Kongo

2. Kigani

Pēc sākotnējā šoka, ko izraisīja lēciens ar izpletni, gājiens caur Baravanas džungļiem Eliotam sagādāja baudu. Mēr­kaķi trokšņoja kokos, vēso gaisu tricināja putnu kliedzieni; kikuju nesēji bija izstiepušies garā rindā aiz viņa, smēķē­dami cigaretes un jokodami savā eksotiskajā mēlē. Eliots juta, ka visas viņa emocijas ir tikai pozitīvas — gan brī­vība no civilizācijas, gan piedzīvojuma sajūta un nojauta, ka visnegaidītākais var notikt kuru katru brīdi; visbei­dzot — romantiskas pagātnes meklējumu izjūtas, kamēr visuresošās briesmas līdz maksimumam saasināja uztveri. Šajā pacilātajā noskaņā viņš klausījās meža iemītnieku bal­sīs, vēroja ēnu spēles ap sevi, juta mīksto zemi zem kā­jām un aplūkoja Karenu Kosu, kas viņam gluži negaidīti šķita skaista un gracioza.

Karena uz viņu neatskatījās.

Ejot viņa grozīja kādas savas melnās kastes kloķus, cenšoties nodibināt sakarus. Otra tāda kaste karājās viņai pie sāniem, un, tā kā Karena neatskatījās, I'īteram bija diezgan laika ievērot tumšo sviedru plankumu zem Kare-

nas pleca siksnas un otru — uz muguras. Viņas tumši blondie mali bija mitri, neglīti salipuši pie pakauša. Viņš pamanīja arī, ka viņas bikses bija saburzītas un nolaižo­ties nosmērētas dubļiem. Viņa vēl aizvien neatskatījās.

Izbaudiet džungļus, — Manro viņam ieteica. — Šī ir, iespējams, pēdējā reize šajā pārgājienā, kad vēl jūta­ties spirgts un svaigs.

Eliots piekrita, ka džungļi ir patīkami.

Jā, ļoti patīkami, — Manro pamāja ar dīvainu sejas izteiksmi.

Baravanas džungļi nebija neskarti. Ik pa gabalam viņi šķērsoja izcirtumus un novēroja citas cilvēka darbības pa­zīmes, lai gan nesastapa nevienu zemnieku. Kad Eliots par to iejautājās, Manro tikai papurināja galvu. Jo dziļāk džungļos viņi iegāja, jo vairāk Manro iegrima sevī, izvai­rīdamies no sarunām. Viņš toties vairāk uzmanības pie­vērsa faunai, bieži apstādamies, lai uzmanīgi ieklausītos putnu balsīs, pirms deva zīmi doties tālāk.

Šo paužu laikā Eliots mēdza atskatīties uz nesēju rindu, kas balansēja nastas uz galvas, un izjuta radniecību ar Livingstonu un Stenliju, kā arī citiem pētniekiem, kas bija devušies cauri Āfrikai pirms gadsimta. Sajā ziņā viņa romantiskās asociācijas bija nekļūdīgas. Dzīve Centrālāf- rikā gandrīz nebija mainījusies kopš Stenlijs 19. gadsimta septiņdesmitajos gados apceļoja Kongo. Tāpat nebija mainī­jies arī ekspedīciju raksturs. Šajā apvidū visas nopietnas ekspedīcijas ieradās kājām, vēl arvien bija vajadzīgi nesēji, izmaksas vēl aizvien bija neaptverami lielas — tāpat kā draudošās briesmas.

Ap pusdienas laiku Eliots sajuta, ka zābaki spiež un ka ir neiedomājami noguris. Nepārprotami, arī nesēji bija noguruši, jo bija apklusuši — viņi vairs nesmēķēja un neplēsa jokus. Gāja klusēdami, līdz Eliots apvaicājās, vai paredzēts apstāties un paēst pusdienas.

— Nē, — atbildēja Manro.

Labi, — piemetināja Karena, paskatīdamās pulkstenī.

Nedaudz pēc vieniem viņi izdzirdēja helikopteru duci-

nāšanu. Manro un nesēji reaģēja momentāni — viņi me­tās zem kokiem un gaidīja, skatīdamies augšup. Pēc mir­kļa viņiem pāri aizlidoja divi lieli, zaļi helikopteri; Eliots varēja skaidri salasīt baltos burtus «FZA».

Manro pašķielēja uz aizlidojošām mašīnām. Tie bija ame­rikāņu ražojuma Huey; viņš nevarēja saskatīt bruņojumu.

Tā ir armija, — viņš sacīja. — Viņi meklē kigani dumpiniekus.

Vēl pēc stundas viņi nonāca pie izcirtuma, kur auga manioks. Izcirtuma centrā stāvēja vienkārša koka māja; no skursteņa nāca viegli dūmi, uz auklas izkārtā veļa pli­vinājās lēnajā vējā. Cilvēki nebija redzami.

Citiem izcirtumiem viņi bija gājuši apkārt, bet šoreiz Manro pacēla roku, dodams zīmi apstāties. Nesēji nometa nastas un klusēdami apsēdās zālē.

Gaisotne bija saspringta, kaut gan Eliots nespēja sa­prast šā saspringuma cēloni. Manro un Kahega notupās izcirtuma malā, novērodami māju un tās apkārtni. Pēc divdesmit minūtēm, kad vēl arvien nebija manīta nekāda kustība, Rosa, kas bija turpat blakus Manro, kļuva ne­pacietīga.

Es nesaprotu, kāpēc mēs…

Manro viņai aizspieda muti. Viņš norādīja uz izcirtumu un bez skaņas artikulēja vienu vārdu: kigani.

Rosai iepletās acis. Manro noņēma roku.

Viņi visi skatījās uz māju. Vēl arvien nebija manāmas nekādas dzīvības pazīmes. Rosa apvilka gaisā apli, ieteik­dama apiet izcirtumu un doties tālāk. Manro papurināja galvu un norādīja uz leju, pavēlēdams viņai palikt. Manro jautājoši paskatījās uz Eliotu un norādīja uz Eimiju, kas savā nodabā ēda zāli gabaliņu nostāk. Viņš acīmredzot bažījās par to, ka Eimija varētu sacelt troksni. Eliots sig­nalizēja Eimijai, lai tā uzvedas klusi, bet tas nebija nepie­ciešams. Eimija bija sajutusi saspringumu un laiku pa lai­kam bažīgi pavērās uz mājas pusi.

Vēl dažas minūtes nekas nenotika. Viņi klausījās, kā ci­kādes sisina karstajā pusdienas saulē, un gaidīja. Veļa pli­vinājās vējā.

Tad tievā dūmu strūkliņa no skursteņa pazuda.

Manro un Kahega saskatījās. Kahega aizslīdēja pie pā­rējiem nesējiem un, atvēris vienu saini, izņēma automātu. Viņš ar plaukstu piesedza drošinātāju, lai apslāpētu klikšķi. Izcirtumā bija neticami kluss. Kahega atgriezās blakus Manro un padeva viņam automātu. Manro pārbaudīja dro­šinātāju, tad nolika automātu. Viņi gaidīja vēl dažas minū­tes. Eliots paskatījās uz Rosu, bet viņa skatījās uz citu pusi.

Ar klusu čīkstoņu atvērās durvis. Manro satvēra ieroci.

Neviens neparādījās. Visi acīm ieurbās durvīs un gai­dīja. Tad beidzot parādījās kigani.

Eliots saskaitīja divpadsmit garus, muskuļainus vīrus ar lokiem un bultām, kas rokās nesa garus pangas. Uz viņu kājām un krūtīm bija baltas svītras, bet sejas nokrāsotas viscaur baltas, tās atgādināja galvaskausus un atstāja drau­dīgu iespaidu. Kad šie vīri gāja caur garo manioku, bija redzamas tikai viņu baltās galvas.

Pat pēc tam, kad tie jau bija prom, Manro vēl kādas desmit minūtes vēroja kluso izcirtumu. Beidzot viņš piecē­lās un nopūtās. Kad Manro ierunājās, viņa balss šķita ār­kārtīgi skaļa.

Tie bija kigani, — viņš sacīja.

Ko viņi tur darīja? — jautāja Rosa.

Ēda, — atbildēja Manro. — Viņi nogalināja ģimeni, kas dzīvoja tajā mājā, un tad viņus apēda. Vairums fer­meru ir aizbēguši kigani sacelšanās dēļ.

Viņš pamāja Kahegam, ka jādodas ceļā, un viņi sāka iet, virzoties apkārt izcirtumam. Eliots visu laiku skatījās uz māju, domādams par to, kas tur bija iekšā. Manro vārdi bija izskanējuši tik vienkārši: Viņi nogalināja ģi­meni… un tad tos apēda.

Es domāju, — ierunājās Rosa, atskatīdamās pār plecu, — ka mums jāuzskata sevi par laimīgiem cilvē­kiem. Mēs, iespējams, esam starp pēdējiem pasaulē, kas redz šādas lietas.

Manro papurināja galvu.

— Šaubos, — viņš sacīja. — Veci ieradumi ir noturīgi.

Kongo pilsoņu kara laikā sešdesmitajos gados ziņojumi par plaši izplatīto kanibālismu un citām zvērībām satrieca Rietumu pasauli. Bet patiesībā gan kanibālisms Centrālāf- rikā ir vienmēr ticis piekopts atklāti.

1897. gadā Sidnijs Hainds rakstīja, ka «gandrīz visas cil­tis Kongo baseinā vai nu ir, vai ir bijušas kanibāli, bet dažās no tām kanibālisms pieaug». Haindu bija satriecis Kongo kanibālisma neslēptais raksturs: «Tvaikoņu kapteiņi bieži man stāsbja, ka, mēģinot nopirkt kazu no iezemie­šiem, pretī tiek prasīti vergi; bieži vien iezemieši kāpj uz klāja ar ziloņkaula saiņiem, izteikdami vēlēšanos nopirkt vergu, turklāt žēlodamies, ka šajos laikos grūti dabūt gaļu.»

Kongo kanibālisms netika saistīts ar rituālu, reliģiju vai karu; cilvēku gaļa vienkārši bija iecienīts pārtikas produkts. Mācītājs Holmans Bentlijs, kas šajā apvidū bija pavadījis divus gadus, atstāsta kāda iezemieša vārdus: «Jūs — baltie cilvēki — uzskatāt cūkgaļu par garšīgāko no gaļām, bet to ne salīdzināt nevar ar cilvēka miesu.» Bentlijs bija izjutis, ka «iezemieši nesaprot iebildumus pret šādām darbībām: «Jūs ēdat putnus un kazas, mēs ēdam cilvēkus — kāpēc gan ne? Kāda tur staq>ība?»»

Šī atklātība satrieca pētniekus un radīja savādas para­žas. 1910. gadā Herberts Vords aprakstīja tirgus, kuros ver­gus pārdeva «pa gabaliem, kamēr tic vēl bija dzīvi. Lai cik neticami tas liktos, gūstekņus vadāja no vienas vietas uz citu, lai pircējiem dobi iespēju norādīt, uzvelkot zīmes uz ķermeņa, kurus gabalus viņi vēlētos iegūt. Zīmes parasti uzvilka ar krāsainu mālu vai arī iezīmēja, apsienot zāles saišķus. Pārsteidzošais upuru stoiskums, ar kādu tie vēroja sava ķermeņa iztirgošanu, bija salīdzināms bkai ar bezjūtību, ar kādu tie sagaidīja savu likteni.»

Šādus aprakstus nav iespējams atmest kā vēlā Viktori­jas laikmeta histērijas izpausmes, jo visi pētnieki atzīst šos kanibālus par patīkamiem un simpātiskiem ļaudīm. Voids raksta, ka «kanibāli nav nedz intriganti, nedz ne­lieši. Pretēji visiem dabiskiem pieņēmumiem, viņi ir ierin­dojami starp cilvēces labākajiem pārstāvjiem.» Bentlijs tos aprakstīja kā «jautrus, vīrišķīgus ļaudis, ļoti draudzīgus sa­runā un gluži atklātus savās jūtās».

Beļģu koloniālās pārvaldes laikā kanibālisms kļuva ar­vien retāks — piecdesmitajos gados parādījās pat dažas kapsētas —, bet neviens nopietni nedomāja, ka kanibā­lisms ir izskausts. 1956. gadā H. K. Engerts rakstīja: «Kani­bālisms Āfrikā nebūt nav izmiris… Es pats kādu laiku no­dzīvoju kanibālu ciemā un atradu dažus [cilvēka] kaulus. Iezemieši… bija visnotaļ patīkami ļaudis. Tā ir tikai veca, noturīga paraža.»

Manro uzskatīja kigani 1979. gada sacelšanos par po­litisku. Cilts sacēlās pret Zairas valdības prasību pāriet no nodarbošanās ar medībām uz lauksaimniecību, it kā tas būtu tik vienkārši. Kigani bija nabadzīga un atpalikusi tautiņa; viņu izpratne par higiēnu bija niecīga, viņu pār­tikā trūka proteīnu un vitamīnu, viņi mira no malārijas, nematodēm, bilharzijas un Āfrikas miega slimības. Viens bērns no četriem mira dzemdībās, bet retais no kigani cilts nodzīvoja ilgāk par 25 gadiem. Grūtības, ar ko viņi sastapās savā dzīvē, izskaidroja Angatva jeb burvji. Kigani uzskatīja, ka vairumā gadījumu nāve ir pārdabiska: vai nu upuris ir bijis noburts, vai pārkāpis kādu tabu, vai arī to nogalinājuši mirušo atriebīgie gari. Arī medībām piemita pārdabiskais — medījumu stipri ietekmēja garu pasaule. Patiesībā kigani pārdabisko pasauli uzskatīja par reālāku nekā tās ikdienas līdzinieci, ko tie sauca par «nomoda sapņiem» un centās ietekmēt ar buramvārdiem un burvju līdzekļiem, ko tiem sagādāja Angavua. Viņi veica rituālu ķermeņa izmainīšanu, piemēram, seju un roku krāsošanu baltā krāsā, lai piešķirtu lielāku spēku kaujas laukā. Ki­gani uzskatīja, ka arī to pretinieku ķermeņos mīt burves­tība, tādēļ, lai to pārvarētu, viņi apēda savu ienaidnieku miesas. Tādējādi ienaidniekam piešķirtais burvju spēks pār­gāja ēdējā, mulsinot ienaidnieka burvjus.

Šie ticējumi bija ļoti seni, un kigani jau sen pieturējās pie briesmu pārvarēšanas, apēdot citus cilvēkus. 1890. gadā sacēlās kigani, kas dzīvoja ziemeļos, jo pirmie svešzemnieki ar saviem šaujamieročiem bija aizbaidījuši kigani medījumu. 1961. gada pilsoņu kara laikā, bada mākti, tie uzbruka citu cilšu ļaudīm, lai tos apēstu.

Un kādēļ tie tagad ēd cilvēkus? — Eliots pajautāja Manro.

Tie grib saglabāt savas tiesības medīt, — atteica Manro. — Par spīti Kinšasas birokrātiem.

Agrā pēcpusdienā ekspedīcija uzkāpa kalnā, no kura varēja pārredzēt ielejas, kas atradās dienvidos. Tālumā bija redzami lieli dūmu mākoņi un liesmas; slāpēti dunēja «gaiss—zeme» raķešu sprādzieni, un helikopteri lidinājās kā maitu lijas pār laupījumu.

Tur ir kigani ciemi, — stāstīja Manro, kurš, galvu šūpodams, skatījās atpakaļ. — Viņiem nav žēlastības, īpaši tādēļ, ka gan vīri tajos helikopteros, gan tie uz zemes ir no abawe cilts, kas ir sens kigani ienaidnieks.

Divdesmitā gadsimta pasaule nevarēja pieņemt kanibā­lismu; Kinšasas valdība, kas atradās divtūkstoš jūdžu no šejienes, bija nolēmusi «izskaust kanibālisma netikumu» savas valsts robežās. Jūnijā Zairas valdība nosūtīja piectūk­stoš vīru, sešus ar raķetēm bruņotus amerikāņu ražojuma IJH-2 helikopterus un desmit bruņutransportierus apspiest kigani sacelšanos. Atbildīgajam militārajam komandierim ģenerālim Ngo Muguru nebija nekādu ilūziju par viņam uzticēto uzdevumu. Viņš zināja, ka Kinšasa vēlas, lai viņš likvidētu kigani kā cilti. Un tieši to viņš ari darīja.

Visu atlikušo dienas daļu viņi dzirdēja attālus lādiņu un raķešu sprādzienus. Bija neiespējami pretstatīt šo ieroču mūsdienīgumu kigani lokiem un bultām. Rosa izteicās, ka tas ir skumji, bet Manro iebilda, ka tas ir neizbēgami.

Dzīves mērķis, — sacīja Manro, — ir izdzīvot Pa­vērojiet jebkuru dzīvnieku — viņa vienīgais mērķis ir pa­likt dzīvam. Tam nav nekādas daļas gar ticējumiem vai filozofiju. Ja kāda dzīvnieka uzvedība nonāk pretrunā ar tā eksistences realitāti, šis dzīvnieks izmirst Kigani nav pamanījuši, ka laiki mainījušies un viņu ticējumiem vairs nav spēka. Un viņi izmirs.

Varbūt ir kāda augstāka patiesība par izdzīvošanu,— noteica Karena.

Tādas nav, — atcirta Manro.

Viņi redzēja vēl dažas kigani grupiņas, parasti vai­rāku jūdžu attālumā. Dienas beigās, kad pa ļodzīgu koka tiltu viņi bija pārgājuši Moruti aizu, Manro paziņoja, ka viņi ir izgājuši no kigani teritorijas un vismaz kādu laiku būs drošībā.