Kongo

3. Nometne Moruti

Kādā laukumiņā kalnos pie Moruti, kuru sauca par «maigo vēju vietu», Manro izkliedza kādas komandas sua- hili valodā, un Kahegas nesēji sāka no savām nastām ņemt ārā mantas. Karena uzmeta skatienu pulkstenim.

Vai mēs šeit apstājamies?

Jā, — atbildēja Manro.

Bet pulkstenis taču ir tikai pieci. Vēl divas stundas būs gaišs.

Mēs šeit iekārtosim apmetni, — atkārtoja Manro. Moruti atradās 1500 pēdu augstumā; pēc vēl divu stundu gājiena viņi nonāktu mūžamežos, kas bija redzami tur lejā. — Te ir daudz vēsāk un patīkamāk.

• Rosa iebilda, ka par ērtībām viņa neinteresējas.

Jums nāksies, — piebilda Manro.

Lai iespējami ātrāk tiktu uz priekšu, Manro bija nolēmis izvairīties no mūžamežiem cik vien iespējams. Virzīšanās pa džungļiem vienmēr ir lēna un nepabkama; gan jau viņi diezgan dabūs izjust dubļus, drudzi un dēles.

Kahega kaut ko uzsauca suahilf; Manro pagriezās pret Rosu un sacīja:

Kahega prasa, kā var uzcelt šīs teltis.

Kahegam rokās bija saburzīta sidrabaina audekla bumba, pārējie nesēji izskatījās tikpat apmulsuši, rakādamies sa­vās somās un nespēdami atrast telts mietus vai jelko tiem līdzīgu.

ĒRTS nometnes aprīkojums bija izstrādāts NASA pēc 1977. gadā noslēgtā līguma, apzinoties, ka šādu ekspedīciju aprīkojums nav būUski mainījies kopš astoņpadsmitā gad­simta. «Izstrādnes mūsdienīgai ekspedīcijai ir pārmērīgi aiz­kavējušās,» nosprieda ĒRTS un pasūtīja vismūsdienīgāko aprīkojumu viegluma, ērtības un efektivitātes ziņā. NASA bija pārstrādāts pilnīgi viss, 110 apģērbiem un apaviem līdz teltīm un ēdiena gatavošanas ierīcēm, ieskaitot ēdienkar­tes, pirmās palīdzības komplektus un sakaru iekārtas ĒRTS ekspedīcijām.

Jaunās teltis bija tipiskas NASA pieejai. Telts svara bū­tiskāko daļu sastāda tās balstkonstrukcijas, turklāt vien- kārtas audekla teltis ir praktiski neizolētas. Ja izdotos uz­labot izolāciju, varētu samazināt apģērba un guļammaisa svaru, tāpat arī ekspedīcijas dalībniekiem nepieciešamo kaloriju daudzumu. Tā kā gaiss ir lielisks izolators, vis­labākais risinājums bija piepūšama telts bez balsbem — NASA izstrādātais modelis svēra 6 unces.

Ar mazu, šņācošu sūkni Rosa piepūta pirmo telti. Tā bija veidota no divkārša sudrabota milara. Nesēji no pār­steiguma sasita plaukstas, Manro uzjautrināts nogrozīja galvu. Kahega izvilka nelielu sudrabainu ierīci, apmēram kurpju kastes lielumā.

Un šis, doktore? Kas tas ir?

To mums šonakt nevajadzēs. Tas ir gaisa kondi- cionieris, — paskaidroja Rosa.

Bez tā, protams, nevar doties ceļā, — nosmīkņāja Manro.

Rosa nikni nozibsnīja uz viņu.

Pētījumi pierāda, — viņa ledaini paskaidroja, — ka vienīgais būtiskais faktors, kas ierobežo darba efektivi­tāti, ir apkārtējās vides temperatūra un miega traucējumi kā sekundārs faktors.

Patiesi!

Manro iesmējās un paskatījās uz Eliotu, bet Eliots rūpīgi pētīja vakara saules apspīdēto mūžameža ainavu. Eimija pienāca un paraustīja viņu aiz piedurknes.

Sieviete un degunmatu vīrs strīdas, viņa signalizēja.

Manro Eimijai bija paUcis jau no paša sākuma, šīs jūtas bija abpusējas. Tā vietā, lai paplikšķmātu viņai pa galvu un izturētos pret viņu kā pret bērnu, kā to būtu darījuši vai­rums cilvēku, Manro instinktīvi izturējās pret viņu kā pret sievieti. Turklāt viņš bija redzējis pietiekami daudz gorillu, lai spētu saprast viņu uzvedību. Kaut arī viņš neprata zīmju valodu, kad Eimija pacēla rokas, viņš saprata, ka viņa grib, lai to kutina; parasb viņš veltīja Eimijai kādu brīdi, kamēr Eimija vārtījās, labpatikā ņurdēdama.

Bet Eimiju vienmēr satrauca konflikti, ari tagad viņa rauca pieri.

Viņi tikai sarunājas, — Eliots mēģināja Eimiju pār­liecināt. Bet viņa signalizēja: Eimija grib ēst.

Tūlīt

Apgriezies viņš ieraudzīja Rosu, uzstādot sakaru iekārtu; tas bija ikdienas rituāls visu šo ekspedīcijas laiku; un katru reizi tas apbūra Eimiju. Aparatūra, kas bija nepieciešama, lai pārraidītu informāciju desmittūkstoš jūdžu attālumā caur pavadoni, svēra sešas mārciņas, elektroniskās pret- traucējumu ierīces jeb EPI — vēl trīs.

Vispirms Rosa atvēra sudrabaino parabolisko antenu, kas bija salokāma kā lietussargs, piecu pēdu diametrā. (Eimijai tas īpaši patika, ik reizi, vakaram tuvojoties, viņa jautāja Karenai, kad tā «atvērs metāla puķi».) Tad Rosa piestiprināja raidītāja kasti, ielikdama krilona-kad- mija baterijas. Tad viņa pievienoja prettraucējumu moduļus un, visbeidzot, pieslēdza miniatūro datorterminālu ar tā nie­cīgo tastatūru un triscollu ekrānu.

Miniatūrā iekārta bija ārkārtīgi komplicēta. Rosās da­toram bija 189 K atmiņa, bet savienojumi bija maksimāli saīsināti. Korpusi bija hermētiski noslēgti un trieciendroši, pat tastatūra darbojās, izmantojot elektrisko pretestību, tā­dējādi arī tajā nebija kustīgu daļu, kas varētu iesprūst vai ļautu iekļūt mitrumam un putekļiem.

Un tā bija neticami izturīga aparatūra. Rosa atcerējās «lauka izmēģinājumus». ĒRTS stāvvietā tehniķi svieda jau­nās iekārtas pret sienu, spārdīja pa visu laukumu, bet pa nakti atstāja spainī ar dubļainu ūdeni. Viss, kas nākamajā dienā vēl darbojās, tika atzīts par derīgu.

Tagad, saulei norietot pār Moruti, viņa ievadīja kodētās koordinātas, lai nodibinātu sakarus ar Hjūstonu, pārbaudīja signāla stiprumu un gaidīja sešas minūtes, līdz saslēdzas transponderi. Bet uz mazā ekrāna ņirbēja pelēkas statiskās izlādes ar dažiem krāsu zibšņiem. Tas nozīmēja, ka kāds viņu sakarus traucē ar «simfoniju».

ĒRTS žargonā vienkāršākais elektroniskās traucēšanas līmenis tika saukts par «tubu». Līdzīgi kā bērns, kas bla­kus dzīvoklī mācās spēlēt tubu, tā tikai kaitināja — tā skāra ierobežotas frekvences un tai bieži bija gadījuma rak­sturs, taču pārraides parasti tai tika cauri. Nākamais līmenis bija «stīgu kvartets», kurā daudzas frekvences bija sajauktas zināmā sistēmā, tad «bigbends», kurā elektroniskā «mūzika» nosedza vēl plašāku diapazonu, un, visbeidzot, «simfonija», kas bloķēja praktiski visu pārraides diapazonu.

Tātad šoreiz tā bija «simfonija». Lai tiktu tai cauri, bija nepieciešama koordinācija ar Hjūstonu — ko pašlaik ne­bija iespējams panākt —, taču ĒRTS bija daži iepriekš sa­gatavoti paņēmieni. Viņa izmēģināja tos visus pēc kārtas, līdz izdevās izlauzties cauri, lietojot tā saucamo salaidumu kodu. Šis paņēmiens izmantoja faktu, ka pat blīvai muzikā­lai skaņai ir pārtraukumi, tā saucamie salaidumi, kas ilgst mikrosekundes. Tas deva iespēju izpētīt traucējošo signālu, izvērtēt ta salaidumu regularitāti un nosūtīt informācijas paketes šo pārtraukumu laikā.

Rosa tika atalgota ar krāsainu attēlu — karti, kas rā­dīja viņu atrašanās vietu Kongo. Viņa ievadīja novietojuma kodu, ekrāns uzmirgoja. Vārdi tekstā bija saīsināti, īpaši mazo ekrānu vajadzībām. LKA-VTAS SLDZNJMS: AP- STPRNT VTJAIS LKS 18:04 6/7/79. Viņa apstiprināja, ka ekspedīcijas atrašanās vietā tik tiešām bija mazliet pāri se­šiem. Acumirklī līniju mudžeklis uz ekrāna pārklāja karti — viņu reālā atrašanās vieta tika salīdzināta ar Hjūstonā pirms došanās ceļā izveidoto datorsimulāciju.

Rosa bija gatava uzzināt visļaunāko. Pēc aprēķiniem, ko Karena bija veikusi galvā, viņi par apmēram septiņdesmit stundām bija atpalikuši no grafika un aptuveni divdesmit stundām — no konsorcija.

Pēc sākotnējā plāna viņiem bija jānolec ar izpletņiem Mukenko nogāzēs pulksten divos dienā 17. jūnijā, trīsdes­mit sešas stundas vēlāk nonākot Zindžā, tas ir, ap 19. jūnija pusdienu. Tādējādi viņi konsorciju būtu apsteiguši par gan­drīz divām dienām.

Tomēr raķešu uzbrukums bija piespiedis viņus izlēkt astoņdesmit jūdzes uz dienvidiem no paredzētās vietas. Džungļu apvidus šeit bija nevienāds, varēja cerēt atgūt zaudēto laiku, braucot ar plostiem pa upēm, taču, lai veiktu šīs astoņdesmit jūdzes, bija vajadzīgas vismaz trīs dienas.

Tas nozīmēja tikai to, ka vairs nebija nekādu cerību apsteigt konsorciju. Tā vietā, lai ierastos pie mērķa četr­desmit astoņas stundas agrāk, viņi varēja vienīgi cerēt, ka nenokavēs vairāk par divdesmit četrām.

Par lielu pārsteigumu, uz ekrāna parādījās teksts: LKA- VTAS SLDZNJMS: — 09:04 LABI! Tātad viņi tikai par de­viņām stundām atpalika no simulācijas grafika.

Ko tas nozīmē? — noprasīja Manro, skatīdamies ek­rānā.

Secinājums bija tikai viens.

Kaut kas ir aizkavējis konsorciju, — paskaidroja Rosa.

Tad uz ekrāna parādījās šāds teksts: EIRO/JPNAS KNSRCJAM SAREŽGJMI GOMAS LDSTĀ VINU LDMŠNA RDOAKTVA ĪSTA NVKSME

Treviss Hjūstonā arī labi pastrādājis, — noteica Ka­rena. Viņa varēja iedomāties, ko tas bija maksājis ĒRTS, lai organizētu šo gājienu mazajā Gomas lidlaukā. — Bet tas nozīmē, ka mēs vēl arvien neko neesam zaudējuši, ja vien varam iedzīt šīs deviņas stundas.

Mēs varam, — sacīja Manro.

Rietošās ekvatora saules apspīdēta, Moruti nometne spī­dēja kā dārgakmeņu rota — sudrabainā paraboliskā antena un pieci sudrabainie telšu kupoli atstaroja ugunīgo sauli. Pīters Eliots sēdēja kopā ar Eimiju kalna galā un lūkojās uz mūžamežu, kas pletās viņu priekšā tur, lejā. Naktij iestājoties, parādījās pirmās miglas strēles; tumsai sabiezē­jot un ūdens tvaikiem kondensējoties vēsajā gaisā, mežu ietina bieza, tumša migla.