Kongo

Rītausma Kongo mūžamežos

Bālā saule izkliedēja rīta vēsumu un lēni kāpjošo mitro miglu, atsedzot gigantisku un klusu pasauli. Milzīgi koki, kuru stumbru diametrs bija ap četrdesmit pēdu, pacēlās divsimt pēdu augstumā, tur izplezdami savu lapu biezo baldahīnu, izdzēsdami debesis un pastāvīgi pilinādami ūdens lāses. Pelēko ķērpju, vīteņaugu un liānu aizkars ne­kārtīgā mudžeklī nokarājās no kokiem; no stumbriem slē­jās parazītiskās orhidejas. Milzīgās, no mitruma vizošās pa­pardēs, kas sniedzās cilvēkam pāri krūtīm, migla vēl sa­glabājās. Šur un tur lāsmoja kāds krāsas plankums — sarkanie akantemas ziedi, kas sevī glabā nāvējošu indi, un zilie disindras staipekņa ziedi, kas atveras tikai rīta ag­rumā. Tomēr kopiespaids bija viens — plaša, pārmērīgi liela zaļpelēka pasaule, svešāda, cilvēkam nedraudzīga vieta.

Jans Krugers nolika šauteni un izstaipīja stīvos mus­kuļus. Tik tuvu ekvatoram saule ausa strauji; drīz jau bija gluži gaišs, lai gan migla vēl saglabājās. Viņš pārskatīja ekspedīcijas apmetni, ko apsargāja: astoņas spilgti oran­žas neilona teltis, zila atkritumu telts, aparatūras kastes, pārklātas, velti pūloties tās pasargāt no mitruma. Viņš sa­skatīja arī otru sargu Misulu sēžam uz akmens; Misulu miegaini pamāja. Turpat stāvēja raidīšanas iekārta: sudra­bainais antenas šķīvis, melnā raidītāja kaste ar kabeļiem, kas kā čūskas aizlocījās līdz pārnēsājamai kamerai, kura bija nostiprināta uz saliekamā trijkāja. Amerikāņi to lie­toja, ik dienas caur pavadoni noraidot ziņojumus savai va­dībai Hjūstonā.

Krugers bija bwana mukubiva noalgots, lai aizvestu ekspedīciju uz Kongo. Viņš to bija darījis arī iepriekš — vedis naftas meklētājus, kartogrāfus, mežrūpniekus, kā arī ģeologus, tādus pašus kā šie. Kompānijas, kas sūtīja savus ļaudis ekspedīcijās, meklēja kādu, kas pietiekoši labi zi­nātu vietējos paradumus un dialektus, lai izrīkotu nesējus un vadītu pārvietošanos. Krugers atbilda šīm prasībām — viņš vienlīdz labi runāja kisuahili un bantu valodā, vēl arī mazliet bagindi, turklāt bija bijis Kongo daudzreiz, kaut gan nekad tieši Virungā.

Krugers nevarēja saprast, kāpēc šie amerikāņu ģeologi gribēja nokļūt Virungā, Kongo mūžamežu ziemeļaustrumu malā. Zaira bija izrakteņiem bagātākā melnās Āfrikas valsts — pirmajā vietā pasaulē kobalta un rūpniecisko di­mantu ieguvē, septītajā — vara rūdas ziņā. Turklāt te vēl bija lieli zelta, alvas, cinka, volframa un urāna krā­jumi. Bet vairākums šo iegulu bija Šabā un Kasai, nevis Virungā.

Krugers bija pārāk piesardzīgs, lai jautātu tieši, bet vi­sai drīz viņš atrada atbildi uz šo jautājumu. Kad ekspedī­cija atstāja aiz muguras Kivu ezeru un iegāja mūžame­žos, ģeologi sāka pētīt upes un skalot upju gultnes smil­tis. Tas varēja nozīmēt tikai to, ka viņi meklē vai nu zeltu, vai dimantus. Izrādījās, ka dimantus.

Ne jau kaut kādus dimantus. Ekspedīcija meklēja, kā viņi paši tos apzīmēja, «Ilb lipa» dimantus. Nekavējoties pārbaudīja katra jaunatrastā parauga elektriskās īpašības. Sarunas, kas norisinājās pēc tam, Krugera saprašanai bija par sarežģītām — dielektriskās spraugas, režģa joni, pre­testība. Tomēr viņš saprata, ka svarīgas bija šo dimantu elektriskās īpašības. Un atrastie paraugi bija nederīgi arī kā dārgakmeņi. Krugers dažus bija apskatījis tuvāk, bet tie bija viscaur zili no piemaisījumiem.

Jau desmit dienas ekspedīcija sekoja iegulām. Tas ir parastais paņēmiens — atrodot upju gultnēs zeltu vai di­mantus, jādodas pret straumi, līdz sasniegta vieta, no ku­ras sīkās daļiņas ir izskalotas. Ekspedīcija bija virzījusies augšup gar Virungas vulkānu virknes rietumu nogāzēm.

Viss bija gājis savu ierasto gaitu, līdz kādu dienu nesēji kategoriski atteicās doties tālāk.

Viņi apgalvoja, ka šo Virungas daļu sauc kanyamagu/a, kas nozīmē «kaulu apvidus». Nesēji uzstāja, ka ikvienam, kas būs pietiekoši nesaprātīgs doties tālāk, tiks salauzti kauli, it īpaši galvaskausi. Viņi visu laiku taustīja savus vaigukaulus un atkārtoja, ka viņu galvas tikšot sašķaidī­tas.

Nesēji bija aravani cilts piederīgie no netālās lielākās pilsētiņas — Kisangani — un runāja bantu valodā. Kā vairākums pilsētiņās dzīvojošo iezemiešu, viņi ticēja dau­dziem māņiem par Kongo džungļiem. Krugers pasauca ne­sēju vadoni.

Kādas ciltis tur dzīvo? — Krugers jautāja, norādī­dams uz džungļiem priekšā.

Tur cilšu nav, — vadonis atteica.

Nevienas cilts? Pat ne bambuti? — Krugers jautāja, pieminēdams tuvāko pigmeju cilti.

Cilvēki te nenāk, — vadonis atkārtoja, — te ir kanyamagufa.

Kas tad sadragā galvaskausus?

Daiva, — vadonis drūmi izrunāja vārdu, kas bantu valodā nozīmēja «maģiskie spēki». — Stiprs daiva te ir. Cilvēkiem jāturas tālāk.

Krugers nopūtās. Kā daudzi baltie, viņš nevarēja ciest daiva pieminēšanu. Daiva bija visur, augos un akmeņos, vētrās un visu veidu naidīgos spēkos. Tomēr ticība daiva valdīja lielā Āfrikas daļā un bija visai stipra Kongo.

Krugeram nācās tērēt visu atlikušo dienas daļu moko­šām sarunām. Galu galā, dubultojot samaksu un apsolot šaujamieročus pēc atgriešanās Kisangani, izdevās panākt piekrišanu doties tālāk. Krugers uzskatīja notikušo par kai­tinošu iezemiešu viltību. To jau varēja gaidīt, ka nesēji pie­sauks kādus ticējumus, lai izspiestu sev lielāku samaksu, kad ekspedīcija nonākusi jau tik dziļi džungļos, lai būtu no tiem atkarīga. Krugers bija to jau ierēķinājis un, piekri­tis prasībām, vairāk par šo starpgadījumu nedomāja.

Pat tad, kad viņi atrada vairākas vietas, kur zeme bija nokaisīta kaulu drumslām, kas šausmināja nesējus, Krugers par to neuztraucās. Aplūkojot tuvāk, izrādījās, ka atrastie ir nevis cilvēku, bet gan kolobuspērtiķu kauli, tā­tad piederēja šiem plušķainajiem melnbaltajiem radīju­miem, kas dzīvoja tur augšā, kokos. Kaulu patiešām bija daudz, un Krugers nespēja iedomāties, kāpēc tie ir sa­dragāti, bet viņš bija Āfrikā jau ilgi un bija pieredzējis daudzas neizskaidrojamas lietas.

Uz viņu nekādu iespaidu neatstāja arī akmens bluķi, kas liecināja par to, ka šajā vietā kādreiz ir bijusi pilsēta. Arī agrāk Krugers bija uzgājis nezināmas drupas. Zim- babvē, Lauztajā kalnā, Manilivi, piemēram, bija tempļu un pilsētu drupas, ko neviens divdesmitā gadsimtā zināt­nieks nebija pat redzējis, kur nu vēl pētījis.

Pirmajā naktī viņš lika uzcelt nometni pie drupām.

Nesēji bija šausmās un apgalvoja, ka ļaunie spēki uz- brukšot viņiem nakti. Viņu bailes pamazām pielipa arī amerikāņu ģeologiem. Lai tos nomierinātu, Krugers bija naktī norīkojis divus sargus — sevi pašu un uzticamāko no nesējiem Misulu. Krugeram tas likās stulbi, bet tas bija jādara politisku apsvērumu dēļ.

Kā jau viņš gaidīja, nakts pagāja mierīgi. Ap pusnakti krūmos bija kāda kustība un šņākuļošana, ko viņš notu­rēja par leopardu. Lielajiem kaķiem parasti ir elpošanas traucējumi, it īpaši džungļos. Citādi viss bija kluss. Un nu ausa saule, nakts pagājusi.

Viņa uzmanību piesaistīja kluss pīkstiens. To dzirdēja arī Misulu un jautājoši paskatījās uz Krugeru. Uz raidī­tāja mirgoja sarkana signāllampiņa. Krugers piecēlās un pārgāja pāri nometnes laukumiņam pie aparāta. Viņš prata ar to apieties, jo amerikāņi bija uzstājuši, ka viņam tas jāapgūst «ārkārtas gadījumam». Viņš pietupās pie melnās raidītāja kastes ar tās taisnstūraino ekrānu.

Viņš nospieda taustiņus, un ekrāns parādīja TX HX, kas nozīmēja pārraidi no Hjūstonas. Viņš ievadīja atbil­des kodu, uz ekrāna parādījās burti CAMLOK Tas no­zīmēja, ka Hjūstona vēlas attēla pārraidi. Viņš uzmeta ska­tienu kamerai, kas stāvēja uz trijkāja, un redzēja, ka iede­gas sarkanais signāls uz tās. Viņš nospieda taustiņu, un ekrāns paziņoja SATLOK, kas nozīmēja, ka tiek nodibi­nāti sakari caur pavadoni. Tagad vajadzēja sekot sešu mi­nūšu pauzei, kamēr tiek uztverts satelīta atstarotais sig­nāls.

Krugers nosprieda, ka labāk būtu pamodināt Driskolu, ģeologu grupas vadītāju. Viņam vajadzēs šīs dažas minū­tes pirms nodibināsies sakari. Krugeram šķita uzjautrinoši, kā amerikāņi vienmēr centās uzvilkt tīru kreklu un sa­ķemmēties pirms stāšanās kameras priekšā. Gluži kā te­levīzijas žurnālisti!

Kaut kur augšā kolobuspērtiķi ķērca un spiedza, puri­nādami zarus. Krugers paskatījās augšup, brīnīdamies, kas tiem atgadījies, bet galu galā tas bija normāli, ka kolo­buspērtiķi no rītiem plēšas.

Kaut kas viegli atsitās pret Krugera krūtīm. Sākumā viņš domāja, ka tas ir kāds kukainis, bet tad, paskatījies uz savu haki krāsas kreklu, pamanīja sarkanu pleķi, un gaļīgs sarkans auglis noslīdēja pa viņa kreklu dubļos. No­lāpītie mērkaķi mētājās ar ogām. Viņš noliecās, lai to pa­celtu. Un tad saprata, ka tas nemaz nav auglis. Tas bija cilvēka acs ābols, saspiests un glumš, iesārti balts, pie tā vēl turējās redzes nerva gabals.

Krugers pašūpoja savu ieroci šurp un turp un paskatījās uz to pusi, kur Misulu bija sēdējis uz akmens. Misulu tur nebija.

Krugers pārgāja pāri apmetnes laukumam. Kolobuspēr­tiķi augšā apklusa. Krugers dzirdēja, kā dubļos žļekst viņa zābaki, ejot gar guļošo teltīm. Un tad viņš atkal iz­dzirdēja šņākuļošanu. Tā bija dīvaina, klusa skaņa, kas sastinga rīta miglā. Krugers sāka domāt, vai tikai nebūs kļūdījies, pieņemdams to par leoparda trokšņošanu.

Tad viņš ieraudzīja Misulu. Tas gulēja uz muguras asiņu paltī. Viņa galvaskauss bija saspiests no sāniem, se­jas kauli sadragāti, seja šaura un gara, mute paplesta kā riebīgā žāvā, atlikusī acs plata un izspiedusies. Otra bija izsprāgusi no sitiena.

Noliekdamies, lai apskatītu līķi, Krugers juta, kā dau­zās sirds. Viņš nevarēja saprast, kas izraisījis šo ievai­nojumu. Un tad viņš atkal izdzirdēja kluso šņākuļošanu un šoreiz skaidri saprata, ka tas nav leopards. Kolobus- pērtiķi atsāka bļaustīties. Krugers pielēca kājās un ieklie­dzās.