Spāre dzintarā 2

29 nodaļa Kā pliki pa nātrēm

Skotija. Es nopūtos, domādama par vēsajām, brūnajām upēm un tumšajām priedēm Džeimija zemes īpašumā Lelibrokā. Vai mēs patiešām drīkstam doties mājās?

- Laikam jau mums nekas cits neatliek. Neizklausījās, ka viņš būtu sajūsmā. Karaļa apžēlošanas rakstā noteikts, ka līdz sep­tembra vidum man jātiek projām no Francijas, citādi mani atkal iesēdinās Bastllijā. Viņa Majestāte, cerams, nokārtojis, ka ari angļu valdība piešķir man apžēlošanu, lai mani nepakar, tiklīdz es Invernesā nokāpju no kuģa.

- Mēs tikpat labi varam doties uz Romu vai uz Vāciju, es pie­sardzīgi ieminējos. Par visu vairāk es vēlējos atgriezties mājās Leli­brokā un Skotijas kalnieņu klusajā mierā sadziedēt brūces. Iedo­mājoties par karalisko galmu ar tā intrigām un spriedzi, ko radīja pastāvīgā briesmu un nedrošības sajūta, man sažņaudzās sirds. Bet, ja Džeimijs uzskatīja, ka mums vajag…

Viņš noraidoši papurināja galvu; kad viņš pieliecās, lai uzvilktu zeķes, sarkanie mati aizsedza seju.

- Nē, vai nu Skotija, vai Bastllija, viņš cieti noteica. Lai būtu droši, kuģa biļetes jau nopirktas. Viņš izslējās un šķību smaidu lūpās atbīdīja matus no acīm. Varbūt Sendringemas hercogs un, iespējams, ari karalis Džordžs vēlas mani aizsūtīt mājās, jo tur viņi var mani droši paturēt acis. Viņi negrib, lai es Romā nodarbo­jos ar spiegošanu vai Vācijā cenšos sameklēt naudu. Šis trīs nedēļas apdomāšanās laika, manuprāt, ir reveranss pret Džeredu, lai viņš var atgriezties, iekams es dodos projām.

Sēdēju savā guļamistabā uz palodzes un lūkojos uz viļņojoši zaļo Fontenblo mežu. Karstā vasaras tveice spieda pie zemes, izsū­cot visu enerģiju.

- Nevaru teikt, ka es par to skumtu. Es vēlreiz nopūtos un, meklējot kaut mirkli atspirdzinājuma, piekļāvu vaigu pie rūts. Va­kardienas vēsais lietus bija atstājis aiz sevis mitrumu, kura dēļ mati un drēbes lipa pie miesas, āda kļuva mikla un nepatīkami kņudināja. Bet vai tu domā, ka tas ir droši? Es runāju par to, vai tagad, kad grāfs ir pagalam un Manceti nauda zaudēta, Čārlzs atteiksies no sava nodoma?

Džeimijs sarauca pieri un pārbrauca roku pār apakšžokli, lai no­teiktu, cik gari izauguši bārdas rugāji.

- Kaut es zinātu, vai viņš pēdējo divu nedēļu laikā saņēmis kādu vēstuli no Romas, viņš sacīja, un, ja ir saņēmis, kas tajā rakstīts. Bet, jā, domāju, ka mums ir izdevies. Neviens baņķieris Eiropā nedos ne pliku grasi cilvēkam ar uzvārdu Stjuarts, tas nu ir pagalam droši. Spānijas Filipam zvejojamas lielākas zivis, un Luijam… Viņš paraustīja plecus un pavīpsnāja. Čārlza izredzes gan uz Divernē kunga, gan uz Sendringemas hercoga palīdzību, es teiktu, ir sliktākas par sliktām. Es tomēr noskūšos, ko tu saki?

- Manis dēļ tas nav vajadzīgs, es atbildēju. Jautājuma nevē­rīgā intimitāte lika man sakautrēties. Pagājušajā naktī mēs bijām gulējuši vienā gultā, bet abi bijām pārguruši, un smalkais tīkls, ko noaudām lapenē, likās pārāk trausls, tas diez vai izturētu spriedzi, ko izraisītu mēģinājums mīlēties. Visu nakti mokoši apzinājos vīra tuvumu, bet uzskatīju, ka šajos apstākļos man jāgaida, līdz pirmo soli spers Džeimijs.

Bet nu, kad viņš pagriezās, lai paņemtu kreklu, es pamanīju gaismas rotaļu uz viņa pleca, un mani sagrāba alkas viņam pie­skarties; es atkal gribēju just viņu spiežamies klāt, gludu, cietu un iekāres pārņemtu. '

Džeimija galva izšāvās pa krekla kakla izgriezumu, un viņa acis, pēkšņi un bez brīdinājuma, notvēra manu skatienu. Mani vēro­jot, viņš uz mirkli pārtrauca ģērbšanos, bet neko neteica. Ārpus

klusuma burbuļa, kas mūs ietvēra, skaidri varēja dzirdēt pils pa­rasto rīta darbu trokšņus kalpotāju soļus un smalko, ķildīgo Luīzes balsi.

“Ne šeit,” sacīja Džeimija acis. “Te ir pārāk daudz cilvēku.”

Viņš nodūra skatienu un sāka cītīgi pogāt ciet kreklu.

- Vai Luīzei ir zirgi izjādēm? viņš jautāja, neatraujoties no pogāšanas. Dažas jūdzes no šejienes ir klintis; iedomājos, varbūt mēs varētu līdz turienei aizjāt… iespējams, tur ir vēsāks.

- Šķiet, ka viņai ir tādi zirgi, es teicu. Pajautāšu.

īsi pirms dienas vidus mēs sasniedzām to klintaini. Ne gluži klintis, drīzāk stāvus plienakmens stabus un šķautnes, kas tiecas augšup no pauguraines dzeltējošās zāles, atgādinot senas pilsētas drupas. Laiks un dabas spēki bija atstājuši gaišajos klintsbluķos plaisas un rievas, tos izraibināja tūkstošiem svešādu, sīku augu, kuri bija spējuši laist saknes nelielajos augsnes pleķīšos, ko bija sanesušas lietusgāzmas.

Sapītos zirgus mēs atstājām ganāmies pļavā un kājām uzkāpām līdz plašam, lēzenam, ar asas zāles kumšķiem apaugušam kaļķak­mens laukumam tieši pie vislielākā akmeņu nogruvuma. Nīkulīgie krūmi gan nekādu lielo ēnu nemeta, bet tik augstu kalnos pūta viegla vēsma.

- Ak Dievs, ir nu gan tveice! Džeimijs noelsās. Viņš attaisīja kiltu sprādzi, un tie noslīdēja pie kājām, tad viņš sāka vilkt nost kreklu.

- Ko tu dari, Džeimij? es, smieklus valdīdama, jautāju.

- Izģērbjos, viņš lietišķi atbildēja. Kāpēc tu nedari tāpat, Armaliet? Tu esi vēl vairāk nosvīdusi nekā es, un te neviens mūs neredzēs.

Brīdi svārstījusies, es paklausīju Džeimija ieteikumam. Vieta bija pavisam noslēgta; aitu ganībām pārāk akmeņaina un klin­šaina, tāpēc iespēja, ka te kaut nejauši varētu atklīst kāds gans, bija mazticama. Un divatā, kaili, projām no Luīzes un viņas uzbāzīgo

kalpotāju bara… Kamēr es atbrīvojos no sviedriem piemirkušajām drānām, Džeimijs izklāja pledu uz cietās zemes.

Viņš ar baudu izstaipījās, tad atgūlās, aizlika rokas aiz pakauša un nepievērsa itin nekādu uzmanību ziņkārīgām skudrām, noklī­dušiem grants graudiņiem un asu augu durstīgajiem stublājiem.

- Tev jau āda bieza kā āzim, es nobrīnījos. Kā tu vari tā gulēt uz plikas zemes? Arī es, izģērbusies kaila, ērti iekārtojos uz vairākās kārtās salocītā pleda, ko Džeimijs bija man noklājis.

Acis siltajā pēcpusdienas saulē aizvēris, viņš tikai paraustīja plecus. Viņš bija iegūlies iedobumā, un saules stari apzeltīja viņa augumu, kas uz tumšās un asās zāles fona kvēloja sarkani zeltains.

- Būs labi, viņš apmierināts atteica un iegrima klusēšanā; mēs gulējām pietiekami tuvu, lai es cauri vēja žūžošanai klintīs dzirdētu viņa elpu.

Apvēlos uz vēdera, atspiedu zodu uz rokām un vēroju vīru. Vi­ņam bija plati pleci un šauri gurni, gari, spēcīgi apakšstilbi ar nelieliem pat atslābinātā stāvoklī stingriem muskuļu mezgliem. Silta brīze sakustināja žūstošos gaiša kanēļa krāsas spalvu kušķus padusēs un sabužināja vara un zelta spalviņas, kas līgani vilnīja ap plaukstu locītavām zem galvas. Rēnais vējiņš bija patīkams, jo agrā rudens saule joprojām karsēja manus plecus un apakšstilbus.

- Es mīlu tevi, klusi sacīju, ne tāpēc, lai Džeimijs sadzirdētu, bet tāpēc, ka man patika to teikt.

Tomēr viņš bija dzirdējis, jo tikko jaušams smīns izlieca platās mutes līniju. Pēc brīža viņš atvēlās man blakus uz pleda. Pie mugu­ras un dibena bija pielipuši daži zāles stiebri. Es vienu notraucu, un no mana pieskāriena viņa augumam pārskrēja trīsas.

Es pieliecos un noskūpstīju viņa plecu, man patika vīra ādas smarža un viegli sāļā garša.

Taču Džeimijs nevis sāka mani skūpstīt, bet pavirzījās gabaliņu tālāk un, atspiedies uz elkoņa, vēroja mani. Šajā skatienā bija kaut kas tāds, ko es nesapratu, un man kļuva mazliet neomulīgi.

- Dabūsi grasi, ja pateiksi, ko domā. Es vilku ar pirkstu pa dziļo mugurkaula rievu. Viņš pārvietojās tik tālu, ka nevarēju viņu aizsniegt, un dziļi ievilka elpu.

- Nu, es prātoju… viņš iesāka un aprāvās pusvārdā. Džeimijs lūkojās lejup uz pirkstiem, kas knibinājās ap sīku, turpat zālē uz­plaukušu puķīti.

- Ko tu prāto?

- Kā tas bij… ar Luiju.

Man likās, ka sirds uz mirkli apstājusies. Es zināju, ka visas asi­nis bija aizplūdušas no sejas, jo lūpas, kad mēģināju kaut ko pateikt, likās nejutīgas.

- Kā… tas… bija?

Džeimijs pacēla galvu un mēģināja savilkt lūpas žilbinoši iro­niskā smaidā.

- Nu, viņš ir karalis. Varētu domāt, ka tas būtu… tā kā citādi. Nu… varbūt kaut kā īpaši?

Smaids izplēnēja, un Džeimija seja kļuva tikpat balta kā manējā. Viņš atkal nodūra skatienu, vairoties no manām izbīļa pilnajām acīm.

- Laikam jau vienīgais, par ko prātoju, viņš purpināja, ir tas… vai viņš… vai viņš bij citāds nekā es? Redzēju, ka viņš iekož lūpā, it kā gribētu, lai vārdi nebūtu izteikti, bet bija jau daudz par vēlu.

- Velns un elle. Kā tu uzzināji? Man griezās galva, un es saju­tos neaizsargāta, tāpēc apvēlos uz vēdera un cieši piespiedos īsajai zālei.

Džeimijs papurināja galvu, zobus joprojām iekodis apakšlūpā. Kad viņš beidzot to atlaida, palika dziļa, sarkana koduma vieta.

- Klēra, viņš klusi sacīja. Ak, Klēra! Tu jau pirmajā reizē atdevi man sevi visu un neko neliedzi. Nekad neesi liegusi. Kad es lūdzu tev būt godīgai, es teicu, ka tavā dabā nav melot. Kad es tev tā pieskāros… Viņa roka saņēma saujā manu dibenu, es sarāvos, jo nebiju to gaidījusi.

- Cik ilgi esmu tevi mīlējis? viņš tikko dzirdami jautāja.

- Gadu? Kopš brīža, kad tevi ieraudzīju. Un cik bieži esmu mīlējis tavu augumu piecsimt reižu vai vairāk? Viens pirksts viegli kā tauriņa spārns aizslīdēja man pa roku un plecu, pēc tam tālāk pār

ribām, līdz es noskurinājos un pavēlos sāņus, lai varētu ieskatīties viņam sejā.

- Tu nekad neesi atrāvusies no mana pieskāriena. Acis kā pie­kaltas sekoja pirkstam, kas slīdēja lejup pa krūts apaļumu. Pat ne pirmajā naktī, kad būtu varējusi tā darīt, un es par to nebrīnītos. Bet tu neatrāvies. Tu man no pašas pirmās reizes devi visu, neko neliedzi, itin nekā no sava auguma. Bet tagad… viņš atvilka roku.

- Sākumā domāju, varbūt tāpēc, ka zaudēji bērnu, varbūt kautrē­jies no manis vai pēc tik ilga laika jūties atsvešinājusies. Bet tad sapratu, ka ne jau tas ir iemesls.

Sekoja ļoti ilgs klusuma bridis. Jutu, kā mana sirds smagnējā ritmā sitas pret auksto zemi, un dzirdēju, kā dziļi ielejā priedes sačukstas ar vēju. Tālumā sasaucās putniņi. Es vēlējos būt viena. Vai vismaz kaut kur tālu prom no šejienes.

- Kāpēc? beidzot atskanēja kluss jautājums. Kāpēc tu man meloji? Kad es, jau ierodoties, domāju, ka zinu?

Es nenovērsu skatienu no rokām, ko biju saņēmusi zem zoda, un noriju siekalas.

- Ja… es iesāku un vēlreiz noriju kamolu kaklā, …ja es pa­teiktu, ka esmu ļāvusi Luijam… tu būtu par to jautājis. Domāju, ka tu nevarētu aizmirst… varbūt tu spētu man piedot, bet ne aiz­mirst, un tas vienmēr stāvētu starp mums. Es trešo reizi skaļi noriju siekalas. Lai gan laiks bija karsts, manas rokas bija aukstas un pakrūtē bija iegūlis ledus gabals. Bet, ja es tagad viņam stāstu patiesību, tad jāizstāsta viss.

- Ja tu būtu jautājis… un tu to darīji, Džeimij, darīji! Man būtu vajadzējis par to runāt un vēlreiz visu izdzīvot, tāpēc es baidī­jos… Apklusu, nespēdama parunāt, bet viņš nedomāja ļaut man klusēt.

- No kā tu baidījies? viņš nelikās mierā.

Es mazliet pagriezu galvu, ne, tik daudz, lai ieskatītos sarunbiedram acīs, bet lai redzētu tumšo siluetu, ēnu, kura draudoši vīdēja cauri aizkaram, ko veidoja mani saules zibšņu izraibinātie mati.

I r

- Baidījos, ka pateikšu, kāpēc es tā rīkojos, es atzinos. Džeimij… man to vajadzēja darīt, lai dabūtu tevi ārā no Bastīlijas ja būtu nepieciešams, es darītu daudz ļaunākas lietas. Bet tad… un pēc tam… es gandrīz cerēju, ka tev kāds pastāstīs, ka tu uzzināsi. Es biju tik dusmīga, Džeimij… par dueli un par bērnu. Un tāpēc, ka tu spiedi mani tā rīkoties… iet pie Luija. Gribēju izdarīt kaut ko tādu, lai aizdzītu tevi, lai būtu droša, ka nekad tevi vairs nere­dzēšu. Es to izdarīju… daļēji… tāpēc, ka es gribēju tevi sāpināt, es čukstus pabeidzu.

Džeimijam mutes kaktiņā noraustījās sīks muskulītis, bet acis turpināja vērot savas sažņaugtās rokas. Bezdibenis, kuram bijām pārmetuši nedrošu tiltu, atkal atvērās un kļuva nepārejams.

- Kā tad. Tev tas itin labi izdevās.

Lūpas sakniebās šaurā svītriņā, un kādu laiku viņš neko neteica. Pēdīgi Džeimijs pagrieza galvu un paraudzījās tieši uz mani. Es labprāt būtu izvairījusies no šī skatiena, bet tas nebija iespējams.

- Klēra, viņš klusi ierunājās. Ko tu juti… kad es atdevu savu miesu Džekam Rendelam? Kad es ļāvu viņam mani paņemt toreiz, Ventvērtā?

No kājām līdz matu galiņiem man cauri izšāvās sīks trieciena vilnis. Lai nu ko, bet šādu jautājumu es nebiju gaidījusi. Vairākas reizes noplātīju muti, līdz atguvu spēju runāt.

- Es… nezinu, vārgi izdvesu. Neesmu par to domājusi. Pro­tams, biju dusmīga. Drausmīgi dusmīga… un nikna. Un man bija nelabi. Es baidījos par tevi. Un… man bija tevis žēl.

- Vai tu biji greizsirdīga? Kad es tev vēlāk par to stāstīju… to, ka viņš mani uzbudināja, kaut arī es to negribēju?

Dziļi ievilku elpu, jūtot, kā zāle kutina manas krūtis.

- Nē. Vismaz man šķiet, ka nebiju; toreiz es par to nedomāju. Galu galā nebija jau tā, ka tu… būtu to gribējis. Es iekodu lūpā un nodūru acis. Džeimija balss man pie pleca skanēja klusi un lie­tišķi.

- Es nedomāju, ka tu gribēji gulēt ar Luiju… vai tomēr gribēji?

-Nē!

- Nūjā. Viņš saņēma starp īkšķiem zāles stiebru un visu uz­manību veltīja tam, lai izrautu to no zemes. Es arī dusmojos. Man bij nelabi un bij tevis žēl. Zāles stiebrs, klusi nočīkstot, izslī­dēja no pudura.

- Toreiz, kad tas biju es, viņš gandrīz čukstus turpināja, pie­ļāvu, ka nespēsi paciest šo domu, un es tevi nevainotu. Es zināju, ka tev jānovēršas no manis, un centos tevi padzīt, lai man neva­jadzētu redzēt riebumu un sāpes tavā sejā. Viņš aizvēra acis un pacēla zāles stiebru starp īkšķiem pie lūpām.

- Bet tu negribēji iet. Tu piekļāvi mani sev pie krūtīm un auk­lēji. Tu mani izārstēji. Par spīti visam, tu mani mīlēji. Džeimijs dziļi un saraustīti ieelpoja, pēc tam pagriezās pret mani. Acīs vi­ņam mirdzēja asaras, bet neviena nenoritēja pār vaigu.

- Iedomājos, varbūt man izdotos piespiest sevi tavā labā izdarīt to, ko tu izdarīji priekš manis. Un tādēļ es tomēr ierados Fontenblo.

Viņš lēnām aizvēra un atvēra acis, un skatiens noskaidrojās.

- Tad, kad tu pateici, ka nekas nenotika… es noticēju, uz brīdi, jo ļoti to gribēju. Bet pēc tam… es visu redzēju, Klēra. No sevis es nespēju to noslēpt un zināju, ka tu esi man melojusi. Nospriedu, ka tu neuzticies manai mīlestībai… ka tu viņu gribēji un baidījies man to parādīt.

Džeimijs nometa zāles stiebru un atspieda galvu pret dūrēm.

- Tu teici, ka vēlējies mani sāpināt. Redzi, doma, ka tu gulēji ar karali, sāpēja vairāk nekā iededzinātā zīme man zem krūts vai pātagas cirtiens pa kailu muguru. Bet apziņa, ka tu nevarēji uzti­cēties manai mīlestībai, bij tas pats, kas pamosties no sapņa, kurā tev ap kaklu apmesta cilpa, un atklāt, ka vēderā iegrūsts nazis. Klēra… Viņš atvēra muti, bet skaņa nenāca no tās, tad lūpas cieši sakniebās, līdz viņš atrada spēku turpināt.

- Es nezinu, vai šis ievainojums ir nāvējošs, bet, Klēra… es nudien jūtu, ka mana sirds asiņo, kad skatos uz tevi.

Klusums, kas mūs apņēma, samilza un kļuva arvien dziļāks. Gaiss vibrēja, kāda kukaiņa smalkā sīkšana trīcināja gaisu starp klintīm.

*

Džeimijs sēdēja nekustīgi kā akmens stabs un neizteiksmīgu seju lūkojās lejup zemē sev pie kājām. Es nespēju paciest šo tukšo skatienu un domas, kas noteikti risinājās viņa galvā. Lapenē biju redzējusi pazibam izmisīga niknuma mirkli, un mana sirds pamira, iedomājoties šis zvēriskās dusmas, kas, nomāktas par tādu draus­mīgu cenu, tagad, dzelžainas gribas valdītas, turēja grožos ne tikai dusmas, bet ari spēju uzticēties un priecāties.

Drudžaini centos izdomāt, kā pārtraukt klusumu, kas mūs šķira; ko tādu es varētu izdarīt, kas atjaunotu starp mums zudušo patie­sību? Tad Džeimijs iztaisnoja muguru, apņēma ar rokām ceļus un pagriezies vērās pāri mierpilnajai ielejai.

Labāk varas darbi, es nodomāju, nekā klusēšana. Es pastiepu roku pāri bezdibenim starp mums un pieskāros viņa augšdelmam. Tas bija saulē sasilis silts un dzīvības pilns.

- Džeimij, es nočukstēju. Lūdzu.

Galva lēnām pagriezās uz manu pusi. Seja joprojām izskatījās mierīga, bet ieslīpās kaķa acis vēl vairāk samiedzās, kad viņš, nesa­kot ne vārda, vērās mani. Beidzot viņš pastiepa roku un satvēra mani pie plaukstas locītavas.

- Vai tad tu gribi, lai es tevi noperu? viņš klusi iejautājās. Viņa pirksti savilkās tik cieši, ka es nevilšus atrāvos, cenšoties at­brīvoties. Viņš atvilka mani atpakaļ, raujot pāri asajai zālei, un piekļāva sev pie krūtīm.

Man pār augumu pārskrēja drebuļi, uz rokām uzmetās zosāda un spalviņas saslējās, tomēr man izdevās to pateikt.

-Jā.

Džeimija seja palika neizdibināma. Joprojām neļaudams man novērst skatienu, viņš ar brīvo roku taustījās pa klinti, līdz satvēra nātru puduri. Kad pirksti pieskārās durstīgajiem kātiem, viņš skaļi ierāva elpu plaušās, bet žoklis saspringa; viņš satvēra nātres ciešāk un izrāva ar visām saknēm.

- Gaskoņas zemnieki neuzticīgas sievas per ar nātrēm. Viņš tuvināja man aso lapu kušķi un ar ziedu galiem pārbrauca krūtij.

No pēkšņā dzēliena es noelsos, un kā uz burvja mājienu man uz ādas parādījās gaiši sārts traips.

- Vai to tu gribi? Vai man tevi par sodu nopērt ar nātrēm?

- Ja tu… ja tu to gribi. Man tik stipri drebēja lūpas, ka es tikai ar mokām spēju izteikt šos vārdus. Starp krūtīm bija iebirušas dažas piciņas zemes no nātru saknēm; viena noripoja pa vēderu es iedomājos, ka to ir izkustinājusi manas sirds dauzīšanās. Nātru svilinājuma izsitumi uz krūts dega kā uguni. Aizvēru acis, dzīvi, līdz pēdējam sīkumam iztēlodamās, kā es jutīšos, kad tikšu pērta ar veselu sauju nātru.

Pirksti, kas spieda manu roku kā skrūvspīlēs, pēkšņi atlaidās. Atvēru acis un ieraudzīju Džeimiju, kas, kājas sakrustojis, sēdēja man pretī, bet dzelstlgie augi, aizmesti pa roku galam, bija izkaisī­jušies pa zemi. Soģa lūpās bija iegūlis viegls, skumīgs smaids.

- Reiz es tevi taisnīguma vārdā pēru, Ārmaliet, un tu draudēji man izšķetināt zarnas ar manis paša dunci. Bet tagad tu prasi, lai es tevi nosloksnēju ar nātrēm? Brīnīdamies viņš lēnām grozīja galvu, bet roka it kā pati pēc savas gribas pastiepās, lai piekļautos manam vaigam. Vai tad tiešām mans lepnums tev nozīmē tik daudz?

- Jā! Jā, piķis un zēvele, nozīmē gan! Ari es piecēlos sēdus, sagrābu viņu aiz pleciem un, pārsteidzot mūs abus, noskūpstīju stipri un neveikli.

Džeimijs nevilšus salēcās, bet tad pievilka mani sev klāt, viņa rokas cieši apvija manu augumu un lūpas atbildēja skūpstam. Pēc tam viņš piespieda mani pie zemes un, uzguļoties virsū, neļāva kustēties. Pleci aizsedza dzidrās debesis virs galvas, bet rokas tu­rēja manējās pie sāniem, padarot mani par gūstekni.

- Labi, viņš čukstēja. Džeimija skatiens urbās manās acis, izaicinot, vai es uzdrīkstēšos aizvērt plakstus, un ar varu spiežot nenovērsties. Labi. Un, ja jau tu tā vēlies, tad es tevi sodīšu. Viņa gurni piespiedās manam klēpim, paužot kategorisku pavēli, un manas kājas pavērās viņa priekšā, atverot visus vārtus ilgotai iekarošanai.

- Nekad, viņš čukstēja man ausi. Nekad. Nekad neviens cits, tikai es! Skaties uz mani! Saki! Skaties uz mani, Klēra! Viņš skarbi ienāca mani, un es ievaidējos; es būtu pagriezusi galvu, bet viņš turēja manu seju rokās, spiežot skatīties viņam acis, skatīties, kā platā, laipnā mute saviebjas sāpēs.

- Nekad, viņš jau maigāk atkārtoja. Jo tu esi mana. Mana sieva, mana sirds, mana dvēsele. Es nevarēju pakustēties, jo vīrieša smagais augums kā akmens bluķis bija uzgūlis manām krū­tīm, bet mūsu miesu savienošanās lika man tiekties viņam pretī, alkstot vēl. Un vēl.

- Mana miesa, viņš elsa, dodot man to, pēc kā es alku. Es saslējos, it kā vēlētos aizbēgt, mugura izliecās kā loks, spiežoties viņam klāt. Pēc tam viņš gulēja, izstiepies visā garumā man virsū, tik tikko kustoties, tā, ka mūsu intīmākais savienojums likās tikai mazliet ciešāks par nejaušu saskaršanos.

Es gulēju asā zālē, kas dūrās man mugurā, saņurcītie stiebri izplatīja tikpat sīvu smārdu kā vīrietis, kurš bija mani ieguvis. Krū­tis zem viņa svara bija saspiestas, viņa krūšu spalvas mani viegli kutināja, kad mēs šūpojāmies vienā ritmā, šurpu turpu. Es locījos, mudinot uz skarbāku izturēšanos, jūtot, kā pietūkst viņa klēpis, spiežoties man klāt.

- Nekad, čukstēja lūpas tikai dažu collu attālumā no manas sejas.

- Nekad, es atkārtoju, aizvēru acis un pagriezu galvu, lai iz­bēgtu no Džeimija ciešā skatiena.

Turpinoties līganām, ritmiskām kustībām, viegls, taču uzstājīgs spiediens lika man atkal pagriezties ar seju pret viņu.

- Nē, manu Armaliet, viņš klusi sacīja. Atver acis. Skaties uz mani. Jo tas ir tavs sods, tāpat kā manējais. Skaties, ko tu esi man nodarījusi, un es zinu, ko esmu nodarījis tev. Skaties uz mani.

Un es skatījos, sagūstīta, saistīta ar viņu. Skatījos, kad viņš nometa pēdējo no maskām un parādīja savas dziļākās dzīles un savas dvēseles brūces. Es būtu raudājusi par viņa sāpēm un par savējām, ja vien spētu. Bet viņa skatiens bija sakalis manējo, manas

acis bija atvērtas, bez asarām, bezgalīgas kā jūra. Viņa augums bija savaņģojis manējo un ar savu spēku dzina uz priekšu, kā rietumu vējš pūš kuģa burās.

Un mēs kuģojām viens otrā, tāpēc, kad mani sapurināja mīlas vētras pēdējās brāzmas, viņš iekliedzās un mēs kā viena miesa ļāvāmies viļņiem, redzot sevi otra acīs.

Pēcpusdienas saule karsēja baltās kaļķakmens klintis, metot tumšas ēnas plaisās un ieplakās. Beidzot es atradu to, ko meklēju; par spīti skopajai augsnei, tas priecīgi kuploja mazā spraudziņā uz milzīga klintsbluķa sāna. Nolauzu no pudura alvejas gaļīgo lapu, pārgriezu gareniski uz pusēm un ar vēso, zaļo recekli apziedu izsi­tumus Džeimija plaukstā.

- Nu ir labāk? es apjautājos.

- Krietni. Džeimijs saviebies palocīja pirkstus. Jēziņ, kā tās nātres dzeļ!

- Dzeļ gan. Pavilku uz leju ņiebura malu un uzmanīgi apziedu ar alvejas sulu sev krūti. Vēsums uzreiz sniedza atvieglojumu.

- Priecājos, ka tu nepieņēmi manu piedāvājumu, es piesar­dzīgi noteicu, pametot skatienu uz turpat tuvumā ziedošo nātru audzi.

Viņš pasmaidīja un ar veselo roku papliķēja man pa dibenu.

- Nu, cik tur trūka, Armaliet. Tev nevajadzētu mani tā kārdināt. Tad, atguvis nopietnību, viņš pieliecās un maigi mani noskūpstīja.

- Nē, mo duinne. Es tev vienu reizi devu zvērestu un domāju to nopietni. Es nekad vairs dusmās nepacelšu pret tevi roku. Galu galā, viņš novērsies klusi piebilda, es jau tā esmu tev nodarījis pāri.

Sarāvos no sāpīgajām atmiņām, bet Džeimijam ari bija tiesības uz taisnīgu izturēšanos.

- Džeimij! Man drebēja lūpas-, kad to teicu. Bērns… Tu nebiji vainīgs. Man likās, ka esi, bet tā nav. Es domāju… domāju, ka tas tāpat būtu noticis neatkarīgi no tā, vai tu cīnījies ar Džeku Rendelu vai ne.

- Ak tā? Nu… labi. Mani apņēma silta un mierinoša roka, un viņš piekļāva manu galvu bedrītei sev pie pleca. Kad tu tā saki, man kļūst drusku vieglāk. Taču es vairāk biju domājis par Frenku nekā par bērnu. Vai tu spēsi man piedot? Zilajās acīs, kas no aug­šas vērās manī, jautās bažas.

- Par Frenku? Es no pārsteiguma kļuvu vai mēma. Bet… nav jau ko piedot. Tad es dabūju kā ar āmuru pa pieri; varbūt viņš patiešām nezina, ka Džeks Rendels vēl ir dzīvs… galu galā viņu ap­cietināja tūlīt pēc divkaujas. Un, ja nezina… es dziļi ieelpoju. Viņš tāpat to kaut kā uzzinās, tad jau labāk no manis.

- Džeimij, tu nenogalināji Džeku Rendelu, es sacīju.

Savādi, bet viņš nelikās ne satriekts, ne arī izbrīnīts. Tikai papu­rināja galvu, un pēcpusdienas saules stari viņa matos uzšķīla dzirk­steles. Cietumā tie bija ievērojami atauguši, taču vēl nebija pietie­kami gari, lai varētu sasiet uz pakauša, tādēļ visu laiku vajadzēja tos atbīdīt no pieres.

- Es zinu, Armaliet, viņš sacīja.

- Zini? Bet… kas… Neko nesapratu.

- Tu… neko nezināji? viņš svārstīdamies jautāja.

Aukstums sāka rāpties augšup pa manām rokām, kaut arī stipri

karsēja saule.

- Ko nezināju?

Džeimijs, apakšlūpu kodīdams, negribīgi mani vēroja. Beidzot viņš dziļi ievilka plaušās elpu un skaļi izpūta.

- Nē, es viņu nenogalināju. Bet es viņu ievainoju.

- Jā, Luīze teica, ka tu esot viņu smagi ievainojis. Un vēl viņa teica, ka Rendels atveseļojoties. Spēji man atmiņā atkal uzplaiks­nīja beidzamā aina Buloņas mežā, tā, kuru biju redzējusi, pirms mani aprija tumsa. Džeimija zobena asais gals izduras cauri lie­tus lāšu izraibinātajai briežādai. Pēkšņi uz Rendela biksēm izplešas tumši sarkans traips… un zobena asmens zaigodams ar milzīgu spēku triecas uz leju.

- Džeimij! es iesaucos, acīm šausmās ieplešoties. Tu taču ne… Džeimij, ko tu esi izdarījis!

Viņš nodūra acis un berzēja savu savainoto delnu gar kiltiem. Brīnīdamies pats par sevi, viņš purināja galvu.

- Es biju tāds muļķis, Armaliet. Domāju, ja ļaušu viņam palikt nesodītam par to, ko viņš nodarīja puišelim, nevarēšu saukt sevi par vīrieti, un tomēr… visu laiku es atkārtoju pie sevis: “Tu nedrīk­sti to neģēli nogalināt, tu esi devis solījumu. Tu nedrīksti viņu nogalināt.” Džeimijs tikko jaušami pasmaidīja, skatīdamies uz izsitumiem savā plaukstā.

- Mans prāts mutuļoja kā karstas putras katls, tomēr es turējos pie šīs domas. “Tu nedrīksti viņu nogalināt.” Un es to neizdarīju. Bet es biju kā jucis no cīņas niknuma, ausīs man šalca asinis un es neaprimu ne mirkli, lai atcerētos, kāpēc es nedrīkstu viņu noga­lēt, tikai to, ka esmu tev apsolījis. Un, kad viņš gulēja zemē man pie kājām, atmiņas par Ventvērtu un Fērgusu, un zobens man rokā kā dzīvs… Vārdu straume aprāvās.

Jutu, ka man no galvas aizplūst asinis, un es smagi noslīgu uz kādas klintsradzes.

- Džeimij! es izdvesu. Viņš bezpalīdzīgi paraustīja plecus.

- Nu, Armaliet, viņš sacīja, joprojām vairoties no mana ska­tiena, es varu pateikt tikai vienu, tas ir drausmīgs ievainojums.

-Jēzus! Šīs atklāsmes satriekta, es sēdēju kā sastingusi. Man blakus kluss čumēja Džeimijs un pētīja savu plato delnu virspuses. Uz labās rokas vēl bija redzama maza, sārta rētiņa. Tur Ventvērtas cietumā Džeks Rendels viņam bija iedzinis naglu.

- Vai tu mani par to ienīsti, Klēra? Jautājums izskanēja klusi, gandrīz nedroši.

Acis aizvērusi, es papurināju galvu.

- Nē. Atvēru plakstus un pavisam tuvu ieraudzīju Džeimija noraizējušos seju. Es nezinu, ko es tagad domāju, Džeimij. Patie­šām nezinu. Bet es neienīstu tevi. Es saņēmu un viegli paspiedu viņa roku. Tikai… lūdzu, ļauj man brītiņu pabūt vienai, labi?

Atkal apģērbusies jau izžuvušajā kleitā, es izpletu pirkstus un piespiedu rokas pie gurniem. Viens sudraba un viens zelta. Abi

mani laulības gredzeni bija savās vietās, bet, ko tas nozīmēja, man nebija ne jausmas.

Džeks Rendels nekad nekļūs par tēvu. Džeimijs likās par to pār­liecināts, un man nebija noskaņojuma viņu iztaujāt. Tomēr man joprojām pirkstā bija Frenka gredzens, es joprojām atcerējos vīrieti, kurš bija mans pirmais virs; ja vēlējos, varēju atsaukt domas un atmiņas, kas viņš bijis vai ko viņš darītu. Kā tad iespējams, ka viņš neeksistēs?

Papurināju galvu un aizliku aiz ausim vēja izžāvētās matu šķipsnas. Es nezināju. Visticamāk, tā arī nekad neuzzināšu. Bet vai nu cilvēka spēkos ir mainīt nākotni, vai nav un izskatās, ka ir, droši zināju, ka pavisam neseno pagātni izmainīt nevaru. Kas izda­rīts, izdarīts, un, lai ko es darītu, tas neko nemainītu. Džekam Rendelam nebūs bērnu.

Man aiz muguras pa nogāzi noripoja akmens, lāgiem atsito­ties pret zemi un paraujot sev līdzi nedaudz grants. Pagriezos un paskatījos uz augšu, kur Džeimijs, ari apģērbies, kaut ko pētīja.

Tur nesen bija noticis akmeņu nogruvums. Vietās, kur bija atlū­zis brūniem plankumiem izraibinātais kaļķakmens, vidēja svaigi, balti laukumi, un sakritušo atlūzu kaudzē augsne bija sakrājusies tikai tik daudz, ka pietika sīku augu saknēm, atšķirībā no biezā krūmāja, kas kuploja apkārtējos pauguros.

Džeimijs sāniski virzījās uz priekšu, ļoti uzmanīgi meklējot vie­tas, kur pieturēties šajā akmens kritalu labirintā. Redzēju, kā viņš, cieši piekļāvies pie klints, pamazām nozūd aiz milzu bluķa, un pēc­pusdienas klusumā es varēju saklausīt, kā pret akmeni strīķējas viņa duncis.

Tad viņš pazuda. Gaidot, kad viņš atkal iznāks klintsbluķim otrā pusē, gozējos saulē, kas apspīdēja man plecus. Bet viņš neparādī­jās, un drīz vien es sāku raizēties. Varēja paslīdēt kāja, un krītot viņš varēja sasist galvu uz kāda akmens.

Man likās, ka pagājusi vesela mūžība, līdz dabūju vaļā savu augstpapēžu zābaku saites, bet Džeimijs vēl nebija parādījies. Sarāvu uz augšu brunčus un sāku rāpties kalnā, piesardzīgi liekot kailās pēdas uz sasilušajām, raupjajām atlūzām.

- Džeimij!

- Esmu te, Armaliet. Balss skanēja man aiz muguras, es satrū­kos un gandrīz zaudēju līdzsvaru. Viņš saķēra manu roku un nocēla uz līdzena laukumiņa starp sabirušo akmeņu asajām radzēm.

Tad pagrieza mani pret kaļķakmens sienu, kuru klāja tekoša ūdens atstāti rūsas un dūmu traipi. Tur bija vēl kaut kas.

- Skaties, Džeimijs klusā balsī sacīja.

Ar skatienu sekoju viņa žestam, kurš rādīja augšup uz līdzeno alas sienu, un man aizrāvās elpa.

Virs galvas pa klints virsmu auļoja uzgleznoti dzīvnieki; paka­viem kuļot gaisu, tie traucās augšup, pretī gaismai. Vienā pulkā, astes pacēluši, joņoja bizoni un brieži, bet klints galā rinda gra­ciozu putnu, spārnus izpletuši, planēja virs zemei piesaistīto dzīv­nieku bara.

Sarkanā, melnā un dzeltenīgā krāsā, izceļot akmens dabiskās līnijas, ar apbrīnojamu vieglumu uzzīmētie zvēri, piepūlē pietūku­šiem pakaļkāju muskuļiem, bez trokšņa auļoja pa sienu, bet put­nus spārni nesa cauri akmens plaisām. Reiz tie bija dzīvojuši alas tumsā, kuru iztraucēja tikai uguns, ko bija sakūruši gleznojuma radītāji. Nobrūkot jumtam, kas līdz šim bija sniedzis patvērumu, tos apspīdēja saules stari, un viņi likās tikpat dzīvi kā jebkura būtne, kas staigā pa zemes virsu.

Aizrāvusies pētot masīvos ķermeņus, kas lauzās cauri klintij, nepamanīju, ka Džeimijs pagājis tālāk, līdz viņš mani pasauca.

- Armaliet! Atnāc, lūdzu, šurp! Balss skanēja savādi, tādēļ es steidzos turp. Viņš stāvēja pie ieejas mazā alas atzarā un lūkojās lejup.

Viņi gulēja pie klintsradzes, it kā būtu meklējuši patvērumu no aukas, kas trenca bizonus.

Divi cilvēki, cieši apskāvušies, gulēja uz alas nomīdītās grīdas. Ieslēgti kapa sausajā gaisā, kauli bija saglabājušies, bet miesa jau sen pārvērtusies pīšļos. Pie viena apaļā galvaskausa bija palikusi niecīga, brūna ādas strēmelīte, plāna kā pergaments, un vecuma dēļ rūsganu nokrāsu ieguvusi matu šķipsna, kas viegli plīvoja mūsu ierašanās saceltajā.gaisa pūsmā.

- Mans Dievs! es klusi noteicu, it kā varētu gulošos uzmodi­nāt. Piegāju pie Džeimija, un viņš apņēma manu vidukli.

- Kā tu domā… vai viņus… te nogalināja? Varbūt viņus upurēja?

Džeimijs noraidoši papurināja galvu, domīgi lūkodamies uz

trauslo, drupano kaulu kaudzīti.

- Nē, arī viņš runāja pusbalsī, it kā atrastos dievnamā. Tad pagriezās un norādīja ar roku uz sienu mums aiz muguras, kur brieži skrēja un dzērves traucās augšup debesīs ārpus klints gūsta.

- Nē, viņš atkārtoja. Cilvēki, kas uzzīmēja tādus dzīvnie­kus… nevarēja tā rīkoties. Viņš atkal pievērsās abiem skeletiem, kas apskāvušies gulēja mums pie kājām. Notupies ar pirkstu lēnām izvilka kaulu līnijas, sargādamies pieskarties ziloņkaula krāsas virs­mai.

- Redzi, kā viņi guļ. Viņi te nenokrita, un neviens viņu augu­mus nav tā nolicis. Viņi apgūlušies paši. Džeimija plauksta slīdēja virs lielākā skeleta garajiem roku kauliem; tumšā ēna kā liels taure­nis trīsuļoja virs krustu šķērsu sakritušo ribu kaudzītes.

- Vīrietis viņu apskāvis, viņš pēc brīža ierunājās. Apņēmis ar savu augumu no mugurpuses, piekļāvis sev klāt un galvu nolicis viņai uz pleca.

Roka kustējās virs skeletiem, rādot, skaidrojot, ar iztēles palī­dzību no jauna ietērpjot tos miesas apvalkā, lai es varētu redzēt, kādi viņi bija, kad apskāvās pēdējo reizi, uz mūžīgiem laikiem. Pirkstu sīkie kauli bija atdalījušies, bet skrimšļa gabaliņš vēl savie­noja delnas kaulus. Mazītiņās falangas bija sakritušas cita pār citu; viņi bija sadevušies rokās, gaidot pēdējo stundu.

Džeimijs, piecēlies kājās, pētīja grotas iekšējās sienas, kuru pie­vakares saule krāsoja ar koši sarkaniem un dzelteniem triepieniem.

- Tur. Viņš norādīja uz ieeju alā. Tajā vietā klintis vecuma un putekļu dēļ bija nobrūnējušas, bet ne ūdens un erozijas rūsas saēs­tas kā tās, kas atradās dziļāk.

- Te kādreiz bijusi ieeja, viņš secināja. Kaut kad klintis nobrukušas un noslēgušas ieeju. Viņš pagriezās un uzlika roku uz radzes, kas sargāja mīlētājus no gaismas.

- Viņi noteikti, rokās sadevušies, taustoties gājuši apkārt alai, es minēju. Tumsā un putekļos meklējot ceļu, pa kuru izkļūt ārā.

- Nūjā. Džeimijs, acis aizvēris, atspieda pieri pret klinti. Bet gaisma bij pazudusi un sāka trūkt gaisa. Tā viņi nogūlās tumsā uz grīdas, lai nomirtu. Uz viņa noputējušajiem vaigiem asaras at­stāja slapjas sliedes. Es ari nobraucu ar plaukstu zem acīm, saņēmu vīra brīvo roku un uzmanīgu saviju pirkstus ar viņējiem.

Nesakot ne vārda, viņš pagriezās pret mani un tik cieši apskāva, ka elpa ar troksni izlauzās viņam no plaušām. Mūsu rokas rietošās saules dziestošajos staros dedzīgi meklēja siltumu, ko sniegtu pie­skāriens, otra klātbūtnes mierinājumu, un cietie kauli, neredzami zem ādas, atgādināja, cik dzīve ir īsa.