Kongo

5. Bīstamas izpausmes

Viņu pamodināja klusa balsu murdoņa.

—r Cik nepārprotamas ir šīs izpausmes? Te ir jods, pirms deviņām dienām, te nav pat epicentra.

Vai tas ir mākonis?

Nē, tas ir par tumšu. Tas ir izvirdums.

Velns un elle!

Eliots atvēra acis un caur lidmašīnas iluminatoru ie­raudzīja rītausmu kā šauru sarkanu līniju zili melnajās de­besīs. Viņa pulkstenis rādīja pieci no rīta pēc Sanfrancisko laika. Viņš bija gulējis divas stundas pēc sarunas ar Sīmensu. Viņš nožāvājās un paskatījās uz Eimiju, kas bija saritinājusies segās uz gridas. Viņa skaļi krāca. Pārējās kojas bija tukšas.

Tad viņš atkal sadzirdēja klusinātas balsis un paskatī­jās uz datora terminālu. Džensens un Ērvings klusi saru­nājās, skatīdamies displejā.

Bīstama pazīme. Vai datora projekcija no tā mums

ir?

Pašlaik nāk. Tas aizņems laiku, jo es pieprasīju piecu gadu datus un vēl arī citus jodus.

Eliots izrāpās no savas kojas un paskatījās ekrānā.

Kas ir jods? — viņš noprasīja.

JODS ir jaunākie orbitālie dati no satelīta, — Džen­sens izskaidroja. — Mēs tos saucam par jodiem, jo pēc tiem mēs ķeram tikai tad, kad viss jau aizgājis pie joda. Mēs pašlaik blenžam uz šo te vulkāna izpausmi, — Džen­sens sacīja, rādīdams uz ekrānu. — Nekā iepriecinoša.

Kādas vulkāna izpausmes? — Eliots jautāja.

Viņam parādīja izplūdušus dūmu mākoņus — tumši za­ļus datora attēlā —, kas izvirda no Mukenko (viena no ak­tīvajiem Virungas vulkāniem) krātera.

Mukenko atmostas vidēji reizi trijos gados, — stāstīja Ērvings. — Pēdējais izvirdums bija 1977. gada martā, bet izskatās, ka tas taisās sarīkot pamatīgu uguņošanu tuvā­kās nedēļas laikā. Mēs gaidām varbūtības aprēķinu.

Vai Rosa to zina?

Viņi paraustīja plecus.

Zina, bet šķiet, ka neuztraucas. Viņa pirms divām stundām saņēma steidzamu GPZ — ģeopolitiskos jaunu­mus — no Hjūstonas un tad tūliņ pazuda kravas nodalī­jumā. Kopš tā laika nav redzēta.

Eliots iegāja nespodri apgaismotajā lidmašīnas kravas telpā. Tā nebija izolēta, un tādēļ tajā bija visai auksti: uz mašīnu virsbūvēm bija redzama sarma, un gaisā varēja sa­skatīt elpu. Viņš atrada Karenu Rosu strādājam pie galda zem kādas lampas. Karena sēdēja ar muguru pret viņu, bet, kad Eliots pienāca tuvāk, nometa darāmo un pagrie­zās.

Es domāju — jūs guļat, — viņa sacīja.

Es sāku uztraukties. Kas īsti notiek?

Vienkārši pārbaudu ekipējumu. Šis ir mūsu moder­nās tehnoloģijas komplekts, — viņa sacīja, paceldama ne­lielu mugursomu. — Mēs esam izstrādājuši samazinātu va­riantu ekspedīcijām, divdesmit mārciņas ietver visu, kas cilvēkam divu nedēļu laikā var būt vajadzīgs: pārtiku, ūdeni, apģērbu, visu.

Pat ūdeni? — Eliots brīnījās.

Ūdens ir smags: septiņdesmit procentu cilvēka ķermeņa svara sastāda ūdens, arī lielāko daļu pārtikas produktu svara; tieši tādēļ dehidratēta pārtika ir tik viegla. Bet ūdens cilvēka izdzīvošanai ir daudz svarīgāks nekā pār­tika. Cilvēks var izdzīvot neēdis nedēļām, bet nomirs dažu stundu laikā, ja nedabūs dzert. Un ūdens ir smags.

Rosa pasmaidīja.

Cilvēks vidēji dienā patērē četrus līdz sešus litrus, kas sver astoņas līdz trīspadsmit mārciņas. Divu nedēļu ekspedīcijā uz tuksnešainu apvidu būtu vajadzīgas divsimt mārciņas ūdens katram dalībniekam. Bet mums ir NASA ūdens reciklēšanas iekārta, kas attīra visus izdalījumus, ie­skaitot urīnu. Šī iekārta sver sešas unces. Un tā mēs to nodrošinām.

Ievērojusi viņa sejas izteiksmi, viņa piemetināja:

Tas ir gluži labs. Mūsu attīrītais ūdens ir tīrāks par to, ko jūs dzerat no krāna.

Turu jūs pie vārda, — sacīja Eliots, paceldams dī­vainas saulesbrilles. Tās bija tumšas un biezas, ar dīvainu lēcu virs pieres.

Hologrāfiskās nakts brilles, — Rosa paskaidroja. —Ar plānās plēves difrakcijas optiku. — Tad vēl viņa parādīja bezvibrācijas objektīvu ar optisku sistēmu kustību kom­pensācijai, infrasarkanās gaismas stroboskopu un miniatūru lāzeru, ne lielāku par zīmuļa dzēšgumiju. Vēl tur bija diez­gan daudz nelielu trijkāju ar ātrdarbīgu pārnesumu moto­riņiem un skavām kaut kā nostiprināšanai, bet par tiem viņa neteica neko vairāk, kā tikai, ka tās ir «aizsardzības iekārtas».

Eliots aizklīda līdz tālajam galdam, kur lampas gaismā gulēja seši automāti. Viņš paņēma vienu rokās; tas bija smags un eļļains, turpat sakrautas bija ari patronu aptve­res. Eliots neievēroja apzīmējumus; automāti bija krievu AK- 47, pēc licences ražoti Čehoslovakijā.

Viņš paskatījās uz Rosu.

Tikai piesardzības pasākums, — Karena paskaidroja. — Mēs tos ņemam līdzi visās ekspedīcijās. Tas neko ne­nozīmē.

Eliots pašūpoja galvu.

Pastāstiet man par GPZ no Hjūstonas, — viņš sacīja.

Mani tas nesatrauc, — viņa atteica.

Mani gan, — sacīja Eliots.

Rosa viņam paskaidroja, ka GPZ bijis tikai parasts teh­nisks ziņojums. Zairas valdība iepriekšējās diennakts laikā slēgusi valsts austrumu robežas, nekāds transports nevar tajā iekļūt no Ruandas vai Ugandas, visiem, kas tomēr to vēlas, jāierodas no rietumiem caur Kinšasu.

Robežas slēgšanai nebija dots oficiāls izskaidrojums, lai gan avoti Vašingtonā domāja, ka īdi Amina vienības, bēgot pāri Zairas robežai no Tanzānijas iebrukuma Ugandā, va­rētu būt izraisījušas «vietējas nozīmes sarežģījumus». Cen­trālajā Āfrikā tas parasti nozīmēja kanibālismu un citas zvērības.

Vai jūs tam ticat? — Eliots jautāja. — Par kani­bālismu un zvērībām?

Nē, — sacīja Rosa. — Tas viss ir meli. Tie ir holan­dieši, vācieši un japāņi — iespējams, jūsu draugs Morikava. Eiropas—Japānas elektronikas konsorcijs zina, ka ĒRTS drīz var atklāt svarīgus dimantu krājumus Virungā. Un viņi grib mūs aizkavēt cik vien iespējams. Viņiem ir kādi sakari, iespējams — Kinšasā, caur kuriem tie panāca robežu slēg­šanu. Tas arī viss.

Ja nav nekādu draudu, kam tad ir domāti auto­māti?

Tikai piesardzībai, — viņa atkārtoja. — Mēs šīs eks­pedīcijas gaitā tos nelietosim, ticiet man. Un kāpēc gan jums mazliet nepagulēt? Mēs drīz nolaidīsiemies Tanžerā.

Tanžerā?

Tur ir kapteinis Manro.