Kongo

1. Mūžameži

Nākamajā rītā viņi iegāja Kongo mūžamežu mūžīgajā mitrajā pustumsā.

Manro pamanīja, ka viņu atkal sāk pārņemt sen pa­zīstamās izjūtas — nospiestība un klaustrofobija, kas jaucās ar dīvainu, nepārvaramu gurdumu. Būdams Kongo algotnis sešdesmitajos gados, viņš bija centies cik iespējams izvai­rīties no džungļiem. Vairums militāro darbību bija notiku­šas atklātās vietās — beļģu koloniālajās pilsētās, upju kras­tos, gar sarkano, dubļaino ceļu malām. Nevienam nepatika cīnīties džungļos; algotņi tos nevarēja ciest, māņticīgajiem simbām bija bail tajos ieiet Algotņiem uzbrūkot, dumpi­nieki bieži iebēga mežos, bet nekad nedevās tajos pārāk dziļi, savukārt Manro vienības viņus nekad nevajāja. Viņi tikai gaidīja, kad pretinieks atkal parādīsies.

Pat sešdesmitajos gados džungļi palika terra incognita, nezināmā zeme, kuras varā bija atturēt moderno kara teh­niku no tuvošanās tai. Un pamatoti, nodomāja Manro. Cil­vēkam tur vienkārši nebija vietas. Viņš nepavisam nebija iepriecināts par atgriešanos.

Eliots, kurš nekad vēl nebija bijis džungļos, jutās ap- burts. Džungļi nemaz nelīdzinājās viņa priekšstatiem par tiem. Viņš nebija gatavs šiem samēriem — milzīgajiem ko­kiem, kas sniedzās debesīs virs galvas, kuru stumbri bija mājas platumā, bet saknes stiepās uz visām pusēm kā resnas čūskas. Iešana pa šo mežu atgādināja pastaigu pa ļoti tumšu katedrāli — saule bija pilnīgi aizsegta, viņa fo­toaparāts uzrādīja nepietiekamu apgaismojumu uzņēmu­mam.

Viņš bija arī gaidījis, ka džungļi būs daudz blīvāki. Viņu grupa brīvi gāja tiem cauri; vēl dīvaināk šķita, ka te bija kluss un tukšs — tikai retas putnu balsis un mērkaķu kliedzieni traucēja šo citādi pilnīgo klusumu. Turklāt džun­gļi bija dīvaini vienveidīgi — lai arī lapotnēs un vīteņau­gos varēja saskatīt visus iespējamos zaļās krāsas toņus, ļoti retas bija puķes vai ziedi. Pat nedaudzās orhidejas šķita bālas un neizteiksmīgas.

Viņš bija gaidījis ieraudzīt puvekļus visapkārt, bet arī to te nebija. Pamats zem kājām parasti bija ciets, bet gaisā nebija nekādu īpašu smaku. Tikai neticams karstums un mitrums, kas bija it visur — uz lapām, uz zemes, koku stumbriem, pašā nomācoši nekustīgajā gaisā, ko šeit no­turēja milzīgo koku lapotnes.

Eliots būtu piekritis Stenlija raksturojumam: «"Virs gal­vas plaši izpletušies zari pilnībā aizsedz sauli… Mēs soļo­jam krēslā… Visu laiku neciešams mitrums… Mūsu drēbes ir stipri no tā izmirkušas… Sviedri izdalās no ikkatras po­ras, gaiss smacējošs… Cik draudīgs ir Tumšais Nezinā­mais, kas stājas mums pretī!»

Tā kā Eliots bija ar nepacietību gaidījis savu pirmo tik­šanos ar ekvatoriālās Āfrikas mūžamežu, viņu pārsteidza, cik ātri tas viņu nomāca un cik drīz viņš jau sāka vēlē­ties to pamest. Tomēr tropiskie mūžameži bija izauklējuši visas jaunās dzīvības formas, cilvēku ieskaitot Džungļi ne­bija vis viena vienveidīga vide, bet gan daudzu mikropa- sauļu kopums, kas bija izkārtots vertikāli kā kārtainā kūka. Katra mikropasaule ietvēra pārsteidzoši bagātīgu augu un dzīvnieku valsti, taču tajā bija maz atsevišķo sugu pārstāvju. Tropiskajos mežos mīt četrreiz tik daudz dzīvnieku sugu kā tiem pielīdzināmos mērenā klimata mežos. Ejot pa džun­gļiem, Eliots pieķēra sevi domājam par tiem kā lielu, tumšu klēpi, vietu, kur jaunās sugas tiek iznēsātas nemainīgos ap­stākļos, līdz tās ir gatavas migrēt uz skarbākajām un mai­nīgākajām mērenajām zonām. Tā tas bijis miljoniem gadu.

Eimijas uzvedība tūlīt izmainījās, līdzko viņi nonāca vi­ņas īsto māju plašajā, mitrajā tumsā. To vēlāk pārdomā­jot, Eliots bija pārliecināts, ka būtu varējis šādu viņas re­akciju paredzēt, ja būtu par to domājis.

Eimija vairs neturējās kopā ar grupu.

Viņa klaiņoja gar takas malu, meklēdama jaunos dzinu­mus un zālītes, tad turpat apsēzdamās, lai tos pakošļātu. Nebija iespējams viņu pasteidzināt vai pavilkt, viņa nelikās zinis par Eliota lūgumiem turēties viņa tuvumā. Viņa laiski ēda ar izklaidīgu labpatikas izteiksmi sejā. Saules apspī­dētajos laukumiņos viņa mēdza pavāļāties gan uz vēdera, gan muguras, visu laiku apmierināti nopūzdamās.

Ko tas viss — pie joda! — nozīmē? — sakaitināta noprasīja Rosa. Viņi virzījās pārāk lēni.

Viņa ir atkal kļuvusi par gorillu, — paskaidroja Eliots. — Gorillas ir veģetāri dzīvnieki, tāpēc gandrīz visu dienu nododas ēšanai; viņi ir liela auguma, tāpēc jāuzņem daudz barības. — Tieši šīs pazīmes bija acumirklī izpaudušās Eimijā.

Nu, un jūs nevarat viņu piespiest turēties kopā ar mums?

Es cenšos. Bet viņa man nepiegriež vērību. — Un viņš labi zināja, kāpēc tas ir tā, — Eimija bija atgriezusies pasaulē, kur tāds Pīters Eliots neko nenozīmēja, kur viņa pati varēja sagādāt sev pārtiku, pajumti un drošību, visu, kas tai bija vajadzīgs.

Skolas laiks beidzies, — Manro novērtēja situāciju. Bet viņam bija kas padomā. — Atstājiet viņu šeit, — viņš salti noteica un deva zīmi doties tālāk. To darīdams, Manro stingri satvēra Eliota elkoni. — Neatskatieties, — viņš sacīja. — Ejiet un neliecieties par viņu zinis.

Dažas minūtes viņi klusēdami soļoja. Tad Eliots neiz­turēja.

Viņa var mums nesekot

Ko jūs, profesor, — iebilda Manro, — es domāju, ka jūs pazīstat gorillas.

—Tā tas ir, — Eliots negribīgi piekrita.

Tad jūs arī zināt, ka šajā mūžamežu daļā nav citu gorillu.

Eliots pamāja, viņš tik bēšām šeit nebija manījis nedz gorillu ligzdas, nedz jebkādas pēdas.

Bet te viņai ir viss, kas vajadzīgs.

Ne gluži, — sacīja Manro. — Ne gluži, ja te nav citu gorillu.

Kā visi augstākie primāb, gorillas ir sabiedriski dzīvnieki. Tie dzīvo grupā un nejūtas labi — vai droši — vienatnē. Patiesībā vairums primatologu uzskatīja, ka vajadzību pēc sabiedrības gorillas izjuta tikpat stipri kā badu, slāpes vai nogurumu.

Mēs esam viņas bars, — turpināja Manro. — Viņa neļaus mums pārāk atrauties.

Vēl pēc dažām minūtēm Eimija izlauzās cauri brikšņiem kādus piecdesmit jardus viņiem priekšā. Viņa vēroja grupu un nikni skatījās uz Pīteru.

Nāc nu šurp, — sacīja Manro, — un es tevi pa­kutināšu. — Eimija pienāca klāt, nozvēlās zemē uz muguras viņa priekšā. Manro viņu pakutināja.

Vai redzat, profesor? Viss kārtībā.

Eimija vairs nekad neaizklīda sevišķi tālu no grupas.

Eliots izjuta nepatiku pret mūžamežu kā sava dzīvnieka dabisko mājvietu, bet Karena Rosa to vērtēja no dabas resursu viedokļa — un no tā mūžameži bija atzīstami par nabadzīgiem. Viņu nespēja apmānīt bagātīgā milzīgo izmēru veģetācija, kas, kā viņai bija zināms, balstījās uz ārkārtīgi efektīvas ekosistēmas, kura izmantoja patiesībā mazvērtīgu augsni. [5]

Jaunattīstības valstu iedzīvotāji nespēja saprast, ka zeme džungļu līdumos dod niecīgas ražas. Tādēļ mūžamežus izcirta ar neticamu ātrumu — piecdesmit akru minūtē, dienu un nakti. Mūžamežs bija apņēmis zemi kā zaļa josta vismaz sešdesmit miljonus gadu — cilvēki to spēja iz­cirst divdesmit gadu laikā.

Plaši izplatītās džungļu postīšanas izraisītais satraukums Karenu atstāja vienaldzīgu — viņa neticēja, ka tas varētu ietekmēt zemes klimatu vai samazināt skābekļa daudzumu gaisā. Viņa nebija no trauksmes cēlājiem, bet šo ļaužu ap­rēķini viņu nepārliecmāja. Vienīgais iemesls, kādēļ viņa ju­tās nelāgi, bija tas, ka mežu neizprata. Izciršanas ātrums piecdesmit akri minūtē nozīmēja, ka augu un dzīvnieku su­gas izzuda ar neticamu ātrumu — viena suga stundā. Dzīvības formas, kas bija attīstījušās miljoniem gadu, tika noslaucītas no zemes virsas dažu minūšu laikā, un neviens nespēja paredzēt šīs apstulbinoši ātrās iznīcināšanas sekas. Sugu iznīcināšana notika daudz ātrāk, nekā kāds to apzinā­jās, publicētie «izzūdošo» sugu saraksti atklāja tikai daļu patiesības; nelaime draudēja visam dzīvajam, sākot 110 dzīv­nieku ģintīm, līdz kukaiņiem, tārpiem un ķērpjiem.

Realitāte bija tāda, ka cilvēki iznīcināja veselas eko­sistēmas bez kādas apdomāšanās vai žēluma. Un šīs eko­sistēmas vairumā gadījumu bija noslēpumainas, neizpētītas. Karena jutās nonākusi pasaulē, kas pilnībā atšķīrās no iz­pētāmās minerālu resursu pasaules; šajā vidē pāri visam stāvēja augu valsts. Nav brīnums, viņa domāja, ka ēģij>- tieši šo sauca par Koku zemi. Mūžamežs nodrošināja sil­tumnīcas apstākļus augiem, vidi, kurā milzīgie augi bija daudz pārāki un ievērojamāki par zīdītājiem, ieskaitot ne­nozīmīgos cilvēkveidīgos zīdītājus, kas lauzās cauri šīs pa­saules mūžīgajai tumsai.

Kikuju nesēji nekavējoties reaģēja uz izmaiņām mežā: viņi tūlīt sāka jokot un smieties, un uzvesties tik skaļi, cik vien iespējams. Rosa sacīja Kahegam:

Viņi ir nepārprotami jautri.

Ak, nē, — atteica Kahega, — viņi brīdina.

Brīdina?

Kahega paskaidroja, ka vīri trokšņo, lai aizbaidītu bife­ļus un leopardus. Un tembo, viņš piemetināja, norādot uz taku.

Vai tā ir tembo taka? — viņa jautāja. Kahega pamāja.

Vai tembo dzīvo kaut kur netālu? Kahega iesmējās.

Ceru, ka ne, — viņš sacīja. — Tembo. Zilonis.

—Tātad tā ir zvēru taka. Vai mēs redzēsim ziloņus?

*

Varbūt jā, varbūt nē, — sacīja Kahega. — Es ceru, ka ne. Tie ir ļoti lieli, tie ziloņi.

Ar šo loģiku nebija iespējams strīdēbes. Rosa sacīja:

Man teica, ka jūs visi esat brāļi. — Un viņa pamāja uz nesēju rindu.

Jā, tie ir mani brāļi.

Ā…

Pag, bet jūs domājat — brāļi, "fiiums ir viena māte?

Jā, ka jums ir viena māte.

Nē, — sacīja Kahega. Rosa apjuka.

Tad jūs neesat īsti brāļi?

Jā, mēs esam īsti brāļi, taču mums nav viena māte.

Tad kāpēc jūs esat brāļi?

Tāpēc, ka dzīvojam vienā ciemā.

Kopā ar tēvu un māti? Kahega izskatījās satriekts.

Nē, — viņš sacīja ar īpašu uzsvaru. — Ne tajā ciemā.

Tad citā ciemā?

Jā, protams, mēs esam kikuju. Rosa apmulsa galīgi. Kahega iesmējās.

Kahega piedāvājās nest elektronisko aprīkojumu, ko Ka­rena bija sakarinājusi sev plecā, taču viņa atteicās no pie­dāvājuma. Karenai Rosai vajadzēja ik pēc zināma laika vi­sas dienas gaitā censties dabūt savienojumu ar Hjūstonu. Viņai izdevās atrast piemērotu izdevību ap dienvidu, iespē­jams, ka konsorcija baucēšanas iekārtas operators bija de­vies pusdienās. Viņai izdevās dabūt savienojumu un norai­dīt datus vēl vienam vietas — laika salīdzinājumam.

Ekrāns parādīja: LKA-VTAS SLDZNJMS: -10.03.

Kopš pēdējās salīdzināšanas iepriekšējā vakarā viņi bija zaudējuši gandrīz stundu.

Mums jāiet ātrāk, — viņa sacīja Manro.

Varbūt jums labpatiktos paskriet riksītī, — noteica Manro. — Tas ir tāds ļob labs vingrinājums. — Tad viņš laikam nosprieda, ka izturējies pārāk asi, un piemetināja: — Ceļā līdz Virungai vēl viss kas var notikt.

Kaut kur tālumā ierūcās pērkons. Jau pēc dažām mi­nūtēm lietus gāza kā spaiņiem un viņi bija cauri slapji. Lāses krita ļoti blīvi un bija tik smagas, ka tik tiešām no­darīja sāpes. Lietus gāza veselu stundu no vietas, tad pār­stāja bkpal pēkšņi, kā sācies. Viņi visi bija cauri slapji un nožēlojami, tāpēc, kad Manro nokomandēja apstāties, lai paēstu, Rosa neiebilda.

Eimija tūlīt devās mežā meklēt barību; nesēji sāka ga­tavot rīsus gaļas mērcē; Manro, Rosa un Eliots ņēma nost no kājām dēles, tās dedzinādami ar cigaretēm. Dēles bija pietūkušas no iezīsto asiņu daudzuma.

Es tās nemaz nebiju pamanījusi, — sacīja Rosa.

Lietus laikā tās ir vēl negantākas, — Manro piebilda. Tad viņš piepeši pacēla acis uz džungļiem.

Kas noticis?

Nē, nekas, — atteica Manro un sāka plaši skaidrot, kādēļ dēles jānoņem ar dedzināšanu. Ja tās vienkārši no­rāva, daļa dēles galvas palika miesā un varēja izraisīt in­fekciju.

Kahega atnesa viņiem ēdienu. Kad viņš bija pienācis klāt, Manro klusā balsī jautāja:

Vai ar vīriem viss būs kārtībā?

Jā, — tikpat klusi atbildēja Kahega. — Ar vīriem viss ir kārtībā. Viņi nenobīsies.

No kā nenobīsies? — satrūkās Eliots.

Turpiniet ēst. Izturieties dabiski, — Manro viņu pa­mācīja.

Eliots satraukti lūkojās visapkārt

Ēdiet! — Manro nikni nočukstēja. — Neapvainojiet viņus. Jums nav jāzina, ka viņi ir tuvumā.

Grupa klusēdama ēda. Pēc dažām minūtēm tuvējie krūmi nočabēja un klajumā iznāca pigmejs.