1. Zaira

Pēc piccu stundu lidojuma no Ravamagenas ainava zem viņiem izmainījās. Aiz Gomas, pie pašas Zairas robežas, bija redzamas pirmās Kongo mūžamežu strēles. Eliots ap­burts skabjās ārā pa logu.

Sur un tur bālajā rīta gaismā dažas trauslas miglas pūciņas kā vate bija pieķērušās koku lapotnei. Reizēm viņi lidoja pāri tumšām, līkumainām upēm vai taisnām, tumši sarkanām ceļu brūcēm. Bet lielākoties zem viņiem bija nepārtraukta bieza meža sega, kas stiepās, cik tālu vien acs saredzēja.

Skats bija garlaicīgs un tajā pašā laikā biedējošs — sa­tikšanās ar to, ko Stenlijs bija raksturojis kā «dabiskās pa­saules vienaldzīgo milzīgumu», uzdzma drebuļus. Ari bau­dot lidmašīnas salona mīkstos sēdekļus un kondicionēto gaisu, bija grūti neapjaust, ka šis varenais, blīvais mežs ir milzīgs dabas veidojums salīdzinājumā ar kuru cilvēka radītās pilsētas liekas niecīgas. Katram no šiem kokiem bija stumbrs četrdesmit pēdu diametrā, kas bija divsimt pēdu augsts, zem tā zariem varēja paslēpties gotiska ka­tedrāle. Un Eliots zināja, ka šis mežs stiepjas gandrīz div­tūkstoš jūdžu uz rietumiem, līdz pašam Atlantijas okeānam, Zairas rietumu krastam.

Eliots bija gaidījis Eimijas reakciju, ieraugot džungļus, viņas dabisko vidi. Viņa skatījās ārā ar stingu skatienu. Eimija bija signalizējusi Te džungļi tikpat neitrāli, kā no­saucot krāsu kartītes un priekšmetus, kas bija nolikti vi­ņas priekšā uz furgoniņa grīdas Sanfrancisko. Viņa iden­tificēja džungļus, dodot vārdu tam, ko redzēja, taču neiz­jūta neko vairāk.

Eliots bija viņai jautājis:

Vai Eimijai patīk džungļi?

Džungļi te, viņa signalizēja. Džungļi ir.

Viņš turpināja, cenzdamies uztvert emocionālo kontek­stu, kuram, pēc viņa domām, noteikti bija jābūt — Eimijai patīk džungļi?

Džungļi te. Džungļi ir. Džungļu zeme te Eimija redz džungļus te.

Viņš izmēģināja citu pieeju.

Eimija dzīvo te džungļos?

Nē. Neizteiksmīgi.

Kur Eimija dzīvo?

Eimija dzīvo Eimijas mājā. Tas attiecās uz viņas fur- goniņu Sanfrancisko. Eliots ieraudzīja, ka viņa atlaiž sē­dekļa jostu un atbalsta zodu rokās, slinki raudzīdamās ārā pa logu. Viņa signalizēja: Eimija grib cigareti.

Viņa bija pamanījusi, ka Manro smēķē.

Vēlāk, Eimij, — Eliots sacīja.

Septiņos no rīta viņi pārlidoja alvas un tantala raktuvju kompleksa mirdzošos jumtus pie Masisi. Manro, Kahega un citi nesēji devās uz lidmašīnas salona aizmuguri un sāka darboties gar ekipējumu, satraukti sarunādamies sua- hili valodā.

Eimija, pamanījusi viņus aizejam, signalizēja: Viņi norū­pējušies.

— Par ko norūpējušies, Eimij?

Viņi norūpējušies vīri satraukti viņi norūpējušies problē­mas. Brīdi vēlāk arī Eliots devās uz lidmašīnas asti. Viņš ieraudzīja Manro vīrus pa pusei ierakušos lielos salmu kū­ļos, kravājot aprīkojumu iegarenos, torpēdveidīgos muslīna konteineros un apliekot to salmiem. Eliots norādīja uz muslina torpēdām.

Kas tie tādi?

Tos sauc par Kroslīna konteineriem, — paskaidroja Manro. — Ļoti droši.

Nekad neesmu redzējis, ka ekipējumu tā iesaiņo, — noteica Eliots, vērodams, kā vīri strādā.

Šķiet, ka tie ļoti droši aizsargā aprīkojumu.

Tur jau tā lieta, — atbildēja Manro. Un devās uz kabīni, lai aprunātos ar pilotu.

Eimija signalizēja: Degunmatu vīrs melo Pīter. «Degun- matu vīrs» bija Eimijas apzīmējums Manro, bet Eliots vi­ņas bažas neņēma vērā. Viņš pievērsās Kahegam.

Cik vēl tālu līdz lidlaukam?

Kahega pacēla acis.

Lidlaukam?

Pie Mukenko.

Kahega pārdomāja.

Divas sbindas, — viņš tad sacīja un iespurdzās. Viņš kaut ko sacīja suahili saviem brāļiem, un arī tie iesmējās.

Kas Uk uzjautrinošs? — noprasīja Eliots.

Ak, doktor, — Kahega sacīja, uzsizdams viņam pa mugura, — jūs esat amizants pēc dabas.

Lidmašīna sagāzās, veikdama lēnu un platu apli gaisā. Kahega un viņa brāļi skatījās ārā pa logiem, arī Eliots pie­vienojās viņiem. Bija redzami tikai bezgalīgi džungļi, tad pēkšņi — zaļu džipu kolonna, kas brauca pa dubļainu sbgu tālu lejā. Tie izskatījās pēc militāra formējuma. Eliots dzir­dēja vairākkārt atkārtojam vārdu «Mugura».

Kas noticis? — Eliots jautāja. — Vai tas ir Muguru?

Kahega enerģiski papurināja galvu.

Ne velna. Tas nolādētais pilots, es brīdinu kapteini Manro, tas nolādētais pilots nomaldījās.

Nomaldījās? — Eliots atkārtoja. No šā vārda vien uznāca drebuļi.

Kahega iesmējās.

Kapteinis Manro viņu uzved uz pareizā ceļa, sadod viņam sutu.

Lidmašīna bija pagriezusies uz austrumiem, prom no džungļiem, uz mežainiem kalniem. Kahegas brāļi skaļi sarunājās, smējās un pliķēja cits citu; šķita, ka viņiem ir visai jautri.

Tad piepeši ari Rosa nāca uz lidmašīnas asti, strauji virzīdamās pa eju. Viņas seja bija saspringusi. Viņa atvēra vairākas kartona kastes un izņēma no tām vairākus bas­ketbola bumbas lieluma folijas kamolus.

Šie blīvi notītās folijas kamoli viņam atgādināja Ziemas­svētku eglīti.

Kam tas? — Eliots pajautāja.

Tad viņš izdzirda pirmo sprādzienu, un Fokker salēcās gaisā.

Pieskrējis pie loga, viņš redzēja taisnu, tievu tvaika svītru beidzamies ar melnu dūmu mākoni pa labi no lid­mašīnas. Fokker atkal sasvērās, pagriežoties uz džungļu pusi. Viņš redzēja otru tvaika asti paceļamies no zaļā meža tur, apakšā, un sekojam viņiem.

Tā ir raķete, viņš apjauta. Vadīta raķete.

Kosa! — sauca Manro.

Gatavs! — atsaucās Rosa.

Sekoja sprādziens, un skatu aizklāja biezi dūmi. Lid­mašīna nodrebēja, bet turpināja griezties. Eliots nespēja no­ticēt: kāds šāva uz viņiem raketes.

Radara! — kliedza Manro. — Nevis optiskās, bet ra­dara!

Rosa saņēma klēpī sudrabainās basketbola bumbas un devās pa eju uz priekšu. Kahega jau vēra vaļā aizmugures lūku, salonā iesitās vējš.

Kas te, pie joda, noUek?! — uzsauca Eliots.

Neuztraucieties, — Rosa viņam pār plecu atbildēja. — Mēs vēl pagūsim laikā. — Sekoja skaļš kauciens, kam sekoja trešais sprādziens. Lidmašīna vēl arvien bija sagā­zusies uz vienu pusi. Rosa norāva bumbām aptinumu un izmeta tās ārā pa lūku.

Dzinējiem rēcot, Fokker novirzījās astoņas jūdzes uz dienvidiem un pacēlās līdz divpadsmit tūkstoš pēdu aug­stumam, turpinot vienmērīgi riņķot Katrā apriņķojumā Eliots varēja redzēt folijas lentes kā mirdzošu metāla mā­koni karājamies gaisā. Pat no tāda attāluma troksnis un triecienviļņi satrauca Eimiju. Viņa šūpojās uz priekšu un atpakaļ savā sēdeklī, klusītēm ņurdēdama.

Tas ir māneklis, — skaidroja Rosa, sēdēdama pie sava pārnēsājamā datora termināla un klikšķinādama taus­tiņus. — Tas nojauc radaru lietojošu ieroču sistēmu orien­tāciju. Šīs «zeme — gaiss» raķetes tagad mūs uztver kā kaut kur mākoņos esošus.

Eliots viņas vārdus uztvēra lēni, kā sapnī. Tie viņam likās bezjēdzīgi.

Bet kas tad uz mums šauj?!

Droši vien FZA, — sacīja Manro, — Forces Zairoises Armoises — Zairas armija.

Zairas armija? Bet kāpēc?

Kļūdas pēc, — Rosa iemeta starpā, nepaceldama acis no tastatūras.

Kļūda? Viņi šauj uz mums «zeme — gaiss» raķetes, un tā ir kļūda? Vai jums neliekas, ka būtu labāk viņus izsaukt un paskaidrot, ka tā ir kļūda?

Nav iespējams, — iebilda Rosa.

Kāpēc ne?

Tāpēc, — Manro paskaidroja, — ka mēs neuzrādījām savu lidojuma plānu Ravamagenā. Tas nozīmē, ka no for­mālā viedokļa mēs esam ielauzušies Zairas gaisa telpā.

Žēlīgā debess, — nostenējās Eliots.

Rosa nesacīja neko. Viņa turpināja strādāt ar datoru, cenšoties attīrīt signālu no traucējumiem.

Kad piekritu piedalīties šajā ekspedīcijā, — Eliots pa­mazām pārgāja uz kliegšanu, — es nedomāju, ka nonākšu karadarbības vietā!

Es ari ne, — piebilda Rosa. — Izskatās, ka mēs abi esam dabūjuši vairāk, nekā bijām cerējuši.

Pirms Eliots paguva atbildēt, Manro aplika viņam roku ap pleciem un pavilka sāņus.

Viss būs kārtībā, — viņš sacīja Eliotam. — Tās ir novecojušas sešdesmito gadu raķetes, un vairākums no tām uzsprāgst, jo cietā degviela ir saplaisājusi no vecuma. Mums nedraud nekādas briesmas. Pieskatiet tikai Eimiju, viņai pašlaik vajadzīga jūsu palīdzība. Ļaujiet man sbādāt ar Rosu.

Karena bija stresa nomākta. Lidmašīnai riņķojot asto­ņas jūdzes no mānekļa mākoņa, viņai bija nekavējoties jāizšķiras. Bet viņa nodarbojās ar mokošu un gluži negaidītu kavēkli.

Eiropas—-Japānas konsorcijs jau no paša sākuma bija vi­ņiem priekšā aptuveni astoņpadsmit stundas un divdesmit minūtes. Vēl Nairobi Manro kopā ar Rosu bija izstrādājis plānu, kas likvidētu šo atpalikšanu un novestu viņus pie galamērķa četrdesmit stundas pirms konsorcija ekspedīcijas. Šis plāns — kuru zināmu iemeslu viņa nebija izklāstījusi Eliotam — paredzēja, ka viņi ar izpletņiem nolaidīsies Mu­kenko kailajās dienvidu nogāzēs.

No Mukenko, pēc Manro aprēķina, bija trīsdesmit sešu stundu gājiens līdz sagruvušajai pilsētai; Rosa bija pare­dzējusi lēkt divos pēcpusdienā. Atkarībā no mākoņu segas biezuma un konkrētās nolaišanās vietas viņi varēja sasniegt pilsētu jau 19. jūnija pusdienā.

Plāns bija ārkārtīgi bīstams. Neapmācītiem cilvēkiem būtu jālec mežonīgā apvidū vairāk nekā trīs dienu gājiena attālumā no tuvākās lielās pilsētas. Ja kāds iegūtu nopiet­nus savainojumus, cerības izdzīvot būtu niecīgas. Palika vēl arī aprīkojuma jautājums: astoņu līdz desmit tūkstoš pēdu augstumā gaisa blīvums bija jūtami mazāks, un Kros- līna konteineri varētu nenodrošināt pietiekamu aizsar­dzību.

Sākotnēji Rosa bija noraidījusi Manro plānu kā pārāk riskantu, tomēr viņš bija Karenu pārliecinājis, ka tas ir sa­prātīgs. Viņš bija norādījis, ka viņu izpletņi atveras auto­mātiski pēc altimetra; ka vulkāniskās šķembas ir tikpat irdenas kā pludmales smiltis; ka Kroslīna konteineri var būt pārlādēti; un, visbeidzot, ka viņš pats var nogādāt lejā Eimiju.

Rosa bija divkārt pārbaudījusi rezultāta varbūtības ar Hjūstonas datoru, un rezultāti bija divdomīgi. Veiksmīga lēciena varbūtība bija 0,7980, kas nozīmēja, ka pastāv ie­spēja vienam no pieciem tikt smagi savainotam. Tomēr, ja lēciens ir sekmīgs, ekspedīcijas veiksmes varbūtība bija 0,9934, kas nozīmē praktiski drošu iespēju apsteigt konsor­ciju pie galamērķa.

Neviens cits plāns nesolīja tādu veiksmi. Viņa bija pār­lūkojusi saņemtos datus un nopūtusies:

laikam būs vien jālec.

Domāju gan, — bija sacījis Manro.

Lēciens ar izpletni atrisinātu daudzas problēmas, jo ģeo­politiskās ziņas kļuva arvien nelabvēlīgākas. Kigani cilts bija nopietni sacēlusies; pigmeji bija svārstīgi; Zairas ar­mija bija nosūtījusi bruņotas vienības uz austrumu piero­bežu, lai apspiestu kigani sacelšanos, — un Āfrikas valstu armijām jau sen bija slikta slava to agresivitātes dēļ. Nole­cot uz Mukenko, viņi varēja cerēt izvairīties 110 visām šīm briesmām.

Taču tas tā bija, pirms viņiem visapkārt sāka spāgt Zai­ras armijas raķetes. Viņi vēl aizvien bija astoņdesmit jū­dzes uz dienvidiem no paredzētās nolaišanās vietas, riņķoja virs kigani teritorijas, tērēdami laiku un degvielu. Tā vien likās, ka viņu pārdrošais plāns, kaut arī tik rūpīgi izstrā­dāts un datora apstiprināts, pēkšņi bija kļuvis nederīgs.

Un bez citām nelaimēm viņa nevarēja sazināties ar Hjūstonu; nekādi neizdevās dabūt savienojumu caur pava­doni. Viņa piecpadsmit minūtes noņēmās ar savu portatīvo terminālu, palielinot jaudu un mainot pārveidotāja kodus, līdz beidzot saprata, ka visa iemesls ir apzināti elektro­niski traucējumi.

Pirmoreiz dzīvē Karenai Rosai gribējās raudāt

Pavisam mierīgi, — klusi sacīja Manro, noceļot vi­ņas roku no tastatūras. — Visu pēc kārtas, nav jēgas uztraukties. — Rosa bija visu laiku turpinājusi spaidīt taustiņus, vairs īsti neapjauzdama, ko dara.

Manro apzinājās, ka stāvoklis ar Rosu un Eliotu pa­sliktinās. Viņš to bija jau pieredzējis citās ekspedīcijās; īpaši, ja tur piedalījās tehniķi un zinātnieki. Zinātnieki bija pieraduši pie darba laboratorijās, kur apstākļus varēja stingri pārraudzīt un regulēt Agrāk vai vēlāk viņi sāka domāt, ka arī ārpus laboratorijas apstākļi ir tikpat vadāmi. Kaut arī viņi zināja, ka tas tā patiesībā nav, atklājums, ka pa­saulē valda savi likumi, kas pret šiem zinātniekiem ir vienaldzīgi, bija smags trieciens. Manro jau samanīja pir­mās pazīmes.

Bet šī taču nepārprotami nav militāra lidmašīna, — Rosa izgrūda. — Kā viņi to atļaujas?

Manro skatījās uz viņu. Kongo pilsoņu kara laikā abas puses itin bieži mēdza nobiekt civilās lidmašīnas.

Tā gadās, — Manro sacīja skaļi.

Un traucēšana? Tiem riebekļiem nemaz nav iespēju mūsu sakarus traucēt. Traucējumus rada starp mūsu rai­dītāju un pavadoni. Lai to izdarītu, ir nepieciešams cits pa­vadonis kaut kur un… — Viņa aprāvās, saraukdama pieri.

Jūs taču necerējāt ka konsorcijs sēdēs rokas klēpī salicis, — Manro sacīja. — Jautājums ir cits — vai jūs va­rat pret to cīnīties? Vai jums ir pretlīdzekļi?

Protams, ka man ir pretlīdzekļi, — Rosa iesaucās. — Es varu iekodēt raidāmās paketes, varu raidīt optiski, izmantojot infrasarkano nesēju, varu pieslēgties zemes ka­belim — bet neko no tā visa es nevaru izdarīt tūlīt, taču informācija mums ir vajadzīga nekavējoties. Mūsu plāns ir sagrauts.

Visu pēc. kārtas, — Manro klusi atkārtoja. Viņš re­dzēja saspringumu viņas vaibstos un zināja, ka pašlaik Ka­rena nav spējīga skaidri domāt Viņš zināja arī, ka nav spē­jīgs domāt viņas vietā, tātad Manro bija Karena jānomie­rina.

Pēc Manro vērtējuma, ĒRTS ekspedīcija bija praktiski beigusies — viņi vairs nevarēja apsteigt konsorciju. Bet viņam prātā nenāca padoties; Manro bija vadījis pietiekami daudzas ekspedīcijas, lai zinātu, ka vēl viss kas var at­gadīties. Tādēļ viņš sacīja:

Mēs vēl varam atgūt zaudēto laiku.

Atgūt? Kā?!

Manro sacīja pirmo, kas ienāca prātā:

Mēs nobrauksim pa Ragoras upi. Tā ir ļoti strauja, tas visu atrisinās.

Ragora ir pārāk bīstama.

Par to vēl jāpārliecinās, — sacīja Manro, lai gan zināja, ka viņai taisnība. Ragora bija pārāk bīstama, se­višķi jūnijā. Tomēr viņš centās runāt mierīgi, nomieri­noši, iedrošinoši. — Vai man pateikt pārējiem? — viņš beidzot jautāja.

Jā, — atbildēja Rosa. Kaut kur tālumā norībēja vēl vienas raķetes sprādziens. — Taisīsimies, ka tiekam.

Manro veicīgi devās uz Fokker astes daļu un sacīja Kahegam:

Sagatavo vīrus.

Jā, bos, — tas atsaucās. Apkārt tika padota viskija pudele, un katrs no vīriem iedzēra pa krietnam malkam.

Iejaucās Eliots.

Kas, pie joda, te notiek?

Vīri tiek sagatavoti, — paskaidroja Manro.

Kam sagatavoti? — Eliots pārvaicāja.

Tajā brīdī visai drūma pienāca Rosa.

No šejienes mēs tālāk iesim kājām, — viņa sacīja.

Eliots paskatījās ārā pa logu.

Kur tad lidlauks?

Nav nekāda lidlauka, — atbildēja Rosa.

Ko jūs ar to gribat teikt?!

Es jau sacīju — nav nekāda lidlauka.

Vai lidmašīna taisās nolaisties tāpat? — Eliots brī­nījās.

Nē, — paskaidroja Rosa. — Lidmašīna nenolaidīsies vispār.

Bet kā tad mēs tiksim lejā? — Eliots jautāja, un, vēl pirms viņš bija izteicis līdz galam, viņam vēderā viss sagriezās, jo viņš jau zināja atbildi.

* * *

Ar Eimiju viss būs kārtībā, — uzmundrinoši sacīja Manro, cieši savilkdams Eliota izpletņa siksnas. — Es vi­ņai iešļircināju jūsu loralenu, un viņa būs pavisam mie­rīga. Nekā sarežģīta, es viņu cieši turēšu.

Cieši turēsit?! — Eliots iesaucās.

Viņa ir par mazu, lai turētos tajā iejūgā, — Manro skaidroja. — Man viņa būs «jānones» lejā.

Eimija skaļi krāca, atspiedusies pret Manro plecu. Viņš nolika Eimiju uz grīdas; tā palika ļengani guļam uz mu­guras, vēl arvien krākdama.

Nu, tātad, — atsāka Manro. — Jūsu izpletnis atve­ras automātiski. Jūs konstatēsit ka jums abās rokās ir auklas, ar kurām var vadīt izpletni — ar kreiso pa kreisi, ar labo pa labi, un…

Kas notiks ar viņu? — jautāja Eliots, norādīdams uz Eimiju.

Es par to gādāšu. Tagad skatieties uzmanīgi. Ja kaut kas atgadās, jūsu rezerves izpletnis ir šeit, jums uz krū­tīm. — Viņš piesita pie audekla vīstokļa ar nelielu melnu kasbti, uz kuras bija redzami cipari 4757. — Tas ir jūsu krišanas ātruma altimetrs. Tas automātiski atvērs jūsu re­zerves izpletni, ja jūs nolaidīsities līdz 3600 pēdām un vēl arvien kritīsit ātrāk par divām pēdām sekundē. Ne par ko nav jāuztraucas, viss notiek automātiski.

Eliotam sala, viņš mirka sviedros.

Un kā ar nolaišanos?

Nekā īpaša, — pasmīnēja Manro. — Jūs arī nolaidī­sities automātiski. Esiet brīvs un mierīgs, amortizējiet atsi­tienu ar kājām. Tas ir līdzvērtīgs lēcienam no desmit pēdu augstuma. Un to jūs esat darījis tūkstoš reižu.

Aiz viņa Eliots redzēja atvērtās durvis, pa kurām spoža saules gaisma iespīdēja lidmašīnā. Vējš kauca un plucināja. Kahegas vīri izlēca cits pēc cita, bez kavēšanās. Viņš uz­meta skatienu Rosai, kura ar pelnu krāsas seju, apakšlū­pai drebot, satvēra durvju malu.

Karen, jūs negribat doties reizē ar…

Viņa izlēca, pazūdot saules spožumā. Manro sacīja:

Jūs esat nākamais.

Nekad agrāk neesmu lēcis, — sacīja Eliots.

Tas ir pats labākais. Jūs nebaidīsities.

Bet es baidos.

Tur es jums varu palīdzēt, — sacīja Manro un iz­grūda viņu no lidmašīnas.

Manro noskatījās, kā Eliots krīt, smīns viņa sejā bija acumirklī pazudis. «Ja kādam ir jāveic kaut kas bīstams,» viņš vēlāk sacīja, «tad labāk, lai viņš ir nikns. Tas ir viņa paša labā, nudien. Labāk, lai viņš ir pārskaities uz kādu, nevis galīgi sabrucis. Es gribēju, lai Eliots lād mani visu ceļu līdz zemei.»

Manro apzinājās risku. Atstādami lidmašīnu, viņi at­stāja arī civilizāciju un visus tās neapšaubāmos pieņēmu­mus. Viņi lidoja ne tikai cauri gaisam, bet arī atpakaļ laikā, uz daudz primitīvāku un bīstamāku dzīvesveidu — Kongo mūžīgo realitāti, kas bija pastāvējusi jau gadsimtus pirms

vinu ierašanās. >

«Tie bija realitātes fakti,» sacīja Manro, «bet man likās, ka nav vajadzīgs satraukt pārējos pirms lēciena. Mans uz­devums bija aizvest šos ļaudis uz Kongo, nevis nobiedēt tos līdz nāvei. Tam vēl bija laika gana.»

Eliots krita, pārbijies līdz nāvei.

Viņa kuņģis bija sakāpis pie pašas rīkles, viņš jau sa­juta mutē vēmekļus; vējš kauca gar ausīm un plēsa ma­tus; un gaiss bija tik auksts — viņš bija pārsalis un dre­bēja. Zem viņa pāri kalniem pletās Baravanas džungļi. Viņš nespēja novērtēt ainavas skaistumu, patiesībā viņš pat aizvēra acis, lai neredzētu, kādā drausmīgā ātrumā drāzās pretī zemei. Bet ar aizvērtām acīm viņš vēl vairāk izjuta kaucošo vēju.

Bija pagājis pārāk ilgs laiks. Acīmredzot izpletnis (kas iu — ellē! — tas bija) netaisījās atvērties. Tātad viņa dzīvība bija atkarīga no rezerves izpletņa uz krūtīm. Viņš sagrāba to, mazu, blīvu vīstokli, pie galīgi sajukušā vēdera. Tad viņš atkal atrāva rokas — viņš nevēlējās traucēt iz­pletnim atvērties. Viņš neskaidri atcerējās, ka kāds bija tieši tā gājis bojā — iejaucoties izpletņa darbībā.

Vēja kaukšana nemitējās; viņa ķermenis ārprātīgā āt­rumā gāzās lejup. Nekas nenotika. Viņš juta, kā negantais vējš rausta viņa pēdas, plucina bikses, plīkšķina kreklu pret rokām. Nekas nenotika. Bija pagājušas vismaz trīs minūtes, kopš viņš bija izlēcis no lidmašīnas. Viņš neuzdrošinājās atvērt acis, aiz bailēm ieraudzīt kokus, kas drāžas pretī, viņa ķermenim lajos ietriecoties pēdējās viņa apzinīgās dzīves sekundēs…

Viņam uznāca vēmiens.

Šķidrums burbuļodams izplūda no mutes, bet, tā kā viņš krita ar galvu pa priekšu, viss notecēja gar zodu un kaklu aiz krekla. Tas bija saldējoši auksts. Drebuļi kļuva ne­valdāmi.

Viņu izstiepa taisnu tā, ka kauli nokrakšķēja.

Mirkli viņš domāja, ka ir atsities pret zemi, bet tad apjauta, ka vēl arvien ir gaisā, tikai krīt daudz lēnāk. Viņš atvēra acis un ieraudzīja bālgani zilas debesis.

Paskatījies lejup, viņš jutās satriekts, ieraudzījis, ka vēl ir tūkstošiem pēdu no zemes. Tātad viņa kritiens bija ildzis tikai dažas sekundes.

Skatoties augšup, viņš nevarēja ieraudzīt lidmašīnu. Tieši virs galvas bija milzīgs četrstūris ar spilgtām sar­kanām, baltām un zilām joslām — izpletnis. Viņam bija vieglāk skatīties augšup, nevis lejup, tādēļ Eliots rūpīgi pē­tīja izpletni. Priekšējā mala bija izliekta un piepūtusies; aizmugurējā plānā plivinājās vējā. Izpletnis stipri līdzinājās lidmašīnas spārnam; no tā uz viņa ķermeni stiepās auk­las.

Viņš dziļi ievilka elpu un paskatījās lejup. Viņš vēl ar­vien bija ļoti augstu. No tā, cik lēni viņš nolaidās, radās patīkama sajūta. Tas bija tik mierīgs lidojums.

Tad viņš pamanīja, ka virzās nevis lejup, bet gan sā­ņus. Viņš varēja saskatīt citus izpletņus tur, lejā; Kahega un viņa vīri, Rosa, viņš mēģināja saskaitīt un tika līdz seši, taču bija grūti koncentrēties. Viņš slīdēja sāniski prom no tiem.

Viņš pievilka auklas, kas bija viņa kreisajā rokā, sajuta rāvienu, izpletnim pagriežoties pa kreisi.

Nemaz nav slikti, viņš nodomāja.

Viņš pievilka stingrāk kreisās puses auklas, neievēro­jot, ka tas šķita paātrinām viņa kustību. Viņš centās turē­ties tuvu četrstūriem, kas nolaidās zem viņa. Viņš dzirdēja vēja svilpoņu ausīs. Eliots paskatījās uz augšu cerībā ie­raudzīt Manro, taču varēja redzēt tikai sava izpletņa svīt­ras.

Tad viņš atkal paskatījās lejup un ar izbrīnu konstatēja, ka zeme bija jau krietni tuvāk. Patiesībā šķita, ka tā drāžas viņam pretī ar negantu ātrumu. Viņš brīnījās, kāpēc vi­ņam bija ienācis prātā, ka viņš nolaižas lēni un viegli. Sajā kritienā nebija nekā viegla. Viņš redzēja pirmo izpletni lēni sabrūkam, kad nolaidās Kahega, tad otro, trešo.

Nu arī viņam vairs nebija atlicis ilgi lidot. Eliots tuvo­jās koku svītrai, viņa sānslīde bija ļoti strauja. Tad at­tapa, ka viņa roka vēl aizvien stingri tur kreisās puses auklas. Viņš atlaida tvērienu, un sānslīde beidzās, tagad viņš lidoja taisni uz priekšu.

Vēl divi izpletņi saguma no atsitiena. Viņš paskatījās atpakaļ uz Kahegu un viņa vīriem — tie bija jau zemē un vāca kopā izpletņus. Ar viņiem viss bija kārtībā; to bija patīkami apzināties.

Viņš toties lidoja tieši iekšā biezā koku pudurī. Eliots pievilka auklas un tagad slīdēja uz labo pusi. Viņš krita ļoti strauji. No kokiem nebija iespējams izvairīties. Viņš tajos ietrieksies. Zari šķita kā pirksti, kas stiepjas pēc vina.

Viņš aizvēra acis un juta, kā zari skrāpē seju un ķer­meni, apzinādamies, ka kuru katru brīdi viņš atsitīsies pret zemi un aizripos…

Viņš neatsitās. i

Viss apklusa. Viņš juta, kā šūpojas augšā un lejā. Atvē­ris acis, Eliots ieraudzīja, ka karājas četras pēdas virs ze­mes. Viņa izpletnis bija ieķēries kokos.

Viņš raustīja siksnas un visbeidzot novēlās uz zemes. Piecēlies viņš ieraudzīja Kosu un Kahegu skrienam šurp, lai apjautātos, vai ar viņu viss kārtībā.

Viss ir lieliski. — Un tiešām viņš jutās neparasti labi, dzīvāks, nekā jebkad bija juties. Nākamajā mirklī viņa kājas saļima, un viņš tūlīt izvēmās.

Kahega iesmējās.

Apsveicu ar ierašanos Kongo! — viņš sacīja.

Eliots apslaucīja zodu un noprasīja:

Kur ir Eimija?

Pēc mirkļa nolaidās Manro, viņa auss asiņoja — Ei­mija to bija bailēs sakodusi. Bet Eimijai, šķiet, gan ne­kas nekaitēja, viņa atskrēja uz visām četrām pie Eliota, pārliecinājās, ka ar viņu viss kārtībā, un tad signalizēja: Eimijai lidot nepatīk.

Uzmanieties!

Pirmais no torpēdveidīgajiem Kroslīna konteineriem no­gāzās zemē, kā bumbas sprādzienā izsvaidot aprīkojumu un salmus.

Re, kur otrs!

Eliots nometās guļus. Otrā bumba nokrita tikai dažus jardus atstatu; viņu apbēra pārtikas un risa paciņas. Aug­stu gaisā viņš dzirdēja riņķojam Fokker. Viņš piecēlās tieši

laika, lai redzētu nokrītam pēdējos divus Kroslīna kontei­nerus, Kahegas vīrus, glābjoties no tiem, un Kosu saucam:

— Uzmanīgi, tajos ir lāzeri!

Sajūta bija tāda, kā atrodoties bombardēšanas vietā, taču, tikpat ātri kā sācies, viss arī bija cauri. Fokker pagriezās prom, debesis apklusa; vīri ķērās pie mantu pār- saiņošanas un izpletņu aprakšanas; Manro izkliedza norā­dījumus suahili.

Pēc divdesmit minūtēm viņi rindā pa vienam jau gāja caur mežu, uzsākot divsimt jūdžu garo ceļu, kas veda vi­ņus uz neizpētītajiem Kongo austrumu plašumiem, pretī ne­iedomājamiem dārgumiem.

Ja vien viņi paspēs laikā.

Загрузка...