Kongo

1. Dimanti

No rīta plāna melnu kvēpu kārtiņa klāja nometni, bet tur, tālumā, virs Mukenko cēlās biezi, melni dūmi. Eimija pa­raustīja Eliota piedurkni.

Ejam tūlīt, viņa pavēloši signalizēja.

Nē, Eimij, — viņš atteica.

Nu jau neviens no ekspedīcijas vairs negribēja ne do­māt par došanos prom, vismazāk Eliots. Saulei lecot, viņš sevi pieķēra, domājot par to, kādi vēl dati viņam jāsavāc, pirms pamest Zindžu. Eliotu vairs neapmierināja iespēja ie­gūt viena šā radījuma skeletu; līdzīgi kā cilvēkiem, ari viņu unikalitāte pārsniedza tikai šauri fiziska rakstura īpatnības un iesniedzās viņu uzvedībā. Eliots gribēja uzņemt pelēkos gorillas video un ierakstīt vēl kādas gorillu sarunas. Bet Rosa vairāk nekā jebkad bija pārņemta ar dimantu atrašanas ideju. Arī Manro bija nebūt ne mazāk ieinteresēts.

Ejam tūlīt. .

Kāpēc ejam tūlīt? — Eliots viņai jautāja.

Zeme slikta. Ejam tūlīt.

Eliotam nebija pieredzes par vulkāniem, bet tas, ko viņš varēja novērot, uz viņu neatstāja iespaidu. Mukenko bija aktīvāks nekā iepriekšējā dienā, bet vulkāns bija izvir- dis dūmus un gāzi visu laiku, kopš viņi te bija ieradušies.

Viņš pārjautāja Manro.

Vai te ir kādas briesmas no vulkāna puses?

Manro paraustīja plecus.

Kahega tā domā, bet, iespējams, viņš tikai meklē ieganstu, lai dotos prom.

Eimija pieskrēja pie Manro, rokas pacēlusi, tad plaukšķi­nādama ar tām pa zemi. Manro to uztvēra kā vēlēšanos spēlēties; viņš iesmējās un sāka viņu kutināt Eimija kaut ko centās viņam pateikt ar žestiem.

Ko viņa saka? — Manro jautāja. — Ko tu tur saki, tu, mazais velnēn?

Eimija jūsmīgi ņurdēja un turpināja rādīt zīmes.

Viņa saka, ka jāiet tūlīt, — Eliots tulkoja.

Manro pārtrauca viņu kutināt

Vai tiešām? — viņš asi pārjautāja. — Ko tieši viņa saka?

Eliotu izbrīnīja Manro nopietnība, bet Eimija uztvēra viņa interesi par sarunu kā pašu par sevi saprotamu. Viņa at­kārtoja savas zīmes lēnāk, lai Manro būtu vieglāk saprast, acu no viņa sejas nenolaizdama.

Viņa saka, ka zeme ir slikta.

Hmm, — sacīja Manro. — Interesanti. — Viņš uz­meta skatienu Eimijai un tad savam pulkstenim.

Eimija signalizēja: Degunmatu vīrs klausa Eimiju iet mā­jās tūlīt.

Viņa saka, lai jūs viņu paklausot un ejot mājās tū­līt, — Eliots paskaidroja.

Pasakiet viņai, ka es saprotu, — atbildēja Manro.

Eliots pārtulkoja. Eimija izskatījās nelaimīga un vairs

neko nerādīja.

Kur ir Rosa? — jautāja Manro.

Šeit — Rosa atsaucās.

Kustamies, — nokomandēja Manro, un viņi devās uz zudušo pilsētu. Bet tad nāca jauns pārsteigums — Eimija paziņoja, ka ies kopā ar viņiem, un steidzās, lai viņus pa­nāktu.

Šī bija viņu pēdējā diena šajā pilsētā, un visi Kongo ekspedīcijas dalībnieki aprakstīja savas izjūtas vienādi — pilsēta, kas iepriekš likās tik noslēpumaina, bija zaudējusi savu noslēpumainību. Šajā rītā viņi ieraudzīja Zindžu tādu, kāda tā bija patiesībā — pudurs vecu, drūpošu celtņu karstos, smirdīgos un nepatīkamos džungļos.

Viņiem visiem tas šķita mokoši garlaicīgi. Tikai ne Manro, Manro bija norūpējies.

Eliotam jau bija apnicis stāstīt par pērtiķu valodu un kādēļ viņam vajadzīgi ieraksb, prasīt, vai būtu iespējams saglabāt viena pērbķa smadzenes, lai paņemtu tās līdzi. Pastāvēja zināma akadēmiska diskusija par valodas avotiem; bija valdījis uzskats, ka valoda attīstījusies no dzīvnieku kliedzieniem, bet nu jau bija noskaidrots, ka dzīvnieku rē­jienus un kliedzienus kontrolē tā pab smadzeņu daļa, kas kontrolē kustības, bet īstā valoda nāk no citas smadzeņu daļas, ko sauc par Brokas apvidu… Manro nespēja kon­centrēties. Viņš visu laiku ieklausījās attālajā Mukenko dunā.

Manro bija pietiekoši daudz pieredzes par vulkāniem. Viņš bija bijis Kongo arī 1968. gadā, kad nobka Mbub — cita Virungas grēdas vulkāna — izvirdums. Izdzirdot asos sprādzienus iepriekšējā dienā, viņš atpazina tos kā bronb- dus, neizskaidrotus gaidāmu zemestrīču priekšvēstnešus. Manro jau bija nospriedis, ka drīz var sākbes Mukenko izvirdums, un, redzot drebošo lāzeru iepriekšējā naktī, viņš bija noprabs, ka augšējās vulkāna nogāzes dreb izvirduma gaidās.

Manro zināja ari, ka vulkāni ir neprognozējami — to pierādīja kaut vai šī pab pamestā pilsēta, kas aktīva vul­kāna pakājē bija saglabājusies neskarta vairāk nekā piec­simt gadu. Kalna nogāzēs virs Zindžas bija redzami nesen radušies lavas lauki, tāpat vairākas jūdzes uz dienvidiem, bet pab pilsēta nebija cietusi. Pats par sevi tas nebija nekas īpašs, jo Mukenko konfigurācijas dēļ vairums izvirdumu no­tika nolaidenākajās dienvidu nogāzēs. Bet tas gan neno­zīmēja, ka viņi pašlaik būtu mazāk apdraudēb. Vulkānu ne- prognozējamība nozīmēja, ka be var kļūt dzīvībai bīstami dažu minūšu laikā. Galvenās briesmas turklāt neradīja lava — tā reb plūda ābāk par cilvēka soļošanas ātrumu;

kamēr lava viņus šeit sasniegtu, paietu stundas. īstās bries­mas vukānu izvirdumos radīja pelni un gāze.

Tāpat kā ugunsgrēkos, visvairāk cilvēku gāja bojā no dūmu ieelpošanas, arī vulkānu izvirdumos vairumu nāves gadījumu izraisīja nosmakšana pelnu un oglekļa monoksīda dēļ. Vulkāniskās gāzes bija smagākas par gaisu; zudusī pilsēta Zindža, kas atradās ielejā, varēja dažu minūšu laikā piepildīties ar smagu, indīgu gāzu maisījumu, ja Mukenko rīkle tās izspļautu.

Galvenais jautājums bija — cik ilgā laikā Mukenko va­rēja sākties nopietns izvirdums. Tieši tādēļ Manro tik ļoti interesējās par Eimijas reakciju — bija labi zināms, ka pri­māti spēj paredzēt ģeoloģiskas katastrofas kā zemestrīces un izvirdumus. Manro brīnījās, kā Eliots, kas visu laiku tarkšķēja par gorillu smadzeņu iesaldēšanu, to varēja ne­zināt. Un vēl vairāk viņš jutās pārsteigts par to, ka Rosa ar savām plašajām zināšanām ģeoloģijā pelnu lietū no rīta nebija atpazinusi vulkāna izvirduma priekšvēstnesi.

Rosa zināja, ka gaidāms nopietns izvirdums. Tajā rītā viņa pēc ieraduma bija mēģinājusi nodibināt sakarus ar Hjūstonu; viņai par lielu pārsteigumu, sakari tika nodibināti bez traucējumiem. Pēc pirmajiem tehniskajiem paziņoju­miem viņa sāka ievadīt novietojuma datus, bet ekrāns no­dzisa, un tajā iemirgojās pavēle:

HSTNAS RKOJMS: NDZST DTUS

Tas jau bija trauksmes signāls, nevienā no agrākajām ekspedīcijām viņa to nebija redzējusi. Viņa nodzēsa atmiņā ierakstītos datus un nospieda pārraides pogu. Neliels pār­raides kavējums, tad uz ekrāna parādījās teksts:

DTRPRGNZE — NPTNA IZVRDMA PZMES MKNKO IEFCMS ATST BSTMO VTU NKVJTIES EXPDCJA BTSKI APDRDTA ATKRTJU ATST VTU NKVJTIES.

Rosa uzmeta skatu nometnei. Kahega gatavoja brokas­tis, Eimija, notupusies pie ugunskura, ēda ceptu banānu (viņa bija piedabūjusi Kahegu gatavot viņai īpašus gar­dumus), Manro un Eliots dzēra kafiju. Izņemot melnos kvēpus, tas bija gluži parasts rīts. Viņa atkal paskabjās uz ekrānu.

NPTNA IZVRDMA PZMES MKNKO IETCMS ATST BSTMO VTU NKVJTIES

Rosa uzmeta skatienu Mukenko kūpošajam konusam. Jupis viņu rāvis, Karena nodomāja. Viņa gribēja dimantus un bija pārāk tālu aizgājusi, lai tagad uzdotu. Ekrāns pieprasīja: LDZU PZŅJIET ATBLDI Rosa izslēdza raidītāju.

Vēlāk viņi sajuta vairākus asus grūdienus, pēc kuriem no drūpošajām ēkām pacēlās putekļu mākoņi. Mukenko dunoņa kļuva biežāka. Rosa tam nepievērsa uzmanību.

— Tas nozīmē tikai to, ka šī ir ziloņu zeme, — viņa sacīja. Tā bija sena ģeologu paruna: «Ja tu meklē ziloņus, tad dodies uz ziloņu zemi.» «Ziloņu zeme» šajā izteikumā nozīmēja vietu, kur būtu vislielākā iespējamība atrast at- becīgos minerālus. — Un, ja jūs gribat dimantus, — Rosa sacīja, plecus paraustīdama, — tad jādodas uz vulkāniem.

Dimantu un vulkānu saistība bija zināma jau vairāk nekā gadsimtu, taču šī sakarība vēl arvien nebija pietiekami izskaidrota. Bija vairākas teorijas, ka dimanb — bra oglekļa kristāli — veidojas augstā temperatūrā un spiedienā augšējā manbjā, tūkstoš jūdžu zem zemes virskārtas. Šajās vietās be bija nepieejami, izņemot vulkānu apkārtni, kur karstas lavas upes tos iznesa virszemē.

Bet tas nenozīmēja, ka var pieiet pie vulkāna, kurā no­tiek izvirdums, un noķert izsviestos dimantus vēl karstus. Vairums dimantu raktuvju atradās pie izdzisušiem vulkā­niem, fosilos konusos, ko dēvēja par kimberlīta caurulēm, pēc ģeoloģiskiem veidojumiem Kimberlijā, Dienvidāfrikā. Virungā pie ģeoloģiski nestabilās Lūzuma ielejas bija atro­dami ilgstošas vulkāniskās aktivitātes pierādījumi vairāk nekā pēdējos piecdesmit miljonos gadu. Viņiem tagad bija jāatrod tie paši fosilie vulkāni, ko bija atraduši agrākie Zindžas iedzīvotāji.

Neilgi pirms pusdienas viņi tos atrada pusceļā uz kalna virsotni, austrumos no pilsētas. Te bija daudzi tuneļi, kas iestiepās Mukenko dziļumos.

Eliots jutās vīlies. «Es nezinu, ko biju gaidījis,» viņš vēlāk paskaidroja, «bet mūsu atradums bija tikai brūngans tunelis zemē, kurā sienās vietām rēgojās blāvi brūni klinšu gabali. Es nespēju saprast, kāpēc Rosa tā satraucas.» Šie blāvi brūnie klinšu gabali bija dimanti; kad tos notīrīja, tie spīdēja kā netīrs stikls.

«Viņi domāja, ka esmu jukusi,» stāstīja Karena, «jo sāku lēkāt aiz prieka. Bet viņi pat nesaprata, kas ir tas, ko viņi redz.»

Parastā kimberlīta caurulē dimanti bija atrodami, reti iz­kaisīti klintī. Vidusmēra raktuvēs varēja iegūt tikai trīsdes­mit divus karātus — piektdaļu unces — uz katrām simt tonnām izraktās grunts. Parasti, skatoties dimantu raktuvju šahtā, nekādi dimanti nebija redzami. Bet Zindžas raktuves bija pārpilnas ar dimantiem. Ar savu mačeti Manro izurbināja sešsimt karātus. Rosa saskatīja vēl sešus vai sep­tiņus kristālus, katru tik lielu kā to, ko Manro bija izvilcis. «Vienkārši paskatoties,» viņa sacīja vēlāk, «es jau redzēju četrus vai piecus tūkstošus karātu. Bez kādas rakšanas, atdalīšanas, bez jebkādas piepūles. Vienkārši tur uz vietas sēžot Tās bija bagātākas raktuves nekā Premier Dienvid­āfrikā. Tas bija neticami.»

Eliots uzdeva jautājumu, kas jau bija ienācis prātā Rosai.

— Ja šīs raktuves ir tik sasodīti bagātas, — viņš jautāja, — kāpēc tad tās ir pamestas?

Gorillas vairs nepakļāvās, — atbildēja Manro. — Viņi sarīkoja apvērsumu. — Viņš smiedamies lupināja dimantus no tuneļa sienas.

Rosa apcerēja ari to, tāpat kā bija iepriekš ajicerējusi Eliota domu par to, ka pilsētu iznīcinājusi kāda sērga. Vi­ņai gan likās, ka izskaidrojums ir daudz vienkāršāks.

Es domāju, — viņa sacīja, — ka šīs raktuves bija vienkārši izsīkušas.

Patiesi, kā dārgakmeņi šie dimanti bija ļoti mazvēr­tīgi — zili, pilni piemaisījumu.

Zindžas iedzīvotāji nevarēja pat iedomāties, ka pēc pie­ciem simtiem gadu, viņiem tik tālā nākotnē, šie paši ne­vērtīgie akmeņi būs kaut kas tik rets un pieprasītāks par visiem citiem minerāliem uz zemes.

Bet kāpēc šie dimanti ir tik vērtīgi?!

Tie izmainīs visu pasauli, — Rosa atteica klusā balsī. — Tie izbeigs kodolēru.