Kongo

6. Murgs

Viņiem nebija ne pārtikas, ne ūdens, tikai pavisam nedaudz munīcijas. Viņi ar mokām vilkās cauri džungļiem, viņu drē­bes bija saplēstas, ar izdegušiem caurumiem, sejās atspo­guļojās pārgurums, spēki izsīka. Viņi nesarunājās, tikai gāja. Eliots to vēlāk nosauca par «murgu gaišā dienas laikā».

Pasaule, ko viņi redzēja sev apkārt, bija drūma un bez­krāsaina. Dzirkstoši baltie ūdenskritumi un strauti tagad tecēja melni no sodrējiem, kuldami pelēkas putas. Debesis bija tumši pelēkas, reizēm tās sarkani uzplaiksnīja no vul­kāna. Gaiss bija kļuvis pelēks, viņi klepodami streipuļoja caur melnu sodrēju un pelnu pilnu pasauli.

Viņi bija viscaur pelnos — mugursomas sedza bieza pelnu kārta; kad viņi slaucīja sviedrus, viņu sejas kļuva spīdīgi melnas, bet mati šķita kļuvuši gluži tumši. Deguns un acis sūrstēja. Bet tur nekas nebija līdzams, vajadzēja iet tālāk.

Laužobes uz priekšu caur šo tumsas valsbbu, Rosa ār­kārtīgi skaidri apzinājās, cik ļaunu joku liktenis bija ar viņu izspēlējis. Rosa jau sen bija apguvusi, kā piekļūt jeb­kurai ĒRTS datu bāzei, kas vien viņai bija vajadzīga. Ieskaitot arī to, kurā glabājās viņas vērtējums. Viņa to zi­nāja 110 galvas:

JAUNA UN NEIEJŪTĪGA (iespējams) / KONTAKTA TRŪKUMS AR KOLĒĢIEM (šo viņa bija stipri ņēmusi ļaunā) / VALDONĪGA (iespējams) / INTELEKTUĀLI AUGSTPRĀTĪGA (gluži dabīgi) / NEJŪTĪGA (lai ko ari tas nozīmētu) / VĒRSTA UZ PANĀKUMU GŪŠANU PAR JEBKURU CENU (vai tas bk slikti?)

Viņa zināja arī secinājumus. Visas tās blēņas par «ap­vērsumu» un tamlīdzīgi. Un viņas novērtējuma pēdējā rinda: OBJEKTS JĀUZRAUGA FĀZĒ, KAD DARBĪBA TUVOJAS MĒRĶA SASNIEGŠANAI.

Bet galu galā tas viss neko nenozīmēja. Viņa bija de­vusies iegūt dimantus, un vienīgais apstāklis, kas viņai ne­bija ļāvis panākt iecerēto, bija spēcīgākais vulkāna izvir­dums pēdējo desmit gadu laikā. Kas viņai varēja ko pār­mest? Tā nebija viņas vaina. Viņa to pierādīs jau nākošajā ekspedīcijā…

Manro jutās pievīlies kā spēlmanis, kas visu izdarījis pareizi, bet tomēr zaudē. Viņš bija darījis pareizi, izvai­rīdamies no Eiropas—Japānas konsorcija un piekrizdams sa- darbobes ar ĒRTS, bet tomēr viņš atgriezās ar tukšām ro­kām. Lai gan, viņš sev atgādināja, sajuzdams kabatās sa­bāztos dimantus, ne jau nu gluži tukšām rokām…

Eliots atgriezās bez fotogrāfijām, videoierakstiem vai skaņu ierakstiem, nemaz nerunājot par pelēkās gorillas skeletu. Pat viņa mērījumu pieraksti bija pazuduši. Bez jebkādiem pierādījumiem viņš nevarēja uzdrošināties paziņot, ka ir atradis jaunu sugu, patiesību sakot, nebūtu necik prā­tīgi par tādas iespējamību pat ieminēties. Vienreizēja iespēja bija izslīdējusi viņam no rokām; tagad, soļojot pa šo tumsu, viņš juta tikai to, ka daba ir pilnīgi sajukusi: putni ķērk­dami krita zemē, sizdamies viņiem pie kājām, smakdami gāzēs, kas pildīja gaisu virs viņu galvām, sikspārņi šaudījās visapkārt, lai gan bija pusdienas laiks, rēca un gaudoja dzīv­nieki. Kāds leopards ar aizdegušos muguras spalvu padrāzās viņiem garām. Kaut kur tālumā ziloņi pūta trauksmi.

Viņi bija klīstošas zudušās dvēseles drūmā, nokvēpušā pasaulē, kas atgādināja elles aprakstu: pastāvīga uguns un tumsa, skan tikai sāpju kliedzieni. Bet viņiem aiz muguras Mukenko spļāva izdedžus un kvēlojošu akmeņu lietu. Kādā brīdī viņus apņēma sprakstošu dzirksteļu mākonis, kad šādi lavas pikuči trāpīja lapotni virs viņu galvām. Mitrie zari čūkstēja, zeme zem viņu kājām sāka kūpēt, drēbēs izdega caurumi, āda apdega, mati svila. Viņi lēkāja sāpēs, beidzot metās meklēt patvērumu zem kokiem, saspiedušies kopā, gaidīdami, kad beigsies uguns lietus.

Jau izvirdumam sākoties, Manro bija izlēmis, ka jācen­šas tikt līdz notriektajai C-130 transportlidmašīnai, kur viņi varētu atrast patvērumu un visu nepieciešamo. Viņš bija plānojis tur nonākt pēc divām stundām. Patiesībā pagāja sešas stundas, līdz milzīgais, pelnu pārklātais lidmašīnas korpuss iznira no spokainās pēcpusdienas tumsas.

Viens iemesls, kādēļ viņi ceļā patērēja tik daudz laika, bija nepieciešamība izvairīties no ģenerāļa Muguru vienī­bām. Ik reizi, kad viņi uzdūrās džipa pēdām, Manro veda grupu tālāk uz rietumiem, dziļāk iekšā džungļos.

— Tas nav tas vīrs, ar ko būtu patīkami iepazīties, — Manro paskaidroja. — Nedz arī viņa puiši ir labāki. Viņiem nebūtu nekas pretī izgriezt jūsu aknas un apēst tās jēlas.

Tumšā pelnu kārta uz milzīgās lidmašīnas spārniem un fizelāžas radīja iespaidu, ka te snidzis melns sniegs. No viena salocītā spārna ar klusu šalkoņu nobira pelnu strau­mīte. Tālumā viņi dzirdēja klusinātu kigani bungu rīboņu un Muguru lielgabalu dunu. Citādi bija draudīgi kluss.

Manro no džungļiem uzmanīgi vēroja vraku. Rosa iz­mantoja iespēju mēģināt saistīties ar Hjūstonu, viņai visu laiku bija jāslauka pelni no ekrāna. Sakarus nodibināt tā arī neizdevās.

Beidzot Manro pamāja, un viņi atkal sakustējās. Eimija šausmās raustīja Manro piedurkni, signalizēdama: Iet nē. Cilvēki tur.

Manro sarauca pieri un paskatījās vispirms uz viņu, tad Eliotu. Eliots norādīja uz lidmašīnu. Pēc mirkļa atskanēja blīkšķis, un divi balti izkrāsoti kigani karotāji parādījās uz lidmašīnas spārna. Viņi nesa kastes ar viskiju un strīdējās, kā labāk dabūt tās lejā. Tad zem spārna parādījās vēl pieci kigani un kastes tika padotas tiem. Tie divi nolēca 110 spārna, un visi devās prom.

Manro paskatījās uz Eimiju un pasmaidīja.

Eimija laba gorilla.

Viņi nogaidīja vēl divdesmit minūtes, un tad, tā kā vai­rāk neviens neparādījās, Manro viņus veda uz lidmašīnu. Viņi jau bija nonākuši pie kravas lūkas, kad ap viņiem sāka svilpt baltu bultu lietus.

— Iekšā! — uzsauca Manro, steidzinādams viņus kāpt augšup pa sadragāto šasiju uz spārna un tad iekšā lid­mašīnā. Viņš aizcirta avārijas lūku. Bultas klaudzēja pret metālu.

Iekšā bija tumšs. Aprīkojuma kastes bija izslīdējušas ejās, apgāzušās, izšķīdušas. Zem kājām šņerkstēja sasisti stikli. Eliots aiznesa Eimiju līdz sēdeklim, tad ieraudzīja, ka ki­gani to ir apķēzījuši.

Ārpusē viņi dzirdēja kigani bungas. Pret metālu un lo­giem nepārtraukti rībēja bultas. Caur kvēpiem viņi varēja saskatīt dučiem balti krāsojušos vīru, kas skrēja šurp pa koku starpu un slēpās zem spārna.

Ko darīsim? — jautāja Rosa.

Apšausim viņus, — moži atbildēja Manro, atlauzdams munīcijas kastes un izņemdams automātu aptveres. — Pat­ronu mums netrūkst

Bet tur ir kāds simts vīru.

Jā, bet bkai viens no tiem ir svarīgs. Nošaujiet kigani ar sarkanām strīpām zem acīm. Uzbrukums tūlīt beigsies.

Kāpēc tā? — jautāja Eliots.

Jo tas ir Angauia burvis, — atbildēja Manro, doda­mies uz pilotu kabīni. — Nogaliniet to, un mums būs miers.

Saindētās bultas šķindēja pret metālu un plakšķēja pret plastikāta logiem. Kigani svieda arī fekālijas, kas dobji du­nēja pret fizelāžu. Bungas rībēja pastāvīgi.

Eimija pārbijusies piesprādzējās un signalizēja: Eimija tūlīt dodas prom putns lido.

Eliots atrada divus kigani noslēpušos aizmugurējā pa­sažieru nodalījumā. Sev pašam par brīnumu, viņš tos no­šāva bez vilcināšanās. Automāts salēcās viņa rokās, lodes ietrieca kigani atpakaļ sēdekļos, dragāja logus, plosīja līķus.

Lieliski, doktor, — pasmīnēdams sacīja Manro, lai gan, viņam pienākot Eliots jau nevaldāmi drebēja. Viņš iegāzās sēdeklī blakus Eimijai.

Cilvēki uzbrūk putnam putns lido tūlīt putns lido Eimija grib prom.

Drīz, Eimij, — viņš sacīja, vēlēdamies, kaut tā būtu.

Kigani bija pārtraukuši frontālo uzbrukumu, viņi mēģi­nāja uzbrukt no aizmugures, kur nebija logu. Bija labi dzir­dama basu pēdu dipoņa virs viņu galvām, virzienā uz fize­lāžas astes daļu. Divi karotāji pamanījās ielīst pa atvērto kravas lūku. Manro no kabīnes kliedza:

Ja viņi dabūs jūs rokā, viņi jūs apēdīs!

Rosa izšāva uz lūkas pusi, asinis apšķieda viņas drē­bes, iebrucējiem izveļoties atpakaļ.

Eimijai nepatīk. Eimija grib mājās. Viņa iekrampējās savā drošības jostā.

Tur ir tas kuņas bērns! — iesaucās Manro, izšau­dams. Jauns, ap divdesmit gadus vecs cilvēks ar sarkanu krāsojumu ap acīm nokrita uz muguras, noraustīdamies no ložu trāpījumiem. — Trāpīju! — paziņoja Manro. — No­gāzu Avgauia. — Viņš atlaidās sēdeklī un ļāva karotājiem aiznest līki.

Kigani uzbrukums tik tiešām beidzās, karotāji atkāpās krūmājā. Manro pārliecās sabrukušajam pilota līķim un vē­roja džungļus.

Kas būs tālāk? — vaicāja Eliots. — Vai mēs esam uzvarējuši?

Manro papurināja galvu.

Viņi gaidīs nakti. Tad viņi atgriezīsies mūs visus pie­beigt

Un ko tad darīsim mēs? — Eliots jautāja.

Manro par to jau bija domājis. Vismaz divdesmit četras stundas viņiem nebija iespēju atstāt lidmašīnu. Vajadzēja sagatavoties tās aizstāvībai arī naktī un jau dienā paplaši­nāt klajumu ap lidmašīnu. Vienīgais risinājums bija node­dzināt tuvējo krūmāju. Ja vien tas bija iespējams, neizraisot lidmašīnas tvertnēs palikušās degvielas eksploziju.

Pameklē liesmu metējus, — viņš uzdeva Kahegam, — vai benzīna kannas. — Pats viņš sāka meklēt doku­mentus, kas norādītu, kur atrodas C-130 tvertnes.

Rosa pienāca pie viņa.

Mēs esam pamatīgos mēslos, vai ne?

Jā, — atbildēja Manro. Viņš nepieminēja vulkānu.

Man šķiet, ka es pieļāvu kļūdu.

Jūs to varat labot, — Manro sacīja, — sameklējot kādu izeju.

Es pamēģināšu, — viņa nopietni atbildēja un devās uz lidmašīnas astes galu. Pēc piecpadsmit minūtēm viņa iekliedzās.

Manro pa kaklu pa galvu metās uz pasažieru noda­lījumu, automātu pacēlis šaušanas gatavībā. Bet viņš ie­raudzīja Rosu, atkritušu sēdeklī, histēriski smejoties. Visi pārējie bija turpat, bet bkai skatījās uz viņu un nesaprata, ko lai dara. Manro sagrāba Karenu aiz pleciem un sapu­rināja.

Savaldiebes taču!

Bet viņa iesmējās vēl trakāk.

Kahega stāvēja pie gāzes balona ar uzrakstu propāns.

Viņa redz šito, un viņa prasa, cik vēl. Es viņai saku— seši vēl, viņa sāk smiebes.

Manro sarauca pieri. Balons bija liels, ap 20 kubikpēdu.

Kahega, kam viņiem šis propāns?

Kahega parausbja plecus.

Ēdiena gatavošanai par lielu. Ēdiena gatavošanai va­jag piecas, desmit kubikpēdas.

Un tādi ir vēl seši? — noprasīja Manro.

Jā, bos, seši.

Ārprātīgi daudz gāzes, — sacīja Manro un tad ap­jauta, ka Rosa ar savu plānošanas instinktu bija droši vien uzreiz sapratusi šā propāna jēgu; tagad arī viņš saprata, ko tas nozīmē, un pasmīnēja.

Eliots sakaitināts noprasīja:

Vai kāds nebūtu tik laipns un mums nepaskaidrotu, ko tas viss nozīmē?

—Tas nozīmē, — caur smiekliem izspieda Manro, —tas nozīmē, ka nākotne sāk izskabbes gaišāka.

Propāna degļa sasildītas, 50 000 mārciņas karsta gaisa atrāva konsorcija plastmasas balona bumbu no zemes un strauji pacēla tumstošajās nakts debesīs.

Kigani izskrēja no meža, sviezdami šķēpus un šaudami bultas. Bālās bultas zibēja dziestošajā gaismā, bet ne­sasniedza balonu un, apmetušas loku, krita atpakaļ. Balons cēlās arvien augstāk.

2000 pēdu augstumā oranžo lodi satvēra austrumu vējš, kas to nesa prom no Kongo džungļu tumšajiem plašumiem, pāri Mukenko kvēlojošai un dūmojošai mutei, dziļajai Lū- zutna ielejas ieplakai, kuras stāvās sienas mirdzēja mēness gaismā.

Balons slīdēja pāri Zairas robežai, virzīdamies dienvid­austrumu virzienā pretī Kenijai — un civilizācijai.