Spāre dzintarā 2

22 nodaļa Karaliskais stallis

Kariete lēnām kratījās pa īpaši grambainu ceļa posmu, kuru ziemas sals un pavasara stiprās lietusgāzmas bija izdangājuši briesmīgās bedrēs. Šis gads bija padevies lietains; pat tagad, vasaras sākumā, zem ceļmalā lekni saaugušajiem ērkšķogu krūmiem bija patvērušās mitras, dubļainas lāmas.

Džeimijs sēdēja man blakus uz viena no sēdekļiem šaura, pol­sterēta sola. Uz otra, stūri iezvēlies, saldā miegā gulēja Fērguss, kura galva klanījās līdzi karietes šūpām kā lellei, kurai kakla vietā ielikta atspere. Iekšā bija silts, un, kad vien uzbraucām uz sausas zemes laukumiņa, sacēlās nelieli zeltainu putekļu virpuļi, kas pa logiem spiedās iekšā karietē.

Sākumā mēs lāgiem apmainījāmies ar nejaušām piezīmēm par apkārt redzamo ainavu, par mūsu brauciena mērķi karaliskajiem staļļiem Aržantānā par šādām tādām tenkām, kas nodrošināja dienišķo maizi galminieku un darījumu aprindu ļaužu mēlēm. Iespējams, ka ari es, karietes šūpošanās un siltās dienas ieaijāta, biju iesnaudusies, bet mana auguma mainīgās formas neļāva ilgi palikt vienā pozā un no kratīšanās man sāpēja mugura. Turklāt bērns kļuva arvien aktīvāks, un pirmo kustību tikko jaušamās trīsas bija pārtapušas par sīkiem, bet asiem spērieniem un dun­kām; savā ziņā tie bija patīkami, tomēr neievērot tos nebija iespē­jams.

- Varbūt tev vajadzēja palikt mājās, Armaliet, Džeimijs ieru­nājās, saraucis pieri, kad es atkal sagrozījos, lai iekārtotos ērtāk.

- Man nekas nekaiš. Es pasmaidīju. Tikai nevaru atrast ēr­tāko pozu. Turklāt būtu ārkārtīgi žēl palaist garām to visu. Un es pamāju uz karietes logu, aiz kura starp tumšu, slaidu papeļu rindām, kas bija sastādītas aizvējam, pletās plaši tīrumi, koši zaļi kā smaragdi. Nieks par putekļiem, lauku svaigais gaiss pēc pilsētas smacīgajām un smirdošajām dvakām un Eņģeļu slimnīcas medicī­niskajiem izgarojumiem likās atspirdzinošs un reibinošs.

Luijs kā piesardzīgu labvēlības žestu par angļu diplomātiska­jām iniciatīvām bija piekritis, ka Sendringemas hercogs Aržantānas karaliskajos staļļos drīkst iegādāties četras Peršeronu šķirnes vais­las ķēves, lai uzlabotu asins sastāvu nelielajā darba zirgu ganām­pulkā, kurš Viņa Gaišībai piederēja Anglijā. Tāpēc Viņa Gaišība her­cogs šodien viesojās Aržantānā un bija uzaicinājis Džeimiju braukt līdzi, lai tas ar padomu palīdzētu izvēlēties ķēves. Ielūgums tika izteikts kādās vakariņās, un viesi aizrunājās tik tālu, ka beigu bei­gās šis apmeklējums izvērtās par veselu ceļojumu ar pikniku, kurā četrās karietēs devās vairākas dāmas un kungi no galma.

- Kā tu domā, vai tā ir laba zīme? es jautāju, drošs paliek drošs pārliecinājusies, ka mūsu ceļabiedri patiešām ir cieši aizmi­guši. Es runāju par to, ka Luijs atļāvis hercogam pirkt zirgus. Ja viņš izdara tādus reveransus pret angļiem, tad acīmredzot nav no­skaņots just līdzi Džeimsam Stjuartam vismaz atklāti.

Džeimijs noraidoši papurināja galvu. Viņš stingri atteicās val­kāt parūku, un viņa uzkrītošais, pareizi veidotais pauris ar apcirp­tajiem matiem šad tad galmā sacēla nopietnu satraukumu. Šobrīd tādai frizūrai bija zināmas priekšrocības lai ari uz garā, taisnā deguna vizēja sīka sviedru rasiņa, viņš ne tuvu nebija tik sanīcis kā es.

- Nē, tagad esmu gandrīz pārliecināts, ka Luijs nedomā ielais­ties ar Stjuartiem nekādās darīšanās katrā ziņā attiecībā uz sēša­nos tronī. Divemē kungs man apgalvoja, ka Padome ir pilnīgi noska­ņota pret to; kaut ari iespējams, ka Luijs pēdīgi padosies pāvesta atgādinājumiem tiktāl, ka izsniegs Čārlzam nelielu pabalstu, bet sagādāt Stjuartiem Francijā īpašu stāvokli viņš nav noskaņots.

kamēr Anglijas Džordijs raugās viņam uz pirkstiem. Šodien Džei­mijs pledu bija pārlicis pār plecu un saspraudis ar brošu skaisto rotu māsa bija atsūtījusi no Skotijas; divu skrejošu briežu augumi, galvām un astēm saskaroties, veidoja apli. Viņš satvēra pleda malu un ar to noslaucīja seju.

- Liekas, ka pēdējos mēnešos esmu runājis ar visiem puslīdz ietekmīgiem baņķieriem Parīzē, un viņi visi kā viens pret šo darī­jumu izturas vienaldzīgi. Viņš savilka lūpas skābā smaidiņā.

- Naudas nav tik daudz, lai kāds vēlētos apmaksāt tādu nedrošu ieceri kā Stjuartu varas atjaunošana.

- Un tātad, es ievaidējos, izstaipot muguru, atliek tikai Spā­nija.

Džeimijs pamāja ar galvu. Tā ir. Un Dūgals Makenzijs. Viņš izskatījās tik pašapmierināts, ka es ieintriģēta saslējos sēdeklī.

- Vai esi saņēmis no viņa kādu ziņu? Kaut ari sākotnēji Dū­gals bija izturējies piesardzīgi, viņš bija noticējis, ka Džeimijs ir lojāls jakobltu kustības atbalstītājs, un parastais šifrēto vēstuļu guvums tika papildināts ar vairākiem slepeniem paziņojumiem, ko no Spānijas atsūtīja Dūgals, Džeimijam vajadzēja tos izlasīt un nodot tālāk Čārlzam Stjuartam.

- Jā, esmu. Pēc Džeimija sejas izteiksmes spriedu, ka ziņas ir labas, un tā patiešām bija taču ne Stjuartiem.

- Filips atteicies sniegt palīdzību Stjuartiem, viņš sacīja. Re­dzi, viņš saņēmis ziņas no pāvesta kancelejas Spānijai jāturas pa gabalu no jautājuma par Skotijas troni.

- Vai mēs zinām, kādēļ tā? Pēdējā reizē no pāvesta sūtņa tika pārtvertas vairākas vēstules, bet, tā kā tās visas bija paredzētas Džeimsam vai Čārlzam Stjuartiem, ļoti ticams, ka tajās nebija pie­minētas Viņa Svētības sarunas ar Spāniju.

- Dūgals domā, Ica viņš zina. Džeimijs nosmējās. Un Dūgals ir patiesi apskaities. Gandrīz veselu mēnesi viņam vajadzējis gaidīt kā uz ūdens kustēšanos Toledo un beigās dabūjis braukt projām tikai ar miglainiem solījumiem, ka palīdzība tikšot sniegta, “kad

laiks būs nobriedis. Deo volente'”. Džeimija zemā balss lieliski atainoja svētulīgo intonāciju, un ari es sāku smieties.

- Benedikts grib izvairīties no strīdiem starp Spāniju un Fran­ciju; redzi, pāvests nevēlas, ka Filips un Luijs šķiež naudu, kura vi­ņam pašam var noderēt, Džeimijs ciniski noteica. Diez vai drīkst tā runāt par pāvestu, bet Benedikts šaubās, vai katoļu karalis vairs spēs noturēt Angliju. Skotijas Hailendas klanu vidū ir katoļticīgi vadoņi, bet pagājis jau krietns bridis, kopš Anglijai bija katoļu ka­ralis, un rādās, ka paies ellīgi daudz laika, iekams viņi atkal pie tāda tiks… Deo volente, viņš smaidīdams piebilda.

Džeimijs pakasīja galvu, un īsie, sarkanzeltainie mati deniņos saslējās stāvus.

- Stjuartu nākotne rādās drūmās krāsās, Armaliet, un tie ir labi jaunumi. Nē, no Burbonu monarhiem palīdzību nav ko gaidīt. Un vienīgais, kas mani šobrīd dara bažīgu, ir nauda, ko Čārlzs Stjuarts ieguldījis grāfa Senžermēna darījumos.

- Tātad tu nedomā, ka tas ir tikai tirdzniecības darījums?

- Nu, ir gan, viņš sarauca pieri, un tomēr tur slēpjas vēl kas vairāk. Zini, esmu dzirdējis dažādas runas.

Kaut ari Parīzes finanšu magnātu ģimenes nebija nopietni no­skaņotas palīdzēt jaunajam pretendentam kāpt Skotijas tronī, situācija viegli varēja mainīties, ja Čārlzam Stjuartam pēkšņi parā­dītos nauda, ko ieguldīt.

- Viņa Augstība man stāsta, ka viņš esot runājis ar Gobeliniem, Džeimijs turpināja. Viņus iepazīstinājis Senžermēns; citādi tie viņam neveltītu ne minūti sava laika. Vecais Gobelins princi uzskata par uzdzīvotāju un muļķi, tāpat ari viens no Gobelinu dēliem. Taču otrs saka, ka pagaidīšot un paskatīšoties: ja Čārlzam veikšoties šajā pasākumā, tad, iespējams, viņš varētu sniegt palīdzīgu roku.

- Diez kas nav, es noteicu.

Džeimijs papurināja galvu.

- Nē. Zini, nauda vairo naudu. Pagaidi, lai tikai Čārlzam veicas pāris riskantos darījumos, un baņķieri sāks viņā ieklausīties. Tas

puisis nav nekāds lielais domātājs, Džeimijs piebilda, nicinoši sašķiebis lūpas, bet viņš prot iepatikties; viņš spēj pierunāt cilvē­kus darit ko tādu, ko viņi paši nemaz nevēlas. Ar visu to viņš nevar virzīties uz priekšu, ja viņam nav pašam sava neliela kapitāla un tas viņam būs, ja ieguldījums nesīs peļņu.

- Mm. Kārtējo reizi mainot pozu, es pakustināju sakarsušo ādas apavu saspiestos pirkstus. Kad kurpes pasūtīju, tās derēja kā uzlietas, bet man bija sākušas tūkt kājas, tāpēc zīda zeķes bija pie­sūkušās sviedriem. Vai mēs to kaut kā varam novērst?

Džeimijs greizi pasmaidīja un paraustīja plecus.

- Laikam jau varam lūgt Dievu, lai sūta pie Portugāles kras­tiem sliktu laiku. Atklāti sakot, darījums nenotiktu vienīgi tad, ja nogrimtu kuģis, cita iemesla es neredzu. Senžermēns jau noslēdzis kontraktus par visas kravas pārdošanu. Izskatās: gan Čārlzs Stju­arts, gan grāfs gūs trīskāršu peļņu.

Grāfa pieminēšana lika man nodrebēt. Nespēju aizmirst Dūgala prātojumus. Nebiju stāstījusi Džeimijam ne par Dūgala apciemo­jumu, ne arī par to, ko viņa tēvocis domā par grāfa nakts gaitām. Man nepatika no vīra kaut ko slēpt, bet Dūgals bija pieprasījis klu­sēt, ja gribēju, lai viņš palīdz izkļūt no nepatikšanām ar Džonatanu Rendelu, un man nebija citas izvēles kā vien piekrist.

Džeimijs negaidīti man uzsmaidīja un izstiepa roku.

- Gan es kaut ko izdomāšu, Armaliet. Bet tagad dod šurp savas kājas. Kad Dženija bija grūta, viņa teica, ka uzreiz kļūst vieglāk, ja es pabrauku viņas pēdas.

Es nepretojos, izvilku kājas no sakarsušajām kurpēm, ieliku tās vīram klēpī un, kad pa logu ieplūdušais gaiss atvēsināja mitro zīdu, izdvesu atvieglojuma nopūtu.

Džeimijam bija lielas plaukstas un pirksti vienlaikus spēcīgi un maigi. Viņš ar pirkstu kauliņiem izmasēja manu pēdas izliekumu, un es, klusi ievaidējusies, atlaidos sēdeklī. Vairākas minūtes, ko mēs nobraucām nesarunājoties, es, atbrīvojusies no visām domām, baudīju svētlaimi.

Tad, galvu noliecis pār maniem zaļā zīdā tērptajiem kāju pirk­stiem, Džeimijs pēkšņi nevērīgi izmeta:

- Zini, patiesībā tas nebij parāds.

- Kas tad? Siltās saules un pēdu masāžas dēļ mans prāts bija mazliet apmiglojies, tādēļ man nebija ne jausmas, par ko viņš runā.

Nepārtraucot berzēt pēdas, Džeimijs pievērsa skatienu man. Seja bija nopietna, kaut ari acīs jautās smaida atblāzma.

- Tu teici, Armaliet, ka esmu tev parādā dzīvību, jo tu izglābi manējo. Viņš satvēra vienu lielo kājas pirkstu un palocīja. Bet es pārdomāju tavus vārdus un neesmu vairs tik drošs, ka tā ir. Ja ņem visu kopā, tad man šķiet, ka esam izlīdzinājušies.

- Ko tu ar to gribi teikt? Es mēģināju atbrīvot kājas, bet viņš turēja tās stingri ciet.

- Ja tu esi izglābusi manu dzīvību un tā ir -, nu, es ari esmu izglābis tavējo un vismaz tikpat daudz reižu. Atceries, es izglābu tevi no Džonatana Rendela Fortviljamā un izrāvu tevi no pūļa na­giem Kreinsmūrā, vai ne?

-Jā, es piesardzīgi piekritu. Man nebija ne jausmas, kur viņš mērķē, bet tie nebija tukši vārdi. Es, protams, esmu tev par to pateicīga.

No rīkles dziļumiem atskanēja nicinošs, skotiem raksturīgs ņurdiens.

- Runa nav par pateicību, Armaliet, no tavas vai manas puses es gribu teikt, ka tas nav ari pienākums. Smaids no acīm bija pazudis, un seja bija kļuvusi pilnīgi nopietna.

- Es nedevu tev Rendela dzīvību apmaiņā pret savējo sāk­sim ar to, ka tas nebūtu godīgs darījums. Aizver muti, Armaliet, viņš lietišķi noteica, ielidos vēl kāda muša. Patiesi, karietē bija vairāki tikko pieminētie insekti trīs atpūtās uz Fērgusa krekla priekšas, un pastāvīgā cilāšanās augšā lejā tos ne mazākajā mērā netraucēja.

- Kāpēc tad tu piekriti? Es mitējos cīnīties, un Džeimijs ar abām rokām apņēma manas pēdas, ar īkšķiem apļojot pa papē­žiem.

- Ne jau tāpēc, ka mani pārliecināja kāds no tevis minētajiem iemesliem. Kas attiecas uz Frenku, viņš turpināja, nu, tā ir

taisnība, ka esmu atņēmis viņam sievu un tāpēc man viņa ir žēl dažreiz vairāk nekā citu, viņš piebilda, nekaunīgi pakustinājis vienu uzaci. Tomēr jautājums paliek: vai tas ir citādi nekā tad, ja mēs būtu sāncenši šeit? Tu varēji brīvi izvēlēties vienu no mums, un tu izvēlējies mani kad viņa svaru kausā bij piemesta tāda grez­nība kā karsta vanna. Au! Es izrāvu vienu pēdu no tvēriena un iespēru Džeimijam pa ribām. Viņš iztaisnojās un sagrāba kāju, īstajā brīdī, lai novērstu vēl vienu spērienu.

- Ak, tagad nožēlo savu izvēli, ko?

- Pagaidām vēl ne. Es cīkstējos, lai atbrīvotu kāju. Bet kuru katru minūti tas var notikt. Turpini.

- Nu tad klausies. Nesaprotu, kā tas, ka izvēlējies mani, piešķir Frenkam Rendelam īpašas tiesības. Turklāt, viņš atklāti pateica,

- atzīstos, ka biju vienu mazu drusku greizsirdīgs uz to vīrieti.

Nomērķējusi zemāk, es spēru ar otru kāju. Viņš to satvēra, pirms biju trāpījusi, un veikli pagrieza manu potīti.

- Ja runājam vispārīgi par to, ka esmu parādā viņam dzīvību, Džeimijs turpināja, nepievēršot uzmanību manām pūlēm izrau­ties, tas ir jautājums, par kuru brālis Anselms no abatijas varētu izteikties labāk par mani. Protams, es aukstasinīgi neatņemtu ne­vainīgam cilvēkam dzīvību. Tomēr kaujas laukā es esmu nogalinā­jis, un vai tad tas ir citādi?

Atcerējos karavīru un sniegā nokritušo jaunekli, kuru nogali­nāju, kad bēgām no Ventvērtas. Es vairs nemocīju sevi ar atmiņām par to, bet zināju, ka viņš nekad nepazudīs no manas dzīves.

Džeimijs pakratīja galvu.

- Nē, tu vari atrast daudzus dažādus iebildumus, bet beigu bei­gās izvēle paliek tikai viena: kad vajag, tu nogalini un pēc tam dzīvo ar šo apziņu. Es atceros, kā sejā izskatījās katrs vīrs, kuru esmu nonāvējis, un atcerēšos vienmēr. Taču fakts ir tāds, ka esmu dzīvs, bet viņi ne, un tas ir mans vienīgais attaisnojums, vienalga, vai tas ir pareizi vai ne.

- Tomēr šis gadījums ir citāds, es aizrādīju. Šis nav gadī­jums, kad jāizvēlas, nogalināt vai nogalinās tevi.

Džeimijs novicinājās, aizbiedējot mušu, kas bija uzsēdusies viņam uz pakauša.

- Te nu tu kļūdies, Armaliet. Tas, kas kārtojams man ar Džeku Rendelu, atrisināsies tikai tad, kad viens no mums būs pagalam un varbūt pat tad vēl ne. Cilvēku var nogalināt ne tikai ar nazi vai šaujamo, un miesiska nāve nav pats ļaunākais. Džeimija balsī ieskanējās maigāki toņi. Svētās Annas klosterī tu, mo duinne, izrāvi mani no nāves ķetnām ne vienu reizi vien, un nedomā, ka es to nezinu. Viņš papurināja galvu. Varbūt tomēr es tev esmu vairāk parādā nekā tu man.

Džeimijs atlaida manas pēdas un iekārtoja ērtāk savas garās kājas.

- Un tāpēc man jādomā ne tikai par savu sirdsapziņu, bet arī par tavējo. Galu galā tev, kad tu pieņēmi lēmumu, nebij ne jaus­mas, kas notiks, tāpēc pamest vīrieti ir viens un pavisam kas cits nolemt viņu nāvei.

Man nepavisam nepatika, kā viņš aprakstīja manu rīcību, bet faktus es noliegt nevarēju. Patiesībā es biju pametusi Frenku, un, lai gan savu izvēli nenožēloju, es nožēloju un vienmēr nožēlošu nepieciešamību, kas spieda mani to darīt. Džeimija nākamie vārdi pārdabiskā veidā skanēja kā atbalss manām domām.

-Ja tu būtu zinājusi, ka tas varētu nozīmēt Frenka… nu, teiksim tā, nāvi… varbūt tu būtu izlēmusi citādi. Bet, ja tu esi izvēlējusies mani, vai man ir tiesības padarīt tavu rīcību nozīmīgāku, nekā tu gribēji?

Iegrimis prātošanā, viņš nebija manījis, kādu iespaidu šī saruna atstāj uz mani. Tikai tagad, ieraudzījis manu seju, viņš spēji aprā­vās un klusuciešot vēroja mani, kamēr kariete līgani ripoja starp zaļajiem laukiem.

- Es nespēju saskatīt, ka tas, ko tu, Klēra, izdarīji, būtu grēks, pēc garāka klusuma brīža viņš beidzot ierunājās un uzlika roku uz manas zeķē tērptās kājas. Tavs likumīgais vīrs esmu es, tieši tāpat kā viņš bij vai būs. Tu pat nezini, vai būtu pie viņa atgriezu­sies: mo duinne, tu varēji aiziet atpakaļ vēl tālāk vai uz priekšu uz

pavisam citu laiku. Tu rīkojies tā, kā uzskatīji par pareizu, un vai­rāk no cilvēka prasīt nevar. Džeimijs pacēla galvu, un izteiksme viņa acīs sāpīgi ievainoja manu dvēseli.

- Esmu pietiekami godīgs, lai pateiktu, ka man ir vienalga, kā būtu pareizi vai nepareizi, ja vien tu esi kopā ar mani, Klēra, viņš klusi piebilda. Ja tas, ka izvēlējies mani, tev bij grēks… tad es lab­prāt ietu pie paša velna un pateiktos viņam, ka esmu iekārdinājis tevi tā rīkoties. Viņš pacēla manu kāju un maigi noskūpstīja lielā pirksta pašu galiņu.

Es uzliku roku viņam uz galvas īsie mati bija biezi, bet mīksti kā pavisam maza ezīša adatas.

- Nedomāju, ka rīkojos nepareizi, es tikpat klusi atbildēju.

- Bet, ja tomēr… tad es, Džeimij Freizer, iešu tev līdzi pie tā velna.

Viņš aizvēra acis un nolieca galvu pār manu kāju. Tvēriens bija tik stingrs, ka jutu garos, slaidos kaulus cieši saspiestus, tomēr es neatvilku kāju. Ielaidu pirkstus viņam matos un viegli tos paraustīju.

- Kāpēc tad, Džeimij? Kāpēc tu izlēmi ļaut Džekam Rendelam dzīvot?

Kāju viņš neatlaida, bet atvēra acis un uzsmaidīja man.

- Nu, Armaliet, tovakar, staigādams šurpu turpu, es izdomājos visu ko. Vispirms es domāju, ka tev sāpēs, ja es to sūdbumbuli noga­lināšu. Es daudz ko darītu vai nedarītu, Armaliet, lai aiztaupītu tev bēdas, bet… cik lielā mērā tava sirdsapziņa atsver manu godu?

- Nē. Džeimijs atkal papurināja galvu, noraidot vēl vienu ar­gumentu. Ikviens var atbildēt tikai par savu rīcību un savu sirds­apziņu. Samaksa par to, ko daru es, nevar tikt piedzīta no tevis, lai kādas būtu sekas. Viņš samirkšķināja plakstiņus, acis no putek­ļainā vēja asaroja, un pārlaida roku galvai, veltīgi mēģinot savākt izspūrušos matus. īsi apcirpto matu šķipsnas bija izaicinoši saslē­jušās uz pakauša.

- Kāpēc tad? —es, paliekušie? uz priekšu, stingri noprasīju.

- Tu esi man izstāstījis visus iemeslus, kāpēc tu tā nedarīji; kas vēl palicis?

Mirkli viņš svārstījās, tad droši ieskatījās man acīs.

- Čārlza Stjuarta dēļ, Armaliet. Līdz šim mēs esam noslēguši visus naudas avotus, bet šis ieguldījums nu, viņam var izdoties aizvest armiju uz Skotiju. Un, ja tā… nu, tu, Armaliet, labāk par mani zini, kas var notikt.

Es zināju, un no šīs domas man kļuva auksti. Gribot negribot atmiņā nāca vārdi, kā viens vēsturnieks aprakstīja kalniešu likteni Kalodenā: “…mirušie, izmirkuši lietū un savās asinīs, gulēja četrās kārtās.”

Kalnieši, kas, nemākulīgi vadīti un izbadējušies, bet saglabājuši kaujas sparu līdz beigām, tiks iznīcināti vienā izšķirošā pusstundā. Viņus atstās guļam kaudzēs, noasiņojot aukstajā aprīļa lietū, un mērķis, ko viņi bija lolojuši simt gadus, būs miris reizē ar viņiem.

Pēkšņi Džeimijs paliecās uz priekšu un saņēma manas rokas.

- Es domāju, ka tas nenotiks, Klēra; domāju, ka mēs viņu aptu­rēsim. Un, ja ne, tad neticu, ka ar mani notiks kas slikts. Bet, ja nu tomēr… Tagad viņš bija kļuvis līdz nāvei nopietns, runāja pus­balsī un steidzīgi. Ja tomēr notiks kas slikts, tad es gribu, lai tev būtu vieta, kur patverties, gribu, lai ir kāds cilvēks, pie kura tu vari vērsties, ja es… ja manis vairs nav un nevaru par tevi parūpēties. Ja tas nevaru būt es, tad gribu, lai tas būtu vīrietis, kas tevi mīl. Viņš ciešāk satvēra manas rokas; jutu, ka abi gredzeni spiežas man miesā, un sapratu, cik svarīgs viņam ir šis jautājums.

- Klēra, tu zini, ko man maksā tas, ko es daru tavā labā… tas, ka es taupu Rendela dzīvību. Apsoli man, ja pienāks tāds laiks, tu atgriezīsies pie Frenka. Viņa acis pētīja manu seju, tumši zilas kā debesis, ko varēja redzēt karietes logā viņam aiz muguras. Es jau divas reizes esmu mēģinājis aizsūtīt tevi atpakaļ. Un pateicos Dievam, ka tu negāji. Bet, ja nonāks līdz trešajai reizei… tad apsoli, ka atgriezīsies pie viņa… atpakaļ pie Frenka. Jo tādēļ es veselu gadu taupu Džeka Rendela dzīvību… tevis dēļ. Apsoli, Klēra?

- Allez! Allez! Montez!' uz bukas klaigāja kučieris, mudinot zirgus kāpt kalnā. Bijām gandrīz klāt.

- Labi, es beidzot sacīju. Apsolu.

Staļļi Aržantānā bija tīri un plaši un smaržoja pēc vasaras un zirgiem. Vienā no atvērtajiem steliņģiem Džeimijs, apburts kā ak­lais dundurs, riņķoja ap Peršeronu šķirnes ķēvi.

- 0, tu nu gan mums esi viena smuka zeltenīte! Nāc, mīlīt, ļauj apskatīt tavu skaisto, resno rumpīti. Mm, kā tad, izcili!

- Es vēlētos, lai mans vīrs tā sarunātos ar mani, hercogiene de Nevē izmeta skaudīgu piezīmi, un pārējās dāmas, kas, sastā­jušās ar salmiem izklātajā vidusejā, vērojot notiekošo, sāka ķiķi­nāt.

- Varbūt, kundze, viņš tā darītu, ja jūs no mugurpuses būtu tik­pat ierosinoša. Bet, iespējams, jūsu vīrs uzskata citādi nekā Broktūrekas kungs, kurš prot novērtēt apaļas ķermeņa formas. Grāfs Senžermēns pārlaida man skatienu, kurš pauda tikko jaušamu iro­nisku nicinājumu. Centos iztēloties šos melnos redzokļus zaigojam maskas ieslīpajos acu caurumos, un man tas lieliski izdevās, pat par daudz. Diemžēl mežģīņu volāni piedurkņu galos nosedza lie­lāko tiesu no viņa delnām; īkšķis pie plaukstas pamatnes nebija redzams.

Uztvēris zemtekstu, Džeimijs ērti atspiedās ar elkoņiem uz ķē­ves platās muguras, tāpēc pāri dižciltīgā dzīvnieka stāvam varēja redzēt tikai viņa galvu, plecus un augšdelmus.

- Broktūrekas kungs novērtē skaistumu, kur vien tas parādās, grāfa kungs. Vienalga, dzīvniekā vai sievietē. Taču es spēju saskatīt arī atšķirību starp tiem abiem, ne tā kā dažs labs. Kad visi sāka smieties, viņš dzēlīgi uzsmaidīja Senžermēnam un uz atvadām no­glāstīja ķēvei kaklu.

Džeimijs, saņēmis aiz rokas, veda mani uz nākamo stalli, un lēnākā solī mums sekoja viss viesu pulciņš.

- O! viņš izdvesa, ieelpojis gaisu, kurā jaucās zirgu, iejūga, mēslu un siena smārds, it kā tas būtu vīraks. Man nudien pie­trūkst kūts smaržas. Laukos mani pārņem ilgas pēc Skotijas.

- Pēc Skotijas te diez kā neizskatās, iznākot no krēslainā staļļa, es iebildu un samiedzu acis spožajā saulē.

- Tiesa, bet lauki paliek lauki, viņš sacīja, te ir tīrs un zaļš, gaisā nav dūmu un mēslu zem kājām… ja vien neskaita zirgābolus, bet tos es neskaitu.

Bija vasaras sākums, un saule apspīdēja starp lēzeniem, zaļiem pakalniem iekārtojušās Aržantānas māju jumtus. Karaliskie staļļi atradās ārpus pilsētiņas un bija krietni pamatīgāk būvēti nekā tuvumā dzīvojošo Luija pavalstnieku mājokļi. Šķūņi un zirgu no­vietnes bija celti no karjerā iegūtiem akmeņiem, ar akmens grī­dām, slānekļa jumtu, un te tika uzturēta kārtība, kas tālu pārsnie­dza Eņģeļu slimnīcas higiēnas stāvokli.

Pie staļļa stūra bija dzirdama skaļa ūjināšana, un Džeimijs ap­stājās kā zemē iemiets tieši laikā, citādi sadurtos ar Fērgusu, kas aizšāvās mums garām kā lingas sviests. Viņam uz papēžiem mina divi staļļa puikas, abi krietni lielāki par bēgli. Netīri zaļā svaigu mēslu svītra, kas stiepās pāri pirmā zēna sejai, ļāva noprast pakaļ­dzīšanās iemeslus.

Apliecinot visai ievērojamu attapību, Fērguss apcirtās pretējā virzienā, pašāvās garām sekotājiem, ielidoja sanākušo viesu pul­ciņa vidū un patvērās aiz aizsargvaļņa Džeimija kiltos tērptajiem gurniem. Redzēdami, ka medījums zudis, puikas bailīgi palūkojās uz tuvojošos grezni tērpto galminieku ierindu, pārmija skatienus, kas skaidri pauda viņu lēmumu, vienlaikus pagriezās un aizrikšoja projām.

Pamanījis, ka pretinieks atkāpjas, Fērguss pabāza galvu gar mana krinolīna malu un guturālā franču valodā kaut ko nosauca viņiem pakaļ; par to Džeimijs asi parāva viņu aiz auss.

- Taisies, ka tiec! viņš skarbi uzsauca. Un, Dieva dēļ, izbeidz apmētāt ar zirgāboliem tos, kas lielāki par tevi. Tagad ej un uzve­dies kārtīgi. Šo padomu viņš papildināja, uzšaujot puikam pa bikšu dibenu tā, ka Fērguss aizstreipuļoja pretējā virzienā tam, kur bija pazuduši viņa uzbrucēji.

Biju lauzījusi galvu, vai ir prātīgi ņemt Fērgusu līdzi izbrau­cienā, bet lielākā tiesa dāmu bija ieradušās ar saviem pāžiem, kas izdarīja nelielus pakalpojumus nesa pārtikas grozus un citus

priekšmetus, kas tiek uzskatīti par nepieciešamiem vienas dienas izbraukumā pie dabas. Un Džeimijs bija gribējis savam audzēknim parādīt laukus, uzskatīdams, ka zēns pelnījis brīvdienas. Viss bija, kā nākas, izņemot to, ka Fērgusam, kurš nekad mūžā nebija izbrau­cis ārpus Parīzes, sagriezās galva no svaiga gaisa, gaismas un skaistajiem, milzīgajiem dzīvniekiem, kas staigāja viņam gar pašu degunu, un, kā sajucis prātā no laimes, visu laiku kopš ierašanās brīža viņš iekūlās nepatikšanās.

- Dievs vien zina, ko tas zēns vēl sadomās, es drūmi noteicu, noskatoties pakaļ Fērgusam. Varbūt pielaidīs uguni kādai siena ķīpai.

Džeimiju šādas izredzes itin nemaz neuztrauca.

- Gan būs labi. Visi puikas sarīko mēslu kaujas.

- Tiešām? Es pagriezos un cieši noskatīju Senžermēnu, kurš, nevainojami ģērbies baltā linā, baltā saržā un baltā zīdā -, pie­klājīgi pieliecies pie hercogienes, klausījās, ko viņa saka, uz pirkst­galiem lēnām tipinot pāri salmu piemētātajam pagalmam.

- Varbūt tu tā darīji, es pazobojos. Bet viņš jau nu gan ne. Un nedomāju, ka kaut ko tādu kādreiz darījis arī bīskaps. Sāku apšaubīt, vai šī ekskursija bija prāta darbs, vismaz priekš manis. Džeimijs, rīkojoties ar gigantiskajiem Peršeroniem, bija savā ele­mentā un nepārprotami bija atstājis iespaidu uz hercogu, kas bija labi. Turklāt pēc brauciena karietē man briesmīgi smeldza mugura, ādas kurpes sāpīgi spieda manas sakarsušās un pietūkušās kājas.

Džeimijs paraudzījās manī no augšas, pasmaidīja un paspieda man plaukstu, kura turējās viņam pie elkoņa.

- Vairs nebūs ilgi, Armaliet. Pavadonis vēlas parādīt mums apsēk­lošanas šķūņus, pēc tam tu ar pārējām dāmām varēsi apsēsties un uzēst, kamēr veči stāvēs un plēsīs rupjus jokus par saviem daiktiem.

- Vai skatīšanās, kā tiek aplekta ķēve, parasti izraisa tādas sarunas? Man tas likās ļoti interesanti.

- Nu, vismaz vīriešiem. Kā ir dāmām, es nezinu. Paspicē ausis, un vēlāk varēsi man pastāstīt.

Patiesību sakot, bija jūtams, ka ļaužu bariņu, kas ar grūtībām ietilpa vaislas šķūņa šaurībā, pārņēmis apspiests uzbudinājums. Šī, tāpat kā citas ēkas, bija celta no akmeņiem, tikai šeit abās pusēs centrālajai ejai nebija atsevišķu steliņģu, vienīgi neliels aploks, ku­ram katrā pusē bija nodalījumi zirgu turēšanai un aizmugurē ko­ridors jeb skrejceļš ar vairākiem vārtiem, kurus varēja virināt, lai regulētu zirgu pārvietošanos.

Šķūnī bija gaišs un daudz svaiga gaisa, pateicoties tam, ka ēkas abos galos bija ierīkoti lieli, neiestikloti logi ar skatu uz laidaru, kas bija apaudzis ar zāli. Redzēju tā malā vairākas milzīgas Peršeronu ķēves plūcam zāli; kādas pāris no tām likās nemierīgas te tās, šūpojoties gurnos, gabaliņu paaulekšoja, te atkal pārgāja uz rikšiem vai pastaigas soli, spalgi zviedzot, purināja galvas ar plan­došām krēpēm. Vienā tādā brīdī no steliņģa šķūņa galā atskanēja skaļš, nazāls zviedziens un nožogojuma dēļus sadrebināja varens spēriens.

- Viņš ir gatavs, man aiz muguras kāds atzinīgi nomurmi­nāja. Nez kura jaunkundze būs tā laimīgā?

- Tā, kas ir tuvāk vārtiem, minēja hercogiene, kura vienmēr bija gatava saderēt. Lieku uz to piecas livras.

- Ak nē! Jūs, kundze, maldāties, tā ir pārāk rāma. īstā būs tā mazā, zem ābeles, kura koķeti bola acis. Redzat, kā šī mētā galvu? Es izvēlos to.

Atskanot ērzeļa zviedzienam, visas ķēves bija apstājušās, jau­tājoši pacēlušas purnus un nervozi kustināja ausis. Nemierīgās mētāja galvas un grudzināja; viena izstiepa kaklu un ļāva skanēt garam, augstam zviedzienam.

- Tā, Džeimijs sacīja, pamādams ar galvu. Dzirdēji, kā viņa sauc ērzeli?

- Un ko viņa saka, mans kungs? acīm zibot, jautāja bīskaps.

Džeimijs nopietni papurināja galvu.

- Tā, mans kungs, ir dziesma, pret kuru baznīcas vīrs ir kurls… vismaz vajadzētu būt kurlam. Viņa piezīme sacēla smieklu brāzmu.

Protams, izvēlējās to ķēvi, kura bija saukusi. Tikusi aplokā, viņa apstājās, kā zemē iemieta, pacēla galvu un drebošām nāsīm ostīja

gaisu. Ērzelis viņu saoda; zviedzieni pārdabiski atbalsojās pret dēļu jumtu, tie bija tik skaļi, ka sarunāties nebija iespējams.

Neviens tāpat šobrīd negribēja runāt. Lai arī es jutos slikti, kad ķēve atkal atbildēja ērzeļa saucienam, manas krūtis uzbudinājumā viegli notrīsēja un piebriedušais vēders savilkās.

Peršeronu šķirnes zirgi ir ļoti lieli. Pamatīgs dzīvnieks plecu augstumā sasniedz piecas pēdas, un labi barotas ķēves rumpis ir gandrīz jardu plats, spalva tiem gaiša, ābolaini pelēka vai mirdzoši melna, ar krāšņu, melnu krēpju ūdenskritumu, kas pie saknēm ir manas rokas biezumā.

Ērzelis, metoties pie sapītās ķēves, no steliņģa izlidoja tik spēji, ka visi skatītāji atsprāga no sētas. Milzīgajiem pakaviem trieco­ties iežogojuma smiltīs, uzvirmoja putekļu mākoņi, un no vaļējās mutes šķīda siekalu lāses. Zirgu puisis, kas bija atvēris steliņģa vār­tiņus, palēca malā; blakus žilbinošajai, no iežogojuma izlaistajai fūrijai viņš izskatījās sīks un neievērojams.

Ķēve priecīgi palēcās un satraukumā smalki iezviedzās, nāka­majā mirklī ērzelis jau bija uzmeties viņai uz muguras un ielaidis zobus spēcīgajā, izliektajā kaklā, nospiežot ķēves galvu padevīgi uz leju. Kuplā aste pacēlās augstu gaisā, atkailinot ķēvi un dodot brīvu pieeju ērzeļa miesaskārei.

- Jesus, nočukstēja Pridoma kungs.

Tas ilga tikai īsu bridi, bet, vērojot, kā cilājas sviedros satumsu­šie sāni, kā gaisma rotaļājas plīvojošajās krēpēs un kā, savelkoties un saspringstot kaislīgajā pārošanās kustībā, vizmo lielie muskuļi, likās, ka pagājusi vesela mūžība.

Kad gājām ārā no šķūņa, neviens nerunāja. Beidzot hercogs sāka smieties, iebikstīja Džeimijam sānos un teica:

- Jūs pie tādiem skatiem esat pieradis, Broktūrekas kungs, vai

ne?

- Kā ta’, Džeimijs apstiprināja. Esmu to redzējis neskaitā­mas reizes.

- Ak tā? hercogs noteica. Un sakiet man, kungs, kā jūs jūta­ties, to skatoties pēc tik daudzām reizēm?

Atbildot Džeimijam raustījās viens lūpu kaktiņš, bet seja sagla­bāja nopietnību.

- Ļoti pazemīgs, Jūsu Gaišība.

- Kas tas bija par skatu! sajūsminājās hercogiene de Nevē. Kā aizsapņojusies viņa pārlauza cepumu un lēnām to košļāja. Tik rosinošs, vai ne?

- Jūs gribējāt teikt: tas tik bija daikts! diezgan parupji pre­cizēja Pridoma kundze. Kaut Filibertam tāds būtu! Bet tagad… Viņa, savilkusi uzacis, palūkojās uz šķīvi ar nelielām, varbūt kādas divas collas garām desiņām, un dāmas, kas sēdēja uz zemē izklāta­jām segām, sāka ķiķināt.

- Pol, lūdzu, gabaliņu vistas, grāfiene Senžermēna vērsās pie sava pāža. Viņa bija jauna, un vecāko sieviešu piedauzīgās runas lika viņai sarkt. Iedomājos, nez kāda bija viņas laulība ar Senžermēnu; viņš nekad neņēma sievu līdzi, kad gāja sabiedrībā, vienīgi tādos gadījumos kā šis, kad bīskapa klātbūtne liedza ierasties ar kādu no mīļākajām.

- Phe! Novīpsnāja viena no galma dāmām, Montresora kun­dze, kuras vīrs bija bīskapa draugs. Izmērs jau nav galvenais. Kāda jēga, ja tas ir liels kā ērzelim, bet necik neturas? Pat ne divas minūtes! Sakiet, kāds no tā labums? Viņa satvēra divos pirkstos pipargurķīti, pacēla gaisā un ar spicu sārtās mēles galiņu nolaizīja blāvi zaļo marinēto dārzeni. Es tik saku, ne jau tas ir svarīgi, kas viņiem biksēs, bet gan tas, ko viņi ar to dara.

Pridoma kundze nosprauslājās.

- Nu, ja atrodat kādu, kurš zina, ka ar to var darīt vēl kaut ko, ne tikai iegrūst pirmajā caurumā, dodiet man ziņu. Es labprāt paskatītos, ko ar tādu lietu var pasākt.

- Jums vismaz ir kāds, kuru tas interesē, sarunā iesaistījās hercogiene de Nevē. Viņa veltīja riebuma pilnu skatienu savam dzī­vesbiedram, kurš vīru pulciņā grozījās pie aplokiem, vērojot, kā iejūgta ķēve demonstrē savu māku.

- Tikai ne šovakar, mīļā, viņa apbrīnojami prasmīgi atdarināja sava lauleņa skaļo, nazālo balsi. Esmu pārguris. Viņa piespieda roku pie pieres un izbolīja acis. Darījumi ir tik nogurdinoši. Klausītāju smieklu iedrošināta, viņa turpināja izrādi, ieplešot acis un kā aizsargājoties sakrustojot sev klēpī rokas. Ko, atkal? Vai tad tu nezini, ka pārmērīga šķiešanās ar vīrišķo sulu kaitē veselībai? Vai tad nepietiek, ka tu ar savām prasībām esi mani tā nomocījusi, ka esmu palicis vājš kā diegs, Matilde? Vai tu gribi, lai es dabūju sirdstrieku?

Dāmas smieklos spiedza un elsa tik skaļi, ka piesaistīja bīskapa uzmanību, kurš mums pamāja ar roku un mīļi uzsmaidīja, saceļot vēl lielāku jautrību.

- Nu, viņš vismaz visu savu vīrišķo sulu neizšķiež bordeļos… vai kur citur, sacīja Pridoma kundze, ar daiļrunīgu, nožēlas pilnu skatienu palūkojoties uz grāfieni Senžermēnu.

- To nē, drūmā balsī piekrita Matilde. Viņš to uzkrāj kā zeltu. Varētu domāt, ka pie tās vairs nevarēs tikt, ja spriež pēc tā, kā viņš… ak, Jūsu Gaišība! Vai neiedzersiet glāzi vīna? Viņa apbu­roši uzsmaidīja hercogam, kurš bija klusi pielavījies no mugurpu­ses. Viņš stāvēja un smaidīdams skatījās uz sievietēm, vienu gaišo uzaci mazliet savilcis uz augšu. Ja hercogs arī bija dzirdējis, par ko mēs runājām, viņš to neizrādīja.

Apsēdies man blakus uz paklātās segas, Viņa Gaišība nevērīgi risināja asprātīgu sarunu ar dāmām; savādi spiedzīgā balss daudz neatšķīrās no sieviešu balsīm. Lai ari likās, ka viņš pilnībā nodevies tērzēšanai, es pamanīju, ka viņa skatiens laiku pa laikam aizslīd līdz nelielajam vīriešu pulciņam pie aplokiem. Džeimija košie kilti uzkrītoši izcēlās pat krāšņo samta un iestīvinātā zīda tērpu vidū.

Biju šaubījusies, vai vēlos hercogu atkal satikt. Kā nekā pēdējā ciemošanās viņa mājā beidzās ar to, ka pēc manas apsūdzības iz­varošanas mēģinājumā tika apcietināts Džonatans Rendels. Bet šī izbraukuma laikā hercogs bija pati nevainība, izsmalcinātu manieru iemiesojums, un ne reizi nepieminēja kādu no brāļiem Rendeliem. Tāpat citu viesu klātbūtnē neatskanēja neviena piezīme par

apcietinājumu; lai kāda būtu hercoga diplomātiskā misija, likās, ka tā ir pietiekami nozīmīga, lai izpelnītos karalisko klusēšanas zvērestu.

Visumā es priecājos, ka hercogs pievienojās mums pie maltītes. Vispirms jau tādēļ, ka viņa klātbūtnē dāmas atturējās uzdot man jautājumu kuru drosmīgākas dvēseles viesībās bieži mēdza man uzdot -, ko skoti valkā zem kiltiem. Ņemot vērā, kāds noskaņojums šobrīd valdīja piknika viešņu vidū, šaubos, vai pietiktu ar manu iecienīto atbildi: “Nu, kā jau parasti.”

- Jūsu vīrs šo to saprot no zirgiem, hercogs pievērsās man, uz brīdi atbrīvojies, jo hercogiene de Nevē, kas sēdēja viņam otrā pusē, pārliecās pāri segai, lai parunātos ar Pridoma kundzi. Viņš man stāstīja, ka viņa tēvam un tēvocim Hailendā piederējis mazs, bet izsmalcināts stallis.

-Jā, tā ir taisnība. Es maziem malciņiem dzēru vīnu. Bet jūs esat viesojies pie Kolama Makenzija Leohas pilī; jūs taču noteikti redzējāt stalli pats savām acīm. Patiesībā pirmo reizi ar hercogu es satikos pērn Leohā, kaut arī uz īsu brīdi; viņš bija devies medī­bās tieši pirms tam, kad mani apcietināja par buršanos. Domāju, ka viņš par šo notikumu droši vien zina, bet, ja tā, tad viņš nekādi to neizrādīja.

- Protams. Augstmaņa modrās, zilās ačeles pašāvās vispirms pa kreisi, tad pa labi, lai pārliecinātos, ka viņu neviens nenovēro, un tad viņš pārgāja uz angļu valodu. Toreiz jūsu vīrs man stāstīja, ka nedzīvojot savā muižā, jo nelaimīgā kārtā turklāt kļūdaini Anglijas valdība izvirzījusi pret viņu apsūdzību slepkavībā. Sakiet, kundze, vai apsūdzība vēl joprojām ir spēkā un viņš ir izsludināts ārpus likuma?

- Par mana vīra galvu vēl aizvien ir izsludināta atlīdzība, es neko neslēpu.

Hercoga sejas izteiksme, kurā atspoguļojās pieklājīga interese, nemainījās. Viņš izklaidīgi pastiepa roku un paņēma vienu no ma­zajām desiņām.

- Šis apstāklis var tikt grozīts, viņš klusā balsī sacīja. Pēc tikšanās ar jūsu vīru Leohas pilī es ievācu ziņas. O, ticiet man,

cienītā kundze, pietiekami diskrēti. Un, manuprāt, šo jautājumu varētu nokārtot bez īpašiem sarežģījumiem, ja tikai iečukstētu pa­reizajā ausī un ziņa nāktu no pareizā avota.

Tas izklausījās interesanti. Pirmo reizi par savu beztiesisko stā­vokli Džeimijs Sendringemas hercogam bija pastāstījis, Kolama Makenzija mudināts, cerot, ka izdosies pierunāt hercogu iejaukties šajā lietā. Tā kā Džeimijs patiesībā nebija izdarījis minēto nozie­gumu, nekādu nopietnu pierādījumu nevarētu būt; bija pilnīgi iespējams, ka hercogs, kuram bija spēcīga ietekme uz Anglijas aris­tokrātu aprindām, patiesi varētu panākt apsūdzības atsaukšanu.

- Kāpēc? es jautāju. Un ko jūs par to vēlaties?

Smalkās, gaišās uzacis strauji savilkās uz augšu, un hercogs pa­smaidīja, atklājot vienādus, baltus zobiņus.

- Apžēliņ, jūs nu gan runājat tiešu valodu, vai ne? Vai tad neva­rētu būt tā, ka es novērtēju jūsu vira zināšanas un palīdzību, izvē­loties zirgus, un labprāt redzētu viņu atgriežamies mājās, kur viņš šo prasmi atkal varētu likt lietā?

- Varētu, bet tā nav, es joprojām runāju, ko domāju. Pama­nīju, ka Pridoma kundze pievērsusi mums savu ciešo skatienu, un mīļi uzsmaidīju hercogam. Kāpēc jūs to darītu?

Viņš veikli iestūma mutē visu desiņu, sāka nesteidzīgi košļāt, un laipnajā sejā neatspoguļojās nekas cits kā vien prieks par jauko dienu un gardo maltīti. Beidzot viņš norija kumosu un viegli nosu­sināja lūpas ar lina salveti.

- Nu, Sendringemas hercogs atkal ierunājās, ja mēs pie­ņemtu, jūs saprotat…

Es pamāju ar galvu, un viņš turpināja:

- Tātad tikai kā pieņēmums, varbūt mēs varam uzskatīt, ka jūsu vīra draudzība, kas nesen izveidojusies ar… ar zināmu per­sonu, kura ne pārāk sen ieradusies no Romas? A, es redzu, ka jūs mani saprotat. Jā. Tātad pieņemsim, ka šī draudzība liek bažīties noteiktām aprindām, kuras labprāt vēlētos, lai šī persona klusi un mierīgi atgriežas Romā… vai arī apmetas uz dzīvi Francijā, kaut ari Roma būtu labāks variants… nu, drošāks, jūs mani saprotat?

- Skaidrs. Arī es paņēmu desiņu. Tā bija ļoti pikanta, un pie katra kumosa man degunā iecirtās ķiploku smārds. Un zināmās aprindas minēto draudzību uzskata par pietiekami nopietnu, lai par tās pārtraukšanu piedāvātu atsaukt pret manu vīru izvirzītās apsūdzības? Un vēlreiz es jautāju: kāpēc? Mans vīrs nav nekāda ievērojama persona.

- Tagad nav, hercogs piekrita. Bet nākotnē var kļūt. Viņš ir saistīts ar vairākām ietekmīgām franču baņķieru ģimenēm, un vēl vairāk sakaru viņam ir tirgotāju vidū. Viņš tiek uzņemts galmā, un Luijs šad tad viņā ieklausās. Vārdu sakot, ja arī jūsu vīram šobrīd nav pilnvaras rīkoties ar ievērojamām naudas summām un ietek­mēt notikumus, tad nevar izslēgt, ka drīz būs. Turklāt viņš pieder ne tikai pie viena, bet pie diviem no varenākajiem Hailendas kla­niem. Un aprindas, kuras vēlas, lai minētā persona atgriežas Romā, baiļojas, ne gluži bez pamata, ka šī ietekme varētu izpausties nepa­reizajā virzienā. Tāpēc daudz labāk būtu, ja jūsu vīrs atgrieztos… ar atjaunotu reputāciju… savos zemes īpašumos Skotijā, vai jums tā nešķiet?

- Nav slikta doma, es piekritu. Tas bija kukulis un arī ne slikts. Sarauj visas saites ar Čārlzu Stjuartu, un tu drīkstēsi atgriezties Sko­tijā un Lelibrokā, neriskējot, ka tevi pakārs. Potenciāli neērta Stju­artu atbalstītāja novākšana, turklāt neprasot nekādus izdevumus no valdības, arī angļiem varēja likties kā pievilcīgs piedāvājums.

Es vēroju hercogu, cenšoties izprātot, kur ir viņa vieta šajā plānā. Oficiāli esot Džordža II, Hanoveru elektora un Anglijas ka­raļa tik ilgi, kamēr Džeimss Stjuarts uzturas Romā, sūtnis, viņa vizītei Francijā itin labi varēja būt divi mērķi. Iesaistīties ar Luiju smalkā pieklājīgu frāžu un draudu apmaiņā, kas bija diplomātijas būtība, un vienlaikus iznīcināt atkārtotas jakobītu sacelšanās rēgu? Vairāki no Čārlza uzticamajiem atbalstītājiem pēdējā laikā, aizbildi­noties ar steidzamiem darījumiem ārzemēs, bija nozuduši no ska­tuves. Nopirkti vai aizbiedēti es netiku gudra.

Laipnā sejas izteiksme neļāva nojaust hercoga domas. Nekaut­rēdamies viņš atstūma parūku uz pakauša, kuru sedza arvien šķid­rāki mati, un pakasīja galvu.

- Padomājiet gan par to, dārgā, viņš mani mudināja. Un, kad būsiet padomājusi… aprunājieties ar viru.

- Kāpēc jūs ar viņu nerunājat pats?

Augstmanis paraustīja plecus un atkal pasniedzās pēc desiņām, šoreiz viņš paņēma trīs.

- Esmu pieredzējis, ka vīrieši ļoti bieži pret to, ko saka kāds no tuviniekiem, kāds, kuram viņi uzticas, izturas pieļāvīgāk nekā pret to, ko viņi varētu uztvert kā spiedienu no ārpuses. Viņš pasmai­dīja. Jādomā par vīrieša lepnumu; ar to jāapietas saudzīgi. Un, ja esam sākuši runāt par saudzīgu apiešanos… nu, ir taču tāds jēdziens kā “sievietes pieeja”, vai ne?

Man nebija laika atbildēt, jo no lielā staļļa atskanēja kliedziens, kas lika visiem galvas pagriezt tajā virzienā.

Pa šauro eju starp galveno stalli un garo, vaļējo nojumi, kurā atradās smēde, uz mūsu pusi rikšoja zirgs. Tas bija Peršeronu ku­meļš, spriežot pēc dābolainā apspalvojuma, jauns, ne vairāk kā divus vai trīs gadus vecs. Peršeroni, pat nepieauguši, ir lieli; kumeļš šķita milzīgs, kad viņš tā lēnā riksītī, asti vicinot, bezmērķīgi lēk­šoja šurpu turpu. Jaunulis acīm redzami vēl nebija pieradināts pie segliem; dzīvnieks raustīja platos plecus, cenšoties nokratīt nelielo nastu, kas sēdēja jāteniski tam mugurā, abām rokām cieši iekram­pējies biezajās, melnajās krēpēs.

- Piķis un zēvele, tas taču Fērguss! Dāmas, šī kliedziena iz­traucētas, bija piecēlušās kājās un ar interesi vēroja, kas notiks.

To, ka mums pievienojušies vīrieši, pamanīju tikai tad, kad viena no sievietēm sacīja:

- Izskatās briesmīgi bīstami! Ja zēns nokritis no zirga, viņš noteikti sasitīsies!

- Nu, ja viņš nesasitīsies krītot, tad to izdarīšu es, tiklīdz da­būšu rokā to mazo razbainieku, man aiz muguras noteica kāda drūma balss. Es pagriezos un ieraudzīju Džeimiju, kurš pāri manai galvai skatījās uz zirgu, kas strauji mums tuvojās.

- Vai tu vari dabūt viņu nost? es jautāju.

Viņš papurināja galvu.

- Nē, lai to izdara zirgs.

Atklāti sakot, kumeļš likās vairāk samulsis nekā sabijies no neparastā smaguma uz muguras. Pelēki dābolainā āda raustījās un trīsēja, it kā to būtu apsēdis vesels bars mušu, un zirgs apjukumā purināja galvu, it kā nesaprotot, kas notiek.

Ja runājam par Fērgusu, tad viņa kājas uz Peršerona platās mu­guras bija novietotas gandrīz taisnā leņķī; skaidri bija redzams zirgā viņš noturējās tikai tāpēc, ka bija uz dzīvību un nāvi iekram­pējies krēpēs. Pat šādā situācijā viņam varbūt izdotos noslīdēt zemē vai vismaz noripot bez nopietnākiem ievainojumiem, ja vien zirgābolu kaujas zaudētāji nebūtu savu plānu izstrādājuši visos sīkumos, lai pilnā mērā izbaudītu atriebības garšu.

Vairāki kopēji piesardzīgā attālumā sekoja zirgam, noslēdzot tam atpakaļceļu. Vienam bija izdevies aizskriet priekšā un atvērt vārtus uz tukšu aploku netālu no mums. Vārti atradās starp viesu pulciņu un eju, kas atdalīja ēkas; skaidrs, ka gūstītāju nolūks bija neuzkrītoši ievadīt zirgu aplokā, kur tas varētu sabradāt Fērgusu vai nesabradāt pēc patikas, bet vismaz pats nevarētu aizbēgt vai savainoties.

Taču, pirms šī iecere tika īstenota, krietnu gabalu virs zemes, sienaugšā, kāds lunkans zeņķis izbāza pa lodziņu galvu. Neviens no skatītājiem, kas visu uzmanību veltīja zirgam, to nemanīja, izņemot mani. Zēns kādu brīdi skatījās pa logu uz notiekošo, tad pazuda un gandrīz tūlīt atkal parādījās, turot abās rokās pamatīgu siena klēpi. Ļoti rūpīgi izvēlējies īsto brīdi, viņš nometa sienu tieši tad, kad zirgs ar Fērgusu mugurā pagāja zem loga.

Likās, ka sprāgusi bumba. Tur, kur vēl pirms brīža atradās Fēr­guss, pa gaisu lidoja siens, kumeļš panikā iezviedzās, pameta gaisā pakaļkājas un aulekšoja kā Dārbi sacīkšu uzvarētājs uz galminieku pulciņu, kas, klaigājot kā zosis, pajuka uz visām četrām debespu­sēm.

Džeimijs bija meties man virsū, lai dabūtu mani nost no ceļa, un nogāzis zemē. Es gulēju garšļaukus zālē, un Džeimijs, sulīgi lamājoties gēlu valodā, slējās kājās. Nekavējis laiku, lai apjautātos

par manu pašsajūtu, viņš aizskrēja tajā virzienā, kurā bija pazudis Fērguss.

Zirgs bija pamatīgi pārbiedēts, tas slējās pakaļkājās, grozījās uz visām pusēm, priekškājas kūla gaisu, turot pa gabalu nedaudzos zirgkopjus un staļļa zēnus, kas drīz vien zaudēja galvu, iedomājo­ties, ka viņu acu priekšā viens no karaļa vērtīgākajiem zirgiem sevi sakropļos.

Stūrgalvības vai baiļu dēļ bija noticis brīnums, un Fērguss jo­projām atradās savā vietā, tievās kājeles tirinājās pa gaisu, kamēr viņš šļūkāja un lēkāja pa muguru, kas cilājās augšā lejā. Zirgu puiši vienā mutē bļāva, lai puika atlaiž rokas, bet viņš nemaz neklausī­jās, tikai, cieši aizmiedzis acis, turējās pie divām saujām zirga astru kā pie dzīvības. Vienam no kopējiem bija mēslu dakšas; viņš tās draudīgi vicināja, un Montresora kundze bailēs spalgi iekliedzās, acīmredzot nospriedusi, ka puisis vēlas uzdurt uz tām bērnu.

Šāda spalga bļaušana itin nemaz neiedarbojās nomierinoši uz kumeļa nerviem. Tas dancoja un lēkāja, kāpjoties atpakaļ no cil­vēku loka, kas pamazām savilkās aizvien ciešāk. Nedomāju, ka kopējs bija nolēmis nocelt Fērgusu no zirga muguras ar dakšām, un tomēr pastāvēja nopietnas briesmas, ka puika tiks sabradāts, ja nokritīs… un es šaubījos, vai viņš vēl ilgi spēs no šāda likteņa izvairīties. Pēkšņi zirgs izvēlējās nelielu birzīti, kas auga netālu no aploka, vai nu meklējot glābiņu no cilvēkiem, vai arī izsecinājis, ka koku zari varētu noraut viņa mugurai piezīdušos asinssūcēju.

Kad dzīvnieks paskrēja zem pirmajiem zariem, es zaļajā lapotnē pamanīju sarkanu tartānu, un tūlīt noplaiksnīja košs zibsnis, kad Džeimijs izlēca no savas slēptuves. Viņš deva sitienu zirgam no mu­gurpuses, tad aizvēlās pa zemi, pledam plandot un kailajām kājām spārdoties; uzmanīgs skatītājs pamanītu, ka šim skotam šobrīd zem kiltiem nekā nav.

Galminieku pulciņš visi kā viens traucās uz priekšu, visu uzma­nību pievēršot pakritušajam Broktūrekas saimniekam, bet zirgkopji sekoja mūkošajam zirgam uz birzītes otru malu.

Džeimijs gulēja zem skābaržiem uz muguras, seja zaļganbāla, acis un mute plati ieplestas. Rokas cieši turēja Fērgusu, kurš kā

dēle bija piekļāvies glābēja krūtīm. Kad es pieskrēju pie vīra, viņš samirkšķināja acis un vārgi mēģināja pasmaidīt. Klusā sēkšana, kas plūda no atvērtās mutes, pamazām pārgāja seklā elpošanā, un es atvieglojumā atslābu viņam bija tikai aizsista elpa.

Beidzot aptvēris, ka zirgs zem viņa vairs nepārvietojas, Fērguss piesardzīgi pacēla galvu. Tad spēji pieslējās sēdus uz sava darba devēja vēdera un dedzīgi iesaucās:

- Tas bija brīnišķīgi, kungs! Vai varam to izdarīt vēlreiz?

Veicot glābšanas operāciju Aržantānā, Džeimijs bija sastiepis ciskas muskuli, un, kad atgriezāmies Parīzē, viņš jau stipri kliboja. Aizsūtījis Fērgusu kuram ne pārdrošais izlēciens, ne tam sekojo­šais sods nebija kaitējis uz virtuvi, lai pats meklē sev vakariņas, Džeimijs ieslīga krēslā pie kamīna un masēja pietūkušo kāju.

- Vai stipri sāp? es līdzjūtīgi jautāju.

- Drusku. Bet mazliet to atpūtināšu, un gan jau būs labi. Viņš piecēlās un ar baudu izstaipījās, garās rokas gandrīz pieskārās no­melnējušajiem ozolkoka baļķiem virs kamīna. Karietē kļuvu gluži stīvs; vajadzēja labāk jāt ar zirgu.

- Mmm. Es arī. Berzēju sev krustus, kas smeldza no ilgās sēdēšanas vienā pozā. Likās, ka sāpes caur iegurni slīd lejup uz kā­jām, laikam jau grūtniecības dēļ locītavas zaudēja elastību.

Pārlaidu roku Džeimija kājai, pārbaudot, vai nav ievainojuma, un pamāju uz dīvānu.

- Nāc, atgulies uz sāniem. Man tavai kājai ir viena laba smērite; ierīvēšu, un sāpes mazliet atlaidīsies.

-Ja tu tā vēlies. Viņš stīvi izslējās stāvus, tad apgūlās uz krei­sajiem sāniem un savilka kiltus uz augšu virs ceļgala.

Atvēru savu zāļu lādi un sāku pārcilāt kārbiņas un burciņas. Dadzis, sarkanā goba, pelargonija… ā, te tā bija. Izcēlu zilu stikla pudelīti, kuru man bija iedevis Forēza kungs, un noskrūvēju vā­ciņu. Piesardzīgi paostīju gaisu; ziedes ātri sasmaka, bet likās, ka šajā iejaukta krietna porcija sāls, lai labāk saglabātos. Ziedei bija

patīkama, maiga smarža un skaista krāsa, tāds trekns svaiga krē­juma dzeltenigums.

Paņēmu pamatīgu pikuci, pavilku augstāk kiltus, lai netraucē, un ieziedu Džeimija augšstilba garo muskuli. Kāja bija silta; tas nebija karstums, kas liecinātu par infekciju, bet normāls siltums, kādu izstaro jauna vīrieša miesa, kas pietvīkusi no kustībām un pulsē no veselības. Viegli iemasēju ziedi ādā, sajūtot cietā muskuļa pietūkumu un sataustot iedobumu starp kvadricepsu un paceles cīpslu. Kad piespiedu stingrāk, Džeimijs iekunkstējās.

- Sāp? es jautāju.

- Kā ta’, drusku, bet turpini. Tāda sajūta, ka kļūst labāk. Viņš iesmējās. Nevienam citam es neatzītos, tikai tev, Armaliet, bet tas bij brangi. Vairākus mēnešus nebiju dabūjis tā izvingrināt locek­ļus.

- Labi, ka izpriecājies, es vēsi noteicu, paņemdama vēl maz­liet ziedes. Man arī bija interesanti piedzīvojumi. Nepārtraucot masāžu, es izstāstīju par Sendringema piedāvājumu.

Džeimijs par atbildi norūcās un mazliet saviebās, kad es pieskā­ros kādai sāpīgai vietai.

- Tātad Kolamam bij taisnība, ka šis kungs, iespējams, varēs man palīdzēt tikt vaļā no apsūdzības.

- Tā izskatās. Tikai jautājums ir šāds: vai tu to vēlies? Cen­tos neaizturēt elpu, gaidot atbildi. Viens iemesls bija tāds, ko es jau zināju, Freizeri kā dzimta bija pazīstami ar savu stūrgalvību, un, kaut arī Džeimija māte bija dzimusi Makenzija, viņš pats caur un cauri bija atsities Freizeros. Ja reiz bija ieņēmis galvā, ka aptu­rēs Čārlzu Stjuartu, tad diez vai būs ar mieru atkāpties no sava nodoma. Tomēr ēsma bija kārdinoša gan man, gan arī viņam. Iespēja atgriezties mājās, Skotijā, un dzīvot mierā.

Bet tas, protams, nebija vienīgais šķērslis. Ja tā notiktu un mēs atgrieztos, ļaujot Čārlza plāniem ritēt savu gaitu, līdz īstenotos man zināmais nākotnes scenārijs, tad miers, ko mēs baudītu Sko­tijā, patiesi nevilktos ilgi.

Džeimijs, acīmredzot izsekojis manai domai, nošņaukājās.

- Zini, ko es tev, Armaliet, teikšu? Ja es domātu, ka Čārlzs Stju­arts varētu gūt panākumus atbrīvot Skotiju no Anglijas virskun­dzības -, es atdotu visas savas zemes, savu brīvību un dzīvību, lai palīdzētu viņam. Varbūt viņš ir niekkalbis, bet karalisks niekkalbis, un rādās, ka drosmes viņam netrūkst. Džeimijs nopūtās.

- Bet es viņu pazīstu, esmu runājis ar viņu un ar visiem jakobītiem, kas cīnījušies kopā ar viņa tēvu. Ja, ņemot vērā tavus pare­dzējumus, atkal sāksies sacelšanās… neredzu, ka man ir cita izvēle kā vien palikt te, Armaliet. Kad viņš būs apturēts, varbūt tad pavēr­sies iespēja atgriezties mājās vai nepavērsies. Bet pagaidām man ar pateicību jānoraida Viņa Gaišības piedāvājums.

Viegli noglāstīju vīra roku.

- Es jau domāju, ka tu tā teiksi.

Džeimijs man uzsmaidīja, tad viņa skatiens noslīdēja uz leju, uz maniem ar dzeltenas ziedes kārtiņu klātajiem pirkstiem.

- Kas tas ir par zieķi?

- To man iedeva Forēza kungs. Nosaukumu viņš nepateica. Šau­bos, vai tam ir kāda aktīva sastāvdaļa, bet tā ir jauka, taukaina smērīte.

Augums zem manām rokām sastinga, un Džeimijs pāri plecam palūkojās uz zilo stikla trauciņu.

- Forēza kungs iedeva? Varēja just, ka viņam tas nepatika.

- Jā, es izbrīnījusies atteicu. Kas vainas? Jo viņš atbī­dīja manus noziestos pirkstus, nolaida kājas uz grīdas un meklēja dvieli.

- Vai tam trauciņam uz vāka ir lilijas, Armaliet? viņš jautāja, slaukot no kājas ziedi.

- Jā, ir. Džeimij, kas vainas ziedei? Viņa sejā atspoguļojās ārkārtīgi savāda izteiksme kaut kas pa vidu starp mulsumu un uzjautrinājumu.

- O, es neteiktu, ka tai ir kāda vaina, Armaliet, viņš beidzot atbildēja. Kāju viņš bija trinis tik stipri, ka sprogainie, sarkanzeltainie matiņi bija sacēlušies stāvus virs sarkani noberztās ādas; pēk­šņi viņš aizmeta dvieli un domīgi lūkojās uz pudelīti.

- Forēza kungs tevi noteikti ļoti augstu vērtē, Ārmaliet, viņš sacīja. Tas zieķis ir ļoti dārgs.

- Bet…

- Nav jau tā, ka es neprastu to novērtēt, Džeimijs steidzās mani mierināt. Tomēr man ir jocīga sajūta, jo tikai vienas dienas pietrūka, lai es pats kļūtu par tā sastāvdaļu.

- Džeimij! es pacēlu balsi. Kas tas ir? Es paķēru dvieli un steidzos noberzt savus taukainos pirkstus.

- Pakārtu cilvēku tauki, viņš negribīgi paskaidroja.

- P-p-p… Nespēju šo vārdu pat dabūt pār lūpām un sāku no jauna: Tu gribi teikt… Man uz rokām uzmetās zosāda, saceļot smalkos matiņus stāvus kā spilventiņā saspraustas kniepadatas.

- Ē, jā. Tauki, kas ņemti no pakārtiem noziedzniekiem, viņš attrauca, atgūstot savaldīšanos tikpat ātri, kā es zaudēju savējo.

- Ļaudis runā, ka ļoti labi derot pret ģikti un kaulu sāpēm.

Es atsaucu atmiņā, cik kārtīgi Forēza kungs bija savācis to, kas palika pāri pēc operācijas Eņģeļu slimnīcā, un savādo skatienu Džeimija sejā, kad viņš ieraudzīja, ka chirurgien pavadījis mani mājās. Man ļima ceļgali, un es jutu, ka kuņģis palecas kā gaisā pasviesta pankūka.

- Džeimij, velns un elle, kas ir Forēza kungs? es gandrīz kliedzu.

Uzjautrinājums Džeimija sejā, neapšaubāmi, bija guvis virs­roku.

- Viņš ir Piektā apgabala kroņa bende, Ārmaliet. Es domāju, ka tu zini.

Džeimijs no staļļa pagalma atgriezās slapjš un nosalis, tur viņš devās noberzties, jo nepieciešamās šķīstīšanās mērogi bija tik lieli, ka guļamistabas vanna tos nodrošināt nespēja.

- Neuztraucies, visu nomazgāju-, viņš mani mierināja, norā­vis kreklu un kails ieslīdējis zem palagiem. Viņam bija uzmetusies grubuļaina un vēsa zosāda, un, mani apskaujot, viņa augums vēl viegli drebēja.

- Kas ir, Ārmaliet? Es taču vairs neožu pēc tā smāķa, vai ne? viņš jautāja, kad es, sevi rokām apņēmusi, paliku stīvi guļam.

- Nē, es teicu. Es baidos. Džeimij, man tek asinis.

- Jēziņ! viņš nočukstēja. Jutu, ka pēc maniem vārdiem viņam cauri izskrien baiļu trīsas. Viņš cieši piekļāva mani sev klāt un turēja, glāstot man matus un muguru, bet mēs abi jutām baismīgo bezpalīdzību fiziskās katastrofas priekšā. Jebkura viņa rīcība būtu veltīga. Viņš bija ļoti stiprs, tomēr nevarēja mani pasargāt; lai kā gribētu, palīdzēt nespēja. Pirmo reizi es vīra rokās nejutos drošībā, un šī apziņa biedēja mūs abus.

- Kā tu domā… Džeimijs iesāka, tad aprāvās un norija kaklā sakāpušo kamolu. Jutu nodrebam kaklu un dzirdēju, kā viņš norij bailes. Vai tas ir slikti, Ārmaliet? Vai tu to zini?

- Nē, es atbildēju. Cenšoties rast kādu pieturas punktu, es piekļāvos viņam ciešāk. Es nezinu. Asiņošana nav stipra, vismaz pagaidām ne.

Svece vēl dega. Viņš raudzījās manī no augšas ar raizēs satum­sušām acīm.

- Vai man atvest kādu palīgu, Klēra? Dziednieku, kādu sievieti no slimnīcas?

Es papurināju galvu un aplaizīju sausās lūpas.

- Nē. Es ne… nedomāju, ka viņi varētu ko līdzēt. Ne jau to es gribēju teikt; vairāk par visu es vēlējos, lai būtu kāds cilvēks, kurš zinātu, kā novērst nelaimi. Bet tad es atcerējos medmāsu kursus, tās nedaudzās dienas, ko pavadījām ginekoloģijas palātā, un ārsta vārdus, kad viņš, plecus paraustījis, atgāja no gultas, kurā gulēja sieviete pēc spontānā aborta: “Patiesībā šādos gadījumos neko ne­var darīt. Ja viņai jāzaudē bērns, tad parasti arī zaudē, lai ko jūs darītu. Faktiski vienīgais līdzeklis ir gultas režīms, un bieži vien pat tas nepalīdz.”

- Varbūt nav nekas nopietns, es centos iedrošināt mūs abus.

- Nav nekas neparasts, ja sievietei grūtniecības laikā gadās viegla asiņošana. Tas nebija nekas neparasts pirmo trīs mēnešu laikā. Man bija jau vairāk par pieciem, un tas gan nekādā gadījumā nebija

parasti. Tomēr bija daudz iemeslu, kas varētu izraisīt asiņošanu, un ne visi bija nopietni.

- Iespējams, viss būs labi, es teicu. Uzliku roku uz vēdera un viegli piespiedu. Jutu tur mītošā cilvēciņa atbildi, laisku, ilgu spie­dienu, un uzreiz sajutos labāk. Mani pārplūdināja kaismīga patei­cība, un acīs sariesās asaras.

- Ārmaliet, ko es varu darīt? Džeimijs čukstēja. Viņa roka apvijās man ap vidu, satvēra manu plaukstu un uzlika uz apdrau­dētā vēdera.

Ar otru roku es satvēru viņa plaukstu un turējos.

- Lūdz Dievu, es teicu. Lūdz par mums, Džeimij.