. Viņš saņēma sastingušo stāvu aiz rokas un viegli pagrieza pret durvīm.

- Nāc, vecais! viņš aicināja. Aizvedīšu tevi līdz mājām. Šķībās durvis nočīkstēja, kad viņš izgāja, lai palīdzētu Džekam

Rendelam nonākt vietā, kur viņš varēs pavadīt savu kāzu nakti, viens.

Aizvēru aiz sevis mūsu istabas durvis iebraucamajā vietā un pārgurusi atspiedos pret tām. Ārā bija tumšs, un ielā atbalsojās naktssarga saucieni.

Džeimijs, mani vērodams, stāvēja pie loga. Viņš uzreiz pienāca man klāt, cieši apskāva, un es pat nepaguvu noņemt apmetni, kad

sagumu pret viņa plecu, pateicīga par siltumu un spēku, kas plūda no stiprā auguma. Džeimijs mani pacēla, paņēmis ar roku zem ce­ļiem, un aiznesa pie loga sēdekļa.

- Iedzer kaut ko, Ārmaliet! viņš mudināja. Tu izskaties ga­līgi beigta, un nav arī brīnums. Džeimijs paņēma no galda blašķi un sajauca kaut ko tādu, kas izskatījās pēc brendija ar ūdeni bez ūdens.

Nogurusi izlaidu roku caur matiem. Bija mazliet pāri brokast­laikam, kad iegājām Leidivokas šķērsielas mājā; tagad pulkstenis rādija pāri sešiem. Sajūta bija tāda, ka esmu bijusi projām vairākas dienas.

- Ilgi tas negāja, nabaga puisis. Likās, viņš bija tikai gaidījis, lai redzētu, ka par Mēriju parūpējas. Aizsūtīju ziņu uz viņas tantes māju; viņai pakaļ atnāca tante ar divām māsīcām. Viņi parūpēsies par… viņu. Es pateicīgi malkoju brendiju. Tas dedzināja man rīkli, un izgarojumi sakāpa man galvā kā migla pār tīreli, bet man bija vienalga.

- Nu… es centos pasmaidīt, vismaz mēs zinām, ka Frenks galu galā ir drošībā.

Džeimijs par šiem vārdiem veltīja man niknu skatienu, rudās uzacis gandrīz bija saplūdušas kopā.

- Nolādētais Frenks! viņš nikni iesaucās. Lai velns parauj visus Rendelus! Nolādētais Džonatans Rendels, nolādētā Mērija Rendela un nolādētais Aleks Rendels ē… lai Dievs mielo viņa dvē­seli, tas ir, viņš steigšus sevi izlaboja pārkrustoties.

- Man likās, ka tu neskaudi… es iesāku teikumu. Viņš vēlreiz nikni palūrēja uz mani.

- Es meloju.

Džeimijs sagrāba mani aiz pleciem un viegli sapurināja, turot rokas attālumā.

- Un nolādēta arī tu, Klēra Rendela Freizere, ja jau par to runā­jam! viņš teica. Un kā vēl skauž! Man skauž katrs atmiņu brīdis, kurā nav manis, un katra asara, ko tu esi lējusi par kādu citu, un katra sekunde, ko esi pavadījusi cita vīrieša gultā! Nolādēts! Viņš

izsita man no rokas brendija glāzi domāju, ka nejauši, pievilka sev klāt un strauji noskūpstīja.

Viņš atkāpās tik daudz, lai sapurinātu mani.

- Tu esi mana, sasodīts, Klēra Freizere! Manējā, un es nedalīšu tevi ar kādu citu ne ar vīrieti, ne ar atmiņām, ne ar ko citu tik ilgi, kamēr mēs abi dzīvosim. Nepiemini man vairs šī vīrieša vārdu. Dzirdi? Viņš mani agresīvi noskūpstīja, lai uzsvērtu sacīto. Vai tu dzirdi mani? viņš jautāja, un balss aizlūza.

-Jā, es ar zināmām grūtībām apstiprināju. Ja tu… izbeigtu… mani purināt, es varētu… tev atbildēt.

Visai bikli viņš atlaida manus plecus.

- Piedod, Armaliet. Tikai… ak Dievs, kāpēc tu… jā, es zinu, kā­pēc… bet vai tev vajadzēja… es pārtraucu šo nesakarīgo murmulēšanu, ar roku pievelkot klāt viņa galvu.

-Jā, es stingri noteicu un palaidu viņu vaļā. Man vajadzēja. Bet tagad tas ir beidzies. Es atraisīju apmetņa auklas un ļāvu tam noslīdēt man no pleciem uz grīdas. Džeimijs pieliecās, lai to paceltu, bet es viņu apturēju.

- Džeimij, es teicu. Esmu nogurusi. Vai tu aiznesīsi mani uz gultu?

Viņš dziļi ievilka elpu, lēnām izpūta, skatoties uz mani, acis dziļi iegrimušas no noguruma un sasprindzinājuma.

- Kā ta’, viņš beidzot klusi izteica. Kā ta’, ka aiznesīšu.

Viņš palika kluss un sākumā skarbs, dusmas darīja viņa mīles­tību asu.

- Oo! vienā bridi es izdvesu.

-Jēziņ, piedod, mo duinne. Es nevarēju…

- Nekas. Ar lūpām aizspiežot viņa muti, es pārtraucu atvai­nošanos un turēju cieši, jūtot, kā dusmas aizplūst un starp mums izaug maigums. Viņš neatrāvās no skūpsta, bet palika nekustīgs, maigi iztaustot manas lūpas; mēles galiņš, tik tikko pieskaroties, glāstīja. ^

Es atbildēju ar savu mēli un turēju viņa seju rokās. Viņš nebija skuvies kopš rīta, un īsi, sarkani rugāji patīkami sprakšķēja man zem pirkstu galiem.

Džeimijs nolaidās zemāk un mazliet paripoja uz vienu malu, lai nesaspiestu mani ar savu svaru, un mēs turpinājām, saplūstot augumiem, savienojošā tuvībā, klusējot runājot mēlēs.

Dzīvi un viens vesels. Mēs esam viens, un, kamēr mīlam, nāve mūs neskars. “Kaps ir laba un noslēgta vieta, Bet, šķiet, neviens tur neapskaujas." Aleks Rendels gulēja savā aukstajā gultā, un Mērija Rendela viena savējā. Bet mēs bijām te kopā, un trīsas, kas izskrēja cauri manam augumam, satricināja arī viņa augumu, it kā mums būtu viena miesa.

Es pamodos naktī, joprojām Džeimija skavās, un zināju, ka viņš nav aizmidzis.

- Guli vien, mo duinne. ~ Balss skanēja klusi, zema un mieri­noša, bet tajā bija kaut kas tāds, kas lika man pastiept roku, un es sajutu mitrumu uz viņa vaigiem.

- Kas ir, mīļais? es čukstēju. Džeimij, es taču mīlu tevi.

- Es to zinu, viņš klusi atsaucās. Es to zinu, mana mīļotā. Ļauj man pateikt tev miegā, cik ļoti es tevi mīlu. Jo nav nekā daudz, ko es tev varētu teikt nomodā, tikai tos pašus trūcīgos vārdus, atkal un atkal. Kamēr tu guli manās rokās, es varu tev teikt to, kas būtu muļķīgi un stulbi nomodā, un tavi sapņi zinās, ka šie vārdi ir patiesi. Guli vien, mo duinne.

Es pagriezu galvu tik daudz, lai manas lūpas pieskartos Džei­mija kaklam, kur zem mazas trīsstūra rētiņas lēnām sitās pulss. Noliku galvu viņam uz krūtīm un atdevu savus sapņus viņa ziņā.