Spāre dzintarā 2

41 nodaļa Pareģes lāsts

Divu iepriekšējo gadsimtu laikā lielākā daļa Loulendas skotu bija pārgājuši prezbiteriānismā. Daži no Hailendas klaniem bija viņiem sekojuši, bet citi, piemēram, Freizeri un Makenziji, bija palikuši pie katoļiem. īpaši tas sakāms par Freizeriem, jo ciešas ģimenes saites vienoja viņus ar katolisko Franciju.

Bjūfortas pili bija maza kapela, kas kalpoja grāfa un viņa ģime­nes locekļu reliģiskajām vajadzībām, bet Bjūlijas klosteris, lai arī jau sagruvis, joprojām kalpoja kā Lavetu dzimtas apbedījuma vieta, un bez jumta palikušās altārdaļas grīdu sedza biezas, cita pie citas izvietotas plakanas kapa plāksnes, kas vēstīja par tiem, kuri gulēja zem šiem piemiņas akmeņiem.

Tā bija savrupa vieta, un es tur reizēm pastaigājos par spīti aukstajam, vējainajam laikam. Man nebija ne jausmas, vai vecais Saimons man izteiktos draudus bija domājis vērst pret mani un vai ar to, ka Džeimijs pielīdzināja mani Alisetai (kura izrādījās leģendārā Baltā sieviete jeb dziedniece, skotu ekvivalents Baltajai dāmai), pietika, lai šie draudi neīstenotos. Bet es spriedu, ka starp mirušo Freizeru kapakmeņiem neviens man virsū nemetīsies.

Kādu pēcpusdienu dažas dienas pēc scēnas kabinetā es pa spraugu sienā iegāju klostera drupās un redzēju, ka šoreiz es te neesmu viena. Tur uz viena no sarkanā akmens pieminekļiem, apņēmusi sevi ar rokām, lai būtu siltāk, garās kājas izstiepusi kā stārķis, zvilnēja garā sieviete, ko biju redzējusi pie Laveta kabi­neta.

Jau grasījos pagriezties sāņus, bet viņa mani ieraudzīja un ar rokas mājienu aicināja pie sevis.

-Jūs laikam būsiet lēdija Broktūreka? viņa savā maigajā kal­nietes balsī sacīja, bet jautājoša intonācija bija tik tikko manāma.

-Jā. Un jūs esat… Meisri?

Viegls smaids apspīdēja viņas seju. Tā bija ārkārtīgi interesanta, mazliet asimetriska kā Modiljāni gleznās, ap pleciem brīvi vijās gari, melni mati ar tikko jaušamiem baltiem pavedieniem, lai arī viņa nepārprotami bija jauna. Gaišreģe, hm? Es nospriedu, ka viņa pēc tādas arī izskatās.

- Kā tad, man ir spējas. Iešķībās mutes smaids kļuva platāks.

- Un arī domas jūs lasāt? es jautāju.

Viņa iesmējās, skaņas aizrāva vējš, kas vaimanāja ap mūriem.

- Nē, kundze. Bet sejas gan, un…

- Un manējā ir kā atvērta grāmata, es, samierinājusies ar likteni, noteicu.

Kādu bridi mēs stāvējām plecu pie pleca, vērojot, kā smalkais slapjdraņķa sniedziņš sašķīst pret smilšakmeni un pazūd biezajā, brūnajā zālē. kas bija pārņēmusi visu kapsētu.

- Ļaudis runā, ka jūs esot Baltā dāma, pēkšņi sacīja Meisri. Jutu, ka viņa cieši mani vēro, bet bez šādai rīcībai raksturīgās ner­vozitātes.

- Tā runā, es piekritu.

- A. Meisri vairs neko neteica, tikai lūkojās lejup uz garajām un glītajām kājām, kas bija tērptas vilnas zeķēs un ādas sandalēs. Manu kāju pirksti, labāk nodrošināti, jau kļuva nejutīgi, un es no­domāju, ka gaišreģe ir pamatīgi nosalusi, ja kādu brīdi te jau stā­vējusi.

- Ko jūs te darāt? es pajautāju. Klosteris bija skaista, mie­rīga atpūtas vieta labā laikā, bet aukstā ziemas dienā, kad sniga, nekādu patvērumu nesniedza.

- Nāku šurp domāt, viņa atbildēja. Kaut Meisri veltīja man smaidu, viņa acīm redzami kavējās pārdomās. Tas, par ko viņa domāja, nebija nekas īpaši patīkams.

- Par ko? es jautāju, apsēžoties viņai blakus uz kapakmens. Uz plāksnes gulēja apbružāts bruņinieks, zobenu pie krūtīm piekļāvis, un rokturis veidoja krustu virs sirds.

- Es gribu tikt skaidrībā, kāpēc! viņai izlauzās kliedziens. Kal­snā seja pēkšņi liesmoja dusmās.

- Kas kāpēc?

- Kāpēc! Kāpēc es varu redzēt, kas notiks, bet neko nevaru da­rīt, lai mainītu vai apturētu notikumu gaitu? Kāds labums no tādas dāvanas? Atklāti sakot, tā nav nekāda dāvana, tas ir briesmīgs lāsts, lai arī es neesmu darījusi neko tādu, lai būtu to pelnījusi!

Viņa pagriezās un ļauni lūrēja uz Tomasu Freizeru, kas rāmi gulēja zem savas kopiņas, zobena rokturi saņēmis sakrustotajās rokās.

- Kā tad, un varbūt tas ir tavs lāsts, tu vecais tukšpauri! Tavs un tavas nolādētās dzimtas uzsūtīts lāsts. Vai esat kādreiz par to domājusi? viņa pēkšņi jautāja, pagriežoties pret mani. Uzacis iz­liecās augstu virs brūnajām acīm, kurās spoži dzirkstīja gaišs prāts.

- Vai esat kādreiz domājusi, ka tas, iespējams, nav jūsu liktenis, kas padara jūs par to, kas esat? Ka jums dota gaišredzība vai spējas tikai tādēļ, ka tas nepieciešams kādam citam, un tam vispār nav nekāda sakara ar jums izņemot to, ka jums tās piemīt un jums par to jācieš. Esat?

- Es nezinu, lēnām atbildēju. Tomēr, jā, ja jūs tā prasāt, esmu domājusi. Kāpēc es? Protams, to es jautāju sev nepārtraukti. Bet es nekad neesmu varējusi rast atbildi, kas mani apmierinātu. Jūs pieļaujat, ka jums ir spējas, jo Freizeri uzlikuši lāstu, jau lai­kus zināt savu nāves stundu? Tā ir briesmīga doma.

- Briesmīga ir pareizais vārds, viņa rūgti sacīja. Gaišreģe atspiedās pret sarkanā akmens sarkofāgu un skatījās lietū, kas sla­cīja sabrukušā mūra drupas.

- Kā jūs domājat? Meisri pēkšņi man jautāja. Vai man pateikt viņam?

Es sabijos.

- Kam? Lordam Lavetam?

- Kā tad, lordam. Viņš jautā, ko es redzu, un sit, ja saku, ka neko. Redziet, viņš zina; viņš redz manā sejā, kad esmu redzējusi. Bet tas ir mans vienīgais spēks un vara vara neteikt. No ap­metņa apakšas iznira gari, balti pirksti un sāka spēlēties ar piemir­kušā auduma malu.

- Tāda iespēja jau pastāv vienmēr, vai ne? Meisri turpināja. Galvu viņa bija pieliekusi, tāpēc apmetņa kapuce neļāva saskatīt viņas seju. Vienmēr pastāv iespēja, ka mana atklāsme kaut ko mainīs. Ziniet, šad tad tā noticis. Es pastāstīju Leklena Gibonam, ka redzēju viņa znotu, sapinušos ūdenszālēs, un zem krekla viņam locījās zuši. Leklens noklausījās, tad taisnā ceļā devās projām un izsita znota laivas dibenā caurumu. To atceroties, gaišreģe sāka smieties. Apžēliņ, sacēlās tāds jandāliņš! Taču pēc nedēļas, kad uznāca liela vētra, trīs vīri noslīka, bet Leklena znots sēdēja droši mājās, jo aizvien vēl laboja savu laivu. Un, kad es viņu redzēju nākamajā reizē, viņam mugurā bija sauss krekls un ūdenszāles no matiem bija pazudušas.

- Tātad tas var notikt, es klusi sacīju. Kādreiz.

- Kādreiz. Viņa pamāja ar galvu, bet skatiens vēl arvien bija nodurts. Meisri pie kājām gulēja lēdija Sāra Freizere, viņas kapak­mens augšgalā uz sakrustotiem kauliem bija uzlikts galvaskauss. Hodie mihi cras tibi, vēstīja uzraksts. S/c transit gloria mundi. Šodien es, bet rīt tava kārta. Un tā paiet pasaules godība.

- Reizēm tā nenotiek. Kad redzi līķautā tītu cilvēku, tas nozīmē slimību un tur neko nevar darīt.

- Varbūt, es piekritu. Palūkojos uz savām plaukstām, kuras izplestiem pirkstiem biju uzlikusi uz tuvākā akmens. Bez zālēm, bez instrumentiem, bez zināšanām jā, tad slimība bija liktenis un tur neko nevarēja darīt. Bet, ja tuvumā gadījās dziednieks un viņam bija, ar ko dziedināt… vai bija iespējams, ka Meisri saskatīja tuvojošās slimības ēnu kā īstu pat ja parasti neredzamu sim­ptomu, piemēram, drudzi vai izsitumus? Un tad tikai medicīnas aprīkojuma trūkums lika šādu simptomu noteikšanu padarīt par nāves spriedumu? Es nekad to neuzzināšu.

- Mēs nekad to neuzzināsim, es atkārtoju skaļā balsī, pagrie­žoties pret Meisri. Mēs nevaram pateikt. Mēs zinām to, ko citi nezina, bet mēs nevaram pateikt, kāpēc un kādā veidā. Bet mums šī spēja piemīt un jums taisnība, tas ir lāsts. Bet, ja tev ir zināša­nas un tās var novērst ļaunumu… kā jūs domājat, vai tās var radīt ļaunumu?

Viņa papurināja galvu.

- Nevaru pateikt. Ja tu zinātu, ka tev drīz jāmirst, vai tu kaut ko vēlētos nokārtot? Un vai tu darīsi tikai labu vai arī izmantosi pēdējo iespēju kaitēt ienaidniekam nodarītu ļaunumu tur, kur ci­tādi tas paliktu nedarīts?

- Velns un elle, ja es zinātu! Mēs kādu brīdi klusējām, vēro­jot, kā slapjdraņķis pārvēršas sniegā un kā brāzmas pa caurumiem klostera sienās iepūš virpuļojošas pārslas.

- Dažkārt es zinu, ka tur kaut kas ir, Meisri negaidīti atkal ierunājās, bet es varu to padzīt no prāta, neskatīties. Tā tas bij ar lordu; es zināju, ka tur kaut kas ir, bet man izdevās to neredzēt. Tad viņš pavēlēja man skatīties un teikt pareģošanas vārdus, lai aina kļūtu skaidri redzama. Un es to izdarīju. Apmetņa kapuce noslīdēja, kad Meisri atgāza galvu, lai skatītos augšup uz klos­tera mūri, kas slējās mums pāri, dzeltenīgā, baltā un sarkanā krāsā, vietām starp akmeņiem bija izdrupusi java. Melnie mati ar sirmajiem pavedieniem izjuka viņai pār muguru un brīvi plandīja vējā.

- Lords stāvēja pie uguns, bet bija diena, un visu varēja skaidri redzēt. Viņam aiz muguras stāvēja kāds vīrs, sastindzis kā koks, un tā seju sedza melnums. Bet pāri lorda sejai krita cirvja ēna.

Gaišreģe runāja lietišķi, bet man pār muguru pārskrēja šermuļi. Beidzot viņa nopūtās un pagriezās pret mani.

- Nu tad es lordam izstāstīšu, un lai viņš dara, ko grib. Es nevaru viņu ne nolemt, ne izglābt. Tā ir viņa izvēle un lai Kungs Jēzus viņam palīdz.

Viņa pagriezās, lai dotos projām, un es noslīdēju no sarkofāga uz lēdijas Sāras kapa plāksnes.

- Meisri! es sacīju. Viņa atskatījās uz mani, acis melnas kā ēnas starp pieminekļiem.

-Jā?

- Ko jūs redzējāt, Meisri? es pajautāju un gaidīju, pavērsusi seju pret viņu, rokas gar sāniem nolaidusi.

Gaišreģe cieši manī raudzījās no augšas un apakšas, aiz mugu­ras un blakus. Pēdīgi viņa viegli pasmaidīja un pamāja ar galvu.

- Es neredzēju neko citu kā vien jūs, kundze. Tikai jūs.

Meisri pagriezās un aizgāja pa taku, līdz nozuda starp kokiem,

atstājot mani virpuļojošo sniegpārslu putenī.

Nolemt vai izglābt. To es nevaru. Jo man nav citas varas kā vien zināšanas, man nav spēju locīt citus pēc savas gribas, nav iespēju apturēt viņus, lai nedara to, kas viņiem darāms. Esmu tikai es.

Nopurināju sniegu no apmetņa un pagriezos, lai sekotu Meisri pa taku, es, tāpat kā viņa, biju nonākusi pie rūgtās atziņas, ka esmu tikai es pati. Un ar mani bija par maz.

Vecais Saimons divas vai trīs nedēļas izturējās gandrīz kā pa­rasti, bet man likās, ka Meisri izpildījusi savu nodomu un izstās­tījusi lordam par redzētajām vīzijām. Izskatījās, ka viņš ir gatavs aicināt kopā nomniekus un zemturus uz karagājienu, bet pēkšņi atkāpās no sava nodoma, sakot, ka galu galā neesot jau nekādas steigas. Šī svārstīšanās nokaitināja jauno Saimonu, kurš nevarēja vien sagaidīt, kad varēs doties karā un gūt sev slavu.

- Nav ko steigties, vecais Saimons sacīja jau desmito reizi. Viņš paņēma auzu plāceni, paostīja un atkal nolika. Varbūt mums labāk tomēr ir nogaidīt, līdz beigsies pavasara sēja.

- Pavasarī viņi jau būs iegājuši Londonā! Jaunais Saimons nikni palūrēja pāri vakariņu galdam uz tēvu un pastiepa roku pēc sviesta trauka. Ja tu pats negribi iet, ļauj man vest vīrus un pie­vienoties Viņa Augstības spēkiem!

Lords Lavets kaut ko noņurdēja.

- Tu esi nepacietīgs kā viens velns, bet prāta ne uz pusi tik daudz. Vai tu nekad neiemācīsies gaidīt?

- Gaidīšanas laiks jau sen pagājis! Saimons uzsprāga. Kameroni, Makdonaldi, Makgilivreji tie visi ir tur jau kopš pirmās dienas. Vai mums jāatvelkas kā pēdējiem, lai paliekam par uba­giem un ieņemam otro vietu aiz Klenrenelda un Glengerija? Tad gan tu varēsi svilpot pēc sava hercoga titula!

Lavetam bija plata, izteiksmīga mute; pat vēl lielā vecumā tā bija saglabājusi kaut ko no jautrības un jutekliskuma. Šobrīd nebija manāms ne viens, ne otrs. Viņš cieši saknieba lūpas un dzestri pē­tīja savu mantinieku.

- Lēnāk brauksi, tālāk tiksi, viņš tikai noteica. Un vēl patie­sāks šis sakāmvārds ir tad, kad jāizvēlas nevis sieva, bet vadonis. No sievietes var tikt vaļā.

Jaunais Saimons nosprauslojās un, meklējot atbalstu, paska­tījās uz Džeimiju. Pēdējo divu mēnešu laikā viņa sākotnējais aiz­domīgais naidīgums bija izbalējis un pāraudzis nevilšā cieņā pret sava ārlaulības radinieka acīm redzamo prasmi karamākslā.

- Džeimijs saka… viņš iesāka.

- Es gluži labi zinu, ko viņš saka, vecais Saimons pārtrauca dēlu. Viņš to ir teicis pietiekami bieži. Kad pienāks laiks, tad es pats izlemšu. Bet paturi prātā, puis, kad runa ir par kara pieteik­šanu, tad ar gaidīšanu neko daudz nevar zaudēt.

- Gaidot var uzzināt, kurš uzvar, Džeimijs nomurmināja, cen­tīgi ar maizes kumosu tīrot šķīvi. Vecais strauji pacēla galvu, bet acīmredzot nosprieda šo papildinājumu ignorēt.

- Tu devi Stjuartiem solījumu, jaunais Saimons spītīgi turpi­nāja, nepievēršot uzmanību tēva nepatikai. Tu taču nedomā lauzt vārdu? Ko cilvēki teiks par tavu godu?

- To pašu, ko viņi teica 1715. gadā, tēvs mierīgi atbildēja.

- Lielākā tiesa no tiem, kas toreiz “kaut ko teica”, šodien ir paga­lam, izputējuši vai ubago Francijā. Bet es joprojām esmu šeit.

- Bet… Jaunais Saimons bija pietvīcis sarkans, kā tas parasti notika pēc šādām sarunām ar tēvu.

- Pietiek, vecais grāfs skarbi apsauca dēlu. Viņš, galvu puri­nādams un lūpas nepatikā sakniebis, nikni skatījās uz savu atvasi.

- Jēziņ! Reizēm es vēlos, kaut Braiens nebūtu nomiris. Viņš varbūt ari bij muļķis, bet vismaz zināja, kad pietiek muti dzisināt.

Gan jaunais Saimons, gan Džeimijs dusmās pietvīka, bet, pie­sardzīgi saskatījušies, pievērsās ēdienam.

- Un ko tu pēti? lords Lavets norūca, novērsis acis no dēla un pamanījis manu viņam pievērsto skatienu.

- Tevi, es tieši atbildēju. Tu slikti izskaties. Tā arī bija, pat septiņdesmit gadus vecam cilvēkam nevajadzēja izskatīties tik slikti. Vidēja auguma, uzkucis un vecuma dēļ apvēlies, viņš parasti tomēr izskatījās puslīdz labi, radot iespaidu, ka apaļais krūškurvis un vēders zem drēbēm tomēr ir stingri un veselīgi. Taču pēdējā laikā lords bija tāds sanīcis, it kā āda miesai būtu kļuvusi par lielu. Krunkainie maisiņi zem acīm kļuvuši tumši, un sejai bija slimīgi bāla nokrāsa.

- Mphm, viņš norūca. Kā tad citādi! Nevaru izgulēties, un nomodā nav patīkama sajūta. Nav nekāds brīnums, ka neizskatos pēc brūtgāna.

- 0, izskaties gan, tēvs, ļauni ieteicās jaunais Saimons, redzē­dams izdevību kaut mazliet atspēlēties. Medusmēneša beigās, kad visi spēka izsūkti.

- Saimon! iesaucās lēdija Frānsisa. Tomēr par šo piezīmi ap galdu aizvilnīja smiekli un pat lorda Laveta lūpas noraustījās.

- Ak tā gan? viņš sacīja. Zini, puis, es labāk ciešu sāpes šī iemesla dēļ. Viņš stīvi pakustējās krēslā un atstūma šķīvi ar vārī­tiem kāļiem, ko viņam piedāvāja. Tad paņēma vīna glāzi, pacēla pie deguna, paošņāja un īgni atkal nolika.

- Tā blenzt nav pieklājīgi, viņš man vēsi aizrādīja. Vai arī angļiem ir citādi pieklājības noteikumi?

Es mazliet pietvīku, bet skatienu nenovērsu.

- Es tikai prātoju… tu negribi ēst, un tu nedzer. Kādas vēl tev ir vainas?

- Gribi pierādīt, ka no tevis ir kāds labums, ko? Lavets atspie­dās pret atzveltni un salika rokas uz resnā vēdera, tagad viņš izska­tījās kā vecs krupis. Dziedniece, saka mans mazdēls. Baltā dāma, ko? Viņš pašāva iznicinošu skatienu uz Džeimiju, kas vienkārši turpināja ēst, nepievēršot uzmanību vectēvam. Lavets kaut ko no­ņurdēja un, ironiski piešķiebis galvu, paskatījās uz manu pusi.

- Nu, es nedzeru, kundzīt, tāpēc, ka nevaru nolaist ūdeni un man nav lielas vēlēšanās pārsprāgt kā cūkas pūslim. Un nevaru izgulēties, jo nakti ceļos reizes desmit, lai ietu uz naktspodu, bet nekādas jēgas jau nav. Ko tu par to teiksi, Aliseta?

- Tēvs! piktojās lēdija Frānsisa. Nudien, diez vai tev vaja­dzētu…

- Varētu būt pūšļa iekaisums, bet vairāk izklausās pēc prostatlta, es atbildēju. Paņēmu savu vīna glāzi, iedzēru malku, izgar­šoju un tad ļāvu tam noslīdēt pa rīkli uz leju. Es kautrīgi uzsmai­dīju lordam pāri glāzei un tad to noliku.

- 0, tiešām? Viņa uzacis savilkās. Un sakiet, lūdzama, kas tas tāds būtu?

Atlocīju piedurknes un pacēlu rokas, kustinādama pirkstus kā burve, kas grasās veikt kādu triku. Pacēlu kreisās rokas rādītāj­pirkstu.

- Vīriešiem ir priekšdziedzeris, es kā skolotāja stāstīju, tas apņem urīnizvadkanālu tā ir izvade no pūšļa. Saliku labās rokas divus pirkstus lokā ap rādītājpirkstu, lai uzskatāmi parādītu to, ko stāstīju. Kad priekšdziedzeris iekaist vai palielinās un, ja tā notiek, to sauc par prostatītu tas saspiež urīnizvadkanālu, es samazināju pirkstu apli, un noslēdz urīna plūsmu. Vecākiem vīriešiem gauži izplatīta kaite. Saproti?

Lēdija Frānsisa, kurai nebija izdevies panākt, ka tēvs pievieno­jas meitas uzskatiem par to, kādām jābūt pieklājīgām sarunām pie galda, satraukta kaut ko čukstēja savai jaunākajai māsai ausī, un viņas abas mani vēroja aizdomīgāk nekā parasti.

Lords Lavets kā apburts vēroja manu demonstrējumu.

-Jā, skaidrs, viņš sacīja. Ieslīpās kaķa acis samiedzās, domīgi pētot manus pirkstus. Ko tad tur var līdzēt, ja jau tik daudz zini par šo lietu?

Es, saraukusi pieri, rakņājos atmiņā. Patiesībā nekad nebiju re­dzējusi nemaz nerunājot par ārstēšanu prostatītu, jo šī slimība jaunus karavīrus īpaši neskāra. Tomēr es biju lasījusi medicīnisku literatūru, kur tā bija aprakstīta, un atcerējos ārstēšanas metodes tāpēc, ka šī kaite bija izsaukusi lielu jautrību topošo medmāsu vidū, kuras bija cītīgi apbrīnas pilnās šausmās pētījušas diezgan uzskatāmās ilustrācijas pie raksta.

- Nu, es sacīju, ja neķeras pie naža, tad patiesībā ir tikai divas iespējas, kā to izdarīt. Var caur peni līdz pūslim iebāzt me­tāla stieni, lai mehāniski atvērtu urīnizvadkanālu, izdūru rādī­tājpirkstu cauri sašaurinātajam aplim, un var masēt priekšdzie­dzeri, tādējādi mazinot pietūkumu. Caur tūpli, es izpalīdzīgi paskaidroju.

Dzirdēju, ka man blakus kāds klusi iekunkstas, it kā ar aiz­žņaugtu rīkli, un es palūkojos uz Džeimiju. Viņa acis vēl aizvien bija pievērstas šķīvim, bet no krekla apkakles augšup cēlās pama­tīgs pietvīkuma vilnis un ausu gali jau liesmoja koši sarkani. Viņš mazliet trīsēja. Aplaidu skatienu ap galdu un pamanīju sev pie­vērstu veselu rindu sajūsminātu acu. Lēdija Frānsisa, Alīna un pārējās sievietes blenza manī, viņu sejas pauda atšķirīgas izjūtas, sākot ar ziņkāri un beidzot ar riebumu, turpretī visu vīriešu sejās atspoguļojās dažādu pakāpju šausmas, sajaucoties ar riebumu.

Vienīgais izņēmums no vienotās riebuma demonstrācijas bija pats lords Lavets, kurš, acis pievēris, domīgi berzēja zodu.

- Mphm, viņš ņurdēja. Tā nu gan ir ellišķīga izvēle. Miets daiktā vai pirksts pakaļā, ko?

- Drīzāk gan divi vai trīs, es teicu. Vairākkārt. Veltīju večukam īsu, mīļu smaidu.

- A. Tāds pats mīlīgs smaidiņš rotāja lorda Laveta lūpas, un viņš lēnām pacēla galvu, nenovēršot no manis tumšzilās acis, kas pauda izsmieklu un izaicinājumu.

- Izklausās… uzjautrinoši, viņš lēnīgi noteica. Iešķībās acis vērtējoši pievērsās manām rokām.

- Tev ir smukas rokas, mīļā, viņš teica. Koptas, ar tādiem slaidiem, baltiem pirkstiem, vai ne?

Džeimija plaukstas noblākšķēja pret galdu, kad viņš piecēlās kājās. Viņš paliecās uz priekšu un piebāza seju pēdas attālumā no vectēva sejas.

- Un tev tāds pakalpojums ir vajadzīgs, vectēv, viņš sacīja Lavetam. Es pats par to parūpēšos. Džeimijs izpleta pirkstus uz galda, viņa plaukstas bija platas un masīvas, katrs garais pirksts bija pistoles stobra resnumā. Man nav nekāda prieka grūst savus pirkstus tavā vecajā, spalvainajā pakaļā, viņš pavēstīja vectē­vam, bet laikam jau mans mazdēla pienākums ir tevi glābt, lai tu nepārsprāgsti no mīzaliem.

Frānsisa vārgi iespiedzās.

Lords Lavets ar ļoti neapmierinātu sejas izteiksmi pavērās maz­dēlā, tad gausi uzslējās kājās.

- Nepūlies, viņš strupi izmeta. Likšu kādai istabenei to izda­rīt. Viņš pamāja ar roku ap galdu sēdošajiem, tādējādi dodams ziņu, ka varam turpināt maltīti, un devās ārā no zāles, pa ceļam apstājies, lai vērtējoši noskatītu jaunu kalponi, kas tajā brīdī ienesa šķīvi ar sagrieztu fazānu. Acis iepletusi, meitene pakāpās sāņus, lai palaistu kungu garām.

Kad nama saimnieks bija izgājis, pie galda iestājās nāves klu­sums. Jaunais Saimons paskatījās uz mani un pavēra muti. Tad palūkojās uz Džeimiju un aizvēra muti. Viņš noklepojās.

- Lūdzu, padod sāli, viņš beidzot noteica.

- “…ar nožēlu paziņoju, ka veselības traucējumi neļauj man pašam personiski ierasties pie Jūsu Augstības, tādēļ caur sava dēla un mantinieka laipnu roku sūtu Jums zīmi, kas apliecina manu uzticību nē, raksti “cieņu” apliecina cieņu, ko jau sen loloju

pret Viņa Majestāti un Jūsu Augstību.” Lords Lavets apklusa un, pieri savilcis, pavērās griestos.

- Ko, lai mēs tādu aizsūtām, Gideon? viņš jautāja savam sek­retāram. Lai izskatās dārgs, bet ne tik ļoti, lai es nevarētu teikt, ka tā ir tikai nenozīmīga dāvana.

Gideons nopūtās un noslaucīja ar kabatlakatu pieri. Apaļīgajam pusmūža vīram ar papliko pauri un tuklajiem, sārtajiem vaigiem istabas karstums noteikti likās nomācošs.

- Gredzens, ko lords saņēma no Māras grāfa? viņš ieminējās bez īpašām cerībām balsi. No dubultzoda nopilēja sviedru lāse un uzkrita uz vēstules, ko Gideons rakstīja; viņš to nevērīgi notrauca ar piedurkni.

- Nav gana dārgs, lords sprieda, un pārāk cieši saistīts ar politiku. Vecuma plankumu izraibinātie pirksti domīgi bungāja pa segu, kamēr viņš prātoja.

Es domāju, ka vecais Saimons to bija nokārtojis vienkārši nevai­nojami. Uzvilcis savu labāko naktskreklu, viņš sēdēja gultā, pie kuras bija izvietots iespaidīgs zāļu klāsts, viņu uzraudzīja perso­nīgais ārsts, dakteris Menziss, maza auguma šķielacis, kurš visu laiku mani aizdomīgi vēroja. Laikam vecais vienkārši nepaļāvās uz jaunā Saimona iztēli un bija inscinējis šo izsmalcināto dzīvo bildi, lai viņa mantinieks, kad viņš pieteiksies Čārlzam Stjuartam, no tīras sirds varētu ziņot par lorda Laveta savārgumu.

- Ha! lords apmierināts izdvesa. Mēs aizsūtīsim princim zelta un sudraba piknika servīzi. Izskatās pietiekami bagātīgi, bet pārāk frivoli, lai to uzskatītu par politisku atbalstu. Turklāt, viņš praktiski piebilda, karote ir mazliet iespiesta. Nu tad labi, viņš sacīja sekretāram, turpinām ar “Jūsu Augstība redzēs…”.

Pārmiju skatienus ar Džeimiju, kurš noslēpa atbildes smaidu.

“Domāju, ka tu, Armaliet, esi devusi vecajam tieši to, ko viņam vajadzēja,” Džeimijs man sacīja pirms nedēļas, kad pēc liktenīga­jām vakariņām mēs izģērbāmies, lai dotos pie miera.

“Un tas būtu?” es painteresējos. “Iegansts uzbāzties istabe­nēm?”

“Šaubos, vai viņš sevi apgrūtina, meklējot ieganstus priekš tā,” Džeimijs vēsi atteica. “Nē, tu esi devusi viņam iespēju sēdēt vien­laikus uz diviem krēsliem kā parasti. Ja viņam ir slimība ar iespaidīgu nosaukumu, kas prasa palikt gultā, tad neviens nevar pārmest, ka viņš ar apsolītajiem vīriem neierodas pie prinča. Tajā pašā laikā, ja viņš aizsūtīs karā savu mantinieku, Stjuarti atzinīgi novērtēs Lavetu, jo viņš ir turējis solījumu, bet, ja notiks kaut kas slikts, Vecais kūmiņš angļiem sacīs, ka viņš nemaz nav domājis iet talkā Stjuartiem, ka jaunais Saimons devies turp pēc savas gribas.”

- Nosauc pa burtiem Gideonam vārdu “prostatīts”, labi, zeltenīt? lords Lavets man uzsauca, pārtraucot manas pārdomas. Un tu, nejēga, parūpējies, lai būtu uzrakstīts pareizi, viņš pieteica sekretāram, negribu, ka Viņa Augstība izlasa nepareizi.

- P-r-o-s-t-a-t-ī-t-s, es lēnām saucu burtus Gideonam. Un, starp citu, kā tu šorīt jūties? es apjautājos, nostājusies pie lorda gultas.

- Stipri labāk, paldies, vecais vīrs atteica, uzsmaidīdams man un atklādams lieliskus mākslīgos zobus. Gribi paskatīties, kā es nolaižu ūdeni?

- Varbūt vēlāk, paldies, es pieklājīgi atteicu.

Bija skaidra, auksta diena, kad mēs decembra vidū pametām Bjūliju, lai atgrieztos pie Čārlza Stjuarta un Hailendas armijas. Pre­tēji visiem padomiem Čārlzs bija iegājis Anglijā, neņemot vērā ne laikapstākļus, ne veselo saprātu, tāpat arī savu ģenerāļu ieteiku­mus. Tomēr pēdīgi Dārbi ģenerāļi bija savu panākuši, Hailendas vadoņi atteicās doties tālāk, un armija pagriezās uz ziemeļiem. Steidzama vēstule, ko Čārlzs atsūtīja Džeimijam, bija skubinājusi mūs “bez kavēšanās” doties uz dienvidiem, lai tiktos ar Viņa Augs­tību, kad viņš atgriezīsies Edinburgā. Jaunais Saimons, līdz pēdē­jam sīkumam saposies kā klana vadonis savā sarkanajā tartānā, jāja vīru kolonnas priekšgalā. Tie, kas sēdēja zirgos, sekoja viņam, bet lielāks skaits vīru gāja kājām nopakaļ.

Tā kā mēs jājām, tad atradāmies blakus Saimonam priekšgalā līdz brīdim, kad sasniegsim Komaru. Tur mūsu ceļi šķirsies, Sai­mons un Freizeru spēki dosies uz Edinburgu, Džeimijs it kā aiz­vedīs mani uz Lelibroku un tad pats atgriezīsies pie prinča. Viņam, protams, nebija nodoma atgriezties, bet tā nebija Saimona darīšana.

Jau tuvojās pusdienlaiks, kad es iznācu no neliela koku pudura ceļmalā un redzēju, ka Džeimijs nepacietīgi mani gaida. Tiem, kas posās ceļā, patīkamākas noskaņas radīšanai pasniedza karstalu. Es atklāju, ka no karstalus iznāk pārsteidzoši labas brokastis, bet nedaudz vēlāk atklāju arī to, ka šis dzēriens atstāj spēcīgu iespaidu uz nierēm.

Džeimijs nicīgi nošņāca.

- Sievietes. Ko jūs visas tik ellīgi ilgi ņematies ar tādu vien­kāršu lietu kā čurāšana? Jūs jau ap to saceļat tādu pašu brēku kā mans vectēvs.

- Nu, nākamo reizi vari nākt līdzi paskatīties, es skarbā tonī piedāvāju. Varbūt tu varēsi dot kādus noderīgus padomus.

Viņš tikai vēlreiz nošņācās un pievērsās garām soļojošo vīru rindām, tomēr pie sevis pasmaidīja. Skaidrā, saulainā diena visiem uzlaboja omu, bet Džeimijs šorīt bija īpaši labā noskaņojumā. Un nav jau brīnums mēs devāmies mājās. Es zinu, ka viņš nemā­nīja sevi, cenšoties iegalvot: gan jau viss būs labi; karš prasīs savu. Bet, ja mums nebija izdevies apturēt Čārlzu, tad vēl bija iespējams glābt mazu Skotijas stūrīti, kas bija mums vistuvāks, Lelibroku. Tik daudz vēl varēja būt mūsu varā.

Es pametu skatienu uz nebeidzami garo rindu.

- Divi simti vīru ir iespaidīgs skats.

- Simt septiņdesmit, Džeimijs izklaidīgi mani izlaboja un pastiepa roku pēc sava zirga pavadas.

- Tu droši zini? es ziņkāri jautāju. Lords Lavets teica, ka sūtot divus simtus. Es dzirdēju, kā viņš diktēja vēstuli.

- Nu tad nesūta. Džeimijs ielēca seglos, tad pacēlās kāpšļos stāvus, norādīja tālu priekšā, kur kalna nogāzē kolonnas avangardā plivinājās Freizeru karogs ar brieža galvu.

- Es, tevi gaidot, skaitīju, viņš paskaidroja. Priekšā kopā ar Saimonu ir trīsdesmit kavalēristu, tad nāk piecdesmit ar zobeniem un vairogiem tie būs vīri no vietējās sardzes -, tālāk iebūvieši ar visādiem rīkiem, sākot ar izkaptīm un beidzot ar āmuriem pie jostām, kopā deviņdesmit.

- Laikam jau tavs vectēvs paļaujas uz to, ka princis Čārlzs pats neskaitīs, es ciniski secināju. Cenšas izpelnīties pateicību par daudz lielāku skaitu karavīru, nekā aizsūtījis.

- Kā tad, bet, kad viņi nonāks Edinburgā, vārdus rakstīs armijas sarakstos, Džeimijs sacīja, pieri saraucis. Es to noskaidrošu.

Es sekoju mierīgākā tempā. Spriedu, ka manam zirgam ir apmē­ram divdesmit gadu un tas nespēj neko vairāk kā nosvērti soļot. Džeimija zirgs bija maķenīt jestrāks, lai arī ar Donasu tas sacens­ties nevarētu. Milzīgais ērzelis tika atstāts Edinburgā, jo princis Čārlzs vēlējās ar to jāt publiskos pasākumos. Džeimijs bija piekā­pies šim lūgumam, jo viņam bija aizdomas, ka vecais Saimons būtu spējīgs piesavināties vareno rikšotāju, ja Donass nonāktu pa viņa alkatīgo roku tvērienam.

Spriežot pēc ainas, kas risinājās manu acu priekšā, Džeimijs nebija kļūdījies, novērtējot vectēva raksturu. Sākumā Džeimijs bija piejājis blakus jaunā Saimona ierēdnim, un, kā izskatījās no mana novērošanas posteņa, karstais strīds beidzās ar to, ka Džeimijs paliecās seglos, satvēra ierēdņa grožus un izvilka niknā vīra zirgu no rindas uz dubļainā ceļa malas.

Abi vīri nokāpa zemē, nostājās aci pret aci, un gāja vaļā villošanās. Jaunais Saimons, ieraudzījis ķildu, pats piegrieza zirgu malā, pamājis, lai kolonna turpina ceļu. Tad sākās pamatīga vārdu kauja; mēs atradāmies pietiekami tuvu, lai saskatītu no dusmām sarkani pietvīkušo Saimona seju, norūpējušos izteiksmi ierēdņa vaigā un diezgan agresīvos Džeimija žestus.

Es aizrautīgi vēroju šo pantomīmu, kā ierēdnis, samierinājies paraustījis plecus, atsprādzē seglu somu, parakņājas tās dzīlēs un izvelk vairākas pergamenta lapas. Džeimijs tās paķēra un, ar

rādītājpirkstu velkot pa rindiņām, aši izskatīja. Tad viņš sagrāba vienu lapu, pārējām ļāva nokrist zemē un kratīja to jaunajam Saimonam pie sejas. Jaunais kūmiņš likās apstulbis. Viņš paņēma lapu, cītīgi izskatīja un apmulsis pacēla acis. Džeimijs izrāva lapas viņam no rokām un pēkšņi ar redzamu piepūli pārplēsa biezo per­gamentu uz pusēm, tad vēlreiz un iebāza gabalus savā sporanā.

Biju apturējusi savu poniju, kurš, izmantojot negaidīto atpūtas brīdi, sāka ošņāt vārgulīgos augu stiebrus, ko atrada. Jaunā Saimona sprands bija diezgan koši sasarcis, kad viņš atgriezās pie sava zirga, un es nolēmu, ka labāk paiet nost viņam no ceļa. Džei­mijs, atkal sēdēdams zirgā, pa ceļa malu rikšoja pie manis, sarkanie mati plīvoja vējā kā karogs, acis dega dusmās, lūpas cieši saknieb­tas.

- Vecais, netīrais dirsa! viņš neceremoniāli nosodījās.

- Ko viņš tādu sastrādājis? es jautāju.

- Savos sarakstos ielicis manu vīru vārdus, Džeimijs sacīja.

- Ieskaitījis viņus Freizeru pulka sastāvā. Vecais, slīpētais melku­lis! Viņš ar ilgošanos atskatījās uz ceļu. Žēl, ka esam jau tik tālu, pārāk tālu, lai jātu atpakaļ un izlaistu vecajam pūslim zarnas.

Apspiedu kārdinājumu uzkūdīt Džeimiju, lai viņš nolamā savu vectēvu vēl ļaunākiem vārdiem, bet pajautāju:

- Kāpēc viņš tā dara? Lai izskatītos, ka viņš Stjuartiem devis vairāk?

Džeimijs pamāja ar galvu, dusmu sārtums vaigos pamazām sāka bālēt.

- Kā tad! Lai izskatītos labāks par baltu velti. Bet ne tikai. Nolā­pītais, vecais cūkcepure grib atdabūt manu zemi vienmēr ir gri­bējis, kopš bij spiests to atdot, kad mani vecāki precējās. Tagad viņš domā: ja viss izies gludi un viņš kļūs par Invemesas hercogu, tad varēs apgalvot, ka Lelibroka vienmēr piederējusi viņam un es esmu tikai rentnieks, un pierādījums būs tas, ka viņš, atsaucoties Stjuartu aicinājumam, devis vīrus no šī īpašuma.

- Vai viņš tiešām varētu tikt sveikā cauri ar tādu rīcību? Es šaubījos.

Džeimijs dziļi ievilka elpu, tad izpūta; pie nāsīm pagriezās ga­raiņu mākonis kā pūķim. Viņš drūmi pasmaidīja un uzsita pa sporanu pie jostas.

- Tagad vairs ne, viņš sacīja.

No Bjūlijas līdz Lelibrokai varēja aizjāt divās dienās, ja bija veselīgi zirgi un sausi ceļi un ja apstājās tikai nepaciešamlbas dēļ, lai paēstu, mazliet pagulētu un personiskās higiēnas dēļ. Bet mums viens zirgs sāka klibot sešas jūdzes no Bjūlijas, pamīšus sniga sniegs, lija lietus un pūta vējš, purvainā zeme sasala, izveidojās sli­deni ledus pleķi, gadījās vēl šis un tas, un tā pagāja gandrīz nedēļa, līdz kāpām lejup pa pēdējo nogāzi, kas veda uz Lelibrokas saimnie­cības ēku, nosaluši, noguruši, izsalkuši un pagalam netīri.

Neviena cita nebija, izņemot mūs divus. Mērtegs tika aizsūtīts uz Edinburgu kopā ar jauno Saimonu un Bjūfortas vīriem noskaid­rot, kādā stāvoklī ir Hailendas armija.

Dzīvojamā māja izcēlās starp saimniecības ēkām, balta kā sniega sasvītrotie lauki ap to. Man dzīvi atausa atmiņā emocijas, ko jutu, kad pirmo reizi ieraudzīju šo vietu. Skaidrs, ka biju skatī­jusi to skaistā rudens dienā, nevis caur ledaina, vēja nesta sniega sīpām, bet pat toreiz tā bija likusies kā ilgi gaidīts patvērums. Māja raisīja domas par spēku un mierīgu dzīvi. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprināja siltā lampas gaisma, kas lija pa apakšstāva logiem, maigi dzeltena biezējošajā pievakares krēslā.

Mājīgumu sajutu vēl stiprāk, kad es aiz Džeimija iegāju pa parādes durvīm un mani sagaidīja ceptas gaļas un svaigas maizes smarža, no kuras sāka tecēt siekalas.

- Vakariņas, Džeimijs izdvesa, aizverot svētlaimē acis un ieel­pojot smaržu. Ak Dievs, es varētu apēst zirgu! Kūstošais sniegs pilēja no viņa apmetņa malas, atstājot slapjas peļķes uz dēļu grī­das.

- Es domāju, ka mums vajadzēs kādu no tiem notiesāt, es pie­zīmēju, atsienot sava apmetņa saites un izpurinot kūstošo sniegu

no matiem. Nabaga radījums, ko tu nopirki Kērkinmilā, knapi spēja pavilkties.

Mūsu balsis priekšnamā bija tik skaļas, ka augšstāvā atvērās durvis, pēc tam atskanēja mazu kājiņu dipoņa un prieka kliedziens, kad mazais Džeimijs pamanīja lejā savu vārdabrāli.

Troksnis, ko sacēla šī satikšanās, piesaistīja pārējās saimes uz­manību, un mēs nepaguvām ne attapties, kad nokļuvām priekš­namā saskrējušo Dženijas, mazuļa, Megijas, īana, Kruķa kundzes un dažādu istabeņu sveicienu un apskāvienu brāzmā.

- Kā es priecājos tevi redzēt, mīļais! Dženija atkārtoja jau trešo reizi, stāvot uz pirkstgaliem, lai noskūpstītu Džeimiju. Mēs bažījāmies, ka tu atgriezīsies mājās pēc vairākiem mēnešiem, ja spriež pēc tā, ko dzirdējām par armiju.

- Kā tad, īans sacīja, vai esi atvedis līdzi ari kādu no vīriem vai ieradies tikai ciemos?

- Atvedis? Pārtraucis apsveicināšanos ar vecāko māsasmeitu, Džeimijs blenza svainī, uz bridi aizmirsis meiteni, ko turēja rokās. Viņa atsauca tēvoci īstenībā, par savu klātbūtni atgādinot ar matu raustīšanu, tad Džeimijs izklaidīgi uzspieda buču bērnam uz vaiga un atdeva viņu man.

- Ko tu ar to gribi teikt, īan? viņš noprasīja. Vīriem vaja­dzēja atgriezties jau pirms mēneša. Vai daži nav pārnākuši?

Turēju Megiju cieši piekļautu sev klāt, man uzmācās biedējoša sajūta, ka ir noticis kas ļauns, kad redzēju smaidu pagaistam no īana sejas.

- Neviens nav pārnācis, Džeimij, viņš lēnām sacīja; garā, lab­sirdīgā seja pēkšņi atspoguļoja drūmo izteiksmi, ko viņš skatīja Džeimija vaigā. No viņiem nav bijis ne ziņas, ne miņas, kopš jūs visi kopā devāties projām.

No pagalma, kur Rebijs Maknebs apkopa zirgus, atskanēja klie­dziens. Džeimijs apcirtās, pagriezās pret durvīm, atgrūda tās un izbāza galvu ārā vētrā.

Pāri viņa plecam, cauri sniega vērpetēm, es varēju saskatīt jāt­nieku. Redzamība bija pārāk slikta, lai pazītu seju, bet mazo, sīksto

vīriņu, kas kā pērtiķis turējās seglos, nevarēja sajaukt ar citu. “Ātrs kā zibens,” Džeimijs bija teicis, un viņam, protams, bija taisnība; lai nedēļas laikā tiktu no Bjūlijas līdz Edinburgai un tad līdz Lelibrokai, vajadzēja veikt īstu izturības varoņdarbu. Jātnieks, kas pil­nos auļos mums tuvojās, bija Mērtegs, un nemaz nebija vajadzīgas Meisri gaišreģes dāvanas, lai pateiktu, ka viņš nes sliktas ziņas.