5. «Viss kustējās»

Kongo zemestrīces stiprums bija astoņas balles pēc Rihtera skalas, deviņas pēc Morelli. Tik sbprā zemestrīcē pamats zem kājām šūpojas tā, ka ir grūti noturēties kājās. Nobek gan sāniskas, gan vertikālas svārstības; koki un pat ēkas ar metāla armatūru apgāžas.

Eliotam, Rosai un Manro piecas minūtes pēc izvir­duma sākuma bija ļauns murgs. Eliots to atcerējās šādi: «It viss kustējās. Mēs burtiski tikām nogāzti no kājām, mums bija jārāpo uz rokām un ceļgaliem kā zīdaiņiem. Kad bijām aizkļuvuši prom no raktuvju šahtām, redzē­jām, ka pilsēta šūpojas kā rotaļlieta. Pagāja zināms laiks, varbūt pusminūte, pirms ēkas sāka sabrukt Tad gāzās viss reizē — sienas iegāzās, pārsegumi bruka, milzīgi akmens bluķi vēlās džungļos. Arī koki šūpojās un drīz sāka gāz­ties pāri.»

Troksnis, ēkām brūkot, bija nebcams, bet tam vēl pie­vienojās Mukenko. Vulkāns vairs nedunēja, bija dzirdamas slakato eksplozijas, lavai izlauzoties no krātera. Šīs eksplo­zijas radīja triecienviļņus, pat tad, kad zeme zem viņu kā­jām vairs nedrebēja, viņus ik pa laikam no kājām notrieca karsta gaisa viļņi. «Sajūta bija tāda,» Eliots vēlāk komen­tēja, «it kā mēs būtu nonākuši karadarbības zonā.»

Eimiju pārņēma panika. Šausmās rūkdama, viņa ielēca Eliotam klēpī un tūlīt apčurāja viņam drēbes, kad viņi sāka skriet atpakaļ uz nometni

Spēcīgs grūdiens nogāza Rosu no kājām. Viņa ar grū­tībām piecēlās un steberēja tālāk, arvien vairāk sajuzdama pieaugošo gaisa mitrumu un blīvos pelnus un dūmus, ar kuriem gaisu pildīja vulkāns. Jau pēc dažām minūtēm de­besis pār viņiem satumsa kā naktī un no biezajiem māko­ņiem izšāvās pirmie zibeņi. Arī iepriekšējā naktī bija lijis, džungļi visapkārt bija mitri, gaiss pārsātināts ar mitrumu, īsā laikā parādījās visas pērkona negaisa pazīmes. Rosa juta, kā viņu iekšēji plosa perversa vēlēšanās noskatīties šo unikālo, pat tikai teorētiski iespējamo parādību un vienlai­kus vēlēšanās bēgt, lai paglābtos.

Ar svilinošu zilibaltas gaismas uzplaiksnījumu sākās ne­gaiss. Elektrisko izlāžu zibeņi sprakšķēja ap viņiem kā lie­tus lāses. Rosa vēlāk bija pārliecināta, ka pirmās minūtes laikā bijušas apmēram divsimt izlādes, pa trim sekundē. Pazīstamie pērkona dārdi tagad vairs nebija spēja un rim­stoša skaņa, bet gan nepārtraukta rēkoņa, kā ūdenskrituma troksnis. No dārdoņas sāka neganti sāpēt ausis, bet trie­cienviļņi viņus burtiski svieda atpakaļ.

Viss norisa tik strauji, ka viņi nespēja pat apjaust sa­vas izjūtas. Visi viņu pieņēmumi tika apgāzti. Viens no nesējiem, Amburi, bija devies uz pilsētu viņus meklēt Viņi redzēja viņu stāvam klajumā un mājam ar roku, kad zibens sper? caur tuvējo koku augšup. Rosa saprata, ka zi­bens izveidojies pēc neredzamas elektronu plūsmas no aug­šas uz leju, un tik liesām šis zibens virzījās pretēji pie­rastajam. Bet to ieraudzīt pas^. am« ! Sprādziens atrāva Amburi no zemes un svieda uz viņu pusi, viņš piecēlās kājās un histēriski kaut ko kliedza suahili.

Visapkārt koki lūza, plīsa un šņākdami izšāva garaiņu mākoņus, kad caur tiem augšup šāvās zibeņi. Rosa vēlāk stāsbja, ka «zibeņi bija visur, apžilbinošie plaiksnījumi bija pastāvīgi un vēl šis briesmīgais troksnis. Tas cilvēks (Am- buri] kaut ko kliedza, bet jau nākošajā mirklī viņam trā­pīja zibens. Es biju bk tuvu, ka būtu varējusi viņu aiz­sniegt, — bet es nejutu gandrīz nekādu karstumu, bkai spoži balta gaisma. Viņš sarāvās, izsbepās, tad bija jūtama tā briesmīgā smaka, visam viņa ķermenim uzliesmojot, tad viņš nokrita. Manro metās viņam virsū, lai apdzēstu liesmu, bet viņš jau bija miris. Mēs skrējām tālāk; nebija laika kaut ko izjust Mēs visu laiku klupām no [zemestrīces] grūdieniem. Drīz mēs bijām arī pusakli no zibeņiem. At­ceros, ka dzirdēju kādu iekliedzamies, taču nepazinu, kurš tas bija. Biju pārliecināta, ka mums visiem jāmirst.»

Pie pašas nometnes viņiem ce]ā nogāzās gigantisks koks; šis šķērslis bija tik liels kā trīsstāvu māja. Laužoties tam cauri, viņi dzirdēja zibeņus skrienam pa mitrajiem za­riem, noraujot mizu, žilbinot un apdedzinot Eimija iegau­dojās, baltam plaiksnījumam izskrienot caur viņas plaukstu, kad viņa satvēra slapju zaru. Viņa nometās zemē, paslēpa galvu lapās un atteicās iet tālāk. Eliotam viņa bija jāvelk atlikušo ce]u līdz nometnei.

Manro sasniedza nometni pirmais. Viņš ieraudzīja Ka­hegu, kas centās sakravāt teltis, lai dotos prom, taču tas praktiski nebija iespējams grūdienu un zibens spērienu dēļ. Viena telts uzliesmoja; gaisā izplatījās asa degošas plast­masas smaka. Satelītantenu bija trāpījis zibens, sadragājot un izmētājot metāla gabalus.

Lai paliek! — Manro kliedza. — Ejam prom!

Ndio tnzee! — atkliedza Kahega, steidzīgi paķerdams savu mugursomu. Viņš palūkojās apkārt pēc pārējiem, tajā brīdī no melnās tumsas izvēlās Eliots, nesdams Eimiju. Viņš bija savainojis pobb un viegli kliboja. Eimija strauji nolēca zemē.

Ejam prom! — kliedza Manro.

Eliots neapstādamies soļoja tālāk, kad no kvēpu pār­sātinātās tumsas parādījās ari Rosa — klepodama, deviņos līkumos saliekusies. Viņas kreisie sāni bija apdedzināti un nokvēpuši, apdedzināta bija ari kreisā plauksta. Viņu bija trāpījis zibens, lai gan viņa pati to vēlāk neatcerējās. Viņa norādīja uz degunu un muti, izmocīdama caur klepu:

Dedzina… sāp…

Tas no gāzes, — Manro atkliedza. Viņš aplika viņai roku ap pleciem un, pa pusei pacēlis viņu no zemes, veda uz priekšu. — Mums jātiek augšā kalnā!

Pēc stundas viņi jau bija krietni augstāk par nometnes vietu un varēja vēl pēdējo reizi atskatīties uz pilsētu, ko ieskāva dūmi un pelni. Augstāk vulkāna nogāzēs viņi re­dzēja, kā uzliesmo koki, neredzamam tumšas lavas vilnim veļoties lejup pa nogāzi. Viņi dzirdēja nogāzē pelēko gorillu pirmsnāves sāpju brēcienus, tiem nonākot ellišķīgi karstās masas gūstā. Viņi skatījās, kā sabrūk milzīgo koku lapot­nes arvien tuvāk pilsētai, līdz beidzot jau arī tā pati sabruka zem tumšā mākoņa un pazuda.

Zudusī pilsēta Zindža nu bija zudusi uz mūžu.

Un tikai tagad Rosa pēkšņi apjauta, ka ari viņas di­manti ir zuduši uz visiem laikiem.

Загрузка...