Pītera Eliota stingrā paļaušanās uz divdesmitā gadsimta drošajiem datiem — faktiem, cipariem un diagrammām — nebija ļāvusi pieņemt iespēju, ka šī 1642. gada gravīra ar visām tās detaļām būtu tikai kāda mākslinieka neapvaldīts fantāzijas lidojums. Sī ziņa viņu šokēja.
Viņu plāni vest Eimiju uz Kongo pēkšņi izrādījās bērnišķīgi naivi; Eimijas neizstrādāto, shematisko zīmējumu līdzība Valdesa gravīrai bija nepārprotama sagadīšanās. Kā viņi vispār varēja iedomāties, ka šāda zudusī pilsēta Zin- dža varētu būt kas cits, nevis tikai sens mīts? Septiņpadsmitā gadsimta pasaulē, apvāršņiem paplašinoties un atklājoties arvien jauniem brīnumiem, stāsti par šādu pilsētu varēja likties absolūti ticami un pat neapšaubāmi. Datorizētajā divdesmitajā gadsimtā zudusī pilsēta Zindža bija tikpat neiespējama kā Kamelota vai Zanadu. Viņi ir bijuši nelabojami muļķi, uztverdami to nopietni.
Zudusī pilsēta nepastāv, — viņš rezumēja.
Nu nē, tā pastāv, — sieviete sacīja. — Par to nav nekādu šaubu.
Eliots strauji pacēla acis un saprata, ka ne jau Sāra Džonsone bija viņam atbildējusi. Telpas dziļumā stāvēja gara, izstīdzējusi meiča nedaudz pāri divdesmit Viņu varētu nosaukt par skaistu, ja viņas uzvedībā nebūtu jaušams vēsums un atsvešinātība. Meitene bija ģērbusies atturīgā, lietišķā kostīmā, rokā dokumentu koferītis, kuru viņa tagad nolika uz galda un slēdza vaļā.
Esmu doktore Rosa, — viņa paziņoja, — no Savvaļas dabas fonda, es vēlētos uzzināt jūsu domas par šiem attēliem.
Viņa pasniedza paciņu fotogrāfiju, kuras projekti līdzstrādnieki aplūkoja, brīžiem iesvilpdamies un izsaukdamies. Galda galā Eliots nepacietīgi gaidīja, kad fotogrāfijas nonāks līdz viņam.
Tie bija graudaini melnbalti attēli ar horizontālām iz- vērses svītrām, uzņemti no video ekrāna. Bet ainava bija nepārprotama: sagruvusi pilsēta džungļos ar dīvainām apgāzta pusloka formas durvju un logu ailām.