Kongo

5. Eimija

— No pavadoņa? — Eliots atkārtoja, juzdams spriedzi savā paša balsī.

Tieši tā, attēli saņemti no pavadoņa pirms divām dienām.

Tad jūs zināt, kur atrodas šīs drupas?

Protams.

Un jūsu ekspedīcija dodas ceļā pēc nedaudz stundām?

Tieši pēc sešām stundām un divdesmit trim minū­tēm, — sacīja Rosa, uzmetusi skatienu savam digitālajam pulkstenim.

Eliots bija atlicis sapulci un jau vairāk nekā stundu sa­runājies ar Rosu divatā. Vēlāk Eliots apgalvoja, ka Rosa viņu «piekrāpusi», runājot par ekspedīcijas mērķiem un briesmām, ar kādām būs jāsastopas. Bet Eliots gribēja do­ties līdzi un, iespējams, nebija pārāk noskaņots satraukties par Rosās ekspedīcijas mērķiem vai iespējamām bries­mām. Kā pieredzējis finansējumu lūdzējs, viņš bija piera­dis pie situācijām, kad citu nauda un viņa paša motivā­cija ne gluži sakrita. Tā bija akadēmiskās dzīves ciniskā puse — cik bieži lika finansēta tīrā zinātne, jo tā varbūt varētu palīdzēt ārstēt vēzi? Pētnieks ir gatavs apsolīt jebko, lai tik dabūtu sev naudu.

Acīmredzot Eliotam prātā nenāca, ka Rosa viņu varētu ar tikpat vēsu prātu izmantot, kā Eliots izmantoja viņu. Jau no paša sākuma Rosa nebija īsti patiesa, Treviss viņai bija ieteicis aprakstīt ĒR TS Kongo pasākumu «ar nelielu datu zudumu». Datu zudums bija viņas otrā daba, ikviens ĒRTS darbinieks bija iemācījies neteikt vairāk kā vajadzīgs. Eliots pret viņu izturējās tā, it kā viņa pārstāvētu parastu fi­nansējošu iestādi, un tā bija viņa lielākā kļūda.

Kopumā ņemot, Rosa un Eliots aplam vērtēja viens otru, jo abi centās radīt maldīgu priekšstatu par sevi. Eliots

šķita tik bikls un sevī noslēdzies, ka viens no fakultātes > 7

līdzstrādniekiem to komentēja šādi: «Nav brīnums, ka viņš savu dzīvi veltījis pērtiķiem, viņš jau nevar saņem­ties, lai runātu ar cilvēkiem.» Bet koledžas gados Eliots bija bijis spēcīgs viduslīnijas spēlētājs un viņa nedrošā aka­dēmiskā izturēšanās slēpa spējas dragāt sienas.

Arī Karenai Rosai, par spīti viņas jaunības skaistu­mam un maigajam, vilinošajam Teksasas akcentam, pie­mita liela inteliģence un iekšēja stingrība. (Viņa bija no­briedusi agri, un kāds pasniedzējs bija viņu raksturojis kā «Teksasas vīrišķīgo sieviešu pašu ziedu».) Rosa jutās atbil­dīga par iepriekšējo ĒRTS ekspedīciju un bija stingri no­lēmusi labot pagātnes kļūdas. Bija vismaz iespējams, ka Eliots un Eimija viņai varētu palīdzēt, kad viņa nonāks galā, un tas bija pietiekošs pamatojums, lai ņemtu abus līdzi. Bez tam Rosa bija nobažījusies par konsorciju, kas nepārprotami meklēja Eliotu, ja jau reiz viņam zvanīja Morikava. Ja viņa ņēma Eliotu un Eimiju līdzi, viņa at­ņēma konsorcijam iespēju tos izmantot — atkal pietie­košs iemesls. Visbeidzot, viņai vajadzēja aizsegu, ja eks­pedīciju apturētu pie kādas no robežām, bet primatologs un viņa pērtiķis bija lielisks aizsegs.

Bet patiesībā Karena Rosa gribēja tikai Kongo diman­tus, un viņa bija gatava sacīt jebko, darīt jebko, galu galā — ziedot jebko, lai tikai tos dabūtu.

Sanfrancisko lidostā uzņemtajās fotogrāfijās Eliots un Rosa bija divi smaidoši jauni pētnieki, kas uzņemas mazu avantūru, dodamies ekspedīcijā uz Āfriku. Bet patiesībā viņu mērķi bija dažādi un tieksme pēc tiem — nelo­kāma. Eliots nevēlējās viņai stāstīt, cik akadēmiski un aug­sti teorētiski ir viņa mērķi, bet Rosa nevēlējās atklāt, cik pragmatiski ir viņējie.

Un tā ap 14. jūnija pusdienas laiku Karena Rosa brauca kopā ar Pīteru Eliotu viņa daudzcietušajā Fiat sedanā pa Holovelroudu gar universitātes sporta laukumu. Viņa bažī­jās, jo viņi devās pie Eimijas.

Eliots atslēdza durvis, uz kurām bija sarkans uzraksts «NETRAUCĒT, NOTIEK EKSPERIMENTI AR DZĪVNIE­KIEM». Aiz durvīm nepacietīgi ņurdēja un skrāpējās. Eliots apstājās.

Satiekoties ar viņu, — viņš sacīja, — atcerieties, ka viņa ir gorilla, nevis cilvēks. Gorillām ir sava etiķete. Nerunājiet skaļi un neizdariet straujas kustības, kamēr viņa ar jums aprod. Ja smaidāt, neatklājiet zobus, jo zobu rādīšana ir drauds. Un turiet acis nolaistas, jo sve­šinieku tieši skatieni tiek uzskatīti par naidīgiem. Nestā­viet man pārāk tuvu un nepieskarieties man, jo viņa ir ļoti greizsirdīga. Ja runājat ar viņu, nemelojiet Kaut arī viņa lieto zīmju valodu, viņa saprot vairumu vārdu cil­vēku valodā un parasti mēs ar viņu vienkārši runājamies. Viņa prot atšķirt, kad viņai melo, un viņai tas nepatīk.

Viņai tis nepatīk?

Viņa atraida, nesarunājas, kļūst riebīga.

Kas vēl?

Nē, es domāju, citādi viss būs kārtībā, — viņš ie­drošinoši pasmaidīja. — Mums ir sava tradicionāla sasvei­cināšanās, kaut gan viņa tu jau ir mazliet par lielu. — Viņš atvēra durvis, saspringa un sacīja: — Labrīt, Eimij!

Kaut kas milzīgs un melns lēkšus ielēca viņa rokās. Eliots atstreipuļoja no trieciena. Rosu satrieca dzīvnieka lie­lums, viņa bija iedomājusies kaut ko mazāku un mīlīgāku. Eimija bija pieaugušas sievietes lielumā.

Eimija ar savām lielajām lūpām noskūpstīja Eliotu uz vaiga, viņas melnā galva blakus viņa galvai izskatījās mil­zīga. No Eimijas elpas viņam aizsvīda brilles. Rosa, no­skatoties, kā viņš maigi noņem garās rokas no saviem pleciem, sajuta saldenu smārdu.

Eimija šorīt priecīga? — viņš jautāja.

Eimijas pirksti strauji kustējās gar vaigu, it kā viņa gaiņātu kādu mušu.

Jā, es šodien esmu vēlu, — Eliots sacīja.

Eimija atkal kustināja pirkstus, Rosa aptvēra, ka viņa sazinās zīmju valodā. Ātrums bija pārsteidzošs, viņa bija gaidījusi kaut ko daudz lēnāku un ar lielāku piepūli. Viņa pamanīja, ka Eimija nenolaiž acis no Eliota sejas. Viņa bija ārkārtīgi uzmanīga, pievērsās viņam ar visu dzīvnieka vē­rīgumu, šķita, ka viņa uztver visu — viņa stāju, viņa sejas izteiksmi, viņa balss toni, kā arī vārdus.

Man jāstrādā, — Eliots sacīja. Viņa atkal sāka ātri žestikulēt, it kā noraidoši. — Pareizi, cilvēki strādā.

Viņš ieveda Eimiju atpakaļ furgonā un pamāja, lai Ka­rena seko. Iegājis furgonā, viņš sacīja:

Eimij, šī ir doktore Rosa, sasveicinies ar viņu.

Eimija ar aizdomām uzlūkoja Karenu.

Sveika, Eimij, — Karena Rosa sacīja, smaidot un skatoties grīdā. Viņa jutās nedaudz muļķīgi, tā darot, taču Eimija bija pietiekoši liela, lai iedvestu bailes.

Eimija kādu brīdi blenza uz Karenu, tad aizgāja pāri telpai pie sava molberta. Viņa bija zīmējusi, pirms viņi ie­nāca, un tagad atsāka, neliekoties zinis par atnācējiem.

Ko tas nozīmē? — Rosa iejautājās. Viņa skaidri juta, ka ir atraidīta.

Redzēsim, — atsaucās Eliots.

Pēc dažiem mirkļiem Eimija uz visām četrām, atbal­stoties uz pirkstu locītavām, atčāpoja atpakaļ. Viņa taisnā ceļā devās pie Karenas, paostīja viņas stakli un sīki nopē­tīja. Šķita, ka viņu īpaši interesēja ādas somiņa ar spožo sprādzi. Rosa vēlāk sacīja, ka «tas bija tāpat kā jebkurā Hjūstonas kokteiļu vakarā. Mani nopētīja cita sieviete. Man bija sajūta, ka kuru katru mirkli viņa man pajautās, kur es esmu pirkusi savas drēbes.»

Tomēr tā vis nenotika. Eimija pastiepās uz augšu un uzvilka zaļas strīpas uz Rosās svārkiem.

Man nešķiet, ka iepazīšanās norit sekmīgi, — sacīja Karena Rosa.

Eliots vēroja šīs iepazīšanās norisi ar lielākām bažām, nekā būtu gribējis to atzīt Iepazīstināt Eimiju ar svešiem cilvēkiem bieži bija grūti, īpaši, ja šie cilvēki bija sievie­tes.

Gadu gaitā Eliots bija novērojis Eimijā daudzas izteikti «sievišķīgas» īpašības. Viņa varēja būt bikla, atsaukties uz glaimiem, rūpēties par savu izskatu, viņai patika kosmē­tika, un viņa ārkārtīgi uztraucās par to džemperu krāsu, ko viņa ziemā valkāja. Viņai labāk patika vīrieši, nevis sie­vietes, un viņa bija atklāti greizsirdīga pret Eliota drau­dzenēm. Viņš ari reti tās veda pie Eimijas, bet reizēm no rīta viņa apostīja, vai Eliots smaržoja pēc dāmu smar­žām, un vienmēr izteica piezīmes, ja viņš no rīta ieradās tajās pašās drēbēs kā iepriekšējā dienā.

Tas viss varētu likties uzjautrinoši, ja vien Eimija ne­būtu vairākkārt neprovocēti uzbrukusi svešām sievietēm. Un Eimijas uzbrukums nevarēja būt nekas uzjautrinošs.

Eimija atgriezās pie molberta un signalizēja: Nepatīk sieviete nepatīk Eimija nepatīk ej prom protu.

Nu, Eimij, esi taču laba gorilla, — Pīters norāja.

Ko viņa teica? — jautāja Rosa, iedama pie izlietnes nomazgāt krāsu no apģērba. Pīters ievēroja, ka viņa no­spiedza un nekliedza kā daudzi apmeklētāji, kad Eimija viņus uzņēma neviesmīlīgi.

Viņa teica, ka viņai patīk jūsu drēbes.

Eimija nikni uz viņu paskatījās, kā parasti, kad Eliots viņu aplam iztulkoja. Eimija nemelo. Pīters nemelo.

Eimij, uzvedies pieklājīgi, — viņš sacīja. — Karena ir jauks cilvēks.

Eimija norūca un atgriezās pie darba, sākdama ātri zī­mēt

Kas tagad notiek? — jautāja Karena Rosa.

Dodiet viņai laiku, — viņš iedrošinoši smaidīja. — Vi­ņai vajadzīgs laiks, lai pierastu.

Viņš nenopūlējās ar skaidrošanu, ka ar šimpanzēm ir daudz grūtāk. Šimpanzes mēdza apmētāt svešiniekus un pat labi pazīstamus strādniekus ar fekālijām, dažreiz uz­brukt, lai parādītu savu varu. Šimpanzēm vajadzēja stin­gri norādīt, kas ir kas. Par laimi, gorillas bija neformālā­kas savu attieksmju hierarhijas ziņā un mazāk vardarbīgas. Šai brīdī Eimija norāva papīru no molberta un plēsa to, izmētādama pa visu istabu.

Vai ari tā ir pierašana? — Karena Rosa jautāja. Viņa šķita vairāk uzjautrināta nekā izbiedēta.

Eimij, izbeidz, — Pīters uzsauca, ļaujot balsī ieska­nēties aizkaitinājumam. — Eimij…

Eimija sēdēja plānvidū starp papīra gabaliem. Viņa tos nikni plucināja un rādīja: šī sieviete, šī sieviete. Tas bija klasisks apspiestu dusmu piemērs. Ja gorillas nevarēja iz­darīt tiešu uzbrukumu, tās izdarīja to simboliski. Tad paš­laik Eimija simboliski plosīja Karenu Rosu gabalos.

Un viņa iekaisa, sākās tas, ko Eimijas projekta līdz­strādnieki sauca par «secību». Līdzīgi cilvēkiem, kas vis­pirms piesarkst, tad saspringst, tad kliedz un met lietas, līdz, visbeidzot, ķeras pie tieša fiziska uzbrukuma, ari goril­las izgāja zināmu uzvedības veidu secību, pirms metās uzbrukumā. Papīra vai stikla plēšanai sekoja sāniskas, krabja kustībām līdzīgas kustības un urkšķieni. Tad viņa sāka dauzīt pa grīdu, saceldama iespējami lielāku troksni.

Un tad Eimija metīsies virsū, ja viņš nepārtrauks šo secību.

Eimij, — viņš sacīja nepielūdzamā balsī, — Karena pogu sieviete.

Eimija pārstāja plosīties. Viņas pasaulē «pogas» nozīmēja augsti stāvošu personu.

Eimija bija ļoti jūtīga pret noskaņojumiem un izturē­šanos, viņai nebija grūti novērot, kas par kuru ir augstāks un noteicējs. Bet attiecībā uz svešiniekiem Eimija bija ār­kārtīgi nevērīga pret parastajām cilvēku stāvokļa izpaus­mēm — apģērbam, izturēšanās un runas veidam viņas iz­pratnē nebija nekādas nozīmes.

Būdama vēl jauna, viņa bija neizskaidrojami uzbrukusi policistiem. Pēc vairākiem sakošanas gadījumiem un tiesas draudiem bija izdevies noskaidrot, ka Eimijai policistu for­mas ar spožajām pogām likās klauniskas un smieklīgas, viņa uzskatīja, ka tik muļķīgi apģērbti cilvēki ir zemākas kārtas un tiem var droši uzbrukt. Pēc tam kad viņai bija iemācīts «pogas» jēdziens, viņa pret jebkuru personu formā izturējās ar padevīgu cieņu.

Eimija nu skatījās uz «pogu» Karenu ar citādu attiek­smi. Saplosīto papīru čupas vidū viņa jutās samulsusi, kā izdarījusi lielu nepieklājību. Bez teikšanas viņa aizgāja kaktā un nostājās ar seju pret sienu.

Ko tas nozīmē? — Rosa brīnījās.

Viņa zina, ka ir slikti uzvedusies.

Jūs liekat viņai stāvēt kaktā kā bērnam? Viņa taču negribēja neko sliktu. — Pirms Eliots paguva viņu aptu­rēt, viņa devās pie Eimijas, kura vēl aizvien stingi vērās sienā.

Rosa noņēma no pleca savu somu un nolika to Eimijai aizsniedzamu. Kādu brīdi nekas nemainījās, tad Eimija pa­ņēma somu, skatoties te uz Karenu, te Pīteru.

Pīters sacīja:

Viņa saplēsīs visu, kas tur ir iekšā.

Tas nekas.

Viņa zibenīgi atvēra spožo sprādzi un izgāza visu somas saturu uz grīdas. Viņa sāka vandīties mantās, rādīdama: Lūpu krāsa lūpu krāsa Eimijai patīk Eimija grib lūpu krāsu grib.

Viņa grib lūpu krāsu.

Rosa noliecās un atrada to. Eimija noņēma vāciņu un uzzīmēja sarkanu loku uz Karenas sejas, tad pasmaidīja un, laimīgi ierūkusies, pārgāja pār telpu pie spoguļa. Eimija sāka krāsoties.

Man šķiet, ka nu jau mēs sākam saprasties, — sacīja Karena Rosa.

Telpas otrā pusē Eimija, notupusies pie spoguļa, laimīga ķēpāja savu seju. Viņa pasmaidīja savam lieliskajam at­spulgam, tad pārvilka ar lūpu krāsu pār zobiem. Šķita, ka nu ir īstā reize viņai to pajautāt

Eimija grib doties braucienā? — ievaicājās Pīters.

Eimijai ārkārtīgi patika izbraucieni, viņa tos uzskatīja

par īpašu atzinību. Pēc sevišķi veiksmīgām dienām Eliots bieži viņu aizveda līdz netālajai ieskrietuvei, kur viņa da­būja apelsīnu dzērienu, ko varēja sūkt caur salmiņu, tīk­sminoties par satraukumu, ko bija izraisījusi tur esošajos cilvēkos. Lūpu krāsa un piedāvājums braukt likās pat pā­rāk daudz laimes vienam rītam. Viņa signalizēja: Auto brauciens?

Nē, ne ar automašīnu. Garš ceļojums. Daudzas die­nas.

Prom no mājām?

Jā, prom no mājām. Daudzas dienas.

Tas viņu darīja aizdomīgu. Vienīgās reizes, kad viņa bija atstājusi mājas uz daudzām dienām, bija, dodoties uz slimnīcu ārstēt plaušu karsoni un urīnceļu infekciju; tie nu nebija nekādi patīkamie braucieni. Viņa signalizēja: Kurp doties braucienā?

Uz džungļiem, Eimij.

Sekoja ilga pauze. Vispirms viņš nodomāja, ka viņa nav sapratusi, bet viņa zināja vārdu «džungļi», un viņai bija jāsaprot teiktais. Eimija domīgi sarunājās pati ar sevi, atkārtodama vienu un to pašu kā parasti, kad kaut ko pār­domāja: Džungļu brauciens brauciens džungļi doties brauciens džungļi doties. Viņa atlika malā lūpu krāsu. Brīdi skatījusies uz papīra driskām, kas bija izmētātas pa grīdu, Eimija sāka tās uzlasīt un mest papīrgrozā.

Ko tas nozīmē? — jautāja Karena Rosa.

Tas nozīmē, ka Eimija grib braukt, — atbildēja Pī­ters Eliots.