Spāre dzintarā 2

32 nodaļa Sapņu lauks

Lauks bija uzarts parastajās riežās, augstās zemes cilās ar dziļām vagām starp tām. Riežas sniedzās līdz ceļiem, lai cilvēks, kurš brien pa vagām, varētu viegli ar roku kaisīt sēklu riežu augšējās malās. Tā sēja miežus un auzas, un neviens nebija saskatījis iemeslu kaut ko mainīt, stādot kartupeļus.

- Tur bija rakstīts “pauguriņi”, īans sacīja, skatīdamies pāri lapotā kartupeļu lauka plašumam, bet es domāju, ka riežas būs tikpat labas. Likās, ka pauguriņi vajadzīgi tāpēc, lai bumbuļi ne­pūtu, ja būtu par slapju, bet es nospriedu, ka vecais lauks ar riežām būs tikpat labs.

- Izklausās prātīgi, Džeimijs domāja tāpat. Šķiet, ka augšā zaļo tīri labi. Vai tas cilvēks pateica, kā var zināt, kad bumbuļi jārok laukā?

Saskāries ar uzdevumu stādīt kartupeļus zemē, kur tāda kul­tūra nekad nebija audzēta, īans bija ķēries pie darba metodiski un ar loģiku, aizsūtot uz Edinburgu pēc sēklas kartupeļiem un grāma­tas, kurā būtu aprakstīta to audzēšana. Drīz vien bija parādījusies sera Voltera O’Beninona Railija grāmata “Zinātnisks traktāts par lauksaimniecības metodēm”, kurā neliela nodaļa bija veltīta kartu­peļu stādīšanai, kā to šobrīd dara Īrijā.

īans bija pasitis pamatīgi biezo sējumu padusē Dženija bija teikusi, ka bez tās viņš kartupeļu laukam nedrīkst tuvoties, ja nu tīrumā uzrodas kāds neatšķetināms filozofisks vai tehnisks jautā­jums, tagad viņš grāmatu atvēra un, atbalstījis uz apakšdelma,

ar otru roku meklēja sporanā lasāmās brilles. Tās bija piederējušas viņa nelaiķa tēvam mazi stikla aplīši stiepļu ietvarā; parasti viņš tās uzstutēja uz degungala un tad stipri atgādināja ļoti nopietnu jaunu stārķi.

- Ražas vākšana jāsāk, tiklīdz parādās pirmās ziemas zosis, viņš izlasīja un nosodoši caur brillēm vērās uz lauku, tad pavērsa skatienu uz augšu, it kā gaidītu, ka vagu starpā parādīsies vajadzī­gās zoss galva.

- Ziemas zoss? Džeimijs, pieri saraucis, pāri īana plecam lū­kojās grāmatā. Kādas zosis viņš domā? Meža zosis? Bet tās taču te lido visu gadu. Tas nevar būt pareizi.

īans paraustīja plecus.

- Varbūt Īrijā tās ir tikai ziemā. Vai arī varbūt viņš domā kaut kādas īru zosis, nevis meža zosis.

Džeimijs nosprauslojās.

- Tas nu gan mums traki palīdz. Vai viņš raksta kaut ko jēdzīgu?

īans ar pirkstu vilka pa drukātajām rindiņām, un lūpas kustē­jās bez skaņas. Mums apkārt jau bija sastājies neliels pulciņš rent­nieku, kurus bija pievilinājušas jaunās tendences lauksaimniecībā.

- Kad līst lietus, tad kartupeļus nerok, īans mums paziņoja, un tas izraisīja vēl skaļāku Džeimija sprauslošanu.

- Hmm, īans nomurmināja. Kartupeļu puve, vaboles… te nekādu vaboļu nav, laikam jau mums veicies laksti… mmm, te tikai rakstīts, ko darīt, ja laksti savīst. Kartupeļu miltrasa to mēs nevaram pateikt, līdz nebūsim bumbuļus norakuši. Sēklas kartu­peļi, kartupeļu uzglabāšana…

Zaudējis pacietību, Džeimijs novērsās no īana un iespieda rokas sānos.

- Ak tad zinātniska saimniekošana? viņš skarbi noprasīja un nikni palūrēja uz tumšzaļajiem, lapainajiem lakstiem. Laikam jau tas ir pārlieku zinātniski, lai izskaidrotu, kā var zināt, kad tie draņķa bumbuļi ir gatavi ēšanai!

Fērguss, kurš, kā parasti, bija minis Džeimijam uz papēžiem, atrāva skatienu no spalvaina kāpura, kas lēnām rāpoja viņam pa rādītājpirkstu.

- Kāpēc jūs vienu neizrokat un nepaskatāties? viņš jautāja.

Džeimijs bridi blenza Fērgusā. Viņam atvērās mute, bet neviena

skaņa ārā nenāca. Mute atkal aizvērās, viņš maigi noglāstīja zēnam galvu un devās pie žoga, kur bija atslietas dakšas.

Rentnieki, visi viri, kas īana vadībā bija palīdzējuši apstādīt un kopt lauku ar sera Voltera ieteikumiem sanāca apkārt, lai redzētu savu pūliņu augļus.

Džeimijs izvēlējās lielu, zaļojošu stādu lauka malā un uzmanīgi pielika dakšas pie auga saknēm. Varēja redzēt, ka viņš aiztur elpu, tad uzliek kāju uz viena dakšas “pleca” un iedur zemē. Zari lēnām ieslīdēja mitrajā, brūnajā augsnē.

Es aizturēju elpu. No šī eksperimenta bija atkarīgs daudz kas vairāk par sera Voltera O’Beninona Railija reputāciju. Vai, starp citu, manējo.

Džeimijs ar īanu bija apstiprinājuši, ka šogad miežu raža ir ma­zāka nekā parasti, lai arī Lelibrokas rentnieku vajadzibām pietiks. Taču vēl viens nelabvēlīgs gads izsmeltu niecīgos graudu krājumus. Ja salīdzina ar Hailendas saimniecībām, tad Lelibroka bija ienesīga, bet to varēja teikt tikai salīdzinājumā ar citām saimniecībām Hailendā. Bagātīga kartupeļu raža varēja nozīmēt to, vai divus turp­mākos gadus Lelibrokas ļaudis dzīvos badā vai pārticībā.

Džeimija kāja spieda dakšu zemē, un viņš uzgūla uz dakšas kāta. Zeme ap stādu saplaisāja un ira, tad negaidīti nošvīkstot lak­sti iznāca laukā un atklāja savas balvas.

Ieraugot brūnu bumbulīšu miriādes pie izrautā stāda saknēm, no skatītāju mutēm pacēlās vienots “Ā!”. Mēs ar īanu nokritām uz ceļiem smiltīs un rausām uzirdināto augsni, meklējot kartupeļus, kas atdalījušies no stāda.

- Izdevās! īans neskaitāmas reizes atkārtoja, ceļot no bedrītes kartupeli pēc kartupeļa. Paskatieties uz šo! Redzat, kāds makans?

- Jā, skaties uz šo! es sajūsmā saucu, vicinot pa gaisu kartu­peli, kas bija tik liels kā divas manas dūres.

Pēdīgi mēs izrautā parauga stāda ražu bijām salikuši grozā; apmēram desmit varenus bumbuļus, divdesmit piecus dūres lie­luma un vairākus sikaļus golfa bumbiņas lielumā.

- Ko teiksi? Džeimijs domīgi pētīja mūsu vākumu. Vai mums vēl jāgaida, lai mazie izaug? Vai vācam nost, pirms nav uznācis sals?

īans meklēja savas brilles, tad atcerējās, ka sers Volters atrodas aiz žoga, un atmeta veltīgos pūliņus. Viņš papurināja galvu.

- Nē, es domāju, ka būs labi, viņš sacīja. Grāmatā rakstīts, lai sīkos patur nākamā gada sēklai. Tādu mums vajadzēs pulka. Viņš atvieglots un priecīgs man uzsmaidīja, biezo, taisno, brūno matu šķipsna noslīdēja uz pieres. Viens vaigs bija notriepts ar zemi.

Kāda rentnieka sieva, pārliekusies pāri grozam, pētīja tā saturu. Piesardzīgi viņa pastiepa pirkstu un pabikstīja vienu kartupeli.

- Jūs sakāt, ka šitos ēd? Viena uzacs neticībā savilkās uz augšu. Nezinu, kā šitos var samalt dzirnavās maizei vai pļepenīcai.

- Es gan domāju, ka šos nemaļ, Mareja kundze, Džeimijs pie­klājīgi paskaidroja.

- Ak šitā? Sieviete kritiski paglūnēja uz grozu. Ko tad ar tiem dara?

- Nu, tos… Džeimijs iesāka un aprāvās. Man ienāca prātā, ka viņš, bez šaubām, ir kartupeļus ēdis Francijā, bet nekad nav redzē­jis tos gatavojam. Es nomācu smaidu, kad Džeimijs bezpalīdzīgi blenza uz dubļiem aplipušo kartupeli, ko turēja rokā. Arī īans neno­vērsa no tā acu; sers Volters acīmredzot klusēja par tēmu, kā tos pagatavot.

- Tos var cept. Palīgā atkal nāca Fērguss, iznirstot zem Džeimija rokas. Ieraugot kartupeļus, viņš nočāpstināja lūpas. Saliek izdegušās oglēs. Un ēd ar sāli. Labi garšo ar sviestu, ja tas ir.

- Mums ir, Džeimijs atviegloti noteica. Viņš iegrūda kartupeli Mareja kundzei rokā, it kā ļoti gribētu no tā atbrīvoties. Tos cep, viņš stingrā balsī sacīja sievietei.

- Un var ari vārīt, es vēlējos kaut ko piebilst. Vai sajauc ar pienu biezenī. Vai cep uz pannas eļļā. Vai sagriež mazos gabaliņos un vāra zupā. Kartupelis ir ļoti daudzpusīgs dārzenis.

- Tā rakstīts arī grāmatā, apmierināts nomurdēja īans.

Džeimijs paskatījās uz mani, viens mutes kaktiņš savilkās uz augšu smaidā.

- Tu neesi man teikusi, Armaliet, ka proti gatavot ēdienu.

- Par gatavošanu es gluži to nesauktu, es atvairījos, bet kartupeļus uzvārīt es droši vien prastu.

- Labi, Džeimijs pameta skatienu uz bariņu rentnieku un viņu sievām, kas deva kartupeļus no rokas rokā un šaubu pilniem ska­tieniem tos aplūkoja. Viņš skaļi sasita plaukstas, lai piesaistītu sev uzmanību.

- Mēs te lauka malā ēdīsim vakariņas, viņš paziņoja. Sagā­dāsim mazliet malkas ugunskuram, Tom un Villij. Villija māt, atnes, lūdzu, savu lielo katlu. Kā tad, tas ir labi, kāds no vīriem tev palī­dzēs atstiept. Tu, Kinked… viņš uzrunāja kādu jaunāku vīrieti un pamāja ar roku uz to pusi, kur zem kokiem atradās bariņā saspie­dušās mājas. Ej, pasaki visiem… vakariņās kartupeļi!

Un tā ar Dženijas palīdzību, kad no pienotavas tika atnesti des­mit spaiņi piena, no aploka trīs cāļi, no sakņu dārza četri duči puravu, es vadīju vistas-puravu zupas un oglēs ceptu kartupeļu gatavošanu Lelibrokas kungam un viņa vasaļiem.

Kad vakariņas bija gatavas, saule jau bija noslīdējusi līdz apvār­snim, bet debesis vēl bija gaišas, ar sarkanām un zeltainām svīt­rām, kas spraucās cauri uz kalna augošo priežu tumšajiem zariem. Rentnieki, nonākuši aci pret aci ar jauno ēdienkartes papildinā­jumu, izturējās nedaudz atturīgi, bet svētku atmosfēra kuru radīt palīdzēja glīta mučele ar paštecinātu viskiju pārvarēja jebkādu nedrošību, un drīz vien zeme pie kartupeļu lauka bija piebārstīta steigšus sanākušiem ēdējiem, kuri sēdēja, salīkuši pār zupas bļo­dām, kas bija atstutētas pret ceļiem.

- Ko tu domā, Dorka? Dzirdēju, kā viena no sievietēm prasa savai kaimiņienei. Garšo maķenīt jokaini, vai ne?

Uzrunātā Dorka vispirms norija kumosu, tad pamāja ar galvu un atbildēja:

- Nuka, jocīgi. Bet kungs apēdis sešus gabalus un pagaidām vēl ir dzīvs.

Vīriešu un bērnu attieksme bija krietni vien dedzīgāka, droši vien dāsno sviesta devu dēļ, kas papildināja kartupeļus.

- Vīri ēdīs zirgābolus, ja klāt dos sviestu. Dženija nosmīnēja, kad es izteicu piezīmi par šo tematu. Vīrieši! Pilns vēders un cisas, kur izgulēt dzērumu, neko citu no dzīves tie negaida.

- Brīnums gan, ka tu samierinies ar Džeimiju un mani, to izdzirdējis, īans paķircinājās, ja jau esi tik sliktās domās par vīrie­šiem.

Dženija noraidoši novicināja zupas kausu pret vīru un brāli, kuri sēdēja zemē plecu pie pleca netālu no lielā katla.

- Ak, jūs abi jau neesat vīrieši.

īana plānās uzacis spēji savilkās uz augšu, un Džeimija biezā­kās sekoja to piemēram.

- Ak tad neesam? Nu, kas tad mēs esam? īans prasīja atbildi.

Dženija smaidīdama pagriezās pret vīru, uguns gaismā pazi­bēja viņas baltie zobi. Viņa noglaudīja Džeimijam galvu un nobu­čoja īana pieri.

- Jūs esat manējie, viņa teica.

Pēc vakariņām viens no vīriešiem sāka dziedāt. Cits atnesa koka flautu un spēlēja pavadījumu dziedātājam, vēsajā rudens gaisā melodija skanēja smalki un griezīgi. Kaut arī bija dzestrs, vējš nepūta un bija pietiekami mājīgi, lai, lakatos un segās satinušies, zemnieki nelielos ģimeņu bariņos sasēstos ap ugunskuru. Kad ēdiens bija pagatavots, sakūra lielu sārtu, kas diezgan plašā lokā atvairīja tumsu.

Mūsu ģimenes pulciņā bija silti, ja nu vienīgi pārāk nemierīgi, īans bija aizgājis atnest vēl klēpi malkas, un mazā Megija pieķērās mātei, liekot vecākajam brālim meklēt patvērumu un dzīvas būt­nes siltumu citur.

- Ja tu nebeigsi bakstīt man kājstarpē, es tevi iebāzīšu uz gal­vas, lūk, tajā grāpī, Džeimijs teica māsasdēlam, kas sparīgi gro­zījās tēvoča klēpī. Kas tev vainas… vai biksēs salīdušas skudras?

Šis jautājums tika uzņemts ar smieklu brāzmu un uzkrītošiem pūliņiem ierotīties tēvocim klēpī. Džeimijs taustījās pa tumsu, tīšu­prāt neveikli ķerdams pie sava vārdabrāļa rokām un kājām, tad ap­skāva puiku un negaidīti uzvēlās viņam virsū, liekot mazajam Džei­mijam no sajūsmas spiegt.

Džeimijs piespieda māsasdēlu pie zemes un turēja ar vienu roku, kamēr ar otru akli taustījās pa zemi. Apmierināti norūcies, viņš paķēra saujā kušķi slapjas zāles, pacēlās tik daudz, lai aiz­bāztu zāli puikam aiz krekla, un ķiķināšana pārvērtās par spalgu kliegšanu, ne mazāk sajūsminātu.

- Tā, lūk, Džeimijs atlaida mazo. Ej drusku pamoki tanti.

Mazais Džeimijs paklausīgi četrrāpus atlīda pie manis un iekār­tojās man klēpī apmetņa krokās. Viņš sēdēja tik mierīgi, cik nu ne­pilnus četrus gadus vecs zēns spēj, visumā tas nav ļoti mierīgi un ļāva man izvilkt lielāko daļu zāles, kas bija sabirusi viņam aiz krekla.

- Tu labi smaržo, tante, viņš teica, mīlīgi bakstīdams manu zodu ar melno matu cekulu. Pēc ēdiena.

- Paldies, es noteicu. Vai man vajadzētu saprast, ka tu atkal gribi ēst?

- Kā tad. Vai tev ir piens?

- Ir gan. Pastiepjot roku, es varēju tieši aizsniegt māla krūku. Pakratīju to un nospriedu, ka tur nav atlicis tik daudz, ka būtu vērts meklēt krūzīti, tāpēc pagāzu krūku tā, lai puika var pa­dzerties.

Uz laiku pievērsies ēdiena uzņemšanai, viņš palika mierīgs; druknais augumiņš smagi nospieda manu cisku, mugura atbalstīta man pret roku, un tuklās roķeles apņēmušas piena krūku.

No trauka ar troksni tika izsūktas pēdējās piena lāses. Mazais Džeimijs uzreiz atslāba, un atskanēja klusa atrauga, kas liecināja par sātu.

Jutu, ka no viņa plūst karstums, tāda pēkšņa temperatūras celšanās vēsta, ka pavisam maziem bērniem nāk miegs. Apņēmu Džeimiju ar apmetņa malu un lēnām šūpoju, klusiņām dungodama

līdzi dziesmas melodijai, kas skanēja pie ugunskura. Mani pirksti sataustīja apaļus un cietus kā oļi mazuļa muguras skriemeļus.

- Aizmiga? Man pie pleca parādījās lielā Džeimija stāvs, uguns gaismā novizēja viņa dunča spals, un matos uzsprēgāja vara dzirk­steles.

- Jā, es sacīju. Ja negrozās, tad jau vajadzētu būt aizmigu­šam. Liekas, ka turu klēpi pamatīgu šķiņķa gabalu.

Džeimijs pasmējās un ari apklusa. Jutu viņa sastrādāto roku pieskaramies manējai un cauri pledam un apmetnim viņa ķermeņa siltumu.

Nakts vējš iepūta man sejā matu šķipsnu. Atstūmu to atpakaļ un sapratu, ka mazajam Džeimijam bijusi taisnība manas rokas oda pēc puraviem, sviesta un mizotiem kartupeļiem. Aizmidzis viņš bija šausmīgi smags, un, kaut ari turēt viņu klēpi bija mierinoši, bērna augums neļāva asinīm ritēt manā kreisajā kājā. Mazliet pa­grozījos, jo gribēju iekārtot zēnu ērtāk.

- Nekusties, Armaliet, man blakus maigi atskanēja Džeimija balss. Vienu mirkli, mo duinne… paliec mierīga.

Es paklausīgi sastingu, līdz viņš pieskārās manam plecam.

- Viss ir labi, Armaliet, viņš sacīja, es nojautu, ka viņš smaida.

- Tu izskatījies tik skaista, kad uguns apspīdēja tavu seju un mati plīvoja vējā. Gribēju to paturēt prātā.

Tad es pagriezos un pāri aizmigušajam bērnam uzsmaidīju vi­ņam. Nakts bija tumša un auksta, visapkārt daudz cilvēku, bet te, kur mēs sēdējām, nebija nekā, izņemot gaismu un siltumu un mūs abus.