Spāre dzintarā 2

38 nodaļa Vienošanas ar velnu

Katars gūlās pār Edinburgu kā saltā lietus mākonis, kas aizsedza skatienam Edinburgas pili kalna galā. Pa ielām dienu un nakti pludoja ūdens, un, ja bruģis uz laiku bija tīrs no kanalizācijas sanesumiem, tad atvieglojumu par smirdoņas pazušanu nomainīja gļotainās krēpas, kas, mīksti noplakšķot uz ietvēm, padarīja slidenus visus pagalmus un šķērsielas, un smacējošie pavardu dūmi, kas biezos vālos karājās pie griestiem un ietina cilvēkus līdz pat viduklim.

Lai cik ārā bija auksts un nepatīkams, es pamanīju, ka krietnu tiesu dienas es nostaigāju pa Holirūdas teritoriju un Kenongeitu. Es labāk izvēlējos lietus lāses sejā nekā pilnas plaušas pavarda dūmu un baciļaino gaisu istabās. Pils sienas nepārtraukti tricināja klepošana un šķaudīšana, taču Viņa Augstības klātbūtne prasīja ievērot pieklājības likumus, un kāsa mocītajiem vajadzēja spļaut atklepotās krēpas netīros kabatlakatos vai Delftas podiņu krāsns mutēs, nevis uz skotu ozolkoka dēļu nospodrinātās grīdas.

Šajā gadalaikā agri sāka krēslot, tāpēc es, tikusi Haistrītai līdz pusei, griezos atpakaļ, lai līdz tumsai pagūtu nokļūt Holirūdā. Es nebijos no tā, ka man varētu uzbrukt; pat ja visas pilsētā mītošās jakobītu armijas daļas mani vēl nepazītu, arvien augošās bailes no svaiga gaisa turēja ļaudis zem jumta.

Vīri, kas bija gana veseli, lai izietu no mājām kārtot darījumus, tos paveikuši, ar prieku meklēja patvērumu Dženijas Ha taver­nas dūmos tītajās telpās un palika, omulīgi iekārtojušies siltajā

bezgaisā, kur mitras vilnas, nemazgātu augumu, viskija un alus smaka gandriz pārspēja dvaku, kas plūda no plīts.

Es vienīgi baidījos, ka paslīdēšu uz mitrajiem bruģakmeņiem un salauzīšu potīti. Pilsētu apgaismoja tikai sargu laternu vārgās liesmiņas, un viņiem piemita kaitinošs paradums iznirt no vienas durvju ailas un ienirt nākamajā, parādoties un pazūdot kā jāņtār­piņiem. Reizēm viņus vispār nemanīja veselu pusstundu, jo later­nas nēsātājs bija uz brīdi iegriezies “Pasaules galā”, Kenongeitas tālākajā daļā, iedzert malku karsta alus, kas glāba viņam dzīvību.

Vēroju vieglo blāzmu virs Kenongeitas baznīcas, lēšot, cik vēl laika atlicis līdz tumsai. Ja paveiksies, es pagūšu ieskriet Ho kunga aptiekā. Kaut tā ne tuvu nevarēja dižoties ar tādu zālīšu dažādību krājumu, kāds bija atrodams Raimona veikalā Parīzē, Ho kungam tīri labi veicās tirdzniecība ar zirgkastaņas un sarkanās gobas mizu, un parasti viņš varēja mani apgādāt ar piparmētrām un bārbelēm. Šajā gadalaikā galveno ienākumu daļu viņš guva no kampara lodīšu pārdošanas, jo tas tika uzskatīts par iedarbīgu līdzekli pret iesnām, kataru un diloni. Ja tās arī nebija iedarbīgākas par mūsdienu pretsaaukstēšanās līdzekļiem, es prātoju, tad sliktākas noteikti ne un vismaz smaržoja enerģizējoši veselīgi.

Kaut arī vairumam viesu bija bālas sejas un sarkani deguni, vie­sības pilī tika rīkotas vairākus vakarus nedēļā, jo Edinburgas augst­maņi ar lielu prieku uzņēma savu princi. Vēl divas stundas, un Haistrītā sāks šaudīties gaismas strēles no laternām, kuras nesa kalpi, pavadot kungus uz balli.

Es nopūtos, iedomājusies kārtējās viesības, kur sapulcēsies ka­valieri, kas nepārtraukti šķaudīs un aizsmakušās balsīs teiks kom­plimentus. Varbūt jāpievieno pirkumu sarakstam arī ķiploki; ja tos nēsāja ap kaklu sudraba smaržu flakonā, tad it kā varēja izvairīties no saslimšanas. Man drīzāk šķita, ka šis līdzeklis patiesībā turēja drošā attālumā saslimušus pielūdzējus, no mana viedokļa, tas bija tikpat noderīgi.

Pilsētu bija ieņēmušas Čārlza armijas vienības, un angļi turējās kalnā esošās Edinburgas pils robežās, lai arī aplenkti nebija. Tomēr

ziņas apšaubāmas ticamības slepus noplūda abos virzienos. Ja klausījās Ho kunga stāstos, tad jaunākās baumas vēstīja, ka Kamberlendas hercogs dienvidos no Pērtas formē karaspēku ar nolūku pēc iespējas drīzāk doties uz ziemeļiem. Man nebija ne jausmas, vai šie fakti atbilst patiesībai; atklāti sakot, es šaubījos, jo nespēju atcerēties nekādas Kamberlendas hercoga militārās operācijas pirms 1746. gada pavasara, un tas vēl nebija pienācis. Tomēr diez vai es drīkstēju laist tenkas gar ausīm.

Vārtu sargs klepodams pamāja man ar galvu, lai eju iekšā. Kle­pošanu it kā pārņēma un tālāk nodeva sardze, kas stāvēja gaite­ņos un kāpņu laukumiņos. Nomākusi vēlmi pavicināt viņu priekšā kā kvēpekli grozu ar ķiplokiem, es pagāju viņiem garām un devos augšā uz pēcpusdienas dzīvojamo istabu, kur mani ielaida bez vārda runas.

Tur es atradu Viņa Augstību kopā ar Džeimiju, Īnīesu Makdonaldu, prinča sekretāru O’Salivenu un drūmu vīru, vārdā Frānsiss Taunsends, kurš vēlāk iemantoja Čārlza labvēlību. Vairumam šo vīru bija sarkani deguni, viņi šķaudīja, un krēpaini spļaudekļi bija notriepuši skaistā kamīna priekšu. Uzmetu asu skatienu Džeimijam, kurš noguris un šļaugans bālu seju čurnēja krēslā.

Pieraduši pie maniem sirojumiem pa pilsētu un dedzīgi vēlēda­mies iegūt kādas ziņas par angļu plāniem, vīrieši mani ļoti uzma­nīgi uzklausīja.

- Mēs esam jums lielu pateicību parādā par jaunajām ziņām, Freizera kundze. Viņa Augstība man galanti paklanījās un pa­smaidīja. Jums tikai jāpasaka, ja varu kaut kā atlīdzināt par jūsu augstsirdīgo kalpošanu.

- Varat, es izmantoju izdevību. Gribu vest mājās uz gultu savu vīru. Tūlīt.

Princim mazliet izspiedās acis, bet viņš ātri atguvās. Īnīess Makdonalds neprata tā valdīt savas jūtas, un viņu piemeklēja aiz­domīga klepus lēkme, kas aizžņaudza rīkli. Džeimija bālā seja pēk­šņi kvēloja koši sarkana. Viņš nošķaudījās un paslēpa seju mutautā, bet pāri tam zilās acis raidīja manā virzienā dzalkstīgus skatienus.

- A… jūsu vīru, izdvesa Čārlzs, drosmīgi atbildot izaicināju­mam. Um… Viegls sārtums sāka iekrāsot arī viņa vaigus.

- Mans vīrs ir slims, diezgan asi teicu. Jūs taču to redzat? Gribu, lai viņš liktos gultā un atpūstos.

- 0, atpūstos, nomurmināja Makdonalds it kā pie sevis.

Meklēju vārdus, kas būtu gana pieglaimīgi.

- Man būtu ļoti žēl atņemt Jūsu Augstībai, kaut īsu laika sprīdi, mana vīra pakalpojumus, bet, ja viņš negūs pietiekamu atpūtu, tad nevarēs jums kalpot daudz ilgāk.

Čārlzs, atguvies no īslaicīgā apjukuma, likās, šobrīd uzjautrinā­jās par Džeimija nepārprotamo mulsumu.

- Noteikti, viņš sacīja, skatoties uz Džeimiju, kura sejā pietvī­kums bija jau mazliet izbalējis, sārtojās vairs tikai paši vaigu gali.

- Mums ārkārtīgi nepatiktu pat pieļaut domu par tādām izredzēm, kā tikko aprakstījāt, kundze. Viņš pielieca manā virzienā galvu.

- Lai notiek, kā jūs vēlaties, kundze. Cher Džeimss tiek atbrīvots no kalpošanas mums līdz brīdim, kad būs atlabis. Visādā ziņā vediet laulāto draugu nekavējoties uz savām istabām un… ē… piemērojiet tādu ārstniecisku metodi, kādu atrodat par… ē… atbilstošu. Pēk­šņi prinča lūpu kaktiņš noraustījās, un, izņēmis no kabatas lielu mutautu, viņš sekoja Džeimija piemēram un, viegli ieklepojies, aiz­klāja ar to muti.

- Labāk uzmanieties, Jūsu Augstība, Makdonalds diezgan dzēlīgi ieteica. Jūs varat dabūt Freizera kunga kaiti.

- Varētu vēlēties pusi no Freizera kunga sūdzībām, murmi­nāja Frānsiss Taunsends, nemēģinot slēpt sardonisku smīnu, kas lika viņam izskatīties kā lapsai vistu kūtī.

Džeimijs, kurš tagad stipri līdzinājās salnas nokostam tomā­tam, spēji piecēlās, paklanījās princim un ar īsu “Pateicos jums, Augstība” devās uz durvīm, pa ceļam satvēris mani aiz rokas.

- Laid, es norūcu, kad viņš patraucās garām priekšistabā stā­vošajiem sargiem. Tu salauzīsi man roku.

- Labi, viņš nomurmināja. Tiklīdz būsim vieni paši, es pār­lauzīšu tev sprandu. Bet es pamanīju slēptu smaidu viņa lūpās un zināju, ka niknais tonis ir tikai izlikšanās.

Kad tikām savos apartamentos un cieši aizvērām durvis, slim­nieks pievilka mani sev klāt, atkrita pret durvīm un smējās, vaigu piekļāvis man pie galvas.

- Paldies, Armaliet, viņš, klusi sēcot, pateicās.

- Tu nedusmojies? es jautāju; nevarēju īsti parunāt, jo mute bija atspiesta pret viņa krekla priekšu. Es negribēju tevi samul­sināt.

- Nē, nedusmojos. Džeimijs palaida mani vaļā. Ak Dievs, man nebūtu iebildumu, ja tu būtu pateikusi, ka gribi mani Lielajā galerijā aizdedzināt, ja vien es tādēļ drīkstēju pamest Viņa Augs­tību un mazliet atpūsties. Esmu noguris līdz nāvei no šī cilvēka, un man sāp visas maliņas. Augumu sapurināja pēkšņa klepus lēkme, un viņš atkal atspiedās pret durvīm, šoreiz, lai atbalstītos.

- Vai tev viss kārtībā? Es pacēlos pirkstgalos un pataustīju viņam pieri. Nebiju pārsteigta, bet gan mazliet uztraucos, sajūtot, cik tā ir karsta.

- Tev, es apsūdzošā tonī sacīju, ir temperatūra!

- Nūjā, visiem ir temperatūra, Armaliet, viņš mazliet pikti atteica. Tikai dažiem tā ir augstāka.

- Izbeidz izvairīties, es teicu, priecādamās, ka viņš jūtas pie­tiekami labi, lai mētātos ar loģiskiem iebildumiem. Velc nost drē­bes! Un nesaki to, es vēsi piebildu, redzot, ka viņa lūpas savelkas smaidā un mute veras atbildei. Man nav nekādu plānu attiecībā uz tavu slimības nomocīto rumpi kā vien uzmaukt tam nakts­kreklu.

- 0, ak tā? Vai tu nedomā, ka es tikai iegūtu no šāda vingro­juma? viņš ķircinājās, pogājot vaļā kreklu. Man likās, tu teici, ka izkustēšanās esot veselīga. Smiekli pārvērtās piesmakušā kle­pošanā, tik stiprā, ka aizrāvās elpa un viņš pietvīka. Kad krekls nolidoja uz grīdas, Džeimijs gandrīz tūlīt sāka drebēt no aukstuma.

- Priekš tevis, puis, pārlieku veselīgi. Uzmetu viņam uz galvas biezo vilnas naktskreklu, ļaujot pamocīties ar uzvilkšanu, bet es tikmēr atbrīvoju slimnieku no kiltiem, kurpēm un zeķēm. Jēziņ, tavas kājas ir aukstas kā ledus!

- Tu varētu… tās sasildīt… manā vietā. Bet vārdi bija izspiesti caur klabošiem zobiem, un viņš ļāva man bez iebildumiem aiz­stumt sevi uz gultu.

Kad ar knaiblēm biju no pavarda izvilkusi karstu ķieģeli, ieti­nusi flaneļa gabalā un piegrūdusi Džeimijam pie kājām, viņš jau drebēja tik stipri, ka nevarēja parunāt.

Drudža lēkme bija stipra, bet īsa, kamēr uzvārīju kastrolī ūdeni ar sauju piparmētru un upeņu lapām, lai tvaiko, viņš jau atkal gulēja mierīgi.

- Kas tas ir? Džeimijs aizdomīgi ošņāja gaisu, kad attaisīju no groza izņemto burciņu. Cerams, tu negribēsi, lai es to dzeru? Tas ož pēc pīles, kas krietni nostāvējusies.

- Gandrīz uzminēji, es teicu. Tie ir ar kamparu sajaukti zoss tauki. Es ieziedīšu tev krūtis.

- Nē! Viņš aizsargādamies uzvilka segu līdz zodam.

- Jā, es stingri noteicu un apņēmīgi tuvojos.

Kamēr es tā pūlējos, pamanīju, ka mums uzradies skatītājs. Gul­tas galā stāvēja Fērguss, aizrautīgi vērojot notiekošo, un arī viņam tecēja deguns. Noņēmu celi no Džeimija vēdera un pastiepos pēc kabatlakata.

- Un ko tu te dari? Džeimijs noprasīja, cenšoties noraut uz leju naktskreklu.

Nelaipnās sasveicināšanās nesatraukts, Fērguss ignorēja pie­dāvāto kabatlakatu un noslaucīja degunu piedurknē, visu laiku ar apbrīnā ieplestām acīm skatoties uz vareno, muskuļoto krūškurvi, kas bija atklāts apskatei.

- Mani atsūtīja tas kaulainais kungs, lai aiznesu viņam sainīti, kurš, kā viņš saka, jums esot priekš viņa. Vai visiem skotiem ir tik spalvainas krūtis, kungs?

- Jēziņ! Par depešām es pavisam aizmirsu. Pagaidi, es pats tās aiznesīšu Kameronam. Džeimijs sāka cīnīties, lai tiktu laukā no gultas, šajā procesā viņa deguns pietuvojās ar ziedi notrieptajām krūtīm.

- Fū! Viņš plivināja naktskreklu, gribēdams aizdzīt uzbāzīgo smaku, un apsūdzoši lūrēja uz mani. Kā es tikšu no šitās smirdo­ņas vaļā? Vai tu gribi, lai es eju cilvēkos, smirdēdams pēc sprāgu­šas zoss, Armaliet?

- Nē, negribu, es atbildēju. Gribu, lai tu mierīgi guli gultā un atpūties, citādi tu pats kfūsi par sprāgušu zosi. Es raidīju uz viņu skatienu, kurā biju ielikusi visai liela kalibra naidīguma lādiņu.

- Es varu aiznest, kungs, Fērguss piedāvāja.

- Neko tādu tu nedarīsi, es teicu, ievērojusi zēna pietvīkušos vaigus un pārāk spožās acis. Uzliku roku viņam uz pieres.

- Tikai nesaki, Džeimijs izsmējīgi ieteicās, ka viņam ir tem­peratūra.

- Jā, ir.

- Ha! viņš drūmā apmierinājumā vērsās pie Fērgusa. Tagad arī tu dabūsi. Paskatīsimies, kā tev patiks ieziešana ar taukiem.

Mazliet piepūles, un Fērguss gulēja sasegts uz matrača pie ka­mīna, dāsni ieziests ar zosu taukiem, padzirdīts ar karstu ārstnie­cisko tēju, un abiem cietējiem zem zoda bija palikts tīrs kabatlakats.

- Tā, es teicu, noskalojot bļodā rokas. Tagad es aiznesīšu to dārgo paciņu Kamerona kungam. Jūs abi atpūtieties, iedzeriet karstu tēju, atpūtieties, izšņauciet degunu, atpūtieties un turpiniet šādā secībā. Skaidrs, karavīri?

No segu apakšas bija redzams tikai gara apsarkuša deguna galiņš. Tas svārstījās šurpu turpu, Džeimijam purinot galvu.

- Galīgi apdullusi no varas apziņas, viņš nosodoši izmeta pie­zīmi griestu virzienā. Traki nesievišķīga uzvešanās.

Uzspiedu karstajai pierei buču un norāvu no āķa apmetni.

- Cik slikti tu pazīsti sievietes, mīļais, es noteicu.

Jūens Kamerons bija atbildīgs par pasākumiem, kas Holirūdā skaitījās izlūkošanas operācijas. Viņa darba telpas atradās pils rie­tumu spārna pašā galā, nobēdzinātas netālu no virtuves. Man bija

aizdomas, ka tas darīts ar nolūku, jo biju redzējusi šī vīra vareno ēstgribu. Droši vien lentenis, es spriedu, vērtējot virsnieka līķa bālo seju, kamēr viņš atvēra sainīti un pārlaida acis depešām.

- Viss kārtībā? es pēc brīža apprasījos. Man vajadzēja nomākt automātisko vēlmi piebilst “šef”.

Iztraucēts no dziļajām pārdomām, viņš strauji pacēla galvu un mulsi vērās manī.

- Mm? 0! Atgriezts īstenībā, Kamerons pasmaidīja un stei­dzās atvainoties.

- Piedodiet, Freizera kundze. Cik nepieklājīgi tā aizmirsties un nepiedāvāt apsēsties. Jā, šķiet, viss kārtībā, ārkārtīgi interesanti, viņš purpināja pie sevis. Tad, atkal pēkšņi atcerējies mani, sacīja:

- Vai jūs nebūtu tik laipna un nepateiktu savam laulātajam drau­gam, ka es vēlētos šos dokumentus apspriest ar viņu iespējami drī­zākā laikā? Cik saprotu, Freizera kungs nejūtas labi, viņš smalk­jūtīgi piebilda, vairoties no mana skatiena. Acīmredzot Īnīesam Makdonaldam nevajadzēja daudz laika, lai darītu visiem zināmu manu sarunu ar princi.

- Tā ir. Es nedomāju viņam palīdzēt. Lai nu ko, bet es nevē­lējos, lai Džeimijs celtos no gultas, visu nakti sēž un kopā ar Kameronu un Lokielu blenž spiegu atnestajās depešās. Tas būtu gan­drīz tikpat ļauni kā visu nakti dejot ar Edinburgas dāmām. Nu, varbūt ne gluži tik slikti, es sevi palaboju, atceroties trīs Viljamsu jaunkundzes.

- Mans vīrs noteikti jums pievienosies, tiklīdz tas būs iespē­jams, es teicu, savelkot ciešāk apmetņa malas. Es viņam pa­teikšu. Un tā arī darīšu… rīt. Vai varbūt parīt. Lai kur šobrīd atras­tos angļu spēki, biju pārliecināta, ka ne tuvāk par simts jūdzēm no Edinburgas.

Kad atgriezos, iemetu skatienu guļamistabā un redzēju zem segām divus nekustīgus kuprus, kas pildīja telpu ar šņākuļošanu lēnu un ritmisku, kaut arī mazliet piesmakušu. Nomierinājusies es

noņēmu apmetni un, nodrošinājusies ar krūzi karstas tējas, kurai profilakses dēļ biju piešāvusi krietnu devu ārstnieciskā brendija, apsēdos dzīvojamā istabā.

Lēnām malkojot groku, jutu, ka siltums aizplūst pa krūtīm, pa­tīkami izplešas pa vēderu un mērķtiecīgi virzās lejup uz kāju pirk­stiem, kas īsajā gājienā pāri pagalmam bija gluži nosaluši; es labāk izvēlējos šo ceļu nekā metu līkumu pa iekšējiem gaiteņiem, neskai­tāmām kāpnēm un pagriezieniem.

Turēju krūzi pie zoda, ieelpoju patīkamo, rūgteno smaržu un jutu, kā brendija karstie izgarojumi attīra manus deguna dobumus. Ošņājot man ienāca prātā, kāpēc īsti pilsētā un ēkā, kuru apsēdusi saaukstēšanās un gripa, mani elpceļi palikuši nenosprostoti.

Atklāti sakot, ja neskaita nedēļnieces drudzi, neesmu slimojusi, kopš iznācu pa akmeņu loku. Tas bija savādi, es nodomāju; ja ņem vērā higiēnas un sanitāro standartu zemo līmeni, to, ka bieži bija jādzīvo ciešā saspiestībā, man līdz šim noteikti jau vajadzēja dabūt vismaz iesnas. Bet es paliku tikpat pretīgi vesela kā vienmēr.

Skaidrs, ka es nevarēju būt imūna pret visām slimībām, citādi man nebūtu cēlusies temperatūra. Bet parastās kaites? Protams, dažu trūkumu var izskaidrot ar vakcināciju. Piemēram, es neva­rēju saķert bakas, tīfu, holeru vai dzelteno drudzi. Diez vai te būtu iespējams saslimt ar dzelteno drudzi, un tomēr. Noliku krūzi un cauri piedurknes audumam pataustīju kreiso roku pie pleca. Ar laiku vakcinācijas rētiņa bija mazinājusies, tomēr vēl pietiekami izteikta, lai varētu to sataustīt, raupjš, apaļš rētaudu saaugums, apmēram puscollas diametrā.

Man pārskrēja viegli drebuļi, atkal atceroties Geilisu Dankenu, tad es atvairīju šo domu un no jauna ieniru prātuļošanā par savu veselības stāvokli, lai nevajadzētu domāt ne par sievieti, kura bija sadegusi sārtā, ne par Kolamu Makenziju, vīrieti, kurš viņu bija tur aizraidījis.

Krūze bija gandrīz tukša, un es piecēlos, joprojām domu varā, lai ielietu vēl tēju. Varbūt esmu ieguvusi imunitāti? Māsu kursos biju mācījusies, ka saaukstēšanos izraisa daudzi vīrusi, katrs citāds,

un tie mūžīgi attīstās. Cilvēks, kurš saskāries ar kādu noteiktu vīrusu, skolotājs mums skaidroja, kļūst pret to imūns. Tu arvien no jauna saaukstējies, nonākot kontaktā ar nebijušu un citādu vīrusu, bet novecojot izredzes satikties ar tādu, ar kuru tu neesi jau pazīs­tams, kļuva arvien mazākas. Tā, viņš bija sacījis, bērni saķer iesnas vidēji sešas reizes gadā, pusmūža cilvēki tikai divas un veci ļaudis var nodzīvot vairākus gadus līdz nākamai reizei tikai tādēļ, ka viņi jau satikušies ar izplatītākajiem vīrusiem un kļuvuši imūni.

Tā, lūk, ir iespēja, es domāju. Ja nu dažāda tipa imunitāte ir iedzimta, vīrusiem un cilvēkiem savstarpēji attīstoties? Daudzu sli­mību antivielas no mātes pāriet uz bērnu, to es zināju. Vai nu caur placentu, vai pienu, tāpēc bērns ir imūns uz laiku pret jebkuru slimību, kuru māte izslimojusi. Varbūt es nekad nedabūju iesnas, jo manī bija senču antivielas pret astoņpadsmitā gadsimta vīru­siem, varbūt es guvu labumu no visām iesnām, kuras bija saķēruši mani senči pēdējo divsimt gadu laikā?

Es pārcilāju prātā šo uzjautrinošo domu un tik ļoti ar to aiz­rāvos, ka pat nepūlējos apsēsties, bet malkoju tēju, stāvot kājās istabas vidū, kad pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens.

Dusmīga par traucējumu nepatikā nopūtos. Es nenoliku krūzi, bet gāju pie durvīm gatava uzklausīt vai atraidīt jautājumus par Džeimija veselību. Acīmredzot Kamerons uzdūries kādai neskaidrai rindkopai depešā vai Viņa Augstība nožēlojis savu augstsirdību, ka atlaidis Džeimiju no ierašanās ballē. Nu, šovakar viņi Džeimiju dabūs laukā no gultas tikai pār manu sabradāto līķi.

Es atrāvu durvis, un vārdi iestrēga man kaklā. Durvju ēnainajā ailā stāvēja Džeks Rendels.

Slapjums no izlaistītās tējas, spiežoties cauri svārkiem, atgrieza mani īstenībā, bet viņš jau bija ienācis iekšā. Kā parasti, nicinoši vērtējot, noskatīja mani no galvas līdz kājām, tad palūkojās uz aiz­vērtajām guļamistabas durvīm.

- Tu esi viena?

-Jā!

Gaišbrūnas acis šaudījās starp mani un durvīm, prātojot, cik daudz var man ticēt. Pēc pārciestās slimības Rendela seju izvagoja grumbas, nepietiekamā pārtika un telpās pavadītā ziema bija darī­jušas viņa vaigus bālus, bet možums nebija mazinājies. Ātrais, nežēlīgais prāts bija īslaicīgi aizslēpies aiz ledaino acu priekškara, tomēr pazudis nebija, par to es nešaubījos.

Pieņēmis lēmumu, viņš sagrāba mani aiz elkoņa un ar otru roku paķēra apmetni, ko pirmīt biju nometusi.

- Nāc man līdzi!

Es ļautu viņam sakapāt sevi gabalos un tikai tad varbūt atļau­tos izdvest kādu skaņu, kas liktu atvērties guļamistabas durvīm.

Mēs jau bijām tikuši koridoram līdz pusei, kad es beidzot uz­drīkstējos runāt. Personāla dzīvojamās telpās sargu nebija, bet pa teritoriju staigāja daudzas patruļas. Rendels nevarēja cerēt nema­nīts izdabūt mani cauri akmeņdārzam vai pa sānu vārtiem, nemaz nerunājot par pils galveno ieeju. Tāpēc, lai ko viņš no manis vēlē­jās, tas noteikti bija izdarāms Holirūdas sienās.

Varbūt viņam prātā bija slepkavība, atriebjoties par ievaino­jumu, ko guvis cīņā ar Džeimiju? No šīs domas man sažņaudzās vē­ders, es cieši nopētīju Rendelu, cik nu spēju, strauji ejot cauri gais­mas apļiem, kurus meta pie sienām piestiprinātie svečturi. Sveces nebija domātas dekorācijai vai spožam apgaismojumam, tādēļ tās šajā pils daļā bija mazas un reti izvietotas, liesmiņas vārgas, un to uzdevums bija izgaismot ceļu viesiem, kas atgriezās savās istabās.

Rendels nebija ģērbies formastērpā un likās pilnīgi neapbru­ņots. Viņam mugurā bija neizskatīgs pašausts apģērbs, biezs mē­telis, vienkāršas, brūnas bikses un zeķes. Tikai staltā stāja un augstprātīgi izslietā galva, kurā nebija parūkas, liecināja, kas viņš ir, viņš viegli varētu ieslīdēt pils teritorijā kopā ar kādu ballētāju bariņu, izliekoties par kalpu.

Nē, es nospriedu, piesardzīgi palūkojoties uz ceļabiedru, kad mēs no pustumsas izgājām gaismā, viņš nebija bruņots, lai arī pirk­sti turēja manu roku cieši kā dzelzs tvērienā. Tomēr, ja viņš nolēmis

mani nožņaugt, viegls upuris es nebūšu; biju gandrīz tikpat gara kā viņš un krietni labāk barota.

It kā nojautis manas domas, Rendels apstājās netālu no gai­teņa gala un pagrieza mani pret sevi, rokas joprojām stingri turēja elkoņus.

- Es tev neko nedarīšu, viņš klusi, bet skaidri noteica.

- Stāsti vien, es nomurmināju, vērtējot izredzes, vai mani kāds dzirdēs, ja sāktu kliegt. Es zināju, ka kāpņu galā stāv sargs, bet līdz turienei bija divas durvis, mazs laukumiņš un garas kāpnes.

No otras puses, tas bija strupceļš. Viņš nevarēs aizvest mani tālāk, un arī es nespēšu sasaukt palīdzību. Šajā koridora galā dzī­voja maz cilvēku, un tie paši šobrīd noteikti atradās citā spārnā vai nu priecājās ballē, vai apkalpoja viesus.

Džeks Rendels runāja nepacietīgi.

- Neesi idiote. Ja es vēlētos tevi nogalināt, tad izdarītu to šeit. Tas būtu daudz drošāk nekā vest tevi ārā. Starp citu, viņš pie­bilda, ja mans nodoms būtu tev kaitēt, iekšā vai ārā, kāpēc es būtu ņēmis tavu apmetni? Kā ilustrējot sacīto, viņš pacēla uz augšu minēto apģērba gabalu.

- Kā es, velns parāvis, varu to zināt? attraucu, lai ari šis likās izšķirošais arguments. Kāpēc tu to ņēmi?

- Tāpēc, ka es vēlos, lai tu nāc man līdzi ārā. Man tev ir piedāvā­jums, un es nevēlos riskēt, ka kāds varētu noklausīties. Viņš palū­kojās uz durvīm gaiteņa galā. Kā visas pārējās Holirūdas durvis, tās bija darinātas no vairākiem paneļiem, četri augšējie izveidoti krusta formā, divi apakšējie vertikāli, atgādinot atvērtu Bībeli. Holirūdā agrāk bija abatija.

- Vai tu atnāksi uz baznīcu? Tur mēs varētu parunāt, nebaido­ties no iejaukšanās. Tā bija taisnība baznīca, kas bija pils pie­būve, daļa no sākotnējās abatijas, tagad bija pamesta novārtā, jo valdīja uzskats, ka tur ir bīstami, vairākus gadus tur nekas nebija remontēts. Es svārstījos, nezinādama, ko darīt.

- Domā, sieviete! Rendels mani viegli sapurināja, tad atlaida un atkāpās. Sveču gaismā jautās tikai siluets, tāpēc viņa vaibstus

redzēju kā izplūdušu plankumu acu priekšā. Kāpēc man vajadzēja riskēt, nākot iekšā pilī?

Tas bija labs jautājums. Kad viņš nomaskējies bija pametis Edin­burgas pils sniegto patvērumu, visi pilsētas ceļi viņam bija vaļā. Viņš būtu varējis slapstīties pa ieliņām un sānceliņiem, līdz būtu pamanījis mani, ejot ikdienas gaitās, un tad aizšķērsojis ceļu. Vie­nīgais saprātīgais iemesls, kāpēc viņš tā nerīkojās, bija tas, ko viņš jau minēja: viņam vajadzēja ar mani aprunāties, bet tā, lai nebūtu nekādas iespējas mūs noklausīties un ieraudzīt.

Viņš redzēja, kā man sejā atspoguļojas domu gaita, un viņa pleci mazliet atslāba. Rendels izpleta apmetni un turēja, lai varu to apņemt.

- Dodu goda vārdu, kundze, ka no mūsu sarunas atgriezīsieties sveika un vesela.

Mēģināju kaut ko izlasīt pavadoņa kalsnajā sejā ar smalkajiem vaibstiem, bet tur nekas nebija rakstīts. Skatiens bija rāms un neat­klāja neko vairāk kā manējais, ja es redzētu sevi spogulī.

Pastiepu roku pēc apmetņa.

- Labi, es teicu.

Mēs izgājām krēslainajā akmeņdārzā; ejot garām sargam, tikai pamājām ar galvu. Viņš mani pazina, un nebija nekas neparasts, ka es nakts laikā devos apmeklēt kādu slimnieku pilsētā, kuram neatliekami bija vajadzīga mana palīdzība. Sargs cieši paskatījās uz Džeku Rendelu parasti mani pavadīja Mērtegs, ja Džeimijs bija aizņemts, bet šis apģērbs nekādi nenodeva kapteiņa īsto perso­nību. Viņš vienaldzīgi atbildēja sarga skatienam, un pils durvis aiz muguras aizvērās, atstājot mūs vēsajā naktī.

Bija lijis lietus, bet negaiss jau rima. Mums virs galvas slīdēja plūksnās saplīsusī biezā mākoņu blīva, ko dzina vējš, kas pluinīja arī manu apmetni un kļāva svārkus pie kājām.

- Uz to pusi. Es cieši turēju biezo samta apmetni, kurā biju ietinusies, nodūru galvu pret vēju un sekoju Džeka Rendela kalsna­jam stāvam pa taciņu cauri akmeņdārzam.

Mēs iznācām nogāzē un, uz īsu mirkli apstājušies, lai paraudzī­tos apkārt, ātri šķērsojām zālienu, kas stiepās līdz baznīcas portā­lam.

Durvis bija sašķiebušās un stāvēja pusvirus; tās jau vairākus gadus netika lietotas, jo ēka bija nopietni bojāta un tādēļ kļuvusi bīstama, bet neviens nebija uzņēmies rūpes to saremontēt. Spārdī­dama sabirušās lapas un gružus, lai atbrīvotu ceļu, no pils dārza, kurā šaudījās mēnesnīcas atplaiksnījumi, ieniru necaurredzamajā tumsā, kas valdīja baznīcā.

Tomēr tumsa nemaz nebija necaurredzama kad acis aprada, redzēju augsto pīlāru līnijas, kas rindojās abās pusēs jomam, un smalkos akmens rotājumus ap milzīgo logu tālākajā galā, stikls gan gandrīz viss bija izbiris.

Pēc vieglas kustības ēnās es manīju, uz kurieni aizgājis Ren­dels; stāvēju starp pīlāriem un pagriezusies atradu viņu ielokā, kur reiz bija novietots kristāmtrauks, tagad gan tur bija atlicis vien ak­mens paaugstinājums pie sienas. Abās pusēs uz mūriem jautās blāvi plankumi piemiņas plāksnes tiem, kas apbedīti baznīcā. Citas plāksnes bija iestrādātas grīdā abās pusēs vidusejai, kur mirušo vārdus izdzēsušas neskaitāmo baznīcēnu kājas, kas gājušas te pāri.

- Labi, es ierunājos. Tagad mūs neviens nenoklausīsies. Ko tu gribi no manis?

- Tavas dziednieces mākas un pilnīgu diskrēciju. Apmaiņā pret manā rīcībā esošajām ziņām par armijas pārvietošanos un plā­niem, viņš nekavējoties ķērās pie lietas.

Man aizrāvās elpa. Lai nu ko, bet to… to es nebiju gaidījusi, tikai ne tādu priekšlikumu. Tas taču nevarēja nozīmēt…

- Tev vajadzīgs dziednieks? es jautāju, nepūloties slēpt šaus­mas un izbrīnu, kas jaucās manā balsī. Es? Cik saprotu, tu… ē… domā… Ar milzīgu gribas piepūli apvaldīju stomīšanos un stingri sacīju: Visu, kas bija iespējams, ārsti taču tavā labā jau izdarī­juši? Izskatās, ka esi puslīdz ciešamā stāvoklī. Vismaz ārēji. Es iekodu lūpā, apspiežot tuvojošos histēriju.

- Man teica, ka man palaimējies, jo esmu palicis dzīvs, kun­dze, Rendels vēsi atteica. Par to var strīdēties. Viņš nolika

laternu sienas nišā, kur dziļumā sauss un tukšs atradās dobums kristāmtraukam.

- Pieņemu, ka izteikt šo jautājumu tevi vairāk mudinājusi medi­cīniska zinātkāre nekā raizes par manu labsajūtu, viņš turpināja. Laternas gaisma, kas plūda apmēram vidukļa augstumā, apgais­moja viņa auguma lejasdaļu, atstājot galvu un plecus paslēptus. Rendels uzlika roku uz bikšu jostas un mazliet pagriezās pret mani.

- Vai vēlies apskatīt ievainojumu, lai spriestu par ārstēšanas lietderību? Ēnas slēpa viņa seju, bet ledus atskalas balsi bija sla­cītas ar indi.

- Varbūt vēlāk, es tikpat vēsi atbildēju. Kam tad vajadzīga mana palīdzība, ja ne tev pašam?

Viņš saminstinājās, bet pārdomāt bija jau daudz par vēlu.

- Manam brālim.

- Tavam brālim? Nespēju noslēpt milzu izbrīnu, kas skanēja manā balsī. Aleksandram?

- Mans vecākais brālis Viljams, cik es zinu, cītīgi nodarbojas ar dzimtas īpašumu pārvaldīšanu Saseksā, un viņam palīdzību neva­jag, Rendels salti noteica. Jā, manam brālim Alekam.

Lai nepakristu, ar rokām atspiedos uz aukstā akmens sarkofaga.

- Kas viņam kaiš? es jautāju.

Stāsts bija pagalam vienkāršs un skumjš. Ja man to būtu stāstī­jis cits cilvēks, nevis Džonatans Rendels, es, iespējams, būtu jutusi līdzcietību.

Atlaists no Sendringemas hercoga sekretāra vietas par skan­dālu ar Mēriju Hokinsu, turklāt pārāk vārgu veselību, lai atrastu citu darbu, Aleksandrs Rendels bijis spiests meklēt palīdzību pie brāļiem.

- Viljams atsūtīja divas mārciņas un vēstuli ar nopietnām pa­mācībām. Džeks Rendels atspiedās pret sienu un sakrustoja kā­jas. Viljams ir ļoti nopietns cilvēks, diemžēl. Bet viņš nebija gatavs uzņemt Aleku mājās Saseksā. Mūsu vecākā brāļa sieva ir

nedaudz… galējību cilvēks, teiksim tā. Savos reliģiskajos uzska­tos. Džeka Rendela balsī ievijās humora stīga, kas uz mirkli manī modināja simpātijas pret viņu. Nez vai citādos apstākļos viņš līdzi­nātos savam mazmazdēlam, kuru ārēji tik stipri atgādināja?

Pēkšņās atmiņas par Frenku mani tā izsita no līdzsvara, ka nā­kamo teikumu palaidu gar ausīm.

- Piedod. Ko tu teici? Ar labo roku cieši saspiedu kreiso, pirk­sti satvēra zelta laulības gredzenu. Frenka nebija. Vienreiz jābeidz domāt par viņu.

- Es teicu, ka esmu atradis Alekam istabu netālu no pils, lai pats varētu viņu apraudzīt, mani līdzekļi nav tik lieli, ka es varētu atļauties pieņemt pastāvīgu kalpu.

Bet Edinburgas ieņemšana, protams, apraudzīšanu darīja sarež­ģītu, un Aleks Rendels visu iepriekšējo mēnesi vairāk vai mazāk bija atstāts savā vaļā, ja neņem vērā kādas sievietes neregulārus apmeklējumus, lai laiku pa laikam uzkoptu istabu. Aleks jau bija slims, bet aukstā laika, nepietiekamā uztura un nabadzības dēļ ve­selība vēl pasliktinājās tiktāl, ka Džeks Rendels bija sācis nopietni raizēties, kā samaksu piedāvājot nodot karali.

- Kāpēc tu nāci pie manis? es beidzot jautāju, novēršoties no kapa plāksnes.

Rendels likās nedaudz izbrīnīts.

- Tava aroda dēļ. Viņa lūpas izliecās vieglā, pašironiskā smaidā. Ja cilvēks vēlas pārdot savu dvēseli, vai tad nav parasts vērsties pie tumsas spēkiem?

- Tu patiešām domā, ka es piederu pie tumsas spēkiem, vai ne? Skaidrs, ka viņš tā uzskatīja; viņš ļoti labi prata paņirgāties, bet sākotnējā piedāvājumā nebija ne mazākā izsmiekla.

- Ja neskaita nostāstus, kas par tevi klīda Parīzē, tu pati man to pateici, Džonatans Rendels atgādināja. Tobrīd, kad es tevi izlaidu no Ventvērtas. Viņš tumsā pagriezās un pavirzījās tālāk pa akmens paaugstinājumu.

- Tā bija nopietna kļūda, viņš klusu sacīja. Tik bīstama sie­viete kā tu nemūžam nedrīkstēja dzīva iziet no turienes. Un tomēr

man jau nebija izvēles; tava dzīvība bija cena, ko noteica viņš. Un par to, ko viņš man deva, es būtu maksājis vēl augstāku likmi.

Es klusi iešņācos, bet uzreiz aprāvos, tomēr viņš jau bija dzir­dējis. Rendels atzvila uz plāksnes, ar vienu gurnu atspiedies pret malu, otru līdzsvaram izvirzījis uz āru. Mēness, kas šad tad izlau­zās starp ātri skrejošajiem mākoņiem, caur izsisto logu apgaismoja viņu no mugurpuses. Tumsā, kad redzēju daļējo profilu un kad ēnas izdzēsa ļaunuma vaibstu ap muti, es varēju viņu sajaukt, kā reiz jau gadījās, ar vīrieti, kuru biju mīlējusi. Ar Frenku.

Tomēr es biju to vīrieti nodevusi; manas izvēles dēļ šī cilvēka nekad nebūs. “Piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem… Iznī­cināsim šo koku ar tā augļiem un izdeldēsim to no dzīvo zemes, ka nepiemin vairs tā vārdu!”

- Vai viņš tev stāstīja? no ēnas atskanēja gaiša, patīkama balss. Vai viņš tev izstāstīja visu, kas notika starp mums, viņu un mani, tajā mazajā Ventvērtas istabiņā? Kaut jutos satriekta un nikna, es ievēroju, ka viņš paklausīja Džeimija pavēlei; Rendels ne reizi nenosauca viņu vārdā. “Viņš.” “Viņam.” Nekad “Džeimijs”. Tas piederēja man.

Cieši sakodu zobus, tomēr man izdevās izspiest caur tiem vār­dus:

- Viņš man izstāstīja. Visu.

Rendels izdvesa skaņu, klusu kā nopūtu.

- Vai nu tev, mīlā, patīk šī doma, vai ne, mēs esam savienoti, tu un es. Es nevaru teikt, ka man tas sagādātu prieku, bet es atzīstu patiesību. Tu, tāpat kā es, pazīsti viņa ādas pieskārienu tik siltu, vai ne? Tu zini, kā smaržo viņa sviedri un cik cieti ir matiņi uz viņa kājām. Tu zini, kādu skaņu viņš izdveš beigās, kad ļāvies aizmirstī­bai. Es arī.

- Klusē, es uzsaucu. Izbeidz! Džonatans Rendels manī neklausījās, viņš, atspiedies pret kapa plāksni, it kā domīgi sarunā­jās pats ar sevi. Mani no jauna pārņēma dusmas, jo es sapratu, kas viņu noveda līdz šim atmiņu mirklim ne jau nolūks, kā sākumā biju domājusi, mani pakaitināt, bet nepārvarama vēlme runāt par

mīļoto, skaļā balsī atkārtot un tādā veidā atkal izdzīvot jau pabālē­jušos sīkumus. Jo galu galā kuram gan citam, izņemot mani, viņš varētu kaut ko tādu par Džeimiju stāstīt?

- Es eju projām! skaļā balsī paziņoju un apcirtos uz papēža.

- Iesi projām? man aiz muguras ierunājās mierīga balss. Es varu nodot tavās rokās ģenerāli Holiju. Tu vari ļaut viņam saņemt skotu armiju. Pēc tavas izvēles, kundze.

Man ļoti gribējās atcirst, ka ģenerālis Holijs nav tā vērts. Bet tad es padomāju par skotu klanu vadoņiem, kas bija izmitināti zem Holirūdas jumta, Kilmernoku, Belmerino un Lokielu, tikai dažas pēdas no šejienes otrpus abatijas sienai. Par Džeimiju. Par tūksto­šiem skotu vīru, ko vadoņi bija atveduši šurp. Vai bija vērts upurēt savas jūtas, lai gūtu izredzes uz uzvaru? Un vai šis bija pagrieziena punkts, kad kārtējo reizi vajadzēja izdarīt izvēli? Un kas notiktu, ja es neklausītos, ja es nepieņemtu Rendela piedāvāto darījumu?

Es lēnām pagriezos.

- Nu tad runā, es teicu. Ja tev to vajag. Likās, ka manas dusmas Rendelu neuztrauc, un viņu neuztrauca arī tas, ka es va­rētu atteikties no piedāvājuma. Balss, kas skanēja tumšajā baznīcā, plūda rāmi un apvaldīti kā augstskolas lektoram.

- Zini, par ko man ir jādomā? Vai tu no viņa esi saņēmusi tik­pat daudz, cik es? Rendels piešķieba galvu, un, kad viņš iznāca no ēnas, kļuva redzami asie sejas vaibsti. Kustīgā gaisma uz brīdi apspīdēja viņu no sāniem, izgaismojot gaišbrūnās acis, kas gailēja kā zvēram, kurš slapstās pa krūmiem.

Triumfa tonis bija tikko jaušams, tomēr neapstrīdams.

- Es, viņš klusi turpināja, esmu viņu dabūjis tā, kā tu nekad nevarēsi. Tu esi sieviete; tu nevari to saprast, lai arī esi ragana. Esmu turējis rokās viņa vīrišķības dvēseli, esmu ņēmis no viņa to, ko viņš ir ņēmis no manis. Es viņu pazīstu tā, kā viņš tagad pazīst mani. Mēs esam saistīti, viņš un es, ar asins saitēm.

“Es dodu tev savu miesu, lai mēs abi varam kļūt par vienu…”

- Tu esi izvēlējies ļoti savādu veidu, kā lūgt man palīdzību, drebošā balsī aizrādīju. Rokas biju paslēpusi brunču ielocēs, auksto audumu biju saņurcījusi cieši savilktajās dūrēs.

- Tiešām? Man likās, ka labāk būs, ja tu sapratīsi, kundze. Es nelūdzos tavu žēlastību, nevēršos pie tavām spējām, kā vīrietis va­rētu lūgties sievietes žēlastību, kas atkarīga no tā, ko ļaudis dēvē par sievišķīgu līdzjūtību. Šī mērķa dēļ tu varētu nākt pie mana brāļa viņa paša dēļ. Pār pieri noslīga tumšu matu šķipsna; viņš ar vienu roku atbīdīja to atpakaļ.

- Man labāk patiktu, ja tas būtu skaidra aprēķina darījums starp mums abiem, kundze; pakalpojums un par to samaksāta noteikta cena jo redzi, kundze, es pret tevi jūtu gandrīz to pašu, ko tu pret mani.

Tas bija šoks; kamēr es pūlējos atrast atbildi, Rendels jau tur­pināja:

- Mēs esam saistīti, tu un es, ar viena vīrieša miesu caur viņu. Tādu saiti es nebūtu izveidojis ar sava brāļa miesu; es lūdzu tavu palīdzību, lai izdziedinātu viņa miesu, bet es neriskēju, ka viņa dvēsele kritīs tev par upuri. Tad saki man: vai cena, ko piedāvāju, ir tev pieņemama?

Novērsos un aizgāju, soļiem skaļi atbalsojoties tukšajā baznīcā, līdz joma vidum. Es tik stipri drebēju, ka gāju nedroši, un kāju atsitieni uz cietā akmens mani satricināja. Lielā loga aprises virs pamestā altāra uz balto, strauji skrienošo mākoņu fona izskatījās melnas un neskaidras, mēnesgaismas staru kūli apgaismoja manu ceļu.

Joma galā vēlējos tikt pēc iespējas tālāk no Rendela es ap­stājos un ar rokām smagi atspiedos pret sienu. Bija tik tumšs, ka nevarēja saskatīt pat burtus uz marmora plāksnes zem manām plaukstām, bet es jutu vēsā gravējuma asās malas. Mazs, apaļš gal­vaskauss virs sakrustotiem kauliem svētulīga versija par pirātu tēmu. Ļāvu galvai noliekties un pierei atspiesties pret neredzamās miroņgalvas pieri, kas likās tik gluda kā kauls.

Acis aizvērusi, es gaidīju, kamēr atkāpsies nelabums un atdzi­sīs karstais pulss, kas sitās man deniņos.

Tam nav nekādas nozīmes, es sev teicu. Nav svarīgi, kas viņš ir. Nav svarīgi, ko viņš saka.

“Mēs esam saistīti, tu un es, ar viena vīrieša miesu…” Jā, bet ne caur Džeimiju. Ne caur viņu! Es centos to iegalvot viņam un ari sev. Jā, tu viņu paņēmi, tu, nelieti! Bet es paņēmu viņu atpakaļ, es atbrīvoju viņu no tevis. Tev no viņa nekas nav atlicis! Bet sviedri, kas tecēja man pa sāniem, un mani šņuksti atspēkoja šo pārliecību.

Vai šī ir cena, kas man jāmaksā par Frenka zaudēšanu? Varbūt tūkstoš dzīvību, kuras var glābt, pretī dodot vienu, kas tiks zau­dēta?

Man labajā pusē drūmi slējās altāra tumšā ēna, un es no visas sirds vēlējos, kaut te kāds būtu, vienalga, kādas dabas, kāds, pie kura vērsties un gaidīt atbildi. Bet Holirūdā neviena nebija, ne­viena, izņemot mani. Mirušo gari savus nodomus neizpauda, tie palika klusi sienas un grīdas akmeņos.

Centos izmest no prāta Džeku Rendelu. Ja to nebūtu prasījis viņš, bet jebkurš cits cilvēks, vai es ietu? Galu galā nedrīkst aiz­mirst ari par Aleku Rendelu. “Šī mērķa dēļ tu varētu nākt pie mana brāļa viņa paša dēļ,” kapteinis bija sacījis. Protams, es ietu. Lai kādas zāles es varētu viņam piedāvāt, vai es varu liegt palīdzību tāpēc, ka to lūdz slikts cilvēks?

Pagāja ilgs laiks, līdz es nogurusi izslējos, ar varu piespiedu sevi iztaisnoties; manas plaukstas bija miklas un slīdēja pa apaļo miroņgalvu. Jutos iztukšota un vārga, man sāpēja sprands, galva bija smaga, it kā slimība, kas plosījās pilsētā, tomēr būtu mani pa­nākusi.

Rendels vēl bija turpat, viņš pacietīgi gaidīja mani aukstumā un tumsā.

- Jā, es strupi izmetu, tiklīdz biju piegājusi tik tuvu, ka viņš varēja mani dzirdēt. Labi. Rīt aiziešu, priekšpusdienā. Kur?

- Leidivokas šķērsielā. Vai tu zini, kur tas ir?

- Jā. Edinburga nebija liela pilsēta tikai viena platāka iela ar šaurām, slikti apgaismotām šķērsielām, no kurām varēja nokļūt pagalmos. Leidivokas šķērsiela bija viena no nabadzīgākajām.

- Es tevi tur gaidīšu, Rendels sacīja. Man tev būs ziņas. Viņš vingri nostājās uz kājām, paspēra soli uz priekšu, tad izslējās,

gaidot, kad es došos projām. Lai tiktu līdz durvīm, viņam vajadzēja iet man tuvu garām, bet es redzēju, ka viņš to nevēlas.

- Tu no manis baidies, vai ne? Es auksti nosmējos. Domā, ka pārvērtīšu tevi par krupi?

- Nē. Viņš mierīgi manī skatījās. Es nebaidos no tevis, kun­dze. Zini, nav iespējams vērsties pie tumsas spēkiem un no tiem baidīties. Ventvērtā tu vēlējies iebaidīt mani, pasakot manu nāves dienu. Bet, to pateikusi, tagad tu vairs nespēj mani iebiedēt, jo es miršu nākamā gada aprīlī, un tu man neko sliktu nevari izdarīt, vai ne?

Ja man līdzi būtu nazis, es varbūt pierādītu viņam pretējo, iedo­mājos, gūstot mirkli, kas mierināja manu dvēseli. Bet uz maniem pleciem gūlās pravietojuma nolemtība un tūkstoš skotu dzīvību smagums. Es Rendelam neko nevarēju padarīt.

- Es turos pa gabalu, kundze, viņš paskaidroja, tikai tāpēc, ka nevēlētos pat nejaušības dēļ tev pieskarties.

Es atkal iesmējos, šoreiz no sirds.

- Un šo vēlmi, kaptein, es pilnībā atbalstu. Pagriezos un gāju ārā no baznīcas, ļaujot viņam sekot, ja viņš tā vēlētos.

Man nevajadzēja ne jautāt, ne lauzīt galvu, vai Rendels turēs doto vārdu. Reiz viņš izlaida mani no Ventvērtas, jo bija apsolījis to darīt. Ja viņš bija devis vārdu, tad to pildīja. Džeks Rendels bija džentlmenis.

"Ko tu juti, kad es atdevu sevi Džekam Rendelam?" Džeimijs bija man jautājis.

“Dusmas. Nelabumu. Šausmas," es biju atbildējusi.

Atspiedos pret dzīvojamās istabas durvīm un atkal spēju sajust koka dēļus. Uguns kamīnā bija nodzisusi, un istabā bija auksti. Nāsis sāka kutināt smaka, kurā jaucās zosu tauku un kampara izgarojumi. Bija kluss, tikai no gultas puses plūda piesmakusi elpo­šana un ap sešas pēdas biezajām sienām auroja vējš.

Nometos ceļos pie kamīna un krāvu kurtuvē pagales. Uguns bija izdzisusi pavisam, atliku malā apdegušu strupuli, izslaucīju pelnus un tad, salauzusi skalus, saliku tos kaudzītē kamīna mutē. Holirūdā kurināja ar malku, nevis ar kūdru. Diemžēl, es nodomāju, kūdras uguns nebūtu tik ātri apdzisusi.

Man mazliet drebēja rokas, un krama kārbiņa divreiz nokrita zemē, līdz izdevās uzšķilt dzirksteli. Auksts, es sev teicu. Te ir ļoti auksts.

“Vai viņš tev izstāstīja visu, kas notika starp mums?” jautāja Džeka Rendela izsmējīgā balss.

- Visu, kas man jāzina, es pie sevis nomurmināju un, aizde­dzinājusi papīra gabalu pie liesmiņas, pielaidu no tā uguni vairā­kās vietās iekuriem, un tie uzreiz uzšvirkstēja. Pa vienam vien es liku klāt mazus žagariņus, katru paturēju pie liesmas un pagaidīju, līdz tas aizdegas. Kad iekuru kaudzīte priecīgi sprakšķēja, es pa­stiepu roku uz aizmuguri, paņēmu prāvu pagali un uzmanīgi ieliku liesmās. Tā bija priede zaļa, bet pie koksnes bija palicis nedaudz sveķu, kas izspiedās no pagales plaisas kā sīka, zeltaina lāsīte.

Laika gaitā koka sula kristalizēsies un sastings, kļūstot par dzintara gabaliņu, cietu un pamatīgu kā dārgakmens. Tagad tas uz brīdi iekvēlojās, izplatot karstumu, nopaukšķēja, sašķīda mikrosko­pisku dzirksteļu spietā un tūlīt apdzisa.

- Visu, kas man jāzina, es čukstēju. Fērgusa guļvieta bija tukša; pamodies un aptvēris, ka nosalis, viņš bija aizrāpojis meklēt kādu siltuma avotu.

Puika gulēja saritinājies Džeimija gultā, divas galvas tumša un sarkana gulēja blakus uz spilvena, abi, mutes pavēruši, mie­rīgi krāca. Nevarēju novaldīt smaidu par šo skatu, tomēr uz grīdas gulēt es nebiju noskaņota.

- Ārā, es čukstus pavēlēju Fērgusam, izvelkot viņu gultas malā un ieveļot sev rokās. Lai gan desmit gadus vecs puišelis viņš bija smalkiem kauliem, tomēr vienlaikus drausmīgi smags. Ar grūtībām aizdabūju viņu līdz matracim un, joprojām aizmigušu, uzmetu uz tā, tad atgriezos pie Džeimija gultā.

Stāvot un skatoties uz vīru, nesteidzīgi izģērbos. Viņš bija pa­griezies uz sāniem un arī saritinājies, lai nenosaltu. Skropstas garas un izliekušās gulēja uz vaigiem; tās bija tumšā kastaņbrūnā krāsā, pie galiņiem gandrīz melnas, bet pie saknēm gaišas. Viņš izskatījās dīvaini nevainīgs par spīti garajam, taisnajam degunam un stingrajām mutes un zoda līnijām.

Uzvilkusi kreklu, es ieslīdēju gultā viņam blakus, piekļāvos pie platās, siltās muguras vilnas naktskreklā. Džeimijs sakustējās, noklepojās, un es mierinoši uzliku roku viņam uz gurna. Viņš atkal sakustējās, savilkās vēl vairāk un atspiedās pret mani; likās, kaut ko sapņo. Apskāvu viņa vidukli, plaukstai pārslīdot maigajiem, sma­gajiem sēkliniekiem. Es zināju, ka varu viņu uzbudināt pat miegā; nevajadzēja daudz, tikai pāris reižu stiprāk pārlaist pirkstus locek­lim, lai tas jau kļūtu ciets.

Taču es nevēlējos traucēt Džeimija atpūtu un aprobežojos, vieglā glāstā pārlaižot roku viņa vēderam. Viņš pastiepa atpakaļ lielu plaukstu un atbildot neveikli noglāstīja manu gurnu.

- Es tevi mīlu, viņš pusmiegā noburkšķēja.

- Zinu, es atteicu un, viņu apskāvusi, tūlīt aizmigu.